Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Kad pārtika kļūst par stratēģisku ieroci. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.02.2001., Nr. 32 https://www.vestnesis.lv/ta/id/4034

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas Republikas muitas tarifi Turpinājums

Vēl šajā numurā

27.02.2001., Nr. 32

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Kad pārtika kļūst par stratēģisku ieroci

LZA akadēmiķe, Dr. habil. oec., prof. Baiba Rivža, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente, — "Latvijas Vēstnesim"

R.JPG (18008 BYTES) Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Februāra vidū Maskavā uz savu gada konferenci kopā pulcējās Krievijas Lauksaimniecības zinātņu akadēmija (KLZA), lai apspriestu būtiskākās savas nozares problēmas un izvirzītu mērķus turpmākajam darbam. Konferences dalībnieku vidū KLZA ārzemju korespondētājlocekles statusā bija arī Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas (LLMZA) prezidente Baiba Rivža.

— Latvijā nav visai daudz informācijas par stāvokli mūsu lielākās kaimiņvalsts lauksaimniecībā, vēl mazāk zināms par zinātniskajiem pētījumiem un jaunākajām atziņām šajā nozarē. Pēc kāda principa ir veidota Krievijas Lauksaimniecības zinātņu akadēmija, un kā jūs kļuvāt par tās ārzemju korespondētājlocekli?

— Krievijas LZA ir 155 akadēmiķi un 140 korespondētājlocekļi, kā arī 192 ārzemju locekļi, akadēmijā ietilpst četri reģionālie centri un astoņas nodaļas, KLZA ietvaros strādā 199 zinātniskās pētniecības institūti, 24 selekcijas stacijas un septiņas rūpnīcas.

KLZA darbība — tas ir Latvijas Zinātņu akadēmijas modelis pirms valsts neatkarības, kad zinātņu akadēmija ir kā jumta organizācija zinātniskajiem institūtiem. Līdz ar to zinātne augstskolās ir atrauta no zinātniskās pētniecības institūtos — par to tika spriests arī KLZA gada konferencē. Manuprāt, stāvoklis Latvijā šajā ziņā ir daudz labāks, jo mums institūti lielākoties darbojas universitāšu ietvaros.

Īsi pirms tam, kad tā sauktā Vissavienības Lauksaimniecības zinātņu akadēmija pārveidojās par Viskrievijas Lauksaimniecības zinātņu akadēmiju, mani ievēlēja par korespondētājlocekli tās ziemeļrietumu reģiona zinātnieki. Pēc tam notika transformācija, un es kļuvu par KLZA ārzemju korespondētājlocekli. KLZA, tāpat kā Krievijas Zinātņu akadēmijā, visiem akadēmiķiem un korespondētājlocekļiem ir mūža granti — mūža piemaksas līdzīgi kā mūsu emeritētajiem zinātniekiem, tikai šīs piemaksas ir lielākas. Tas ceļ arī zinātnieka prestižu — KLZA vēlēšanās caurmērā bija deviņi kandidāti uz vienu akadēmiķa vietu.

— Kur un kādi ir kopīgie saskares punkti, kas saista Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmiju un Krievijas Lauksaimniecības zinātņu akadēmiju?

— Es tikos ar Krievijas LZA prezidentu akadēmiķi Genādiju Romaņenko, šīs tikšanās laikā tika parakstīts sadarbības līgums, kura ietvaros paredzēta savstarpēja zinātnisko konferenču apmeklēšana, apmaiņa ar zinātnisko rakstu krājumiem, jauno doktorantu stažēšanās Latvijā un Krievijā uz abpusēji izdevīgiem nosacījumiem.

Kopumā iecerēts, ka sadarbība attīstīsies 11 virzienos. Kopīgais darbs sāksies ar Krievijas Agrāro problēmu un informātikas institūta direktora Aleksandra Petrikova līdzdalību Latvijas Lauksaimniecības universitātes un LLMZA kopējā konferencē "Latvijas lauku attīstības problēmas un perspektīvas" 5. un 6. aprīlī.

A. Petrikovs ir gados samērā jauns zinātnieks, viens no Latvijā dzimušā akadēmiķa Aleksandra Ņikonova skolniekiem, šis institūts katru gadu rīko tā sauktos A. Ņikonova lasījumus, kuros ir piedalījušies arī Latvijas zinātnieki, pērn tas bija Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektors Voldemārs Strīķis, arī Krievijas LZA ārzemju korespondētājloceklis. A. Petrikovs vairāk ir tirgus ekonomikas piekritējs, viņš iestājas par konkurenci, par lielu zemnieku saimniecību attīstību, tātad ir par modeli, kāds veidojas arī Latvijas lauksaimniecībā.

Jāatzīmē, ka noslēgt šo sadarbības līgumu pamudināja tas, ka pērn septembrī Florencē Latvijas LMZA iestājās Eiropas Lauksaimniecības zinātņu akadēmiju asociācijā, kur ir arī Krievijas LZA. Viens no asociācijas statūtu punktiem pieprasa sadarbības līgumu noslēgšanu ar citiem asociācijas locekļiem, jau Florencē ar G. Romaņenko vienojāmies par sadarbību.

Zinātniskā potenciāla atjaunošanas programma ir ļoti aktuāla arī Krievijā. Tā tiek veidota divos virzienos — akadēmijā un augstskolās. Latvijā šī zinātniskā potenciāla atjaunošanas programma ietver gan doktorantūras attīstību, gan jauno zinātnieku atgriešanos no ārzemēm. Šajā ziņā kaimiņi no mums var pārņemt pieredzi, jo Latvijā Augstskolu likums noteic, ka universitātēs pirmajā vietā ir zinātne, tikai pēc tam nāk mācību process.

Kopumā tomēr jāsecina, ka mums ir daudz līdzīgu problēmu, jo gan LLMZA, gan KLZA ir kopējas funkcijas: lauksaimniecības attīstības politikas nodrošināšana, sadarbība ar ministriju (KLZA gada konferencē piedalījās valsts lauksaimniecības ministrs), jaunās maiņas audzināšana, sadarbība ar citām zinātniskajām institūcijām. Koordinācijas, atbalsta, izpētes, ekspertīzes funkcijas būtībā ir līdzīgas gan LLMZA, gan KLZA.

— Kādas mezgla problēmas iezīmēja konferencē Krievijā nolasītie ziņojumi un diskusijas?

— Akadēmiķis G. Romaņenko savā runā uzsvēra, ka lauksaimniecība ir stratēģiska nozare, kuras ietekme arvien būs būtiska un, iespējams, ar gadiem vēl palielināsies. Tā liek domāt ekstremālās situācijās, kādās tagad nonākušas vairākas valstis Eiropā sakarā ar mājlopu bīstamo slimību izplatīšanos, — tas liek vēl vairāk uzmanības veltīt kvalitatīvas un drošas pārtikas ražošanai.

Diskusijās ekonomikas nodaļā īpaši tika runāts par globalizācijas procesu, par risku un iespējamo seku savstarpējo analīzi, par īslaicīgo un ilglaicīgo interešu sadursmi un varbūt arī saskaņošanu. Tie ir jautājumi, kas vienlīdz svarīgi kā Latvijai, kas ir maza valsts, tā arī lielajai Krievijai. Ja mēs Latvijā runājam par novadu īpatnībām, tad milzīgajā kaimiņvalstī atšķirības starp reģioniem ir daudz ievērojamākas.

Krievijā tomēr dominē lielās saimniecības, turklāt vairāk nekā puse šo lauksaimniecības kooperatīvu ir spiesti risināt smagas finansiālas problēmas, jo ražošana ir nerentabla. Šo uzņēmumu vadība pieprasa, lai viņu parādus sedz valsts, jo neparedzētie tēriņi radušies tālab, ka pieaugušas energoresursu cenas. Caurmēra izslaukums no govs lielsaimniecībās nepārsniedz 1900 kg piena gadā.

Kaimiņzemes laukos nākas vērot vēl vairākas smagas problēmas. Ir neapskaužama demogrāfiskā situācija — gadā septiņi piedzimst, bet 20 nomirst. Septiņdesmit procenti lauku jauniešu aiziet uz pilsētām, tikai 20 procenti no lauksaimniecības augstskolu beigušajiem dodas strādāt uz laukiem.

Vienīgi atsevišķos Krievijas reģionos ir stipras zemnieku saimniecības. Konferencē tika spriests, ka arī Krievijā jāatļauj brīvais zemes tirgus, tomēr daudzi no tā ieviešanas baidās. Ir izstrādāta Krievijas lauku saimniecību finansiālās atveseļošanas programma, kurā paredzēts vai nu dzēst parādus, vai arī piešķirt aizdevumus uz atvieglotiem noteikumiem, lai palīdzētu šīm saimniecībām izkļūt no krīzes.

Kaimiņvalsts zinātniekus ļoti interesēja mūsu pieredze kooperācijā, kā tā attīstās. Domāju, ka mūsu pieredze ne tik daudz ražošanas kooperācijā, bet gan produkcijas realizācijā var lieti noderēt. Piemēram, ja zemnieki audzē kartupeļus, tad viņi kopīgi uzceļ izaudzētā glabātavu, algo strādniekus, kas bumbuļus fasē, mazgā, tirgo kooperatīva veikalā, izvadā produkciju lieltirgotājiem utt. Jo skaidrs, ka lielajiem uzņēmumiem nav izdevīgi slēgt līgumu ar vienu zemnieku, kas nespēj nodrošināt pieprasījumu. Bet kooperatīvs to spēj.

Bija arī liela interese par mūsu nelielajām zemnieku saimniecībām, kas, specializējoties noteiktas produkcijas ražošanā, pat ar dažiem zemes hektāriem spēj pastāvēt un attīstīties.

— Ko mēs varētu mācīties no Krievijas lauksaimniecības zinātniekiem? Cik noprotams, viņiem lauksaimniecībā sarežģītu problēmu ir vēl vairāk nekā Latvijā. Kaut arī mūsu lauksaimniekiem neklājas viegli.

— Man šķiet, ka vispirms Krievija mums ir interesanta ar savu daudzveidību, ar atšķirībām starp reģioniem, kas paver lielas iespējas selekcionāriem. No Krievijas var mācīties arī cenšanos sadarboties ar politiķiem, veidot dialogu, nevis nostāties opozīcijā. Var just, ka Krievijas Zinātņu akadēmijai un Lauksaimniecības zinātņu akadēmijai ir gan kontinuitāte, gan stabilitāte. To nodrošina noteikts valsts finansējums. Kaut tam ir arī otra puse — viņi nav mainījušies, nav izveidojusies personālā akadēmija, kā tas ir Latvijā. Tātad tajā ziņā mēs esam tikuši tālāk, tur viņiem vajadzētu mācīties no mums. Viņi pat bija pārsteigti, ka pie mums nevienam nemaksā par akadēmiķa vai korespondētājlocekļa statusu, un vaicāja: kā tas vispār iespējams?

Kaut arī zinātniskās iestādes Krievijā saņem tā saukto bāzes finansējumu un tādējādi kolēģi kaimiņvalstī it kā ir labāk nodrošināti nekā zinātnieki Latvijā, tomēr kopumā zinātnieku algas tur ir krietni zemākas nekā Latvijā. Tiesa, arī par dzīvokli un komunālajiem pakalpojumiem Krievijā ir jāmaksā mazāk. Tomēr kopumā dzīves līmenis zinātniekiem Krievijā ir zemāks nekā Latvijā.

Ļoti aktīvi Krievijas zinātnieki ir starptautiskajos projektos, tā ir viena no iespējām aizbraukt uz ārzemēm pastrādāt. Tāpat kaimiņvalstī daudz intensīvāk tiek gādāts par zinātnieku pētījumu publikācijām, tās daudz biežāk nekā pie mums iznāk arī grāmatās. Par spīti tam, ka valstī ir lielas grūtības, valda trūkums.

— Droši vien gada konferencē bija arī domu apmaiņa, kā valstī risināt sasāpējušās lauksaimniecības problēmas. Vai bija kādi vērā ņemami ieteikumi?

— Viņi uzskata, ka vispirms ir jātiek galā ar lauksaimniecības uzņēmumu finansiālās atveseļošanas programmu, tad vieglāk būs risināt pārējos jautājumus, arī teritorijas attīstību. Tā kā lauksaimniecībā strādājošo skaits samazinās, tad jāmēģina attīstīt arī citas iespējamās darbības jomas, kas varbūt vairāk būtu piemērotas jauniešiem, lai aizkavētu jaunās paaudzes aizplūšanu no laukiem, jo tikai tad var cerēt, ka laukos palielināsies dzimstība.

— Arī Latvijas laukos tautas ataudzes problēmas nebūt nav rožainas, dzimstība sarūk, mirstība palielinās. Un tāpat ir ar lauksaimniecības augstskolu beidzējiem — nebūt ne visi atgriežas laukos, tendences taču ir līdzīgas?

— Tā ir, arī mums laukos tautsaimnieciskais stāvoklis nav spīdošs, tomēr mums nākotne rādās cerīgāka, šķiet, ka lūzuma punktam esam pāri. Ir ļoti pozitīvi, ka zemnieki domā līdzi, iesaka savus priekšlikumus. Tieši zināšanas un infrastruktūra ir divi vissvarīgākie priekšnoteikumi lauku attīstībai — to teica konferencē Krievijā. Un tas tikpat attiecas arī uz mums.

— Jūs minējāt, ka gada konferencē Krievijā tika runāts arī par pārtikas drošību. Var jau būt, ka Krievija ir drošāka par to, ko ēd. Cik šobrīd droši par to, ko apēdam, varam būt mēs Latvijā? Jo robežas ir vaļā. Tajā pašā laikā zinātnieku vidū nebūt nevalda vienprātība gan par modificētās pārtikas kaitīgumu vai nekaitīgumu, gan arī par tā sauktās govju trakumsērgas saistību, neapstrīdamu saistību ar nopietnām cilvēku saslimšanām.

— Man liekas, tas pats ir arī Maskavā, kur tāpat ir ļoti daudz ievestās pārtikas, reģionos gan varbūt ir tīra vietējā pārtika. Ražot ekoloģiski tīru pārtiku ir iespējams gan Latvijā, gan Krievijā. Jautājums: vai visi spēj par to samaksāt? Skaidrs ir tas, ka nav izpētīta modificētās pārtikas ietekme, mēs nezinām, kādas būs sekas. Tur ir diezgan liels riska procents. Tā veidojas neuzticība šai pārtikai. Manuprāt, noteikti ir jānorāda, ka šī ir modificēta pārtika, tam jāparādās uz iesaiņojuma vai kā citādi. Tāpat kā tiek norādīts, ka pārtika ir ekoloģiski tīra un droša. Un tad patērētāja ziņā ir izvēles iespējas. Ja kādam ir mazāk iztikas līdzekļu, tas var pirkt arī lētāko modificēto pārtiku un pakļaut sevi riskam. Bet tā ir katra paša izvēle.

— Latvija taču šobrīd sevi spēj pilnībā pabarot.

— Nespēj gan — mēs saražojam tikai pusi no nepieciešamās cūkgaļas, nepietiek arī liellopu gaļas, jo ar valsts subsīdijām atbalsta tikai tos, kam ir simt vai vairāk jaunlopu. Mazajām zemnieku saimniecībām tāds skaits nav pa spēkam. Līdz ar to Latvijā ražotajā liellopu gaļā pārsvarā ir vecās govis, neesam pratuši ekonomiski stimulēt jaunlopu ražošanu, lai pārtikā varētu lietot kvalitatīvu liellopu gaļu. Mūsu pārtikas tirgus nav piesātināts ar pašražoto produkciju, trūkstošo aizpilda nezināmas izcelsmes gaļa, līdz ar to tās lietošana ir liels risks.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!