Ordeņa virsnieks Tenu Karma

Par sevi — pats

    Pēc uzvārda kāds mani varētu pieskaitīt pie indiešiem, bet patiesībā esmu vidzemnieks. Tēva dzimta jau vismaz XVIII gadsimtā dzīvojusi Vidzemē jeb Livonijā, t.i., Lībiešu zemē — tās igauņu daļā, Palamuzes draudzē, kādus pussimts kilometrus uz ziemeļiem no igauņu kultūras centra Tērbatas. Mani senči no abu vecāku puses ir bijuši zemnieki. Bet mans tēvs un mana māte kļuva pirmās paaudzes pilsētnieki — tēvs par skolotāju, māte par bērznudārznieci Tērbatā, kur tad arī esmu dzimis 1924. gada 1. maijā, ieguvis pamata un vidējo izglītību. Beidzu Tērbatas 1. ģimnāzijas humanitāro klasi 1942. gadā. Pēc tam kādus gadus strādāju par laukstrādnieku sākumā mātes, vēlāk tēva dzimtajās mājās. Māte dzimusi 2 km, tēvs 12 km no Palamuzes miesta. Tā tuvumā dzimis arī igauņu literatūras klasiķis Oskars Lutss, kura garstāstu "Pavasaris" labi pazīst katrs igaunis. Tajā attēloti notikumi Palamuzes draudzes skolā. Stāstā šī vieta saukta par Paunveri. Tas tulkots arī latviešu valodā un tā dramatizējums ilgus gadus turējās uz Jaunatnes teātra skatuves.

1944.g. augustā tiku mobilizēts robežapsardzības rezerves pulkā, kas bija dislocēts pašā Igaunijas vidū — Peltsamā un Vīlandē. Karot man tomēr neiznāca, jo karš tur beidzās jau pēc pusotra mēneša. Pēc tam man bija jāiziet t.s. filtrācija Tveras guberņas nāves nometnēs. Tomēr paliku dzīvs un pēc pusotra gada drīkstēju atgriezties savā dzimtajā pilsētā. Vairākus mēnešus slimoju. Tad izgāju sagatavošanas kursus un kļuvu Tērbatas universitātes students. No 1946. līdz 1951. gadam studēju Vēstures un filoloģijas fakultātē igauņu filoloģiju somugru valodu novirzienā. Pēc tam turpat Tērbatā iznāca darboties ar tulkošanu, strādāt par žurnālistu un korektoru.

Savas dzīves pirmajā gadsimta ceturksnī man prātā nevarēja ienākt, ka sākšu darboties tieši ar lībiešiem un viņu valodu, ka man mūža lielākā daļa būs jādzīvo ārpus savas zemes — Latvijā, ka man katru dienu būs jārunā latviski un darbu lielākā daļa būs rakstīti latviešu valodā, ka būšu Latvijas pilsonis (kopš 1997.g.) un ka Latvija mani iecels Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka godā.

Un tomēr kāda neapzināta saite ar kaimiņu zemi ir bijusi jau krietni agrāk. Vispirms — viena no tēva pirmajām darbavietām (laikā, kad manis vēl nebija) bija Apē. Bet pati Tērbata jau ir pilna ar latviešu pēdām.

Pašķirstot mātes veco pasi, konstatēju, ka mans sākums ir likts Tērbatā Filozofu ielā, kurā vēl tagad stāv arī nams, kur darbojās latviešu studentu korporācija "Letonija". Savas dzīves pirmajā gadā esmu dzīvojis Tammes alejā kādreizējās Tammes muižas teritorijā, kur par pārvaldnieku strādājis pirmo Latviešu Vispārējo dziesmu svētku virsdiriģents Indriķis Zīle. Vēlāk trīsdesmitajos gados iznāca dzīvot Rīgas ielā namā, kur tanī laikā dzīvoja arī vāciski runājoša Sihles, tātad Zīles ģimene, acīmredzot Indriķa Zīles pēcteči.

Kādreiz tagadējās Tammes priekšpilsētā Rīgas šosejas malā kādā krogū (kura atliekas vēl ir saglabājušās) spēlēja teātri (pilsētā to nedrīkstēja, jo baidījās, ka tas varētu samaitāt studentus). Tā bija viena no latviešu teātra tēva Ādolfa Alunāna pirmajām darbavietām.

Pirmais dzīvoklis, ko atceros, bija Tehtveres ielā, kuras 1. namā studiju laikā dzīvojis latviešu dzejnieks Eduards Veidenbaums. Bet mūsu mājā dzīvoja kāda Trīfelda kundze, kas pratusi latviski un varējusi kādus teikumus mācīt arī maniem vecākiem, pirms viņi 1930. gadā Tērbatas skolotāju ekskursijā devās uz Siguldu. Kā māte atgriežoties pastāstīja, latviešu valodas prasme, pērkot par suvenīru Siguldas spieķi, tad palīdzējusi panākt cenas atlaidi ("Nēvare, tauts!", t.i., "Nevaru pirkt, Jūs prasāt par daudz").

Skolas gaitas sāku Tērbatas 15. pamatskolā, kur strādāja arī mans tēvs. Skola atradās Rīgas ielā, kur kādreiz bija Tērbatas skolotāju seminārs. Tajā mācījušies arī latvieši un strādājis jaunlatvietis Kronvalda Atis. Drusku tālāk uz pilsētas centra pusi bija "Livonijas" viesnīca, kur Brīvības kara laikā radīja Latvijas armijas vienības, kas no šejienes devās atbrīvot savu tēvzemi.

Proģimnāzijā mans klases biedrs bija Brants, kura māte bija viena no pirmajām skolotājām Rīgas Igauņu izglītības un palīdzības biedrības dibinātajā igauņu skolā Mazajā Nometņu ielā. Tajā pašā skolā strādājusi arī manas mātes māsīca Ella Kalamēsa. Taču šiem faktiem toreiz nepratu pievērst īpašu uzmanību un par dažām labām minētajām lietām uzzināju krietni vēlāk, kad jau pats dzīvoju Latvijā. Vienīgā apzinātā saskare ar Latviju un latviešiem bija SELL (Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas studentu) olimpiāde Tammes stadionā. Tur tad pirmo reizi dabā redzēju Latvijas karogu un dzirdēju, kā latvieši savus sportistus mudināja ar saucienu sarauj! Bet Latvijas himnu abās valodās bijām jau dziedājuši skolā, tāpat dažas latviešu tautasdziesmas, protams, arī "Pūt, vējiņi!".

Mana pārcelšanās uz dzīvi Latvijā ir saistīta ar lībiešiem. Varbūt to man šūpulī bija licis prāvests A.Vestrēns – Dolls, liels novadpētnieks, kas rakstījis arī par lībiešiem, kad viņš mani kristīja Palamuzes baznīcā. Pirms 50 gadiem, 1948. gada vasarā notika pirmā pēckara ekspedīcija pie lībiešiem. To organizēja somugru valodu katedras vadītājs prof. Pauls Ariste. Tajā un arī divās nākamajās ekspedīcijās 1949. un 1950. gadā piedalījos arī es kopā ar citiem somugristikas studentiem. Tā sākās mana tiešā saskare ne tikai ar lībiešiem un viņu jūrmalu, bet arī latviešiem un Latviju.

Kaut arī lībiešu valoda manai dzim-tajai valodai ir ļoti tuva, to ir stipri iespaidojusi latviešu valoda. Tapēc jau pirmajā rudenī universitātē sāku mācīties latviešu valodu pie latviešu literatūras tulkotāja Kārļa Abena)\. Tas kļuva man liktenīgs.

1950. gadā Tērbatā iepazinos ar kādu latviešu meiteni Martu Rudzīti, kas bija atbraukusi konsultācijā pie sava zinātniskā vadītāja prof. P.Aristes. Pēc pieciem gadiem apprecējāmies un vēl pēc gada (1956) pārcēlos uz Rīgu, kur līdz 1994. gada beigām strādāju Latvijas Universitātes bibliotēkā par sistematizācijas grupas vadītāju. Blakus tam visu laiku esmu darbojies ar novadpētniecību, interesējies par igauņiem Latvijā un arī par latviešiem Igaunijā, esmu piedalījies Latvijas igauņu biedrības atjaunošanā (1988). Kontakts ar lībiešiem te, protams, kļuva arvien ciešāks. Esmu palīdzējis viņiem atgūt un kopt savu senču valodu, piedalījies viņu pasākumos, arī lībiešu organizācijas "Līvõd Īt" atjaunošanā (1988). Kopš 1990.g. esmu lasījis baltu filoloģijas studentiem kursu "Ievads lībiešu filoloģijā", par lībiešiem un viņu valodu referējis un rakstījis ne tikai Latvijā, sevišķi pēc "Lībiešu Krasta" dibināšanas (1991) un mēnešraksta "Līvli" atjaunošanas (1992), iepazīstinājis ar "Lībiešu krastu" ne tikai latviešus, bet arī ciemiņus no Igaunijas un Somijas.

Būdams valodnieks un bibliotekārs, esmu piedalījies igauņu un somu īpašvārdu latviskās transkripcijas, bibliotekārās terminoloģijas un bibliogrāfijā lietojamo sa-īsinājumu kārtošanā, esmu arī latviešu un igauņu enciklopēdiju rakstu autors.

Latvijā būšu nodzīvojis nu jau pāri par 40 gadiem. Kaut arī esmu cittautietis, no Latvijas pamatnāciju puses neesmu jutis nelabvēlīgumu vai diskrimināciju (ja par to neuzskatītu vienīgi pasu dienesta birokrātisko darbinieču atteikumu ierakstīt pases 14. lappusē mana vārda oriģinālformu). Man nav bijis arī nekādu privilēģiju ne manas dzimtās valodas lietošanas, nedz dzīves un darba apstākļu ziņā, kādas arvien vēl bauda tā okupācijas gados iebraucēju daļa, kuru valodas un tautas pastāvēšana nav apdraudēta (vai kas to ir jau zaudējusi), bet kas tagad mēdz runāt par diskrimināciju.

Okupācijas 50 gados Latvijā ieceļojuši arī apdraudēto tautu pārstāvji. Krievijā tādu tautu ir vismaz 85 (skat. Vene impeeriumi rahvaste punane raamat. Tallinn, 1993). Bet palīdzēt var un ir pienākums vienīgi viņu pašu tēvutēvu zemē. Latvijā bez latviešiem tāda tauta ir vienīgi lībieši. Latvieši lībiešu situāciju tagad saprot labāk nekā jebkad agrāk.

Nav viegli diasporā saglabāt savu valodu un kopt savu kultūru. Tas ir iespējams vienīgi tad, ja kaut kur ir arī tava zeme, kur dzīvo tavi tautieši, kas kopj un attīsta savu valodu un kultūru un spēj ar to barot arī tos tautiešus, kas dzīvo citur. Bet lai tāda zeme varētu pastāvēt, ir svarīgi, lai arī kaimiņos būtu zemes, kur to saprot. Igauņiem ir svarīgi, lai Latvijā būtu saimnieki un noteicēji paši latvieši un lībieši, nevis iebraucēji no citurienes. Domāju, ka arī latviešiem ir svarīgi, lai blakus būtu neatkarīga Igaunija.

Rīgā 2.03.98. Tenu Karma

Par viņu

"Tenu Karma, Latvijas Valsts svētku priekšvakarā kļuvis par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku, bija pagalam samulsis.

— Kas to pirms gadiem trīsdesmit varēja iedomāties, — viņš teica, — ka es, igaunis, atteikšos no savas dzimtenes un kļūšu par Latvijas pilsoni, turklāt tikšu apbalvots par lībiešu pētīšanu.

Sākums tam bija pirms piecdesmit gadiem, kad Tenu Karma kopā ar citiem igauņu studentiem devās pirmajā ekspedīcijā uz Ziemeļkurzemes piekrastes ciemiem, lai apzinātu tur dzīvojošos lībiešus. Turpinājums ir bijis visa mūža garumā, kad, dzīvesbiedres profesores Martas Rudzītes rosināts, Tenu Karma mācīja Universitātes studentiem lībiešu valodas pamatus, rakstīja, vāca, apkopoja un visu laiku neļāva pasaulei aizmirst, ka lībieši vēl ir dzīvi. Kā atzinība šim mūža darbam ir arī Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļa statuss."

Tā žurnāliste Gundega Blumberga raksta atjaunotā mēnešraksta "Līvli" 51.numurā. Pussimts plus viens — tik daudz numuru iznācis kopš 1992.gada, un Tenu Karmu mēs atradīsim tajos visos — gan kā lībiešu valodas stūrīša asprātīgu veidotāju, gan kā autoru daudziem rakstiem, no kuriem ne viens vien ir unikāls. Piesaista arī simpātiskais pa-snieguma veids, savdabīgs un viņam vien raksturīgs: laba, pareiza latviešu valoda ar viegliem somugriskiem akcentiem.

Nozīmīga ir arī Tenu Karmas līdzdalība rakstu krājumā "Lībieši" (1994.g., sastādītāja Kersti Boiko) un "Lībiešu gadagrāmatā". Tajā mani kā dramaturgu īpaši ieinteresēja publikācija (1995.g., pēc referāta Lībiešu tautas namā Mazirbē gadu iepriekš) ar nosaukumu "Lībiešu priekšvārdu radīšanas mēģinājums trīsdesmitajos gados". Toreiz iedomājās, ka lībiešiem arī derētu kalendārs ar vārdadienām, kāda gan nav radu tautai igauņiem, bet ir latviešiem. Students Laimonis Rudzītis tad nu ņēmis un no Indriķa hronikas atsavinājis 27 vārdus, bet gadā ir 365 dienas, un sākusies sacerēšana, ko Tenu Karma saistoši un brīžam ar smaidu komentē. Uzzinām, ka zēniem ieteikti vārdi Vanākand ‘vecs celms’ un Virāndõks ‘troksnis’, meitenēm — Mīm ‘(līgavas) pūrs’, Mujald ‘smaidīt’, Pųž ‘plienakmens’... Ieviesies tomēr gaužām maz kas. "No tīri lībiskiem jaunvārdiem," raksta komentētājs, "jau pirms publikācijas kalendārā (..) 1928.gadā meitenei bija dots vārds Ēdrõm ‘zieds’." Tā ir kora "Līvlist" dziedātāja Edroma Velde, un vārdadiena viņai paredzēta 1.maijā, atbilstoši latviešu Ziedonim.

Jāņa Prinča 200.dzimšanas dienai 1996.gadā gatavojoties, būtiski bija Tenu Karmas nopietnie pētījumi un publicējumi par šo spilgto personību lībiešu tautas vēsturē, valodnieku un dzejnieku.

"Mingist vanbist, seļļist lapst," saka lībieši. Kādi vecāki, tādi bērni... Rūta Karma, Tenu Karmas un Martas Rudzītes meita, izaugusi par labu tulkotāju no igauņu valodas un ļauj mums latviski lasīt Matsa Trāta ("Silpurene — zāles pret grūtsirdību"), Vīvi Luikas ("Vēstures skaistums") un citu mūsu kaimiņu rakstnieku darbus.

Lielvārdē 17.02.98. Gunārs Priede

Kad Latvijas Zinātņu akadēmijas etnogrāfi vēsturnieka Marģera Stepermaņa vadībā sāka pievērsties latviešu un lībiešu saskares izzināšanai, tas neizbēgami saistījās arī ar igauņu kultūras iepazīšanu. 1956.—1958.gadā ekspedīcijās Gulbenes, Limbažu un Valkas rajonā tika pētīta igauņu, latviešu un lībiešu kultūru mijiedarbība. Limbažu un Valkas ekspedīcijās un to noslēguma sesijās piedalījās arī igauņu zinātnieki.

Meklēju iespējas iemācīties igauņu valodu vismaz tādā līmenī, lai ar vārdnīcas palīdzību varētu lasīt ziemeļu kolēģu publikācijas. Ar tolaik visai aktīvās un spējīgās latviešu valodnieces, Ziemeļvidzemē dzimušās Silvijas Raģes starpniecību iepazinos ar somugru valodnieku igauni Tenu Karmu, kas 1956.gadā bija pārcēlies no Tartu uz dzīvi Rīgā. Viņš nodibināja igauņu valodas pulciņu un palīdzēja latviešu kolēģiem mācīties savas tautas valodu. Iepazinu Tenu Karmu kā ļoti atsaucīgu un nosvērtu cilvēku. Mūsu pazīšanos stiprināja sadarbība ar viņa dzīvesbiedreni latviešu valodnieci Martu Rudzīti, kuras pētījumiem liela nozīme arī latviešu etniortogrāfijas un kultūras vēstures dziļākā izpratnē.

Piedaloties Paula Aristes vadītajās Tartu universitātes studentu ekspedīcijās, Tenu Karma kopš 1948.gada bija sācis vākt materiālus par lībiešu valodu un kultūras darbiniekiem. Tie bija gadi, kad jūrmalas ciemos dzīvoja vēl daudz lībiešu un varēja pierakstīt tādas ziņas, ko tagad neviens vairs nespēj sniegt. Esmu viņam ļoti pateicīgs par padomiem, kurus saņēmu, gatavojot referātus starptautiskām zinātniskām konferencēm un publikācijas par latviešu un Baltijas somu tautu kultūru kopību.

Tenu Karmas zināšanu plašumu un dziļumu, viņa darba rūpīgumu un sakarus ar dažādu zemju somugristiem pa īstam sāku iepazīt 1992. un 1993.gadā. Valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas "Lībiešu krasts" direktors ekonomists Edgars Sīlis uzaicināja mani piedalīties "Lībiešu krasta" pētīšanā un veidošanā. Tajā jau aktīvi darbojās Marta Rudzīte un Tenu Karma. Mūs īpaši tuvināja sadarbība "Lībiešu krasta" mēnešrakstā "Līvli", kas sāka iznākt 1992.gadā. Katrā numurā ir lasāmi Karmas raksti par lībiešu valodu un kultūru, par kultūras un sabiedriskajiem darbiniekiem. Tie sagatavoti, pamatojoties uz rūpīgām pirmavotu studijām Igaunijas, Latvijas un Somijas bibliotēkās un dokumentu krātuvēs, kā arī uz personīgiem vērojumiem un pierakstiem. Kopīgi gatavojām 1994.gada augustā Mazirbē iecerēto starptautisko zinātniski praktisko konferenci "Lībieši un viņu kultūra: mazo etnosu valodas un kultūras saglabāšanas teorija un prakse". Tenu Karma darīja lielu darbu, iepazīstinot ārzemju kolēģus ar lībiešu kultūras vērtībām un viņu stāvokli mūsdienu Latvijā, un nolasīja lielisku referātu.

Lai kaut daļēji novērtētu Tenu Karmas paliekošo devumu Baltijas somu valodniecībā, kultūras vēsturē un Latvijas zinātnē, 1995.gada pavasarī izvirzīju viņa kandidatūru Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļa nosaukuma piešķiršanai. Akadēmijas locekļi priekšlikumu atbalstīja un 1995.gada 10.novembrī gandrīz vienbalsīgi ievēlēja viņu par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli.

1996.gada 26.jūnijā Mazirbē notika Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēde, kas bija veltīta Pēterburgas akadēmiķa Andersa Jūhana Šēgrēna 1846.gada ekspedīcijas 150 gadu atcerei. Tā bija pirmā zinātniskā valodnieciski etnogrāfiskā ekspedīcija Latvijā. Tenu Karma sēdē sniedz izsmeļošu pārskatu par akadēmiķu dzīvi un radošo sadarbību. Viņa referātu tūliņ pēc sēdes publicēja "Latvijas Vēstnesis", bet paplašinātu tekstu "Kā kurpniekdēls par zinību vīru tika: Īsi par Andersa Jūhana Šēgrēna dzīvi un darbību" žurnāls "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis". 1997.gada 6.jūnijā Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēde Ventspilī bija veltīta latviešu grāmatniecības un lībiešu literatūras attīstībai 19.gadsimta pirmajā pusē saiknē ar lībiešu dzejnieka, sabiedriskā darbinieka un tulkotāja Jāņa Prinča 200 gadu jubileju. Tenu Karma klausītājiem stāstīja par Jāņa Prinča dzīvi, literāro devumu un citām viņa darba paliekošajām vērtībām. Arī šo referātu publicēja "Latvijas Vēstnesis", bet tā paplašinātu tekstu interesenti saņems ar "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu" 1998.gada 3.numuru.

Kolēģis uztur ciešus radošus sakarus ar igauņu, somu, ungāru un vācu zinātniekiem, it īpaši ar Tartu universitātes profesoriem Tītu Reinu Vītso un Eduardu Vēri, ar Helsinku universitātes profesoru, starptautiskās Somugru biedrības priekšsēdētāju, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekli Sepo Suhonenu un ar Turku universitātes profesoru Mauno Koski, piedalās starptautiskās zinātniskās konferencēs. Visai rosinoši solās būt sakari ar Minhenes universitātes Somugristikas institūta doktoru Eberhardu Vinkleru, kurš pašlaik gatavo plašu grāmatu par Kurzemes lībiešu valodu.

Četrdesmit sadarbības gados esmu iepazinis Tenu Karmu kā cilvēku ar dziļām zinātniskām interesēm un plašu redzes loku, kā vismaz astoņu valodu zinātāju un precīzu sava darba veicēju. Šīs īpašības viņam nāk līdz no dzimtās Igaunijas, no igauņu tautas pasmagā un spītīgā rakstura, no izcilajiem Tartu universitātes pa-sniedzējiem. Tam pievienojas kolēģa iedzimtā darba mīlestība, lielās darba spējas un vairāku gadu desmitu bibliogrāfa darbs. Ceru, ka mūsu sadarbība turpināsies vēl daudzus gadus.

Rīgā 23.02.98 Saulvedis Cimermanis

Foto: Gunārs Janaitis

Kopā ar dzīvesbiedri akadēmiķi Martu Rudzīti un meitu Rūtu Foto: Ojārs Martinson

1. attēlā: Tenu Karma (augšā pirmais no labās), blakus — studiju biedrs, tagadējais Tērbatas universitātes profesors Eduards Vēri. 1948. gadā Sīkragā. 2. attēlā:1995. gadā Tērbatas Universitātes vestibilā: (no kreisās) lībiešu valodas pētnieks prof. Tīts Reins Vītso, Tenu Karma un baltu valodu vēstures pētnieks, Latvijas un Stokholmas universitātes docents Pēteris Vanags.s