Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Slēdziens krimināllietā Nr. 81210196 par bruņotu uzbrukumu Latvijas robežsargiem un civiliedzīvotājiem 1940.g. 15. jūnijā Abrenes apriņķa Augšpils pagastā, apdzīvotā vietā Masļenkos, pie Latvijas un PSRS robežas. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 1.08.1997., Nr. 194/195 https://www.vestnesis.lv/ta/id/44537

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Baltijas valstis nav bijušās padomju republikas

Vēl šajā numurā

01.08.1997., Nr. 194/195

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

LATVIJAS REPUBLIKAS ĢENERĀLPROKURATŪRAS DOKUMENTI

Slēdziens
krimināllietā Nr. 81210196
par bruņotu uzbrukumu Latvijas robežsargiem un civiliedzīvotājiem 1940.g. 15. jūnijā Abrenes apriņķa Augšpils pagastā, apdzīvotā vietā Masļenkos, pie Latvijas un PSRS robežas

1996. gada 12. janvārī Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļā tika ierosināta krimināllieta pēc Latvijas KK 68.–3. panta par kara noziegumiem, ko izdarīja PSRS militārpersonas 1940. gada naktī no 14. uz 15. jūniju.

Krimināllieta tika ierosināta, pamatojoties uz cietušo personu sūdzībām par nodarīto morālo un materiālo kaitējumu, kā arī uz informāciju presē.

Izmeklēšanas gaitā tika konstatēts sekojošais.

1940. gada naktī no 14. uz 15. jūniju ap pulksten 2.30 bruņota krievu militārpersonu grupa nelikumīgi šķērsoja PSRS — Latvijas robežu Abrenes apriņķa Augšpils pagasta teritorijā, pārejot Ludzas upi. Pēc robežas pāriešanas krievu militārpersonas uzbruka Latvijas Robežsargu brigādes 3. Abrenes bataljona 1. rotas robežsargu mītnēm un posteņiem — 2., 3. un 7. robežsardzes sektoros. Nakts tumsas un miglas aizsegā krievu militārpersonas pēkšņi uzbruka 2. sardzes sektoram, apmētāja ar rokas granātām un nošāva apgaitā esošos latviešu robežsargus: JĀNI MACĪTI un PĒTERI CIMOŠKU, kā arī uzbruka 2. robežsargu mītnei apdzīvotā vietā Masļenkos (Masliha). Uzbrucēji apšaudīja robežsargu mītnes ēku ar šautenēm, mašīnpistolēm, kā arī caur logiem iemeta rokas granātas un sprāgstvielas ar degmaisījumu, no kā ēka aizdegās. Ēkā sardzes telpās atradās robežsargi KĀRLIS BEIZAKS un VALDIS GRĪNVALDS, kurš sardzes priekšnieka FRIDRIHA PURI„A prombūtnes laikā veica viņa pienākumus. PURI„A dzīvoklī atradās viņa sieva HERMĪNE PURI„A un 14 gadus vecais dēls VOLDEMĀRS PURI„Š. Telefona sakari nedarbojās, jo vadi bija pārgriezti. V.GRĪNVALDS nosūtīja K.BEIZAKU pēc palīdzības, bet pats turpināja atvairīt uzbrukumu. No degošās ēkas izskrēja KĀRLIS BEIZAKS uz 1. sardzes mītni pēc palīdzības, bet 199 m attālu no 2. sardzes mītnes uzbrucēji viņu apmētāja ar granātām un nošāva. HERMĪNE PURI„A pēc izskriešanas no degošās ēkas tika nošauta turpat pie mājas, bet viņas dēlu VOLDEMĀRU PURI„U nāvīgi ievainoja pie malkas šķūnīša slēpnī paslēpies sarkanarmieša formas drēbēs ģērbts kareivis.

VALDIS GRĪNVALDS kādu laiku caur logu šāva uz uzbrucējiem, bet kad uguns liesmas pārņēma visu ēku, GRĪNVALDS izleca pa logu un aizskrēja līdz Ludzas upei, kur viņu krievu militārpersonas sagūstīja.

Apgaitā esošie robežsargi MACĪTIS un CIMOŠKA tika apmētāti granātām un nošauti ārpusē pie sardzes ēkas.

Ap 70 m attālu no 2. robežsargu ēkas atradās neliela koka māja, kurā dzīvoja robežsargs ŽANIS KRIEVI„Š ar savu ģimeni. Krievu militārpersonas uzbrukuma laikā iemeta caur diviem logiem rokas granātas. Sprādzienu rezultātā ar granātas šķembām tika smagi ievainota robežsarga sieva LIDIJA KRIEVI„A, bet vieglākus ievainojumus guva ŽANIS KRIEVI„Š un viņa nepilngadīgais dēls JĀNIS KRIEVI„Š. Viņu piecgadīgā meita RITA KRIEVI„A paspēja paslēpties pagultē un netika ievainota.

ŽANIS KRIEVI„Š un viņa dēls JĀNIS tika sagūstīti un kā ķīlnieki aizvesti uz PSRS.

Redzot 2. robežsargu mītnes apvidū ugunsgrēka blāzmu un dzirdot šāvienu troksni, no 1. robežsargu mītnes sardzes priekšnieka vietnieks VILIS LAZDI„Š mēģināja telefoniski sazvanīties ar 2. robežsargu mītni, bet telefona sakari nedarbojās (vadi bija pārgriezti). Sardzes priekšnieks, 1. robežsargu vada komandieris KĀRLIS MEDNIS bija komandējumā. VILIS LAZDI„Š nolēma personīgi uz vietas noskaidrot, kas noticis 2. robežsargu mītnē, bet netālu no degošās ēkas viņu sagūstīja krievu militārpersonas. Bez tam vēl tika sagūstīti arī citi latviešu robežsargi.

Netālu no Blontu dzirnavām Šmaiļos atradās 3. robežsargu mītne, kuras priekšnieks JĀNIS BLAKŠENIEKS bija komandējumā, bet viņu aizvietoja robežsargs ŽANIS KANCĪTIS. Robežas pretējā pusē krievu robežsargi bija uzcēluši augstu novērošanas torni, no kurienes bija labi pārskatāma pierobežas teritorija Latvijas pusē. Šo sardzi krievu militārpersonas sagūstīja bez apšaudes un aizveda kā ķīlniekus pāri dzrinavu dambim uz PSRS. Uzbrucēji par Latvijas robežsargu izvietojumu un apstākļiem šajā sektorā bija labi informēti.

Uzbrukums 7. robežsargu mītnei neizdevās tāpēc, ka latviešu robežsargs no slēpņa izšāva sarkano signālraķeti un mītnē tika sacelta trauksme, kā rezultātā krievu militārpersonas atgriezās atpakaļ pāri Ludzas upei PSRS teritorijā.

Uzbrukuma gaitā apšaudes laikā bija zaudējumi arī uzbrucēju pusē: krita ne mazāk kā viens NKVD virsnieks, bet viens kareivis tika ievainots. Precīzas ziņas iztrūkst.

Krievu militārpersonas sagūstīja 10 latviešu robežsargus un aptuveni 27 civilpersonas — robežsargu ģimenes locekļus un tuvākās apkārtnes vietējos iedzīvotājus. Sagūstīto civiliedzīvotāju skaits ir neprecīzs, jo 1940. gada 17. jūnijā Latvija tika okupēta, kas apgrūtināja šā militārā incidenta izmeklēšanu pabeigt (pēc Latvijas okupācijas robežsargu brigādes komandieris ģenerālis L.BOLŠTEINS izdarīja pašnāvību — nošāvās).

Bruņotā uzbrukuma izmeklēšanu vadīja robežsargu brigādes komandieris ģenerālis LUDVIGS BOLŠTEINS, uz vietas organizēja un veica 3. Abrenes bataljona komandieris pulkvežleitnants OSKARS JANSONS un 3. rotas komandieris kapteinis KĀRLIS HOLANDERS.

Kā izriet no robežsargu brigādes 3. Abrenes bataljona komandiera ziņojuma brigādes komandierim, 1940. gada 15. jūnijā Padomju savienības robežsargi uzbrukuši bataljona 1. rotas 2. un 3. sardzes mītnēm Masļenkos (Masliha) un Šmaiļos.

Uzbrukuma rezultātā krituši šādi robežsargi:

1. BEIZAKS KĀRLIS ŽAŅA d., dzim. 1915. g. 16. decembrī,

2. MACĪTIS JĀNIS ĀDAMA d., dzim. 1913. g. 11. jūnijā,

3. CIMOŠKA PĒTERIS KAZIMIRA d., dzim. 1914. g. 27. janvārī.

Noslepkavoti civiliedzīvotāji:

1. PURIŅA HERMĪNE, dzim. 1896. g. (2. sardzes priekšnieka FRIDRIHA PURIŅA sieva),

2. PURIŅŠ VOLDEMĀRS, dzim. 1925. g. 23. jūlijā, viņu 14 gadus vecais dēls, — nāvīgi ievainots, nomira Rēzeknes slimnīcā.

Ievainoti no dzīvoklī iemesto granātu šķembām:

1. KRIEVIŅA LIDIJA, dzim. 1908. g. 16. jūnijā, robežsarga sieva, smagi ievainota, ārstējās Rīgas 1. slimnīcā,

2. KRIEVIŅŠ ŽANIS, dzim. 1906. g. (robežsargs, tika aizvests uz PSRS kā ķīlnieks ar dzīvībai bīstamiem šķembu ievainojumiem galvā),

3. KRIEVIŅŠ JĀNIS, dzim. 1928. g. 15. jūnijā (viņu 12 g.v. dēls, tika aizvests uz PSRS kā ķīlnieks ar viegliem šķembu ievainojumiem).

Bruņotā uzbrukuma laikā 1940. g. 15. jūnijā tika sagūstīti un aizvesti uz PSRS šādi Latvijas robvežsargu brigādes 3. Abrenes bataljona 1. rotas robežsargi:

1. LAZDIŅŠ VILIS, dzim. 1907. g. 1. septembrī,

2. KANCĪTIS FRICIS, dzim. 1904. g. 26. maijā,

3. POLIS ARVĪDS, dzim. 1910. g. 27. novembrī,

4. ABRICKIS JĀZEPS, dzim. 1913. g. 18. septembrī,

5. DRIŅĢIS STAŅISLAVS, dzim. 1900. g. 8. novembrī,

6. KRAUCIS VILIS, dzim. 1913. g. 18. maijā,

7. GAILIS FRICIS, dzim. 1913. g. 12. jūnijā,

8. OZOLIŅŠ ALBERTS, dzim. 1915. g. 5. aprīlī,

9. KRIEVIŅŠ ŽANIS, dzim. 1906. g. 7. februārī,

10. GRĪNVALDS VALDIS, dzim. 1913. g. 22. martā.

Sagūstīti un kā ķīlnieki pāri robežai uz PSRS tika aizvesti šādi Latvijas civiliedzīvotāji saskaņā ar kapteiņa KĀRĻA HOLANDERA sarakstu:

Abrenes apriņķa Gauru pagasta iedzīvotāji —

1. VASIĻJEVS JĀNIS,

2. VASIĻJEVA MATRJONA,

3. IVANOVS JĀNIS — 24 g. v.,

4. IVANOVS ALEKSANDRS — 19 g. v.,

5. KOZLOVSKIS GRIGORIJS — 24 g. v.

Augšpils pagasta iedzīvotāji —

6. MIHAILOVS DMITRIJS,

7. MIHAILOVA VALENTĪNA,

8. GAILE NATĀLIJA — 26 g.v. — robežsarga sieva,

9. GAILE AUSMA — 7 g.v. — robežsarga meita,

10. GAILIS ĀRIJS — 3 g.v. — robežsarga dēls,

11. DRIŅĢE — 28 g.v. — robežsarga sieva,

12. LOCĀNE GENOVEFA — 22 g. v. — robežsarga sieva,

13. KRIEVIŅŠ JĀNIS — 12 g.v. — robežsarga dēls.

Augšpils pagasta Blontu dzirnavu iemītnieki —

14. SMUKKALNS KĀRLIS — 45 g.v. — dzirnavu īpašnieks,

15. SMUKKALNE ELZA — 43 g.v. — dzirnavnieka sieva un viņu 5 bērni,

16. SMUKKALNE IZOLDA — 14 g. v.,

17. SMUKKALNE BIRUTA — 12 g. v.,

18. SMUKKALNE SILVIJA — 7 g.v.,

19. SMUKKALNS IVARS — 3 g. v.,

20. SMUKKALNE DAGNIJA — 9 mēn. v. (dzim. 29.08.1939.),

21. BETERIS EDUARDS — 37 g. v. — dzirnavu iemītnieki

22. BETERIS ALEKSANDRS — 20 g. v.,

23. SEMJONOVS PĒTERIS — 45 g. v.

Augšpils pagasta Maslihas iedzīvotāji —

24. OREHOVS ALEKSANDRS — 45 g. v.,

25. MASLOVS DMITRIJS — 50 g. v.,

26. MASLOVA ANNA — 45 g. v.,

27. MASLOVA OLGA — 18 g. v.

Kā redzams no saraksta, starp sagūstītajiem ķīlniekiem civiliedzīvotājiem 6 personas ir robežsargu ģimenes locekļi, 8 mazgadīgi bērni, pat zīdaiņa vecumā.

Cik daudz uzbrucēju piedalījās šajā bruņotajā uzbrukumā un viņu skaitliskais sastāvs precīzi nav noskaidrots (uzbrukums izdarīts pēkšņi, nakts tumsas un miglas aizsegā), konstatēts, ka katrai robežsargu mītnei, postenim uzbruka ne mazāk kā 25 PSRS militārpersonas, apģērbtas krievu militārās formas apģērbos, bruņotas ar šaujamieročiem, rokas granātām un sarkanās armijas bruņojumā esošu ekipējumu.

Par to liecina vairāki šo notikumu aculiecinieki: lietā nopratinātie cietušie, liecinieki, kapteiņa HOLANDERA izmeklēšanas laikā aptaujātās personas, kā arī notikuma vietas apskates laikā konstatētie fakti un iegūtie lietiskie pierādījumi.

Latvijas iekšlietu ministra K.VEIDNIEKA ieceltā izmeklēšanas komisija, kuras priekšsēdētājs bija ģenerālis L.BOLŠTEINS, ieradās Abrenes apriņķa Augšpils pagasta apdzīvotā vietā Masļenkos (Masliha), kur atradās robežsargu brigādes 3. Abrenes bataljona 1. rotas 2. sardzes mītne.

Apskates laikā notikuma vietā tika atrasti PSRS sarkanarmijas bruņojumā un tehniskā apgādē esoši priekšmeti:

1. Ap 18 metrus attālu no nodegušās sardzes ēkas pamatiem ziemeļrietumu virzienā, sakņu dārza smiltīs — neeksplodējusi rokas granāta zaļganpelēkā krāsā ar kātu un šķembotāju. Šāda paveida rokas granātas Latvijas armijas bruņojumā nebija.

2. Ap 23 metrus attālu no sardzes ēkas pamatiem dienvidrietumu virzienā zālē — otra tāda paša paveida neeksplodējusi rokas granāta.

3. Ap 6 metrus attālu no sardzes ēkas pamatiem dienvidrietumu virzienā uz zemes pie puķu krūma — no karstuma apdegusi brezenta soma, kurā atradās piecas neeksplodējušas tāda paša parauga rokas granātas.

4. Ap 70 metrus attālu no sardzes ēkas pamatiem dienvidrietumu virzienā — sarkanarmijas parauga zaļganas krāsas brezenta gāzmaskas soma, notraipīta ar asinīm. Gāzmaskas respiratoram uzkrāsots Nr. 12416, krievu alfabēta burti BH un L–39. Somai ir divi nodalījumi, no kuriem lielākajā bija ievietota gāzmaska, bet mazākajā — pakete ar uzrakstu krievu valodā: sērija Nr. 179, Nr. 755. Protivohimičeskij paket TD–S ... 25. aug. 1939. g. Somas aizpogāšanai piešūta poga no oksidēta metāla, uz kura piecstūraina zvaigzne, kuras vidū sirpja un āmura krustojums.

5. Sardzes mītnes pagalmā gar dzīvžogu un sakņu dārzā vairākās vietās izkaisītas sarkanarmijas un Latvijas armijas apbruņojumā esošu patronu čaulas un patronu aptveres, kas liecina, ka latviešu robežsargi MACĪTIS un CIMOŠKA uzbrucējiem pretojušies, pirms viņi tika apmētāti ar granātām un nošauti.

6. Ap 200 metrus attālu no 2. sardzes mītnes rietumu virzienā pie telefona līnijas staba divi vadi, kuri nokarājās uz lauka. Pie staba atradās metāla stiepļu griežamās šķēres, viens pāris zeķu un divi pāri kājautu.

Minētie priekšmeti ir atzīti par lietiskiem pierādījumiem agresijas akta izvērtēšanā.

Notikuma vietas apskates laikā konstatēts, ka 2. sardzes mītne nodedzināta līdz pamatiem, kā arī nodegusi blakus esošā saimniecības ēka. Nodegušo ēku gruvešos tika konstatēti apdeguši un deformējušies dažādi metāla priekšmeti un robežsargu īpašums. Ap 70 m attālumā esošai ēkai, kurā dzīvoja robežsarga KRIEVIŅA ģimene, izbiruši logu stikli, bet ēkas iekšpusē redzamas divu rokas granātu eksplozijas pēdas, istabas iekārta izvandīta, gultas veļa asiņaina.

Noslepkavoto personu līķu tiesu medicīnisko apskati veica Abrenes apriņķa ārsts KIORS.

Kā redzams no robežsarga MACĪŠA līķa tiesu medicīniskās izmeklēšanas protokola, viņa nāve iestājusies no iekšējas un ārējas noasiņošanas, ko izraisījusi cauršautā brūce krūšu labajā pusē, plēsta rakstura brūces kreisās kājas stilbā, kreisās kājas pēdas traumatiska amputācija, ko varēja izraisīt rokas granātas šķembas. Plašie apdegumi MACĪŠA ķermenim varēja rasties, līķim atrodoties degošas mājas tuvumā.

Pie nodegušās ēkas pamatiem dienvidu pusē tika atrasts robežsarga CIMOŠKAS līķis, kuram bija traumatiski atdalītas rokas, kājas un galva, līķis stipri apdedzis, pārogļojies, tāpēc citus miesas bojājumus nebija iespējams noteikt. Zem līķa atradās robežsargu formas apģērba — “daļa frenča un mēteļa priekšpuses. Kabatas pulkstenis apstājies uz pulksten 4.30”.

Uz trešā robežsarga BEIZAKA līķa konstatēti šādi miesas bojājumi: šautas brūces kreisā vaigā, labā pusē kaklā zem apakšžokļa, cauršautas brūces krūšu apakšdaļas labā pusē, labā augšdelmā, plēstas brūces labā apakšdelma apakšdaļā un labajā plaukstā.

Saskaņā ar ārsta parakstītu slēdzienu: “...Šāds veselības satricinājums bija dzīvībai bīstams, pieskaitāms pie smagiem miesas bojājumiem, un viņa tiešās sekas bija BEIZAKA nāve. Tuvākais nāves cēlonis — iekšēja un ārēja noasiņošana un viņas izsauktā sirds paralīze. Pievestās šāviena brūces varēja tikt izsauktas no šāvieniem ar šauteni, turpretim dragātās, resp., plēstās brūces labā apakšdelma un plaukstā — no rokas granātas tuva sprādziena šķembām.”

H.PURIŅAS līķa tiesu medicīniskās izmeklēšanas gaitā konstatēts, ka viņas nāve iestājusies “...no šāviena, kurš iegājis kreisās ciskas ārmalā, cauršaujot ciskas artēriju un iznācis ciskas iekšpusē. Tuvākais nāves cēlonis — ārējā noasiņošana un viņas izsauktā sirds paralīze... Apdeguma brūces sejas labā pusē un uz krūtīm PURIŅAI varēja izcelties, nāves iestāšanās brīdī pakrītot un paliekot guļam uz celiņa 15 metrus no degošās ēkas jeb no degošiem priekšmetiem viņas tuvumā”.

Rīgas 1. slimnīcas 10. nodaļas ārsts E.BRENCIS pēc Robežsargu brigādes štāba pieprasījuma ir izsniedzis izziņu par robežsarga sievai L.KRIEVIŅAI nodarītiem miesas bojājumiem.

Izziņā norādīts, ka 1940. gada 16. jūnijā pulksten 11.30 Rīgas 1. slimnīcā ievietotās, no Rēzeknes slimnīcas atvestās KRIEVIŅAS veselības stāvoklis ir smags. “...Sejas labā pusē virzienā no auss ārējās ejas priekšējās malas uz leju un priekšpusi apmēram 8 cm gara svaigi sašūta brūce. Tās apakšējā galā gumijas caurule un tampons. Labās auss skrimslī apmēram 1 cm gara brūce, kurā iestrēdzis svešķermenis — dzelzsgabals. Svešķermeni izņem... ...Kreisās acs augšējā plakstiņā sašūta brūce. Labās acs sklēras augšējā iekšējā daļā apm. 1/4 centimetra gara brūce. Konsultēts ārsts speciālists acu slimībās REINLANDS, kas atzīst, ka brūce perforē acs ābolā...” Pavisam uz KRIEVIŅAS ķermeņa ārsts konstatē vairāk nekā 30 brūces, kas tiek kvalificētas kā smagi miesas bojājumi.

Par to, ka bruņotā uzbrukumā piedalījušies krievu armijas formas drēbēs apģērbti sarkanarmieši, liecina virkne aculiecinieku, kuru liecības ir fiksētas.

1940. gada 16. jūnijā Rīgas pilsētas 1. slimnīcā Robežsargu brigādes štāba adjutants kapteinis STRAZDIŅŠ nopratināja robežsarga sievu L.KRIEVIŅU, kura liecināja, ka 1940. gada 14. jūnija vakarā ap pulksten 22 viņa ar vīru un diviem bērniem aizgājusi gulēt savā mājā, kas atradās ap 50 m attālu no robežsargu mītnes.

“...Uz rīta pusi apm. pulksten 3 pamodos no apdullinoša sprādziena. Sajutu sitienu galvā un pa visu ķermeni. Noskaidrojās, ka iesviesta rokas granāta un esmu smagi ievainota... ...Vīrs iesaucās: “Sarkanarmieši!” un pavēlēja bērniem palīst zem gultas, bet mani ievilka koridorā, jo ārpusē bija dzirdami šāvieni no šautenēm un patšautenes. Tai pašā laikā no ārpuses krievu valodā kliedza, lai nāk ārā un sāka lauzt durvis, kamēr uzlauza.

Pa uzlauztām durvīm ienāca trīs sarkanarmieši, turot šautenes ar uzliktiem durkļiem uz priekšu. Paņēma līdzi manu vīru un 12 gadus veco dēlu...”

LIDIJA KRIEVIŅA netika aizvesta uz PSRS tāpēc, ka bija noplūdusi asinīm un paģība, bet 5 gadus vecā meita RITA bija paslēpusies pagultē un vēlāk nokļuva pie kaimiņiem. Kad KRIEVIŅU citi cilvēki atrada un viņa atguva samaņu, KRIEVIŅA sūdzējusies, ka nevar neko sadzirdēt un jautājusi, kur viņas bērni.

Smagi ievainoto nepilngadīgo VOLDEMĀRU PURIŅU ar apsvilušiem matiem atrada pakritušu pie malkas grēdas, un saruna ar viņu fiksēta īsa dialoga veidā ar robežsargu J.BARVIKU. “”Valdi, kur tava māte?” — Tas atbildēja: “Beigta.” “Kas tevi sašāva?” — “Sarkanarmieši”. Jautāju — “Vai tad tu tos labi pazīsti?” “Jā, es tos labi pazīstu.” — “Kādas viņiem bija cepures?” Atbilde: “Zaļas” — “Cik viņu bija?” Atbilde: “Divdesmit pieci.” — “Uz kuru pusi viņi aizgāja?” Atbilde: “Uz to pusi” (mājiens ar roku DA virzienā).”

Diemžēl zēna dzīvību ārstiem izglābt neizdevās, un viņš Rēzeknes slimnīcā nomira.

Viņa tēvs — robežsargs FRIDRIHS PURIŅŠ atadās komandējumā. Pēc gada 1941. g. jūlijā FRIDRIHA PURIŅA līķis tika atrasts čekas noslepkavoto upuru masu kapā Rīgas Centrālcietuma pagalmā.

Bez tam vēl vairāki vietējie iedzīvotāji apliecināja, ka ķīlnieku sagūstīšanu veikuši sarkanarmieši. Nopratināta kā cietušā IZOLDA BRENCE, Blontu dzirnavnieka meita, toreiz 14 gadus veca, liecināja, ka 1940. g. naktī uz 15. jūniju pamodusies no trokšņa, jo dzirnavās bija ielauzušies krievu robežsargi ar durkļotām šautenām. Robežsargi sita ar šautenes laidi pret grīdu, kliedza un pavēlēja viņiem celties augšā un ģērbties. Blontu dzirnavnieku KĀRLI SMUKKALNU ar sievu, pieciem mazgadīgiem bērniem un citiem dzirnavu iemītniekiem sarkanarmieši izveduši ārā un nostādījuši rindā. Sagūstītie bijuši pārbijušies un domāja, ka viņus tūlīt nošaus, jo sarkanarmieši izturējušies rupji un brutāli. Māte bija ģērbta naktskreklā, halātā un čībiņās ar zīdaini uz rokām. Pārējie bērni bija uz naktskrekliem steigā uzģērbuši kaut kādas drēbes. Pēc tam bruņotu sarkanarmiešu ielenkumā dzīti pāri dambim uz PSRS teritoriju, bet pa ceļam pievienoti vēl citi gūstekņi. Vīriem rokas bija saslēgtas dzelžos. Visi gūstekņi bija sadzīti kaut kādā barakā, kur atradušies visu dienu. Nākošā vakarā tumsā visi sasēdināti slēgtās smagās automašīnās, aizvesti uz Ostrovas cietumu un sadzīti barakās. Apkārt bija žogs ar sargtorņiem, logi restoti. Vīrieši ieslodzīti atsevišķi. Uz tualeti sievietes gājušas bruņotu sarkanarmiešu pavadībā un klātbūtnē.

Ieslodzītie, arī sievietes un mazgadīgie bērni, gulējuši barakā uz lāvām salmos. Ēdienreizēs devuši smagu sāļu ķieģeļformas maizi un liesu zupu, dažreiz šķidras putriņas. Bērniem no tādas barības sākās caureja, un tie “sāka nīkt acīmredzami”.

1940. gada 7. jūlijā sagūstītie ķīlnieki tika aizvesti uz Latvijas un PSRS robežu un nodoti latviešu robežsargiem, pulkvežleitnantam JANSONAM. Gūstekņu nodošanas laikā krievu virsnieks viņiem jautāja — vai ir pretenzijas, neviens no ķīlniekiem nekādas pretenzijas neizteica, izņemot ANNU MASLOVU un viņas meitu OLGU. Viņas jautāja, kāpēc pirms braukšanas atpakaļ uz robežu no gūstekņu bara izvests un atstāts viņu vīrs un tēvs — DMITRIJS MASLOVS. Jautājums palicis bez atbildes.

Nopratināta kā cietušā OLGA SARAFANOVA (MASLOVA) liecināja, ka 1940. g. naktī uz 15. jūniju viņas mājās Maslihas ciemā iebrukuši vairāki bruņoti sarkanarmieši un tādā steigā pavēlējuši nākt līdzi, ka nav pat paspējusi apģērbties un aizvesta uz Ostrovas cietumu naktskreklā. Kopā ar viņu aizveduši arī māti — ANNU MASLOVU un tēvu — DMITRIJU MASLOVU. Tēvu no ģimenes atdalīja, un pēc tam tēvu vairs nav redzējusi.

Latvijas varas iestāžu pārstāvju lūgumus atbrīvot Latvijas pilsoni MASLOVU PSRS puse atstāja bez ievērības.

Pret DMITRIJU MASLOVU Ostrovā tika ierosināta krimināllieta, un viņam celta apsūdzība pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58–1 “a” panta par dzimtenes nodevību, sadarbošanos ar Latvijas robežsargiem un spiegošanu Latvijas labā. 1942. g. 8. aprīlī bez jebkādiem objektīviem pierādījumiem ar PSRS NKVD sevišķās apspriedes protokolu MASLOVS tika sodīts ar augstāko soda mēru — nošaušanu un mantas konfiskāciju. Nāves sods izpildīts 1942. g. 14. maijā (skat. krimināllietas arh. Nr. P–6578–L materiālus).

Šāds spriedums ir nelikumīgs, tāpēc ka

1) D.MASLOVS, būdams Latvijas pilsonis, nav izdarījis savas dzimtenes nodevību,

2) KPFSR Kriminālkodekss tanī laikā Latvijā nebija spēkā.

Ar LPSR prokuratūras 1989. g. 23. oktobra slēdzienu MASLOVS ir reabilitēts.

Pēc atgriešanās Latvijā no gūsta KĀRĻA SMUKKALNA 7 gadus vecā meita SILVIJA smagi saslima ar nerviem un nomira. Tam par iemeslu bija viņas emocionālie pārdzīvojumi apcietināšanas laikā Blontu dzirnavās, kā arī dzīves apstākļi Ostrovas cietumā.

Lietas izmeklēšanas gaitā nekādi robežapsardzības noteikumu pārkāpumi vai cita veida rīcība, kas varētu izprovocēt PSRS robežsargus uz agresīvām darbībām, no Latvijas robežsargu puses netika konstatēti.

Visas radušās domstarpības regulāri tika izskatītas Latvijas un PSRS robežkonfliktu komisijas priekšstāvju sēdēs.

Minētais bruņotais uzbrukums kvalificējams kā starptautisks noziegums, militāras agresijas akts no PSRS puses pret neatkarīgu suverēnu valsti — Latvijas Republiku un tās iedzīvotājiem.

Tādā veidā Padomju Savienība rupji pārkāpa šādas starptautisko tiesību normas un PSRS iekšējos normatīvos aktus:

1. 1920. g. 11. augustā Miera līguma starp Latviju un Krieviju 2. pantā noteiktās saistības, ka “...Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi...”, 3. pantā noteikto robežu starp Latviju un Krieviju;

2. 1928.g. 27. augustā parakstīto līgumu “Par kara pielietošanas nosodīšanu un atsacīšanos no tā starptautisko strīdu izšķiršanā”, un

3. 1929.g. 9. februārī Maskavā parakstīto “Protokolu attiecībā uz 1928.g. 27. augustā Parīzē parakstītā līguma “Par kara pielietošanas nosodīšanu un atsacīšanos no tā starptautisko strīdu izšķiršanā”.

Minētais Parīzē parakstītais līgums stājās spēkā Latvijā un PSRS vienlaicīgi — 1929.g. 16. martā;

4. 1932.g. 5. februārī Latvijas Republikas un PSRS Līgumu par neuzbrukšanu un konfliktu nokārtošanu miera ceļā;

5. 1933.g. 3. jūlija Londonas konvenciju, kuru parakstīja PSRS, Latvija un citas valstis, 2. pants (agresijas definīcija) “Sakarā ar to par uzbrucēju starptautiskā konfliktā uzskatāma ... ... valsts, kas pirmā pielaiž kādu no sekojošām rīcībām:

1) kara pieteikšanu citai valstij,

2) iebrukumu ar saviem bruņotajiem spēkiem citas valsts teritorijā, arī nepieteicot karu; ...” (skat. Valdības Vēstnesis Nr. 262 1933.g. 21. novembrī);

6. 1939.g. 5. oktobra Savstarpējās palīdzības paktu starp Latviju un PSRS;

7. 1917.g. 7. novembra Padomju Krievijas Dekrētu par mieru, saskaņā ar kuru Padomju Krievija atzina tautu pašnoteikšanās tiesības un agresīvu karu atzina par “lielāko noziegumu pret cilvēci”.

1940.g. 16. jūnijā Latvijas sūtnis Padomju Savienībā FRICIS KOCIŅŠ Latvijas valdības uzdevumā nodeva iepriekš minētā bruņotā uzbrukuma iepriekšējās izmeklēšanas rezultātus PSRS Ārlietu tautas komisariāta Baltijas valstu lietu nodaļas vadītājam LISJAKAM, bet pēdējais atbildēja, ka par šādu robežkonfliktu viņam nekas nav zināms.

Kad tanī pašā dienā F.KOCIŅŠ šajā jautājumā personīgi griezās pie Ārlietu tautas komisāra V.MOLOTOVA, pēdējais atbildējis: “Ja mūsējie būs vainīgi, mēs viņus bargi sodīsim.”

Bet līdz 1940.g. 21. jūnijam, kad sūtnis F.KOCIŅŠ nosūtījis ziņojumu Latvijas ārlietu ministram V.MUNTERAM, PSRS valsts varas iestādes nekādu atbildi robežkonflikta jautājumā nebija sniegušas.

1940.g. 13. jūlijā sūtnis F.KOCIŅŠ sniedza atkārtotu ziņojumu Latvijas Ministru prezidentam un ārlietu ministra vietas izpildītājam A.KIRHENŠTEINAM. Sūtnis paskaidroja, ka atkārtoti griezties pie PSRS Ārlietu tautas komisariāta Baltijas valstu nodaļas vadītāja LISJAKA, kurš sūtnim atbildējis, ka robežkonflikta izmeklēšanas rezultātus vēl nav saņēmis. LISJAKS paskaidrojis, ka notikumus Latvijā pārzinot MOLOTOVA vietnieks VIŠINSKIS.

Arī turpmākā laika periodā Latvijas valdība nav saņēmusi no PSRS nekādu atbildi par Masļenkos veiktā bruņotā uzbrukuma izmeklēšanas rezultātiem.

Latvijas sūtnim PSRS F.KOCIŅAM tika izvirzīta apsūdzība kontrrevolucionārā darbībā, un viņš Maskavā tika nošauts, kas kvalificējama kā nelikumīga PSRS valsts varas iestāžu rīcība.

Tādā veidā PSRS militārpersonas, kā arī citas valsts varas amatpersonas ir izdarījušas noziegumu pret Latvijas valsti un tās iedzīvotājiem, kas paredzēts Latvijas Kriminālkodeksa 68.–3. pantā. Kara noziegumi:

— bruņotu militārpersonu nelikumīgs iebrukums Latvijas teritorijā,

— Latvijas robežsargu noslepkavošana,

— Latvijas civiliedzīvotāju noslepkavošana,

— ķīlnieku sagūstīšana un aizvešana gūstā,

— tīša Latvijas valsts un pilsoņu īpašuma iznīcināšana — ēku nodedzināšana un postīšana.

Kā atbildību pastiprinoši apstākļi atzīstami:

— noziegumi izdarīti ar sevišķu cietsirdību un cinismu,

— no cietušo puses neizprovocēta vairāku Latvijas robežsargu ar iepriekšēju nodomu tīša noslepkavošana vispārbīstamā veidā, apmētāti rokas granātām un nošauti,

— civiliedzīvotāju — sieviešu un nepilngadīgu bērnu — noslepkavošana,

— robežsarga KRIEVIŅA mājas apmētāšana ar rokas granātām, kurā atradās KRIEVIŅŠ ar sievu un mazgadīgiem bērniem,

— robežsargu, civilpersonu, sieviešu un mazgadīgu bērnu, pat zīdaiņa vecumā, sagūstīšana par ķīlniekiem un turēšana cietumā, cilvēka cieņas un goda pazemojošos apstākļos, bez atbilstoša uztura mazgadīgiem bērniem, apdraudot viņu veselību un dzīvību.

1990. g. 4. maijā Latvijas parlaments pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību aizsardzības jautājumos, tanī skaitā 1968. gada 26. novembra Konvencijai par noilguma neatzīšanu kara noziegumiem pret cilvēci.

Konvencijas 1. pantā norādīts:

“Nav piemērojams nekāds noilguma termiņš šādiem noziegumiem neatkarīgi no to izdarīšanas laika:

a) kara noziegumi, kas definēti Nirnbergas starptautiskā kara tribunāla 1945. g. 8. augusta Statūtos...,

b) noziegumi pret cilvēci neatkarīgi no tā, vai tie izdarīti kara laikā, vai miera laikā...”

1945. g. 8. augustā Londonā tika parakstīti Starptautiskā kara tribunāla statūti, kurus parakstīja arī PSRS pilnvarots pārstāvis.

Statūtu 6. pantā ir formulēti kara noziegumi un dots izskaidrojums, ka “... Vadītāji, organizatori, uzkūdītāji, atbalstītāji, kas piedalījās kopīga plāna vai sazvērestības realizēšanā, kas vērsts uz jebkura augstāk minētā nozieguma izdarīšanu, ir atbildīgi par visām darbībām, ko izdarījusi jebkura cita persona ar nolūku šādu plānu realizēt.

7. pants. Tiesājamo personu dienesta stāvoklis vai arī dažādu valsts iestāžu ierēdņu dienesta stāvoklis nevar būt par iemeslu atbrīvošanai no atbildības vai soda mīkstināšanai...”.

Sakarā ar iepriekš norādīto un vadoties no minētiem starptautisko tiesību normatīviem aktiem, par bruņoto uzbrukumu 1940. gada 15. jūnijā Abrenes apriņķa Augšpils pagasta apdzīvotā vietā Masļenkos (Masliha), kas kvalificējams kā agresijas akts, kā rezultātā tika izdarīti kara noziegumi, kuros vainojami PSRS valsts un komunistiskās partijas vadītāji, kas atbildīgi par agresīvās ārpolitikas plānošanu un sazvērestības organizēšanu, militārpersonas — par agresīvās ārpolitikas realizēšanas organizēšanu un izpildīšanu:

1. STAĻINS (DŽUGAŠVILI) JOSIFS VISARIONA d. — kā PSRS valsts un kompartijas vadītājs — atbildīgs par PSRS agresīvās politikas organizēšanu un realizēšanu;

2. MOLOTOVS VJAČESLAVS MIHAILA d. — kā PSRS ārlietu tautas komisārs — atbildīgs par agresīvās ārpolitikas realizēšanu un sazvērestības organizēšanu pret Latvijas Republiku (1939. g. 23. augustā parakstīja neuzbrukšanas līgumu (Ribentropa–Molotova pakts) ar slepeniem papildprotokoliem, kura mērķis bija sadalīt Eiropu ietekmes sfērās);

3. VIŠINSKIS ANDREJS JANUĀRIJA d. — kā ārlietu tautas komisāra vietnieks – līdzdalībnieks agresīvās ārpolitikas realizēšanā un sazvērestības organizēšanā pret Latvijas Republiku;

4. BERIJA LAVRENTIJS PĀVILA d., PSRS iekšlietu tautas komisārs (NKVD) kā atbildīga amatpersona par NKVD karaspēka bruņotu uzbrukumu Latvijas teritorijā;

5. SEROVS IVANS ALEKSANDRA d., PSRS NKVD komisāra vietnieks, 3. ranga valsts drošības komisārs — atbildīgs par līdzdalību sazvērestības organizēšanā un agresīvas politikas realizēšanu pret Latvijas Republiku (1939.g. 11. oktobrī parakstīja “pilnīgi slepeni” pavēli Nr.001223 “Par pretpadomju elementu deportācijas procedūru Lietuvā, Latvijā un Igaunijā”);

6. MERKULOVS VSEVOLDS NIKOLAJA d., PSRS NKVD komisāra vietnieks, 3. ranga valsts drošības komisārs — kā atbildīga persona par NKVD roberžsargu karaspēka militārām akcijām un bruņotu uzbrukumu Latvijas teritorijā (pēc MERKULOVA parakstīta rīkojuma Nr. 17589 1940.g. 3. oktobrī LPSR IeTK komisārs A.NOVIKS izdeva pavēli par Latvijasr Robežsargu brigādes likvidēšanu, kam sekoja daudzu Latvijas robežsargu represēšana un iznīcināšana);

7. DEKANOZOVS VLADIMIRS GEORGIJA d., PSRS NKVD Pirmās galvenās pārvaldes (ārējās izlūkošanas) priekšnieks — atbildīgs par Latvijas robežapsardzības izspiegošanu, sazvērestību, kas izpaudās līdzdalībā militārā agresijā pret Latvijas Republiku;

8. PSRS NKVD Ļeņingradas apgabala robežsargu karaspēka 10. Ostrovas grupas (pogranotrjad) priekšnieks (uzvārds nav zināms) atbildīgs par viņam pakļautās karaspēka grupas militārpersonu bruņotu iebrukumu Latvijas teritorijā;

9. NKVD robežsargu karaspēka 10. Ostrovas grupas militārpersonas (kuru uzvārdi nav zināmi un noskaidroti), kuras nelikumīgi pārgāja Latvijas un PSRS robežu, konkrēti piedalījās bruņotā uzbrukumā (Latvijas robežsargu un civiliedzīvotāju slepkavībās, ēku dedzināšanā, ķīlnieku sagūstīšanā u.c. noziedzīgās darbībās);

10. Citas PSRS amatpersonas kā kara noziegumu izdarītāju līdzdalībnieki:

1) NKVD Ļeņingradas apgabala robežsargu karaspēka 10. Ostrovas grupas priekšnieka vietnieks majors IVAŠKOVS, kurš 1940.g. 11. jūlijā apstiprināja nelikumīgu lēmumu par Latvijas pilsoņa DMITRIJA MIHAILA d. MASLOVA, dzim. 1888.g., apcietināšanu, kuru Latvijas teritorijā nelikumīgi sagūstīja un aizveda uz PSRS,

2) Ostrovas rajona prokurors (uzvārds dokumentā nav salasāms), kurš 1940.g. 11. jūlijā nelikumīgi sankcionēja lēmumu par Latvijas pilsoņa D.M.MASLOVA apcietināšanu,

3) NKVD Ļeņingradas apg. Valsts drošības pārvaldes 10. Ostrovas robežsargu grupas 5. nodaļas priekšnieka vecākais palīgs, vec. leitnants ALEKSEJENKO, kurš 1940.g. 10. jūlijā parakstīja nelikumīgu lēmumu par Latvijas pilsoņa D.M.MASLOVA apcietināšanu un uzsāka pret viņu nelikumīgu kriminālvajāšanu.

Secinājumi:

PSRS militārpersonu bruņots iebrukums Latvijas teritorijā 1940. gada naktī no 14. uz 15. jūniju kvalificējams kā starptautisks noziegums, militāra agresija pret suverēno Latvijas Republiku un tās iedzīvotājiem.

Militārās agresijas rezultātā tika izdarīti kara noziegumi, kas paredzēti Latvijas Kriminālkodeksa 68.–3. pantā.

Saskaņā ar 1968.g. 26. novembra Konvenciju par noilguma termiņa nepiemērošanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci — agresijas rezultātā izdarītiem kara noziegumiem nav noilguma.

Minētais bruņotais iebrukums Latvijas teritorijā ir kvalificējams kā iepriekš plānota militāra provokācija spiediena izdarīšanai uz Latvijas valdību, kam sekoja ultimatīva nota, un 1940.g. 17. jūnijā PSRS karaspēks okupēja Latviju.

Slēdziena sagatavošanā izmantoti krimināllietas izmeklēšanas gaitā iegūtie materiāli — cietušo, liecinieku liecības, apskates protokoli, pārbaužu materiāli, arhīvu dokumenti, Latvijas likumdošanas normatīvie akti, starptautisko tiesību materiāli (līgumi, konvencijas, statūti) u.c. dokumenti.

1940.g. 16. jūnijā Latvijas valdība ar sava sūtņa F.KOCIŅA starpniecību griezās pie PSRS valsts varas iestādēm, Ārlietu tautas komisariāta ar informāciju par PSRS militārpersonu izdarītu bruņotu uzbrukumu Latvijas teritorijā. PSRS Ārlietu tautas komisārs V.MOLOTOVS apsolīja šo incidentu izmeklēt un ar izmeklēšanas rezultātiem iepazīstināt Latvijas oficiālos pārstāvjus, diemžēl solījums netika izpildīts.

Arī turpmākā laika periodā bijusī PSRS valdība, ne arī tās tiesību pārmantotāja Krievijas Federācija minētā robežincidenta izmeklēšanas rezultātus Latvijai nav sniegusi. Krievijas Federācijā esošo arhīvu materiāli nav izpētīti, kā rezultātā par minētā robežincidenta atbildīgo personu loku varētu precizēt.

Nav atrisināts jautājums par robežincidenta rezultātā nodarītā mantiskā kaitējuma atlīdzināšanu cietušajiem Latvijas pilsoņiem.

Tā, piemēram, Latvijā dzīvojošiem MASLOVU ģimenes mantiniekiem Abrenes apriņķa Augšpils pagasta apdzīvotā vietā Masliha palika mājīpašums un 100 ha liels zemes gabals, SMUKKALNU ģimenes mantiniekiem Augšpils pagasta apdzīvotā vietā Šmaiļi piederēja Blontu dzirnavas ar blakus esošu nelielu zemes gabalu.

Nav atrisināti arī citi jautājumi, kurus izraisījušas PSRS militārpersonu bruņotā uzbrukuma sekas.

Secinājumos minēto problēmu un jautājumu turpmākas saskaņotas risināšanas nolūkā nepieciešams ar šo slēdzienu iepazīstināt kompetentas Latvijas valsts iestādes, kā arī informēt presi.

Saskaņā ar Latvijas kriminālprocesa normu noteikumiem, ievērojot starptautisko tiesību normatīvos aktus, izmeklēšana krimināllietā tiek turpināta.

1997. gada 5. jūnijā

LR Ģenerālprokuratūras
Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors valsts tieslietu padomnieks U.Strēlis

“Latvijas Vēstneša” redakcija pateicas Saeimas preses dienestam,
tā vadītājam Viktoram Daugmalim par sadarbību.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!