Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Tūrisms Latvijā kā ienesīgs uzņēmējdarbības veids. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 25.09.1997., Nr. 246/247 https://www.vestnesis.lv/ta/id/45111

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Valmieras stikla šķiedras" un Preisa-Daimlera firmas tandēms

Vēl šajā numurā

25.09.1997., Nr. 246/247

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Tūrisms Latvijā kā ienesīgs uzņēmējdarbības veids

Attīstot

atpūtas industriju

Aira Andriksone, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Reģionālās attīstības departamenta direktora vietniece tūrisma jautājumos

— Aizsākot sarunu par tūrismu kā vienu no uzņēmējdarbības veidiem, lūdzu jūs komentēt neseno Eiropas Padomes ekspertu viesošanos Latvijā. Kādi bija viņu iespaidi un viedoklis par redzēto?

— Eiropas Padomes misija septembra sākumā Latvijā bija īsa, bet sekmīga. Neliels ieskats vēsturē. 1995. gadā Eiropas Padomē tika izveidots Vides un vietējo pašvaldību direktorāts, kas nodarbojas arī ar tūrisma attīstības jautājumiem saistībā ar vides aizsardzību un dabas resursu racionālu izmantošanu. Mūsu ministrija sāka sadarboties ar šo Direktorātu. Mēs iesniedzām arī projekta pieteikumu tūrisma attīstībai teritorijās ar lielu bioloģisko un ainavu daudzveidību. Pavisam tika iesniegti projekti no 10 valstīm, trīs no tiem tika akceptēti. Latvijas projekts ir to skaitā. Mēs pieteicām Ziemeļvidzemes reģionālo dabas aizsardzības kompleksu, jo šajā 400 000 hektāru lielajā teritorijā ir patiešām augsta bioloģiskā un ainavas daudzveidība.

Saņemt novērtējumu no malas vienmēr ir ļoti lietderīgi. Mēs paši reizēm pietiekoši nenovērtējam savus dabas resursus, kas ir viens no tūrisma attīstības pamatu pamatiem. Rietumvalstīs daudzviet vairs nav ne tādu dabas ainavu, ne arī tādu izcilu dabas vērtību. Tāds bija arī ekspertu atzinums, un vienmēr, kad apstājāmies, lai apskatītu dažādus objektus, mēs dzirdējām jūsmas un aizrautības pilnas balsis. Iepazīstinājām ekspertus ar Ziemeļvidzemes kompleksu, galveno uzmanību veltot jūras piekrastei, Salacas upes ielejai un Burtnieku ezeram. Tikāmies ar vairāku pašvaldību – Staiceles, Rūjienas, Matīšu un Limbažu vadītājiem. Visās tikšanās reizēs piedalījās arī apkārtējo pagastu pašvaldību vadītāji, tāpat vietējie cilvēki, kas iesaistījušies tūrisma uzņēmējdarbībā, un arī Vidzemes augstskolas mācību spēki, kas gatavo tūrisma speciālistus. Iepazīšanās bija pamatīga, daudzpusīga un draudzīga. Eiropas Padomes eksperti īpaši uzsvēra: “Jūs tikai Dieva dēļ nepazaudējiet un nesabojājiet to, kas jums ir!”

Vēl viena bagātība, ko līdz šim paši tā īsti nemaz neesam apzinājušies, ir arī mūsu mazpilsētu, pagastu centru koka apbūve. EP eksperti, kuru vidū bija arī arhitekti, ainavu speciālisti, plānotāji, to ļoti augstu novērtēja, tāpat visu kultūrvēsturisko mantojumu kopumā. Dabas un kultūrvēsturiskais mantojums šo Ziemeļvidzemes teritoriju var padarīt ļoti pievilcīgu tūristiem ne tikai no Eiropas, bet arī no visas pasaules.

— Kādus priekšlikumus jūs saņēmāt?

— Šī pilotprojekta izstrādāšana turpināsies, tas bija tikai sākums, pirmā iepazīšanās. Eksperti strādās pie pirmā ziņojuma sagatavošanas, pie sākotnējām rekomendācijām. Projekts ilgs vēl visu nākamo gadu. Tā ka patlaban viņiem vēl ir grūti sniegt kādus konkrētus ieteikumus. Pats galvenais rezultāts šim pilotprojektam būs ieteikumi visām ieinteresētajām institūcijām — ministrijām un pašvaldībām, gan Ziemeļvidzemes kompleksa administrācijai, uzņēmējiem, ikvienam šajā teritorijā dzīvojošajam sabiedrības loceklim, — kā tad tieši attīstīt tūrismu šajā teritorijā, nenodarot pāri dabai un sekmīgi izmantojot tās bagātības un kultūrvēsturisko mantojumu, sabalansējot ar sabiedrības interesēm. Kad šis pilotprojekts tiks pabeigts, tas varētu būt pamats tālākai detalizētu projektu izstrādei un arī, protams, investīciju piesaistīšanai. Vispirms ir jābūt kopējam attīstības plānam un tad varam iet tālāk. Man radās iespaids, ka Eiropas Padomes eksperti, ņemot vērā, ka viņi ļoti augstu novērtēja mūsu cilvēku zināšanas un fanātisko darbu grūtajos apstākļos, kādi ir Latvijā, tiešām darīs visu, lai šis pilotprojekts būtu ļoti labs aizsākums. Mēs diezgan daudz runājām par virzieniem, kādos varētu meklēt tālāko finansējumu. Eksperti solīja arī divpusēju sadarbību, cenšoties savās valstīs meklēt sadarbības partnerus konkrētām pašvaldībām Latvijā.

— Laikam jau pamatota ir atziņa, ka tūrisms kā nozare var nest diezgan ievērojamu materiālu guvumu pašvaldībām un arī valsts attīstībai.

— Protams, tas neapšaubāmi ir tā, un mēs visi par to runājam, tikai pienācīgi to nenovērtējam. Finansējums, kas no valsts budžeta atvēlēts tūrismam, — 100 000 latu gadā — ir absolūti nepietiekams. Tajā pašā laikā vajadzētu saprast, ka katrs lats, ko valsts iegulda tūrismā, faktiski ir nevis izdevumi, bet gan investīcijas. Jau tagad kopējā maksājumu bilances eksportā ceļojumu īpatsvars ir Ls 118,5 miljoni, bet pakalpojumu eksportā katrs piektais lats ienācis no tūrisma. Attīstītajās valstīs desmitiem un simtiem miljonu dolāru tiek atvēlēti mārketingam vien. Visbēdīgākais, ka mūsu budžets ir divas trīs reizes mazāks nekā Igaunijā un Lietuvā. Ja mēs visi sākumā bijām vienādā stāvoklī, tad tagad Igaunija tūrisma attīstībā mums ir tālu priekšā, un arī Lietuva mūs apsteidz.

— Kāda ir atdeve tam darbam, kas ar tādu entuziasmu tiek ieguldīts tūrisma industrijā?

— Pašlaik visi līdzekļi no valsts budžeta galvenokārt tiek izlietoti reklāmas pasākumiem, lai tūristi Latviju izvēlētos kā ceļojuma gala mērķi. Tas nozīmē, ka lielākā daļa šīs naudas aiziet, piedaloties nozīmīgākajos starptautiskajos tūrisma gadatirgos, kur Latvijas Tūrisma padome kā valsts pārstāvis popularizē tūrisma iespējas mūsu zemē. Tūrisma firmām savukārt ir savi uzdevumi — tās reklamē savu konkrēto produktu, kurā vietā ko darīt un cik tas maksā. Bet mūsu uzdevums ir popularizēt Latviju kopumā kā tūrismam pievilcīgu, viesmīlīgu un drošu zemi.

— Kāda ir izaugsme pa šiem neatkarības gadiem, cik ir tūrisma firmu un kā tās darbojas?

— Var droši apgalvot, ka tūrisma nozarē privatizācija ir noritējusi strauji, sekmīgi, un pamatvilcienos tā ir pabeigta. Firmu skaits zināmā mērā ir nostabilizējies, pašlaik mums ir apmēram 150 firmas, kas saņēmušas licences gan uz izejošo, gan uz ienākošo tūrismu, un apmēram 75 firmas, kam ir licence uz ienākošo tūrisma pakalpojumu (eksports). Kā liecina statistika, tad 1996. gadā Latvijā darbojās 219 tūristu izmitināšanas iestādes — 124 viesnīcas, moteļi un viesu mājas, 27 kūrortviesnīcas un atpūtas nami, kā arī 17 tūrisma informācijas centri. Jāpiebilst, ka vietu skaits tūristu mītnēs pieaug. Teritoriāli 40 procenti viesnīcu ir Rīgā, 25 procenti — Jūrmalā un 35 procenti — pārējā Latvijā. Jāpiebilst, ka tūristu izmitināšanas objektos apkalpoto cilvēku skaits pieaug (no 331 tūkstoša 1993. gadā līdz 366 tūkstošiem 1996. gadā; tūristu skaits palielinājies turpat par 35 tūkstošiem).

Dot tādu vispārīgu firmu darbības novērtējumu ir ļoti grūti, to visreālāk var izdarīt patērētājs. Patērētāju intereses ir ļoti dažādas, tāpēc arī katra firma veido savu “seju”. Tās tūrisma firmas, kas rūpējas par savu pakalpojumu kvalitāti, strādā ļoti nopietni un ir apvienojušās Latvijas Tūrisma aģentūru asociācijā un darbojas starptautiskajās organizācijās.

— Vai vairāk ir apkalpoto ārvalstu tūristu, vai mēs paši vairāk ceļojam?

— Kā liecina statistika, mūsu cilvēki vairāk brauc uz ārzemēm. Ja salīdzinām to naudas summu, ko ārvalstu tūristi atstāj Latvijā un ko mūsu cilvēki tērē ārvalstīs, tad atšķirība ir gandrīz divas reizes. Šī bilance ir negatīva. Bet mums diemžēl vispār nav vietējā tūrisma statistikas. Esot tai, kopējā aina varētu būt stipri citāda. Diemžēl gandrīz divas trešdaļas ir tranzīttūristi. Arī vidējais uzturēšanās ilgums Latvijā ir ļoti īss — 2,9 dienas. Tas būtu viens no galvenajiem tūrisma industrijas uzdevumiem — visādos veidos piesaistīt tūristus, lai tie Latvijā uzturētos ilgāk un līdz ar to iztērētu vairāk naudas.

Lai cik paradoksāli tas arī būtu, un to es zinu no savas personiskās pieredzes, tepat blakus Eiropā ļoti daudzi cilvēki nemaz nezina, kas ir Latvija un kur tā atrodas. Ja cilvēks vispār nezina, ka ir tāda valsts, viņam nekad nevar ienākt prātā uz turieni aizbraukt. Tā ir vislielākā problēma.

— Un kādi mēs esam pakalpojumu sniegšanas ziņā?

— Mans subjektīvs vērtējums — visumā apmierinoši, bet kļūstam arvien labāki, it sevišķi Rīgā un tuvākajā apkārtnē. Protams, daudz ko labāku var vēlēties lauku rajonos, kur tūrisma infrastruktūra ir maz attīstīta. Tur pietrūkst vai vispār nav kvalitatīvu dažādu kategoriju naktsmītņu, arī daudzu citu pakalpojumu. Savukārt Rīgā ir labas augstāko kategoriju viesnīcas, kas ir pa kabatai biznesa cilvēkiem. Taču nepietiek labu divu un trīs zvaigžņu kategorijas viesnīcu.

— Šeit vislielākais darba lauks pašām pašvaldībām — stimulēt, palīdzēt.

— Jā, protams, tas ir darbs pašvaldībām kopā ar uzņēmējiem un visu sabiedrību. Pašvaldību kompetencē ir rūpēties par savas teritorijas sociāli ekonomisko attīstību, tai skaitā arī par tūrisma attīstību. Faktiski jau tie potencionālie resursi ar ļoti retiem izņēmumiem ir visās mūsu pašvaldībās.

Rietumkurzemes piekrastē, piemēram, ekotūrisms var kļūt par nozīmīgu attīstības iespēju.

Lai gan arī šeit, strādājot pie Somijas valdības finansētā ekotūrisma attīstības plāna izstrādāšanas, ir lielas problēmas, tieši ar sabiedrības un pašvaldību iesaistīšanu. Projekts tika uzsākts šā gada sākumā. Tā specifika ir tāda, ka šī projekta teritorijas ziemeļu daļu skar potencionāli jaunizveidojamā nacionālā parka teritoriju. Šajā sakarā ir liela pretdarbība, kas galvenokārt balstās tikai uz neizpratni un nevēlēšanos saprast. Gan daļa vietējo iedzīvotāju, gan atsevišķas pašvaldības neveicina šī projekta īstenošanu. Runas, ka piekrastē cels monstrus un vietējiem būs visādi ierobežojumi — tā ir klaja demagoģija. Ar varu arī nevienam nekas netiks uzspiests. Izpratne reizēm ir arī ļoti vienkāršota, proti, katram teritorijā dzīvojošajam uzreiz vajag saņemt konkrētu materiālu labumu. Bet te jau ir tā lieta, ka šis attīstības plāns ir tikai pamats. Un viens no šī attīstības plāna mērķiem ir norādīt prioritāros virzienus, kādos visā šī projekta teritorijā piesaistīt investīcijas un kā to izdarīt. Nevis šodien sadalīt pa dažiem santīmiem katram šeit dzīvojošajam. Tas ir pilnīgi nesaprotami. Katrā ziņā nacionālā parka statuss dod priekšrocības ļoti daudzās un dažādās jomās. Šādām teritorijām ir daudz vieglāk piesaistīt ārvalstu finansējumu. Tas nozīmē to, ka šī teritorija patiešām ir īpaša, nacionāla vērtība. Jebkurš vietējais vai ārvalstu tūrists vēlas apmeklēt šādas vietas.

— Tādas labas tradīcijas ir Gaujas nacionālajam parkam, kas kļuvis par iemīļotu atpūtas vietu.

— Jā, protams, Gaujas nacionālajam parkam ir pietiekami liela pieredze, kā tās dabas vērtības, kas ir parka teritorijā, izmantot tūrismā. Gaujas nacionālā parka speciālisti mēģina nodot savas zināšanas Kurzemes rietumu krastam. Arī viņu pieredze diemžēl visbiežāk tiek uzņemta skeptiski.

— Turaidas muzeja aktivitāte, nepārtraukti rīkojot dažādus pasākumus, sevi attaisno.

— Noteikti. Tas ir viens no tūristu piesaistīšanas veidiem. Mums ļoti pietrūkst dažādu notikumu, pasākumu, jo cilvēks jau negrib tikai pasīvi atpūsties. Protams, patērētāju intereses ir dažādas, bet ļoti bieži cilvēkam gribas būt kādā procesā iekšā un līdzdarboties. Tieši tā mums visvairāk trūkst. Pasākumi netiek savlaicīgi plānoti. Faktiski jau kārtējā gada nogalē tūrisma firmām, kas gatavo nākamai sezonai savus produktus gan vietējā, gan starptautiskajā tirgū, jau ir skaidri jāzina, kas, kur un kad notiks. Piemēram, Cēsīs, Siguldā, Kuldīgā tādā un tādā datumā nākamajā gadā notiks tas un tas — kāds festivāls vai pilsētas svētki, vai kāds cits izcils notikums — sporta sacensības vai koncerts. Šis ir tāds lauks, kur daudz ko domāt un darīt tieši pašvaldībām, protams, kopā ar saviem tūrisma informācijas centriem, kultūras organizācijām un uzņēmējiem.

— Savulaik Jūrmala bija visiecienītākā atpūtas vieta, bet kā ir tagad?

— Pavisam īsi var teikt, ka Jūrmala atdzimst. Šis process sākās jau pagājušajā sezonā, un situācija ir krietni uzlabojusies. Runājot par apmeklētāju skaitu, jāteic, ka no daudzām tūrisma firmām ir informācija, ka visas labākās viesnīcas un sanatorijas šosezon savlaicīgi bija izpārdotas. (Patlaban Jūrmalā no 42 dažāda tipa tūristu izmitināšanas iestādēm kūrortoloģiskās dziedniecības profils ir 11 jeb ceturtajai daļai.) Brīvu vietu vasarā atrast nebija iespējams. Protams, mēs varam runāt par pakalpojumu kvalitāti. Lai piesaistītu ārvalstu tūristus, kvalitātes līmenis ir jāpaaugstina. Bet tajā pašā laikā nepilnīgi tiek izmantotas visas tās iespējas, kādas ir šobrīd. Būtiski nepieciešams uzlabot pašas pludmales kvalitāti. Cerams, ka Zilais karogs kļūs par labu stimulu. Ņemot vērā situāciju, ka jau sezonas sākumā visas viesnīcas ir aizņemtas un vietas sanatorijās izpirktas, šeit atkal varētu pavērties diezgan plašs lauks privātajam sektoram. Gribu teikt, ka Jūrmalas dome ir viena no tām pašvaldībām, kas tūrisma attīstībai pievērš lielu uzmanību. Faktiski tā ir vienīgā pašvaldība, kas izstrādā tūrisma attīstības stratēģiju pilsētai. Tas jau liecina par ļoti dziļu izpratni un atbalstu. Jūrmalā ar pašvaldības atbalstu darbojas gan tūrisma informācijas centrs, gan municipālais tūrisma uzņēmums.

— Projekta stadijā ir arī Latvijas tūrisma attīstības koncepcija. Kā jūs to varētu raksturot?

— Protams, man kā cilvēkam, kurš piedalījās koncepcijas izstrādāšanā, patlaban būtu diezgan grūti to novērtēt. Tas ir projekts, kas patlaban atrodas saskaņošanā ministrijās un mēs tiešām gaidām atsauksmes, lai turpinātu darbu. Tūrisma nozare ir ļoti plaša un sarežģīta. Lai sekmīgi veiktos šajā nozarē, daudz kas ir atkarīgs arī no citām sfērām. Mēs akcentējam tieši to, ka pašvaldībām vajadzētu būt atbildīgām par tūrisma attīstību savās teritorijās. Tām jābūt tam centram, kur notiek visa stratēģiskā un teritoriālā attīstības plānošana. Lai visā šajā attīstības plānu izstrādāšanā tiktu ievērotas tūrisma iespējas un, protams, veicināta uzņēmējdarbība.

— Ne mazāk svarīga ir arī pievilcīga nodokļu politika.

— Jā, koncepcijā ir arī priekšlikums diferencēt pievienotās vērtības nodokļa likmes viesnīcām un citām tūrisma mītnēm. Ja to izdotos īstenot, tūrisma nozares attīstībai tas varētu nest lielu labumu. Protams, mums ir domstarpības ar Finansu ministriju un Ekonomikas ministriju, kas uzskata, ka nevienā nozarē nevajadzētu būt izņēmumam. Bet, ja paanalizējam situāciju, kāda ir bijusi tajās pašās Eiropas valstīs (un Somijā pavisam nesen), tad atrodam ļoti daudz precedentu, ka gadījumos, kad attiecīgā valstī bijusi tūrisma krīze vai valdība ir sapratusi, ka tūrisma nozare var būt viens no vislielākajiem ienākuma devējiem nacionālajā kopproduktā, ir tikuši pieņemti attiecīgi politiski lēmumi un tiesību akti un ir samazinātas nodokļu likmes vai arī piemērota īpaši labvēlīga kredītpolitika. Šādu politiku pašlaik īsteno arī daudzas Vidusjūras valstis. (Pēc ES ekspertu pētījumiem, 1996. gadā Latvijā tūrisms deva vairāk nekā 5 procentus no iekšējā kopprodukta un gandrīz 8 procentus no valsts eksporta. Savukārt pēc Pasaules tūrisma organizācijas (PTO) datiem, tūrisma industrija šobrīd var pretendēt uz vienu no vadošajām vietām pasaules lielāko industriju vidū, veidojot 7 procentus no kopējā pasaules eksporta un 10 procentus pasaules nacionālā kopprodukta.)

Tūrisma likums un Tūrisma koncepcija tapuši vienlaicīgi, strādājot arī abām darba grupām kopā. Likumprojektā atspoguļojas koncepcijas esence. Vissvarīgākais ir tas, lai gan Saeima, gan valdība atzītu, ka šī nozare Latvijai ir svarīga, ka tā var dot un dod arvien lielāku ieguldījumu mūsu tautsaimniecībā un kopējā Latvijas izaugsmē.

Ingrīda Rumbēna, “LV”

Aira Andriksone

Četrzvaigžņu hotelis Rīgas centrā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!