Uzņēmuma īpašnieka maiņa un strādnieks

Analizējot vieglās rūpniecības

uzņēmumu privatizācijas lietas

Lidija Upmane, Vieglās rūpniecības darbinieku arodbiedrību federācijas priekšsēdētāja, — “Latvijas Vēstnesim”

Lidija Upmane

Ceļš uz valsts uzņēmumu privatizāciju nav ne viegls, ne gluds. Pāreja uz jaunu ražošanas struktūru mēdz būt sarežģījumiem pārpilna, un grūtā pārejas posma likstas visvairāk izjūt strādājošie. Tā ir arī vieglās rūpniecības nozarē.

— Analizējot nozares uzņēmumu darbību, varam būt priecīgi tikai par nedaudzu kolektīvu darbu. Vislabāk strādā uzņēmums “Lauma”. Tajā aug ražošanas apjoms, ir augsta produkcijas kvalitāte, iegūta popularitāte ārzemju tirgos, mūsu valsts budžetā ienāk noteiktie maksājumi, un strādnieki laikus saņem algu. Darbi labi sokas arī akciju sabiedrībā “Saule”, Latvijas un Zviedrijas kopuzņēmumā “Rosme”. Pārejas posma grūtības sekmīgi pārvar akciju sabiedrība “Ogre”. Arī Latvijas novados — Krāslavā, Daugavpilī, Jēkabpilī, Tukumā — vairāki uzņēmumi, kuros strādājošie ir apmierināti ar savu darbu un atalgojumu.

Apmeklējot uzņēmumus, vienmēr interesējos par situāciju darba samaksā un sociālā nodokļa maksājumu kārtošanā. Šo jautājumu risināšanā visbiežāk palīdzību lūdz ražošanā lejupslīdošo uzņēmumu strādnieki.

Kā pirmo samilzušo problēmu gribu minēt aizkavēto atlīdzību par darbā gūto kaitējumu veselībai. Pirmais uzņēmums, kura darbiniekiem mēs sākām palīdzēt grūtā situācijā, bija “Parīzes komūna” (tā jaunais nosaukums “Ritms”). Jau 1993. gadā uzņēmumā bija apsīkusi ražošana, strādniekiem vairs neizmaksāja algu, kā arī atlīdzību par darbā nodarīto kaitējumu. Arodslimība vai sakropļojumi daudzus bija padarījuši par invalīdiem. Trīsdesmit divi cilvēki (galvenokārt audējas) lūdza arodbiedrības palīdzību. Federācijas vārdā esam rakstījuši Labklājības ministrijai un Ekonomikas ministrijai, esam sūtījuši vēstules arī uz Ministru kabinetu un Saeimu, pēdējā laikā — uz Privatizācijas aģentūru. Taču vēl līdz šim laikam neesam panākuši mūsu prasību izpildi.

Pagājušajā gadā šo uzņēmumu nodeva likvidācijai un, kad to par 110 tūkstošiem latu pārdeva, minētajai darbinieku grupai no saņemtās summas tika atdota daļa parāda. Taču ir palicis vēl nenokārtots maksājums. Arodbiedrību federācija bija iesniegusi tiesā prasību — samaksāt šiem cilvēkiem darbā iegūtā veselības kaitējuma atlīdzību par trim gadiem uz priekšu. Tāda kārtība ir paredzēta noteikumos, kuros sacīts: “Ja uzņēmējdarbība tiek izbeigta vai darba devējs bankrotē, kaitējuma atlīdzības summa par trim gadiem uz priekšu tiek pārskaitīta valsts sociālās apdrošināšanas budžetā, lai naudu varētu saņemt pēc dzīvesvietas”.

Bet likumā par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju, kura 107. pantā noteikta maksājumu secība, šie trīs gadi nav minēti. Līdz ar to tagad neviena mūsu institūcija šo jautājumu nerisina. Vai tad nebūtu spēkā Latvijas Darba likumu kodekss, kura 101. pantā teikts, ka strādājošo darba samaksa un darbā nodarītā veselības kaitējuma atlīdzība ir pirmās kārtas maksājumi, kas jāizdara darba devējiem? Lūk, ja ir trīs dažādi normatīvie dokumenti, tad arī var izvēlēties, kuru no tiem ievērot.

Pārdodot “Ritmu”, iegūtie 110 tūkstoši latu ir pietiekama summa, lai ar strādniekiem, kuriem cietusi veselība, norēķinātos pilnīgi, taču Privatizācijas aģentūras ieceltā privatizējamā uzņēmuma likvidatore Pagrabnieces kundze sola norēķināties tikai par laika posmu līdz šā gada beigām. Tādā gadījumā “Ritma” bijušie strādnieki paliek bez jebkādām sociālām garantijām, ko līdz šim viņi saņēma kā darbā gūtā kaitējuma atlīdzību.

Esam rakstījuši daudzām valsts iestādēm, kuru darbiniekiem būtu jārisina šīs lietas. Arī paši strādnieki ir sūtījuši vēstules, bet saņemtās atbildes mūs neapmierina. Visneizprotamākais ir tas, ka vienas un tās pašas iestādes, proti, Labklājības ministrijas, darbinieki, atbildot vēstulēs izsaka gluži pretējus viedokļus. Labklājības ministrijas Darba departamenta direktors Georgs Kartenko raksta, ka Labklājības ministrijai nav tiesību iejaukties Privatizācijas aģentūras veiktajā uzņēmuma “Ritms” likvidācijas procesā. Tomēr, sazinoties ar aģentūras pārstāvi, esot noskaidrots, ka tiek sekots (pārraudzīts), kā noris darbā gūtā kaitējuma atlīdzības izmaksāšana “Ritma” darbiniekiem, kā arī vai tiek ievērotas likumdošanas prasības. Kartenko kungs izsaka nožēlu, ka ministrijas sagatavotie priekšlikumi likuma projektam par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju attiecībā uz tiesisko normu par kaitējuma atlīdzības parāda dzēšanu un iemaksu veikšanu par trim gadiem uz priekšu sociālās apdrošināšanas budžetā, lai varētu turpmāk atlīdzināt kaitējumu, Finansu ministrijā un Saeimas komisijā atbalstu guva tikai priekšlikums par parāda dzēšanu.

Turpretī vienam no “Ritma” darbiniekiem, kas, strādājot uzņēmumā, sasirdzis ar arodslimību, šā paša departamenta direktora vietniece Regīna Opelte vēstulē atbild, ka tiesā ir nospriests piedzīt parādu, pārskaitot kaitējuma atlīdzības summu par trim gadiem uz priekšu. Tātad nolemts, ka uzņēmuma darbinieki varēs saņemt darba kaitējuma atlīdzību. Bet vēstulē ir piebilde, ka valsts institūcija neiejaucas tiesu spriedumu izpildē un Darba departamentam nav tiesību iejaukties uzņēmuma likvidācijas komisijas darbā. Iesaka griezties tiesā. Taču tās spriedums jau ir bijis. Izveidojies apburtais loks. Ierēdņu neizdarības un formālas atrakstīšanās dēļ zaudētāji ir cilvēki, kas, uzņēmumā strādājot, sasirguši ar arodslimībām.

Lai arī cik smags ir šis cīniņš par strādnieku tiesību ievērošanu, mēs to turpinām. Līdzīga situācija ir izveidojusies kombinātā “Rīgas audums”, kur 151 cilvēkam jāsaņem atlīdzība par darbā iemantoto kaitējumu veselībai. Palīdzam denacionalizētā uzņēmuma “Rīgas filcs” bijušajiem strādniekiem panākt visu aizkavēto algu izmaksu. Parāds ilgst no 1995. gada, un summas jau sakrājušās lielas.

Otra neatrisinātu jautājumu kopa ir saistīta ar uzņēmumu bankrotu. Ir jāmaina radusies situācija, ka, uzņēmumu atzīstot par maksātnespējīgu, tiek pārtraukta algu izmaksa, netiek pārskaitīti sociālā nodokļa maksājumi, un no darba atlaistie strādnieki paliek bez jebkāda sociālā nodrošinājuma. Starptautiskajā darba konvencijā ir teikts, ka uzņēmuma maksātnespējas gadījumā strādājošo prasības, kas izriet no darba attiecībām, ir aizsargājamas, izmantojot maksātnespējīgā uzņēmuma aktīvus. Bet, ja nav iespējams to izdarīt, tad šīs prasības apmierina garantijas institūcija. Latvijā tādas nav. Citās valstīs garantijas fondu veido no valsts vai darba devēju iemaksām, daļu naudas pārskaita privatizācijas aģentūras. Tā krājas līdzekļi, kurus izlieto tad, kad jāpalīdz cilvēkiem izdzīvot, kamēr tiek meklēts darbs vai noformēts bezdarbnieka statuss.

Sociālā nodrošinājuma nesakārtotības dēļ sarežģīts stāvoklis bija izveidojies bankrotējušajā rūpnīcā “Rīgas porcelāns”. Tur vairāki simti darbinieku (1996. gada 1.maijā — 700) gaidīja aizkavēto algu izmaksu. Tikmēr ģimenēs ienāca trūkums — nebija naudas pārtikai un īres maksai, daudziem draud izlikšana no dzīvokļa. Uzņēmumam liels parāds sociālajā budžetā, bet tas nozīmē, ka atlaistie strādnieki nevar arī stāties bezdarbnieku uzskaitē. Tāpat ilgi nav maksāta darbā gūtā kaitējuma atlīdzība. Kā zināms, jūnijā divas dienas notika bada streiks. Un tikai tāpēc, ka divdesmit astoņi cilvēki spēra šo izmisuma pilno soli, valsts vadītāji saklausīja mūsu prasības. Man izdevās nokļūt pie Ministru prezidenta Andra Šķēles ar vēstuli. Tajā izklāstītās problēmas viņš uzdeva kārtot Ekonomikas ministrijas darbiniekiem. Risinājums bija šāds: tika atļauts tiem Porcelāna rūpnīcas strādniekiem, kuri piekrita, samainīt vietām izmaksu secību — vispirms budžetā pārskaitīt sociālā nodokļa summas un tad var stāties bezdarbnieku uzskaitē un saņemt ikmēneša pabalstu. Iekavēto algu šī daļa strādnieku bija ar mieru gaidīt. Tie, kuri nepiekrita šai divu maksājumu maiņai, vēl arvien gaida aizkavēto algu un kaitējuma atlīdzību sakarā ar arodslimību. Nav zināms, kad viņi to saņems. Lūk, kā praksē izpaužas tas, ka mūsu valstī nav izveidots garantijas fonds, kuram būtu jādarbojas šādā situācijā.

Trešā problēmu grupa, kas jārisina, ir saistīta ar sociālā nodokļa nemaksāšanu un algas izsniegšanu aploksnē. Mums bieži ir jāaizstāv strādājošo intereses, kad viņi ir nelikumīgi atbrīvoti no darba. Visbiežāk tas notiek, ja ir slēgti termiņa līgumi.

Daudzi sūdzas, ka uzņēmums nemaksā par saviem darbiniekiem sociālo nodokli. Tagad ikviens strādājošais par to tiek operatīvi informēts, jo valsts sociālās apdrošināšanas nodaļas regulāri sniedz šīs ziņas. Ja uzņēmumā ir arodorganizācija, tās pārstāvji raugās, lai sociālā nodokļa iemaksas būtu nokārtotas laikus. Bet ir arī uzņēmumi, kuros par to neinteresējas. Kādēļ? Acīmredzot ne visi zina, kādas sociālās garantijas tiek zaudētas, ja šā nodokļa maksāšanu kavē kaut vai tikai vienu mēnesi, nemaz nerunājot par ilgāku laika posmu. Tas ietekmē gan pensiju un bezdarbnieka pabalstu, gan slimības un maternitātes pabalstu. Līdzīgi zaudējumi strādniekam rodas, ja viņš daļu darba algas saņem aploksnē. Kad nozares cilvēki praksē izjūt šīs situācijas negatīvās izpausmes, viņi uztraukušies nāk uz federāciju un lūdz palīdzību.

Ko mēs spējam darīt? Varam tikai aicināt uz demonstrāciju. Tiesā iesniegt prasību arodbiedrībai nav tiesību. To mums pateica kādā prāvā, paskaidrojot, ka valsts sociālās apdrošināšanas fondam, nevis arodbiedrībai vai strādniekam, jātiesājas par sociālā nodokļa nomaksu pilnā apjomā. Strādnieks drīkst sniegt prasību tikai tad, kad ir jau reāls zaudējums, bet, ja tāds draud kādā situācijā nākotnē, tad esot par agru tiesai adresēt iesniegumu. Manuprāt, šo kārtību vajadzētu mainīt.

Mūsu darbā vienmēr aktuāli ir pārstāvēt un aizstāvēt savu biedru intereses, izglītot viņus, iesniegt Saeimai un valdībai priekšlikumus par grozījumiem likumos, panākt algu palielināšanu un darboties citos virzienos. Viens no svarīgākajiem — jaunu biedru iesaistīšana arodbiedrībā, jo tas ir priekšnoteikums mūsu organizācijas pilnveidošanai. Šā gada sākumā Vieglās rūpniecības arodbiedrību federācijā bija apmēram 13,5 tūkstoši biedru. Gada otrajā pusē šis skaits saruka par vairākiem tūkstošiem sakarā ar nozares uzņēmumu bankrotu vai likvidāciju. Bet to vietā rodas jaunas ražotnes — individuāli privātuzņēmumi, sabiedrības ar ierobežotu atbildību vai akciju sabiedrības, un mūsu nozarē veidojas jauni kolektīvi. Raksturīgi, ka pēdējā laikā, privatizācijai vēršoties plašumā, arodorganizācijas dibina uzņēmumos ar nelielu strādājošo skaitu. Un viņi interesējas gan par darba likumdošanu un politisko partiju programmām, gan termiņa un kolektīvajiem darba līgumiem.

Ceļā uz vispārēju privatizāciju daudz jāzina un jāsaprot tiklab darba devējam, kā arī darba ņēmējam. Tikai tad būs saskaņa un ražošanas attīstība.

Rasma Ģēģere

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”