Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Pēc Saeimas delegācijas vizīti Maskavā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.02.1997., Nr. 52/53 https://www.vestnesis.lv/ta/id/42294

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Saeimas priekšsēdētāja paziņojums

Vēl šajā numurā

20.02.1997., Nr. 52/53

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Pēc Saeimas delegācijas vizītes Maskavā

Preses konferencē Saeimas namā vakar

Vakardien ap pulksten 12 no Krievijas galvaspilsētas Maskavas Rīgā pēc divu dienu ilgas vizītes atgriezās Latvijas Republikas Saeimas delegācija, ko vadīja Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis. Delegācijā bija deputāti Indulis Bērziņš (“Latvijas ceļš”), Ziedonis Čevers (Demokrātiskā partija “Saimnieks”), Jānis Jurkāns (pie frakcijām nepiederošs deputāts) un Juris Sinka (“Tēvzemei un Brīvībai”), bet līdzi bija devušies arī mūsu valsts ekonomikā ietekmīgi cilvēki, kas saistīti ar uzņēmējdarbību. Tūdaļ pēc atlidošanas delegācijas locekļi preses konferencē Saeimas namā izklāstīja savus iespaidus par vizītes norisi un tās rezultātiem.

Alfreds Čepānis: — Vizītes divās dienās — 17.un 18. februārī — un arī šorīt mēs tikāmies ar vairākiem visai ietekmīgiem Krievijas politiķiem. Itin visiem mūsu deputātiem, bet divās vietās arī mūsu lietišķo aprindu pārstāvjiem bija iespējas paust savu viedokli. Ne vienmēr tas bija vienots, tas, protams, bija arī atšķirīgs. Bet, manuprāt, jebkurā gadījumā šīm sarunām bija rezultāts — kaut vai tāds, ka Krievijas politiķi par daudzām lietām, kā man šķita, no mums uzzināja pirmoreiz. Tādēļ man bija patīkami dzirdēt Latvijas vēstnieka Krievijā Jāņa Petera ideju, ko mēs centīsimies realizēt. Proti, mums vispirms būtu jālikvidē tas informācijas vakuums, kas ir izveidojies starp Krievijas Valsts domi un Latvijas Saeimu. Kādā veidā tas varētu notikt, par to mēs vēl spriedīsim un domāsim. Taču, neapšaubāmi, šis informācijas vakuums ir jāaizpilda.

Mēs tikāmies ar Krievijas Federācijas Valsts domes priekšsēdētāju Genādiju Seļezņovu, arī ar vienu no viņa vietniekiem Aleksandru Šohinu. Šorīt mums bija saruna ar Krievijas Federācijas padomes priekšsēdētāja vietnieku Krasnojarskas gubernatoru Zubova kungu. Tikāmies Valsts domē ar ārpolitikas komisijas cilvēkiem, ar ekonomiskās politikas komisijas cilvēkiem. Vakar, 18. februārī, bija tikšanās arī ar Krievijas ārlietu ministra vietnieku Ivanova kungu un ar ārējo ekonomisko sakaru ministru Davidova kungu. Kā mums tika paskaidrots, lielās aizņemtības dēļ neiznāca tikšanās ar prezidenta administrācijas vadītāju Čubaisa kungu.

Kā jau teicu, jebkurā gadījumā mēs paudām savu viedokli par tiem visiem jautājumiem un problēmām, ko izvirzīja Krievijas puse. Un, kā man šķiet, devām pietiekami skaidras un izsmeļošas atbildes uz viņu jautājumiem.

Bet jautājumu loks galvenokārt ir tāds. Pirmkārt, Latvijas un Krievijas turpmākās attiecības Krievija visciešākā veidā saista ar “krievvalodīgo” cilvēku stāvokli Latvijā. Kā jau teicu, daudziem Krievijas politiķiem bija pārsteigums un pirmā dzirdēšana par to, kāds mums ir pilsonības likums, kādas tā prasības un kas saskaņā ar šo likumu var iegūt Latvijas valsts pilsonību. Otrs jautājumu loks, par ko Krievijas politiķi rādīja lielu interesi un satraukumu, ir Latvijas iespējamā iestāšanās Ziemeļatlantijas militārajā aliansē. Lūk, šie divi politiskie jautājumi tika izvirzīti pirmām kārtām. Un ciešā saistībā ar šīm problēmām Krievija ir gatava risināt tās ekonomiskās problēmas, kas būtu drīzāk sakārtojamas. Runa ir par iespējām intensificēt tirdzniecību ar Latviju, par tranzīttirdzniecības politiku un citām lietām.

Viens no argumentiem jeb pamattēzēm sakarā ar Latvijas un Krievijas robežlīguma noslēgšanu, ko izvirzīja Krievijas puse, arī bija saistīts ar jau minētajām problēmām, ar “krievvalodīgo” cilvēku stāvokli Latvijā un Latvijas iespējamo atrašanos vai neatrašanos NATO.

Mums bija tikšanās arī ar Maskavas valdības vicepremjeru Tolkačova kungu —Maskavas mērijā. Arī no šī kunga mēs izdzirdējām dažus, manuprāt, lietišķus priekšlikumus, par kuriem būtu vērts padomāt un runāt.Un varbūt arī pieņemt kādu konkrētu lēmumu šajā ziņā.

Mēs, protams, sarunās ar Krievijas pusi uzsvērām savu viedokli, ka Latvijas un Krievijas starpvaldību komisija, ko no mūsu puses vada Gorbunova kungs un no Krievijas puses — vicepremjers Strojeva kungs, ir pilnvarota Latvijas valdības vārdā risināt visus tos jautājumus, kurus izvirza Krievijas puse un kuri, šķiet, ir aktuāli arī Latvijas pusei.

Turklāt mums ir speciāla komisija, ko vada Vovera kungs, kas nodarbojas ar robežjautājumiem. Mēs darījām zināmu Krievijas pilitiķiem, ka šī komisija turpinās darbu visdrīzākajā laikā — jau šomēnes.

Jānis Jurkāns: — Es Maskavā pēdējo reizi biju 1996.gada aprīlī. Un, runājot par atšķirībām kopš tā laika, gribētu uzsvērt divas lietas. Protams, 1996.gadā tik daudz nerunāja par NATO un mūsu virzību uz NATO, par mūsu attiecībām ar Krieviju, ja mēs iestātos NATO. Tagad visvairāk runā par to, ka mūsu ekonomiskās attiecības ir ļoti lielā mērā atkarīgas no politiskajām. Bet, kā jau teica Čepāņa kungs, politiskās attiecības ir atkarīgas no tā, vai mēs spēsim paātrināt naturalizācijas procesu. Otrkārt, vai mēs spēsim novērst tās sociālās un ekonomiskās atšķirības, kas Latvijā pastāv starp pilsoņiem un nepilsoņiem.

Runājot par NATO, domāju, ka Krievijā visā politiskajā spektrā valda ļoti liela neizpratne par to, kāpēc šobrīd NATO ir jāpaplašinās, kāpēc Krievijai mēģina uzspiest jaunu bruņošanās vilni, jo Krievija ir uzsākusi grūtas reformas. Taču, ja Krievijai šodien būtu jāizvēlas, ko darīt, ja NATO paplašinātos, tad Krievija būšot spiesta uzsākt jaunu bruņošanās vilni. Līdz ar to Krievija būšot spiesta tirgus saimniecības izveidošanai nepieciešamo naudu atvēlēt bruņojumam. Es vairākkārt dzirdēju izteicienus: mēs jau zinām, kā ir noticis. Napoleons nonāca līdz Maskavai, bet viss beidzās ar to, ka krievu zaldāti bija Parīzē. Hitlers arī gandrīz nokļuva Maskavā, bet beigu beigās krievu karavīri bija Berlīnē. Tā varētu notikt arī tad, ja NATO tiktu paplašināta. Daudzi Krievijas politiķi uzskata, ka NATO paplašināšanās Austrumu virzienā būtu agresīvs solis attiecībā uz Krieviju.

Ziedonis Čevers: — Īsumā raksturojot vizīti, jāsaka, ka arī mūsu puse akceptēja nolūku veidot starpvalstu kontaktus, runājot arī par diezgan sāpīgiem tematiem.

Viens no šādiem tematiem ir mūsu saimnieciskie kontakti, Latvijas valsts iespējas tranzītpolitikā, runājot par mūsu ostām un dzelzceļiem. Krievijas puse negaida mūsu labās idejas par tranzītpolitikas attīstību, viņi veido savu tranzītpolitiku, runājot ar Skandināvijas valstīm, būvējot ceļus. Ar to nodarbojas ne tikai Krievijas Valsts domē pārstāvētās partijas, bet arī Maskavas valdība.

Mēs bijām pārsteigti un pat satraukti par to, ka esam nosebojušies, ilgu laiku mēģinot risināt tikai savas problēmas, bet nedomājot par savas valsts ekonomiku. Krievija ir mūsu kaimiņš. Un Latvijas ekonomiskā attīstība ir ciešā saistībā gan ar Rietumiem, gan Austrumiem, ko esmu vairākkārt uzsvēris. Un šī politika faktiski tika analizēta sarunās par mūsu attiecībām.

Visi delegācijas locekļi ļoti aktīvi iesaistījās diskusijās, izskaidrojot Latvijas parlamenta pozīcijas. Tas tika uztverts ar izpratni. Ar daudzu Krievijas politisko partiju pārstāvjiem nodibinātie kontakti liecina, ka varbūt ir iestājies “atkusnis” mūsu politiskajās attiecībās. Domāju, ka tie kontakti, kas izveidojušies, turpināsies. Manuprāt, Čepāņa kunga vadītā delegācija ir paveikusi pietiekami lielu darbu, sagatavojot Ministru prezidenta Andra Šķēles tikšanos ar Černomirdina kungu un Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa tikšanos ar Jeļcina kungu. Tas ir būtiskākais.

Indulis Bērziņš: — Manuprāt, pats svarīgākais ir tas, ka iesāktais darbs turpināsies. Šī vizīte, domāju, būs patiešām nozīmīgs posms abu kaimiņvalstu attiecībās. Lai tā būtu, turpmāk vajadzētu turpināt darbu abu valstu kopīgajās komisijās — gan tajā, ko vada no mūsu puses Gorbunova kungs, gan delegācijā, kurai jāsagatavo robežlīgums.

Jāturpina darbs arī biznesa aprindām. Un, ja tas viss tiešām turpināsies, varēsim uzskatīt, ka šī vizīte ir bijusi veiksmīga.

Ja iesāktais neturpināsies, atkal būs ilgs pārtraukums un savstarpēji apvainojumi. Un tad par kaut kādu lielu veiksmi runāt nevarēsim. Kaut gan es tāpat kā kolēģi uzskatu, ka šoreiz savu darbu centāmies paveikt pēc iespējas godīgi.

Krievijas Valsts domē, tāpat kā Latvijas Saeimā, deputātiem bija dažādi viedokļi. Mūsu delegācijas vadītājs arvien ļāva izteikties un paust savu attieksmi visiem, tāpat mūsu krievu kolēģu viedokļi par dažādiem jautājumiem bija gluži atšķirīgi. Informācijas apmaiņa ir jo svarīga tādēļ, ka liela daļa no apmēram 40 līgumiem, kas varētu tikt noslēgti, būtu ratificējami gan Krievijas Valsts domē, gan Saeimā. Tāpēc ir svarīgi iepazīstināt savus kolēģus ar reālo situāciju šobrīd Latvijā.

Delegācija pēc atgriešanās no Maskavas sarunām: Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis, Saeimas deputāts Ziedonis Čevers (DPS), Saeimas preses dienesta vadītājs Viktors Daugmalis, deputāts Jānis Jurkāns (Latvijas — Krievijas parlamentārās atbalsta grupas vadītājs), Latvijas kopdarbības centrālās savienības “Turība” priekšsēdētājs Ivars Strautiņš;

“Latvijas Krājbankas” prezidents Ivars Godmanis, Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs, Saeimas deputāts Juris Sinka (TB), Saeimas deputāts Indulis Bērziņš (LC), Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!