Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ordeņa virsnieks Jānis Klīdzēns. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.01.1997., Nr. 22 https://www.vestnesis.lv/ta/id/41925

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas laikraksti - 1997. gadā gaidītie, lolotie, un vairāk un mazāk abonētie

Vēl šajā numurā

16.01.1997., Nr. 22

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa virsnieks Jānis Klīdzējs

Par sevi — pats

Laimīgi satikušies bija mani bērnības un jauno dienu gadi ar to laiku, kad dzima un veidojās Latvijas 18.novembra valsts. Mana paaudze skolas gados sauca sevi un rakstīja ar lielajiem burtiem — Latvijas Brīvības Paaudze. Ar to laiku jūsmu par tautas brīvību un savu pašu valsti šī paaudze ienāca dzīvē ar apņēmību strādāt un panākt, lai Latvija kļūtu starp pirmajām Eiropā materiālās un gara kultūras līmenī. Mūsu sapņi bija lielāki par dzīvi un par mums pašiem. Latvijas brīvības gados mūsu tautā krātais gara spēka enerģijas lādiņš bija tas, kas kā zibeņi nakšu debesīs gaismoja izdzīvošanas un ticības ceļu caur okupācijas gadu desmitu tumsu.

Mazliet par paša mūža gājumu. Piedzimu 1914.gada 6.maijā Latgales pusē, Sakstagala pagastā. Māte Virgīna un tēvs Aleksandrs četras meitiņas zaudēja epidēmijā Pirmā pasaules kara laikā un divus dēlus — pēdējā karā. Antonam bija 24, Donatam — 21 gads. Tāpat kā desmiti tūkstoši latviešu jaunekļu, viņi savu jaunību nepaspēja ne redzēt, ne dzīvot. Abi vecāki miruši Latvijā. Tēvs 1960.gadā, sasniedzis 75 gadu mūžu, māte 1987.gadā, ar dievticības spēku gājusi visām bēdām un nelaimēm cauri līdz pilniem 93 gadiem.

Mācījos Rēzeknes komercskolā, studēju Latvijas Universitātē. 1940.gadā salaulājos ar Emīliju Svilāni. 1944.gadā emigrējām uz Vāciju, 1950.gadā ieceļojām Amerikā. Kalifornijas Universitātē ieguvu M.S.grādu klīnikālajā socioloģijā. Strādāju psīchiātriskajā slimnīcā un ar palaidnīgiem pusaudžiem. Biju skolotājs universitātes studentiem, kuŗu studiju lauks bija cilvēku uzvešanās zinātnes.

Esmu sarakstījis 24 grāmatas. Tie ir astoņi romāni, stāstu un noveļu krājumi un esejas. Astoņas grāmatas pārspiestas Latvijā. Grāmatas godalgotas ar Kultūras fonda, Krišjāņa Barona un Jāņa Jaunsudrabiņa balvām.

Periodikā esmu apcerējis dzimtās puses Latgales ļaužu katoliskā latviskuma dzīves ziņu un pasaules skatījumu. Daudz esmu rakstījis par gara spēka pulcināšanu tautas paverdzināšanas gadu pārdzīvošanai.

Latvijas Zinātņu akadēmijā 1992.gadā mani ievēlēja par goda locekli. Ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni tiku apbalvots 1994.gadā.

Par viņu — Latviešu rakstnieks no Latgales. Līdz šim — izcilākais

Jānis Klīdzējs pieder pie tās rakstnieku paaudzes, kas trīsdesmitajos gados strauji ienāca pirmās Latvijas brīvvalsts literatūrā, bet četrdesmitajos gados kļuva par trimdiniekiem. Viņa romāns “Jaunieši”, tāpat kā visi pēc tam tapušie darbi, mums, pēckara paaudzei, kļuva par aizliegto augli un lika arī sāpīgi apzināties, ka krietna latviešu rakstniecības daļa ir izstumta no dzimtenes un mums nav pieejama. Jānis Klīdzējs nāca no strauju attīstības gaitu uzsākušās Latgales, par kuru citviet bieži vien sprieda greizi nezināšanas vai aizspriedumu dēļ. Latgales literatūru sakarā ar valodas atšķirībām un varbūt arī zemāku māksliniecisko līmeni citos novados tikpat kā nepazina.

Pirmie, kas rakstīja latviešu literārajā valodā un guva īstu atzinību, bija Alberts Sprūdžs un viņa draugs Jānis Klīdzējs. “Jauniešos” runā tā laika jaunā Latgale, runā tieši, droši, aizrautīgi, romantiski, sirsnīgi. Un sirdis atsaucās. Vācu laikā šo grāmatu visā Latvijā dāvināja iesvētībās. Kritiķis Jānis Grīns rakstīja: “Tas ir ticams un pārliecinātājs pozitīvisms, ko pauž jaunais Māras zemes autors un kas kā diena no nakts atšķiras no sevišķi agrāk arī mūsu daiļrakstos kultivētā krona pozitīvisma. Kad mums, rīdziniekiem, kurzemniekiem, bija tāds ideālisms? — Varbūt “Atraitnes dēla” iznākšanas laikā.”

Tagad “Jauniešiem” jau pieci izdevumi, grāmata tulkota arī lietuviski.

No Jāņa Klīdzēja daudzajām grāmatām tikai divi stāstu krājumi iznākuši latgaliski. “Es esmu latviešu rakstnieks” – tā viņš saka un to apstiprina darbos, un par tādu viņu visi atzīst. Bērnībā un jaunībā redzētais un piedzīvotais, vēlāk atmiņā atsaukts un pārdomāts, devis vielu romāniem “Cilvēka bērns”, “Dāvātās dvēseles”, “Sniegi”, daudziem stāstiem... Šīs grāmatas emocionāli atklāj Latgales ļaužu dvēseli pašiem latgaliešiem un visiem latviešiem. “Esmu rakstījis un rakstu to balsu izteikšanai, kuri savu dzīvi izsāp klusumā...”

Tā Klīdzējs teicis grāmatā “Pašportreti” ievietotajā autobiogrāfijā.

Tā ir katoliskā, Romas kultūrā skolojusies, bet ne akli fanātiskā Latgale, ko atspoguļo un uz tālāku gaitu aicina Jānis Klīdzējs.

“Cilvēka bērns”, iekļaudamies latviešu rakstnieku autobiogrāfisko bērnības tēlojumu virknē, dod pamatu Jāni Klīdzēju saukt par Latgales Jaunsudrabiņu. Šis romāns kļuva par literāro pamatu pirmajam latgalieša kinodarbam par Latgali — Jāņa Streiča filmai. Tā ieguva lielu rezonansi skatītājos un kritikas uzslavu, īpaši uzteicot Boņa — Bonifācija Pāvulāna tēlotāju Andri Rudzinski un režisora meistarību. Filmā saglabāts arī vairākiem Jāņa Klīdzēja darbiem raksturīgais muzikanta un filozofa tēls. Žēl tikai, ka nav grāmatas noslēguma ainas, kad muzikants Izidors Rudins pie rudzu statiem runā ar Boņuku. Tieši šajā monologā koncentrētas autora domas un izjūtas:

— Tad tu beidzot sāc runāties ar Dievu vai vismaz tu domā, ka jāparunā ar pašu Dievu par visu ko, ko tu pats te nevari ne zināt, ne saprast (..) Un, kad tu sāc tā runāt, domā, ka tev būs daudz runājamā un daudz atbilžu. Bet tu, cilvēka bērns, stāvi rasainā rītā. basām kājām smilšaina ceļa malā un redzi, ka šo atbilžu ir tikai tik vien, cik ar sauli mirdz uz putnu spārniem un ar rasu bērzu galos (..) To visu redzot, tev ir liela laime un liela nelaime reizē, tāpēc ka tu zini, ka tu esi — cilvēka bērns...

Arī “Dāvātās dvēseles” ir romāns par bērnības pasauli. Vielu tam devusi Emīlija Svilāne — Jāņa Klīdzēja dzīvesbiedre kopš 1940.gada, tolaik dabas zinību studente, vēlāk arī māksliniece.

Andris Vējāns par šiem romāniem teicis: “Tagad grūti iedomāties, kā mēs būtu turpmāk dzīvojuši bez šīm divām grāmatām. Bez “Cilvēka bērna” un “Dāvātajām dvēselēm”.”

Daudz garīga spēka ir grāmatās par latviešu iedzīvošanos un dzīvi Amerikā. Plašu atsaucību guvuši romāni “Dženitors”, “Zilie kalni” un “Otrais mūsos”, tāpat daudzi stāsti. Kā īsta pērle noslīpētais ir garstāsts “Džūna” skan kā dziesma par mīlestību, neparastu, nedaudz vārdos, vairāk nojautās izteiktu. Jaunības gados Jānis Klīdzējs rakstījis arī dzeju, kas līdz mums atnākusi ar mīļo un joprojām dzīvo “Brūnacīti”. Savā laikā tai mūziku sacerēja Jānis Ivanovs, piepalīdzot arī pirmajam izpildītājam Tālim Matīsam. Vēlāk dzejolis komponēts vairākkārt.

Politiskā nostāja Jānim Klīdzējam vienmēr bijusi skaidra un noteikta. Trešās atmodas sākumā viņa rakstu vai pat vēstuļu fragmentu parādīšanās Latvijas presē aizrāva ar savu tiešumu, sapurināja un aicināja. Literatūrzinātnieces Annas Eglienas publikācijā par rakstnieka ciemošanos Latvijā ir arī rindas, kur Jānis Klīdzējs atceras bērnu dienu iespaidus par brīvības cīnītāju ienākšanu viņa tēva mājās Sakstagalā: “Es no dziesmas sapratu, ka tie ir latvieši (..). Māte vārīja kartupeļus, cienāja viņus ar biezpienu. Karavīri mūs pacienāja ar cukuru. Viens mani paņēma klēpī. Tajā karavīra cepurē bija Latvijas saulīte. Pielicis tai pirkstu, es viņam prasīju: “Kas tas tāds?” Viņš teica: “Tā ir Latvija”. Tas nav aizmirsies nekad.”

Dziļa latvietības izjūta, patriotisms mudināja Jāni Klīdzēju uzrakstīt priekšvārdu grāmatai par kādreizējo studiju biedru Pēteri Supi, pēckara gadu leģendāro “Cinīti” — Ziemeļlatgales un vēlāk vairāku apriņķu nacionālo partizānu vadītāju.

Pārdomas un esejas par latviešu likteņiem sabiedriski politiskā un kultūras kontekstā Jānis Klīdzējs apkopojis grāmatā “Ievainotā dzīve”. Kad rakstnieks kopā ar sievu Emīliju 1978.gadā pirmoreiz pēc ilgiem gadiem apciemoja Latviju, nebija nekādu publisku tikšanos, neizdevās apmeklēt dzimto pusi. 1992. gadā viss bija citādi. Dzimtene vairākos sarīkojumos godināja savu lielo rakstnieku. Viņš izstaigāja bērnības takas Sakstagalā, redzēja dzimtās mājas vietu, pieminēja tuviniekus Kantinieku kapos. Rakstnieks kļuva par Zinātņu akadēmijas goda locekli, presē parādījās vairākas publikācijas.

Andris Vējāns savā grāmatā “Latgales rakstu gaisma” Jānim Klīdzējam atvēlējis plašu nodaļu ar poētisku virsrakstu “Griezes kliedziens līdz debesīm”. Tās ir gan vērtējošas, gan pārdomu, gan apbrīnas pilnas 86 lappuses. Izrādās, savā laikā Donats Kalnačs par pseidonīmu izvēlējies Jāņa Klīdzēja “Jauniešu” varoņa Andra vārdu. Par Jāni Klīdzēju viņa grāmatu izdevumos Latvijā vairākkārt rakstījusi arī Ilona Salceviča.

Jānis Klīdzējs nu jau vairākkārt bijis dzimtenē, bet pastāvīgā dzīves vieta viņam ir Amerikā, Kalifornijā, Napā. Domas par Latviju neatstājas nekad. Diemžēl tās mēdz būt arī sāpīgas, brīžiem bezcerīgas.

Atbildot uz 1997.gada Daugavas literārās gadagrāmatas anketas jautājumiem, Klīdzējs raksta: “Manīts, ka dzimtenes ļaudīs un arī rakstniekos sēd vārdā nenosaukta depresija. Tā velk un velk uz leju ar ikdienā redzamo un apziņā sāpētāju dzīves ainavu. Krievijas okupācija arvien vēl nav beigusies. Šī noskaņa sniedzas līdz pat pasaules tālumos aizdzītajiem latviešiem.”

Vēstulē, ko rakstnieks atsūtīja reizē ar autobiogrāfiju, ir šādas rūgtas rindas: “Mūsu Latvija ir pārvērsta par ubadzi. Vēl baigākais tas, ka lielas daļas ļaužu raksturi izļodzīti agrāk nepazītās, pat ļaunās grimasēs. Varbūt mēs, tie tālumos, redzam aplam? Kādas cerības izbrist no šī purva?”

Mierinājumu un cerību rakstnieks meklē darbā. Esot aizsāktas divas lielas grāmatas, par kurām viņš vēl tuvāk negribot nekā teikt. Šiem darbiem esot vajadzīgi vēl gadi pieci — “vai tos paspēšu, tas ir ierakstīts Zemes un Debesu kunga grāmatā”.

Gaidīsim un cerēsim, ka Latvijas jaunā gaita dos atkal pamatu optimismam, kas Jāni Klīdzēju spārnoja 1992.gada dzimtenes apciemojumā. Annas Eglienas publikācijā rakstnieks savas izjūtas izteicis vārdos: “.. cilvēki smaidīja, nebija nomākti, bija kādu cerību pilni. Dzimtene sāk dzīvot uz augšu. Latgales novads, Rīga un visi latvieši, visa tauta. Ir arī sāpes, bet ar sāpēm rodas arī tā lielā, drosmīgā dzīvošana un domāšana.” Arī viņa grāmatas mūs ved caur sāpju jūru uz lielu, drosmīgu dzīvošanu, jo no tām, tāpat kā no paša rakstnieka personības, staro dvēseles atvērtība, gaiša labestība, īsti latgaliska sirsnība un cieņa pret cilvēku.

Jānis Rozenieks

Foto no Klīdzēju ģimenes albuma

Kalnasētā 1993.gada augustā. Lietussargu tur dzejniece Anna Rancāne

Foto: Severins Egliens

Kopā ar dzīvesbiedri Emīliju savā dzīvoklī Kalifornijā, Napā

Čikāgā ceļā uz laikraksta “Chicago Tribune” redakciju, kur rakstnieks eļļoja trīsstāvīgas iespiedmašīnas

Latvijas rakstnieku savienība 1992.gada septembrī. Jānis Klīdzējs — pirmaja rinā vidū.

Pēc ilgiem gadiem — atkal dzimtajā pusē

Foto: Severins Egliens

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!