Problēmas

Kad zemniekam jāvērtē savs ganāmpulks

Dr.agr. Ingrīda Godmane, Latvijas Statistikas institūta vadošā pētniece

Dr.hab.oec. Oļģerts Krastiņš, laboratorijas vadīājs

Turpinājums

no 1.lpp.

1.tabula

Lopbarības līdzekļu daudzums un īpatsvars piena lopkopībā

Izlietots vienai govij gadā, Barības vienību

barības vienības struktūra, %

1936–1940 1981–1986 1996 1936–1940 1981–1986 1996

Zaļbarība un ganību zāle 1144 1565 1550 44,9 38,7 34,3

Siens 528 325 1540 20,8 8,0 34,1

Spēkbarība 280 991 878 11,0 24,5 19,5

Lopbarības saknes, kartupeļi 235 257 423 9,2 6,3 9,4

Skābsiens un skābbarība 8 708 29 0,3 17,5 0,6

Salmi 352 128 94 13,8 3,2 2,1

Pārējie barības līdzekļi – 70 – – 1,8 –

Kopā 2547 4044 4514 100 100 100

Vidējais izslaukums

no govs gadā, kg 2788 3029 3760 x x x

............................................................................

Aprēķināts, izmantojot 1936.—1940.g. lopkopības pārraudzību biedrību datus, 1981.—1986.g. lielsaimniecību pārskatu datus, 1996.g. iedzīvotāju saimniecību vadītāju aptaujas datus.

Piena ražošanas pamats Latvijā visos laikos ir bijusi ganību zāle un zaļbarība vasaras periodā, kad saražo lielāko piena daudzumu. Mūsdienās govis saņem tikpat daudz zaļbarības un ganību zāles kā astoņdesmitos gados un par trešdaļu vairāk nekā trīsdesmitajos gados. Taču relatīvi zaļās masas ”patsvars govju barības devās ir samazinājies.

Ziemas periodā vēsturiski pārbaudīta lopbarība Latvijā ir bijis siens. Samērā maz siena govīm izbaroja astoņdesmito gadu lauksaimniecībās. Mūsdienās govis saņem gandrīz trīsreiz vairāk siena, nekā deva tēvu tēvi savās saimniecībās. Pieaudzis arī siena īpatsvars kopējā barības devā. To var izskaidrot ar mūsdienu zemnieku nevēlēšanos pieļaut tik lielu piena ražošanas sezonalitāti, kāda tā bija trīsdesmitajos gados.

Astoņdesmitajos gados, salīdzinot ar trīsdesmitajiem, piena lopkopībā izveidojās spēkbarības barošanas tips, izmantojot samērā lēto ievesto spēkbarību. Mūsdienās šīs iespējas ir krasi samazinājušās vai pat zudušas. Tomēr zemnieki savām govīm sarūpē gandrīz vai tikpat daudz spēkbarības kā padomju gados, izmantojot pašaudzētu labību u.c. No aptaujātajiem saimniekiem iepirkt spēkbarību gatavojās mazāk nekā puse. Spēkbarības īpatsvars mūsdienās gandrīz vai divreiz pārsniedz trīsdesmito gadu vidējo, bet ir par 12% mazāks nekā astoņdesmito gadu lielsaimniecībās.

Gan absolūti, gan relatīvi govju barības devā ir pieaudzis lopbarības sakņu un kartupeļu daudzums, kas no zootehniskā viedokļa ir vērtējams pozitīvi. No govju barības galdiem ir pazudusi padomju gados tik iecienītā skābbarība un skābsiens. Pret šo lopbarības veidu mūsu zemnieki, tāpat kā viņu senči, izturas visumā noraidoši. Taču ar salmu novākšanu un izbarošanu, ko darīja trīsdesmito gadu trūcīgais zemnieks, mūsdienās viņi “ķēpāties” negrib.

Izslaukums pieaug,

barības atdeve samazinās

Lopkopības intensificēšanas mērķis ir ražot vairāk un lētāku produkciju, kas nodrošina saimniecībām lielāku peļņu un augstāku ieguldījumu rentabilitāti. Ir diezgan izplatīts uzskats, ka piena lopkopībā to var sasniegt, kāpinot izslaukumu (rēķinot vidēji no vienas govs gadā).

Mērķis kāpināt izslaukumu visumā tiek sasniegts. Tajās saimniecību grupās, kas bija raksturotas iepriekš, vidējais izslaukums trīsdesmitajos gados bija 2788kg, astoņdesmitajos — 3029kg, bet aptaujāto lauksaimnieku kopā — 3760 kg.

Kā govju barošanas intensificēšana ļauj kāpināt izslaukumu, to uzskatāmi rāda saimniecību grupējums pēc izlietotā barības daudzuma (2.tabula). Ir izmantots deciļgrupējums, nodrošinot, lai visās grupās nonāktu vienāds saimniecību skaits un grupas būtu vienādi reprezentatīvas. Salīdzinot pirmās deciles grupu, kuras saimniecībās izbarots, rēķinot uz vienu govi gadā, 2800 barības vienību, ar desmito, kurā izbarots 7000 barības vienību, vidējais izslaukums ir pieaudzis no 3100 kg gadā uz 4200kg.

Taču labajam iespaidam par ražošanas intensifikācijas pozitīvo ietekmi piena lopkopībā tūliņ uzslāņojas šaubas. Salīdzinot pēdējo grupu ar pirmo, barības resursu ir patērēts 2,5 reizes vairāk, bet izslaukums audzis tikai par 35%, tātad daudz lēnāk. Tādēļ ļoti svarīgs lopkopības ekonomiku raksturojošs rādītājs ir patērēto barības vienību daudzums, rēķinot uz 1kg piena (2.tabulas pēdējā aile).

2. tabula

Iedzīvotāju saimniecību deciļgrupējums pēc izlietotā barības vienību daudzuma, rēķinot vidēji uz vienu govi 1996.g.

Deciļ- Izlietots ba- Vidējais Patērēts

grupas rības vie- piena izslau- barības

nr. nību vidēji kums no vienību uz

gadā govs gadā, kg 1kg piena

1 2781 3102 0,90

2 3213 3510 0,90

3 3637 3638 1,10

4 4015 3894 1,03

5 4329 3762 1,15

6 4541 3949 1,15

7 4904 3844 1,28

8 5186 3745 1,38

9 5632 4072 1,38

10 7015 4178 1,68

Vidēji 4514 3760 1,21

Pirmajās deciļgrupās, kur govju barošanas intensitāte ir samērā zema, 1 kg piena ieguvei patērēts līdz 1 barības vienībai lopbarības, pēdējās deciļgrupās, kur barošanas intensitāte augsta, — ap 1,5 barības vienībām, pēdējā grupā pat vairāk.

Arī vidējais lopbarības patēriņš — 1,21 barības vienība viena piena kilograma ieguvei — aptaujātajās saimniecībās ir augsts. 1936.—1940.g. periodā pa gadiem tas svārstījās 0,92—0,94 robežās, astoņdesmito gadu lielsaimniecībās 1984.—1990.g. periodā — 1,25—1,31 robežās. Iznāk, ka mūsdienu zemnieki lopbarību izmanto tikpat efektīvi, resp., neefektīvi kā kolhozi un sovhozi.

Tendences, ka, palielinot govju barošanas intensitāti, pieaug izslaukums, bet samazinās barības atdeve, bija vērojamas arī visā astoņdesmito gadu lopkopības praksē. Taču tā nebija trīsdesmitajos gados. Toreiz saimniecībās, kurās izmantoja lielākas lopbarības devas, ieguva ne vien augstākus izslaukumus, bet arī augstāku lopbarības atdevi — vairāk piena, rēķinot uz vienu barības vienību.

Nav tik vienkārši

Ja lopbarība būtu vienīgais faktors (resurss), kas nodrošina piena ražošanu, tad barības atdeves samazināšanās nepārprotami būtu jāvērtē negatīvi, jo tā ved pie saimnieciskiem zaudējumiem. Tā kā ražošanā ir jāizmanto virkne citu faktoru (resursu), būtu jāizdara sarežģītāki aprēķini.

Zaudējumi, kas, intensificējot govju barošanu, rodas no barības patēriņa, ir jākompensē ar citu izdevumu samazināšanos. Augstāks izslaukums no vienas govs, kaut arī pagaidām ir saistīts ar barības līdzekļu pārtēriņu, ļauj intensīvāk izmantot ražošanas pamatfondus (ganāmpulku novietnes, pašus mājlopus u.c.), kāpināt darba ražīgumu u.c. Vai šie ieguvumi pārsniedz zaudējumus, ko rada lopbarības patēriņš, tik “gudrus” jautājumus aptaujā zemniekiem neuzdevām, jo lielākā daļa no viņiem saimnieko pēc pieredzes un intu”cijas, bez skaitļu pierakstiem, kas atļautu izdarīt plašākus aprēķinus.

Secinājumi un priekšlikumi

Lopbarības krītošo atdevi, intensificējot ražošanu, nedrīkstētu uzskatīt par fatāli nenovēršamu, ar kuru jāsamierinās, kaut vai tādēļ, ka trīsdesmito gadu lauksaimniecībā tādas parādības nebija. Tādēļ zinātniekiem, kas pētī lauksaimniecību, un pašiem zemniekiem ir jānoskaidro un jānovērš šīs parādības cēloņi. Daži no tiem varētu būt šādi (plašāk izvērsti atsaucē norādītajos darbos).

Vairākas desmitgades ganāmpulku selekcija notiek, galvenokārt vadoties no viena kritērija — izslaukuma. Dzīvnieku izvērtēšanā obligāti būtu jāņem vērā barības izmantošana, jo šie kritēriji nedod identiskus rezultātus. Lielāka vērība būtu jāpievērš barības devu struktūrai un tās optimizācijai. Nereti kopējo barības daudzumu palielina, palielinot viena barības līdzekļa, piemēram, spēkbarības izbarošanu. Tas var novest pie barības sastāva neatbilstības atgremotāju fizioloģijai un barības nepilnvērtīgas izmantošanas. Rūpīgāk jānokārto barības pasniegšana govīm un barības izlietojuma uzskaite. Pieļaujam, ka virkne saimniecību barības patēriņā ieskaita arī barības zudumus, ko dzīvnieki nemaz nav apēduši. No trīsdesmito gadu pieredzes būtu jāpārņem barības uzskaite un barības izmantošanas analīze pārraudzības darbā, ko mūsdienās nedara. Lauksaimniecības grāmatvedībai, kur tā iekārtota, būtu jādod atbilde par galveno produkcijas veidu pašizmaksu, t.sk. piena pašizmaksu.

Esam dzirdējuši atbildi: zemnieku tas viss neinteresē. Zemnieku interesē peļņa. Jāatbild, ka peļņa nerodas pati par sevi. Lielos vilcienos tā ir ieņēmumu un izdevumu starpība. Peļņu var palielināt, vai nu palielinot ieņēmumus (ja fiksēti izdevumi), vai samazinot izdevumus (ja fiksēti ieņēmumi), vai vienlaikus palielinot ieņēmumus un samazinot izdevumus, ko grūti izdarīt. Visbiežāk, lai palielinātu peļņu, ir mērķtiecīgi jāpalielina izdevumi ar aprēķinu, ka vēl straujāk pieaugs ieņēmumi. Izšķirošais ir izdevumu un ieņēmumu tempu attiecība. Tas viss ir jārēķina, gan vērtējot padarīto, gan domājot par turpmāko rīcību. Ja negrib noslēgties naturālā saimniecībā un diendienā strādāt ar fizisku pārslodzi, daudz vairāk jāstrādā ar galvu un skaitļotāju.