Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
23. augusts - Latvijas likteņstunda. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.08.1997., Nr. 210 https://www.vestnesis.lv/ta/id/44734

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Konkursi

Vēl šajā numurā

22.08.1997., Nr. 210

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

atgādnes. atceres

Latvijas likteņstundā, 23. augustā

Turpinājums no 1.lpp.

No vēsturiskās perspektīvas raugoties, pat grūti pilnībā aptvert Molotova–Ribentropa pakta traģiskās sekas mūsu zemei. Saimnieciski un garīgi uzplaukusī Latvija, kas studentu īpatsvara ziņā, kā arī daudzos citos kultūras, tautsaimniecības un sociālajos parametros pārspēja lielāko daļu Eiropas un arī pasaules valstu, tika atmesta viduslaiku atpalicībā. Mums tika nolaupīta valstiskā suverenitāte. Turklāt staļiniešu un hitleriešu 23. augusta darījums Latviju ierāva Otrā pasaules kara dzirnavās. Trīsreizējā okupācija sagrāva Latvijas tautsaimniecību, izlaupīja mūsu nacionālās bagātības. Taču visbriesmīgākā brūce tika cirsta tautas “dzīvajā miesā”. Simtiem tūkstošu latviešu tika iznīcināti staļiniskajās, hitleriskajās un atkal staļiniskajās represijās. Simtiem tūkstoši tika ar varu aizvesti no dzimtenes vai bija spiesti paši glābties svešatnē. Latvijā grūti atrast ģimeni, kurā kāds nebūtu kritis vienā vai otrā okupantu armijā vai aizrauts rietumu vai austrumu trimdā. Latvijai bija liegts pat starptautiskās konvencijās formulētais okupētas zemes statuss, un padomju ļaunuma impērija, ignorējot pasaules noraidošo attieksmi, piecdesmit gadus spēlēja pazemojošo insinuāciju grotesku par latviešu tautas “laimīgo dzīvi” pēc 1940. gada “sociālistiskās revolūcijas” un “brīvprātīgas iestāšanās Padomju savienībā”.

Lēni, soli pa solim, pasaule uzzina šo patiesību. Apjauš, ka suverēnā Latvijas Republika — ANO un Eiropas Padomes dalībvalsts, kas pretendē uz cienīgu vietu Eiropas un transatlantiskajās struktūrās, nav jauna, pēc PSRS sabrukuma izveidojusies valsts. Ka latviešu tauta, tāpat kā igauņi un lietuvieši, ir atjaunojuši vēsturisko taisnīgumu savās zemēs. Ir ņēmuši atpakaļ savas zemes, savas vēsturiskās tiesības.

Ilgus gadus 23. augusts mūsu tautai bija sāpju diena. Pirms desmit gadiem 23. augustam latviešu apziņā nāca klāt jauna krāsa. Svētdien, 1987. gada 23. augustā, tūkstošiem latviešu pulcējās Rīgā pie Brīvības pieminekļa, lai ar ziediem tā pakājē godinātu mums atņemto brīvību un apliecinātu, ka tautas atmiņa vēl ir dzīva.

Tagad, pēc desmit gadiem, atceroties to dienu, raugoties dokumentālajos videokadros un fotogrāfijās, vispirms manāms valdošā režīma apjukums. Naivā cerībā aizkavēt tautas pulcēšanos, komunistiskie varasvīri bija aizšķērsojuši it kā ūdensvada avārijas dēļ Krišjāņa Valdemāra (toreizējo Gorkija) ielu, un garām Brīvības piemineklim plūda nebeidzama mašīnu virkne. Pie pieminekļa bija sapulcēts simtiem miliču it kā satiksmes regulēšanai un kārtības uzturēšanai. Kad ziedu nolicēju straume, pretēji atkal un atkal skaļrunī izkliegtajiem aizliegumiem, nebeidzās, miliču un PSRS iekšējā karaspēka virsnieku ķēde noslēdza gājējiem piekļūšanu pie pieminekļa. Taču latvieši, izmantojot pašu “kārtības sargātāju” radīto nekārtību, nokļuva pie Brīvības pieminekļa automašīnās. Tad miliči un melnos uzvalkos ģērbti VDK vīri ķēra atsevišķus cilvēkus, kas lika ziedus, un grūda viņus zili dzeltenajās mašīnās. Atkal dīvaina, neizprotama “loģika”: ķēra galvenokārt pusaudžus. Taču, iespējams, pats pretīgākais elements komunistisko varasvīru apjukušajās izdarībās todien bija tas, ka pēc komandas īpašā režīmā tika iedarbināti desmitiem sagrabējušu “Ikarus” autobusu dīzeļmotori, un Brīvības piemineklis ietinās kodīgu, melnu dūmu mutulī. Tagad to atceroties, šī izrīcība šķiet visnotaļ zīmīga: svešā vara līdz ar saviem tankiem mūsu valstī atnesa arī svešu kārtību un mežonīgas tradīcijas — ar izdemolētām tualetēm, primitīvu rūpnīcu sagandētu gaisu, piegānītām kāpņu telpām un sagrautiem kultūras pieminekļiem.

Kā daudzkārt vēsturiski nozīmīgos brīžos, arī 1987. gada 23. augustā līdzās cildenajam un traģiskajam bija traģikomiskais un nožēlojamais. Tomēr par spīti brūkošās varas sargu izdarībām, cilvēki neatkāpās no pieminekļa, un pirmo reizi pēc gadu desmitu klusēšanas Rīgas centrā varens balsu koris skandēja “Brīvību Latvijai!”

Kas bija šī diena pirms desmit gadiem? Vai mūsu Atmodas, mūsu Dziesmotās revolūcijas sākums? Bet pirms tam jau bija 1987. gada 14. jūnijs — ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa staļiniskā terora upuriem. Un vēl pirms tam mēs savu spēku jau bijām apjautuši skaļajā “nē” Daugavpils hidroelektrostacijas projektam. Vai “Literatūras un Mākslas” aizsāktā diskusija ar neredzēti plašo rezonansi pirmā neiekustināja okupācijas gados iebaidīto un pieklusināto latviešu tautas pašapziņu?!

Šī diena pirms desmit gadiem būtībā bija tikai viens svarīgs ķēdes posms tautas pašapziņas atmodā. Pēc tam nāca komunistiskā režīma drakoniskie “drošības līdzekļi”: 18.novembrī pie Brīvības pieminekļa tika veikta īsti militāra operācija, aplencot šo latviešu tautas svētvietu ar daudzkārtēju miliču ķēdi, līdzi vedot dienesta suņus, izvietojot snaiperus. Rīgas centrs tajā dienā atgādināja aplenktu pilsētu — taču režīma sargu acīs jau bija ne vien apjukums kā 23.augustā, bet arī bailes par savu nolemtību.

Dzirdēts arī viedoklis, ka latviešu tautas cīņai šajās lielajās vēsturiskajās pārvērtībās nav bijis būtiskas nozīmes. Ka mūsu zemes liktenis ticis izšķirts neatkarīgi no Dziesmotās revolūcijas. Šāds viedoklis ārēji korektā formā man tika izteikts arī kādas Āzijas lielvalsts ārlietu ministrijā: “Jūs, latvieši, gan laikam esat ļoti pateicīgi Gorbačovam. Viņš taču jums atdeva neatkarību...” “Viņš mums to nedeva. Mēs paši to paņēmām. Gorbačovs pats vairs nespēja noturēt varu, padomju impērija bija nolemta bojāejai.”

“Bet jūs, maza tauta, taču nebūtu spējuši karot ar lielo Krieviju. Kāds taču jums šo neatkarību atdeva,” bija neizpratnes pilns pretarguments. Te nu bija nepieciešama skaidra un, atbilstoši austrumu mentalitātes tradīcijām, arī izteiksmīga atbilde. Bet ko teikt, ja paši vēl neesam līdz pamatiem izanalizējuši savas zemes jaunāko attīstību. “Neatkarību mums atdeva vēsture, tā deva mums iespēju, un mēs bijām gatavi šo iespēju izmantot,” es sacīju.

Jā, mēs nebūtu spējuši karot. Bet mēs bijām gatavi neapbruņoti, kailām rokām stāties ceļā okupantu tankiem. Atdot dzīvību par savas tēvzemes neatkarību. Šo gatavību 1990.gada vēsturiskajā ziemā apliecināja vīri, sievas un bērni. Sievietes pie Vecrīgas barikāžu ugunskuriem sēdēja ar mazuļiem klēpī un adīkļiem rokās. Vīri spēka gados, pat sirmgalvji no laukiem Rīgā sabrauca ar traktoriem, ar baļķu vezumiem — barikādēm. Atceros, mūsu neatkarīgo parlamentu — toreizējo Augstāko padomi — apsargāja viens bruņots latviešu milicis ar ķiveri galvā un pulks brīvprātīgo, kam vienīgais “bruņojums” bija gāzmaska un kabatlukturi...

Mums nebija ieroču, bet bija stipras sirdis un viena apņēmība — būt atkal brīviem cilvēkiem brīvā zemē. Un 1987.gada 23.augustam bija liela nozīme šīs apņēmības kaldināšanā. Dienas, kad ne vairs drosminieku grupa, bet jau tūkstošiem latviešu pie Brīvības pieminekļa pauda savu prasību: “Brīvību Latvijai!”

Jānis Ūdris

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!