• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Attīstība, vide, Latvija un Eiropas Savienība. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 11.10.1996., Nr. 172 https://www.vestnesis.lv/ta/id/40829

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Latvijas banku sistēma - virzībā uz priekšu"

Vēl šajā numurā

11.10.1996., Nr. 172

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Indulis Emsis, vides valsts ministrs:

Attīstība, vide, Latvija

un Eiropas Savienība

Cienītās dāmas un godātie kungi! Laiks skrien neticami ātri. Liekas, tas bija pavisam nesen, kad mēs, zaļās loģikas piekritēji, tikāmies mūsu trešajā konferencē. Bet, rau, pagājuši jau divi gadi. Un šajos divos gados atkal tik daudz kas mainījies mūsu dzīvē, mūsu valstī. Iepriekšējā reizē mēs debatējām par līdzsvaroto attīstību. Mēs mēģinājām rast vai pat uzminēt Latvijas zaļo jeb, kā tagad mēdzam teikt, — ilgtspējīgo attīstības ceļu. Domāju, ka daļēji mums tas izdevās, vai gan citādi ilgtspējīgās virzības nepieciešamība būtu uzsvērta valdības deklarācijā un atrodama premjerministra runu tekstos.

Atļaujiet man nedaudz ielūkoties ilgtspējīgās attīstības termina vēsturē. Ekoloģiskās katastrofas draudi piespieda 113 valstu vadītājiem 1972. gadā Stokholmas konferencē par cilvēkvidi satikties un nopietni izvērtēt tautu nākotnes izredzes. Stokholmā toreiz izskanēja pirmais draudu zvans. 1983. gadā Apvienotās Nācijas izveidoja Pasaules vides un attīstības komisiju. Četrus gadus vēlāk komisija prezentēja ziņojumu “Mūsu kopējā nākotne” (Our Common Future). Komisija, kuru pēc tās priekšsēdes vārda saucam par Bruntlandes komisiju, nāca klajā ar atziņu: “Cilvēcei ir iespēja veidot attīstību ilgtspējīgu — nodrošināt, ka tā apmierina tagadnes vajadzības, nemazinot iespējas nākotnes paaudzēm apmierināt viņu vajadzības.”

1992. gadā Riodežaneiro 179 Zemes konferences dalībvalstis vienojās par rīcības programmu XXI gadsimtam — “Agenda–21”, vienojās par kopēju rīcību kvalitatīvas vides, veselīgas un ilgtspējīgas ekonomikas nodrošināšanai.

Dāmas un kungi! Valstis, kas dzīvo Baltijas jūras sateces baseinā ar vairāk nekā 80 miljoniem iedzīvotāju, 1972. gada ANO konferences par cilvēkvidi rosinātas, 1974. gadā parakstīja konvenciju par Baltijas jūras aizsardzību — Helsinku konvenciju. Tas bija pirmais nozīmīgais solis, lai uzsāktu kopējas aktivitātes Baltijas jūras vides aizsardzībā. Neskatoties uz šīm aktivitātēm, ekoloģiskā situācija Baltijas jūrā laika posmā no septiņdesmitajiem līdz deviņdesmitajiem gadiem turpināja pasliktināties. Kļuva skaidrs, ka ir nepieciešams pastiprināt aktivitātes, lai pārtrauktu tālāko jūras eritrofikāciju, mazinātu industriju, komunālās saimniecības un lauksaimniecības slodzes. Un atkal mūsu ziemeļu kaimiņš — Zviedrija — 1990. gadā aicināja visu valstu ministru prezidentus uz konferenci Ronebī (Ronneby), lai apspriestu Baltijas jūras deklarāciju. Simboliski, ka konferencē Ronebī trīs Baltijas valstis jau piedalījās neatkarību atguvušu valstu statusā. Es vienmēr ar saviļņojumu atcerēšos konferences ēku, kuras karogu mastos blakus citu valstu karogiem plīvoja arī Latvijas sarkanbaltisarkanais valstiskuma standarts. Šis ir brīdis, no kura arī Latvija un arī Lietuva, un Igaunija uzņēmās starptautisku atbildību par Baltijas jūras ekoloģisko likteni.

Baltijas jūras deklarāciju un Baltijas jūras vides aizsardzības konvencijas jauno tekstu pieņem vides ministru diplomātiskajā konferencē Helsinkos 1992. gadā. Šo starptautisko aktivitāšu līdzšinēji lielākais praktiskais ieguvums ir “The Baltic Sea Joint Comprehensive Environmental Action Programme”. Programma identificēja 132 karstos punktus (hot spot), no kuriem 47 tika piešķirta augsta prioritāte. Tika sagatavota un šobrīd var teikt — jau daļēji arī īstenota — investīciju programma, kas tika fokusēta uz karsto punktu negatīvās ietekmes uz vidi būtisku samazināšanu. Baltijas jūras valstis vides aktivitāšu jomā pārvarēja nacionālo egoismu un uzsāka kopēju vides programmu un investīciju projektu realizāciju. Īsā laika posmā tika sagatavoti investīciju projekti visās valstīs. Valstis, kuru ekonomika atrodas pārejas periodā, saņēma nozīmīgu palīdzību vides institūciju stiprināšanai, vides izglītībai un likumdošanas aktu pilnveidošanai, investīciju projektu sagatavošanai un realizācijai. Šogad Visbijā Baltijas jūras valstu premjeri vienojās, ka 1998. gadā būs gatava “Agenda–21” Baltijas jūras reģionam. Atskatoties uz pēdējo sešu gadu aktivitātēm, man ar gandarījumu jāsecina, ka Latvijā un citās Baltijas valstīs vides aizsardzības jomā ir vērojams progress. Mūsu upes un ezeri ir kļuvuši tīrāki, mūsu mežu platības ir palielinājušās, ir reducēta slodze uz Baltijas jūru. Latvijas upes dod 8 procentus no visu Baltijas jūras upju kopnoteces. No Latvijas upēm Baltijas jūrā nonāk 5—17 procenti N ( slāpeklis) un 4—7 procenti P (fosfors).

56 procenti ūdeņu, kas ietek Baltijas jūrā, nāk no citām valstīm (tranzītūdeņi). Slodžu samazinājums no Latvijas Baltijas jūrā no 1990. gada līdz 1995. gadam: organiskie savienojumi par 70 procentiem; slāpekļa (N) savienojumi par 54 procentiem; fosfors (P) par 30 procentiem. Latvijas upju ūdeņu kvalitāte 87 procentos gadījumu tiek vērtēta kā laba; 10 procentos — vidēji ietekmēta; 3 procentos — piesārņota.

Pozitīvas ekoloģiskās bilances galvenie iemesli ir šādi:

1) rūpnieciskās ražošanas pārstrukturēšanās, veco nerentablo ražotņu likvidācija, privatizācijas process un jaunu, videi draudzīgu tehnoloģiju ieviešana;

2) zemes reforma Latvijas laukos. Kopsaimniecību un lielfermu likvidācija, zemes atdošana bijušajiem īpašniekiem un viņu mantiniekiem, taupīgs lauksaimniecisko ķimikāliju pielietojums, subvenciju un valsts protekcionisma trūkums zemniecībai, mežu platību pieaugums.

Daži skaitļi, kas raksturo situāciju:

• zemnieku saimniecību skaits 1990. gadā bija 7,5 tūkst.; 1996. gadā jau ap 70 tūkst.;

• minerālmēslu pielietojums kopā 1990. gadā samazinājies par 75 procentiem; pesticīdu — par 90 procentiem. Latvijas augsnēs smagie metāli ir vidēji 10 reizes mazāk nekā Holandē;

• meži Latvijā — 44 procenti; purvi — 10 procenti, no tiem 70 procenti neskartu un 1/7 daļa īpaši saudzējamu; aizsargājamās teritorijas aizņem 7 procentus no valsts teritorijas;

3) valsts protekcionisma pārtraukšana enerģētikas sektorā, kas veicināja taupību visās vietās un lietās;

4) vides aizsardzības valstisko institūciju izveidošana un to darbības efektivitātes palielināšanās;

5) valsts investīciju programmas realizācija trīs prioritārajos sektoros — enerģētikā, transportā un sakaros, vidē;

6) starptautiskais atbalsts vides jomā, bilaterālā un multilaterālā palīdzība, atbalsts investīciju programmām.

Dāmas un kungi, atļaujiet man nedaudz pakavēties pie šī pēdējā punkta nozīmīguma. Lieki atgādināt, ka Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm, kuru ekonomika ir pārejas periodā, ir vienlaikus jāatrisina vesela virkne īpaši nozīmīgu problēmu. Ir jāiedibina neatgriezeniski demokratizācijas un subsidiaritātes principi, jāatrisina ekonomisko reformu un privatizācijas samezglojumi, jāgādā par valsts drošību, tiesiskumu, kārtību, izglītību un veselību. Ir jāpanāk arī būtiski uzlabojumi vides kvalitātes jomā. Diemžēl visi pārkārtojumi prasa laiku un līdzekļus, tādēļ ir ļoti grūti valstij atvēlēt pietiekami daudz līdzekļu vides aizsardzības programmu realizācijai.

Tieši šādā, īpaši grūtā, situācijā nenovērtējama ir palīdzība, ko Latvija saņem no mums draudzīgajām kaimiņvalstīm — Zviedrijas, Somijas, Dānijas u.c., kā arī Eiropas Savienības institūcijām. Ūdensapgādes un komunālo notekūdeņu attīrīšanai, kā arī atkritumus saimniecības sfērās līdz pat 30 procentiem no investīciju kopsummām esam saņēmuši grantu formā, 30 procenti ir mīkstie kredītresursi no starptautiskām finansu institūcijām (Pasaules banka; Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka; Eiropas Investīciju banka; Ziemeļvalstu finansu korporācija u.c.), 30 procenti ir nacionālie resursi (pašvaldību un valsts budžeti), 10 procentus investē attiecīgās uzņēmējsabiedrības. Tikai šādā kopfinansējuma formā risinot investīciju projektus komunālajā sektorā, ir iespējams panākt būtiskus uzlabojumus arī vides kvalitātes jomā un izbēgt no sociālās spriedzes kāpuma sakarā ar pārāk strauju komunālo pakalpojumu tarifu pieaugumu un iedzīvotāju zemo maksātspēju.

Dāmas un kungi! Latvijas ģeogrāfiskais novietojums ir tāds, ka tikai 30 procenti no ūdensteču baseiniem, kas šķērso Latviju, ir mūsu valstī. Tāpat varam konstatēt, ka gaisa piesārņojums, kas nonāk Latvijā, ap 60 procentiem ir vietējas izcelsmes. Tādēļ mūs īpaši interesē starptautiskā sadarbība vides jomā, it īpaši starprobežu piesārņojuma pārnešu jomā. Mēs aicinām mūsu kaimiņvalstis ievērot Riodežaneiro deklarācijas par vidi un attīstību principus:

• “Valstīm ir suverēnas tiesības izmantot savus resursus, bet tas jādara, nenodarot kaitējumu videi ārpus savas valsts robežām”;

• “Valstīm jāattīsta starptautiskā likumdošana, lai nodrošinātu kompensāciju par kaitējumu, ko aiz savas valsts robežām nodarījusi tās kontrolē esošā darbība”;

• “Valstīm jābrīdina citas valstis par dabas nelaimēm vai darbību, kam var būt kaitīga pārrobežu ietekme”.

Šo principu neievērošanas dēļ šovasar visā Latvijas jūras piekrastē (500 km) bijām spiesti organizēt mazuta piesārņojuma savākšanas un likvidācijas darbus. Piesārņojuma izplatības analīze parādīja, ka mazuta noplūde notikusi jūrā Krievijas vai Lietuvas jurisdikcijai pakļautajos ūdeņos. Valdošo vēju un straumju virzība ir tāda, ka mazuts tika izskalots galvenokārt (ap 200 tonnām) Latvijas pludmalēs. Šo iemeslu dēļ zaļās loģikas piekritēji ļoti sāpīgi uztver plānus par jaunu naftas produktu operāciju realizāciju atklātā jūrā Latvijas robežas tuvumā Būtiņģē. Mēs rosinām kaimiņus izvēlēties tādus risinājumus, kas ļautu ievērojami samazināt avārijrisku, un piedāvājam savas valsts atbalstu šādu plānu realizācijai. Mēs aicinām valstis, kas to vēl nav izdarījušas, — arī Lietuvu — ratificēt Helsinku 1992. gada konvencijas “Par Baltijas jūras vides aizsardzību”, “Par robežšķērsojošo ūdensteču un starptautisko ezeru aizsardzību un izmantošanu”, “Par rūpniecisko avāriju robežšķērsojošo iedarbību” un Espo 1991. gada konvenciju “Par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā”, Londonas 1973. (1978.) gada starptautisko konvenciju “Par preventīvo aizsardzību pret piesārņojumu no kuģiem” (MARPOL konvencija), Vīnes 1963. gada konvenciju “Par civilo atbildību par kodolkaitējumiem” u. c.

Dāmas un kungi! Tagad par Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā. Mūsu līdzsvarotas attīstības centienu sakarā es mēģināšu analizēt tikai dažus integrācijas aspektus, un proti:

1) ko attīstīsim, kopsim un atjaunosim no mūsu nacionālajām vērtībām ceļā uz Eiropas Savienību;

2) ko atstāsim vēsturei un zināšanai nākamajām paaudzēm no mūsu pagātnes un tagadnes negatīvās pieredzes.

Ko saudzēsim. Pirmkārt jau demokrātijas principus, drosmīgu, pārdomātu un ilgtspējīgu reformpolitiku. Tautas dzīvesziņu un valodu, dabu un mūsu savpatību.

Lūkojoties Eiropas Savienībā, mēs redzam citas tautas un kultūras, kurām pēckara gadu liktenis ir bijis labvēlīgāks par mūsējo. Dzīves līmenis rietumu kultūras tautām ir daudz augstāks, taču kultūras tradīcijas ir ļoti atšķirīgas un vienojošais visām laikam gan ir patēriņa jeb konsuma kults. Patēriņa prieki ir līdzīgi visām tautām, taču kultūrvides atšķirīgas. Latvijas lauku kultūrvide ir ļoti savpatīga, tā ir mūsu patiesā nacionālā bagātība. Savpatība ļauj mums saglabāt nacionālās kultūrvērtības, ieražas un tikumus, ļauj mūs atpazīt citu kultūru raibajā ņudzeklī. Krītot pēckara dzelzs priekškaram, Latvijai ir jāapzinās sava vērtība, savi atšķirīgie vaibsti. Tikai atšķirīgā kopšana garantē tautas identitātes ilgtspējību. Tikai atšķirīgais piesaista citu tautu un kultūru interesi, veicina draudzīgu saišu veidošanos ar tām.

Latvijas lauku kultūrvide ir savdabīgs pagātnes mantojuma un nākotnes ilgtspējīgās attīstības garants modernajā cilvēka un vides savstarpējo attiecību izpratnē. Es centīšos aprakstīt galvenās lauku ainavas un dzīvesveida vērtības, kas, manuprāt, ir visai unikālas Latvijā.

Viensēta

Viensētas ir kā mazas ekoloģiskas mītņu saliņas ainavā. Izklaidība telpā, novietojums ainavā un apbūves principi ir videi draudzīgi. Cilvēks, darbs, miteklis un daba ir loģiskā, ļoti ciešā harmoniskā saistībā. Vielu un enerģijas aprites cikls ir organizēts ar minimāliem zudumiem. Faktiski visi saimnieciskās dzīves pārpalikumi tiek no jauna iesaistīti vielu apritē. Bioloģiskā daudzveidība mītņu tuvumā ir pat lielāka nekā tālīnākās vietās.

Ainavas mozaiskums

Tradicionālā ainava Latvijā ir mozaiska. Lauki un pļavas mijas ar mežiem, upju līkločiem un to krasta apauguma zaļumiem. Pakalnu galotnes un ieplakas sedz birztalas un krūmāji. Lauku ceļi ir iekārtoti par reljefa dabiskajiem pacēlumiem vai seko upju meandriem. Ainavas akcentu veido vientuļie dižkoki, parki un alejas. Mūsu acis pie šiem dabas elementiem jau tā pieradušas, ka tā īsti savas zemes skaistumu un vides veselību apjaušam tikai, redzot civilizācijas skaudrās un peļņas kārās rokas veikumu attīstītajās valstīs. Dānijā un Holandē, piemēram, dominē konvencionālās lauksaimniecības radītās agrārainavas ar taisnām, nesarobotām kontūrām, taisniem, kā ar lineālu vilktiem ceļiem un novadgrāvjiem, bez krūmājiem, mežiem un dabiskām pļavām. Upes ir rūpīgi iedambētas, ar slūžām un citām tehniskām būvēm aprīkotas. Dabiskai veģetācijai, faunai un florai vieta laikam ir tikai rezervātos un citās no civilizācijas īpaši aizsargātās zonās. Pēc šādiem iespaidiem ārvalstīs tik mīļi un saudzējami liekas mūsu meži, purvi, pļavas un pat krūmāji.

Pasaules Dabas fonds (WWF) savā pārskatā par Latviju raksta: “Latvija — viena no mazākajām Eiropas zemēm, citu valstu vidū izceļas ar lielu augu un dzīvnieku valsts daudzveidību. Nekur citur Eiropā vairs nav sastopams tik daudz ūdru kā Latvijā. Republikas mežos vēl joprojām klejo vairāk vilku nekā visā Ziemeļrietumeiropā kopā. Iespēja mežā sastapt melno stārķi Latvijā ir lielāka, nekā jebkurā citā Eiropas valstī. Staigājot vasarā pa slapjajiem mežiem, tūkstošiem uzbāzīgu odu un knišļu lidinās tev apkārt. Vērojot krāšņās papardes, lilijas, sūnas un ķērpjus, rodas sajūta, ka esi tropos. Un kur vēl citur Eiropā var atrast smilšainus liedagus turpat 300 km garumā bez greznām viesnīcām un restorāniem?”

Liekas, tā ir mūsu valsts patiesā bagātība, kuras saglabāšanai noteikti mums jāatrod ceļš, kas vienlaikus garantētu pietiekami strauju mūsu dzīves līmeņa kāpumu un nepakļautu briesmām latvisko kultūrvidi, bioloģisko daudzveidību un vides ekoloģisko stabilitāti.

Vides kvalitāti vērtējot, mēs varam neticēt analīzei, varam neticēt ekspertiem un ierēdņiem, bet neticēt stārķiem, vardēm un pārējai dzīvajai radībai nevar — tā labāk par jebkuru pārskatu raksturo reālo vides stāvokli.

Diemžēl Latvijas kultūrainava kara un pēckara gados PSRS koloniālpolitikas rezultātā ir nopietni izpostīta. Piespiedu kolonizācijas sekas raksturo viensētu un zemnieku saimniecību iznīcināšana, lielsaimniecību varmācīga veidošana, lauksaimniecisko platību videi postošā masivizēšana. Meliorācijas pārspīlējumi un upju iztaisnošana degradēja Latvijas ainavu, mazināja tās daudzveidību un ekoloģisko stabilitāti. Kā gan var vērtēt dižkoku spridzināšanu, ceļu aizsargstādījumu novākšanu, ūdensteču pārrakšanu, pauguru apauguma noskalpēšanu, viensētu nošķūrēšanu un dedzināšanu, kā arī citus plānveida varasdarbus? To rezultātā mēs piedzīvojām vēja un ūdens erozijas, kā arī plūdu un sausuma postošās sekas. Lielfermu un ķimizācijas politika atbrīvoja mūsu upes no vēžiem, zivīm, nēģiem un citas dzīvās radības. Neizmantotās ķimikālijas ir kļuvušas par nacionāla mēroga vides problēmu, kuras atrisināšanai esam spiesti mobilizēt pusi no vides investīcijām paredzētajiem valsts līdzekļiem. Esam spiesti būvēt bīstamo atkritumu glabātuvi Gardenē. Kolonistu militāristi pārvērta desmito daļu no Latvijas teritorijas par kara tehnikas izmēģinājumu poligonu.

Noziedzīgā īpašumu nacionalizācija un piespiedu kolektivizācija, iedzīvotāju pretdabiskā pārvietošana uz ciematiem, rūpniecības hipertrofētā un vienpusējā attīstība veicināja lauksaimniecībā izmantoto zemju platību sarukšanu. Apdzīvotās vietas laukos pēc nomenklatūrai vien zināmiem principiem tika sadalītas “perspektīvās” un “neperspektīvās”, protams, līdz ar tur dzīvojošiem cilvēkiem. Perspektīvos ciematus aplaimoja ar ķimikāliju piesūcinātām skaiduplašu mājelēm, tā saucamajām līvānietēm. Vēl šodien nevaru saprast, kāpēc mājas nevar celt uzreiz no koka, to iepriekš nesadrupinot un pēcāk nesaļepinot skaidas kopā ar indīgām līmēm. Komentārus neprasa arī māju izvietojums telpā un ainavā — kā zaldāti rindās. Un, pas' Dievs, ja kādam lauku cilvēkam kāds lielāks zemes pleķis mājai riņķī saglabājies! Tas atņemams un pārvēršams par kolektīvu bezsaimnieka mantu un piedraņķojams, lai neatšķirtos no pārējās pelēcības.

Liels vairums tālaika rūpniecības gigantu bija energonegausīgi, resursu negausīgi un dažkārt arī ražoja produkciju, kas nebija konkurētspējīga tirgū. Tātad šajās rūpnīcās pēc būtības tika ražoti atkritumi. Diemžēl arī šodien ir cilvēki, kas domā, ka šo rūpniecības uzņēmumu bankrots ir zaudējums Latvijas tautsaimniecībai. Šī ir tikai neliela daļa no to problēmu klāsta, ko mēs bez nožēlas varam atstāt vēsturei un necensties paņemt līdzi mūsu ceļā uz Eiropas Savienību.

Bez jau minētā es vēl gribētu nosaukt citas pagātnes važas, kas traucē mūsu tālākvirzību:

— provinciāla uzpūtība un muļķība;

— komunisma un fašisma murgu recidīvi;

— sapņi, ka iespējams atgriezties 30. gadu Latvijā ar Ulmaņu Kārli, bekoncūku un sviesta eksportu;

— ieskatus, ka mūsu drošības garants ir pēc kaimiņlielvalsts principiem būvēta armija;

— neiecietība pret cilvēkiem, politiskām partijām, uzņēmējiem un inteliģenci, kas gatavi uzņemties risku un veic reformas.

Vai mūsu ceļam uz Eiropas Savienību ir alternatīva? Pēc manas dziļākās pārliecības — nav! Pirmais arguments, protams, ir mūsu drošība. Tālākie ir: ilgtspējīgas attīstības priekšnoteikumi, izglītības un intelekta izkopšanas iespējas, dzīves līmeņa kāpums un konkurences spēja ar lielajām nācijām — ASV, Japānu, Ķīnu u. c.; mazo nāciju interešu kopīga aizstāvība. Eiropas Savienībā un Briselē ir trūkumi, bet pozitīvā ir ievērojami vairāk.

Godātie zaļās loģikas piekritēji! Es novēlu IV konferencei ražīgu darbu un nobeigumā gribu akcentēt divas iniciatīvas, kas varētu sekmēt mūsu valsts straujāku uzplaukumu. Tās ir “izglītības desants” un “iniciatīvu inkubators”.

Mums vajadzīgi izglītoti un iniciatīvas bagāti cilvēki, tādu cilvēku veidošanās ir valstiski jāveicina.

Pateicos par uzmanību!

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!