Raksti, Runas, referāti

Akadēmiķu saimei kuplojot

Viens no priecīgākajiem notikumiem LZA parasti ir gada nogalē, kad akadēmijas locekļu saimei pievienojas jauni spēki. Tā aizvadītais gads akadēmiķa nosaukumu ir atnesis ķīmiķim Arnoldam Alksnim, filozofei Maijai Kūlei, cietvielu fiziķim Ivaram Tālem un ķīmiķim Jurim Tīlikam. Pavisam LZA sastāvā tagad ir 79 īstenie locekļi. Savukārt 59 LZA korespondētājlocekļiem pievienojušies divi zinātnieki — fiziķis Linards Skuja un biologs Īzaks Rašals. Izcilas Latvijas personības — literatūrzinātniece Saulcerīte Viese, komponists Imants Kalniņš, gleznotājs Indulis Zariņš, rūpnieciskās ražošanas pārstāvis, firmas “Grindex” vadītājs, mecenāts Valdis Jākobsons ir kļuvuši par LZA Goda locekļiem — kopskaitā 47.

Jaunievēlētie LZA locekļi diplomus un sirsnīgus apsveikuma vārdus saņēma akadēmijas organizētajā pieņemšanā, kur netrūka nopietnu runu, asprātību, kā arī vēlēšanās darboties Latvijas labā. Svinīgo brīdi rotāja šampanietis un sveces radīta noskaņa, kā jau tas ierasts šādā priecīgā notikumā.

Helēna Grīnberga,

LZA preses sekretāre

Jauno goda locekli Saulcerīti Viesi sveic akadēmiķis Viktors Hausmanis;

pirmā rindā (no kreisās) Valdis Jākobsons ar dzīvesbiedri un Imants Kalniņš ar dzīvesbiedri. Otrā rindā Juris Tīliks, Arnolds Alksnis, Īzaks Pašals, Indulis Zariņš

Foto: Ieva Novicka

Saulcerīte Viese, Dr.habil.philol., ZA goda locekle:

Mans Spīdolas gads Mežaparkā

Reiz, apceļojot Latviju, meklējām Pededzes sākumu. Iegājām kādās mājās pajautāt, kā sauc upīti pie viņu krasta, un apmulsām, kad saimnieki teica — nezinot, esot ienācēji no pārnovada. Te viņi bija nodzīvojuši jau divdesmit gadus, tomēr nevienam pat nepaprasīja, kur viņi īsti atrodas!

Šī situācija laikam palikusi prātā, tāpēc ka arī sevī reizēm pamanu tādu pārnovada migranta psiholoģiju. Arī atnākot uz Mežaparku, labu laiku netaujāju ziņas par šīs īpatnās pilsētas daļas vietu Rīgas vēsturē un rīdzinieku kopībā. Bet es jau nebiju vienīgā. Kā migranti izturējās arī dažādu pārvalžu arhitekti, kas piecdesmit pēckara gadus ignorēja kādreizējās “dārzu pilsētas” celtniecības pamatlikumus. Namu pārvaldnieki, kuri bieži neprata latviski un pieļāva šķību, greizu, skabargainu šķūnīšu un starpsētu būvi, kas tagad aplenc senatnīgās, ilgi neremontētās dzīvojamās ēkas. Un sētnieki, kas nekopa un neuzraudzīja neko, tikai notrausa ar slotu ietves, bet ziemā ceļu nobēršanai ņēma smiltis no skaistajiem pakalniem turpat pie priežu saknēm.

Mežaparka būtība sāka skaidroties tikai tad, kad ar dažām vecākām iedzīvotājām sākām runāt par tā nesakoptību. Par bijušajiem rūpīgajiem kaimiņiem tika nosaukti daudzi izcili kultūras un sabiedriskie darbinieki, universitātes profesori, ārsti, Latvijas armijas virsnieki. Tika nosauktas skaistas, nu jau zudušas rīdzinieku atpūtas vietas, jahtu ostas, peldētavas, kādreizējo muižiņu ēkas, no kurām pēdēja — Dragūnmuiža — kā noklīdis Brīvdabas muzeja piederums vēl bija redzama pirms pārdesmit gadiem. Visa uzzinātā rezultātā kopā ar arhitekti Indru Vijupi un aizrautīgu apkārtnes pētnieci Saulcerīti Neilandi izdevām nelielu brošūru ar Mežaparka tapšanas vēsturi, interesantākajām būvēm un sarakstu par sešdesmit kultūras un sabiedriskajiem darbiniekiem, kas te dzīvojuši. Sarakstā bija rakstnieki Kārlis Skalbe, Ādolfs Erss un viņa dzīvesbiedre “Latgales lakstīgala” Helēna Ersa–Kozlovska, Pāvils Rozītis, Rūta Skujiņa un Jūlijs Lācis, Rihards Rudzītis, Arveds Švābe un Vilis Lācis, bija komponists Jēkabs Graubiņš, diriģents Arturs Bobkēvics, pulkvedis Vilis Janums, ģenerālis Ludvigs Bolšteins, mākslinieki Jūlijs Straume, Arvīds Dzērvītis, Ķeguma spēkstacijas būves galvenais inženieris Mārtiņš Robs un daudzi citi, kuru mājām lieti piederētos piemiņas plāksnes un bieži vien arī atzīme, ka tās ir arhitektūras pieminekļi, kas pelna īpašu gādību.

Toreiz mūs daudzi apsveica par padarīto un bija pat mazliet pārsteigti, ka es to uzskatu tikai par sākuma sākumu. Iedzīvotāju atmiņas, vecie laikraksti un citi vēstures dokumenti lika nojaust, ka savāktās ziņas varētu būt durvis uz īsto bagātību, daudzu mūžu un vēstures faktu krājumu. Mežaparks bija interesants ne tikai arhitektoniskā ziņā. Dibināts Rīgas 700 gadu jubilejas laikā, tas bija kļuvis arī Latvijas likteņa reprezentāts gadsimta garumā. Nelielajā teritorijā, kas aptvēra apmēram 400 dzīvojamās mājas, kā uz kompaktas skatuves norisinājās likteņdrāmas, ko izdzīvoja visas Latvijas tautības: divus pasaules karus, baltvācu repatriāciju, divas izsūtīšanas, lielas latviešu daļas došanos svešumā un tagad — materiālo konfliktu izvirzītās problēmas. Kādreizējie iedzīvotāji bija ieradušies kā Mežaparka cēlāji no visām Latvijas malām, bet viņu kapi bija izkaisīti pa visiem kontinentiem, sākot no Sibīrijas Āzijā un beidzot ar tālo Austrāliju.

Bet dzīvi palikušie sūtīja vēstules. Saviļņoja labestība, atsaucība un vārdos neteikta pienākuma apziņa, ar kādu šie cilvēki raksturoja Mežaparku. Vai to radīja tikai nostalģija “pēc veciem, labiem laikiem”? To gribējās saprast. Iesniedzu lūgumu Kultūras fondam man piešķirt Spīdolas stipendiju.

Nu Spīdolas gads ir noslēdzies. Tas pagājis, rakstot vēstules, rokoties avīzēs un arhīvu dokumentos, lasot grāmatas, kur pieminēts Mežaparks. Personu saraksts nu jau tālu pārsniedzis divus simtus. Izveidojies priekšstats par Saules dārzu, par dažādām sporta biedrībām, mežaparka skautiem un mazpulcēniem, iezīmējušies spilgti cilvēku raksturi un priekšstati par ikdienas dzīvi priežu ēnā un kāpu pauguros. Un ir kristalizējušās dažas būtiskas lietas, kuras gribētos teikt visiem, kam rūp mūsu pilsētas attīstība un skaistums.

Pirmkārt — atgādināt, ka Mežaparka daba ir ļoti sens ģeoloģisks veidojums, ka tā kāpas un pats Ķīšezers radās tajos aizvēsturiskajos laikos, kad no saviem krastiem atkāpās ledus ūdeņu veidotā Litorīnas jūra. Pirmie arhitekti, kas saudzīgi novietoja mājas uz pakalniem un izlocīja starp tiem līkloču ielas, prata šīs kāpas saudzēt gan kā Zemes vēstures liecinieces, gan kā prieku nesošu skaistumu. Vai mēs šobrīd ļausim tos iznīcināt, nobradājot un norokot — gan piekrastes dzīvojamā daļā, gan tagadējā meža daļā ap Dziesmu svētku estrādi?

Otrkārt — padomju laikā daudzkārt tika runāts, ka Mežaparks ir bagātās buržuāzijas un it īpaši vāciešu rajons un kā tāds arī neko citu nav pelnījis kā bojā eju. Taču publikācijas gadsimta sākumā liecina ko citu. Ilggadējais Rīgas galvenais arhitekts Gustavs Āgte šo vietu bija iecerējis kā mierīgu mājvietu inteliģences ģimenēm — ārā no pilsētas kņadas, dūmiem un trokšņiem. Mežaparka būvnoteikumos reglamentētā divstāvīgā māja ar gaišām istabām, terasēm un balkoniem bija paredzēta vienai ģimenei ar prāvu bērnu pulciņu, taču tur atlika vietas arī dažu vientuļu radinieku uzņemšanai. Priežu mierā mājas saimniekiem tika dota iespēja strādāt radošu darbu, atpūsties, iekopt daiļdārzu, vienmēr būt saskarē ar mūžam mainīgo, ziemeļnieciski skaisto dabu Ķīšezera krastā. Āgte bija redzējis daudzas Eiropas pilsētas, ideja par mājvietu brīvā dabā vējoja gaisā visur. Bet — kā apgalvo arhitekts Jānis Krastiņš — Rīga tomēr pasteidzās un, kamēr citi tikai runāja, radīja pirmo dārzu pilsētu Eiropā! Ādolfa Āgtes domubiedrs, viens no pirmo villu projektētājiem arhitekts Eduards Kupfers pirmajā plašākajā rakstā par Mežaparka izbūvi uzsvēra:

“Te tika iedzīvināta kāda augstāka, nopietnāka un cēlāka vajadzība, kam jākļūst par mūsu civilizācijas kopējo labumu. Paša zeme, paša nams — vesels un ietverts brīvā dabā, neierobežots darbs personības labā un ar personībai raksturīgo. Dabas un mākslas kopšana kā ārpusē, tā iekšpusē un turklāt audzināšana nesabojātā dabā, audzināšana mājasdzīves mākslai un augstām, cēlām baudām, ceļš uz labāku, tīrāku kultūru.”

Šķiet, ka grūti būtu vēl precīzāk raksturot to, kas nepieciešams arī mūsu gadsimta noslēgumā — mājoklis, kur izkopt savu patību, mājoklis, kas domāts īstai ģimenei, mājoklis, kur var audzināt fiziski veselus, garīgi bagātus jaunos valsts pilsoņus. Aiz ieliņu līkumiem — ezers, kuru kāda skolniece 20. gados nosaukusi par Mežaparka dvēseli. Pie mājas — koku audze un ziedi, mājā — grāmatas, mūzika, gleznas. Par to, kā iekārtojas mājasdzīve tautsaimnieka un sabiedriskā darbinieka Jāņa Bokaldera ģimenē, viņa dēls Visvaldis stāsta: “Mātei .. radās laimīga doma iet uz mākslas akadēmijas audzēkņu izstādēm. Tā līdz šim pie sienas esošo Bēklina un Rēriha darbu kopiju vietā uzradās palieli Purvīša skolnieku Skrides un Melnbārža darbi. Savā istabā es tomēr paliku pie Pikaso zīmējumu attēliem un baskāja Irbes pasteļiem, kurus kaut kur par lētu naudu biju uz ielas nopircis... Mājās bija daudz mūzikas. Manas mātes māsa Laima Krenklis strādāja operā. Bieži viesojās arī diriģents Teodors Reiters. Mana tante bija viņa dēla krustmāte un ar Leona māti viņas bija draudzenes jau no skolas laikiem. Dabīgi, ka muzikālās piedevas bija bieži notiekošās plašākās viesībās. Tad pēc vakariņām mana tante ar kolēģi Efferti dziedāja duetu no “Pīķa dāmas”, pulkvedis Fogelmanis Ļenska āriju, viņa brālis čellists kopā ar pianisti prof. Spekkes kundzi spēlēja kādu Rahmaņinova gabalu. Kādreiz atskanēja arī kāda romantiska Emīla Dārziņa vai Jāņa Mediņa dziesma. Šādi vakari garās pārrunās, papildinātās ar kāršu spēli un mūziku, pagāja sirsnīgā “čehoviskā” atmosfērā, kuru netraucēja ne radio, ne televīzija.”

Strādājot ar vēsturiskajiem materiāliem, asi nācās izjust vienu problēmu. Pirmie Mežaparka projektētāji, arī pirmie villu īpašnieki bija baltvāci: Gustavs Ādolfs Āgte un viņa brāļadēls Oskars Āgte (viņš 1903. gadā izbūvē zirgu tramvaja līniju uz Mežaparku, ir pēc tēvoča nāves Rīgas Būvbiedrības priekšsēdētājs), arhitekti Eduards Kupfers, Bernhards Bīlenšteins, Gerhards fon Tīzenhauzens (pēc viņa projektiem uzceltas ēkas gandrīz visā Visbijas prospekta un Stokholmas ielas rajonā), būvinženieri toreizējā Rīgas Politehniskā institūta mācībspēki Edgars Jakobijs, Pauls Denfers u.c. Viņi dibināja 1903. gadā sporta biedrību “Kaiservald” (bijušajā Anniņmuižas teritorijā), aktīvi iesaistījās Rīgas jahtkluba darbā, organizēja Zooloģiskā dārza izveidi utt. Taču ziņas par viņu darbību un gluži cilvēciskajiem veidoliem pazudušas gandrīz pavisam. Asi atcerēdamies gadsimtiem ilgušos vācu muižnieku materiālos un garīgos spaidus, Piektā gada un pasaules kara laikus, mūsu pirmās republikas nacionālās inteliģences pārstāvji pret “visu vācisko” izturējās ar stipri jūtamiem aizspriedumiem. Piecdesmit padomju gados vācu kultūras un zinātnes darbinieku ieguldījums mūsu dzimtenes garīgajā un materiālajā attīstībā tika noklusēts vēl vairāk. Tāpēc tagad lielākajai daļai inteliģences tas ir svešs lielums. Arī man. Un liels Spīdolas gada gandarījums bija, ka izdevās par šiem cilvēkiem uzzināt daudz ko vairāk. Nodibinājās regulāri kontakti ar Vācbaltu Širrena biedrību un tās enerģisko sekretāri Renāti Adolfi, ar Gustava Āgtes mazmeitu Brigiti Vilki, ar Augusta Bīlenšteina mazmeitu, Bernharda Bīlenšteina meitu Barbaru Bosi, ar arhitekta Gerharda fon Tīzenhauzena dēlu Heinrihu (un iegūt Latvijā neatrodamo arhitekta portretu) un arī ar daudziem citiem Vācijā, Šveicē, Austrālijā un Kanādā dzīvojošiem vāciešiem. Un saprast kādu traģēdiju: 1939. gada repatriācija baltvāciem laupīja tēva mājas un kopš tā laika viņiem nekur — un vispirms jau Vācijā ne — nav izdevies atrast dzimteni.

Daudz interesanta atklājās arī par latviešu ienākšanu Mežaparkā. Patiesībā jau latviešu zvejnieki un laukstrādnieki šajā nostūrī dzīvojuši kopš neatminamiem laikiem un apgādājuši augošo pilsētu ar labību, zivīm, pienu un medu. Gadsimtu mijas dokumenti stāsta par zemnieku māju iepirkšanu Ķīšezera krastā, reizē dodot interesantas etnogrāfiska rakstura detaļas. Taču ja runājam par latviešu rakstniekiem, kas te parādījušies pirms Pirmā pasaules kara, tad zināmi pašlaik divi. Toreizējās Ķeizarvaldes klusumā mieru meklējis mūžam nemierīgais un pasaules sāpju nomāktais Reinis Kaudzīte. Un šeit, rakstīdama savu pirmo lielo romānu “Iedzimtais grēks”, apmetusies arī Ivande Kaija (Tonija Lūkina) kopā ar vīru Haraldu Lūkinu un trejiem bērniem.

Divdesmito gadu noslēgumā, kad Latvijas ekonomika kaut cik atkopusies, mājas sāk būvēt latviešu inteliģenti un latviešu arhitekti, veidodami savu īpatnēju, nu jau no pirmā celtniecības laika būtiski atšķirīgu stilu. Viņi nebūt nav bagātnieki, un, savu ligzdu kopjot, no daudz kā nākas atteikties, knapināties un kombinēt. Pāvils Rozītis baļķus savai mājai atved no kādas nojauktas lauku ēkas. Žurnālists Oļģerts Liepiņš pārdod savu skaisto bibliotēku, lai segtu parādus. Rakstnieku — Mežaparka jauno iemītnieku — jubilejās (viņi 30. gados gandrīz visi kļūst piecdesmitgadnieki) žurnālisti ar interesi vēro, kā no valdības pārstāvjiem tiek pasniegtas balvas — baltās aploksnes — un referē laikrakstos: “Nu viņiem vismaz būs kādu laiku miers no kreditoriem!” Bet lai cik nu grūti arī katrreiz ietu, lai kā neapmierinātu saņemtie honorāri, arī šajās mājās ienāk arvien jaunas kultūras dzīves vērtības. Tām vienkārši vienmēr tiek dota priekšroka. Profesora filozofa Paula Dāles meita Karmena atmiņās stāsta: “Mums vecāki nepirka ne apelsīnus, ne citus kārumus. Ja bija nauda, mēs ņēmām klavierstundas un mācījāmies svešvalodas.” Apmēram to pašu stāsta arī citi tālaika Mežaparka bērni — gan latvieši, gan vācieši. Viņi, protams, ļoti labi atceras visus Mežaparka saldumu kioskus, bet tikpat labi arī Bondera dārzniecību, kur vasarās varēja pastrādāt un nopelnīt lieku latu, bet ziemās, skrienot no Čiekurkalna skolas, — iegriezties un nopirkt kādu burkānu kāram zobam. Viņiem gan dažreiz neizdodas apmeklēt Mežaparkā notiekošās brīvdabas teātra izrādes, bet viņi lugu saturu tāpat zina no galvas, jo bez maksas ir noklausījušies visus mēģinājumus. Viņi ir izskrējuši Ķīšezeru ar slidām un izbraukājuši ar laivām, naktīs dzirdējuši Zvēru dārzā gaudojam vilkus un rēcam lauvu. Pulkveža Viļa Januma meita Velta atmiņas nobeidz vārdiem: “Mēs, bērni, toreiz bijām pieticīgi un apmierināti ar savu dzīvi, mēs neilgojāmies pēc svešām zemēm, bet izbaudījām mūsu zemes skaistumu. Esmu pateicīga saviem vecākiem par skaisto bērnību Mežaparkā.” Bet arhitekta Rūdolfa Todes meita Lisela uzsver: “Tā bija bērnība, kura tika sargāta, mīlēta un aprūpēta vecāku mājā, brīvā, skaistā apkārtnē, dabas brīnumos un draugu pulkā. Tas viss mums ir devis spēku un izturību priekš tiem gadiem, kas vēlāk nāca pār mums.”

Kad Ziemassvētkos plosījās karš. Pirms 80 gadiem

Pirms astoņdesmit gadiem tikko aizsalušajā Mazajā Tīrelī iesākās kaujas. Tās atnesa nemirstīgu slavu latviešu strēlnieku pulkiem, kas vēl šodien atbalsojas Latvijas sētās ar mūsu deviņiem simtiem kritušo vectēvu un vecvectēvu, ar tūkstošiem sakropļoto un invalīdu.

1917.gada 5.janvārī (1916.gada 23.decembrī pēc vecā stila) piecos no rīta sakustējās 12.krievu armijas fronte. Bez artilērijas līdzdalības, izmantojot pārsteiguma momentu, pret vācu dzeloņstiepļu žogiem, labi nostiprinātajām pozīcijām devās sibīrieši un latvieši, lai garās sešās dienās atņemtu pretiniekam tā izcilāko nocietinājumu — Ložmetējkalnu.

Par Ziemassvētku kaujām rakstīts ļoti daudz. Tikai retais nezina Fridriha Brieža vārdu, kurš veda triecienā latviešu strēlnieku 1.brigādes kolonnu Skangaļu māju virzienā un guva smagu ievainojumu. Mazāk runājam par 2.brigādes triecienkolonnas vadītāja pulkveža Kārļa Goppera 7.Bauskas pulka vīriem, kuriem pienākas galvenā šo kauju panākumu slava. Baušķenieki, valmieriešu atbalstīti, vienīgie ne tikai pārrāva vācu fronti un iespiedās pretinieka pozīcijās, bet arī niknās cīņās noturēja šo pārrāvumu un dziļi ievirzījās vācu aizmugurē aiz Ložmetējkalna. Tādēļ ieskatīsiemies Otrās latviešu strēlnieku brigādes (komandieris pulkvedis A.Auzāns) kauju aprakstā.

“... Piecos no rīta vajadzēja parādīties mēnesim. Putenis norima. 7.Bauskas pulks pulksten 4 izvietojās kaujas kārtībā mūsu dzeloņstiepļu aizžogojumu priekšā divās bataljonu kolonnās. Katra bataljona platums frontē — divi vadi katrā kolonnā, tātad — astoņas rindas vai trieciena vilņi. Priekšā pirmajām ķēdēm tika izsūtītas izlūku grupas (12 cilvēku), starp tiem retas strēlnieku ķēdes (5—6 cilvēki). Stiepļu griezēji tērpti baltos maskēšanās tērpos. Pa labi un kreisi no griezējiem sapieru grupas ar lādiņiem pie garām kārtīm, lai uzspridzinātu pretinieka aizžogojumus, ja tajos būs elektriskā strāva.

Līdz pretinieka ierakumu pirmajai aizžogojumu līnijai bija pusotras verstes. Pulka uzbrukuma joslā — grūti caurejami krūmi un sniegs līdz ceļiem. No tuvākajiem krūmiem vācieši atklāja retu uguni. Tuvojoties uzbrucējiem, uguns apklusa. Pulka virzība atklātā vietā bija laba. Gājiena kārtība sajuka tālākajā biezajā krūmājā, kur purvs bija nepietiekami aizsalis. Virzīties ķēdē bija neiespējami, uzbrucēju rindas savijās savā starpā. Tolaik no sava maršruta pa labi novirzījās griezēji. Pretinieks viņus atklāja un iesāka visai stipru šauteņu uguni. Līdz pretinieka ierakumiem bija palikuši apmēram 300 metri, gaišajā naktī tos varēja labi saredzēt, tādēļ mainīt griezēju un kolonnu virzību vairs nevarēja, jo mēs zaudētu laiku, bet pretinieks spētu savākt šajā vietā vairāk spēku. Šim nolūkam tas izmanto paralēli ierakumiem uzcelto šaursliežu dzelzceļu ar tvaika lokomotīvi.

Lai izmantotu pārsteiguma priekšrocības, 7.Bauskas pulka komandieris pulkvedis Goppers nolēma bez apstāšanās ar visu pulku doties pret aizžogojumiem, neskatoties uz izmainījušos pulka kaujas kārtību. Pēc komandiera pavēles visi strēlnieki devās uz priekšu un īsā laikā nonāca pie stieplēm. Kamēr pienāca pēdējās rindas, priekšējās jau paspēja izveidot ejas. Gandrīz viss pulks metās pāri grāvim un aiz tā esošajam uzbērumam (augustums līdz 1,5 m — V.S.). Dzeloņstiepļu aizžogojumu (3 rindas), grāvi un uzbērumu pulks pārvarēja dažu minūšu laikā. Pulkam pienākot aizžogojumiem, bija stipra vācu uguns. Taču pēkšņā lielas karavīru masas parādīšanās ierakumu priekšā lika pretiniekam panikā bēgt, daļa aizbrauca pa dzelzceļu vagonetēs.

Pulka zaudējumi: 5 ievainoti virsnieki, krituši un ievainoti ap 200 strēlnieku — 12% pulka personālsastāva.”

Tā brigādes kauju aprakstā. Šeit jāpiebilst, ka tieši 2.brigādes dziļais reids vācu aizmugurē lika pretiniekam bēgt arī no Ložmetējkalna, ko izmantoja sibīrieši un pirmie ieradās Ložmetējkalna nocietinājumos, saņemot bagātīgas kaujas trofejas.

Te jāatgādina slavenais Bismarka teiciens, ka nekad tā nemelo kā pēc kara. Arī sibīriešu komandieri “aizmirsa” latviešu nopelnus un visu panākto pierakstīja sev. Par godu augstākajai krievu vadībai jāsaka, ka taisnība tomēr uzvarēja. Speciāla komisija atzina, ka Ložmetējkalna ieņemšanā galvenā loma piederējusi latviešu strēlnieku 2.brigādei.

Bet strēlniekus gaidīja vācu pretuzbrukums janvārī.

Vilnis Stinkulis,

laikraksta “Latviešu Strēlnieks” redaktors

Jauna gada zvani

Atmiņ-rindas

“Ikdienā nezaudēt zvaigznes.

Dūmains un putekļains darbs,

Gaišas lai debesis stāv” Rainis

Spilgtā atmiņā no pusaudža laikiem man palicis 1939. gada 1.janvāris Naukšēnu pagasta jaunsaimniecībā “Oškalni”. Tur, rūdoties dzīvei, pavadīju ne vien daudzas spraigas gana vasaras, iemācījos visus lauku darbus, kopu savu mazpulcēna dobi, bet arī atpūtos skolas ziemas brīvdienās.

Saimniekam Gustavam Amerikam (tolaik populārās radio aktrises Lilijas Amerikas brālēnam), mana tēva paziņam, piemita dārznieka un vēl desmit citu derīgu arodu iemaņas. “Oškalnos”, kas ne reizi vien tika godalgoti Rūjienas lauksaimniecības izstādēs, pēc izslavētiem kāpostu un tomātu dēstiem, šķirnes linu un griķu sēklām labprāt iegriezās kaimiņi no “Kaukām”, “Jēčiem”, “Jungām” (tajās dzimis un audzis mūsu ievērojamais kluso dabu meistars profesors Vilis Ozols). Gustava aizraušanās garajos ziemas vakaros bija arī radiotehnika. No VEF ražota uztvērēja, pastiprinot skaņu ar spēcīgām baterijām, viņš sameistaroja augstas klases aparātu, kas uztvēra, atbalsoja vai visu pasauli.

Gustavam un viņa sievai Malvīnei pašiem nebija lemts piedzīvot bērnus, varbūt tāpēc viņi mani iemīlēja kā savu dēlu, bieži sagādāja patīkamus pārsteigumus. Pēc pēršanās lauku pirtiņā, pēc laimes liešanas un zīlēšanas, cepta cūkas šņukura, vārītu zirņu un saldu piparkūku baudīšanas Vecgada naktī iegrimu ciešā miegā. Bija jau atausis zilgans rīts un aiz loga rūtīm biezām pārslām lejup lēni lidinājās baltbalts sniegs, kad mani pamodināja, dobji, svinīgi Jaungada svētrītu vēstot, dievnamu zvanu skaņas. Vairs neatminos, vai tā bija Lilijas Amerikas vai spīkeres Mirdzas Ķempes balss, kas citu aiz citas nosauca: Valmieras Sv.Sīmaņa, Rūjienas Sv.Bērtuļa, Rīgas Sv.Pētera, Jelgavas Sv.Annas un daudzas citas baznīcas. Telpa pielija dažādu toņkārtu un ritmu šūpotām, ētera viļņu šurpnestām brīnumainām zvanu melodijām, kas radīja neparasta gaišuma, vienotības sajūtu ar dzimto Latvijas zemi, kas neizgaisa sirdī visu mūžu. Vairāku sābru sētu piena savācējs, kurš tika aicināts pie svētku brokastgalda, no Nurmu krejotavas bija atvedis “Oškalnu” saimnieka abonētā laikraksta “Brīvā Zeme”, zemkopības mēnešraksta un žurnāla latviskās dzīves veidošanai “Sējējs” jaunākos numurus. (“Sējējs” nosaukumu guvis no K.Zemdegas kaldinātā pieminekļa K.Ulmaņa sabiedrotajam Zemnieku savienības un valsts darbā rūjienietim A.Alberingam.) Būdams Pirmā pasaules kara dalībnieks, Gustavs Ameriks kāri lasīja militārās ziņas.

Eiropas pamales atkal rībināja lielgabalu pērkoni. Kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis uzrunāja karavīrus, armijas 20 gadu pastāvēšanas svētkus sagaidot: “Mūsu uzdevums — audzināt aizstāvēšanās garu! Rūpēsimies par Latvijas armiju! Labāk nesīsim ieročus savai tautai, lai nebūtu tie jānes svešai valstij!”

Vasarā jāaizbraucot uz Cēsīm, kur svinēšot Daugavpils pulka jubileju. Pulka komandieris pulkvedis K.Šepko esot rūjienietis, Gustava skolas biedrs. Malvīne, kas jaunībā sapņojusi kļūt par pedagoģi, jūsmoja par publicēto izglītības ministra J.Auškāpa uzrunu skolotājiem “Ceļa stabi”. Pārlasot tagad, tā patiešām šķiet mūsdienīga. – Ja nebūtu tautas atmodas laika skolotāju, inteliģences, tad nebūtu arī brīvas Latvijas valsts.

Daudziem toreiz šķita neprāts — pasludināt neatkarību. — Skaitā mazas tautas trešā daļa izdzīta no savas zemes. Fiziski spēcīgākie izkauti. Zemes auglīgākā daļa pārvērsta tuksnesī. Ētiskie principi izmīdīti aizmugures “varoņu” zābakiem. Laukos laupītāji, pilsētā ātrās iedzīves finansu “ģēniji”. Agrākie tautas pīlāri ļogās un nezina, kam pieslieties. Caur prātiem plūst utopiju vēji... Kas cēla latvieša nacionālo pašapziņu? Kas sita dusmu zibeņiem tumsības sargus, parādīja, cik skaista latviešu valoda, dziesmas? Jaunās valsts cēlēji jāaudzinot ar stiprām jūtām, stipru pārliecību, lai viņi kā jaunizlieti zvani skanētu pāri ikdienišķās dzīves laicībai.

Es savukārt ar nepacietību atšķīru “Sējēju”, lai uzzinātu apgādu “Zemnieka Domas”, “Valters un Rapa” un Jāņa Rozes jaunizdotās grāmatas, kuras varēs iegādāties Rūjienā manas tantes — tēva māsas Elīnas Ozolas grāmatnīcā. Mani saistīja nosaukumi: Jānis Sārts “Druvas san”, Aīda Niedra “Sieva”, Alfreds Dziļums “Raženā audze”, Kārlis Ieviņš “Pie teiksmotā ezera”, Ilze Kalnāre “Aktrise Ragārēs” (īpaši gaidījām rakstnieces romānu “Pārraudzes dienasgrāmata”, kas veltīts Rūjienas puses ļaudīm). Žurnāla ievadā publicēto Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa runu, Rakstu un mākslas kameru atklājot, tā īsti izpratu tikai pēc daudziem gadiem. — Rakstnieki un mākslinieki, jūsu dienas darbs ir saukt un modināt tautu uz ideālismu, gatavot un līdzināt ceļu ideāliem un ideālismam, atslēgt un atvērt sirdis idejām un ideāliem! Jūsu privilēģija ir vest pie labākām atziņām, pie skaidrības, pie drošas ticības, pie saskaņas un vienības. Tos, kas slīd atpakaļ, vajag izraut no pagātnes tagadējo laiku spēcinošā gaismā! Skaistas ēkas, laba saimniecības iekārta, lielāki ienākumi nav vis mērķis, bet tikai līdzeklis garīgās kultūras un garīgās dzīves labākai izkopšanai un izdaiļošanai, — tāda bija prezidenta uzrunas pamatdoma.

Kā Jaungada dāvanu torīt saņēmu zilu zītarotu šalli un “Sējēju”, ko neizlaidu no rokām. Zilā šalle saltajās kara ziemās sen nonēsāta, bet saturā bagātais žurnāla numurs gan vēl saglabājies grāmatplauktā. Aizritējuši daudzi sarežģīti, asu notikumu un traģisku pārdzīvojumu plosīti gadi tautas dzīvē. Bet par spīti apspiedēju posta darbiem atkal atjaunotajos torņos kāpj lielās atmodas zvani un zvanītāji, pulcinot uz aizlūgumiem dievnamos aizvien vairāk ļaužu. Nepārmetīsim viņiem sekošanu modei vai izrādīšanās dziņu —, pārejas laika grūtību un ikdienas rūpju gurdināti, cilvēki patiesi alkst vairāk garīguma, dvēseles miera un apskaidrības, ticības un paļāvības, spēcinošu vārdu, iedvesmojošu mūziku. Par to pārliecinājāmies arī Rīgas Domes sarūpētajos pārpildītajos 18.novembra svētku koncertos Kongresu namā, Leonīda Vīgnera deviņdesmitgadei veltītajos sarīkojumos Universitātes aulā un Mazajā ģildē: ir dzīvs, nerimtīgā darbā tālāk spodrināts tautas dziesmu gars, kārtējiem Dziesmu un deju svētkiem, kas nav aiz kalniem, jāizskan jaunā mirdzumā! Un pirms gadu mijas bijis ne mazums vēl citu cerīgu un labu notikumu.

Biedrības, partijas, frakcijas pārskata savas mērķprogrammas, analizē kļūdas, saliedē rindas. Pēc šķelšanās, ķīviņu trokšņainajiem “gāganu kariem” jaunu tradīciju — lielāku savstarpējas sapratnes un saderības gaisotni — sabiedrībā iedibinājis Latvijas Zemnieku savienības un Tautsaimnieku politiskās apvienības apvienošanās kongress, kam “modernu domāšanu savienojumā ar zemnieku sīkstumu un spītu” savā uzrunā novēlēja Ministru prezidents Andris Šķēle.

Ar gandarījumu “Latvijas Vēstnesī” izlasīju Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pavēles par virsnieka dienesta pakāpes un diplomu piešķiršanu grupai kadetu un virsnieku kursu klausītājiem, starp kuriem arī mana jaunības drauga dzejnieka Ojāra Vācieša dēla Žaņa Vācieša vārds.

Kuplā viesu pulkā savu 150. dzimšanas dienu atzīmēja Dabas muzejs, kuru ilgus raženus gadus vada Vilis Krūmiņš. Tikušies un pirmos panākumus Eiropas tirgū atzīmējuši Latvijas siera ražotāji.

Aptverošu, vērtīgu literatūras gadagrāmatu atsācis izdot apgāds “Daugava”, nesen atgriezies no trimdas zemēm.

Piešķirtas gadskārtējās Kultūras fonda stipendijas un balvas. Savus talanta cienītājus kopā pulcē Rita Valnere Mākslas muzejā atklātajā gleznu izstādē. Mūsu Valsts prezidentu Gunti Ulmani oficiālā vizītē uzaicinājusi Anglijas karaliene...

Tie ir tikai pirmie neatkarības gadu ražas aizmetņi, dažu zīmīgāko notikumu atvizmas uz Jaungada sliekšņa. Lai to būtu aizvien vairāk!

Bet jauko pirmskara radiopārraidi — dzimtenes dievnamu sasaukšanos — zvanu stundu — gan derētu atjaunot un turpināt kādai no Rīgas raidstacijām. Lai šīs svinīgās skaņas, stiprinot mūs ticībā un kopības izjūtā, svētrītos ienāktu ik katrā mājā, ik sirdī, iezvanītu gaišu, veiksmēm bagātu un laimīgu Jauno gadu!

Valdis Rūja

Trimdas arhīvi atgriežas

Latvijas Valsts arhīvs un Akadēmiskā bibliotēka aizvadītā gada nogalē rīkoja konferenci, par kuras emocionālo priekšspēli kļuva Misiņa bibliotēkas telpās sarīkotās plašās izstādes “Trimdas arhīvi atgriežas” atklāšana. Gan sarunām pie ekspozīcijas vitrīnām, gan konferences referātiem un runām cauri vijās lepnums par lielajām garīgajām bagātībām, kas ar šo arhīvu atgriešanos pilda mūsu kultūrvēstures apcirkņus, gan bažas, vai visi, kas to būs vēlējušies, arī atradīs iespēju atsūtīt mājup savas dzīves liecības, un vai mēs pratīsim godam saņemt, nosargāt un likt lietā šīs bagātības.

“..esmu vēlējusies, lai mana tauta mani pazīst,” tā pašā atmodas sākumā “Skolotāju Avīzē” rakstīja zemgaliete Irma Grebzde, kuras pirmās publikācijas trīsdesmitajos gados parādījās “Sējējā” un dažos citos žurnālos, bet daudzie stāsti, noveles un romāni tapuši un arī izdoti Kanādā, kur viņa pēc Vācijas bēgļu nometnēm radusi mājvietu. Ar vēlēšanos palikt savā tautā, ierakstīt kaut dažas rindas tautas likteņgrāmatā uz dzimteni savus rokrakstus, fotogrāfijas, vēstules, piemiņas lietas un citas liecības sūtījuši daudzi plaši pazīstami un arī mazāk zināmi latviešu literatūras, mākslas un zinātnes darbinieki no dažādām pasaules malām.

Ekspozīcijā skatāma daļa no arhīviem, ko pēdējos gados saņēmis Latvijas Valsts arhīvs un Akadēmiskā bibliotēka. Vairākās vitrīnās izkārtoti rakstnieka un vēsturnieka Ulda Ģērmaņa rokrakstu un darbu pirmpublicējumi, nesen mūžībā aizgājušā gleznotāja un mākslas zinātnieka Jura Soikana grafikas darbi un rokraksti.

Pazīstamā mākslinieka Sigismunda Vidberga (1890—1970) vedekla dāvinājusi albumu ar grafiku kserokopijām, avīžu izgriezumiem, fotogrāfijām un oriģināldarbiem. Gandrīz 100 gadu posmu aptver rakstnieka un gleznotāja Jāņa Sarmas (1884—1983) arhīvs. Starp manuskriptiem, grāmatām, zīmējumiem — arī kāda vēstule, kas daiļrunīgi stāsta par trimdas liecību ceļu mājup. Tā ir gleznotāja Kārļa Baltgaiļa vēstule, ko viņš no Cēsīm sūtījis uz Austrāliju savam draugam Jānim Sarmam, kas to nodevis tālāk rakstniekam un izdevējam Arturam Plaudim, kurš Austrālijā apkopoja un izdeva vēstules no okupētās Latvijas un kopā ar Pēteri Ērmani rediģēja arī autobiogrāfiju krājumu “Trimdas rakstnieki”. Uzzinājis, ka literāts Zigurds Ritmanis (1923—1996) Oregonā kārto latviešu rakstnieku un mākslinieku arhīvus, Plaudis šo vēstuli nosūtījis viņam. Nesen vēstuli no ASV saņēma Misiņa bibliotēkas vadītāja Anna Šmite.

Skatienu saista neredzēts dzejnieka Andreja Eglīša fotoattēls ar veltījumu Zigurdam Ritmanim:

— Ceļu ceļi tālu ved —

Kad tie vedīs mājās?

Par dažādajiem ceļiem, kā mājās atgriežas nacionālās kolekcijas, teātru materiāli, literātu, arhitektu, ārstu un mākslinieku arhīvi, un par to nozīmi tautas vēstures analīzē un latviešu kultūras kopsakarā konferencē runāja muzeju speciālisti, vēsturnieki un mākslas zinātnieki.

Baltijas centrālās bibliotēkas vadītājs Viesturs Zanders īsumā rakturoja baltvācu zinātnieka Oto Bonga bagāto literatūras un dokumentu krājumu, kas pagājušā gada rudenī tika nodots šai bibliotēkai un kļuva par tās pamatu. Valsts arhīva Politiski represēto un trimdas dokumentu daļas vadītājs Elmārs Pelkaus pieminēja Daugavas Vanagu bagātos dokumentu krājumus un teologa Visvalža Varneša Klīves dāvāto tēva arhīvu. Kā sevišķi slavējamu iniciatīvu viņš atzīmēja Kalamazū dzīvojošā latviešu sabiedriskā darbinieka Viļa Miķelsona regulāros sūtījumus uz savu jaunības zemi Lauberi, kur ar viņa gādību tapusi Grāmatu klēts ar 5000 grāmatām un vērtīgiem mākslas darbiem.

Konference beigusies, atstājot bagātu vielu pārdomām, izstāde vēl apskatāma Misiņa bibliotēkā.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Latvijas Valsts arhīvs savos svētkos un ikdienā

Par savu dzimšanas dienu Latvijas Valsts arhīvs uzskata 1961.gada 30.decembri, kad toreizējā LPSR Ministru padome pieņēma lēmumu par Centrālā valsts Oktobra revolūcijas un sociālistiskās celtniecības arhīva izveidošanu Latvijā. Tātad 35. gadi. Nav nekāda apaļa jubileja, tomēr kolektīvs to atzīmē godam — gan ar jaunām publikācijām un līdzdalību izstādē “Trimdas arhīvi atgriežas”, gan ar plašu starptautisku konferenci par arhīvu darba organizāciju.

Kopš 1991.gada, kad tika pieņemts Latvijas Republikas Likums par arhīviem un Valsts arhīvs ieguva savu tagadējo nosaukumu, tā darbā notikušas lielas kvalitatīvas un arī kvantitatīvas pārmaiņas. 1990.gadā tajā bija 1323 fondi ar 628 792 glabāšanas vienībām. Šā gada oktobrī šie skaitļi attiecīgi bija 4922 un 1 998 548. Izveidojušās jaunas nodaļas, radušies jauni darbības virzieni.

Kopš 1995.gada visa ienākošā informācija tiek ievadīta datorsistēmā, par ko atbild vecākā inspektore Judīte Gaile un vecākā arhīviste Dainida Liepiņa. Par eksperti Olgu Žiļičevu kolēģi teic, ka atmiņa viņai strādā ne sliktāk kā datoram. Kopā ar savu vadītāju Antru Rozenu viņas arī veido Uzziņu uzskaites daļu, kas ir viena no jaunākajām.

Arhīva direktore Daina Kļaviņa uzteic Māra Branča vadīto Kultūras dokumentu daļu un Elmāra Pelkana vadīto Politiski represēto un trimdas dokumentu daļu, tāpat arī Publikāciju daļu, kuras darbs ārpus arhīva sienām varbūt vislabāk redzams — ik gadus iznāk divas trīs grāmatas, publikācijas presē. Tāpat žurnāls “Latvijas Arhīvi” plaši popularizē arhīvos uzkrātos materiālus, radot interesi par vēsturi.

Konferencē, kas notika 12.decembrī, piedalījās arhīvu darba vadītāji no trim Baltijas valstīm, Dānijas, Vācijas un Polijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Somijas un Islandes. Kā uzsver Daina Kļaviņa, ar visu šo valstu arhīviem pēdējos gados izveidojušies cieši kontakti:

— Ar lietuviešu un igauņu kolēģiem regulāri tiekamies jau sen, bet kopš 1994.gada, kad bijām uzaicināti uz Skandināvijas valstu konferenci Norvēģijā, arī ar mūsu ziemeļu kaimiņiem uzturam pastāvīgus kontaktus. Jau trešo gadu piedalāmies Baltijas arhīvistu konkursā par tiesībām četrus mēnešus stažēties Zviedrijas Nacionālajā arhīvā. Un trešo reizi esam starp uzvarētājiem (katru gadu tiek piešķirtas divas vietas). Turp mūsu speciālisti brauc ar speciālu programmu, konkrētu mācību plānu un atgriežas ar daudzveidīgu speciālo literatūru, jaunām idejām un iecerēm. Ļoti vērtīga bija zinātniski metodiskās daļas vadītājas Līgas Dimantes piedalīšanās seminārā par arhīvu sadarbību ar uzņēmējiem, kas notika Skotijā. Es vairākkārt esmu apmeklējusi Vācijas Federālo arhīvu, un tā prezidents profesors Kālenbergs savukārt iepazinies ar Latvijas arhīviem. Esam izstrādājuši sadarbības projektu, kas ļauj cerēt uz kontaktu nostiprināšanos. Līdz šim esam piedalījušies tikai tajās konferencēs un semināros, uz kuriem mūsu braucienus finansējuši rīkotāji vai Sorosa fonds. Tāpēc ar prieku uzņēmām šoreiz tik daudz viesu savās mājās.

Vērtīgas un rosinošas bija pašas diskusijas un pārrunas, bet ne mazāk svarīgi, man šķiet, arī sagādāt mūsu darbiniekiem iespēju tikties ar tik interesantiem, savā nozarē ļoti kompetentiem cilvēkiem. Esmu lepna, ka visi mūsu daļu vadītāji un speciālisti par savu darbu var pastāstīt tekošā angļu vai vācu valodā un daudzās nozarēs ir cienīgi sarunas partneri.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Par Krievijas Valsts domes priekšsēdētāja ielūgumu

Saeimas preses dienests informē, ka 1996.gada 28.decembrī masu medijos izskanējusī informācija par Krievijas Valsts domes priekšsēdētāja G.Seļezņova ielūgumu Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājam A.Čepānim šī gada sākumā apmeklēt Maskavu un viesoties Krievijas parlamentā ir kļūdaina. Ne Latvijas Republikas Saeima, ne Ārlietu ministrija šādu ielūgumu nav saņēmusi.

Saeimas preses dienests