Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Zemnieku dialogā ar valdību. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 21.03.1997., Nr. 79 https://www.vestnesis.lv/ta/id/42687

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Zemnieku dialogā ar valdību (turpinājums)

Vēl šajā numurā

21.03.1997., Nr. 79

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Informācija. Problēmas. Risinājumu meklējumi

Zemnieku dialogā ar valdību

Zemkopības ministrs Roberts Dilba

Cēsu rajona zemnieku prasības valdībai un solījums streikot ir pievērsis sabiedrības uzmanību. Šodien “Latvijas Vēstnesis” piedāvā zemkopības ministra Roberta Dilbas skatījumu uz izvirzītajām problēmām. (Cēsu rajona Vaives, Veselavas un Taurenes pagasta zemnieku prasības valdībai — skat. tālāk, “LV” 5.lpp.)

1.prasība. Ar valsts cenu regulēšanas palīdzību panākt inflācijas koeficienta ievērtēšanu lauksaimniecības produkcijas iepirkuma cenās.

Roberts Dilba: — Valsts neregulē cenu tiešā veidā — jau vairākus gadus, kopš sāka veidoties saimnieciskas lauksaimnieku struktūras. Valsts ar cenu regulēšanu arī nenodarbosies. Ir principi, kas veido cenu mehānismu, — gan resursu cenas, gan darba ražība un daudzi citi faktori. Tikko kādā no šiem posmiem sākas regulēšana, rodas novirze un arī problēmas. Aizvien vairāk sāk augt prasības, un galu galā regulēšana kļūst neiespējama, jo tam ir vajadzīgi lieli finansu resursi. Regulēšana ir tas pats sociālisma variants, kad tika regulēts viss process no sākuma līdz galam. Ja mēs vēlamies atgriezties sociālismā, tad ir jāatsāk regulēšana visās jomās.

Runājot par netiešo regulēšanu — to mēs darām. Arī subsidēšana ir netiešā regulēšana. Piemēram, piensaimniecības uzņēmumiem, veidojot sviesta un piena konservu uzkrājumus, apgrozāmo līdzekļu trūkuma dēļ pārstrādātāji varēja samazināt piena iepirkuma cenas. Taču valsts, samaksājot eksporta subsīdijas, radīja iespēju uzturēt cenu un tā krasi nekritās. Arī vairāku veidu atvieglojumi tā saucamajiem mazajiem zemniekiem ir netiešā regulēšana. To mēs darām pašlaik un vēlamies, lai nākamā gada budžetā varētu iestrādāt subsīdiju palielināšanu. Līdz ar to arī būtu iespējams segt inflācijas koeficientu.

2.prasība. Pilnībā īstenot pieņemto Lauksaimniecības likumu.

Roberts Dilba: — Jā, es arī esmu par to, lai likumu pilnībā īstenotu, ja tikai tas iespējams. Lauksaimniecībai vajadzētu šos trīs procentus no valsts budžeta, par to vairākkārt esmu runājis, bet šogad tas nav reāli izpildāms. Ceram, ka varēsim iestrādāt grozījumus nākamā gada budžetā, lai varētu novirzīt ieņēmumus lauksaimniecībai. Tas man ir pats svarīgākais uzdevums šogad. Ir bijušas jau divas valdības sēdes par nākamā gada budžetu, bet šis jautājums joprojām nav atrisināts. Esmu arī parakstījis protestu Ministru prezidentam, ka gadījumā, ja netiks pieņemts lēmums par likumā noteikto līdzekļu novirzīšanu lauksaimniecībai, mēs nepiedalīsimies budžeta veidošanā.

Par prasību noteikt minimālās garantētās iepirkuma cenas — tas ir tas pats regulēšanas jautājums, par ko runāju, komentējot zemnieku pirmo prasību. Mēs nevaram regulēt kaut ko vienu, tad mums ir jāregulē viss process. Bez tam valsts nevar noteikt iepirkuma cenu, piemēram, piensaimnieku kooperatīvajai sabiedrībai, jo paši piensaimnieki ir šī uzņēmuma īpašnieki. Varētu būt runa par uzņēmuma maksātnespējas atzīšanu, un arī tad būs politiskas runas zemnieku vidū, ka Zemkopības ministrija gatavojas viņiem atņemt īpašumus. Tātad — kur un kā ministrija drīkst regulēt?

3.prasība. Nodrošināt pieņemamu kredītu politiku lauksaimniecībā.

Roberts Dilba: — Valstī sāk stabilizēties finansu sistēma, un pieņemama kredītpolitika ir vienīgi laika jautājums. Jebkuram kredītam ir jābūt segumam arī no kredīta devēja puses. Attiecībā uz “Laukkredīta” kredītiem — garantijas procenti, ko sedz valsts, arī ir netiešā lauku subsidēšana, lai kredīti būtu lētāki. Savus procentus prasa Pasaules banka, un tur mēs nevaram neko grozīt. Ikvienai bankai, arī valsts bankai, ir savi izdevumi, un attiecīgie procenti šai vajadzībai nekādā gadījumā nav banku subsidēšana.

Saprotu, ka cilvēkus neapmierina stingrās prasības, lai iegūtu kredītu, bet mēs nevaram vairs naudu dāvināt. Kurš pēc tam atkal būs tas vainīgais? Protams, ministrs. Tāpēc es negribu uzņemties šo atbildību par visu lauksaimniecības līdzekļu izsaimniekošanu nelietderīgiem dāvinājumiem kredītu veidā. Vai kāds ir gatavs ko tādu uzņemties? Ja ir, lai nāk un dāvina kredītus pa labi un pa kreisi.

4.prasība. Saeimai izstrādāt vienotu likumu par monopoluzņēmumu atbildību un pienākumiem pret zemnieku saimniecībām un laukos dzīvojošajiem.

Roberts Dilba: — Attiecībā uz “Latvenergo” un “Lattelekom” es pilnībā piekrītu, ka ir vajadzīgas stingras prasības, stingra uzskaite, stingra kontrole. Šie monopoluzņēmumi nedrīkst paaugstināt pakalpojumu cenas, it īpaši laukos, lai segtu savas iekšējās izmaksas. Tas ir atbalstāms jautājums, un varētu būt runa par dialogu ar šiem monopoluzņēmumiem, bet arī tad ir jābūt valstiskai regulācijai, vērtēšanai un kontrolei.

5.prasība. Transporta līdzekļu civiltiesiskajā apdrošināšanā atstāt 1997. gada janvārī Saeimas pieņemtos tarifus zemnieku saimniecībām piederošajai tehnikai. Daļai lauksaimniecības tehnikas (kombainiem, pļaujmašīnām u.c. tehnikai, kurai ir sezonas darbs) pieļaut apdrošināšanu uz darba sezonu.

Roberts Dilba: — Ir pārrunātas un arī iestrādātas šīs iespējas par sezonas rakstura apdrošināšanu attiecīgai tehnikai, tā ka rudenī tas varētu būt reāli.

6.prasība. Pārstrādāt līdzšinējo Pensiju likumu. Pensiju lielumam jābūt vienotam visā valstī. Pensijas nedrīkst būt mazākas par iztikas minimumu.

Roberts Dilba: — Pensiju koncepcija ir izstrādāta, un pensiju fondā, kas veidojas, var iemaksāt naudu, lai palielinātu savu pensiju. Diemžēl reālā situācija ir tāda, ka Latvijā viens strādājošais uztur divus pensionārus. Saprotu, ka laukos, nomaksājot nodokļus un vēl iemaksājot summu pensiju fondā, no algas daudz pāri nepaliek. Atkal nonākam pie apburtā loka — algu maksāšana aploksnēs un jautājums, kas no tā cieš.

7.prasība. Degvielas akcīzes nodokļa atmaksāšana. Zemnieku saimniecībām atmaksāt akcīzes nodokli arī benzīnam un eļļai.

Roberts Dilba: — Ir sagatavots priekšlikums par to, lai akcīzes nodokļa atmaksāšanu veiktu katru mēnesi, un maksimāli ātri to virzīsim tālāk līdz noteikumu izskatīšanai valdībā. Taču šis jautājums prasa laiku, jo tas jāsaskaņo starp četrām ministrijām. Ir vēl otrs ceļš — sagatavot likuma grozījumu, bet arī tad paies aptuveni tikpat ilgs laiks. Ceru, ka mēneša laikā šo jautājumu atrisināsim.

Lai zemniekam pēc šīs naudas nebūtu jābrauc uz rajona centru, bet to varētu saņemt pašvaldībā, pašvaldībai ir jāuzņemas šī jautājuma kārtošana. Tātad — tāda iespēja ir, un sarunas ar Valsts ieņēmumu dienestu ir tikai pašvaldības ziņā.

Mēs arī līdzīgi citu valstu paraugam varētu iekrāsot degvielu, piemēram, sarkanā un baltā krāsā, bet diezin vai tas kaut ko dotu, jo ātri vien visa degviela būt rozā krāsā.

8.prasība. Vēlēšanu likumā noteikt deputātu atsaukšanas kārtību.

Tas ir diskutējams jautājums, par to varētu gari un plaši runāt. Bet vienu gan gribu teikt — mūsu partijas vēl tikai veidojas, un mēdz būt, ka partija savā izaugsmē veidojas citāda, nekā sākotnēji bijis domāts. Var būt, ka ienācējam politikā uzreiz ir sarežģīti novērtēt un izvēlēties sev vispiemērotāko partiju, kas atbilstu paša cilvēka darbības sfērai. Ir vēl arī cits aspekts: ja cilvēks ir izvirzīts no konkrētas partijas, tad ir jābūt atbildībai partijas priekšā. Taču nedrīkst arī aizmirst pašas partijas atbildību un vēlamo atbalstu savam izvirzītajam pārstāvim. Tādēļ katrs gadījums, kad cilvēks maina partiju, ir dziļi individuāls. Prasība par deputātu atsaukšanu visādā ziņā ir sarežģīts jautājums, un man negribētos iedziļināties politiskās peripetijās.

Mana atbildība ir manu vēlētāju acu priekšā. Tajā laikā, kas man atvēlēts ministra amatā, gribētos vairāk izdarīt lauku labā, un tas ir mans galvenais uzdevums. Uzskatu, ka mana vienīgā partija ir Latvijas lauki.

“Latvijas Vēstneša” jautājums ministram: — Ministra kungs, zemnieki, kas iesniedza šīs prasības, lūdz tās apmierināt līdz 15. aprīlim. Pretējā gadījumā zemnieki sola rīkot vispārēju streiku. Kā jūs to komentētu?

Roberts Dilba: — Protams, zemniekiem ir tiesības streikot, to mūsu likumdošana atļauj. Taču — vai streiks būs tas pareizākais līdzeklis, ar kura palīdzību visas problēmas momentā atrisināsies? Taču zemnieku aktivitātes ir likušas loģiski izvērtēt šīs prasības kopā ar Valsts prezidentu, Ministru prezidentu un Saeimas Prezidiju. Protams, zemnieku prasībām ir pievērsta visas sabiedrības uzmanība, jo par to daudz runā masu informācijas līdzekļos, diemžēl visbiežāk neobjektīvi atspoguļojot situāciju kopumā. Taču pilsētniekiem ir radusies interese par laukiem un cerams, ka radīsies arī izpratne par tur norisošajiem procesiem.

Laukos dzīvojošajiem cilvēkiem ir ļoti smaga situācija, un domāju, ka vajadzētu laukiem novirzīt lielāku nacionālā kopprodukta daļu. Tādēļ aktivitātes, kas šobrīd saasinājušas sabiedrības uzmanību attiecībā uz lauku problēmām, acīmredzot ir vajadzīgas. Tās man palīdzēs panākt, lai arī Zemkopības ministrijas prasībām tiktu pievērsta lielāka uzmanība un atbalsts laukiem kļūtu lielāks. Tomēr streiks — tā ir galējība, kas nedos gaidīto efektu. Vairāk var panākt ar sarunām, izskaidrošanu, problēmu pārrunāšanu visos līmeņos un objektīvām prasībām.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares

redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!