Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Degs nāves ugunskuri,/Klīdīs ļaudis un lietas, Es nekustēšos no vietas,/ Tik stingri tu mani turi.". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 25.03.1997., Nr. 80/81 https://www.vestnesis.lv/ta/id/42713

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Eiropā

Vēl šajā numurā

25.03.1997., Nr. 80/81

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATGĀDNES

“Degs nāves ugunskuri,/Klīdīs ļaudis un lietas,/Es nekustēšos no vietas,/Tik stingri tu mani turi.”

Šodien visā Latvijā — Komunistiskā terora upuru piemiņas diena

Viss jau bija iepriekš izlemts un aprēķināts

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents — “Latvijas Vēstnesim”

Laika gaitā ir sakrājies ne mazums dažādu dokumentu par masveida represijām un staļinisma lēno, negribīgo un nekonsekvento demontāžu gan Latvijas, gan arī citu valstu arhīvos. Daudzi no tiem jau publicēti dokumentu krājumos vai periodiskajā presē.

Arī pērngad Krievijas vēstures žurnāla “Hjlbyf” (“Dzimtene”) pielikumā “Bcnjxybr” (“Avots”) dienasgaismu (1996, Nr.1, 137., 138., 139.lpp.) ieraudzīja kāds PSRS Valsts drošības komitejas 1988. gadā sagatavotais dokuments, tā sauktā īpašā mape, kas uzskatāmi parāda četrdesmitajos un piecdesmitajos gados notikušo represiju apjomu un tālaika varas iestāžu attieksmi pret šajās soda akcijās cietušo reabilitāciju.

“Izsūtīšana bija ārkārtējs pasākums”

Dokuments Nr.16441-č 1988.gada 23.augustā

Pilnīgi slepeni

PSKP CK Politbiroja komisijai par to materiālu papildu izpēti, kuri ir saistīti ar trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados un piecdesmito gadu sākumā notikušajām represijām*

Par četrdesmitajos un piecdesmitajos gados notikušo

dažu pilsoņu kategoriju izsūtīšanu no PSRS rietumu rajoniem

Sakarā ar PSKP Centrālajā komitejā saņemtajiem Latvijas, Lietuvas un Igaunijas KP CK iesniegumiem par četrdesmitajos un piecdesmitajos gados notikušo dažu pilsoņu kategoriju administratīvo izsūtīšanu no šo republiku teritorijām atzīšanu par nepamatotu, Valsts drošības komiteja ir izpētījusi šā jautājuma arhīva materiālus. Kā redzams no esošajiem dokumentiem, minētajos gados izsūtīšana notika ne vien no Baltijas teritorijas, bet arī no vairākiem citiem valsts rajoniem.

1939.gada 5.decembrī PSRS Tautas komisāru padome pieņēma lēmumu par poļu armijas virsnieku, policistu, žandarmu, muižnieku, fabrikantu, bijušās buržuāziskās Polijas valsts aparāta lielo ierēdņu un viņu ģimeņu locekļu izsūtīšanu no Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas. Izsūtīšanas pasākumi tika veikti 1940.gada februārī.

1941.gada maijā un jūnijā VK(b)P CK un PSRS TKP pieņēma lēmumu par padomju Baltijas republiku, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas “iztīrīšanu” no “pretpadomju, kriminālajiem un sociāli bīstamajiem elementiem”. Arestēt un izsūtīt vajadzēja aktīvos kontrrevolucionāro partiju biedrus un pretpadomju nacionālistisko, baltgvardu orgsanizāciju dalībniekus, buržuāziskā valsts aparāta lielos ierēdņus; soda iestāžu līdzstrādniekus; Polijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas un baltās armijas bijušos virsniekus, par kuriem bija kompromitējoši materiāli; lielos muižniekus, fabrikantus, tirgotājus un viņu ģimeņu locekļus; personas, kuras repatriējušās no Vācijas; vāciešus, kurus turēja aizdomās par sakariem ar ārvalstu izlūkdienestiem; kriminālos elementus, kuri turpināja noziedzīgu darbību.

Pēckara apstākļos, kad darbojās organizēta un bruņota nacionālistiskā pagrīde, kad notika ļoti daudz terora un diversiju aktu un pretinieka speciālo dienestu aģentūras iesūtīšana, saskaņā ar instanču lēmumiem tika arestēti un no PSRS rietumu rajoniem izsūtīti lielie muižnieki, baltgvardi, profašistisko organizāciju dalībnieki, no Anglijas repatriētie bijušie Andersa armijas karavīri, bandu atbalstītāji un vācu atbalstītāji, kulaki, aktīvie jehovisti un viņu ģimenes, kā arī nacionālistisko bandu vadoņu un aktīvo dalībnieku un Ukrainas atbrīvošanas armijas dalībnieku ģimeņu locekļi.

Augstāk uzskaitīto personu kategorijas, pamatojoties uz instanču lēmumiem, tika arestētas un nosūtītas uz nometnēm uz 5—8 gadiem ar vēlāku nosūtīšanu trimdā uz 20 gadiem, bet viņu ģimeņu locekļi tika izsūtīti uz Padomju Savienības attālām vietām uz 20 gadiem. Viņu īpašums tika konfiscēts.

Pavisam no PSRS rietumu apgabaliem pirms kara un pēckara periodā tika izsūtīti 618084 cilvēki, no tiem 49107 arestēti.

Tajā skaitā pa republikām:

— no Latvijas — 57546 cilvēki, 7682 arestēti (1941.gadā — 15171, 1949.gadā — 42322, 1951.gadā — 53);

— no Lietuvas — 108034 cilvēki, 11308 arestēti (1941.gadā — 15851, 1948.gadā — 39766, 1949.gadā — 29180, 1950.—1952.gadā — 22804);

— no Igaunijas — 30127 cilvēki, 4116 arestēti (1941.gadā — 9156, 1949.gadā — 20702, 1951.gadā — 269);

— no Ukrainas — 250376 cilvēki, 11121 arestēts (1940.gadā — 121966, 1941.gadā — 41645, 1947.gadā — 77751, 1951.gadā — 8984);

— no Baltkrievijas — 105275 cilvēki, 9401 arestēts (1940.gadā — 73521, 1941.gadā — 31754);

— no Moldāvijas — 66726 cilvēki, 5479 arestēti (1941.gadā — 29839, 1949.gadā — 34270, 1951.gadā — 2617).

Izsūtīšanas pasākumus veica Valsts drošības tautas komisariāta un Iekšlietu tautas komisariāta orgāni, piedaloties partijas aktīvam un vietējo darbaļaužu deputātu padomju pārstāvjiem.

Izsūtāmajiem tika atļauts ņemt līdzi naudu, vērtslietas, pārtikas produktus, sīko lauksaimniecības inventāru ar kopējo svaru 1,5 tūkstoši kilogramu uz vienu ģimeni.

Izsūtīšanai pakļautās personas nosūtīja uz dzīvesvietām Kazahijas, Baškīrijas, Burjatijas, Jakutijas un Komi APSR teritorijā, Krasnojarskas novadā, Arhangeļskas, Irkutskas, Novosibirskas, Omskas un vairāku citu apgabalu rajonos milicijas orgānu administratīvajā uzraudzībā.

Par katru arestēto un uz nometni nosūtīto, kā arī par katru izsūtīto ģimeni tika iekārtota uzskaites lieta. Slēdzienu par izsūtīšanu apstiprināja attiecīgās republikas Iekšlietu tautas komisariāta vadība un sankcionēja prokurors. Lietu izskatīšana un lēmumu pieņemšana par tām tika uzdota PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķajai apspriedei.

Kulakus un viņu ģimenes izsūtīja, pamatojoties uz tiesu sarakstiem, kurus apstiprināja savienoto republiku ministru padomes.

Bez tam kara laikā ar Valsts aizsardzības komitejas lēmumiem uz valsts attāliem rajoniem tika izsūtīti: padomju vācieši — 815 tūkstoši cilvēku, kalmiki — 93139 cilvēki, Krimas tatāri — 190 tūkstoši cilvēku, čečeni — 387229 cilvēki, inguši — 91250 cilvēki, balkāri — 37103 cilvēki, karačajevieši — 70095 cilcēki, turki – meshetini — vairāk nekā 90 tūkstoši cilvēku.

Tādējādi no 1940.gada līdz 1952.gadam kopumā visā valstī tika izsūtīti apmēram 2 miljoni 300 tūkstoši cilvēku.

Pēc PSKP XX kongresa ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrētiem ierobežojumi visām izsūtītajām personām tika noņemti un tās no administratīvās uzraudzības tika atbrīvotas. Turklāt ierobežojumu atcelšanai nevajadzēja sekot konfiscētā īpašuma vērtības kompensācijai.

Sakarā ar ierobežojumu atcelšanu ievērojama izsūtīto personu daļa atgriezās savās agrākajās dzīvesvietās.

“Specnometināto” centralizētā uzskaite ir koncentrēta PSRS Iekšlietu ministrijas Galvenajā informācijas centrā, bet viņu uzskaites lietas glabājas to iekšlietu orgānu arhīvos, kuri veica administratīvo uzraudzību. Šis uzskaites veids, pārbaudot padomju pilsoņus tajos gadījumos, kad tiek skartas viņu tiesības un intereses, netiek izmantots.

Kā liecina arhīvu materiālu analīze, izsūtīšanas pasākumi no valsts rietumu rajoniem bija ārkārtējs līdzeklis, un to noteica izveidojusies ārējā un iekšējā politiskā situācija, naidīgo izlūkdienestu aģentūras darbība un ievērojams daudzums to personu, kuras uzstājās pret padomju varu, izdarot pat teroristiskus aktus pret partijas un padomju aktīvu, bet pēckara periodā arī nacionālistisko bandu formējumu bruņotās akcijas. No 1941. līdz 1950.gadam Baltijas republikās bandu formējumi izdarīja 3426 bruņotus uzbrukumus. Tika nogalināti 5155 padomju aktīvisti. Valsts drošības orgāni likvidēja 878 bruņotas bandas.

Taču izsūtīšanas pasākumu īstenošanas procesā bija arī sociālistiskās likumības pārkāpumu fakti — vairāku pilsoņu nepamatoti aresti, vispārēja pieeja viņu sociālās bīstamības novērtēšanā. Sešdesmitajos — astoņdesmitajos gados pēc pilsoņu lūguma daļa arestēto un izsūtīto personu lietu ir pārskatīta un personas pilnīgi reabilitētas.

Ņemot vērā teikto, PSRS Valsts drošības komiteja uzskata, ka jautājumu par atsevisķu personu administratīvās izsūtīšanas pamatotību ir mērķtiecīgi izskatīt individuāli, pamatojoties uz iesniegumiem, kā tas patlaban tiek darīts Baltijas republikās.

Kas attiecas uz Latvijas, Lietuvas un Igaunijas komunistisko partiju centrālo komiteju lūgumu par Savienības instanču lēmumu nepamatotību par izsūtīšanu četrdesmitajos — piecdesmitajos gados, tad visu izsūtīto kategoriju vienlaicīga reabilitācija būtu neattaisnota, jo ievērojams to personu daudzums, kurš tika pakļauts izsūtīšanai, aktīvi cīnījās pret padomju varu.

Reizē ar to visu personu pilnīga reabilitācija, kuras bija izsūtītas administratīvā kārtā, prasa naudas kompensāciju par konfiscēto īpašumu vairāku miljonu rubļu apjomā. Konfiscētā īpašuma uzskaites nav.

Komitejas priekšsēdētājs

V.Čebrikovs

* Šis ziņojums ir rakstīts uz PSRS VDK veidlapas. Uz pirmās lappuses ir šāda rezolūcija: “Iepazīstināt PB (Politbiroja — J.R. ) locekļus un Komisijas locekļus. M. Gorbačovs” un A.Jakovļeva, L.Zaikova, N.Sļuņkova, V.Medvedeva, V.Ņikonova, N.Rižkova, J.Ligačova, B.Pugo, G.Smirnova, A.Lukjanova, G.Razumovska, E.Ševardnadzes un V.Krjučkova paraksti.


No Vidzemes vidienes — uz Karagandas raktuvēm un Tomskas mežiem

Rūdolfa Dzērves ģimene ap 1920.gadu: māte, dēls Arnis Pēteris, dēls Roberts, meita Anna Betija, ģimenes tēvs, dzīvesbiedre Marta

Daļa ģimenes ap 1935.gadu: Rūdolfs Dzērve, viņa dzīvesbiedre Marta un meita Anna Betija, kas 1949.gada 25.martā ar diviem maziem bērniem tika izsūtīta

Latvijas Lauksaimniecības kameras priekšsēdētājs Rūdolfs Dzērve, kas trīsdesmito gadu otrā pusē gandrīz katru dienu bija kopā ar Latvijas zemniekiem

Lizuma pagasta “Elstes” to pašreizējā izskatā. Daudz ir zudis, tomēr saglabāta būtība, zemnieku izturība un vēlēšanās saglabāt Rūdolfa Dzērves piemiņu


Gandrīz sāga par Dzērvju dzimtu

Ar vectēvu no mātes puses Rūdolfu Dzērvi šajā saulē mēs bijām kopā tikai trīs dienas... Viņš šķīrās no dzīves 1942.gada 19.septembrī, nezinādams, ka es — viņa pirmais mazbērns — uzsāku dzīves gaitas. Tobrīd mēs viens no otra atradāmies vairāk nekā 3000 km attālumā. Viņa dzīves gaitas noslēdzās Karagandā tikai gadu un trīs mēnešus pēc apcietināšanas 1940.gada vasarā. (..)

Par vectēvu zinu tikai no mātes un dažu radu nostāstiem. Taču ziņas ir samērā skopas. Mamma, daudz cietusi savā dzīvē, īpaši nedalījās ar mums savās atmiņās par tēvu. Arī vectēva radi nu jau ir miruši, un varu tikai nožēlot, ka neiztaujāju viņus sīkāk.

Saimniecību Rūdolfs Dzērve Lizuma pagastā vada no 1908.gada. 1912.gadā viņš apprec Martu Baķi. Ģimenē piedzimst trīs bērni — dēls Roberts, meita Anna Betija un dēls Arnis Pēteris. Saimniecības kopplatība ir 39,8 ha aramzemes. No tiem 13,6 ha augļu un sakņu dārzi. Savukārt 10,6 ha — mežs. Galvenās nozares — lopkopība, laukkopība. Saimniecībā ir deviņas Latvijas brūnās slaucamās govis un četri zirgi. Saimniecībā ir traktors, zāles un labības pļāvējs, kartupeļu racējs, siena ārdītājs un zirga grābeklis. Saimniecība godalgota par lopkopību, par tīru pienu un kultivētiem zālājiem.

Kā priekšzīmīgu saimnieku Rūdolfu Dzērvi ievēroja Kārlis Ulmanis. Vēlāk viņu izraudzījās LLK priekšsēdētāja amatam. K.Ulmanis vairākkārt viesojies “Elstēs”. Kā stāstīja vectēva māsīca Emma Kučere, tad Elstu saimniece Kārli Ulmani esot sagaidījusi, ģērbusies sava novada tautastērpā. Par to K.Ulmanis esot sajūsminājies. Marta Dzērve nomira 1943.gada ziemā. Apbedīta Velēnas kapos, netālu no “Elstēm”. No viņu trim bērniem tikai manai mātei bija garāks mūžs. Gan ciešanu mūžs. Abi dēli gāja bojā. Jaunākais Arnis Pēteris — nelaimes gadījumā; vecākais Roberts krita karā.

Mamma dzimusi 1915.gadā Lizuma pagasta “Elstēs”. 1930.gadā beidz Lizuma pagastskolu. Tad 1934.gadā absolvē Cēsu Valsts ģimnāziju. Savukārt 1937.gadā beidz Kaucmindes Mājturības institūtu. Strādā Liepājas apriņķī. Viņa tur ir mājturības instruktore. Studijas turpina un 1939.gadā iestājas Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas Lauksaimniecības fakultātē. Studē līdz 1942.gada beigām. 1941.gada 21.jūnijā Anna Betija Dzērve apprecas ar JLA Mežsaimniecības fakultātes studentu Ēriku Maldupu. Viņi īrē dzīvokli Jelgavā, Rīgas ielā. Jelgavu bombardējot, ēku sagrauj, iznīcina visu iedzīvi. Kādu laiku viņi dzīvo vīra vecāku mājās Vilces pagasta “Eglītēs”. Saņemot ziņu, ka mammas māte ir slima, pa mežu ceļiem viņi dodas uz “Elstēm”.

Manu tēvu mobilizē vācu armijā 1944.gadā. No tiešas karošanas viņu paglāba skaistais rokraksts. Ieroci rokās viņš esot turējis tikai mācībās. Tēvs nokļūst krievu gūstā. Viņu nosūta uz Tālajiem Austrumiem. No gūsta viņš pārnāk 1946.gadā, tieši Mārtiņdienas vakarā. Šis brīdis man ir spilgti iespiedies atmiņā.

Likās, ka nu vecāki pēc pārciestā kara un tuvu cilvēku zaudējumiem varēs turpināt strādāt savā saimniecībā. Nodibinājās kolhozs. Atdeva lielāko daļu lopu, lauksaimniecības inventāra. Mājas atradās kolhoza attālākā nostūrī, tādēļ zemi atstāja. 1947.gadā mūsu ģimenē piedzima māsa Gunta un 1948.gadā — brālis Arnis.

Taču pienāk 1949.gada 25. marta nakts. Mājās bija tikai mamma ar diviem maziem bērniem. Tēvs ar mani bija aizbraucis uz Rīgu. Tur mani atstāja paciemoties pie krustmātes. Tobrīd vēl nezināju, ka šī mana ciemošanās ieilgs sešus gadus. Mājās naktī ienākuši vairāki vīri un likuši celties un posties — būšot “nedaudz jāpabrauc”. Tēvs savu ģimeni sameklē jau ešelonā Lizuma stacijā. Viņš cenšas ģimeni glābt, piesola naudu. Taču viņam liek nosaukt kādas citas ģimenes adresi, ko varētu aizvest viņu vietā. Tēvs to nespēj izdarīt. Tā sākas viņu bezgala grūtais ceļš uz Sibīriju, uz Tomskas apgabalu. (..)

Tēvs strādā mežā, tad būvbrigādē. Pēdējos gados viņš ir brigadieris. Sava labā, strādīgā, saticīgā rakstura dēļ arī tur viņu ieredz. Mamma vasarās strādā lauku brigādē. Ziemās ir darbs linu kaltē. Kad ģimenei sāka klāties nedaudz labāk, vienojāmies, ka arī es došos pie ģimenes. Tā 1955.gada februārī ierados Sibīrijā. Pēc sešiem atšķirtībā pavadītiem gadiem atkal esam visi kopā. Tas ir saviļņojošs pārdzīvojums. Jāsāk mācības svešā valodā. To samērā ātri apguvu, un jau nākamajā gadā mācības man grūtības nesagādāja. Bija jāpierod pie skarbajiem apstākļiem, aukstām ziemām, karstām vasarām, turienes ļaužu paražām. Taču atmiņā palikusi Sibīrijas skaistā un bagātā daba. Arī par skolu un skolotājiem man nav sliktu atmiņu.

Vecāki vairākkārt sūta apžēlošanas rakstus uz PSRS Augstāko padomi. Beidzot 1958.gada jūlijā saņēmam ziņu, ka varam doties uz Latviju. Īpaši atceros mammas prieku. Sākam gatavoties ceļam uz savu dzimteni. Pēdējā gadā bija uzcelta jauna māja no guļbaļķiem (attēlā). To pārdodot, bija nauda atceļam. Pie viena no Sibīrijas baltajiem bērziem palika mazs koka krusts. Tur atdusas tikai divus mēnešus veca māsiņa Maija. Viņu piemeklēja iedzimta sirdskaite, kas radās mātes novājinātā organisma dēļ.

Beidzot 1958.gada 18.augustā ierodamies Latvijā.

Pēc vairākiem neveiksmīgiem darba un dzīves vietas meklējumiem tēvs atrod darbu Remontu un celtniecības pārvaldē Elejā. Mitekli ierāda “sarkanajā stūrītī”. Tā ir viena istaba ar Ļeņina portretu pie sienas. Tur nodzīvojam divus gadus. Mums, bērniem, atkal jāapgūst mācības latviešu valodā. Gribu piebilst, ka mamma tā arī deviņos Sibīrijā pavadītajos gados neiemācījās krievu valodu. Iestāde, kurā tēvs strādā, uzceļ jaunu māju Jelgavā. Tur mums piešķir divistabu dzīvokli. Mamma strādā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mācību un pētījumu saimniecībā “Jelgava”. Viņa ir strādniece, vēlāk noliktavas pārzine. Tad viņa pāriet darbā LLA Virusoloģijas laboratorijā. LLA kadru daļas vadītāja Ieva Vīnholde mammai atgādina, ka viņa ir “noziedznieka” meita. Rodas sarežģījumi dabūt darbu akadēmijā.

Tēvs pāriet darbā Jelgavas lauktehnikā, Viņš ir celtniecības darbu vadītājs. Iemanto savu kolēģu cieņu. To sekmē atbildības un kārtības izjūta, takts un daudzas citas viņa labās īpašības.

Viņa pēkšņā aiziešana no dzīves 1974.gadā tikai 54 gadu vecumā bija bezgala sāpīgs trieciens. Savu lomu te nospēlēja Sibīrijas gadi, kuri pamazām drupināja viņa veselību.

Mammai nu bija visgrūtāk. Te es gribu atzīmēt, ka reti var redzēt tādas cieņas pilnas savstarpējās attiecības, kādas bija mūsu vecākiem.

Mamma pēc tēva aiziešanas nodzīvo vēl desmit gadus. Līdzās tēvam Jelgavas Meža kapos viņa apguļas 1984.gadā.

1991.gadā, meklējot ziņas par vectēva likteni, uzzinām, ka viņš bija “sociāli bīstams elements”.

Tās ir lietas, kuras nevar ne aizmirst, ne arī piedot.

Rūdolfa Dzērves dzimta nu ir sakuplojusi. To turpina mazmazbērni: Guntars, Agita, Kaspars, Andris, Uldis, Iveta, Mārīte, Ilze, mazmazmazbērni — Toms, Kate, Kitija, Madara.

“Elstēs” tagad saimnieko ienācējs, taču krietns saimnieks Celmiņš ar dēliem. Viņi domā, kā saglabāt Rūdolfa Dzērves būvēto māju. Atjauno saimniecības ēkas, ceļ jaunas. Arī tās varbūt var saglabāt Rūdolfa Dzērves piemiņu. Aug neliela bērzu birzs pie mājām. To stādīja Lizuma skolas bērni R.Dzērves piemiņai. Lizuma vidusskolā ir mazpulki, kuri iekārto muzeju Lizuma un Latvijas sabiedriskajam darbiniekam.

Dr.Sigizmunds Timšāns

Foto un teksta materiāli

no S.Timšāna arhīva

Rūdolfa Dzērves mazmeita, šajā lappusē publicēto atmiņu autore, Ārija Maldupa-Marksa

Pēc gandrīz desmit gadu atbūtnes Sibīrijā — Rūdolfa Dzērves meitas Annas Betijas Maldupas (vidū) ģimene 1958.gadā pie savas “jaunās” mājas

Laika ritējums saglabā liecības par cilvēku darbību: par apartu tīrumu, par iestādītu koku, par izraktu aku. Tāda tā ir arī “Elstu” pagalmā


Tāds bija latviešu zemnieks Rūdolfs Dzērve

Talantīgs lauksaimnieks. Sabiedriskais darbinieks dzimtajā pagastā un Latvijā. Latvijas Mazpulku padomes priekšsēdis. Latvijas Lauksaimniecības kameras priekšsēdis. Apbrīnojami talantīgs zemkopis. Vispusīgs sabiedriskajā darbībā. Gudrs vadītājs.

Šis vīrs dzimis 1886. gada 22.(23.) janvārī Lizuma pagastā. Vecāki — Jēkabs un Līze, dzimusi Sautiņa, — šī pagasta zemnieki. Dzimtās mājas “Elstes”. Rūdolfs mācās Lizuma pagasta skolā un draudzes skolā. Visas pārējās gudrības dzīvei talantīgais jauneklis apgūst pašmācības ceļā. Pēc tēva nāves Rūdolfs, kuram ir 20 gadi, pārņem savā ziņā “Elstu” saimniecību. To viņš vada gudri. Trīsdesmitajos gados tā kļūst par Latvijas paraugsaimniecību. Tās saimnieciskie rādītāji publicēti 1939. gada Gulbenes avīzē. Šo saimniecību apmeklē daudzi. Arī Kārlis Ulmanis.

Rūdolfa Dzērves sabiedriskās aktivitātes parādās jau pirms Pirmā pasaules kara. Tās vēršas arvien plašumā. Vispirms pagastā. Tad — visā Latvijā. Uzskaitīsim to, kas vēl uzzināms par viņa sabiedrisko darbību pagastā. Viņš ir pagasta vietnieku pulka loceklis. Tiesnesis. Lizuma bibliotēkas biedrības, Lizuma pagasta domes priekšsēdis (10 gadus). Viņš darbojas Lizuma lauksaimniecības biedrībā, Lizuma krājaizdevu sabiedrībā, Lizuma savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrībā. Viņš ir arī Velēnas piensaimnieku sabiedrības valdes priekšsēdis.

Trīsdesmitajos gados Rūdolfa Dzērves darbība vēršas plašumā. 1933. gada decembrī viņu ievēl par Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrības (LLC) valdes locekli — viņš pārceļas dzīvot uz Rīgu. 1934. gada aprīlī R.Dzērve ir Latvijas Mazpulku padomes priekšsēdis. Tā paša gada rudenī viņu ieceļ par Evaņģēliski luteriskās baznīcas virsvaldes locekli. Par viņa darbību mazpulkā varam gūt ieskatu, pārlasot žurnālu “Mazpulks”.

1935. gadā Rūdolfu Dzērvi ieceļ par Latvijas Lauksaimniecības kameras priekšsēdi. Darbības lauks neaptverams. Taču ar dzīves gudrībām bagātais vadītājs paveic daudz.

Uzskaitīsim Rūdolfa Dzērves vadībā veikto Latvijas Lauksaimniecības kamerā: pārkārtota agronomiskā palīdzība lauksaimniekiem; ierīkoti agronomiskās palīdzības rajoni Latvijā; valstī ierīkotas paraugsaimniecības; Latvijā sāk pētīt lauku darbu racionalizācijas un mehanizācijas iespējas; sekmē lauksaimniecības periodiskās literatūras izplatīšanu un kino filmu demonstrēšanu; pārkārto un paplašina lopkopības, dārzkopības un mājturības pārraudzību; pārkārto lauksaimniecības biedrības un kopdarbības organizācijas.

Rūdolfa Dzērves atstātajā uzrakstītajā mantojumā vēl jāpēta arī vairākas citas viņa darbības aktivitātes.

Sigizmunds Timšāns


Veronika Strēlerte

Manai zemei

Degs nāves ugunskuri,

Klīdīs ļaudis un lietas,

Es nekustēšos no vietas,

Tik stingri tu mani turi.

 

Kā mīlēt tevi drīkstu,

Ja nemīlu briesmās?

Es ārdēšu liesmās

Šo dzīvību sīkstu.

 

Ja atraus no tevis,

Es kļūšu kā lapa,

Ne šūpuļa, ne kapa

Dievs kam nav devis.

 

Es noguļos ar krūti

Pret tevi un sirdi,

Lai mani tu dzirdi,

Lai mani tu jūti.

 

Es noguļos tik cieši,

It kā pēdējo reizi.

Daudzi ceļi ved greizi,

Mūža ceļš tieši.

 

Degs nāves ugunskuri,

Klīdīs ļaudis un lietas,

Es nekustēšos no vietas,

Tik stingri tu mani turi.


Broņislava Martuževa

Atbrīvošana

Viss — pārpratums. Tas laiks ir apgājis,

Kad kārtas numurs pierēs sprausts mums bija,

Kad sarūsējis sliedes atlūznis

No miega rāva, dienu apzvanīja.

 

Ik nervs, tā skaņās gadiem trīcējis,

Trūkst nestiepjams — kā pārgrodīta dzija.

Un nu mums smaida: pārpratums bij viss.

Tur “augšā” izsvēra un pārbaudīja.

 

Tā šķiras tautas — lētā darba talka.

Uz brīvību! Bet nu jau viss vienalga,

Nav jaudas vairs pa vējam gaitu griezt.

 

Mūžs sadragāts. Šī brīve — būs tam alga?

Ar brīvi šo vairs nesiet mūs pie valga.

Gars dzeloņdrātīm sen jau ierāvies.

 

Būs tā, kā lemts. Būs lemts — vēl tiksimies.

 

1956.gada jūlijs

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!