Mēs nekad visi nebūsim un nevaram būt vienādi

Ministru prezidents Andris Šķēle — intervijā Latvijas radio vakar, 20. janvār

Intervija Latvijas radio 20. janvāra raidījumā "Atbalss" pulksten 15.08. Raidījumu vada žurnālists Aidis Tomsons

— Labdien! Klausītāji, es uzreiz gribu teikt — šoreiz mēs neesam uzklausījuši jūsu tālruņa zvanus un arī neuzklausīsim. Tiesa, mana kolēģe tur aizgāja sēdēt, bet mums šoreiz ir pietiekami daudz jautājumu un nebūtu loģiski uzklausīt jautājumus, kurus jūs varētu dzirdēt atbildētus tikai nākamajā reizē. Tāpēc centīsimies darīt tā, lai nākamajā reizē pirms raidījuma mēs uzklausītu jau jūsu domas. Bet, nu, jebkurā gadījumā paldies par daudziem jautājumiem gan internetā, gan pa telefonu, gan vēstulēs, ko esam saņēmuši. Centīsimies uz tiem atbildēt. Tātad studijā ministru prezidents Andris Šķēle. Labdien!

A.Šķēle: — Labdien!

— Pirmais jautājums — Jānis Zuda jautā: ko jūs pats esat darījis barikāžu laikā, jo — galu galā — ir tieši tāds.

A.Šķēle: — Tajā laikā pastāvēja, kā mēs atceramies, gan padomju saimniecības, gan kolhozi, un taisni toreizējā Lauksaimniecības ministrija bija tā, kas ļoti aktīvi palīdzēja uzturēt šīs saites un rūpēties, lai gan smagsvara tehnika, kas nāca iekšā Rīgā, gan arī dažas attiecīgās apgādes lietas — lai tās būtu atrisinātas un saskaņotas. Toreiz Godmaņa kunga vadītais kabinets ļoti aktīvi strādāja dienu un nakti, jo bija jāsagatavo gan virkne dokumentu, gan jāpiedalās sapulcēs, apspriedēs, gan jābraukā, tā ka mājās netika dzīvots. Tikai vienu vakaru es atgriezos vienkārši mājās, jo 16.janvārī man ir dzimšanas diena, bet konstatēju, ka tajā laikā sieva devusies kopā ar kaimiņiem atkal iznēsāt zināmus nelielus cienastus tiem barikāžu dalībniekiem, kas bija ap Rīgas raidītāju Ulbrokā. Kā zināt, tur, manā pagastā, — tas ir mans pagasts, — tur bija pilnīgi sava kārtība, kā tas tika darīts. Mums tagad arī stāv piemiņas akmens, nolikts tur barikāžu piemiņai, ko darinājis mūsu ciema tēlnieks. Tās saistās faktiski ar tādām vairākām izrautām epizodēm, kas ir palikušas kā spilgtākās un, protams, viss tas, kas nu katram bija uzticēts toreiz darīt.

— Vispirms personiski savā un droši vien visu mūsu klausītāju vārdā sveicu jūs arī aizgājušajā dzimšanas dienā. Lai jums spēks, drosme un arī izturība!

A.Šķēle: — Paldies, paldies! Bet ziniet, ziniet, kā ir — es jau to esmu teicis: kad biju mazāks zēns, tad es katru gadu gaidīju dzimšanas dienu un likās, ka viņa nāk tik lēni, bet, sasniegušam šo vecumu, vairs tā gaidīšana nav tāda. Liekas — vai tiešām jau atkal ir pienākusi dzimšanas diena?

— Lai nu jums viņas pēc iespējas lēnāk nāktu! Bet no jautājumiem ne vienmēr visi ir tik patīkami, kaut gan tie ir tieši tādi, kāda ir dzīve un realitāte. Mārtiņš Vāgners no Alūksnes jautā: ko jūs domājat par šo situāciju — cik es saprotu, bērnu nauda tiek samazināta, lai dotu skolotājiem lielāku atalgojumu. Vai tā ir tiesa un vai tas ir normāli?

A.Šķēle: — Nē, tur nav nekādas kopsakarības. Kas attiecas par skolotāju atalgojumu, tas ir jau izlemts, un Izglītības un zinātnes ministrija ir sagatavojusi kārtību, kā skolotājiem mēs paredzam šo algu pacēlumu. Man ir prieks, ka pamatos šai piedāvātai shēmai piekrīt arī Zinātnes un izglītības arodbiedrība, tās vadība. Protams, droši vien būs arī kaut kādi uzlabojumi un priekšlikumi, ko vēl var izdarīt. Šis ir pirmais solis, visnozīmīgākais solis, kas jebkad ir izdevies jebkurai valdībai, tik daudz naudas skolotāju atalgojumam nekad nav izdevies novirzīt. Taču jārēķinās ar to, ka mums vēl divi tādi soļi būs jāsper — par nākamā un aiznākamā gada budžetu domājot. Nedrīkst apstāties, jo tad nevarēsim nekad sasniegt to, ko gribam. Galu galā mēs gribam kvalitatīvu izglītību un gandarītus, prestižu darbu strādājošus skolotājus.

— Turpinot par izglītības tēmu. Rubenis jautā: vai jūs varat saskatīt kopējas vadlīnijas starp zemu atalgotiem skolotājiem un profesionāli augsti izglītotu darbaspēku, kas turpmāk noteiks toni darba tirgū?

A.Šķēle: — Jā, tās ir tādas, ja tā var teikt, divas pilnīgi pretējas lietas, kas viena otru izslēdz. Ja mums skolotāji nav labi atalgoti, tad ar laiku jārēķinās, ka viņu kvalifikācija krītas. Teiksim tā — spējīgāki skolotāji, spējīgāki cilvēki meklē labāk atalgotu darbu. Tas automātiski rada šo negatīvo efektu, ka pēc kāda laika mēs zaudējam augsti kvalificētu darbaspēku. Tāpēc šī valdība neatliekami, uzreiz, kā tika apstiprināta jūlijā, tā, iesniedzot Saeimā budžetu, jau oktobrī paredzēja šo nozīmīgo palielinājumu, bet tas ir tikai pirmais solis. Tas ir tas, ko mēs varējām šajā pēckrīzes situācijā, kādu Latvija ir pārcietusi sakarā ar pagājušā gada lielajām ekonomiskajām problēmām.

— Tas pats Rubeņa kungs jautā: cik jūs vispār personīgi vērtējat izglītības nozīmi valstiskā līmenī? It sevišķi, viņaprāt, pašlaik, kad valsts ierēdņiem vairāk rūp personisko labumu raušana?

A.Šķēle: — Prioritātes ir un paliek divas, kurās tiek ieguldīts un paredzam turpmāk ieguldīt milzīgus tiešus līdzekļus — tā ir aizsardzība, un tā ir izglītība. Protams, kā virsprioritāte, domājot par plašāku segumu, protams, ir mūsu darbs šobrīd. Smagi sāktais darbs, bet darbs, kurā mēs prasīsim no visiem mūsu ierēdņiem augstu intensitāti un augstu atdevi — tas ir mūsu ceļš uz Eiropas Savienību, mūsu sarunu process. Izglītība ir prioritāte numur viens, tā nevar būt ne mazāka, ne lielāka par fizisko aizsardzību, par militāro aizsardzību. Šī ir mūsu intelektuālā, šī ir mūsu ekonomiskās telpas, šī ir mūsu nākotnes aizsardzība — izglītība ir ilgtermiņa lieta.

— Cik daudz jūs piekrītat teicienam "Kāda tauta, tāda valdība"? Šajā gadījumā varbūt "neizglītota tauta, neizglītota valdība"...

A.Šķēle: — Es domāju, ka Latvijā tauta kopumā vērtējama kā pietiekami labi izglītota: ja daudzas mūsu, varbūt arī pārmantotas, iestrādes paanalizē, skaitļi par izglītības līmeni, radošām spējām liecina, ka Latvija nav izkritusi no vidējiem Eiropas un Centrāleiropas rādītājiem. Protams, ir daudzi tādi rādītāji, kuros esam neefektīvi — skolnieku skaits uz skolotāju, šajā ziņā esam pašā, pašā sliktākajā situācijā. Vai gan mēs būtu tie visbagātākie, vai, ka spējam strādāt ar viszemāko intensitāti? Tās ir lietas, ko mēs palabosim. Bet, kas attiecas par mūsu sabiedrību kopumā, — taisni otrādi. Latvijā saka tā, ka esam pietiekami lēti kā darbaspēks un tai pašā laikā tauta ar pietiekami augstu vispārējo kvalifikāciju.

— Vārsburgs interesējas par maksas studijām: vai, ieviešot nodomāto maksas sistēmu, būs pieejama informācija par valstij nepieciešamām profesijām, kurās strādājot, tiktu dzēsts viss studiju kredīts vai tā daļa?

A.Šķēle: — Paldies par jautājumu! Tiešām — tātad mēs rēķināmies ar vairākām lietām. Pirmkārt, no valsts budžeta šādi līdzekļi palīdzībai un vispārējai uzturēšanai izsniedzami tikai saskaņā ar valsts akreditētām programmām valsts pasūtījuma ietvaros — tātad tās programmas, kuru ietvaros mēs paredzam, ka mums būs vajadzīgi sagatavoti speciālisti. Un, cik šie speciālisti būs vajadzīgi, būtu jāzina, nenosakot konkrētus uzvārdus, nekādā ziņā ne, jo galu galā valstij pēc tam konkurences apstākļos jānoskaidro, kurš ir labākais, kurš izvēlas kļūt par skolotāju, mežzini, ierēdni. Bet šīs profesijas un to apjoms ir jāzina.

— Runājot par kredīta dzēšanas iespējām un maksu,— vai tas attieksies arī uz doktorantūras studijām?

A.Šķēle: — Pilnīgi atklāti jāsaka, ka mēs neesam tikuši līdz aprēķiniem par doktorantūrā studējošiem, bet šis jautājums man vēlreiz ir rūpīgi jāizvērtē, jo tas ir jāatrisina vienlaikus, tāpat kā studējošo pabalsts vai kredīts, jo mums ir vajadzīgi jaunie profesori, mums ir vajadzīgi jaunie docētāji, mums vajadzīgi tie jaunie cilvēki, kas paliks augstskolās un mācīs nākamos studentus.

— Tas bija arī nākamais jautājums: vai augstskolu mācībspēku nomaiņa ir valstiski svarīga lieta? Bet tā tiešām bez doktorantūras attīstības nav iespējama.

A.Šķēle: — Visnotaļ notiek pārmaiņas arī augstskolu likumā. Mēs mainām dažas lietas, mēs gribam pārkārtot arī valsts dibināto augstskolu finansējumu, un mums ir jārada reāla konkurence profesūras vidū, tādējādi atbrīvojot vietu jauniem censoņiem. Un tai pašā laikā pilnīgi atklāti jāapzinās, ka mums jāpiedāvā tādas algu shēmas, kas liekas pietiekami vilinošas, jo materiālai nodrošinātībai mūsu dienās ir un paliek tomēr noteicoša loma.

— Krišjānim Feldmanim, 9.klases skolniekam, ir problēmas ar fizkultūru. Izrādās, ka ir programmas un mācību programmas, kur saņemt lielas, labas atzīmes ne vienmēr un ne katram iespējams: vienam — fizkultūra, citiem — varbūt zīmēšana. Vai šādas lietas nevajadzētu pasludināt par fakultatīviem priekšmetiem?

A.Šķēle: — Paldies! Es izlasīju šo garo jautājumu, un man jāsaka, ka es esmu spiests piekrist, jo es atceros, godīgi sakot, arī savus skolas gadus. Man nav muzikālās dzirdes. Un tikai tāpēc, ka pārējos priekšmetos mācījos uz "četri" vai "pieci", skolotājs man atļāva skaitīt dziedāšanā dziesmas vārdus un lika to četrinieku, lai man nenosistu vidējo atzīmi uz leju. Domāju, ka fizkultūra pilnībā varētu būt zināmā mērā obligāti fakultatīvs priekšmets, lai fizkultūrā vai dziedāšanā zemāka atzīme nekaitētu vidējai atzīmei, stājoties kādā augstskolā. Jo varbūt Krišjānis — laikam tāds bija vārds — varbūt viņa īstā vieta būs laboratorijā, varbūt viņam patīk strādāt ar mēģenēm vai strādāt bibliotēkās, vai pilnīgi citā ievirzē. Mēs katrs esam piedzimuši tikai ar savu vienu pašu unikālu dzīvi, un mēs nekad visi nebūsim vienādi un, par laimi, nevaram būt. Tāpēc nevar visus mērīt un svērt vienādi.

— Pāris jautājumu ir par noteikumiem. Viens no jautātājiem — Andrejs Melnalksnis — uztraucas, ka noteikumi nav pieejami šobrīd tiem, kuri tos vēlētos dabūt, jo ne vienmēr var nopirkt "Latvijas Vēstnesi", "Ziņotāju". Savukārt no žurnāla "Tirgotājs" ir pienācis jautājums par noteikumu projektiem: kad tie būs pieejami?

A.Šķēle: — Paldies! Varu atbildēt tikai to, ka — un taisni tā sagadījies, ka šodien esmu to kopā ar tieslietu ministru pārrunājis — tātad vistuvākā laikā, es ceru, mums izdosies saskaņot tādu risinājumu, ka visi Ministru kabineta lēmumprojekti un komitejas lēmumprojekti vēl pirms kabineta sēdes būtu pieejami internetā publiski. Katra sabiedriskā organizācija var redzēt: hei, ko tie ministri tur plāno darīt! Mēs varbūt gribam kaut ko ieteikt, mēs gribam palabot. Viņi redz, kurš ir atbildīgais ministrs, pie kā un kurā ministrijā vajadzētu griezties. Un tas daudzreiz ļautu varbūt novērst nevajadzīgus pārpratumus. Tas tiek darīts, tiek domāts, un ceru, ka nākamajā mēnesī būsim šo lietu izdarījuši. Atbildot Melnalkšņa kungam, jāsaka, ka avīzēs oficiālajās publikācijās, oficiālos izdevumos visi šie likumprojekti un kabineta noteikumi ir. Ir, protams, kompānijas, kas ar šo te lietu, protams, vēlas gūt kādu peļņu. Viņi rūpējas, kā labāk izkārtot, kā ērtāku padarīt meklēšanu — par to viņi arī prasa naudu. Acīmredzot ir runa par, teiksim, tādas sistēmas kā NAIS lietošanu. Arī Ministru kabinets pērk šos pakalpojumus no privātas kompānijas, jo viņu speciālisti māk veiklāk sakārtot lietas, lai ir ērtāk strādāt, jo mums likumu un normatīvo aktu ir simtiem un varbūt tūkstošiem — un ej nu atrodi visu, ja tev nav labs instruments tam izdomāts. Un šie individuālie, privātie cilvēki to labi dara.

— Runājot vēl par "Tirgotāju", — interesē konkrēti preču marķēšanas noteikumi. Droši vien šajā gadījumā tas jaunais par modificētiem pārtikas produktiem, kur maina kaut ko no gēniem. Vai tas būs īsti reāli ieviešams, atbilstoši dzīvei?

A.Šķēle: — Jā, tā ir diskusija, kas arī sabiedrībā ik pa laikam izraisās. Runa ir par to, vai modificētu pārtikas produktu vajadzētu speciāli atzīmēt uz iepakojuma materiāla. Jāsaka, mēs sliecamies domāt "jā" un tādēļ esam orientējušies, ka tas būtu jānorāda, jo uzskatām, ka tas jādara zināms cilvēkam, un cilvēks pats izvēlēsies, vai viņam pirkt modificētu, ģenētiski pārveidotu tomātu, vai varbūt viegli iebojātu, ja viņš skaidri zina, ka tas ir dabīgi iebojājies. Es domāju, svarīgākais ir informācija, lai cilvēks zinātu un viņš pats varētu pieņemt šo lēmumu. Jo es personīgi vienmēr skatos diezgan negatīvi uz visām šīm te pārmainītajām lietām, jo tad liekas, ka tas tomāts vairs nav tik miltains, tas tomāts nav vairs tāds, kā bērnībā bija; tas ābols nostāv tev trīs mēnešus un nesapūst, un kaut kāds tāds eļļains... Un viss nav tas, vairs nav tas. Un varbūt esmu jau kļuvis mazliet par vecu, bet šajā ziņā esmu diezgan konservatīvs.

— Pāris cilvēku jautā par abonenta maksām radio un televīzijai.

A.Šķēle: — Jā. Jāsaka, ka kabinetā nav iesniegts neviens rakstu gals, neviens piedāvājums par šo lietu: varbūt tāpēc, ka daudziem šīs idejas autoriem droši vien ir zināms mans viedoklis. Personīgi esmu pret. Es esmu personīgi pret abonenta maksas ieviešanu, es domāju, ka Latvijas valsts budžets, Latvijas valsts ekonomika ir spējīga nākamos gadus vēl nodrošināt pietiekamus, — varbūt, protams, dažiem cilvēkiem šķiet — nepietiekamus,— bet tomēr — līdzekļus valsts radio un valsts televīzijas uzturēšanai. Un šobrīd iet ar papildu nodokli,— turklāt samērā grūti un sarežģīti, un varbūt ne visai taisnīgi administrējamu nodokli, — nebūtu pareizi. Es esmu personīgi pret, un es zinu, ka šobrīd šis likumprojekts tiek bīdīts varbūt caur kādiem deputātiem tieši Saeimā. Droši vien būs parlamentāras debates. Es personīgi aicināšu Tautas partiju noraidīt, nepiedalīties un neatbalstīt šo likumprojektu par abonentmaksas ieviešanu radio un televīzijas pakalpojumiem.

— Par pensionāriem, šai gadījumā — politiski represētajiem. Šāds ierosinājums — tas ir no Andreja Ermuižas. Pensionāriem — politiski represētajiem — deviņdesmit latu plus algu, jo, viņaprāt, politiski represēto vidējā pensija pašlaik ir ap deviņdesmit latu.

A.Šķēle: — Jāsaka, ka represētajiem vispār vidējā pensija ir lielāka. Ja nemaldos, tā ir pāri par simtu. Tiešām — represētajiem pensiju jomā ir zināmas privilēģijas; valsts ir mēģinājusi kaut kā atdot savu, teiksim, morālo parādu, to parādu, ko īstenībā šī valsts neradīja. To radīja okupācijas varas, to radīja citas valstis, bet šī valsts, ja tā var teikt, maksā kompensāciju. Un droši vien tā nekādā veidā nav pietiekama par tām ciešanām. Jāsaka, ka mēs pieturamies pie tā, ka uz visiem vienādi noteikumi, arī tiem, kas ir izdienas pensijas saņēmēji, uz visiem attiecas šis sešdesmit latu pensijas ierobežojums saistībā ar strādāšanu, ar darba ienākumiem. Domāju, ka divos gados būsim izlabojuši situāciju sociālajā budžetā un mēs varēsim atkal atgriezties pie tās kārtības, kas neprasa uzlikt šādus robežgriestus. Tas ir vienīgais ceļš.

— Gresta kungs raksta vēstulē par represētajiem: viņiem apmaksās kompensācijas sertifikātus par vienu gadu. Taču izrādās, ka sertifikāti būšot jāpārskaita no viena konta uz otru, bet, ja ir tikai daži sertifikāti, iznāks šī pārskaitīšana dārgāk un beigās nekā nevar saņemt.

A.Šķēle: — Tā nevarētu būt. Es būtu priecīgs šo vēstuli paņemt un palūgt ekonomikas ministru, kas uzrauga privatizācijas sertifikātu lietas, pakontrolēt, kas tur ir, vai tiešām tik dārgi. Jā, mēs paredzam šogad norēķināties pilnībā. Kabinets ir apstiprinājis noteikumus, kā represētajiem sedz sertifikātus par izsūtījumā pavadītiem gadiem, kāda ir kārtība, kas jādara. Kā zināt, ir šajā kārtībā paredzēti izņēmumi, un tie represētie, kas materiālo apstākļu dēļ ir pārdevuši kādu daļu no šiem sertifikātiem, var arī atjaunot iepriekšējo sertifikātu skaitu un atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem — vienu sertifikātu par izsūtījumā pavadīto gadu atmaksās naudā. Savukārt zemes kompensācijas sertifikāti saistībā ar jau izsniegtajiem aprēķiniem, ko viņi ir saņēmuši, arī tiks atmaksāti naudā.

— Te ir jautājums par nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem: vai viņus nevajadzētu pieminēt un nejaukt kopā ar represētajiem?

A.Šķēle: — Šķiet, neviens Latvijā pašlaik nav vairs aizmirsts, un mēs apzināmies mūsu vēstures sarežģītību un visas šīs dažādās organizācijas, dažādos pretošanās veidus. Bet tai pašā laikā jāatgādina, ka nevar tā vienādi mērīt un vienādi svērt un visus cilvēkus vienā maisā, ja tā var teikt, likt. Kā zināt, ir jautājumi, kas ir smagi šobrīd un tiek diskutēti — teiksim, par bijušajiem tā sauktās Arāja komandas dalībniekiem un tamlīdzīgi. Tāpat tur nevar visus mērīt ar vienu mērauklu.

— Mums ir laiks, vēl kāda vēstule no Riharda, 76 gadi. Viņš iesaka iekasēt nodokļus pēc Kanādas parauga, tad viss būšot labi. Viņš ir bijis Kanādā, un tur jūs vērtējot kā gudru vīru.

A.Šķēle: — Man liekas, ka vienalga, kā modeli sauktu —, Latvijas, Kanādas, Amerikas vai Vācijas —, ja mēs spētu īsā laikā tomēr panākt, lai visi maksātu nodokļus. Aptuveni no 35 procentiem ēnu ekonomikas nesaņem nodokļus, tāpēc slodze tiem pārējiem, protams, ir neproporcionāli liela. Un, ja ar Kanādas principu tiek saprasts tas, ka maksimālais skaits, kas vien ir iespējams, maksā šos nodokļus, mēs, protams, esam par to.

— Vēl ir daudz jautājumu, kas interesē daudzus. Rīt jums ir preses konference, un, cerams, ka tajā būs atbildes arī uz tiem. Paldies! Studijā bija Ministru prezidents Andris Šķēle.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā