Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ordeņa kavaliere Anta Rudzīte. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 9.04.1997., Nr. 91/92 https://www.vestnesis.lv/ta/id/42936

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Eiropas Padomes Informācijas centrs strādā

Vēl šajā numurā

09.04.1997., Nr. 91/92

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa kavaliere Anta Rudzīte

Par sevi — pati

Esmu dzimusi 1931. gada 25. oktobrī Latgalē, Ludzas rajona Kārsavas pagasta Daguševā. Mūsu ģimene, kurā bijām — tētis, māmiņa un divas par mani vecākas māsas, man bija un arī vēl tagad ir morālo attieksmju etalons sadzīvē. Sevišķi izteiktas tajā bija pašaizliedzīgas rūpes citam par citu.

Man pirmā skola bija Abrenes apriņķa Gauru pamatskola. Tās vairs Latvijā nav, jo padomju Krievija to atņēma reizē ar visu Abrenes apriņķi. Pusaudzes gados daudzkārt meklēju atbildi uz jautājumu, kāpēc teritoriāli jau tā lielai valstij tik ļoti bija vajadzīga vēl arī mana skola.

Pēc augstskolas beigšanas desmit gadus (1953 —1963) strādāju Bauskas 1. vidusskolā par direktori. Te skolotājiem bija savas misijas apziņa, augsts profesionālais līmenis. Tāpēc mums viegli izdevās saliedēt skolas saimi, izveidot lielisku skolēnu pašpārvaldi un pat okupācijas apstākļos iespējamības robežās saglabāt latvisku skolas vidi. Tā 1.—4. klasē visi skolēni darbojās latviešu tautas deju kolektīvā, bet vecāki viņiem darināja skaistus novadu tautas tērpus.

Gan skolotāju daudzveidīgais metodiskais darbs, gan augstais skolēnu zināšanu līmenis, kā arī viņu rūpes par skolas labiekārtošanu un skolas saimes labo slavu piesaistīja citu skolu pedagogu uzmanība. Gandrīz ik dienas skolā ieradās kāda Latvijas vai Lietuvas pedagogu grupa, lai iepazītos ar skolu unvērtētu skolēnu audzināšanas darba panākumus. Mēģinājumi tos teorētiski pamatot parādīja, ka mūsu skolas vadībā noteicošā ir pedagoģiskā intuīcija, nevis balstīšanās uz teoriju, īpaši psiholoģiju. Radās vēlēšanās turpināt izglītību. 1961.gadā iestājos aspirantūrā Maskavā un izstrādāju disertāciju “Pienākuma jūtu audzināšana vecāko klašu skolēnos”.

Pēc aspirantūras beigšanas 1965.gadā strādāju Izglītības ministrijas Skolu pārvaldē par inspektori. Taču mani nepārvarami valdzināja darbs ar jaunatni, tāpēc 1966. gadā sāku darbu Latvijas Valsts sporta pedagoģijas akadēmijas Teorijas katedrā par vecāko pasniedzēju. Tur strādāju līdz arestam 1985. gada 23. septembrī. VDK ierosināja krimināllietu “Par noziegumiem pret pārvaldes kārtību”, piemērojot Kriminālkodeksa 183.1 pantu “Apzināti nepatiesu izdomājumu izplatīšana, kas diskreditē padomju valsts un sabiedrisko iekārtu”.

Pēc krimināllietas apturēšanas tika aizliegts strādāt pedagoģiskajā darbā, tāpēc pievērsos vienam no saviem hobijiem — biškopībai. Tomēr pāri visam bija rūpe par Latviju un nepārtraukti meklēju atbildi uz jautājumu: kā es varu palīdzēt?

1988. gadā biju starp tiem, kas dibināja Latvijas Nacionālo neatkarības kustību, un darbojos tās vadībā līdz šīs kustības pārtapšanai partijā. Vadīju izglītības komisijas, vēlāk LNNK izglītības nodaļas “Dzīvesziņa” darbību.

Sakarā ar to, ka atjaunotās Latvijas izglītības sistēma, it īpaši jaunās paaudzes audzināšana skolā, ir ļoti nepilnīga, uzskatīju par savu morālo pienākumu atgriezties skolā, lai, būdama zinātniece, izpētītu skolu darba neveiksmju cēloņus un mēģinātu rast ceļu, kā varētu būtiski uzlabot skolu jaunatnes sagatavošanu darba dzīvei un rūpēm par savas tautas un valsts uzplaukumu. Tā 1995. gadā pēc gandrīz 33 gadu pārtraukuma atkal atsāku strādāt Bauskas 1. vidusskolā par direktori. Šoreiz pedagoģijas doktores kvalifikācijā.

Par viņu —

Ar dzīvesziņas spītu un sparu

Tā kā par patiesām vērtībām vienmēr esmu uzskatījusi un uzskatu tās, ko pats cilvēks var sevī izveidot, tad materiālās grūtības, ar kurām itin bieži nācies sastapties, allaž esmu uzskatījusi par maznozīmīgām, par tādām, kas nevar mazināt prieku par Dieva pasauli un pašas esību tajā.

Nezinu kad, bet manī izveidojusies iekšējā nepieciešamība aktīvi vērsties pret ļaunumu. Īpaši sāpīgi uztveru pāridarījumu veselām tautām un pirmām kārtām — manai latviešu tautai. Tāpēc mūsu tautas un tās valodas mērķtiecīgu iznīcināšanu okupācijas apstākļos pārdzīvoju ļoti smagi. Intensīvi meklēju ceļus, kā ļaunumam pretoties, sākumā nelegāli, vēlāk arī legāli.

Kad 1984. gadā kādā “Pravdas” rakstā nekrievu skolas un augstākās mācību iestādes tika kritizētas par to, ka skolēni un studenti pietiekami augstā līmenī neprotot krievu valodu un daudz laika tiekot veltīts tā saukto vietējo valodu mācīšanai, uzrakstīju laikraksta galvenajam redaktoram vēstuli, kurā ne vien iebildu rakstā paustajām nostādnēm, bet izvērsti aprakstīju arī pārkrievošanas procesu Latvijā, norādot gan uz divplūsmu skolām, gan oficiālo lietvedību krievu valodā, gan ekonomisko un kadru politiku Latvijā. Vēstules nobeigumā lūdzu redaktora gādību pārkrievošanas politikas pārtraukšanā, jo pretējā gadījumā var būt neprognozējamas sekas.

Pirms vēstules nosūtīšanas es par to pateicu savas katedras vadītājam. Viņš ļoti sirsnīgi ieteica vēstuli nesūtīt, jo nekāda labuma no tā nebūs un tā vērsīsies pret mani pašu. Teicu, ka citādi nespēju — ja pat nemēģināšu pretoties, nespēšu sadzīvot ar savu sirdsapziņu.

Atbildes no “Pravdas” nebija. Taču pusgadu vēlāk, kad pie varas nāca Mihails Gorbačovs, 1985. gada aprīlī saņēmu pieklājīgu paziņojumu, ka mana vēstule nosūtīta PSKP centrālajai komitejai. Taču arī tā klusēja.

Bet neklusēja čeka. Pēc pāris mēnešiem, manā pirmajā atvaļinājuma dienā — 3. jūlijā, agri no rīta čekas brigāde sešu vīru sastāvā ar viltu mēģināja iekļūt dzīvoklī. Tā kā mēs jau gadiem ilgi bijām rēķinājušies ar iespējamo čekas iebrukumu, tās viltība tika nekavējoties atklāta.

Vajadzēja iegūt laiku, lai apslēptu iepriekšējā vakarā atnesto nelegālo literatūru mašīnrakstā, kas bija sagatavota izplatīšanai.

Šādam nolūkam mans Alvis dzīvoklī bija asprātīgi ierīkojis slēptuvi, kuru ne pirmajā, ne otrajā kratīšanā, kad piedalījās veseli vienpadsmit čekisti, viņi neprata atrast.

Kratīšanai sekoja viennīca iepriekšējās izmeklēšanas izolatora pagrabā. Nevarēju zināt, cik plašu domubiedru loku aptvēruši aresti un kas atklāts. Sapratu, ka visdraudošākais pierādījums par tā saukto pretvalstisko darbību būtu rakstāmmašīna, uz kuras bija nodrukāta Eduarda Berklava organizētā septiņpadsmit komunistu vēstule, kuru Čikāgā dzīvojošais A.Pormalis bija pārvedis pār “dīķi” un kura tika publicēta ap 100 pasaules lielākajos preses izdevumos. Šī rakstāmmašīna atradās mūsu ģimenes rīcībā, bet ik pēc laika pārvietojās no vienas slēptuves uz citu. Pirms trim nedēļām Paideru ģimene to nogādāja pie mums Miera ielas dzīvoklī, bet pirms pāris dienām Ieva Niedre to savā sportiskajā plecu somā aiztransportēja uz kādu pagrabiņu.

Vai viņa izsekota? Vai mašīna atrodas pagrabiņā vai varbūt jau čekā? Vai Ieviņa arestēta?

Tie bija mokoši jautājumi bez atbildes. Un tikai viena atbilde šķita neapstrīdama — mani sagaida gari nebrīves gadi.

Pašaizsardzībai kā apskaidrība nāca atziņa, ka būtiski taču manā situācijā nekas nav manījies. Visa mūsu dzīve ir kā liels cietums, tikai tā sienas plašākas. Un vismaz nebūs kauns nomirt, ja savas tautas labā esmu darījusi ko spēju, kaut arī tas ir ļoti maz. Tas deva spēku.

Taču manas cietuma gaitas nebija ilgas. Otrā aresta laikā notika Mihaila Gorbačova un Ronalda Reigana tikšanās Reikjavīkā, kur ASV prezidents izvirzīja politieslodzīto atbrīvošanas problēmu PSRS. Pēc piecām nedēļām centrālcietumā un čekā man tika mainīts drošības līdzeklis. Cietumu nomainīja ar parakstu par dzīves vietas nemainīšanu.

Jaunas iespējas darbībai pavēra 1988. gads, kad vasarā izveidojās Latvijas Nacionālā neatkarības kustība, kurā iestājās vairāki simti, tad tūkstoši drosmīgu, godīgu un pašaizliedzīgu cilvēku. Būdama kustības padomē, vēlāk arī valdē, vadīju izglītības darbu tajā.

Rūpēs par tautas izglītības sistēmas latviskošanu mēs piedāvājām Izglītības ministrijai konkrētus projektus. Mēs prasījām ieviest oriģinālās mācību grāmatas, izstrādāt jaunas mācību programmas Latvijas vēsturē un Latvijas ģeogrāfijā un likvidēt divplūsmu skolas.

Mūsu izstrādāto Latvijas vēstures programmu Izglītības ministrija atļāva piedāvāt dažām skolām. Izmantojot šo atļauju, LNNK padomes locekļi 1988./89. mācību gada priekšvakarā vienā dienā šīs programmas izplatīja visos Latvijas rajonos un pilsētās.

Lai skolotājiem būtu arī mācību grāmatas, nekavējoties noorganizēja Latvijas vēstures mācību līdzekļa izstrādāšanu. Sākot ar oktobri, LNNK dalībnieki atbilstoši programmai piegādāja brošētu mācību materiālu visiem skolotājiem, kuri mācīja patieso Latvijas vēsturi. Vēl tagad izjūtu dziļu pateicību pret tiem simtiem manu kustības biedru, kuri rudenī, ziemā un pavasarī no visām Latvijas vietām ieradās mūsu dzīvoklī pēc brošūrām un izvadāja tās arī pa pašām nomaļākajām lauku skoliņām. Ceļa izdevumus viņi sedza paši. Tāpat vēsturnieki, kas piedalījās grāmatas izstrādāšanā, ne vien nesaņēma honorārus, bet paši apmaksāja arī ar grāmatas sagatavošanu saistītos izdevumus.

Šajā gadā mēs siltu paldies teicām arī Ādažu kolhoza priekšsēdētājam un valdes locekļiem, jo viņi uzņēmās Latvijas vēstures brošūru iespiešanu un ar to saistītos izdevumus, lai gan ar LNNK viņus nesaistīja nekādi pienākumi.

Kad vēstures izdošana bija paveikta, sāku organizēt sērijas “Latviešu tautas dzīvesziņa” sastādīšanu un izdošanu. Tas prasīja ļoti daudz darba un laika, diemžēl — arī naudas.

Un atkal aizkustinoši atsaucīgi bija LNNK dalībnieki. Viņi cītīgi piedalījās materiālu vākšanā un, kad pirmā grāmata bija sastādīta, bet nebija līdzekļu tās iespiešanai, dažu stundu laikā sanesa gan savus ietaupījumus, gan arī aizņēmās no tuviniekiem, draugiem un paziņām, lai aizlienētu man naudu papīra iepirkšanai.

Negaidīti PBLA Kultūras fonds atbalstīja “Dzīvesziņas” projektu un piešķīra līdzekļus papīra iepirkšanai. Es biju glābta. Tā veiksmīgi un laikā tika gan atdoti visi parādi, gan arī izdots “Latviešu tautas dzīvesziņas” 1. sējums 25 000 eksemplāru metienā. Arī šo izdevumu, līdzīgi vēstures grāmatām, kustības dalībnieki nogādāja gan rajonu izglītības nodaļās, gan skolās. Spriežot pēc skolotāju cildinošajām atsauksmēm, grāmata skolām bija vajadzīga un gaidīta.

Pirmajam sējumam sekoja vēl četri, kopumā tie aptvēra gan tautas filozofiskās atziņas, gan gadskārtu svinības un godus, gan latviešu tikumus un vērtības. Skolām bija vērtīgs materiāls šai pirmajā laikā, kad līdzīgu grāmatu vēl nebija.

1990. gadā Izglītības ministrijas organizētajā konkursā “Klases audzinātāja stundu programma” augstāko novērtējumu guva mans projekts “Latviešu tautas dzīvesziņa”. Programmu izdeva 21 000 eksemplāru un nosūtīja skolām.

Lai skolotājiem radītu lielāku drošību darbā ar audzināšanas stundu programmām, kā arī Baltajās stundās, organizējām viengadīgo Latviskās dzīvesziņas skolu skolotājiem gan Rīgā, gan 19 Latvijas rajonos.

Skolas darbā aktīvi iesaistījās labākie Latvijas mācību spēki, folkloras kopa “Skandinieki” un arī trimdas latvieši Aivars Ruņģis, Valters Nollendorfs un Austris Grasis. Šo pasākumu aktīvi atbalstīja PBLA Kultūras fonda priekšsēdētājs Tālivaldis Bērziņš, būdams Dzīvesziņas skolas domes sastāvā. Vienlaicīgi tika gatavota izdošanai arī skolēniem pievilcīga brošūra Latvijas ģeogrāfijā “Krustām šķērsām pa Latviju”.

Diemžēl Latvijas izglītības sistēma pēdējos gados aizvien dziļāk grimst neatrisināto problēmu purvā. To nevar saglābt ne atsevišķas kustības, ne atsevišķi cilvēki. Neatkarīgās Latvijas izglītības sistēmas pamatā jābūt gudrai valdības politikai, kas, prognozējot XXI gadsimta sabiedrības vajadzības, mērķtiecīgi izvirzītu mācību un audzināšanas uzdevumus. Diemžēl jaunās paaudzes audzināšanas nepieciešamību tautas deputāti neminēja ne 1991. gada Izglītības likumā, ne 1995. gada likuma projektā. Tādējādi liela daļa skolotāju noliedz audzināšanas darba nepieciešamību skolā un arī neveic to. Izpaliekot mērķtiecīgam tikumiskās audzināšanas darbam, skolēnos netiek attīstīta pienākuma un atbildības izjūta un daudzas citas morālās īpašības.

Šāds situācijas konstatējums lika man atgriezties atkal skolā. Gribu noskaidrot Latvijas izglītības sistēmas neveiksmju cēloņus un meklēt īsāko ceļu to novēršanai.

Ar 1995. gada 23. martu atkal esmu Bauskas 1. vidusskolas direktore.

Antas Rudzītes stāstījumu publicēšanai sagatavoja Aina Rozeniece

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!