Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par tiesu izpildītāju institūtu pārveidi. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.03.1998., Nr. 60/61 (1121/1122) https://www.vestnesis.lv/ta/id/47212

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar Oskara Kalpaka vārdu, cīņu, mūžu

Vēl šajā numurā

06.03.1998., Nr. 60/61 (1121/1122)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

RUNAS. REFERĀTI

Par tiesu izpildītāju institūtu pārveidi

Tieslietu ministrija ir izstrādājusi tiesu izpildītāju institūcijas pārveidošanas koncepciju, un tā akceptēta Ministru kabineta 3.marta sēdē.

Tiesiskā valstī ir jāpastāv kvalitatīvai tiesu sistēmai. Līdzko tiesas spriedums stājas spēkā, tas ir jāizpilda.

Koncepcijas izstrādāšanā ieguldīts divu gadu darbs un izmantota Beļģijas, Nīderlandes, Luksemburgas, Ungārijas, Slovākijas, Polijas un Francijas tiesu izpildītāju darba pieredze un pētījumi par tiesu spriedumu un nolēmumu piespiedu izpildes darba organizāciju.

Koncepcija paredz izveidot zvērinātu tiesizpildītāju institūciju, kas principiāli atšķirsies no pašreizējās. Lielā darba slodze, neatbilstošais atalgojums, kā arī neapmierinošie darba apstākļi neveido nosacījumus augstas kvalifikācijas personāla piesaistīšanai tiesu izpildītāju institūcijai. Pašlaik tikai 21 tiesu izpildītājam ir augstākā izglītība, 49 — vidējā speciālā, pārējiem — vidējā. Tas ir viens no iemesliem nekvalitatīvai un ilgstošai tiesas spriedumu un citu institūciju nolēmumu piespiedu izpildei.

Izpētot augsto Latvijas Republikas 1918.—1940.gada tiesu iekārtas likumus un arī citu valstu pieredzi, Tieslietu ministrijā izveidotās darba grupas speciālisti konstatēja, ka Latvijai piemērotāka būtu Francijas tiesu izpildītāju darba sistēmas apgūšana, kur tiesu izpildītājs ir brīvās juridiskās profesijas pārstāvis. Francijas tiesu izpildītājiem ir īpašs Tieslietu ministrijas pārstāvja statuss, vienlaikus viņi ir brīvās profesijas pārstāvji.

Ievērojot profesionālo līmeni, Francijā tiesu izpildītāji veic pierādījumu nodrošināšanu tiesā, juridisko faktu konstatāciju, pasākumus kreditora un debitora interešu saskaņošanai, novēršot nepieciešamību jautājumu risināt tiesas ceļā, sniedz juridiskas konsultācijas un, protams, izpilda tiesas nolēmumus. Francijas tiesu izpildītāju veiktās darbības ir publiskas. Pildot tiesu un citu institūciju nolēmumus, tiesu izpildītāji ir solidāri atbildīgi par savu rīcību. Līdzīgi darbojas tiesu izpildītāji Beļģijā, Nīderlandē, Luksemburgā, Ungārijā, Polijā, Slovākijā.

Tiesu izpildītāju koncepcijas ieviešana varētu sekmēt Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā un palielināt uzticību likumīgajām tiesību aizsardzības struktūrām. Spriedumu izpilde civillietās vai komerclietās ir daļa no tiesu darba efektivitātes un norāda uz attīstītu tiesu sistēmu. Ja spriedums netiek izpildīts labprātīgi, tas ir jārealizē piespiedu kārtā; jānosaka izpildes procedūra, un tiesu izpildītājiem tas ir jāpiemēro.

Lai tiesas un citu institūciju pieņemtie nolēmumi tiktu izpildīti ātri, kvalitatīvi un atbilstoši likuma prasībām, ar likumu jānosaka zvērināto tiesizpildītāju un zvērināto tiesizpildītāju kolēģiju darbība, kā arī jāizstrādā atbilstošu tarifu sistēma un jāizdara grozījumi spēkā esošajos normatīvajos aktos. Jauna likuma izstrāde un grozījumu izdarīšana jau esošajos nepieciešama, lai noteiktu zvērināto tiesizpildītāju organizācijas struktūru un darbības principus, tiesības, atbildību, atalgojumu un sociālās garantijas.

Lai pildītu amata pienākumus, zvērinātajam tiesizpildītājam nepieciešama augstākā juridiskā izglītība (līdz šim šāda prasība netika piemērota), noteikts stažēšanās laiks profesionālo iemaņu apgūšanai un sekmīgi nokārtots zvērinātā tiesizpildītāja kvalifikācijas eksāmens. Koncepcijas ieviešana būtībā nozīmē kvalificētu juristu piesaistīšanu zvērināto tiesizpildītāju institūcijai.

Koncepcijas ieviešana atbrīvotu valsts budžeta izdevumu daļu par vairāk nekā 500 000 latu, un tā varētu kļūt par valsts kases finansu ieņēmumu avotu, kas veidotos no nodokļiem un valsts nodevām par zvērināto tiesu izpildītāju darbībām, jo, iekasējot naudu, tiesas izpildītājs sniegs ekonomikai ievērojamas naudas summas. No šīm uzkrātajām naudas summām varētu tikt izveidots fonds, kas uzturlīdzekļu piedziņas neiespējamības gadījumā izmantojams daļējai kompensācijai maznodrošinātajiem uzturlīdzekļu nesaņēmējiem. Tieši šajā jomā pašreizējā tiesu izpildītāju darba sistēma ir samērā neefektīva. Izmaksātās uzturlīdzekļu summas piedzenamas no parādnieka bez noilguma termiņa vispārējā kārtībā. Jaunā koncepcija paredz, ka valstij nav jāatbild par tiesizpildītāju darbā pieļautajām kļūdām, par tām viņi atbildēs solidāri no sava fonda līdzekļiem. Jāatgādina, ka tiesas izpildītājs ir darbinieks, kas tiek atalgots par sava darba paveikšanu un šajā sakarā viņš ir ieinteresēts aktīvi un efektīvi darboties, lai saņemtu apmierinošus ienākumus.

Viena no būtiskākajām tiesu izpildītāju koncepcijas priekšrocībām — tā ļauj veikt tiesas spriedumu izpildi, netērējot valsts budžeta līdzekļus. Tātad nepastāv izmaksas, kas tiek segtas uz nodokļu maksātāju rēķina.

TM preses dienests

Francijas Nacionālās tiesu izpildītāju palātas

viceprezidents Dominiks Ektors:

................................

Francijas Nacionālās tiesu izpildītāju palātas, ar kuru Tieslietu ministrija noslēgusi sadarbības līgumu, viceprezidenta iecerētais stāstījums par Francijā uzkrāto pieredzi

Tiesu izpildītājs — brīvās juridiskās profesijas pārstāvis

Katrā tiesiskā valstī ir jāpastāv kvalitatīvai tiesu sistēmai, kurā katrs var izmantot tās sniegtos aizsardzības līdzekļus. Bet, līdzko tiek taisīts spriedums un visi pārsūdzības ceļi izmantoti, tiesneša spriedums ir jāievēro. Ja spriedums netiek izpildīts labprātīgi, tas ir jārealizē piespiedu kārtā; ir jānosaka izpildes procedūra un tiesu izpildītājam tas ir jāpiemēro.

Spriedumu izpilde civillietās vai komerclietās ir daļa no tiesas efektivitātes un norāda uz attīstītu tiesu sistēmu. Piespiedu izpilde ir jārealizē, ievērojot pušu tiesības: tiesneša atzītās kreditora tiesības un parādnieka pienākumu izpildīt, saņemot noteiktu aizsardzību. Šeit ir runa par humānu tiesneša sprieduma izpildi, ņemot vērā sabiedrības tikumības attīstību. Šī situācija raksturo tiesisku valsti. Normatīvajiem aktiem, kuros paredzēti izpildes veidu noteikumi, ir jāievēro šis līdzsvars.

Pasaulē pastāv dažādas spriedumu izpildes sistēmas, Eiropā — līdzās divas lielas sistēmas:

pirmajā paredzēta tiesnešu vai to pārstāvju, proti, amatpersonu, veiktā izpilde;

otrajā šie pienākumi uzticēti neatkarīgu profesiju pārstāvjiem.

Otrais statuss precīzi atbilst Francijas tiesu izpildītāju stāvoklim, kurus es šeit pārstāvu.

 

Neatkarīga tiesas izpildītāja statuss

Šis risinājums nav jāanalizē kā tiesu sistēmas privatizācija, bet gluži pretēji. Faktiski neatkarīgs tiesas izpildītājs, kāds tas pastāv Francijā, ir valsts amatpersona, kas bauda speciālu statusu. Viņš ir valsts amatpersona, jo ir saņēmis no valsts tās sniegto publiskās varas daļiņu, kuru valsts lielā mērā kontrolē.

Tiesas izpildītājs ir ministrijas ierēdnis, ko ieceļ tieslietu ministrs un kurš bauda valsts deleģēto publiskās varas daļiņu. Viņš ir valsts ierēdnis, kas nodrošina autentisku un oficiālu aktu sastādīšanu. Šādā veidā tiesas izpildītājs pilda valsts dienesta uzliktos pienākumus.

Šis statuss ļauj valstij, precīzāk, Tieslietu ministrijai, iecelt tiesas izpildītājus, kas atbilst visiem noteikumiem, lai pildītu likumā noteiktās funkcijas.

Šis statuss arī ļauj valstij kontrolēt tiesas izpildītāja darbību un attiecīgo likumu tekstu ievērošanu tā pienākumu pildīšanas laikā. Visbeidzot, rupjas profesionālas kļūdas vai pārkāpuma gadījumā valsts var pārtraukt tā pienākumu pildīšanu. Valsts un tiesas izpildītāju attiecībās nav jūtama nekāda privatizācija.

Tiesas izpildītājs ir neatkarīgs profesionālis, kas darbojas, ievērojot tikai likumu tekstus un tiesneša spriedumu. Viņš vada izpildes procedūru. Viņš neatkarīgi rīkojas, var darboties viens vai arī ar saviem kolēģiem, par kuru darbu ir atbildīgs.

Tiesas izpildītājam maksā algu nevis valsts, bet procesa dalībnieki, kas pie viņa griežas. Viņš nosaka sastādīto aktu izmaksas un honorāru par piedzītajām naudas summām, vai par juridiskās konsultācijas sniegšanu.

Procesa dalībniekiem tiek dota garantija, ka neatkarīgā tiesas izpildītāja samaksa par darbu ir noteikta saskaņā ar dekrētā norādīto tarifu. Šis tarifs ir vienāds visiem tiesas izpildītājiem neatkarīgi no ģeogrāfiskās zonas, kurā tiek veikts viņu darbs. Līdzīgi pastāv arī vienlīdzība starp procesa dalībniekiem. Tieslietu ministra pienākums ir garantēt šī tarifa ievērošanu, izmantojot tā pārstāvjus.

Jo aktīvākas un efektīvākas būs tiesas izpildītāja darbības, ievērojot deontoloģijas principus, jo lielāka būs samaksa par tā paveikto darbu, līdzīgi jebkuram uzņēmumam ekonomiskajā sektorā.

Šeit parādās viena no tiesas izpildītāja priekšrocībām: tā ļauj veikt tiesas spriedumu izpildi, netērējot valsts budžeta līdzekļus. Tātad nepastāv izmaksas, kas tiek segtas no nodokļu maksātāju līdzekļiem.

Minēto finansiālo aspektu nedrīkst neņemt vērā. Tas ļauj veltīt valsts budžetu citiem mērķiem, proti, labākai tiesu jurisdikcijas darbībai (tiesnešu skaita pieaugums un darbam nepieciešamo līdzekļu uzlabošana).

 

Tiesas izpildītāja juridiskās priekšrocības

Bez ekonomiskajiem aspektiem, ko vēlāk aplūkosim, neatkarīga tiesas izpildītāja statuss rada divu veidu svarīgas priekšrocības:

— juridiska rakstura priekšrocības;

— sociāla rakstura priekšrocības.

Juridiskā rakstura priekšrocības ir jāveido divos aspektos.

Pirmkārt, tiesas izpildītājs ļauj pilnībā ievērot Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantu, kas norāda: saukšanai tiesas priekšā vai kādai citai darbībai ir jānotiek neatkarīgi no kādas no pusēm vai iztiesātāja. Tiesas izpildītājs minētajā statusā atbilst šai definīcijai. Viņš ir neatkarīgs no pusēm un tiesneša. Šī neatkarība izpaužas tiesas izpildītāja darbībās, tai skaitā arī spriedumu izpildē, kur viņš darbojas saskaņā ar valsts rīkojumu.

No otras pses, šī neatkarība izpaužas arī paplašinātā veidā Eiropas uzbūves ietvaros: viņš ir atbildīgs par aktu pārsūtīšanu starp pusēm transnacionālu problēmu gadījumā.

Lai izpildītu attiecīgo aktu vai lēmumu, kas jāveic ārpus valsts, pārsūtīšanu uz ārzemēm, teritoriāli kompetentam tiesas izpildītājam, viņam ir rokasgrāmata, kurā alfabēta kārtībā ir uzskaitīti viņa profesijas pārstāvji. Šis instruments palīdz tieši piemērot jauno Briseles konvenciju, proti, Brisele II, kas organizē tiešu pārsūtīšanu starp tiesu izpildītājiem.

Šādā veidā jau rīt vislielākajā juridiskajā drošībā bez kavēšanās notiks tiesneša kontrolēta aktu vai lēmumu brīva kustība no Parīzes uz Rīgu, bet tas notiks, netērējot valsts budžetu, kas šādā veidā var tikt veltīts uzdevumiem, ko nedeleģē valsts.

Ir svarīgas arī sociālās priekšrocības. Galvenokārt tiesu izpildītājs nedarbojas viens; ar viņu kopā strādā palīgdarbinieki (Francijā 12 000), kas to birojos palīdz veikt uzdevumus un apmierināt pušu prasības. Tiesu izpildītāja birojs ir īsts ekonomisks uzņēmums, kas šādi sniedz finansiālas un ekonomiskas priekšrocības.

 

Neatkarīga tiesas izpildītāja loma valsts ieņēmumu politikā

Saskaņā ar aktiem neatkarīgs tiesas izpildītājs iekasē dažādus nodokļus un nodevas:

— pirmkārt, tā ir nodeva, kas piemērojama lielākai daļai aktu, un, piemēram, Francijā tā dod iespēju finansēt juridisko palīdzību,

— otrkārt, pievienotās vērtības nodoklis, kas pievienots akta cenai (kā tas notiek Francijā), ļauj valstij saņemt nozīmīgus ieņēmumus.

Ir jāatgādina, ka tiesas izpildītājs ir neatkarīgs darbinieks, kas tiek atalgots par darba veikšanu, un šajā sakarā viņš ir ieinteresēts aktīvi un efektīvi darboties, lai saņemtu apmierinošus ienākumus. Tā ir motivācija, ko nedrīkst neievērot. Iekasējot naudu, tiesas izpildītājs sniedz valsts ekonomikai ievērojamas summas.

Nākotnē vienošanās ietvaros starp Latvijas Tieslietu ministriju un Francijas Nacionālo tiesu izpildītāju palātu mēs turpināsim jau iesākto juridisko sadarbību starp mūsu valstīm. Mēs, atbildot uz jūsu vēlmēm, piedalīsimies normatīvo aktu projektu izstrādāšanā, kas attiecas uz tiesu izpildītājiem un to darbību Latvijā. Bez šīm darbībām mēs aicinām jūs piedalīties šo darbinieku apmācībā un izglītošanā.

Francijā tiks organizēta stažēšanās jūsu tiesu izpildītājiem, rīkoti arī juridiski semināri. Šādā veidā tiesiskā apmaiņa starp mūsu valstīm tiks atvieglota un nostiprināta. Tas saskanēs ar Eiropas tiesiskās telpas principu, pēc kura mēs visi tiecamies.

Latvijas Neatkarīgo kriminologu asociācijas valdes priekšsēdētājs Dr.iur. Andrejs Vilks:

Sabiedrība, cilvēks, nodarījums un alternatīvie atbildības modeļi

............................

Runa konferencē "Nāvessods, sabiedrības un indivīda drošība" 1998.gada 19.februārī

Atceroties pazīstamo sprieduma rindu: "Sodīt nevar apžēlot", politiķi praktizējošie juristi, likumdevējs atrodas neizbēgamās dilemmas priekšā — ne tikai par to, kur likt komatu šajā teikumā, vai nedrīkst sodīt un vajag būt žēlsirdīgam, vai arī nedrīkst apžēlot un ir nepieciešams sodīt ar nāvessodu. Arī šodien mēs būtībā veicam šīs ārēji vienkāršās atziņas analīzi, bīdot pieturas zīmi — komatu no vienas vietas uz otru.

Uzstāšanās mērķis — papildus iezīmēt argumentus diskusijā par un pret nāvessodu indivīda un sabiedrības drošības nostiprināšanas kontekstā.

Mans uzstāšanās temats pēc būtības ir ne tik daudz akcentēts uz paša nāvessoda problēmu, cik orientēts un virzīts uz to problēmu analīzi, kas ir saistītas ar diezgan sarežģītu cēloņsakarību mehānismu. Tikai tas noslēguma fāzē vai pēdējā posmā ļauj redzēt bendes mantiju vai arī mūža vai ilgtermiņa ieslodzījuma zonu.

Sprieduma piespriešana par sevišķi smagiem, bīstamiem un nežēlīgiem noziegumiem, par kuriem var būt nāvessods,— tā ir traģēdiju pēdējā lappuse. Neapšaubāmi — ar savu epilogu, kur nāvessods vai arī mūža ieslodzījums tiek reāli izpildīts. Mums kopā ir jālasa un jāiepazīstas ne tikai ar šo pēdējo lappusi un epilogu, bet ir jāzina traģēdijas, kuru pamatā ir smagu noziegumu sižeti, ar konkrētajiem upuriem un noziedzniekiem ... un dezdemonām.

 

Elements, nodarījums, atbildība

Nāvessoda, mūža ieslodzījuma vai cita alternatīva soda veida noteikšana ir nosacīta ar konkrētu — sevišķi sabiedriski bīstamu un smagu — noziegumu. Kā liecina nāvessodu nozīmēšanas tiesiskā prakse, šie soda veidi galvenokārt tiek piemēroti par kvalificētām slepkavībām atbilstoši KK 99.p. Šīs slepkavības galvenokārt veiktas vainu pastiprinošos apstākļos, nozieguma subjekts ir izdarījis vairākas slepkavības, noziedznieka personība raksturojama negatīvi utt.

Pēc ļaunuma potenciālā nodarījuma rakstura, kad nozieguma subjekts ir ar izteiktu pretsabiedrisku orientāciju, viņš ir izteikti kriminalizēts, sabiedrībai un atsevišķiem cilvēkiem ir nodarīts vislielākais un visneatgriezeniskākais ļaunums, — ir skaidri zināms: tiesājamais nelabosies. Loģiski, ka sodam pilnībā būtu jāatbilst nodarījuma raksturam un sekām.

Ja atsevišķus indivīdus, kurus par cilvēkiem var saukt tikai visai nosacīti, — tikai kā organiskās pasaules būtnes, kam, izrādās, viss cilvēciskais ir svešs, ir pārņēmis ļaunuma apsēstības vai agresivitātes sindroms, dzīvnieciskie instinkti, tad gluži dabiski, ka ļaunums ir jāiznīdē un nezāles ir jāizravē. Imanuels Kants ir teicis: "Cik slepkavu, kas nogalinājuši, pavēlējuši nogalināt vai līdzējuši to darīt, tik arī pelnījuši nāvi."

Ja ar ļaunumu nav iespējams cīnīties, nav iespējams to mainīt, tad ir jādomā, kā to lokalizēt. Neapšaubāmi, arī piemērojot mūža ieslodzījumu. Un nedomājot tikai par to, vai kameras būs labiekārtotas vai ieslodzītajiem būs televizors, avīzes utt.

Jā, neviens nedrīkstētu lemt cilvēka dzīvības likteni, tas ir Visaugstākā un likteņa varā. Taču noziedznieki lemj, un noziedznieku dabiskās tiesības tiek aizsargātas daudz pilnīgāk, ar daudz lielākām tiesiskajām garantijām nekā noziegumu upuru, viņu tuvinieku vai arī vienkāršu sabiedrības locekļu tiesības.

Tātad, cenšoties piemērot ja ne nāvessodam adekvātu vai alternatīvu soda veidu — pilnībā konsekventi un atbilstoši nozieguma sabiedriskajai bīstamībai, ir jārūpējas arī par sabiedrības locekļu drošību. Tas ir svēts valsts pienākums.

Pretējā gadījumā jau tā lielais upuru skaits: noslepkavotie slepkavībās ar kvalificējošiem apstākļiem; nonāvētie nekvalificētos apstākļos; mirušie smagu miesas bojājumu rezultātā; bezvēsts pazudušie, kurus nekad neatradīs, bet par kuriem varam pietiekami precīzi pateikt, ka viņi ir nogalināti, — vēl vairāk pieaugs.

Sabiedrībai ir jābūt ne mazāk virzītai aizstāvēt tās locekļus kā tās pašus nelietderīgākos un pretsabiedriskos indivīdus.

Sabiedrība — indivīds

Sekojot cēloņsakarības ķēdei, sabiedrība — indivīds, nodarījums — atbildība, jāsecina, ka tieši sabiedrība primāri veido un socializē indivīdu. Sabiedrība, kas atrodas nemitīgā transformācijā ar mainīgu vērtību orientāciju skalu, ar visdažādāko attieksmi pret cilvēku kā vislielāko vērtību, ar pastāvīgām krīzēm, spriedzēm un deformācijas izpausmēm, arī veido atbilstošu sociāli mazāk vai vairāk novirzītu indivīdu ar deformētām vērtībām, nepilnīgiem un nepilnvērtīgiem līdzekļiem, kas nosaka vajadzību apmierināšanas paņēmienus.

Sociāli nepilnīgā un nenodrošinātā sabiedrībā ir loģiski, ka veidojas sociāli nenobrieduši un sociāli nepieskaitāmi indivīdi. Noziedznieku lielākā daļa ir sociāli nepieskaitāmi.

Deformētie indivīdi ir deformētās un transformācijas sabiedrības produkts. Sabiedrībai ir pilnībā jāuzņemas atbildība par nepilnvērtīgu indivīdu atražošanu.

Ādolfam Ketlem pieder savdabīgais un pilnībā pamatotais teiciens — katrai sabiedrībai ir noziedzība, kādu tā pelnījusi. Šeit var tikai piebilst, ka katrai sabiedrībai ir arī noziedznieki, kādus tā pelnījusi. Arī varmākas, slepkavas un laupītāji. Arī šīsdienas ielas bērni, kas socializējas nevis mājās, skolā vai kādos pulciņos, bet gan uz ielas, zināma to daļa būs arī nākamie izvarotāji un slepkavas. Diemžēl.

Aristotelis darbā "Lielā ētika" ir minējis, ka jaunatni vajag sargāt no saskarsmes ar visu ļauno, it īpaši kur ir kaut kas zemisks un kas rada naidu.

Mums pašreiz ir pārlieku daudz šī ļaunā un zemiskā. Lai arī kādi un kur būtu cietumi, nākotnē tie tukši nepaliks. Pašreizējās noziedzības tendences minētajam ir pietiekami skaidri izteikts pamatojums.

Sabiedrība — nodarījums

Nākamais elements cēloņsakarības ķēdē — sabiedrība — arī veido un nosaka tos sociālos apstākļus, kuri sekmē smagu un sevišķi sabiedriski bīstamu nodarījumu izdarīšanu.

Pašreiz ir nesalīdzināmi vieglāk iegādāties alkoholu jebkurā diennakts stundā nekā maizi un citus pārtikas produktus. Un ne velti Latvija alkohola patēriņa ziņā pašreiz ir pirmajā vietā Eiropā. Latvijā ir izveidoti visoptimālākie alkoholizācijas apstākļi. Daudz pieņemamāki apstākļi, lai dzertu, nevis nedzertu. Dzer pat tāpēc, lai negribētos ēst, lai aizmirstos, lai atbrīvotos no depresijas.

Kā zināms, alkohols ir jebkura nozieguma izdarīšanu veicinošs apstāklis.

Starp pārējiem apstākļiem iezīmēsim tikai augsto bezdarba līmeni (18,4%), sociālo spriedzi, sociālo nevienlīdzību, iedzīvotāju negatīvismu utt. Zināma sabiedrības daļa ir orientēta pat uz nelikumīgu darbību (nemaksāt nodokļus, gūt ienākumus jebkurā veidā, t.sk. ar pretsabiedrisku darbību palīdzību).

Sabiedrībā likumsakarīgi un objektīvi nosacīti ir izveidojušies apstākļi, kas veicina smagu noziegumu izdarīšanu (slepkavību, izvarošanu), par kuru veikšanu var būt arī piespriests nāvessods.

Sabiedrībā ir izveidota specifiska vardarbīgi orientēta sabiedriskā apziņa.

Kriminālo pētījumu centrs 1996.gada maijā un jūnijā veica izvēles pētījumu, kurā tika aptaujāti

— iedzīvotāji — sabiedriskā doma — 364,

— speciālisti — 141,

— ieslodzītie — 110.

Nāvessodu atbalsta — 85,7% iedzīvotāju, 36,4% ekspertu, 31,9% ieslodzīto.

Sabiedrības tieksme uz nāvessodiem ir savdabīgs morāli tikumisko vērtību barometrs, kas konstatē nežēlības un cietsirdības līmeni.

Kāpēc ir šāda pozīcija, uz ko tā balstās?

Varbūt respondenti paši ir saskārušies ar pretlikumību, vardarbību — ir bijuši nodarījumi, par kuriem var būt pielietots nāvessods, pret tuviniekiem, kaimiņiem vai tuvākajā vidē? Taču tā tas bijis tikai 8,7% gadījumu.

Informācija par smagajiem noziegumiem ir smelta no masu medijiem — 70% gadījumu. Masu informācijas līdzekļi veido sabiedrisko apziņu par kriminogēno stāvokli valstī, par noziedzības struktūru, par nežēlības un cietsirdības, vardarbības eskalāciju (80% informācijas masu informācijas līdzekļos ir par vardarbības noziegumiem).

Reālā noziegumu struktūra ir pretēja.

Tiek veidota agresīva, vardarbīga un arī nežēlīga, cietsirdīga sabiedriska apziņa. Sabiedrība atbilstoši virtuālajam modelim veido vardarbīgu attieksmi, t.sk. attiecībā pret nāvessodu.

Čezāre Bekaria savā pazīstamajā darbā "Par noziegumiem un sodiem", kas tika uzrakstīts vēl 1764.gadā, visai pamatoti vērsās pret nāvessodu.Viņš rakstīja: "Nāvessods nevar būt noderīgs tāpēc, ka tas dod cilvēkam nežēlības piemēru. Mūža verdzība, kas nomaina nāvessodu, būtu pietiekami smags sods, lai atturētu no nozieguma pat vismērķtiecīgāko cilvēku."

Starp būtiskākajiem argumentiem, kas tiek minēti sakarā ar nepieciešamību atcelt nāvessodu, tiek minēta tiesas kļūdas iespējamība un iespēju trūkums labot kļūdu pēc sprieduma izpildes, respektīvi, nāvessoda izpildes.

Neapšaubāmi, ka minētais arguments ir būtisks. Taču es gribētu pievērst jūsu uzmanību faktam, ka arī profesionāli juristi atzīst juridisko kļūdu, kad tiesājamo vaina tiek izvērsta gandrīz zem mikroskopa, — kā iespējamību un pat nenovēršamību. Bet, ja mēs analizētu spriedumus citu kategoriju lietā, tad iespējams, ka šo kļūdu skaits būtu konstatējams ģeometriskajā progresijā. Ar kļūdu iespējamību un pieļaujamību jurisprudencē ir gandrīz tāpat kā medicīnā — tās nav pieļaujamas.

Argumentējot nāvessoda atcelšanas nepieciešamību ar juridisko kļūdu iespējamību — šīs kļūdas tiek pat ieprogrammētas, apzināti tiek noteikts tiesājamības brāķa procents. Tā nedrīkst būt, īpaši kad tiek lemts cilvēka dzīvības un dzīves jautājums.

Mēs programmējam arī sabiedrību, kas būtu orientēta uz kļūdas iespējamību.

Un pēdējais elements šajā cēloņsakarības ķēdē: sabiedrība un alternatīvās atbildības modelis. Protams, sabiedrība, kas reproducē kriminālos elementus, kurā ir pietiekami daudz apstākļu, kas sekmē smagu, t.sk. tādu noziegumu izdarīšanu, par kuriem var būt piespriests nāvessods, paredz arī atbildības modeļus ar nāvessoda piespriešanu vainīgajām personām. Sabiedrībā ar vēl nezaudētiem totalitārisma elementiem, ar vardarbīgām sabiedriskās apziņas iezīmēm, ar augstu agresivitātes potenciālu, kā zināmu deformāciju kompensējošu apstākli izvēlas sociālās aizsardzības līdzekli (sociālisma elements, kas diemžēl tiek izmantots) — nāvessodu.

Inemija Bartāms savā darbā "Kriminālā kodeksa pamati" vēl XIX.gs. sākumā visai zīmīgi atzina: likumdevēja politika, visus sodot ar nāvessodu, ir līdzīga bailīga bērna uzvedībai — viņš samin rāpuli, uz kuru baidās paskatīties. Neticiet pārāk viegli šīs nāves nepieciešamībā. Izvairoties to nozīmēt kā sodu, jūs to (nāvi) novērsīsiet pašos noziegumos.

Nāvessods, neapšaubāmi, ir sabiedrības un valsts atriebība, atzīšanās savā bezspēcībā, nespēja novērst noziegumu veicinošos apstākļus, t.sk. smago kriminālnoziegumu producēšanā.

Nāvessodu ekonomiskums

Veidojot Latvijas tiesisko sistēmu, t.sk. arī pilnveidojot likumdošanu, kā arī izstrādājot jauno Krimināllikumu, mēs vadāmies no rietumvalstu pieredzes. Nav šaubu, ka mēs daudz ko varam mācīties no valstīm, kur demokrātijas iezīmes ir mērojamas jau vairākus gadu simtus. Taču šī pieredze ir visai pretrunīga un savdabīga.

Kā zināms, ASV 26 štatos ir paredzēts nāvessods. Demokrātija ar visai skarbiem vaibstiem. Taču es gribētu jūsu uzmanību vērst ne uz šo apstākli, bet gan nedaudz uz ko citu. Kā zināms, Rietumu valstis var sniegt mums mācību ne tikai demokrātijas veidošanas jomā, bet arī lietišķā pieejā jebkuru problēmu risināšanā.

Mūsu amerikāņu kolēģi ir aprēķinājuši, kas ir ekonomiski izdevīgāk — piespriest mūža ieslodzījumu un uz nodokļu maksātāju rēķina uzturēt šos ieslodzītos vai arī par sevišķi smagiem noziegumiem piespriest nāvessodu un to arī izpildīt.

Jā, mūsu ASV kolēģi arī nāvessoda problēmu ir pūlējušies risināt visai pragmatiski. Tā, apzinot nāvessoda piespriešanas un izpildes procedūru, izrādījās, ka nevienā ASV štatā šis process nav lētāks par 2 miljoniem ASV dolāru. Tajā pašā laikā viena ieslodzītā uzturēšana stingrā režīma cietumā 30 gados nevienā štatā nepārsniedz 700 tūkstošu dolāru. Attiecībā 2 000 000 pret 7000; 3 : 1.

Tāpēc atbilde uz jautājumu, kas ir lētāk — vienu reizi sodīt ar nāvessodu vai arī visu dzīvi noziedznieku barot, ASV ir pilnīgi skaidra. Šis pats pētījums ļāva konstatēt, ka, atceļot nāvessodu, jebkurš no ASV štatiem ieekonomē ne mazāk kā 80 miljonu ASV dolāru gadā, tātad ap 50 miljonus latu. Atzīsim, ka šī summa nav maza un, iespējams, jebkurā no mums var izraisīt pietiekami dziļas pārdomas.

Salīdzināt ASV un Latviju ir grūti, vēl jo vairāk tāpēc, ka mums analoģisku aprēķinu un metodikas, un empīrisko materiālu nav. Taču tas drīzāk nosaka to, ka nāvessoda un mūža ieslodzījuma izpildei ir arī ekonomiskuma princips.

Kāpēc nāvessods kopumā izrādās tik dārgs, un kā veidojas šīs lielās summas? ASV tiek piemēroti visplašākie un daudzveidīgākie pasākumi, lai patiešām izslēgtu tiesas kļūdas, kad uz nāvi var būt notiesāta nevainīga persona.

Kādi ir šie īpašās drošības tiesiskie pasākumi, kuri ir tik dārgi?

• Īpaši rūpīgi tiek izvēlēti zvērinātie. Šis process ilgst nevis stundas vai dienas, bet nedēļas vai pat mēnešus;

• žūrijā papildus tiek iekļauti rezerves locekļi, rezervē ir otrs žūrijas sastāvs;

• uz tiesas sēdēm tiek uzaicināts daudz lielāks ekspertu (mediķu, psihologu, psihiatru u.c.) skaits;

• procesā, kur tiek izskatīta lieta par nāvessoda piemērošanu tiesājamam, ir paredzēti divi aizstāvji, kuri savas aizstāvības pienākumus veic, saņemot atalgojumu no štata budžeta;

• paaugstinātie izdevumi ir saistīti ar apelācijas vai kasācijas procesu, lietu materiāli šajos procesos tiek izvērtēti sevišķi rūpīgi un detalizēti, veicot t.sk. papildu ekspertīzes u.c. izmeklēšanas darbības;

• bendes un ārstu pakalpojumi ir ekskluzīvi un, bez šaubām, ļoti dārgi. Bendēm bez atalgojuma ir paredzēta arī psihoanalitīķu un psihologu palīdzība, kas palīdz noņemt stresu un profesionālās deformācijas, un pēdējais — nāvessodu izpildei un nāvinieku uzturēšanai tiek veidotas speciālas zonas. Arī šīs celtnes nav no lētākajām. Tātad kopumā ASV mūža ieslodzījums izmaksā nodokļu maksātājiem nesalīdzināmi lētāk nekā nāvessoda piespriešana un izpilde.

Ja mēs Latvijā veidotu atbilstošu un adekvātu tiesisko sistēmu, cenšoties nozīmēt pilnīgi objektīvu un pamatotu spriedumu, atbilstošu nodarījuma raksturam, t.sk. nāvessodu, tas nebūtu un arī nav nebūt lētāks kā mūža vai arī ilglaicīgais ieslodzījums.Valsts, atstājot sodu reģistrā vai sodu veidu struktūrā nāvessodu, kaut gan tas nav sods, kā arī atsevišķos gadījumos nozīmējot to makropieejas līmenī, izdara divas nozīmīgas kļūdas:

• pirmkārt, nosaka to, ka par neapmierinošajiem sociālajiem apstākļiem, kuri ir veidojuši noziedznieku, ir atbildīgs tikai tiesājamais, kas pēc būtības ir arī atbildība par sabiedrības nepilnībām un savu nodarījumu;

• otrkārt, izdara kļūdu, lemjot par to, vai cilvēkam dzīvot vai arī mirt, atņemot cilvēkam viņa dabisko un neaizsargāto dzīvību. Valsts nevar un nedrīkst lemt par vissvētāko, kas cilvēkam ir.

Kā teicis I. Kants: "Cilvēka tiesībām ir jābūt svētām, lai arī kādus upurus nestu valsts."

Alternatīvo sodu reģistrā, t.sk. par sabiedriski sevišķi bīstamu noziegumu izdarīšanu, būtu jāievieš sodu summēšanas princips. Pašreiz indivīds atbild un reāli cieš sodu tikai par smagāko nodarījumu, jo darbojas mazākā soda iekļaušanās likums.

Tātad noziedznieks, izdarot zādzības, izspiešanu, neatļauti nēsājot ieroci un beigu beigās izdarot slepkavību, sodu izcieš tikai par pēdējo. Vai tas ir pietiekami?

Kriminoloģiskā aspektā pašreizējā Latvijas attīstības posmā nāvessods krimināllikumdošanā tiek atstāts un arī piespriests, ne tikdaudz pamatojoties uz konkrētu nodarījuma raksturu, pat neņemot vērā tiesājamo sabiedrisko bīstamību, arī ne kā individuālais preventīvais pasākums, novēršot personas iespēju turpmāk slepkavot, bet gan kā deformētas sabiedriskās apziņas izpausmes forma un pseidosociālās aizsardzības pasākums pret krimināliem apdraudējumiem. Nāvessodi sabiedrības drošību nespēs stiprināt.

Arī pašreizējais Saeimas sastāvs politiski nav spējīgs un pēc būtības nav orientēts no Krimināllikuma projekta izsvītrot nāvessodu. Nāvessods sabiedrības individuālo drošību nevairos — tas vairo tikai cilvēku bailes un nedrošību.

Par nesankcionēto pasākumu pie Rīgas Domes ēkas

Šā gada 4.martā iekšlietu ministrs Ziedonis Čevers pieprasīja no Valsts policijas vadības detalizētu ziņojumu par šā gada 3.martā notikušo nesakcionēto mītiņu pie Rīgas Domes ēkas.

Vakar, 5.martā, iekšlietu ministrs saņēma dienesta ziņojumu no Valsts policijas Kārtības policijas priekšnieka Ivara Stūraiņa. Ziņojumā teikts, ka šā gada 3.martā pulksten 13.15 Rīgas pilsētas GPP saņēmusi informāciju, ka pie Rīgas Domes notiek pasākums, kura rezultātā ir bloķēta K.Valdemāra ielas braucamā daļa. Mītiņā piedalījās apmēram 1000 iedzīvotāju, kuri bloķēja K.Valdemāra ielu posmā pretim Domes ēkai.

Pasākuma norise netika iepriekš saskaņota un sankcionēta likumā paredzētajā kārtībā, un līdz ar to Rīgas Dome un operatīvie dienesti, kuri nodrošina kārtību un satiksmi uz ielām, nebija informēti par šo pasākumu.

Sakarā ar radušos situāciju notikuma vietā nekavējoties ieradās Pašvaldību policijas, Apvienotā policijas bataljona un Mobilā policijas pulka ekipāžas, kā arī Rīgas pilsētas GPP vadība. Rīgas pilsētas GPP Kārtības policijas priekšnieks Juris Rekšņa uzrunāja mītiņa dalībniekus latviešu un krievu valodā ar lūgumu atbrīvot braucamo daļu un ievērot kārtību.

Policijas klātbūtne izraisīja agresivitātes pieaugumu sapulcējušos vidū un pulksten 13.45 tika pieņemts lēmums, atspiežot pūli, atbrīvot braucamo daļu, lai novērstu turpmākās nekārtības un atjaunotu satiksmi. Uzsākot braucamās daļas atbrīvošanu, pret policijas darbiniekiem tika izrādīta fiziska pretošanās, un policijas darbinieki saskaņā ar likuma "Par policiju" 13.pantu bija spiesti pielietot gumijas stekus. Steku pielietošanas rezultāta neviens nav cietis. Pulksten 14.15 transporta kustība tika atjaunota.

Rīgas pašvaldības policija ir sastādījusi laikraksta "Panorama Latvii" redaktoram Vladimiram Farberam administratīvo protokolu par sapulču, gājienu un piketu organizēšanas un norises kārtības pārkāpšanu, kurš nodots izskatīšanai tiesai.

IeM preses centrs

 

 

 

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!