No amatpersonas redzespunkta. Viedoklis

Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis:
Aizvien vēl pārāk daudz pretrunu

Pašvaldību Administratīvi teritoriālās reformas koncepcijas projekta jauno variantu lasot

Par šīs reformas nepieciešamību un principiem Latvijas sabiedrībā un valdībā tiek runāts un spriests jau vairākus gadus. Kā zināms, šā gada 3.maijā mēs visi laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” beidzot ieraudzījām, kaut oficiāli nevīzētu, tomēr darba grupas izstrādātu Administratīvi teritoriālās reformas koncepcijas projekta variantu, kas būtībā bija arī pirmā konkrētā un plašākā sabiedrības iepazīstināšana ar darba grupas iecerēm un tās izpratni izvirzīto mērķu sasniegšanā. Nu manā priekšā ir arī jaunākais un oficiālais projekta varianta teksts, kurš, uzreiz teikšu, no iepriekšējā gan atšķiras tikai ar vienu būtisku svītrojumu un dažiem redakcionāliem labojumiem, tāpēc tagad jūtos aicināts par to arī izteikt savu viedokli.

Vispirms — par pašu galveno. Pašvaldību darbiniekus visvairāk aizskāra un uztrauca paredzētā divu līmeņu, vienu otram pakļautu pašvaldību izveidošana, kas bija iestrādāta grupas 15.aprīļa projektā un ko, acīm redzami daudziem par nepatiku, atklāti bija uzrādījusi “Latvijas Vēstneša” publikācija. Mēs — un šķiet, ka ne tikai mēs — šajā sakarā dabūjām uzklausīt daudz satrauktu zvanu no visdažādākajiem Latvijas novadiem. Jo 15.aprīļa variantā jau bija paredzēts, ka otrā līmeņa pašvaldībai būs jāveic pirmā līmeņa pašvaldību darbības likumības pārraudzība. Pateicoties publikācijai “Latvijas Vēstnesī” un sekojošajai profesionālo pašvaldību darbinieku reakcijai, darba grupa nu ir svītrojusi vienu no vislielākajām iespējamajām kļūdām: viena pašvaldība nevar kontrolēt otru pašvaldību, jo katra ir savu iedzīvotāju ievēlēta. Tātad veselais saprāts ņēmis virsroku, un jaunajā projekta variantā vairs netiek runāts par viena līmeņa pašvaldības pārraudzību pār otru.

Taču ne mazāk problemātiska palikusi projekta 42.iedaļa: “Jaunveidotajai pašvaldībai likumdošanā tiek noteiktas saistības infrastruktūras objektu saglabāšanā likvidējamās pašvaldībās (..), kā arī tiek veicināta sabiedrisko pašpārvaldes organizāciju veidošana pašvaldības iekšējā teritoriālā iedalījuma vienībās.”

Līdzšinējā reformu realizēšanas prakse tajās vietās Latvijā, kur tikušas apvienotas pašvaldības, liecina, ka pēc apvienošanās nelielie centri un ar tiem saistītā infrastruktūra vispār izzūd. Līdz ar to jāšaubās, vai ar nelielo ierakstu koncepcijā vien varēs apturēt šo, potenciāli iespējamo, procesu. Tāpēc šis jautājums katrā ziņā ir jāizstrādā daudz pamatīgāk un detalizētāk. Tieši par mazo centru iznīkšanu novados ir vislielākais uztraukums, jo infrastruktūras objektu nespēja pastāvēt un funkcionēt rada iedzīvotājiem milzīgas neērtības un papildu izdevumus.

Tāpat, manuprāt, daudz plašāks paskaidrojums vajadzīgs jēdzienam “sabiedriskā pašpārvalde teritoriālā iedalījuma vienībā”. Vai ar to domātas tāda veida organizācijas kā agrākās biedru tiesas namu pārvaldēs, vai arī ar to domātas kādas jauna tipa institūcijas? Tas šajā koncepcijas variantā nav atšifrēts. Neba to atšifrēs likumdošanas aktos.

Bet, runājot par likumdošanas aktiem, kuri, starp citu, vēl ir tikai jārada, jāpiemin 41.sadaļas frāze “..paredzot likvidētās administratīvās teritorijas saglabāt kā pašvaldības iekšējā teritoriālā dalījuma vienības, izveidojot valdes ar noteiktām funkcijām”. Tātad “vecajā” pašvaldības teritorijā tiek saglabāta valde. Tikai tā vairs nav vēlēta, bet gan — iecelta. Tātad, veicot šo reformu, izmaksas nesamazināsies, jo ieceltie ierēdņi izmaksā daudz dārgāk nekā vēlētie pašvaldību darbinieki. Un koncepcijas projektā nav norādīts arī, uz cik ilgu laiku tiek iecelti valžu ierēdņi.

Līdzīgā kārtā koncepcijas šajā variantā ir vēl kāda interesanta pretruna. Pašvaldību reforma tiek nosaukta par valsts pārvaldes decentralizācijas procesa sastāvdaļu. Taču administratīvi teritoriālā reforma, ja tā paredz pašvaldību apvienošanu — turklāt ļoti būtisku —, nav nekas cits kā varas centralizācija. Turklāt šī vara no iedzīvotājiem tad attālināsies. Kam, kādu mērķu dēļ tas ir vajadzīgs?

Manuprāt, diskutabls ir arī tāds pašvaldību apvienošanas pamatojums, kas minēts 11.sadaļā, ka “pašvaldībās, kurās ir tikai daži simti vēlētāju, pastāv problēmas pašvaldības vēlēšanu organizēšanā, jo potenciālo politiķu skaits mazapdzīvotā pagastā ir ļoti ierobežots”. Pasaules prakse gan apliecina, ka var būt pat pavisam mazas pašvaldības ar ļoti nelielu iedzīvotāju skaitu, bet tās tomēr funkcionē ļoti veiksmīgi. Un kādi tad vēl “politiķi” vajadzīgi pagastā vai mazpilsētā, kur jārūpējas par kurināmo un citām vispraktiskākajām, cilvēkam vajadzīgajām lietām!

Tāpat nav korekts 10.sadaļā pieminētais, ka “nelielām pašvaldībām (iedzīvotāju skaits mazāks par trīs tūkstošiem) nav iespējams izveidot efektīvu administrāciju, atdalīt lēmējvaru no izpildvaras (..)”. Kaut vai būtu pārdesmit cilvēku — lēmējvaru vienmēr var atdalīt no izpildvaras. To nosaka ar likumdošanas aktiem, nevis vadoties pēc iedzīvotāju skaita.

Es domāju, ka pie šī koncepcijas projekta varianta vēl ir ļoti nopietni jāstrādā. Tajā pašā laikā es nenoliedzu, ka tas ir labs pamats sabiedrības diskusijām. Kamēr sabiedrības rokās netika doti pašvaldību Administratīvi teritoriālās reformas koncepcijas projekta teksti, nebija nekādas jēgas par šo koncepciju runāt un mēģināt vērtēt. Tagad, kad pašvaldību profesionāļiem ir iespēja izteikt savus viedokļus, Latvijas Pašvaldību savienība tos varēs apkopot, izvērtēt un savus secinājumus ar masu mediju starpniecību darīt zināmus visai sabiedrībai, kuru šī reforma skars faktiski vistiešāk un vistuvāk.