Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Lai mūsu lauki runā kopēju valodu (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 25.02.1998., Nr. 50 https://www.vestnesis.lv/ta/id/47054

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Rēzeknes pilsētas domes saistošie noteikumi Nr. 11

Nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu un maksāšanas termiņa pagarinājumu piešķiršanas kārtība nodokļa maksātājiem 1998. gadā

Vēl šajā numurā

25.02.1998., Nr. 50

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

MINISTRIJĀS

Lai mūsu lauki runā kopēju valodu

Andris Rāvinš, zemkopības ministrs, — "Latvijas Vēstnesim"

RAVINS.JPG (4826 BYTES)

— Ja pēkšņi ES krasi mainītu savu nostāju un Latvija kļūtu tās dalībvalsts jau šajā gadā, kas notiktu ar mūsu laukiem, ar lauksaimniecību, ar zemnieka sētu?

— Domāju, tas būtu ārprāts, ja mums jau tagad būtu jāiestājas ES! Kādēļ? Tādēļ, ka viens no ES ražošanas pamatkritērijiem ir kvotu noteikšana. Un kvotas nosaka pēc tā ražošanas līmeņa, kāds attiecīgajā brīdī ir valstī. Līdz ar to vairs nav nekādas straujas attīstības, un arī Latvijā attīstība nebūtu iespējama, jo visam būtu jāpaliek tajā pašā ražošanas apjomā kā šodien.

Latvijas lauksaimniecības attīstības ceļš ir — samazināt lauksaimniecībā nodarbināto skaitu. Lai lauksaimnieciskajā ražošanā paliek tie, kuri var strādāt efektīvāk, saražot vairāk un labāk. Pārējiem, paliekot laukos, jārod iespējas strādāt citās nozarēs. Taču šīs iespējas pagaidām nav. Un tā ir vislielākā bēda, kas nomāc Latvijas laukus. Tas ir pilnīgi skaidrs, ka lauksaimniecībā nestrādās tik daudz kā līdz šim. Bet mums jānodrošina alternatīva: ko šiem pārējiem cilvēkiem darīt?... Situācija ir briesmīga, un mums jādara viss, lai atrastos spējīgi uzņēmēji, kuri sāk attīstīt arī cita veida uzņēmējdarbību mazpilsētās un laukos, kuri rada jaunas darbavietas.

Ar to, ka pasakām: "lūk, zemnieki strādā neefektīvi," ir par maz. Starptautiskās organizācijas, arī ES mums pārmet, ka lauksaimniecībā ir liels strādājošo skaits un ka tas nesamazinās. Bet kā lai samazinās, ja cilvēkam laukos ar tām divām vai vienu govi vienkārši nav kur palikt!? Un viņš arī nevar iztikt bez tās govs, jo no kaut kā taču ir jāpārtiek!

Pēc socioloģisko pētījumu rezultātiem, Latvijā apmēram 90 procentu iedzīvotāju vēlas strādāt algotu darbu. Viņi negrib uzņemties atbildību, negrib dibināt un vadīt uzņēmumus paši. Un acīmredzot ne tikai negrib, bet arī nespēj būt vadītāji. Laika gaitā izveidojies, ka mūsu valstī ļoti maz ir cilvēku ar izteiktu iniciatīvu. Viņi ir ar mieru strādāt algotu darbu. Līdz ar to šiem 10 procentiem iniciatīvas bagāto cilvēku ir jānodrošina darba vietas pārējiem 90 procentiem iedzīvotāju. Un te būs tā iespēja saimniecībām, uzņēmējiem attīstīties, ņemot kredītus, uzlabojot tehnoloģiju un intensificējot preču produkcijas ražošanu.

— Taču, lai būtu saprotami nozares vadības centieni uzlabot situāciju valstī, šajā gadījumā lauksaimniecībā, starp Zemkopības ministriju un lauksaimniekiem ir jāveidojas dialogam. Lai arī cik cītīgi žurnālisti rakstītu par norisēm ministrijā, skaidrotu vienu vai otru lēmumu, nolikumu vai noteikumus, diemžēl normāls dialogs neveidojas. Acīmredzot trūkst kāda ķēdes posma abpusējā un labvēlīgā informācijas apmaiņā...

— Jā, dialogs starp zemniekiem un vadošajām institūcijām īsti izveidojies nav. Domāju, ka lielākā daļa vainas būtu jāuzņemas Zemkopības ministrijai, mūsu darbiniekiem rajonu lauksaimniecības departamentos, pagastu koordinatoriem.

Ja runājam par jauno subsīdiju nolikumu —, tas liek ļoti daudz ko pārdomāt un izvērtēt, liek daudz savādāk strādāt. Un varbūt tieši šī subsīdiju nolikuma izvērtēšana lauksaimnieku starpā būs tas impulss, kas liks veidot tiešo saikni, šo ļoti trūkstošo dialogu.

Otra būtiska problēma, kas neveicina dialoga veidošanos, ir tā, ka zemniekiem, lauku uzņēmējiem nav savas pārstāvnieciskās organizācijas. Spēcīgas organizācijas, kuras drīkstētu sēsties pie sarunu galda pretim valstiskai institūcijai un runāt lauku uzņēmēju vārdā. Organizācijas, ar kurām rēķinās. Izstrādājot subsīdiju nolikumu, talkā aicinājām nozares konsultatīvās padomes, asociāciju vadītājus. Un problēmas tika izrunātas kopīgi, arī no ražotāju viedokļa. Taču ar to viss beidzās — tālāk nekas netika pārspriests, nerisinājās darbs asociāciju iekšienē. Un te, šajā posmā, kur vajadzētu veidoties dialogam, tas apsīka. Līdz ar to nav arī dzīvās saiknes. Ministrijas speciālistiem ir neiespējami izveidot nepastarpinātu dialogu ar divsimttūkstoš saimniecībām. Tādēļ ir jābūt pārstāvnieciskajām organizācijām.

Taču situācija pašlaik ir tāda, ka lielākā daļa asociāciju un sabiedrību savienības strādā gauži vāji. Daudzām nozarēm tādu vispār nav un, ja arī izveidojas, tad ātri vien savu darbību izbeidz. Un tas ir objektīvi, jo katrai organizācijai ir nepieciešama sava materiālā bāze un finansējums. Ko šodien var samaksāt zemnieks? Pasaules pieredze ir tāda, ka valsts palīdz pārstāvniecībām izveidoties un nostiprināties. Jo tieši valsts ir ieinteresēta, lai šādas organizācijas būtu. Un arī mēs, Zemkopības ministrijas darbinieki, esam ieinteresēti šādu pārstāvniecību pastāvēšanā. Mums ir vajadzīgs dialogs.

— Kas šobrīd, pirms došanās uz Ukrainu, jūs neapmierina brīvās tirdzniecības līguma nosacījumos?

— Vēl nevaru paredzēt, kā risināsies līguma parakstīšana. Taču attiecībā uz brīvās tirdzniecības līgumu ar pārtikas precēm starp Latviju un Ukrainu mēs esam turpat, kur bijām šī procesa pašā sākumā. Mēs no savas puses esam piedāvājuši dažādas atkāpes un piekāpšanos, mūsuprāt, galvenajās un Latvijai bīstamākajās lauksaimniecības preču grupās.

Viena no tām ir labība. Sākotnēji paredzēto 75 procentus lielo ievedmuitu esam samazinājuši līdz 35 procentiem, tātad — vairāk nekā par pusi. Šāda ievedmuita ir gan Pasaules tirdzniecības organizācijas, gan ES prasību līmenī, un tāda mums ir arī ar daudzām citām valstīm, ar kurām ir noslēgti brīvās tirdzniecības līgumi. Taču arī šāds ievedmuitas līmenis Ukrainas pusi neapmierina.

Savukārt mūsu zivju produkcijas ražotāji ir ieinteresēti atrast savu ražojumu tirgu Ukrainā. Taču Ukrainas puse — neraugoties uz to, ka dažām valstīm, tajā skaitā arī Igaunijai, ievedmuita zivju produkcijai Ukrainā ir nulles līmenī — mūsu zivju produkcijai nevēlas tarifus samazināt zemāk par 20 procentiem. Līdz ar to mūsu zivju izstrādājumu cena sadārdzinās un noiets kļūst problemātisks.

— Kas varētu būt iemesls tam, ka Ukraina nevēlas pazemināt tarifus mūsu zivju izstrādājumiem?

— Acīmredzot tas, ka viņu tirgus tiek piesātināts ar pārstrādātām zivīm. Ir bijušas replikas, ka Ukraina gribētu pārskatīt arī līgumus ar citām valstīm. Problēma ir tā, ka viņu zivju pārstrādes rūpniecība ir noslogota tikai par 20 procentiem. Līdz ar to Ukrainai būtu izdevīgāk, ja valstī ievestu nepārstrādātas zivis — viņiem pašiem ir gan šprotu rūpnīca, gan cita veida pārstrādes jaudas. Tādēļ arī pārstrādātai zivju produkcijai tiek uzlikti ievedmuitas tarifi. Taču, ja mēs esam piekāpušies labības jautājumā, tad gribētos, lai pretējā puse piekāpjas pārstrādāto zivju jautājumā. Tāpēc ir ļoti grūti iepriekš paredzēt, kāds galu galā būs parakstāmais līgums par brīvo tirdzniecību.

— Tad varētu pat būt tā, ka līgums netiks parakstīts?

— Tas būtu nepatīkamākais gadījums. Taču arī tā varētu būt. Ceru, ka spēsim vienoties un līgums parakstīts tiks.

— Kuras ministrijas strādāja pie šī līguma sagatavošanas?

— Zemkopības, Ārlietu un Ekonomikas ministrija.

— Vai līguma sagatavošanas laikā bija savstarpēja izpratne?

— Ļoti laba sadarbība izveidojās ar Ārlietu ministriju, jutām viņu atbalstu. Esam panākuši vienošanos arī ar Ekonomikas ministriju. Īpaši jautājumā par labību. Mēs jau tagad ražojam vairāk pārtikas graudu, nekā spējam patērēt. Vienīgais, ko mums varbūt vajadzētu iepirkt, ir neliels apjoms — pārdesmit tūkstoši tonnu — lopbarības graudu. Tas ir daudzums, ko mēs varētu atļaut ievest, raugoties uz pašreizējo Latvijas labības bilanci. Un arī šis iepirkums ir riskants, jo nevar zināt, kāda būs nākamā gada raža un vai neradīsies sarežģījumi un nepatikšanas, jo mūsu labības ražošanas jaudas un arī graudu kvalitāte valstī ar katru gadu pieaug. Mums jau ir jāsāk meklēt savas labības noietu ārpus Latvijas, nevis jāatļauj labību ievest. Taču galarezultātā kopsaucēju atradām.

Rūta Bierande,

"LV" lauksaimniecības

redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!