REFERĀTI

Profesors Remigijs Počs,
RTU Ārējo ekonomisko sakaru un tautsaimniecības vadīšanas katedras vadītājs:

“Ēnu ekonomikas sastāvdaļu un to apjoma novērtēšana Latvijā”

Tāpat kā lielākajā daļā pārejas ekonomikas valstu, arī Latvijā ekonomikas slēptais apjoms ir visai nozīmīgs. Par to liecina jau agrāk veiktie pētījumi, atklātie kontrabandas fakti un nelegālā tirdzniecība, konstatētie pārkāpumi grāmatvedības atskaitēs, atklātās nenomaksāto nodokļu summas u.tml. Tajā pašā laikā viedokļi par ēnu ekonomikas konkrēto lielumu, tās īpatsvaru kopējā iekšzemes kopproduktā un konkrētām sfērām Latvijā ir dažādi un atšķirīgi.

Lai iegūtu skaidrāku priekšstatu par ēnu ekonomikas izpausmēm Latvijā un konkretizētu iespējamo ēnu ekonomikas apjomu, pēc ANO Eiropas Ekonomiskās komisijas konsultanta statistikas jautājumos Janoša Arveja iniciatīvas tika veikts zinātnisks pētījums.

Pētījuma sagatavošanā piedalījās Valsts statistikas komitejas, Finansu ministrijas un Latvijas Statistikas institūta speciālisti.

Pētījuma sfēra

Latvijā šajā pētījumā vispirms tika skarta sfēra, kas saistīta ar ēnu ekonomikas izpausmēm tirdzniecībā. Paralēli pētījumi tika veikti Igaunijā un Lietuvā, skarot vēl tādas ēnu ekonomikas izpausmes sfēras kā nodarbinātība, pakalpojumu sfēra, naudas apgrozība u.c.

Pētījuma mērķis

Tā kā pētījums paredzēts iegūto rezultātu vispārināšanai, tā mērķis bija dot ne tikai ēnu ekonomikas skaitlisko novērtējumu atsevišķu preču tirdzniecībā un ar to saistītā patēriņā Latvijā, bet arī vērtēt un izstrādāt ēnu ekonomikas novērtēšanas metodes, kuras varētu izmantot analoģiskā sfērā citās Baltijas valstīs.

Pielietotā metodoloģija

Lai noskaidrotu iespējamo ēnu ekonomikas lielumu tādā sfērā kā tirdzniecība, pamatā tika likts sekojošs metodoloģisks princips: tika pieņemts, ka ēnu ekonomikas lielumu tirdzniecības sfērā varētu atspoguļot starpība starp statistisko pārskatu datiem par preču pārdošanu mazumtirdzniecībā, sabiedriskā ēdināšanā u.c. objektos un attiecīgo preču gala patēriņu, kas noteikts, izmantojot citas neatkarīgas un alternatīvas informācijas vākšanas metodes un avotus, kas varētu precīzāk atspoguļot tirdzniecības apgrozījuma un patēriņa lielumus. Faktiski tādējādi tiek mēģināts atbildēt uz jautājumu — vai patēriņa apjoms reāli varētu atšķirties no tā, kāds tas tiek atspoguļots pašreiz oficiālajā statistikā un vai pastāv sabalansētība starp apskatīto preču ražošanu, patēriņu, importu, eksportu un krājumu izmaiņām.

Tālāk tika sastādītas izvēlēto preču veidu resursu un izlietojuma bilances, ietverot tajās kā resursus — ražošanu, krājumus gada sākumā un importu — un kā izlietojumu — starppatēriņa un gala patēriņa apjomu, eksportu un krājumu lielumu gada beigās.

Šajā nolūkā katrai no izvēlētajām preču grupām vai atsevišķiem produkcijas veidiem patēriņš tika aprēķināts pēc vienas vai vairākām dažādām atšķirīgām metodikām.

Ja patēriņa lieluma noteikšana un atsevišķu produkcijas veidu resursu un izlietojuma bilanču sastādīšanā, izmantojot Valsts statistikas komitejas datus, radās nesabalansētība, tad tās lielums tika atspoguļots kā statistiskā novirze. Pētījumā tā tika attiecināta uz importu (ja izlietojums lielāks nekā resursi) un šis nesabalansētības lielums tika vērtēts kā ēnu ekonomika — kā apjomi, kas ir pārdoti, bet tieši neatspoguļojas statistikas pārskatos (tai skaitā muitas deklarācijās par importu un eksportu).

Lai iegūtu apstiprinājumu tam, ka uztvertās atšķirības starp oficiāli deklarēto importu un to importu, kas būtu nepieciešams visa novērtētā patēriņa nosegšanai, patiešām pastāv, tika izmantota tā saucamā “spoguļa” statistikas informācija, tas ir, informācija, ko sniedz citas valstis par eksportu uz Latviju un importu no Latvijas. Ja citu valstu eksports uz Latviju ir lielāks nekā Latvijā deklarētais imports, tas tiek uzskatīts par apstiprinājumu nelegālā importa esamībai un daļēji kalpo tā apjoma novērtēšanai, salīdzinot ar jau iepriekš aprēķināto iespējamo nelegālo ievedumu.

Kā papildu informācijas iegūšanas metode, lai savāktu nepieciešamo informāciju patēriņa apjoma noteikšanai dažādām izvēlētajām preču grupām, kā arī ēnu ekonomikas esamības un mēroga noteikšanai par tām, tika izstrādāta speciāla anketa un veikta speciāla aptauja. Ar tās palīdzību tika aptaujātas 533 ģimenes 1994.g. oktobrī un novembrī. Pašlaik šī aptauja turpinās.

Svarīgākie rezultāti

1. Kā liecina pētījuma rezultāti, daudzu produkcijas veidu tirdzniecībā un patēriņā ēnu ekonomikas apjoms Latvijā ir ievērojams. Pēc aprēķinu rezultātiem, piemēram, degvīna, liķiera un degvīna izstrādājumu tirdzniecības papildu (nelegālais) apjoms 1994.g. varēja būt 1833 tūkst. dal vai, novērtējot pēc vidējās pārdošanas cenas, — 43,1 milj. Ls, alus nelegālais tirdzniecības apjoms varēja būt 4645 tūkst. dal vai 20,4 milj. Ls, cigaretēm — 2169 milj. gab. vai 21,7 milj. Ls, autobenzīnam — 252 tūkst. tonnu vai 37,8 milj. Ls , dīzeļdegvielai — 237 tūkst. tonnu (23,8 milj. Ls), cukuram — 6,2 tūkst. tonnu vai 2,4 milj. Ls (skat. tabulu).

Ēnu ekonomikas lieluma novērtējums atsevišķās preču grupās Latvijā

1994.g., tūkst. Ls

Izmantojot oficiālos statistikas datus Pēc šī pētījuma rezultātiem

Degvīns, liķiera un

degvīna izstrādājumi 43082 43082

Alus 20437 20437

Cigaretes 8519 21692

Autobenzīns 41550 37845

Dīzeļdegviela 34200 23700

Cukurs 3534 2356

Kopā: 151322 149112

Viss kopā pēc atsevišķu preču grupu bilancēm aprēķinātais ēnu ekonomikas apjoms 1994.g. tātad bija 149 milj. Ls. Šis apjoms visticamāk nosegts ar nelegālo importu. Turklāt līdzīgs rezultāts iegūts, bilanču sastādīšanai izmantojot oficiālos statistikas datus (151,3 milj. Ls).

2. Kādu ietekmi šis ēnu ekonomikas apjoms atstāj uz iekšzemes kopprodukta lielumu, atkarīgs no tā, cik lielu pievienoto vērtību tirdzniecībā, sabiedriskajā ēdināšanā, transportā, apkalpojošās sfēras nozarēs u.c. rada šo preču grupu pārdošana, transportēšana, uzglabāšana u.tml. Ja pieņemam, piemēram, ka preces pārdod par 20% dārgāk nekā iepirkšanas cena, tad pievienotā vērtība tirdzniecībā tikai par apskatītajām preču grupām varētu būt ap 30 milj. Ls un attiecība pret visu iekšzemes kopproduktu, kas 1994.g. faktiskajās cenās bija 1914,1 milj. Ls, ēnu ekonomikas īpatsvars tikai šīm preču grupām ir 1,6%.

3. Ja apskata importa un eksporta statistiku par pasaules valstīm, var redzēt, ka atšķirības, ja lieto “spoguļa” statistikas datus, gan importam, gan eksportam ir pieļaujamas robežās ap 25% (vidējā apsolūtā procentuālā novirze, piemēram, Zviedrijas importam bija 26,6%, eksportam — 24,1%). Tas, acīmredzot, varētu būt saistīts ar metodoloģiskām uzskaites atšķirībām, novērtējumiem, mērvienībām, atšķirībām FOB un CIF cenās u.c. faktoriem. Ja atšķirības ir lielākas, tās, acīmredzot, jāuzskata par būtiskām.

4. Ja apskata datus par Latviju (tika apskatītas 82 valstis) par 1994.g., tad atšķirības importā ir 1,71 reize. (Lai realizētu “spoguļa” statistikas metodi, informācija tika apkopota par citu valstu tirdzniecību ar Latviju, no statistikas krājumiem, kā arī speciāli pasūtīta informācija no Lietuvas un Igaunijas par to importu no Latvijas un eksportu uz Latviju. Tādi paši dati tika savākti par vairākām ārvalstīm no Latvijas vēstniecībam un pārstāvniecībām tajās (Somijas, Zviedrijas, Vācijas, Dānijas u.c.).) No visa tā redzam, ka pēc Latvijas datiem imports ir uzrādīts ievērojami mazāks, nekā uzrāda citas valstis, kas ir eksportējušas uz Latviju. Vislielākās atšķirības ir Krievijas, Vācijas, Igaunijas, Lietuvas datos. Absolūtās procentuālās atšķirības svārstās no 40–438%. Tādējādi, gandrīz viennozīmīgi var teikt, ka Latvijas statistika ir uzrādījusi importu daudz mazāku, nekā tas ir faktiski. Lielo atšķirību nevar citādi izskaidrot kā tikai ar datu sagrozīšanu muitas deklarācijās un kontrabandu (nelegālo ievedumu). Ja ņem vērā, ka pasaulē šīs atšķirības vidēji ir tikai 25%, tad šis neuzskaitītais (kontrabandas) apjoms ir ievērojams. Te, protams, var būt gadījumi, kad zināms preču daudzums nav šķērsojis Latvijas robežu. Dati par atsevišķām preču grupām apstiprina nelegālo importu tabakas izstrādājumiem, alkoholiskajiem dzērieniem un degvielai. Tabakas izstrādājumiem galvenais nelegālais imports varētu būt no Vācijas, Igaunijas un Somijas, naftas produktiem — no Somijas un Zviedrijas, alkoholiskajiem dzērieniem — no Somijas, Vācijas un Holandes.

5. Atšķirības eksportā ir 1,96 reizes un vislielākās atšķirības ir ar 4 valstīm — Angliju, Holandi, Zviedriju, Vāciju. Vērojama tā pati situācija, kas ar importu, tikai uz šīm valstīm eksports uzrādīts lielāks, nekā uzrāda attiecīgās partnervalstis datos par importu no Latvijas. Lielā atšķirība Latvijas uzrādītajā eksportā, gandrīz 2 reizes, salīdzinot ar partnervalstu uzrādīto importu no Latvijas, liek domāt, ka ir bijis slēptais eksports no Latvijas puses, vai arī tas raksturo preču daudzumu, kas nelegāli izvests no Latvijas.

6. Latvijas Valsts statistikas komiteja lielā mērā uztver ēnu ekonomikas apjomus, veicot bilanču aprēķinus. Bet, koriģējot patēriņa, importa un eksporta apjomus, kad šīs korekcijas ir ievērojamas, vienlaicīgi nepieciešams koriģēt pievienotās vērtības lielumus tirdzniecībā, transportā un citās ar preču apgrozījumu saistītās sfērās. Pētījums turklāt parādīja, ka bez izmantotās metodoloģiskās pieejas ēnu ekonomikas apjoma noteikšanā tirdzniecībā un citās sfērās noteikti jālieto arī citas pieejas, un kā vienas no efektīvākām, pēc mūsu domām, varētu būt tās, kurās izmantotu datus no darba resursu bilancēm par nodarbināto skaitu.

Ēnu ekonomika Latvijā

Ēnu ekonomikas jēdziens pašlaik ir pārāk nenoteikts. To var pētīt no dažādiem viedokļiem. Ar to saprot gan likumos aizliegtu ekonomisku darbību (piemēram, tirdzniecību ar narkotikām), gan likumos noteiktā kārtībā nereģistrētu darbību (preču ievedums un izvedums kontrabandas ceļā, ražošana nereģistrētos uzņēmumos), gan arī ienākumu slēpšanu no nodokļu insitūcijām.

Šai rakstā mēģināts aplūkot ēnu ekonomiku no statistiskās informācijas ieguves viedokļa. Šai ziņā visus datu ieguves avotus var iedalīt trīs lielās grupās:

1. datu ieguvei izmantoti uzņēmumu iesniegtie pārskati, pieprasot datus no visiem uzņēmumiem (pilnā novērošana);

2. dati iegūti, izmantojot izlases metodi un pēc tam vispārinot tos uz ģenerālo kopumu;

3. dati iegūti aprēķinu ceļā, izmantojot dažādas netiešas metodes.

Statistisko datu ieguves avoti 1994. gadā

Uzņēmumu Nodar- Strādā Produkcija

skaits gada bināto jošo milj. Ls % no

beigās, skaits, skaits, kop-

tūkst. tūkst. tūkst. summas

Pavisam .. 1204,6 1044,3 4160 100

Pilnā novērošana 6,8 750,9 715,0 3018 73

— uzņēmējsabiedrības un uzņēmumi 4,7 505,5 482,0 2526 61

— budžeta iestādes 1,9 243,2 230,9 487 12

— sabiedriskās organizācijas 0,2 2,2 2,1 5 0,1

Izlases novērošana (ģenerālais kopums) 318,7 199,4 197,2 556 13

— individuālais sektors lauksaimniecībā 307,7 151,7 151,7 318 7

— zemnieku saimniecības 64,3 103,5 .. .. ..

— piemājas un personiskās

palīgsaimniecības 243,4 48,2 .. .. ..

— pārējās nozares 11,0 47,7 45,5 238 6

Nenovērotais kopums (ēnu ekonomika) .. 254,3 132,1 586 14

— individuālie uzņēmumi 12,8 122,9 51,6 199 5

— individuālā darbā nodarbinātie .. 2,0 0,8 5 0,1

— pārējie .. 129,4 79,7 382 9

Ēnu ekonomikas īpatsvars, % .. 21 13 14 x

Pilnā novērošana 1994. gadā aptvēra visus valsts un pašvaldību uzņēmumus, iestādes un organizācijas, kā arī uzņēmējsabiedrības ar vairāk nekā 20 nodarbinātajiem (ar valsts un pašvaldību kapitāla līdzdalību — visus uzņēmumus). Pārskati tika saņemti no 6,8 tūkst. pilnā novērojuma uzņēmumiem, iestādēm un organizācijām. To vidū bija 4,7 tūkst. uzņēmējsabiedrību, 1,9 tūkst. budžeta iestāžu un 0,2 tūkst. sabiedrisko organizāciju. Tos īsāk varētu nosaukt par lielajiem uzņēmumiem. Tajos 1994. gadā bija nodarbināti 751 tūkst. jeb 62% no nodarbinātajiem.

Par otru uzņēmumu un organizāciju grupu, kurā ir uzņēmumi ar 20 un mazāk nodarbinātajiem, informāciju iegūst, izmantojot izlases metodi. Šo metodi pielietoja, lai iegūtu informāciju par individuālā sektora darbību lauksaimniecībā un par sīkajiem pārējo tautsaimniecības nozaru uzņēmumiem.

Individuālais sektors lauksaimniecībā aptver zemnieku saimniecības (64,3 tūkst.), piemājas saimniecības (118,7 tūkst.) un personiskās lauku palīgsaimniecības (124,7 tūkst.). Galvenie datu ieguves avoti par individuālo sektoru lauksaimniecībā līdz 1995. gadam bija regulārie lauku iedzīvotāju ģimeņu budžetu apsekojumi (1994. gadā novēroja 575 ģimenes), kā arī lopu un sējumu ikgadējās uzskaites materiāli. Individuālajā sektorā lauksaimniecībā 1994. gadā bija nodarbināti 152 tūkst. jeb 13% no kopējā nodarbināto skaita.

Pārējās tautsaimniecības nozarēs izlases metode 1994. gadā tika pielietota pirmoreiz. Tai ģenerālo kopumu veidoja 11 tūkst. uzņēmumu ar 48 tūkst. nodarbināto. No tiem izlases veidā apsekoja 1,5 tūkst. uzņēmumu.

Tomēr pilnā un izlases novērošana neaptvēra visus nodarbinātos. Izstrādājot darba resursu bilanci, par 1994. gadu tika aprēķināts kopējais nodarbināto skaits 1205 tūkstoši. Tādējādi vēl bija 254 tūkst. nodarbināto, kurus neaptvēra ne pilnā, ne izlases novērošana. No tiem 123 tūkst. bija nodarbināti individuālajos uzņēmumos, 2 tūkst. individuālajā darbā, bet par 129 tūkst. vispār nebija nekādas statistiskās informācijas. Šie nodarbinātie veido ēnu ekonomikas daļu.

Mazliet strīdīgs var būt jautājums par individuālo uzņēmumu pieskaitīšanu nenovērotajam kopumam un līdz ar to ēnu ekonomikai. Nodarbināto skaitu šajos uzņēmumos 1994. gadā ekspertnovērtējumu ceļā noteica Darba statistikas daļa, izmantojot uzņēmumu un organizāciju reģistra datus par individuālo uzņēmumu skaitu. Par 1995. gadu paredzēts arī šos uzņēmumus iekļaut izlases novērošanas kopumā.

Lai šos datus varētu izmantot Nacionālo kontu sistēmā, nepieciešams iegūt ne tikai nodarbināto skaitu, bet arī produkcijas un pakalpojumu izlaidi. Šim nolūkam ne sevišķi piemēroti ir dati par nodarbināto skaitu, jo par nodarbināto, izmantojot darba resursu bilances datus, tiek uzskatīts jebkurš, kas ir attiecīgajā periodā strādājis, neatkarīgi no faktiski nostrādātā darba laika. Tāpat par nodarbinātiem uzskata arī darbiniekus, kuri ir uzņēmuma saraksta sastāvā, lai gan faktiski nestrādā. Tādas Latvijā, piemēram, ir sievietes, kuras atrodas dzemdību un bērnu kopšanas atvaļinājumā, līdz bērns sasniedz 3 gadu vecumu. Kā noteikts Latvijas Darba likumu kodeksā, “sievietēm pēc viņu vēlēšanās piešķir atvaļinājumu bērna kopšanai līdz trīs gadu vecumam, izmaksājot par šo periodu valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu” (kodeksa 173. pants.) Likums “Par valsts civildienestu” gan nosaka, ka “ierēdnim (ierēdņa kandidātam) pēc viņa vēlēšanās piešķir atvaļinājumu bērna kopšanai, līdz bērns sasniedz gada vecumu, izmaksājot par šo laiku valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu” (34. pants). Šai laikā darba devējs nav tiesīgs atlaist darbinieku no darba. Tādi ir arī uzņēmuma darbinieki, kuri atrodas piespiedu bezalgas atvaļinājumā, t.s. slēptais bezdarbs.

Tāpēc nepieciešams nodarbināto skaitu koriģēt ar nostrādāto darba laiku. Latvijā šim nolūkam izmanto nosacītu nodarbināto skaita rādītāju, kas nosaukts par strādājošo skaitu. To aprēķina, pieņemot par vienību strādājošo, kurš nostrādājis Darba likumaukodeksā noteikto normālo darba laiku, kas nedrīkst pārsniegt 40 stundas nedēļā (kodeksa 45. pants). Izmantojot šo rādītāju, jau var precīzāk noteikt produkcijas izlaides apjomus.

Šajā gadījumā, kā rāda pievienotā tabula, ēnu ekonomikas daļa 1994. gadā ir 14% no preču un pakalpojumu izlaides.

Latvijas Valsts statistikas komitejas

Makroekonomiskās statistikas departaments

Referāta tēzes Latvijas Republikas Valsts statistikas komitejas seminārā par ēnu ekonomikas uzskaites problēmām Baltijas valstīs, kas noticis Rīgā 10. un 11. aprīlī