• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Vēstule no Sidnejas. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.12.1997., Nr. 329/330 https://www.vestnesis.lv/ta/id/46262

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar Spīdolas daili un gaišumu - Alūksnes novadā

Vēl šajā numurā

16.12.1997., Nr. 329/330

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

VIEDOKLIS

Vēstule no Sidnejas

Pasaules saimnieciskās krīzes draudi

Ir pieņemts, ka visa pasaule ir viens liels kopīgs tirgus un vispārējs uzlabojums pasaules saimniecībā nāk par labu arī atsevišķām zemēm, valstīm un tautām. Kopš Otrā pasaules kara beigām, kad Bretoņas Meža ( Bretton Woods ) konferencē vienojās par jaunu saimniecisko kārtību, ekonomiska krīze visas pasaules apmēros nav notikusi. Protams, atsevišķām zemēm bijušas nopietnas saimnieciskas problēmas, bet to nelabvēlīgās sekas ir palīdzējis samazināt Starptautiskais valūtas fonds ( International Monetary Fund ) un turīgākās kaimiņu zemes. Tādēļ atsevišķo valstu saimnieciskās krīzes nav radījušas sarežģījumus plašākā pasaules saimniecībā. Šādai palīdzībai — sadarbībai labs piemērs bija pirms pāris gadiem Meksikai draudošā saimnieciskā krīze un saimnieciskais sabrukums. Tad nāca palīgā ASV ar solījumiem garantēt aizdevumus, SVF (IMF) ar savu palīdzību, nosakot savus noteikumus un dodot zināmus norādījumus, kā tikt no krīzes ārā. Protams, Meksikā bija liels skaits cilvēku, kas iznesa (un vēl šodien to dara) šīs saimniecības krīzes sekas uz saviem pleciem, bet liekas, ka cietēju būtu bijis daudz vairāk, ja sāpīgās saimnieciskās grūtības būtu jāatrisina iekšēji Meksikai vienai pašai. Astoņdesmitajos gados pasaules saimniecību apdraudēja inflācija, bet šajā gadu desmitā inflācija tika pārvarēta un daudzi sagaidīja, ka pasaules saimniecība tagad varēs veidoties un augt bez jebkādām grūtībām.

Pamatā šim samērā izlīdzinātās saimnieciskās augšanas un veidošanās procesam bija princips — valstīm sadarboties pasaules tirgū un samazināt atsevišķu zemju ierobežojumus (galvenokārt muitu un mākslīgi noteiktu izmaiņas kursu), kas kavē preču brīvu apgrozību starp pasaules valstīm. Uzskatīja, ka plašajai saimnieciskajai krīzei starp abiem pasaules kariem pamatā bija liela skaita valstu norobežošanās un muitas “vaļņu” celšana, lai aizstāvētu savu iekšējo saimniecību. Tādēļ pašreiz ir divas lietas, kas nodarbina pasaules labāko ekonomistu prātus: kā saglabāt stabilitāti, kas apdraud pasaules finansiālo sistēmu un nodrošināties, ka ASV nesāk iet savu atsevišķu ceļu, saimnieciski izolējoties no citām pasaules valstīm. Būtu bīstami, ja šādai ASV izolācijai sāktu sekot citas pasaules valstis. Lasot pasaules saimniecisko presi, nenoliedzami redzams, ka ļoti daudzi ir nobažījušies par iespējamo pasaules saimniecisko krīzi. Tai iesākums bija pirms nedaudz vairāk nekā trim mēnešiem nelielās Dienvidāzijas zemes Taizemes valūtas krīze. Tagad šis Taizemes “saimnieciskais vīruss” ir jau pārsviedies uz blakus zemēm un pat Koreja un Japāna ir apdraudētas.

Taizemi vēl nesen pieskaitīja “Āzijas saimnieciskajiem tīģeriem”, kuru saimnieciskā dzīve gāja neparasti strauji uz augšu. Tūristiem Taizeme patika sava siltā klimata, samērā lēto un moderno viesnīcu un skaisto meiteņu dēļ. Salīdzinot ar daudzām citām Dienvidāzijas zemēm, tūristi tur jutās samērā brīvi. Bet lielai daļai šī saimnieciskā uzplaukuma pamatā bija ilūzijas. Cilvēki ticēja, ka uzplaukums turpināsies, saimniecība augs un turpinās attīstīties. Bankas labprāt aizdeva naudu, bet uzņēmīgi cilvēki aizņēmās naudu un būvēja skaistas, taču bieži vien praktiski nevajadzīgas ēkas. Taizemes saimnieciskās problēmas saasināja tās samērā nestabilā banku sistēma, korupcija un saimniecisku jautājumu risināšana, ko iespaidoja dažādi politiski virzieni. Ārzemju ieguldītāji (kuru bija daudz) un ekonomisti, kas sekoja Dienvidāzijas zemju saimniecību ceļiem, sāka šaubīties, vai Taizeme varēs turpināt savu augšupceļu un tās naudas vienība bāts noturēs savu vērtību pret stabilākām valūtām: ASV dolāru, Vācijas marku un pat japāņu jēnu.

Uzmanīgākie sāka mainīt savus bātus uz ASV dolāriem, un drīz vien cilvēku skaits, kas gribēja turēt dolārus, pieauga lielā ātrumā un bāta vērtība īsā laikā strauji kritās. Tā bija pazīme, ka kaut kas ar Taizemes saimniecību nav kārtībā. Ieguldītāji bažījās par savu ieguldījumu stabilitāti, sāka savas pajas pārdot, radot arī biržā paniku. Paju cenas kritās, uzņēmumi un privātpersonas, kam parādi bija ASV dolāros vai kādā citā “cietā” valūtā, apzinājās, ka nevarēs parādus samaksāt un daudzām firmām draudēja bankrots. Valdība, redzot saimniecības sabrukuma draudus, meklēja ceļu, kā šo saimniecisko krīzi atrisināt. Stāvokli pasliktināja tas, ka Taizemē bija valdības krīze un noteikti soļi krīzes samazināšanai kavējās. Tad nāca lūgums Starptautiskajam valūtas fondam pēc palīdzības un stāvoklis nostabilizējās, bet neatgriezās sākuma punktā. Bāta vērtība palika tur, kur bija noslīdējusi (bāta vērtība tagad pret ASV dolāru ir apmēram 40% zemāka nekā gada sākumā). Savu palīdzību caur Starptautisko valūtas fondu piedāvāja arī apkārtējie kaimiņi, kas baidījās, ka Taizemes saimniecības sabrukums var radīt nepatīkamas sekas pašu saimniecībā. Arī Austrālija apsolīja ap 1,5 miljardu dolāru aizdevumu stāvokļa stabilizēšanai.

Nepagāja ilgs laiks, kad līdzīgs liktenis piemeklēja Malaizijas naudas vienību — ringitu. Malaizijas saimniecība ir stiprāka, bet, mēģinot paātrināt saimniecības attīstību un pieaugumu, ne vienmēr tika ievēroti saimniecisko jautājumu pamatprincipi. Valsts bieži atbalstīja iespaidīgus, bet neekonomiskus pasākumus. Lai Malaizija izceltos, Kualalumpurā būvēja augstāko ēku Āzijā. Arī naudas izlaišanā netika ievērota zināma kontrole, kas radīja šaubas par ringita īsto vērtību. Malaizijas ringits nedaudz nokritās, bet lielākais trieciens bija biržas akciju vērtību krišana.

Tajā pašā laikā “saimnieciskais vīruss” piemetās arī Indonēzijai, kuras saimniecībai bez iepriekš minētiem trūkumiem ir vēl viens — Suharto ģimenes neparasti lielais iespaids uz Indonēzijas saimniecisko dzīvi. Saimnieciskie lēmumi ne vienmēr ir bāzēti uz saimnieciskiem apsvērumiem, bet uz plašās ģimenes interesēm. Te labs piemērs ir pašas Indonēzijas plānotā auto būve. Vietēji būvētais auto maksās daudz vairāk nekā Korejā būvētās un importētās mašīnas. Lai šāda auto būves fabrika varētu pastāvēt, protams, ierobežos citu auto importu, palielinās tiem muitu un rūpnīcu atbalstīšanai ieguldīs valsts līdzekļus. Tas savukārt atņems līdzekļus citiem svarīgākiem ieguldījumiem.

Tajā pašā laikā arī Filipīnu peso samazināja savu vērtību pasaules tirgū. Visām šo zemju saimniecībām ir dažas kopējas pazīmes: vāja banku sistēma, vāja naudas aizdošanas kontrole, viegli piešķirti aizdevumi, kas ne vienmēr tiek lietišķi izmantoti. Ļoti daudz aizdevumu balstās uz ieķīlāto īpašumu vērtību, kas ne vienmēr ir reāla. Daudzām bankām ir milzīgi neiekasējami parādi un tām draud bankrots. Lai saimniecības krīze nepadziļinātos, valdības mēģina bankas glābt, bet tas nozīmē, ka mazāk līdzekļu paliek citām (piem., sociāliem atbalstiem) svarīgām vajadzībām. Vietējās naudas vienības vērtības krišana padara importu dārgāku, un to dabīgi jāsamazina, jo trūkst ārzemju valūtas. Tas savukārt nelabvēlīgi iespaido saimniecības attīstību, jo ievestās enerģijas (naftas un benzīna) cenas ļoti ceļas. Līdzīgi pieaug arī cenas modernām mašīnām, kas palīdzētu palielināt ražību, bet to ievešanu atliek. Gala rezultātā ar visu Starptautiskā valūtas fonda un kaimiņu palīdzību saimnieciskais pieaugums apstājas vai pat kļūst negatīvs, liels skaits cilvēku paliek bez darba, un “Āzijas tīģeri” slīd atpakaļ. Domā, ka vajadzēs vairākus gadus, pirms šīs zemes atgūs savu “saimniecisko veselību”.

Ja visas šīs problēmas skartu tikai nupat minētās četras valstis, pasaulei nevajadzētu daudz bažīties, bet nupat šis “saimnieciskais vīruss” ir pārsviedies uz Koreju, kas ir 11 lielākā pasaules saimniecība un lieluma ziņā ir līdzīga minēto četru zemju saimniecībām kopā. Tādēļ pasaules saimniecībai draud eksportēto preču cenu krišana, kas var radīt vēlēšanos noteikt augstāku muitu un aizsargāt savu rūpniecību, jo šīs zemes cenšas attīstīt savu rūpniecību un paaugstināt dzīves standartu, ar savu eksportu iekarojot pasaules tirgu. Jautājums, ko šodien plaši apskata, vai šādā stāvoklī daudzi uzņēmumi nebankrotēs. Savukārt, ja šie uzņēmumi bankrotēs, kas notiks ar bankām, kas tiem aizdevušas naudu? Bankām jau tagad ir ļoti lieli neiekasējami parādi. Kāds ir ceļš, lai šīs zemes varētu pārvarēt savas saimnieciskās poblēmas?

Nobažījušās ir arī zemes, kuras eksportēja jēlvielas — dzelzsrūdu, akmeņogles un citus minerālus, pārtikas preces (Austrālija un Jaunzēlande) uz šīm saimnieciski nedrošajām zemēm. Tās tagad nevarēs par savu importu samaksāt, tādēļ būs jāsamazina imports vai tā cenas, arī eksportētājām zemēm būs jādod kredīts, ar mazām cerībām, ka tas tiks atmaksāts tuvākā nākotnē. Šis “vīruss” ir arī pārsviedies (kaut samērā vieglā veidā) pāri Klusajam okeānam, un Brazīlijas un Argentīnas saimniecības kļūst nervozas, un to naudas vienības sākušas lejupceļu.

Vislabāk šīs problēmas atspoguļojas minēto zemju biržās. kur līdzekļus ieguldījuši daudzi citu — turīgu zemju pilsoņi un fondi. Šie ieguldītāji cieš zaudējumus, jo krītas ne tikai naudas vērtība, bet arī daudzu uzņēmumu paju vērtība. Ja ir saimnieciska krīze, tā nelabvēlīgi iespaido vēlēšanos ieguldīt līdzekļus šajās zemēs. Dažas rada tas, ka šī lejupslīde jau ir iespaidojusi arī citas zemes (citos kontinentos) un akciju cenas sāk kristies arī šo zemju biržās. Ieguldītājiem sāk trūkt ticības un cerības iegūt pieņemamu peļņu nākotnē, un tādēļ ieguldījumi kavējas, bet tieši ieguldījumi palīdzēja daudzām no šīm zemēm veidot un palielināt to saimniecību.

1997.gada 20.novembrī Londonas “Financial Times”, kas ir ļoti nopietns saimniecisko jautājumu apskatītājs, raksta: “Šodien Āzijas saimnieciskā krīze apdraud visas pasaules saimniecību. Tā nebija nopietns drauds pasaules saimniecībai, kamēr krīze iespaidoja tikai dažu nelielu Dienvidāzijas zemju saimniecības. Tās pat nopietni neapdraudēja (jaunattīstošās) zemes, kas mēģina iekarot pasaules tirgu. Bet tagad, kad krīze iespaido Koreju un Japānu, stāvoklis ir mainījies. Globāla deflācija (un saimnieciskā lejupslīde) tagad ir iespējama. Šis drauds ir jānovērš.

Saimnieciskā krīze ir skārusi arī Dienvidkoreju, kuras naudas vienības vona vērtība ir kritusies gandrīz par 20% un bankas un daudzi uzņēmumi nonākuši parādu atmaksāšanas grūtībās. Korejai ir 70 miljardu parāds ASV dolāros, tādēļ vona krišanās padara daudz grūtāku šo parādu atmaksāšanu. Korejas valdība ir lūgusi Starptautiskajam valūtas fondam 50 miljardu dolāru aizdevumu. Šis fakts vien rāda, ka Koreja saprot, ka pati ar savām saimnieciskajām problēmām netiks galā. Speciālisti domā, ka Korejai vajadzēs apmēram 100 miljardu dolāru, lai sakārtotu savu saimniecību. Lai stāvokli mazliet glābtu, Korejas valdība ir pavēlējusi, ka 17 lielākajām Korejas bankām ir jāapvienojas. Vai tas stāvokli glābs, rādīs nākotne. Daļējs iemesls Korejas saimniecības grūtībām, pēc austrāliešu speciālista Džeroma Būta domām, ir lielie aizdevumi un ieguldījumi Krievijā, Brazīlijā un citās Austrumeiropas zemēs, kas nenes gaidītos augļus. Par šo krīzi ļoti nobažījusies ir Austrālija, kam Koreja ir otra lielākā jēlvielu un pārtikas produktu pircēja.

Ka stāvoklis ir ļoti nopietns, rāda tas, ka pirmo reizi Japāna atzīst, ka samērā lielajai Hokaido Takušoku bankai draud bankrots. Lai saglābtu stāvokli, Japānas valdība šo banku slēdza. Japānas valdība apzinās, ka arī lielākā daļa no atlikušajām 19 Japānas bankām ir līdzīgā stāvoklī — visām Japānas bankām ir samērā lieli neiekasējami aizdevumi ( bad debts ). Japānas banku aizdevumi parasti ir nodrošināti ar ieķīlātu zemi un ēkām, kuru vērtību (ja vajag) pielāgo segumam vajadzīgā līmenī. Tagad, kad aizdevumu atmaksāšana sāk šķobīties, vienīgais glābiņš ir lūgt valdības palīdzību, bet tas nozīmē, ka (pēc pašas Japānas valdības aprēķina) tai būtu jāsedz neiekasējamie Japānas lielo banku parādi 20 triljonu jēnu (227 miljardi dolāru) apjomā. Liekas, lai saimniecība gluži nesabruktu, valdība plāno bankām “glābšanas riņķi”. Japānai ir ļoti svarīga vieta pasaules saimniecībā. Bet Japānas saimniecība dabūja vēl vienu nepatīkamu triecienu — ceturtā lielākā biržas mākleru un ieguldījumu firma “Jamaiči” ( Yamaichi ) atzinās, ka tai ir nesamaksājams 5 miljardu parāds, un aizvēra savu biroju durvis, galvenais direktors noraudājās un firma aizgāja bankrotā. Daudz kas tuvākā nākotnē būs atkarīgs no tā, kā Japānas valdība atrisinās draudošās saimnieciskās problēmas.

Visas pasaules saimniecības tagad ir daļa no lielā pasaules tirgus. Ja finansiālā sistēma sāk šķobīties daudzās valstīs, tai var būt ļoti nepatīkamas sekas, kas iespaidos arī pārējās pasaules zemes. Ieguldījumi kritīsies, jo ieguldītāji baidīsies par savu ieguldījumu drošību, palielināsies sacensība pasaules tirgū, jo katra zeme gribēs kaut ko pārdot, un tam var sekot nopietna bezdarba palielināšanās (vai algu samazināšanās). Visas zemes, kas pašreiz ir attīstības posmā, var tikt nelabvēlīgi iespaidotas, jo bez ieguldījumiem, vienalga tiešiem vai aizdevuma veidā, saimniecības ražošanas pieaugums kavēsies vai samazināsies, bet, cerams, nekļūs negatīvs. Cerēsim, ka mācība, ko daudzas zemes piedzīvoja pirms 70 gadiem, tiks likta lietā un valstīm, sadarbojoties ar SVF, izdosies pasaules saimniecību atgriezt uz stabila un droša ceļa, bet mazliet modrības nenāktu par sliktu.

Imants Ronis (B.Com. B.A.)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!