Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Kā lībieši uzvārdus dabūja. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 11.03.1998., Nr. 65 https://www.vestnesis.lv/ta/id/47238

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Jau tagad - 1999.gada budžeta meti

Vēl šajā numurā

11.03.1998., Nr. 65

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PIE SAKNĒM

Kā lībieši uzvārdus dabūja

Katrs cilvēks, kas interesējas par saviem senčiem, būs nonācis arī pie jautājuma par sava uzvārda rašanos. Daži to uzzinājuši no saviem vecākiem un vecvecākiem, bet vairāk ir tādu, kas maz par šo lietu zina. Parasti līdz mūsdienām nonācis tēva dzimtas uzvārds (ārlaulības bērniem tas ir citādi), bet savu māmiņu un vecmāmiņu dzimtas mēs varam izsekot tikai sarežģītā un rūpīgā pētniecības darbā.

Lībiešu ciemu attīstību un iedzīvotāju pieaugumu tajos esmu pētījusi ilgus gadus. Interesanti bija restaurēt ainu, kā jūrmalas lībiešu ciemi pildījušies ar iedzīvotājiem pēc 1710.gada lielā mēra. Šai laikā mūsu priekštečiem bija tikai personu vārdi, kas bieži vien vienā ģimenē atkārtojās zināmā secībā: vectēvs — mazdēls. Tāpēc precīzi izsekot kādas dzimtas attīstību bija gandrīz neiespējami. Labāk veicās ar 19. gadsimta ģimeņu attīstības pētīšanu, jo 1834. un 1835. gadā lībieši jau ieguva uzvārdus. Par šo jautājumu man ir sakrājies diezgan prāvs izziņu materiāls, tāpēc uzskatu, ka ir pēdējais laiks ar šiem dokumentiem iepazīstināt arī citus interesentus.

 

Kas notika Kurzemes ziemeļpiekrastes ciemos pirms 200 gadiem?

Kurzemes — Zemgales hercogistes ziedu laiki bija tālu aiz muguras. Kurzemes hercogs Pēteris Bīrons 1795.gada 17.martā bija atteicies no troņa, Kurzeme bija nonākusi Krievijas impērijas sastāvā. Hercogistes vietā bija radusies Krievijas Kurzemes guberņa, kurai Piltenes apgabalu ar tajā dzīvojošajiem lībiešiem oficiāli pievienoja 1817.gadā. Arī šeit nu sāka darboties Krievijas likumi — bija jāmaksā galvas nauda un jādod rekrūši Krievijas armijai.

Tika atcelta dzimtsbūšana — Kurzemē 1817.gadā, Vidzemē 1819.gadā. Līdz ar to muižnieki tika atbrīvoti no atbildības par zemnieku pienākumiem pret valsti (nodokļu samaksa, rekrūšu došana, šķūtis u.c.). Šī atbildība nu pārgāja uz pagastu, kas veidojās kā zemnieku kārtas pašvaldība. Veidojās gan, bet tas notika ļoti lēni. Katram zemniekam un zvejniekam bija jābūt kāda pagasta loceklim. Līdz 1866. gada pagastu likumiem katrs pagasts apvienoja attiecīgās muižas zemniekus.

Kurzemes lībieši dzīvoja Popes un Dundagas muižu robežās, nu viņi bija piederīgi Popes un Dundagas pagastiem.

Popes muižai jūrmalā piederēja Lūžu, Pizes un Lielirbes ciemi. Dundagas muižas jūrmala bija lielāka. Tur bija Jaunciems, Sīkrags, Mazirbe, Košrags, Pitrags, Saunags, Vaide, Kolka, dažas sētas starp Kolku un Melnsilu, Melnsils un Ģipka, kur toreiz gan lībiešu ģimeņu vairs nebija. Jāsaka gan tas, ka ciemu robežas oficiāli nebija strikti nodalītas. Piemēram, 1835.gada Popes jūrmalas iedzīvotāju uzskaites sarakstā mājas rakstītas viena pēc otras, nenorādot ciemu. Visos ciemos bija apdzīvoti ciemu centri, tur bija mājas ar tiem pašiem mājvārdiem, ko mēs pazinām 20.gadsimta sākumā.

Kopš 1795.gada regulāri, ik pēc noteikta laika, tika sastādīti kroņa un privāto muižu zemnieku saraksti, kur ierakstīja katras mājas iedzīvotājus, nosaucot viņu vārdus, dzimšanas datus un radniecības pakāpes. Popes muižā šāda uzskaite bijusi 1816.gadā, bet sarakstu neesmu dabūjusi (to iespējams daļēji restaurēt pēc 1835.gada uzskaites saraksta). Dundagas jūrmalas māju un iedzīvotāju saraksts no 1826.gada ir pilnīgi saglabājies, un tajā mēs varētu atrast vienu otru savu radinieku, ja vien viņiem būtu uzvārdi bijuši.

 

Kā notika uzvārdu došana

zemniekiem un zvejniekiem?

Nodibinoties jaunajai kārtībai, ar cilvēka vārdu vien vairs nepietika. Tie vienā ciemā atkārtojās desmitiem reižu. Kādi 19.gadsimta sākumā Popes pagasta jūrmalas ciemos bija visiecienītākie personu vārdi?

1. Janis 56 vīrieši 1. Līze 47 sievietes

Jānis 7 " 2. Marija 42 "

2. Didriķis 50 " 3. Anna 33 "

3. Pēteris 45 " 4. Trīne 32 "

4. Uldriķis 33 " 5. Katrīne 22 "

5. Ansis 18 " 6. Babbe 20 "

6. Indriķis 16 " 7. Orte (Uoča) 16 "

7. Fricis 12 " 8. Grieta 15 "

8. Klāvs 11 " 9. Nēze 13 "

9. Andrejs 10 "

Juris, Mārtiņš, Dāvids, Viļums, Krišs, Kārlis — mazāk par 10 cilvēkiem, Edde, Lībe, Prone, Bille, Ilze, Ķērste, Gerda, Lotte, Jūle un citi — mazāk par 10 cilvēkiem

Dundagas jūrmalas lībiešu personvārdi ir gandrīz tādi paši, bet tur ir daži tādi vārdi, kādu Popes jūrmalā nav: Inne, Nikke. Personvārdi gadsimta gaitā mainījās. Redzam, ka 19.gadsimta beigās lībiešu bērniem liek agrāk jūrmalā nedzirdētus vārdus. Tiek likti arī divi vārdi. Tā, Saunaga Nigliņu saimnieki Didriķis un Līze Zandbergi, kas precējušies 1877.gadā, gandrīz visiem saviem deviņiem bērniem devuši divus vārdus: Pēteris Augusts; Andrejs Otomars, Katrīne Viktorija, Jānis Roberts, Trīne Paulīne, Rūdolfs Gothards un Otis Kārlis; vēl ir Pēteris un Kārlis (četri bērni mazotnē miruši). Jā, ieviešas arī daži atsevišķi jaunvārdi (Emīlija, Emma, Elīzabete, Karlīne, Rozālija, Alīde, Ernests, Oskars, Eduards, Rūdolfs), bet pārsvarā paliek tie paši latviešiem un lībiešiem tradicionālie personvārdi.

Vēl minama kāda interesanta personu apzīmēšana lībiešu ciemos, kas saglabājās kā tradīcija līdz 20.gadsimta vidum, kamēr vien lībieši dzīvoja savos ciemos. Tā bija paraša personu nosaukt kopā ar vīra vai sievas vārdu. Piemērus minēšu no Lielirbes. Visamizantākie tikuši nosaukti Baltskroderu ļaudis — Didriķi Pētersonu un viņa sievu Katrīni Pētersoni sauca par Kač Didž un Didž Kač. Vīru reti sauca sievas vārdā, bet vaļinieku un kalpu sievas (vēlāk jaunsaimnieku sievas) tā parasti sauca. Daži piemēri: Pāvel Līna, Mārtiņ Lībe, Alfred Elīze, Zāmel Līze. 20.gadsimtā pēc agrārās reformas un jaunu māju uzcelšanas šī paraša pamazām izzuda, jo ģimenes sāka apzīmēt mājvārdos. Tas gan neattiecas uz minētajiem piemēriem, jo ierašas tik viegli neizgaist. Piemēram, Zāmel Līze ar šādu vārdu arī nodzīvoja savu mūžu un ļaudis pat neatcerējās, ka viņa ir Jaunbrandu māju saimniece.

19.gadsimta jaunajos politiskajos un saimnieciskajos apstākļos uzvārdi bija nepieciešami.

Ne jau visi jūrmalas ciemu iedzīvotāji pēc dzimtsbūšanas atcelšanas bija bez uzvārdiem. Par to liecina arhīva dati.

Uzvārdi bija Kolkas bākas uzraugiem, robežsargiem un citām valsts dienestā esošām personām. Uzzinām, ka 1814.gadā Irbes baznīcā iesvētīts štrandreitera Johana Ērenštreita sešpadsmitgadīgais dēls Johans Gothards.

Uzvārdi bija arī t.s. "brīvajiem vīriem", "naudas vīriem", kuri bija atpirkušies no rekrūšiem. Piemēram, tāds bija Mazirbes Valganu Prica dēls Janis Valanskis, kuru 1828.gada 25.novembrī salaulāja ar skrodera Grīnberga māsu Grieti. Tātad uzvārds jau bija arī skroderim. Arī Vaides kurpniekam Didriķim Polmanim, kas miris 1830.gadā, bijis savs uzvārds. Te redzam, ka 19.gadsimta 20.—30. gados Kurzemes jūrmalas zvejnieku ciemos uzvārdi jau sāk izplatīties, kaut arī juridiska pamata tam vēl nav. Vidzemes zemnieku likumi gan tika apstiprināti pusotru gadu vēlāk nekā Kurzemes zemnieku likumi, bet tajos jau uzvārdu došana bija paredzēta. Tāpēc varēja būt arī tā, ka amatnieks no Vidzemes pārnāk uz Kurzemi ar savu uzvārdu. Jāatceras, ka uzvārdi bija arī pilsētniekiem. Rīgā uzvārdu došana esot notikusi jau 14. un 15. gadsimtā. Tas, ka pirms uzvārda došanas zemniekiem Kurzemē, jūrmalas ciemos jau bija personas ar uzvārdiem, ļauj mums izskaidrot parādību par dažu iedzīvotāju neierašanos uz uzvārda došanu (piem., Valganskis, Zelliņš, Morgenšteins).

Ar kādiem noteikumiem lībiešu ciemu iedzīvotāji ieguva uzvārdus? Pamats bija Kurzemes guberņas civilgubernatora Breverna 1834.gada 29.oktobra patentes un 1835.gada 6.marta patentes paskaidrojumi par iedzīvotāju sarakstu sastādīšanu. 1834.gada oktobra patentē bija 6 punkti, kas noteica uzvārdu izvēlēšanās kārtību un šī darba organizēšanu.

Katrs cilvēks pats varēja brīvi izvēlēties savu uzvārdu. Bija ieteikts izvēlēties tikai pieklājīgus un tautas valodai piedienīgus uzvārdus. Nevarēja pieņemt muižnieku uzvārdus. Tāpat tika brīdināts nepieņemt uzvārdus, ko citi jau pieņēmuši.

Tiesības izvēlēties uzvārdus bija dzimtas vecākajam vīrietim — vectēvam. Viņš izvēlējās sev uzvārdu, un šis uzvārds bija jāpieņem arī viņa bērniem un bērnu bērniem (arī tad, ja viņi jau bija nodibinājuši savas pastāvīgas ģimenes).

Ja vectēvs bija miris, tad uzvārdu sev un bērniem varēja izvēlēties tēvs, bet šai gadījumā uzvārds uz sānu līniju, proti, uz viņa brāļiem un māsām, neattiecās. Brāļi, kam tēvs bija miris, varēja katrs sev izvēlēties pilnīgi atšķirīgus uzvārdus. (Šādi gadījumi lībiešu ciemos arī bijuši, kā to vēlāk redzēsim.)

Patentes 1.panta 3.punkts noteica, ka legalizējami jau esošie uzvārdi. (Tas varēja attiekties uz vairākiem uzvārdiem Popes jūrmalas ciemos.)

Uzvārdu došanas procedūru kārtoja pagastu tiesas. Katram cilvēkam bija jānoprasa, kādu uzvārdu viņš vēlas. Ja izvēlētais uzvārds atbilda noteikumiem, tad tas bija ierakstāms uzvārdu sarakstā. To vajadzēja fiksēt tiesas protokolā, šādi protokoli nav saglabājušies.

Bija uzdots katrā pagastā sastādīt uzvārdu sarakstu pēc ļaužu skaitīšanas saraksta parauga. Atsevišķā ailē pretī katram uzvārdam bija ierakstāms attiecīgās ģimenes kārtas numurs. Šāds saraksts ir saglabājies par Popes muižas jūrmalas ciemu uzvārdiem, šī saraksta pielikumā ir izraksti no tā, kur var lasīt visus toreiz Lielirbē, Lūžņās un Pizē eksistējošos zemnieku un zvejnieku uzvārdus.

Kā faktiski notikusi uzvārdu došana lībiešu ciemos, par to manā rīcībā ziņu nav. Ir gan publicēti atmiņu stāsti par uzvārdu došanas norisi Dundagas muižā (K.Upelnieks "Uzvārdu došana Vidzemes un Kurzemes zemniekiem", Rīga, 1938., 166.lpp.).

Dundadznieki saņēmuši ziņu, ka visiem pieaugušiem vīriešiem jāiet uz muižu jaunu uzvārdu lietā. Aizgājuši, redzējuši, ka plašais muižas pagalms pilns ar ļaudīm. Iznācis skrīveris — vācietis — un teicis, lai katrs sadomā sev uzvārdu, kuru viņš pierakstīšot. Ja kādam pašam uzvārds nebūtu padomā, tad paskatīšoties viņa "listē". Lielākā daļa paļāvušies uz skrīveri. Gājuši pēc kārtas pie viņas galda un rakstījuši uzvārdus. Retais dabūjis latvisku uzvārdu. Listē bijuši tikai vāciski uzvārdi, ko arī saņēmuši.

Dažam savu jauno uzvārdu bijis grūti atcerēties. Pa ceļam, līdz mājām to gan atkārtojis, bet mājās pateicis jau sagrozītā veidā.

Pirmajā laikā pēc uzvārdu dabūšanas sadzīvē tos maz lietojuši, saukušies tāpat pa vecam. Tas no atmiņām par to, kā dundadznieki dabūjuši uzvārdus.

Lasot Irbes baznīcu grāmatas hronikā Dundagas jūrmalas lībiešu ciemu iedzīvotāju izvēlētos uzvārdus, ir jādomā, vai tas ir izvēlēto uzvārdu pirmraksts vai arī noraksts no Dundagas pagasta tiesu protokoliem. Drīzāk šķiet, ka tas ir pirmraksts. Bet tādā gadījumā šeit nebūtu ievērots patentes noteikums, kas piešķīra mācītājiem tiesības ar uzvārdiem iepazīties. Tātad pareizāk būtu šo dokumentu ar Dundagas jūrmalas lībiešu uzvārdiem uzskatīt par norakstu no Dundagas pagasta uzvārdu saraksta.

Runājot par dundadzniekiem, jāatzīmē, ka daļa no viņiem bija izvēlējušies savdabīgus latviskus uzvārdus — salikteņus: Alkšbirze, Kļavlapa, Kārkelvalks, Lejesozols, Lejeskalns, Mazozols, Mežgrāvis, Ozolpupa, Ozollapa, Ozolzīle, Paeglekalns, Purlīdums, Zemesarājs, Zemesnabags. Šāds saliktenis gan nav ērts lietošanā, tomēr liek domāt, ka tā īpašnieks cēlies no laukiem un mīl dabu.

Arī starp vāciskajiem uzvārdiem ir tādi, kas vedina uz pārdomām. Kādi ir bijuši šo uzvārdu nesēji? Uzvārdus citēju vāciski, kā tie ierakstīti grāmatā. Bijusi "Schon" (Skaists) ģimene. Ģipkas jūrmalā 19.gadsimta vidū dzīvojušas sešas ģimenes ar uzvārdu "Schoner" (Skaistāks), bet divas ģimenes ar uzvārdu "Schonster" (Vēlskaistāks). Bet Melnsilā ir Šeniru ģimenes, kuru vectētiņi dzimuši Korešos un Ušos. Varbūt, ka arī viņi pieder pie ļaudīm, kas pretendējuši uz uzvārdu —Skaistāks? Tikai vide viņu jauko uzvārdu ir pārveidojusi.

Pielikumā publicēti Popes pagasta un Dundagas pagasta jūrmalas ciemos dzīvojošo iedzīvotāju uzvārdu saraksti. Pēc sava izveidojuma tie ir atšķirīgi. Dundagas jūrmalas sarakstu varam uzskatīt par pirmreizēju uzvārdu nosaukšanas sarakstu, bet Popes jūrmalas ciemu iedzīvotāju uzvārdi ņemti no 1835.gada saraksta, kur redzami visi iedzīvotāji (pilnas ģimenes). Šo atšķirību dēļ lietderīgi būs Popes lībiešu ciemu un Dundagas lībiešu ciemu uzvārdus analizēt atsevišķi.

Vispirms par lībiskiem uzvārdiem. Tādu tikpat kā nav. Katrā sarakstā varam atrast pa vienam šādam uzvārdam. Lībisku uzvārdu "Urga" (strauts, valks) pieņēmis Lielirbes Valku māju saimnieks Pēteris Urga. Uzvārds ir saglabājies līdz mūsdienām.

Otrs lībiskais uzvārds ir "Kandes" (lībiski kand nozīmē celms), ko Pitraga Randu Krišs izvēlējies sev un bērniem.

Izskatot Dundagas jūrmalas lībiešu uzvārdu sarakstu, redzam, ka daudzi uzvārdi satur jēdzienu "brīvs", kas gan izteikts ar vācisko vārdu "frei". Tas liecina par zvejnieku lielo vēlēšanos atbrīvoties no muižnieku spaidiem. 19.gadsimta vidū Mazirbē, Pitragā, Vaidē un Kolkā dzīvoja Freimaņi, Sīkragā, Kolkā un Mazirbē — Freibergi un Freidenbergi, Sīkragā — Freidens, Kolkā — Freians, Freiners un Saunagā — Freidentāls.

Nav sevišķi daudz tādu gadījumu, kur tēva vārds kļuvis par uzvārda sakni, kam pievienota vāciskā galotne — son (Sohn — dēls). Tie ir Didriksons, Indriksons, Fridrihsons. Šai grupā interesants ir Jaunciema Žoku saimnieka Didriķa pieņemtais uzvārds "Jākdēls" sev un 4 dēliem.

Ir uzvārdi ar vācisko galotni –berg (Demberg, Damberg, Zandberg, Frīdenberg, Lintenberg, Zilberg, Refberg, Rutenberg, Freuenberg). Skaistais puķes vārds "roze" ir kļuvis par uzvārda sastāvdaļu Rozenfeldiem un Rozentāliem. Tomēr šo vācisko uzvārdu ir mazāk nekā Popes jūrmalā.

Pārdomas izraisa Pitraga Jaunsumberu saimnieka Jāņa sev un trīs dēliem pieņemtais uzvārds "Geige". Kāpēc viņš tādu vārdu ir izvēlējies? Vāciski "geigen" nozīmē ne tikai "spēlēt vijoli", bet arī to, ka cilvēks savas domas izteicis bez aplinkiem, skaidri un gaiši. Geigu ģimenes 19.gadsimtā izplatījušās no Pitraga uz Kolku un Jaunciemu, bet 20.gadsimtā šīs ģimenes gājušas mazumā. Lībiešu sarunvalodā Geiges sauca par "Jeij" (lībiski — ledus). 1935.gada lībiešu skaitīšanas laikā Kolkā dzīvo "tīra" lībiete Trīne Jeije (tā ierakstīts sarakstā) ar meitu Paulu, kas abas runā lībiski, jo viņām abi vecāki ir lībieši. Geiges dzīvo vēl 20.gadsimta nogalē un pilnīgi pamatoti sevi pieskaita lībiešiem.

Arī "Dišlers" ir vācisks uzvārds (Tischler — galdnieks). Dišlera vecvecāki 18.gadsimtā dzīvojuši Sīkragā, tad pārcēlušies uz Vaides Lekšiem, bet dēls Ansis Dišlers apprecējis Žonaku meitu Līzi Bertholdi un pārnācis uz Pitragu. Savu galdnieka amatu dzimta saglabājusi arī nākamajās paaudzēs līdz 20.gadsimta vidum.

Vai bija gadījumi, kad brāļi pieņēma atšķirīgus uzvārdus? Jā, tādi gadījumi bija. Vaidas ciema Roču saimnieks sev un dēliem pieņēma uzvārdu "Refbergs", bet viņa brālis, brīvais vīrs Didriķis sevi un ģimeni nosauca par Zviedroviem (ģimenē bija leģenda, ka viņi ir zviedri, kas kara laikā atraduši glābiņu lībiešu krastā). Gadsimta gaitā "Zviedrovs" kļuva par "Zviedru", bet Didriķa dēls par "Švēdenbergu".

Košraga Dīķu saimnieks sev izvēlējās uzvārdu "Upmanis", viņa brālis kļuva par Niklāvu. Sīkraga "Kūkiņos" trīs brāļi saukušies katrs citā uzvārdā: saimnieks Didriķis ar trim dēliem saucies par Leimani, viņa brālis Ansis kļuvis par Kalnavu, bet trešais brālis Pēteris — par Egli.

Sīkraga Kāpu saimnieks pieņēmis uzvārdu Zandbergs, bet viņa brālis Andrejs kļuvis par Petochu (latviski — gailis). Laikam bijis labs dziedātājs?

Jā, iznāca tā, ka brālēni un māsīcas savu radniecību drīz vien aizmirsa, jo dokumenti to neapliecināja.

Vai uzvārdi palika tādi, kādus 1834.gadā pieņēma? Jā, tādi tie palika, bet bija atsevišķi gadījumi, kad tie tika precizēti vai pat pārveidoti. Minēšu piemērus no Dundagas jūrmalas.

Korešu Andreja kalps Ādams bija pieņēmis uzvārdu Kouvits, bet 1843.gada personālsarakstā viņš ierakstīts kā Ādams Adamkovits. Šis uzvārds tālāk top arī viņa bērniem, un dzimta plaši sazarojas.

Analizējot Dambergu dzimtas zarošanos, redzam, ka Dambergeri trešajā paaudzē kļuvuši par Dambergiem. Arī pats Dambergera uzvārdu pieņēmušais Pēteris miris Pitragā 81 gada vecumā kā P.Dambergs.

Jaunciema Lavrenču saimnieks Pēteris pieņēma uzvārdu Brenko, bet viņa pēcnācējus pazīstam kā Brenkopus. Redzam, ka 1866.gada muižas rentnieku sarakstā Pētera dēls Klāvs saukts par Breinkopfu.

No Popes pagasta jāmin raksturīgais piemērs ar Princjāņa pārveidošanos par Princi, kas notika 19.gadsimta vidū, kad Jāņa Princjāņa dēliem vairs nebija pamata sevi saukt par Princjāņiem.

Vērojami arī uzvārdu precizējumi: Šūbers kļuvis par Šūbergu, Buldriks kļuvis par Bulderu, Kadoiks kļuvis par Skadiņu u.c. Vēl jāsaka, ka uzvārdi ar vācisko galotni –ing latviskā rakstībā pārveidojušies par jauktiem latviskiem vārdiem — Amoliņš, Kalniņš, Kristiņš, Puriņš (uzvārdu sarakstā tos jau esmu rakstījusi latviski).

Popes jūrmalas lībiešu uzvārdu saraksts ir ar ģimeņu (dzimtas) numuriem, kas ļauj izsekot dzimtas vēsturei līdz 18.gadsimta beigām. Sarakstā pārsvarā ir vāciskie uzvārdi. Diezgan maz ir latvisko uzvārdu un tikai viens lībiskais — Urga. Daudz ir uzvārdu ar galotni –son, kas darināti no tēva vārdiem: Ādamsons, Andersons, Didrihsons, Hermansons, Indriksons, Jakobsons, Jursons, Kaspersons, Pētersons.

Par uzvārdiem varēja izvēlēties arī mājas nosaukumu. Raksturīgi ir tas, ka šeit vairāki māju nosaukumi kļuvuši par uzvārdiem (Belte, Boters, Dāviņš, Draudziņš, Galdnieks, Krinkals, Urga (Valki), Nabals), kamēr Dundagas jūrmalā tādu gadījumu ir tikai divi (Santenavs un Otmanis). Popes pagasta mājās laikam saimnieki jutās stabilāki nekā Dundagas pagastā. Tā to esam dzirdējuši arī pēc nostāstiem.

Pētījumi ļauj secināt, ka Popes jūrmalā bijuši tādi iedzīvotāji, kuru uzvārdi pēc ieraduma tiesībām pārnākuši no viņu senčiem. Piltenes un Ventspils draudzes arhīvu dokumentos redzams, ka 18.gadsimtā tur dzīvojušas vairākas ģimenes ar vēlāk Popes jūrmalas zvejniekciemos sastopamiem uzvārdiem (Švanenbergi, Blūmi, Norenbergi, Boteri, Beltes; arī viena Prinča ģimene, kas daļēji izmirusi mēra laikā). Tāpēc es pieņemu, ka mana tēva vectētiņš pirms trim paaudzēm diezin’ vai pats izvēlējās jauko vācisko uzvārdu Blūme. 18.gadsimta beigās jūrmalā viņš bija bez radiem, bet Piltenes un Ventspils draudzēs dzīvoja vairākas ģimenes ar šādiem uzvārdiem. Varēja būt, ka Indriķis vai viņa tēvs pēc mēra jūrmalā ienāca un te palika uz dzīvi. Līdzīgi tas varētu būt arī ar citām minētajām ģimenēm.

 

Par Vidzemes lībiešu uzvārdiem

Uzvārdu došanas laikā Vidzemē vairs lībiešu kopienas nebija, bet bija atsevišķi cilvēki, kas vēl prata lībiešu valodu. Viņi dzīvoja Jaunsalacas muižas robežās, Svētupes apkaimē. Savā starpā viņi jau sarunājās latviski, jaunā paaudze vispār lībiski vairs neprata. Tomēr 1846.gada maijā Salacas apkaimes lībieši deva Pēterpils Zinātņu akadēmijas akadēmiķim Šēgrēnam nozīmīgus Vidzemes lībiešu valodas paraugus, kas saglabājušies līdz mūsdienām. Tāpat ir zināmi arī šo cilvēku uzvārdi un vārdi. Latviskā rakstībā tie būtu:

Krists Gīze, Jānis Ādmidiņš, Juris Feldmanis, Krists Pļaviņš, Gusts un Anna Bistnieki, Krists un Anna Priediņi, Krists Kariņš, Andrejs Jirgensons, Juris Āboltiņš, Juris Bērziņš, Juris Jākobsons, Andrejs Lēniņš, Andrejs Ūdiņš, Krists Lēmiņš, Krists Lielnors, Gusts Kalējs un vēl Dzeņu saimniece Anna ar māti un Keguļu saimniece (nav nosaukta) ar māti.

Redzams, ka šeit lībisku uzvārdu nav.

Ir zināms, ka par Vidzemes pēdējo lībieti saucies Cēsu apkaimes amatnieks Mārcis Sārums (1799—1859), kas cēlies no Podiņu mājām. Apprecējis Sārumu atraitni Annu un uzvārdu došanas laikā pieņēmis uzvārdu Sārums.

Citu ziņu par Vidzemes lībiešu uzvārdiem manā rīcībā nav.

Nobeigumā varu paskaidrot, ka šis raksts tapis, pamatojoties uz plašu arhīvu dokumentu izpēti. Izskatīti un izrakstīti dati no Irbes draudzes un Angermindes–Popes–Pizes draudzes baznīcu grāmatām, no Popes un Dundagas pagastu personālgrāmatām un citiem dokumentiem. Izmantota K.Upelnieka grāmata par uzvārdu došanu Vidzemes un Kurzemes zemniekiem, kā arī A.Švābes Latvijas vēstures grāmatas. Esmu apkopojusi arī savas atmiņas un vērojumus.

Ceru, ka raksts rosinās lībiešu pēctečus un citus interesentus domāt par savu izcelsmi un vietu sabiedrībā.

Valda Šuvcāne

no Lielirbes lībiešu Blūmu dzimtas

Foto no autores arhīva

L3.JPG (25983 BYTES)
Lielirbes ciema jaunieši 1926. gadā

L1.JPG (25115 BYTES)
Lielirbes ciema Kordon–Jures māju saimnieki Ansis un Līze Ādamsoni ar mazmeitu Ellu. Ap 1912. gadu

L2.JPG (26536 BYTES)
Izcilā lībiešu teicēja Marija Šaltjāre ar vīru Kārli, meitu Paulīni un znotu Jēkabu Tomševicu. 1909. gadā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!