Latvija atceras 1991. gada janvāra Barikāžu dienas

"Meli un patiesība par barikādēm" — tā bija nosaukta Barikāžu atceres pēcpusdiena Latvijas Kara muzejā Rīgā, kas notika vakar, 19.janvārī. Pie Pulvertorņa atkal dega ugunskurs, atkal dziedāja vīru koris "Absolventi", kas toreiz, Barikāžu dienās, ik rītu no Doma laukuma modināja Rīgu ar tautas lūgsnu "Dievs, svētī Latviju!"

Teksti — no grāmatas "Triju Zvaigžņu atspīdums. Atmiņas par Andri Slapiņu… Gvido Zvaigzni… Juri Podnieku… " Foto — no Jura Krieviņa Barikažu dienu albuma

"Ar savu kameru iesvētīšu neatkarību un aizbraukšu strādāt. Kāpēc? Tāpēc, ka mana neatkarība ir darbs... darbs šai īsajā brīdī, kad Latvija zied." — Tāds ir viens no pēdējiem Andra Slapiņa ierakstiem dienasgrāmatā pirms desmit gadiem. Šodien aprit deviņi gadi kopš tās janvāra dienas, kad viņa dzīvību izdzēsa lode, kas bija tēmēta uz Latvijas neatkarību.

No 20. līdz 23. janvārim Kara muzejā tiek rādītas dokumentālās filmas "Baltie zvani", "Dūmu deja debesīs", "Uzvarai nolemtie" un "Kurš pavēlēja šaut". Šī pēdējā "Studijas–2" uzņemtā lente arī rāda, kādi ir meli un kāda ir patiesība par barikādm.

Ievadot atceres sarīkojumu, filmas režisors Zigurds Vidiņš teica: "Šī ir mūsu atbilde uz bezkaunīgajiem meliem, kas Krievijas Centrālās televīzijas programmā "Tēma" pagājušā gada janvārī tika pausti bēdīgi slavenā televīzijas žurnālista Ņevzorova safabricētajā filmiņā "Rfr 'nj ,skj" ("Kā tas bija"). Mēs nevarējām nereaģēt uz šo apmelojumu arī tāpēc, ka te ar veiklu montāžu pilnīgi sagrozīti Jura Podnieka studijas operatora Aleksandra Demčenko izteikumi, padarot viņu par Alfrēda Rubika, Viktora Alkšņa un viņiem līdzīgo politiķu versijas piekritēju, proti, radot iespaidu it kā tās ir arī viņa domas, ka liktenīgās lodes raidītas no Bastejkalna un šāvēji bijuši tā sauktie latviešu kaujinieki, kuri gribējuši izprovocēt asins izliešanu, lai saceltu troksni un pievērstu pasaules uzmanību."

Kaut gan daudzi šo sižetu, protams, bija redzējuši un vakara vadītāja Ieva Kvāle jau sākumā pateica, ka pēc melu filmas nāks patiesības filma, zāle nespēja vienaldzīgi vēlreiz noklausīties šo demagoģijas meistarstiķi. Pēc abu filmu noskatīšanās savās izjūtās dalījās daudzi Barikāžu dienu dalībnieki.

Šodien Barikāžu atceres pasākumi notiek visā Latvijā. Pieminot kritušos brīvības cīnītājus, vēlreiz atšķiram atmiņu grāmatu "Triju zvaigžņu atspīdums", ko ar ļoti lielu sabiedrības atsaucību 1994.gadā izdeva apgāds "Likteņstāsti".

Savās atmiņās par Andri Slapiņu, Gvido Zvaigzni un Juri Podnieku te dalās Andra tēvs Heinrihs Slapiņš, brālis Jānis un dzīvesbiedre Natālija Dišēna, Jura tēvs Boriss Podnieks, Gvido māte Ilona Zvaigzne, tēvs Jānis un dzīvesbiedre Daiga, kinooperators Raits Valters un daudzi jo daudzi viņu draugi, kolēģi, domubiedri. Citētas arī viņu pašu vēstules un ieraksti dienasgrāmatās.

Grāmata veltīta Andra, Gvido un Jura bērniem Didzim, Annai, Andrim, Unai, Krišjānim un Dāvim. Un mums visiem. Zigurda Vidiņa filma "Uzvarai nolemtie" tagad tiražēta rādīšanai skolās. Šķiet, arī šai atmiņu grāmatai vajadzētu būt katrā skolā. Jo tā ir grāmata par tiem, kas Latviju brīvu darīja.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Ābrams Kļockins:

Triju Zvaigžņu atspīdums. Atmiņas par Andri Slapiņu… Gvido Zvaigzni… Juri Podnieku… Grāmatu apgāds Likteņstāsti. 1994

Viņi dzīvoja starp mums un to pašu dzīvi, ko mēs visi. Viņi tikai gribēja būt godīgi pret sevi, pret tiem, ko filmēja, un tiem, kam filmēja. Nedz Andris, nedz Gvido nemeklēja savu lodi. Arī Juris nedomāja par to, kā līdz pēdējam nodzīt darbā savu sirdi. Viņi tikai, tāpat kā cauri gadu simtiem latviešu zemnieki, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem, kamēr bija dzīvi, darīja savu darāmo. Ne darbības joma, bet attieksme te ir no svara. Galu galā tieši tā tiek radītas visas paliekošās vērtības, tiek nodrošināta tautas esamība.

Atceroties Juri, Andri un Gvido, mēs atceramies arī laiku, kurā mēs visi, šķiet, bijām skaisti un gaiši un varējām lepoties cits ar citu un katrs ar sevi. Viņi mūsu atmiņās cieši jo cieši saistīti ar to, viņi to pārstāv un iemieso.

Tagad ikdienas rūpes it kā arvien bezcerīgāk attālina mūs no tā laika un mums pašiem, kādi mēs bijām tad un gribētu būt kādreiz vēl. Uzticība viņu piemiņai ļaus un liks mums būt uzticīgiem arī labākajam, kas mīt mūsos pašos.

Heinrihs Slapiņš:

(..) Savās atmiņās atgriežos Andra dzīves pēdējā dienā — 1991. gada 20. janvārī. Viņš uz brīdi bija pie manis ieskrējis. Izskatījās šausmīgi noguris, jo visas barikāžu dienas un naktis gandrīz bez pārtraukuma bija strādājis. Es teicu: "Andrīt, iedzer tēju, paēd un tad ej otrā istabā mazliet pagulēt. Pasaki, cikos vajag, es tevi atkal piecelšu." Andris eksplodēja: "Tēvs, ko tu runā!? Es taču esmu kinooperators, es strādāju dokumentālajā kino! Vai tad tu nesaproti, kas pašlaik notiek Rīgā, uz barikādēm? Cilvēki tur dzīvo dienām, naktīm. Ja es to visu neuzņemšu filmā, tad pēc mums neviens nezinās, kāds bija 1991. gada janvāris Rīgā. Katrs varēs notikumus interpretēt, kā gribēs. Patiesība būs vienīgi kino. Kādreiz tā būs milzu vērtība!"

Ko es varēju teikt? Kā vienmēr: "Nu labi, labi, ej." Arī Andris drusku noplaka: "Neuztraucies, tēvs, pavisam bez miega jau nedzīvojam, mēs tur, Kaķu mājā, brīžam maināmies."

Tas varēja būt ap kādiem četriem pēcpusdienā. Kur viņš no manis aizgāja — vai filmēt, vai uz savu dzīvokli, vai Kaķu māju —, to es nezinu. Tikai vakarā skatījos televizoru un uzzināju, ka Andris it kā ievainots. Es vēl iekliedzos: "Paldies Dievam, ka dzīvs, tikai ievainots…" Minēja 1. slimnīcu. Skrējām uz turieni. Mums saka: "Nē… pagaidiet…" Mēs tur gaidām, gaidām. Izrādās, ka ievests Gvido Zvaigzne, bet Andra nav. Tad es dzirdu ārsts čukstamies, ka viņš it kā esot Gaiļezerā. Atbrauca jaunākais dēls — Jānis. Drāzāmies uz Gaiļezeru. Taču cilvēks, kas tur strādā, teica: nē, Slapiņš gan neesot ievests.

Pēc tam padzirdējām, ka esot Doma baznīcā, — tur arī darbojoties medicīniskā palīdzība. Mēs ar Jāni izšķīrāmies, jo barikāžu posteņiem tikt cauri bija ļoti grūti. Es skraidīju no vienas vietas uz otru un visur stādījos priekšā: "Ticiet vai neticiet, bet es esmu Andra Slapiņa tēvs, pa televīziju teica, ka viņš ievainots vai varbūt jau nomiris, mēs neko nezinām." Ļaudis man ticēja un laida posteņiem cauri. Kādos vienos naktī nokļuvu Doma baznīcā. Kāds tur mani pazina, es neatceros, kas, bet pēc apkārtējo sejām sapratu, ka ar Andri nav labi. Visi uz mani raudzījās klusēdami un ar līdzjūtību. Tad mani ieveda nelielā telpiņā un iedeva tableti, lai es noriju. Es biju tā satraucies, ka neko neaptvēru, darīju, ko man liek. Tad kāds teica: "Andri jūs varat redzēt Doma baznīcas dārzā — tur viņš guļ." Mēs gājām un ieraudzījām nestuves… Es Andra sejā neskatījos, es nespēju, bet pazinu pēc galvas, pēc cepures, pēc visa auguma. Es laikam saļimu (..)

Man mājās tagad ir īpatnējs galda pulkstenis — zem stikla kupola, ar diviem bumbulīšiem, kas nemitīgi kustas uz vienu un otru pusi. Tā ir Andra pēdējā dāvana, kuru viņš man atveda no sava pēdējā ārzemju brauciena — no Francijas. Tas bija divas nedēļas pirms viņa nāves. Andris, kā vienmēr, steidzās. Pulksteni dodams, viņš teica: "Tēvs, man tas ļoti iepatikās — tajā var redzēt dzīvību. Tev vienmēr būs piemiņa no tava kustīgā dēla."

Jānis Slapiņš:

(..) Andris bija riska cilvēks, ļoti pārdrošs. Taču viņš apzinājās savas profesijas bīstamību. Reiz mēs abi skatījāmies filmu par kādu kinožurnālistu, kas iet bojā lidmašīnas avārijā. Tas bija Afganistānas kara laikā. Andris teica, ka šajā filmā ir pateikts būtiskais par operatoru dokumentālistu — viņam vienmēr jābūt notikumu degpunktā un katru mirkli jābūt gatavam iet bojā. Neraugoties ne uz ko. Taču Andris nevarēja paredzēt, ka tas notiks tieši tā.

Viņš kādreiz bija filmējis slaveno sportisti un dakteri Inesi Jaunzemi, un viņi bija sadraudzējušies. No sarunām ar Inesi Andrim bija radusies dīvaina pārliecība, ka, nokļūstot apšaudē, iespēja tikt trāpītam tieši sirdī ir ļoti niecīga, jo visā ķermenī tā ieņem pavisam mazu vietiņu. Bet jebkurš cits ievainojums Andrim nešķita bīstams, jo, viņaprāt, Viktora Kalnbērza komanda viņu noteikti atkal saliktu kopā. Tāpēc viņš nebaidījās.

Taču svins atrada tieši Andra sirdi.

Dzīvē notiek neizskaidrojamas lietas. Kad mēs pirmo reizi skatījāmies unikālos kadrus, kur ieslēgtā kamera Bastejkalnā pati fiksē Andra dzīves pēdējos mirkļus, viņa beidzamos dziestošos vārdus, es iesaucos: "Mamma runā!" Visi, kas mēs tur bijām un kas mammu pazinām, to dzirdējām: Andris runāja savas mirušās mātes balsī.

(..) Tas bija liktenis, ka Andrim vajadzēja iet bojā. Bet vai bija vērts? Man par to ir bieži jādomā. Viņš krita kā karavīrs, kaut arī karavīrs nebija, jo mūsdienu bruņotajās sadursmēs no kino, foto un videokamerām bieži baidās vairāk nekā no ieročiem. Tagad tik daudz kas tiek darīts tumsā, slēpjoties aiz maskas. Žurnālists, īpaši ar kameru rokās, spēj liecināt patiesību, un tiem, kas dara tumsas darbus, patiesība ir nāvējoša. Andri neķēra nejauša lode, viņu aukstasinīgi novāca. Savu pienākumu, ar kuru lepojās, viņš izpildīja. Tāpēc Latvijas, savas tautas labā Andra nāvei bija nozīme. Bet tā ir tikai puse atbildes, jautājot: "Vai bija vērts?" Kā brālim man tā ir neizmērojama traģēdija.

Vai tiešām cilvēkam ir jāaprok savs vistuvākais, lai saprastu, ka karš nav rotaļa, nav "vīru spēle brīvā dabā", bet gan absurds, vislielākā bezjēdzība?

Juris Podnieks:

(..) Vajadzīgas normālas attiecības, mums pašiem tās jāveido, jāatbrīvojas no padomijas verga. Tas paaudžu paaudzēs mūsos sēž, tāpēc atbrīvoties būs grūti. (..) Mēs, latvieši, domājam: esam te dzimuši, esam te auguši, viss mums pienākas. Bet vai varam katrs sev godīgi uzdot jautājumu: cik es esmu latvietis, cik esmu godīgs pret savu tautu un zemi? Arī bagātības raušot, melojam, ka gribam tās atstāt bērniem, patiesībā mēs vācam to visu sev. Ja mēs runājam par vērtībām, šodien mums jāmaina materiālās vērtības pret citām, šodien ir citi altāri, uz kuriem sevi likt. Tā ir tā dzīvā Latvija, kas mums vēl ir, tie cilvēki, kas pa vienam jāliek kopā, kas tic, kas māca ticēt citiem. Nu mēs zinām, ka mēs drīkstam būt, vēl mums jāpierāda, ka mēs varam būt. Es lidoju virs Latvijas un domāju: ārprāts, cik mēs esam bagāti — tie meži, kas mums ir! Bet daudzi to vēl nesaprot, neapzinās. Es Anglijā meklēju mežu, braucu vairākus simtus kilometru, līdz atradu kaut ko līdzīgu — nedaudz koku, simt soļu un atkal lauki. Es Anglijā biju pie cilvēkiem mājās, ziniet, viņiem nav grāmatu, viņiem mājās nav dzejoļu grāmatu, tās tur kalpo tikai kā iemigšanas līdzeklis. Bet mums ir, mums ir Rainis, Dziesmusvētki, mums ir arī šī gada janvāris...

Raits Valters:

(..) Juris uzskatīja, ka dokumentālistam nevajag afišēt savus uzskatus, savu piederību, pat simpātijas kādām kustībām, ne nacionālām, ne centriskām, ne kreisām, tas darbam var tikai traucēt. Viņš man sacīja: nekad netaisi propagandu, lai cik smalka arī tā būtu. Tev no tās jānorobežojas, jābūt tīram… Nebija jau nekāds "komjaunatnes laiks".

(..) Jurim nekad nebija tāda mierīgāka posma, galvā vienmēr bija kāda ideja, viņš vienmēr klusi "mutuļoja".

Gribu atgādināt, ka Juris nekad nebija kompartijā, netika tajos laikos "sasmērējies". Darbojās drosmīgi — ko bija izdomājis, to ielika un atstāja filmā. Viņam nevajadzēja kompartijas aizsega kā vienam otram režisoram, kuri motivēja, ka citādi darbu nevarēs dabūt. "Muļķības," viņš mēdza sacīt, "visu var izdarīt. Ko Lepeško? Viens ieliktenis jau nu nenoteiks, ko un kā man darīt!" Un, kad Lepeško spieda izņemt ārā kadrus no "Strēlnieku zvaigznāja", Juris gāja uz montāžu un vēsā mierā salika tos atpakaļ. Īpatnēji, ka tajā laikā un arī vēlāk viņam bija tādi kā aizbildņi — līdzautori — Peters, Kļockins, hronikas redaktors Margoļins. Tāda kā aizmugure, cilvēki, ar kuriem viņš varēja piesegties, ielikt titros un kurus bija pratis dabūt savā "kompānijā". Tajos laikos redaktori bija obligāta prasība, vēlāk, kad Juris izveidoja savu studiju, viņam pievienojās jauni, radoši cilvēki. Juris bija režisors, kas mācēja savus darbus aizstāvēt. Viņš man stāstīja, kā Maskavā bijis jācīnās par "Strēlnieku zvaigznāju". Juris vienmēr meklēja patiesību. Vienam otram tas, protams, nepatika. Šķiet, sākās bīstamas spēles. Tādēļ arī vēlāk radās tik daudz versiju par viņa bojāeju. Atceros, tēvs man todien piezvanīja no Kuldīgas: "Tu zini, ka Juris ir pazudis?" Tas bija neticami. Kā var tā pazust? Latvijā? Zvirgzdu ezerā? Kā tik ilgi var neatrast cilvēku vienā mazā, dzidrā ezeriņā, Kurzemē visdzidrākajā un arī visdziļākajā? Var visu izskaidrot vienkārši — tāds liktenis. Var aizdomāties, kā Juris drupināja un dedzināja sevi ikdienas darbā.

Juris pats strādāja daudz un mācēja pulcināt ap sevi strādīgus, patstāvīgus cilvēkus. Tāds bija arī Gvidis. Cik atceros no tā laika, kad abi strādājām par operatora asistentiem, viņš bija ļoti izpalīdzīgs, centīgs, arī enerģisks, strādāja un mācījās kinoinstitūtā Maskavā. Man tādi cilvēki vienmēr ir patikuši. Kad gāju uz kinokomiteju arī runāt par studijām Maskavā, savējie mani jau brīdināja, ka republikas vietu vienalga nedabūšu, jo neesmu komjaunietis. Savādāk kā citi arī domāju. Un tad atteicu — paldies, nē, nevajag, labāk palieku autodidaktā, mācos pats, strādājot pie meistariem. No Andra un Jura esmu mācījies daudz. Žēl, ka viņu vairs nav. Būtu varbūt vēl kopā strādājuši. Liktenis jau visus nodomus sajauc.

Juris vēlējās pabeigt Andra iesākto filmu "Baltijas sāga". Slapiņa nodoms bija filmā atklāti parādīt, ka Otrais pasaules karš pie mums vēl nav beidzies, jo daudzas lietas vēl nav atrisinātas (okupācijas sekas). Uz daudziem jautājumiem nav atbildēts arī vēl šodien, toreizējā situācija līdz galam nav izpētīta un novērtēta. Andrim jau 1989./90. gadā bija savākts daudz materiālu. Par bēgļu laivu pārcēlājiem, par pamesto Kurzemes jūrmalu, par izpostītajām ģimenēm, nelaimīgiem, laika salauztiem cilvēkiem. Tam visam nopietni pieķerties šobrīd vēl ir grūti. Varbūt tieši šobrīd neviens īsti nespēj pacelt šo sarežģīto tēmu tādā līmenī, kā Andris bija iecerējis: kas mēs, latvieši, esam un kādi esam bijuši. Iesāktu filmu pabeigt citam ir ļoti sarežģīti, turklāt šī tēma ir klupšanas akmens ne tikai ieceres autoram, bet visai mūsu sabiedrībai. Okupācijas izraisītās sekas pasaules varenie vēl šodien negrib oficiāli atzīt, kur nu vēl novērst! Bet viens spēcīgs, godīgs darbs par latviešiem Otrajā pasaules karā daudz ko izgaismotu, liktu mums pašiem skaidrām acīm ieraudzīt to dienu notikumus.

(..) Tonakt es ar palīgiem filmēju, kā omonieši atgriežas savā bāzē. Mani vienmēr interesējuši pretinieka darbi un domas, arī to pašu omoniešu, kurus gan uzskata tikai par izpildītājiem. Kad es vēlāk braucu pie viņiem uz Tjumeņu, Juris mani sponsorēja — sedza ceļa izdevumus man un vēl diviem puišiem, kā arī iedeva kameru. Es sagatavoju materiālu arī Podniekam. Savu materiālu piedāvāju arī Latvijas televīzijā, bet tur neviens nebija ieinteresēts to izmantot. Teica — viņi jau vairs neesot republikā. Nevienu vairs neinteresēja omonieši, par specvienību "Alfa" nemaz nerunājot. Reāli tieši "Alfa" varēja būt Andra nogalinātāji! Šeit vajadzēja pāris upuru, lai tauta no Vecrīgas ietu pretim, tāds varēja būt viņu plāns. Bet tā jau ir citas iestādes kompetence — spriest un pierādīt to dienu notikumus.

Starp citu, mēs ar Juri gadījāmies kopā arī tad, kad arestēja Rubiku, un mums tad bija vienāds viedoklis: Rubiks ir vīrelis, kas politisko pārliecību nemaina. Daudzi taču ir tik šaudīgi. Puča dienās tas skaidri bija redzams. Tajās dienās mēs ar Juri dažās vietās bijām līdzās, dažās ne, katram bija savs materiāls, un mēs spriedām: ja pučs būtu ieildzis vēl kādas dienas, skaidrāk būtu redzams, kas ir kas. Tajās karstajās dienās mēs strādājām, tā teikt, ar uzlocītām piedurknēm, bet Latvijas televīzija neko nedarīja, lai to visu fiksētu. Riskanti jau, protams, tas bija, filmēšana vispār ir riskants darbs, Juris vienmēr teica, ka par operatoru strādāt var tikai drosmīgi cilvēki, "ar aknām". Pēdējā laikā viņš pats gan vairāk montēja nekā filmēja. Podniekam bija izveidojusies ļoti laba komanda. Bez Andra un Gvido labi strādāja vēl vairāki puiši, kas Podnieka studijā ir ierindā joprojām, — operatori Uldis Millers, Dainis Kļava.

Tiku Juri filmējis 1987. gadā Zaķusalā, kad viņš bija gada cilvēks Nr.2 un kopā ar citiem uzstājās televīzijas pārraidē. Viņš no tās sarkani veidotās zāles Zaķusalā pateica to, ko domāja, — par Helsinku grupu un pārējiem, lika saprast, ka iekārtai ir jāmainās, ka īstie revolucionāri ir tie, kas to pieprasa un ir gatavi ieceres realizēt arī dzīvē. Viņš to pateica tik spēcīgi, ka daudzi augstākstāvošie pat apmulsa. Un tas bija gadu pirms Tautas frontes dibināšanas. Raidījumā, protams, daudz no pateiktā izgrieza. Man viss Jura pateiktais ir saglabājies arhīvā. Viņš bija labs prognozētājs — ir tādi laiku maiņu paredzētāji, viņi jūt, kas notiks tuvākā nākotnē. Juris tāds bija.

Podnieks nekad neatteica man padomu, arī tehnisku palīdzību. Iedeva labu kameru, kad braucu filmēt pirmās zemessardzes akcijas, kad tiem vēl nebija pat formastērpu, bet tikai laba griba darboties. Ar viņa studijas kameru tika uzfilmēta zemessardzes akcija Tosmārē — Krievijas armijas daļu aplenkšana un kontrole. Par šo tematiku Podnieka arhīvā jābūt daudziem materiāliem. Žēl gan, ka studija pagaidām tos tālāk neizmanto. Būtu interesanti filmās redzēt, kā veidojās Latvijas aizsardzības spēki pēc 1991. gada. Šiem materiāliem jābūt.

Nožēloju, ka, ejot pie Jura pēc palīdzības, maz esmu domājis par to, kā palīdzēt viņam pašam. Es turējos atsevišķi. Mēs, latvieši, jau tādi savrupnieki esam. Varbūt vajadzēja strādāt roku rokā? Jo katrs par sevi, tas ir tā… šķeltnieciski varbūt. Ja es viņam kā patiess atbalstītājs būtu vairāk palīdzējis, laikmeta liecību būtu vairāk. Juris man kā savam uzticīgam sekotājam un māceklim nekādus konkrētus uzdevumus nedeva, ļāva pilnīgi brīvi izvēlēties, kā strādāt. Es nācu pie viņa pēc padoma kā pie tēva. Un tas ir galvenais, kas mani virzīja uz priekšu, bet Juri Podnieku cēla debesīs.

Boriss Podnieks:

(..) Juris bija uzdrošināšanās cilvēks. Enerģisks, godkārīgs, atbildīgs — viņš orientējās uz pasauli, uz augstākajām prasībām un standartiem. Tāpēc viņš strādāja tādā tempā, sevi netaupot, pamazām sadegot.

Viņa darbamūžs kino. Par to daudz rakstīs cilvēki, kuri diendienā ar viņu kopā strādāja. Es, vērojot viņa darbu un cik spēdams atbalstot Juri, biju liecinieks tam, kā viņš, izejot cauri dažādām bērnības likstām, cauri mūsu nesaprašanās periodam, augdams ģimenē, kur nav mātes, pamazām izveidojās par spēcīgu personību.

Jau sākot no pirmajiem darbiem, kuros viņš piedalījās kā operators, un beidzot ar savām lielajām autorfilmām, Jurī veidojās un arvien vairāk nostiprinājās vēlēšanās iedziļināties cilvēka dvēselē. Jurim uzticējās gan jauni cilvēki, filmas "Vai viegli būt jaunam?" varoņi, gan sirmgalvji "Strēlnieku zvaigznājā". Viņš spēja atrast ceļu uz visdažādāko cilvēku sirdīm un atvērt tās.

Katrā cilvēkā, pat vistumšākajā dvēselē, Juris centās saskatīt gaišumu. Viņš vēlējās saprast, kāpēc cilvēks ir spējis darīt ļaunu, meklēja cēloņus šai rīcībai.

Varbūt tāpēc, ka Jura pusaudža gadi bija tik riskanti, pilni nepatikšanu un pārdzīvojumu, nesaprašanos un kļūdu, viņš spēja saprast un iedziļināties tādu cilvēku būtībā, kuru dvēseles šķiet bez gaišuma. Juris spēja izprast arī sev gluži pretējus uzskatus, nenosodot, bet atklājot, kāpēc cilvēks nonācis pie savām, varbūt tumšām domām.

Varbūt šī spēja saprast un cienīt dažādus uzskatus bija par pamatu tam, ka viņš ļoti ātri sapratās ar jebkuras tautības cilvēkiem un visur, kur viņš brauca, viņam bija draugi, bet nelabvēļi viņu cienīja.

Katrs cilvēks ienāk šai saulē un kādreiz aiziet no tās. Starp šiem diviem — ienākšanas un aiziešanas — punktiem ir dzīve.

Man liktenis deva grūtu dzīvi. Vajadzēja daudz garīga spēka, lai dzīvotu. Mana bērnībā iegūtā slimība arvien vairāk grāva manu veselību, līdz 1983.gadā tiku piekalts slimības gultai. Kaut fiziski biju kļuvis nevarīgs, garīgi biju stiprs, jo mans balsts bija mans dēls. Viņa darbi, to augstais vērtējums deva spēku dzīvot.

Atmodas laiks ierāva visu Baltiju pārmaiņu vilnī. Šī viļņa uzbangojums pacēla un ierāva sevī daudzus, sevišķi jaunos cilvēkus. Notikumi raisījās ar fantastisku ātrumu un diemžēl ne bez asinīm. Visur, kur skanēja cilvēku vaidi un lija asinis, Juris ar savu komandu bija klāt, lai dokumentētu šo laikmeta griežu cerību pilnos, bet diemžēl bieži traģiskos notikumus. Tā tas bija Černobiļā, Tbilisi, Viļņā un arī Rīgā.

(..) Pēdējo reizi tikāmies 1992.gada 21.jūnijā. Juris solījās nolīgot Jāņus un 25.jūnijā atbraukt pie manis uz Inčukalnu. Viņš aizbrauca, un tad notika briesmīgākais, pēc kā manai dzīvei mazinājās jēga, līdz kamēr apņēmos uzrakstīt par Juri.

Juris vēlējās atbrīvoties no nāves un vardarbības filmēšanas un pēc iespējas ātrāk pievērsties iecerei par Jāzepu — nākotnes humānajai idejai, kad cilvēki meklēs viens otru, lai palīdzētu, nevis nonāvētu.

Juris pasaulē ap sevi meklēja tikai balto un tīro, kaut arī bieži rādīja sāpes un ciešanas. Viņš kalpoja gaismai un atdeva tam visus spēkus.

Jura liktens valoda bija kino, un viņš nebaidījās tajā runāt.