Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ko zinātne sēj, to tauta pļauj. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.02.2001., Nr. 31 https://www.vestnesis.lv/ta/id/3979

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas Republikas muitas tarifi Turpinājums

Vēl šajā numurā

23.02.2001., Nr. 31

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ko zinātne sēj, to tauta pļauj

Vakar, 22.februārī, notika Latvijas Zinātņu akadēmijas gada pilnsapulce

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

A5.JPG (22305 BYTES)

LZA Raiņa medaļu dzejniekam Imantam Ziedonim pasniedz Ministru prezidents Andris Bērziņš

Ministru prezidents Andris Bērziņš:

Uzruna LZA 2001. gada 22. februāra pilnsapulcē

Godātais Zinātņu akadēmijas prezident! Godātā Zinātņu akadēmijas pilnsapulce! Izglītības un zinātnes ministr!

Es gribu piekrist tam, ko teica Stradiņa kungs, un teikt sekojošo. Pēc manām domām, līdz ar Latvijas uzaicināšanu sākt integrācijas procesu Eiropas Savienībā (ES), zinātnes vietas meklējumi Latvijas sabiedrībā ir beigušies. Tiem tādiem vajadzētu būt, jo tieši ES ir tā, kas šodien Latvijas zinātniekiem paver neiedomājami jaunas un plašas perspektīvas. Es gribu teikt, ka tās ir nesalīdzināmi lielākas nekā pirms 1990.gada. Tajā pašā laikā ir jautājumi, par kuriem nopietni jādiskutē. Jādiskutē arī no zinātnes organizatoriskās struktūras optimizācijas viedokļa. Pirmais un visneatliekamākais uzdevums mums būtu zinātniskā potenciāla atjaunošanas programma, kurai būtu jāiet ļoti cieši roku rokā ar augstākās izglītības nepieciešamajām reformām, par kurām acīmredzot runās izglītības un zinātnes ministrs. Man šķiet, ka jābūt ciešāk integrētam mācību procesam, docētājiem augstskolās un visām daudzajām mūsu zinātnes institūcijām. Ja būtu noteikti skaidrs, kā tas viss varētu realizēties, loģisks solis būtu papildu līdzekļu pieprasīšana tieši šā mērķa īstenošanai. Es gribu teikt, ka pēdējie pāris gadi ir apliecinājuši Latvijas zinātnieku lielo potenciālu. Šeit es gribu minēt veiksmīgo Latvijas zinātnieku līdzdalību ES piektā ietvara programmās zinātnē un dažādās ar tehnoloģiju attīstību saistītās lietās. Es neuzskaitīšu, jo Stradiņa kungs jau uzskaitīja visas tās jomas, tikai piebildīšu, ka tā ir vieta un tie ir projekti, par kuriem un par kuru līdzfinansējumu no valdības klāt pie esošā zinātnes budžeta pilnīgi droši varat rēķināties.

Valdība ir ieinteresēta maksimāli piesaistīt papildu resursus — ne tikai materiālos, bet arī intelektuālos, kas ļautu atjaunot mūsu zinātnes intelektuālos resursus un dotu konkrētu pienesumu sabiedrībai.

A1.JPG (20616 BYTES) Par prioritāriem virzieniem Latvijā vajadzētu kļūt organiskajai ķīmijai, biomedicīnai, farmācijai, materiālzinātnēm, informācijas tehnoloģijām, mežu un koku zinātnēm, letonikai. Latvijas zinātnieki šajās jomās ir guvuši lielus, ievērojamus sasniegumus un sekmīgi sevi parādījuši starptautiskā mērogā. Tas nekādā gadījumā nenozīmē to, ka kāda cita zinātnes joma vai nozare būtu liekama zemākā vietā, bet es uzskaitīju tās nozares, kurās redzami praktiski, konkrēti un būtiski sasniegumi, kurās varam droši teikt, ka esam konkurētspējīgi ES. Tajā pašā laikā, runājot par zinātnes kopējo finansēšanu, man jāsaka sekojošais. Vairākkārt šie jautājumi ir pārrunāti ar Zinātņu akadēmijas pārstāvjiem. Mums ir ļoti nopietni jādomā par zinātnes darba organizācijas struktūras optimizāciju. Šeit pirmkārt apskatāms jautājums par zinātnes saistību ar konkrēto dzīvi un prasībām, kādas šodien izvirzītas ekonomiskajā telpā, uz kuru mēs virzāmies — ES. Es domāju tos spēles noteikumus, kādos pieradusi dzīvot zinātne un zinātnes pārstāvji citās valstīs, kuras jau ilgāk ir darbojušās tirgus ekonomikas apstākļos. Manuprāt, galvenais un svarīgākais būtu diferencēt ieņēmumu jeb naudas plūsmu, kas ienāk zinātnē, paralēli valsts ieguldījumam, kuram neapšaubāmi ir jāpalielinās, kaut šobrīd nevaru pateikt, cik reizes finansējums palielināsies, jo valsts budžeta rocība ir tik liela, cik liela tā ir. Būtu ļoti nopietni jādomā par speciāliem pasākumiem, programmām privātsektora līdzekļu piesaistei. No valsts puses tas būtu ļoti atbalstoši, ja zinātne kopā ar privātsektoru piedalītos valsts atbalsta programmās dažādās ražošanas jomās jauno tehnoloģiju attīstībai. Desmit mēnešus esot premjera amatā, man ir nācies sastapties tikai ar vienu gadījumu, kur zinātne kopā ar ražotāju ir nākusi, sakot, ka projekts ir izveidots un ir nepieciešams valsts atbalsts.

Nopietni ir jāstrādā ar ES līdzekļiem un iespējām tos piesaistīt. Pilnīgi droši uz tiem jūs visi varat cerēt, un visi saņemsiet nepieciešamo valsts atbalstu jeb līdzfinansējumu, lai šajās programmās un projektos Latvijas zinātnieki sekmīgi varētu iesaistīties. Ir vēl kāds jautājums, kas šodien nav atrisināts. Tā ir zinātnisko iestāžu un zinātnisko centru patstāvība — vai ir sakārtoti īpašuma attiecību jautājumi, vai īpašumi ir reģistrēti zemesgrāmatā, vai zinātniskie kolektīvi, kas īpašumu apsaimnieko, ir reāli gatavi iet un startēt ar saviem projektiem normālā finansu tirgū, saņemot nepieciešamās atļaujas, lai varētu piesaistīt papildu resursus, kas varētu palīdzēt zinātnei izdzīvot.

Visbeidzot, runājot par valsts garantētiem projektiem, jāatzīmē, ka to kopējais apjoms Latvijas valstij ir reglamentēts. Mums ir jādomā par saviem ārējiem parādiem, par fiskālo politiku, par budžeta sabalansētību. Taču gribu teikt: ja ir konkrēti projekti un projektu precīza ekspertīze, kas apliecina, ka ilgākā termiņā projektiem ir atdeve, tie valdībā noteikti tiks atbalstīti.

Gribu novēlēt jums veiksmīgu darbu, spēku un izturību, neraugoties uz visām grūtībām, ar kurām šodien sastopas zinātne.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

A10.JPG (24604 BYTES) Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta — prezidenta amata kandidāta runa LZA 2001.gada 22.februāra pilnsapulcē

Šā gada 14.februārī aprit 55 gadi, kopš dibināta Latvijas Zinātņu akadēmija (ZA), un deviņi gadi, kopš tā veidojas kā individuālu locekļu korporācija atbilstoši Eiropas tradīcijām. Šķiet, Zinātņu akadēmija kā Latvijas zinātnes elites pārstāvniecība visumā ir izveidota un darbojas sekmīgi (es neteikšu — ideāli). Vietējā sabiedrībā un arī ārpus Latvijas tās vārdam ir pietiekami laba skaņa un autoritāte. Vairīšos no apoloģijas, daudz ir nepilnību, nepaveikta, pati situācija Latvijas zinātnē, kā dzirdējām, ir dažā ziņā pat kritiska, tomēr Zinātņu akadēmija ir uzstājusies un uzstājas kā zinātnes vērtību sargs, savā ziņā kā šo vērtību garants Latvijā. Tā amortizē triecienus, mēģina uzturēt optimismu, cerību, vienot zinātniekus kopējai darbībai.

Regulāri piedaloties Eiropas un pasaules zinātnes organizācijās ISCU, ALLEA, Baltijas un Ziemeļvalstu zinātņu akadēmiju regulārajās konferencēs, vērojot ārvalstu zinātņu akadēmijas, tā sakot, no iekšpuses, iepazīstoties ar dažādu ZA gadagrāmatām, varu secināt, ka mūsu Zinātņu akadēmija darbojas pietiekami efektīvi, dažā ziņā pat dinamiskāk nekā ārzemju akadēmijas, īpaši ievērojot to, ka mums jādarbojas nelabvēlīgākos apstākļos, nesakārtotākā zinātnes vidē, ka mūsu Zinātņu akadēmijas finansējums patiešām ir tas niecīgākais. Protams, iespēju, līmeņa, tradīciju ziņā nevaram salīdzināt sevi ar lielajām pasaules zinātņu akadēmijām, tomēr darbības principi mums ir samērā līdzīgi. Prātā nāk kāda vēsturiska analoģija, proti, Napoleons savulaik Viļņā nicīgi vaicāja vietējam ķīmijas profesoram: "Kādu ķīmiju tad te māca?", uz ko sekoja atbilde: "To pašu ķīmiju, ko Parīzē, majestāte."

Līdzīgā situācijā bijām pirms nedēļas, kad te viesojās Francijas institūta (visu piecu Francijas ZA) prezidents Tjerī de Monbriāls. Domāju, retais viesis varēja pārliecināties, ka Latvijā joprojām dzīva ir laba zinātne un kādi ir tās partneri Ziemeļos, Austrumos, Rietumos.

Šāds varbūt provinciāls optimisms un ticība Latvijas zinātnei lika man piekrist savas kandidatūras atkārtotai izvirzīšanai par ZA prezidentu, gan apzinoties, ka veselības un dažu citu apstākļu dēļ man šos pienākumus veikt nebūs viegli un varbūt pat būs jāatkāpjas pirms amata pilnvaru beigšanās. Gribētos tomēr vēl pavirzīt vai novest līdz loģiskam noslēgumam aizsāktās un pirms trim gadiem solītās ieceres ZA dzīvē (ne viss laikā ir paveikts, toties klāt nākušas dažas jaunas idejas) un tad nodot ZA vadību nedaudz jaunākas akadēmiķu paaudzes, manu tagadējo kolēģu, pārziņā.

Laika trūkuma dēļ nesniegšu pārskatu par paveikto, šāda informācija ir trijās pēdējās gadagrāmatās, par aizvadīto gadu detalizēti runās ģenerālsekretārs Andrejs Siliņš. Ieskicēšu tikai atsevišķas problēmas, kas man šķiet Akadēmijas dzīvei būtiskas. Jau iepriekš atvainojos, ka nerunāšu par zinātni uz 21.gadsimta sliekšņa, par būtiskām zinātnes tendencēm un parādībām, bet par triviālām, piezemētām lietām, ar kurām tieši Zinātņu akadēmijas ikdienas darbībā iznāk saskarties visvairāk.

Domāju, ka ZA darbībā vai būtībā nākamajos trijos gados kardinālas izmaiņas vai satricinājumus plānot nevajadzētu, Hartā un Statūtos noteiktie mērķi ir jāīsteno, aizsāktais jāturpina un jāpadziļina, taču arī dažas iekšējas reformas saistībā ar zinātnes tālākattīstību Latvijā jāparedz un jārosina.

Atšķirībā no Latvijas Zinātnes padomes, Zinātņu akadēmijas funkcijas nav pārāk stingri definētas, tā nav struktūra, kas dala naudu, un varbūt tas nav slikti, jo dod zināmu manevra brīvību. Zināmam laika posmam varam noteikt prioritātes. Pilnsapulcei un jaunajam Senātam jāizspriež, kādā mērā tuvākajos gados akcentēt tehnokrātiska rakstura problēmas (lietišķā zinātne un inovācijas, mazie uzņēmumi, augsto tehnoloģiju popularizēšana, informācijas sabiedrības veidošana, vietējā ražošana un dabas bagātību izmantošana), moderno ģenētiku un gēnu banku veidošanu, reģionālo zinātni, humanitāro zinātņu modernizāciju un letoniku, Latvijas vēsturi plašās līnijās, politoloģiju, socioloģiju. Vai akcentēt fundamentālās zinātnes — fiziku, ķīmiju, molekulārbioloģiju, moderno mehāniku, būtiskākās saduru problēmas aplūkojot starpdisciplināri? Vai izcelt Zinātņu akadēmiju kā sabiedriski nozīmīgu faktoru Latvijas dzīvē un kultūrā, Akadēmiju darot atraktīvāku, varbūt agresīvāku, iesaistot aktivitātēs, kas iekustina sabiedrību, stājoties kopā ar Baznīcu, kultūras institūcijām aktīvā polemikā ar varu par nebūšanām valstī, par ētikas problemām?

Manuprāt, Zinātņu akadēmijai jābūt polifunkcionālai, katras darbības jomas īpatsvars atkarīgs no atsevišķu nodaļu, individuālu akadēmiķu vai akadēmiķu grupas iniciatīvas, aktivitātes. Tomēr Akadēmijai jāpaliek vairāk vai mazāk akadēmiskai, varētu sacīt, pārlaicīgai un pāri ikdienas kņadai stāvošai. Akadēmiķa galvenā sūtība nav būt par akadēmiķi, bet būt par zinātnieku, radošu darbinieku, profesionāli, akadēmiķis ir viņa blakuspienākums, vaļasprieks, arī nopelnu vērtējums. Un tomēr — arī liels morāls pienākums pret zinātni un tēvzemi.

Kam un kāpēc prioritāri ir vajadzīga Zinātņu akadēmija? Latvijas sabiedrībai, zinātnei, augstākajai izglītībai, sev pašai, t.i., akadēmiķu kopai? Laikam jāatbild atkal — gan, gan. Tā vajadzīga Latvijas zinātnes veicināšanai un zinātnieku kopā saturēšanai. Pētniecības institūtu kopā saturēšana — šī joma pēc gadiem pieciem galīgi pāries universitāšu ziņā, bet inerces pēc tā vēl pastāv, un Zinātņu akadēmijai jāatrod niša, kurā arī turpmāk saturēt institūtus, varbūt arī vienot universitātes pašas, piemēram, ar svarīgāko projektu un jomu izvērtējumiem, ar augsta līmeņa publiskām lekcijām u.tml. Ekspertīzes valstij un zinātnei no Zinātņu akadēmijas varētu tikt pieprasītas biežāk, tāpat arī līdzdalība visas valsts, augstākās izglītības, inovatīvo tehnoloģiju stratēģijā? Varbūt Zinātņu akadēmijai, tās locekļiem sava līdzdalība pašiem jāpiesaka biežāk? Tātad Latvijai nozīmīgu zinātnes nozaru un potenciālu tautsaimniecības jomu izvērtēšana varētu palikt viena no ZA pamatprioritātēm arī turpmāk. Atgādināšu, ka iepriekšējā posmā ZA sēdēs izvērtēta elektroniskā rūpniecība, datorlingvistika, Latvijas zemes dzīļu bagātību pētniecība, ģeoloģija, materiālzinātnes, zinātniskā terminoloģija, biotehnoloģija u.c. Jau martā iecerēta ZA pilnsapulce par Latvijas iedzīvotāju gēnu bankas veidošanu ar akadēmiķa E.Grēna un prof. A.Krūmiņas referātiem, kas reizē būtu Latvijas Republikas Saeimas komisijas izbraukuma sēde. Paredzētas arī sēdes par Radioastronomiskā centra reāli iesāktās darbības perspektīvām, par materiālzinātnēm, par netradicionālām parādībām fizikā, un droši vien ZA nodaļu līmenī vajadzētu iesākties jauno valsts nozīmes zinātnes centru un potenciālo valsts nozīmes zinātnisko programmu saturiskajai apspriešanai. Tāpat sistemātiski būtu jāiztirzā arī citu pētniecības nozaru stāvoklis — paveiktais un perspektīvas. Pārāk maz mēs Akadēmijā runājam par lielajām zinātnes problēmām. Tiesa, par jaunatklājumiem zinātnē vispār ziņo starptautiskos simpozijos, pavisam reti — lielo zinātņu akadēmiju sēdēs, tomēr atsevišķi zinātniski ziņojumi un problēmu pārskati, pasaules jaunatklājumu recepcija arī pie mums būtu rosinoša.

Nupat notika LZA sēde par Latvijas ilgtspējīgas attīstības "No vīzijas uz darbību" un inovāciju koncepciju apspriešana, kuru veidošanā bija piedalījušies vairāki mūsu ZA locekļi. Ievērojot diskusiju, kas izraisījās, ņemot vērā to, ka koncepcijā akcentēta gan zinātnes loma, gan augstās tehnoloģijas, bet varbūt— novārtā atstātas sabiedrības ētikas, vērtīborientāciju, kā arī sociālās problēmas nav vēl konkretizētas, acīmredzot šo koncepciju pēc kāda laika vajadzētu iztirzāt plašāk un atkārtoti.

Tāpat sadarbībā ar LZP, IZM, AIP būtu jāatgriežas pie augstākās izglītības un zinātnes vienotas koncepcijas izstrādāšanas, lai to apstiprinātu Saeimā, iekļaujot koncepcijā arī augsto tehnoloģiju, modernās ražošanas komponenti, veidojot vienotu ERTDI kompleksu, ko īpaši popularizējis akadēmiķis U.Viesturs. Igaunijā lietas iet tieši šādā virzienā, ar parlamenta, valdības, Zinātnes padomes un Zinātņu akadēmijas līdzdalību, un kaimiņi gatavo politiskus lēmumus, kas pasludinātu zinātni un uz zinātnēm balstītas tehnoloģijas par valsts prioritāti, jau 2002.gadā paredzot zinātnei 1,2% no iekšzemes kopprodukta. Saprotu, ka šādu stratēģiju un koncepciju rakstīšana bieži vien aizejošas Saeimas vai valdības "zināšanai", t.i., atvilknei, nedrīkstētu kļūt par sliktu, notrulinošu ieradumu. Taču privatizācija Latvijā reiz beigsies, beigsies dalīšana, un sāksies reizināšana vai saskaitīšana, valsts kļūs bagātāka, augstākā izglītība, zinātne un arī medicīna sakārtosies, un tad pamazām šo jomu finansējumam jāpalielinās līdz civilizētas, attīstītas valsts līmenim, īpaši kontekstā ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Ja mēs neklauvēsim, neargumentēsim, tad lietas ies vēl sliktāk. Par valsts nozīmes centriem politisks lēmums pieņemts jau 1997.gadā, bet virzības nav. Vismaz zinātnieku viedoklim, kādiem jābūt šādiem potenciālajiem centriem, arī letonikas centram, būtu jābūt vairāk vai mazāk vienotam vai ar skaidri formulētām alternatīvām. Akadēmiķa E.Grēna vadībā šāds darbs pērn bija iesākts LZP. Zinātņu akadēmijai tajā jāpiedalās, lai novestu darbu līdz galam.

Saturīgas izbraukuma sēdes notikušas Latvijas novados — Cēsīs, Alūksnē, Bauskā, Jēkabpilī, Jelgavā. I Sēlijas kongress, kas risinājās 1999.gada rudenī Aknīstē un Viesītē sadarbībā ar LLMZA, piesaistīja daudz vietējo iedzīvotāju, izraisīja rezonansi arī Lietuvā. Šoruden iecerēts II Sēlijas kongress Ilūkstē un Neretā. Vairākas akad. S.Cimermaņa rosinātas lībiešu izpētei veltītas LZA sēdes guva rezonansi arī Somijā un Igaunijā. Šogad iecerēta LZA izbraukuma sēde par Vidzemes lībiešiem Staicelē. Šīs sēdes, bieži vien Latvijas depresīvos rajonos rīkotas, pozitīvi iekustina vietējo sabiedrību, veicina kultūrvēsturisku un ekonomisku izvērtējumu, dara populārāku arī zinātni un Zinātņu akadēmiju plašā sabiedrībā Latvijas novados.

Jāmin būtu arī ZA rīkotās konferences, akcijas, projekti. Domāju, ka pēdējos gados veiksmīgas bija konferences par Latvijas neatkarības atjaunošanu un 4.maija deklarāciju (šajā zālē, kur savulaik pati deklarācija arī tika izstrādāta), konference par nevardarbīgo pretošanos Baltijā saistībā ar 1991.gada janvāra barikādēm, ar A. Einšteina institūta vadošā pētnieka, šīs jomas galvenā teorētiķa prof. Džīna Šārpa, izcilu igauņu, lietuviešu, krievu, gruzīnu sabiedrisko darbinieku līdzdalību, konference par Paulu Šīmani un etnisko saskaņu Latvijā. Arī nākotnē ZA iesaistīsies konferencēs, piemēram, starptautiskā konferencē par okupācijas fenomenu 20.gs. pasaulē, 21.Baltijas zinātņu vēstures konferencē sakarā ar vienīgā Rīgā dzimušā un strādājušā Nobela prēmijas laureāta V.Ostvalda 150.dzimšanas dienu (2003) un Ziemeļaustrumeiropā pirmās, D.H.Grindeļa dibinātās Rīgas ķīmiķu un farmaceitu biedrības 200 gadiem. Šī konference būs veltīta tēmai: ar ko Baltijas zinātne var būt interesanta reģionam un pasaulei? Uz konferenci iecerēts aicināt ar lekciju kādu Nobela prēmijas laureātu. Šā gada 22.jūnijā šajā zālē paredzēta cita Nobela prēmijas laureāta — Dalai Lamas uzstāšanās, diskusija par ētikas, filozofijas, astronomijas un fizikas problēmām. Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas anāļu sērijās izdoti mūsu sastādīti krājumi: "Nacionālā identitāte un Eiropas vīzija Latvijā", "Ceļā uz Baltijas Eiropu".

Zinātņu akadēmija ir izdevusi divas īpatnējas grāmatas — interviju kopas "Millennium — skats uz Latviju", pašreiz kā ZA projekts top trešā grāmata "Rīga 800 . Post Scriptum ", kur akcentēta Rīgas kultūras un intelektuālā vēsture, ZA goda locekļu devums Rīgai. Aprīļa beigās paredzēta ZA pilnsapulce, veltīta Rīgas astoņsimtgadei, kur noklausīsimies mūsu šī gada Lielās medaļas laureāta A.Caunes akadēmisko lekciju par viņa mūža darbu senās Rīgas vēsturē un arheoloģijā. ZA paredzējusi vēl piedalīties vairākos ar Rīgas jubileju saistītos pasākumos, grāmatās, akcijās. Mūsu partneris — publiskā a/s "Grindeks" kā velti Rīgas astoņsimtgadei atklās pieminekli V.Ostvaldam Vērmaņdārzā, ko čugunā veido tēlnieks Vārpa. Pieminekļa atklāšana notiks II Pasaules latviešu zinātnieku kongresa laikā, ko rīko LZA kopā ar LZS, kur līdzpriekšsēdētāji ir kolēģi Imants Freibergs, Juris Ekmanis, Uldis Raitums. Šis kongress, kas arī ietverts Rīgas astoņsimtgades pasākumos, dos ne tikai priekšstatu par to, ko dara mūsu emigrējušie zinātnieki ārzemēs (un arī Latvijā!), bet ir jau devis otru elpu Latvijas Zinātnieku savienībai. Ceram, ka pēc kongresa aktivizēsies komisija "Latvija un latvieši pasaulē", lai sistemātiski uzkrātu informāciju par latviešu zinātniekiem pasaulē, veidotu jaunus kontaktus. Tāpat ceram, ka LZA locekļi un nodaļas sniegs kvalitatīvu un reālu palīdzību topošajai (topošajām) Latvijas enciklopēdijām.

Vēl vienu akciju iecerēts veikt kopā ar LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāti un a/s "Aldaris", proti, akcijas "57. paralēle – Latvijas pamatparalēle" ietvaros (man ir gods šogad skaitīties par šīs akcijas patronu) iezīmēt Latvijas ģeogrāfisko centru ( pie Lēdmanes vai Madlienas).

Šādas akcijas un projekti kopā ar ZA sēdēm, ar Lielās medaļas un vārdbalvu pasniegšanas ceremonijām popularizē zinātni ( kaut vai "mazo zinātni"). Aizvadītajā laikā skeptiskajā Latvijas sabiedrībā lielā mērā atjaunojies zinātnes prestižs, un šajā ziņā LZA sadarbojas ar LZP un LU (TV raidījumā "Gadsimts kopā ar zinātni", daudz plašāks zinātnes atspoguļojums laikrakstos, ZA mājaslapa internetā, Latvijas izgudrotāju un patentu konkurss). Tas, cerams, piesaistīs zinātnei jaunos cilvēkus, jo drīz taču dzīve Latvijā ieies normālās sliedēs.

Ir reāli attīstījies zinātnes mecenātisms, esam guvuši labus sadarbības partnerus – veiksmīgas firmas. Kopš 1998.gada ZA piešķir kopējas balvas ar firmām "Grindeks", "Aldaris", "Dati", "Latvenergo", "Alfa", parakstīts līgums ar "Itera", tiek gatavoti līgumi ar firmām "Gaisa satiksme", "Lattelekom" – tās ir balvas gan pētniekiem par izcilu darbu vai mūža devumu, gan arī jaunajiem zinātniekiem, un šīs balvas tiek pasniegtas pietiekami atraktīvās ceremonijās. Daudzu firmu vadītājiem, balvu rosinātājiem piešķirts ZA goda mecenāta nosaukums, arī tiem cilvēkiem ārzemēs, kas ir devuši mērķziedojumu Zinātņu akadēmijai (prof. A. D. Lēbers Vācijā, J. Sadovskis Zviedrijā, M.Štaudingere Vācijā, J.Labsvīrs ASV, nupat arī mūsu ZA Dr.h.c. K. Poča atraitne Erna Počas kundze vēlas ziedot 15 tūkstošus dolāru kādam jauna zinātnieka projektam fizikā). Visi šie ir mērķziedojumi, jo ziedo nevis ZA vispār, bet noteiktai jomai. Ir izveidojusies sadarbība ar prof. I. Meirovica vadīto Izglītības fonda mērķprogrammu zinātnei, izglītībai un kultūrai, kura sākusi piedalīties dažu ZA vārdbalvu finansēšanā un gatava finansēt arī labākos jaunos doktorantus. Līdz ar to rodas nepieciešamība izveidot īpašu LZA fondu. Šī fonda vadību uzņemties būtu gatavs pašreizējais viceprezidents T. Millers, kurš vairs nekandidē uz amatiem ZA vadībā, bet kura pieredze un rakstura īpašības joprojām būtu izmantojamas ZA labā.

1998.gadā ir sakārtota pašas ZA vārdbalvu sistēma, iedibinātas daudzas jaunas balvas (kopskaitā 20) un nupat panākts arī neliels šo balvu finansējuma palielinājums. Jau piešķirtas Raiņa, K. Mīlenbaha, Arv. Kalniņa, E. Āriņa, Alfr. Vītola, E. Siliņa balvas, arī jaunajiem zinātniekiem domātās Z. Mauriņas, Straumaņa – Ieviņa, Jansonu balvas. Sāksim piešķirt arī P. Bola, T. Celma, M. Skujenieka, T. Vilciņa balvas un centīsimies, lai balvas vērtība nebūtu mazāka par 400—600 latiem (apm. 1000 ASV dolāru), lai katrai balvai būtu arī atbilstoša medaļa. Pašlaik veidojam balvu hierarhiju, precizējam piešķiršanas noteikumus, darbu šajā virzienā domāts turpināt. Protams, zinātnes un jauno pētnieku materiālo atbalstu šīs balvas nespēj būtiski ietekmēt, tomēr tās ir morāls stimuls gan vecākās, gan jaunākās paaudzes pētniekiem. Var gan jautāt, vai balvu nav par daudz, vai to piešķiršana nenotiek par biežu, vai šī tēma pārāk nedominē masu saziņas līdzekļos, kur kāds asu mēli apveltīts žurnālists jau rakstījis, ka Akadēmija ir vieta, kur šad tad vecāki ļauži sanāk kopā, lai apmainītos balvām un medaļām. Tas nav taisnīgi, tomēr par psiholoģisko momentu jādomā.

Līdzīga devalvācijas problēma skar arī ZA locekļu skaitu. Ik gadus rīkojam jaunu akadēmijas locekļu vēlēšanas, un labu kandidātu joprojām netrūkst. Domāju, ka visas pēdējo gadu vēlēšanas ir bijušas veiksmīgas. 1999.gadā par mūsu īsteno locekli — akadēmiķi ievēlējām līdzšinējo ārzemju locekli Vairu Vīķi – Freibergu. Valsts prezidente ir piedalījusies vairākos ZA pasākumos, ar rakstu arī krājumā "Millennium", iestājusies par zinātni savā akadēmiskajā LU lekcijā. Zinātņu akadēmija var būt lepna un pagodināta, ka tās locekle tik perfekti pārstāv mūsu valsti; tas vien jau apliecina intelektuālo vērtību pakāpenisku godā celšanu Latvijā.

Arī šoruden gaidāmas jaunas akadēmijas locekļu vēlēšanas, tiek apsvērtas cienījamas kandidatūras. 1998.gada sākumā ZA bija 280 locekļi, 2000.gadā beigās jau 330. Protams, kādreiz varēja domāt par relatīvi nelielas akadēmijas veidošanu, bet, ja jau esam virzījušies uz universālismu, tad saprāta robežās tas jāturpina. Protams, ir vairāki "vienreizējas lietošanas" ZA locekļi, īpaši ārzemju locekļu vidū. Izvirzītājus vajadzētu lūgt apsvērt, vai reflektants reāli darbosies Akadēmijā, bet nodaļas – jaunievēlētos locekļus vairāk iesaistīt Akadēmijas lietās. Jālūdz arī ZA locekļiem "neatražot sevi", domājot tikai par tradicionāliem virzieniem, virzot savus skolniekus, bet pamanīt arī jaunos un jauno vārda plašā nozīmē. Jāatrisina Statūtos sāpīgā korespondētājlocekļu problēma, nosakot kopējo korespondētājlocekļu skaitu — 100 (līdz 65g. vecumam) un izbeigt viņu ievēlēšanu uz pieciem gadiem ar sekojošu pārvēlēšanu. Zinātņu akadēmijas locekļi noveco vēl ātrāk nekā zinātnieki Latvijā kopumā, tādēļ jāturpina ievēlēt jaunus locekļus, tomēr visus cienījamos pētniekus ZA tik un tā ievēlēt nevar. Viens no alternatīviem ceļiem būtu pastāvīgu komisiju veidošana ZA paspārnē vai ZA sadarbībā ar universitātēm un citām organizācijām ( piemēram, biedrībām, ministrijām), ar laiku paredzot šādu komisiju finansēšanu ZA budžetā. Šodien paredzēts principā izlemt Inženierzinātņu komitejas nodibināšanu ( par to ziņos ģenerālsekretārs), aizsāktas sarunas arī par pedagoģijas un izglītības satura komisijas dibināšanu. Komisijas varētu kļūt par vienu no ZA darbības formām. Lūdzu nodaļu ierosinājumus.

Taču, kā jau sacīju, Latvijas zinātnē veidojas bīstams paaudžu pārrāvums, un viens no priekšlikumiem varētu būt " Jauno pētnieku akadēmijas" izveidošana. Proti, perspektīvākiem doktorantiem, kuri saņēmuši ZA prēmijas un kuri nodomājuši mūžu saistīt ar zinātni, varētu nokārtot regulāru papildu piemaksu doktorantūras laikā, ierosinot, lai viņi piedalītos šādā klubā, sniegtu tur darba pārskatu reizi pusgadā vai gadā, iepazītos ar kolēģiem, veidotu starpdisciplinārus kontaktus, paplašinātu redzesloku. Tie varētu būt nākamie potenciālie asociētie profesori un profesori. Šāda "mazā akadēmija" nesen nodibināta Vācijā, Berlīnes — Brandenburgas zinātņu akadēmijai kooperējoties ar Vācu dabas pētnieku akadēmiju " Leopoldina " , kaut kas mehānismā līdzīgs bija Latvijas Kultūras fondā ar Spīdolas stipendiātiem. Šādu mūsu ierosmi atbalstīja prof. I. Meirovics, arī AIP priekšsēdētāja akad. B. Rivža, varbūt piesaistīt varētu lielākās Latvijas universitātes un augstskolas. Tad ZA daļēji varētu aizstāt jauno zinātnieku balvas ar jauno zinātnieku grantiem, paredzot reālu atskaitīšanos par savu darbu. Tas, protams, prasītu daudz nopietnāku konkursu, nekā tiek praktizēts jauno zinātnieku balvām, plašāku publicitāti, bet arī ļautu jaunajiem iepazīties ar to, ko dara Zinātņu akadēmija. Varētu pamazām veidot nākotnes zinātnisko eliti. Taču mums vajadzētu atrast atbildīgu akadēmiķi vai personu grupu, lai šo lietu neizgāztu.

No otras puses, ZA rūpju lokā ir arī emeritētie zinātnieki. Pašreiz tādu ir 142, bet šogad martā paredzēts VEZ nosaukumu piešķirt vēl 15—16 zinātniekiem, apmēram trešdaļa no tiem saistīti ar LZA. 1999.gadā nodibināts Emeritēto zinātnieku klubs, kuru dažādos veidos atbalsta LZA, tās Lietu pārvalde. Emeritzinātniekiem ir liels potenciāls gan pētniecības turpināšanai, gan tradīciju uzturēšanai, domāju, ka viņi būtu iesaistāmi vēl plašāk ZA aktivitātēs, arī zinātnes vēstures materiālu un atmiņu vākšanā.

Varbūt arī pašā ZA dzīvē vispār vairāk būtu ieviešamas kluba funkcijas, pulcējoties neformālā gaisotnē, pēc sēdēm, ar īpašām kaklasaitēm, rituāliem u.tml. Arī goda locekļu saieti, papildinot mūsu goda locekļu korpusu ar jaunām prominencēm. Daļēji tas jau aizsākts, rīkojot gleznu izstāžu atklāšanu ZA vestibilā, pieņemšanas pēc ZA pilnsapulcēm. Protams, tas prasa attiecīgus līdzekļus, ko daļēji varētu atlicināt no LZA fonda un LZA Lietu pārvaldes līdzekļiem, bet arī tam jāveido akadēmiķu iniciatīvas grupa, lai lieta kļūtu pievilcīga, ne formāla.

Pēdējā gada laikā valde, prezidijs un Senāts vairāk pievērsušies LZA saimnieciskajām struktūrām. LZA valdījumā ir nodota augstceltne un Lielupes Zinātnes nams, pēdējais pēc Krievijas krīzes ir nesis prāvus finansu zaudējumus, nupat stāvoklis nedaudz stabilizējies. Vēl lielākas grūtības ZA sagādāja veco parādu nomaksa par Salaspili, Augstceltnes torņa smailes atjaunošana un siltumtrases rekonstrukcija. Lielu pateicību esam parādā gan lietu pārvaldniekam V. Kozlovskim, gan bijušajam prezidentam T. Milleram par neskaitāmo "vecās" Akadēmijas objektu privatizēšanas sakārtošanu, neiesaistot ZA skandālos un mahinācijās.

Nupat saimnieciskā ziņā ZA Lietu pārvalde sāk atgūt elpu. Panākta vienošanās par jaunas Senāta zāles izveidošanu, sadalot otru ZA konferenču zāli, par palīgtelpu daļēju sakārtošanu visos augstceltnes stāvos, par līdzdalību izcilo ZA zinātnieku portretu galerijas veidošanā (jau nopirkts U. Zemzara gleznots akad. J. Endzelīna portrets, pasūtīts akad. L. Liepiņas portrets), par finansiālu līdzdalību LZA vārdbalvu finansēšanā (domāts par T. Celma balvas finansēšanu), par finansiālu līdzdalību ZA Vēstu A daļas jaunā vāka dizaina izveidošanā (blakus minot, A daļa ar 2001.gadu iznāks citā formātā un tiek domāts par saturu; 2000.gada pēdējā Nr. 5/6 iznākšanu, to sola vēl šomēnes, tātad vismaz hronisko nosebošanos ceram daļēji novērst, bet par žurnālu, īpaši saturiski, būs vēl daudz jārunā).

Tātad mēs plānojam saimniecisko struktūru aktīvāku iesaistīšanos zinātnisko pasākumu finansēšanā. Saprotu, ka zināmas pretrunas starp ēkas administrāciju un augstceltnē dislocētiem visai trūcīgajiem humanitārajiem institūtiem pastāv, taču nepieciešama savstarpēja izpratne un laba griba. Augstceltne ir grūti apsaimniekojams, arī ugunsnedrošs objekts, tas prasa rekonstrukciju. Ir ievadītas sarunas ar Rīgas domi un arī ar Reģionālās arhitektūras akadēmiju par šīs ēkas sakopšanu, ar laiku tās "negatīvā aura" mazinās un tā kļūst par vienu no Rīgas dominantēm, ko atzina arī arhitekti šīs ēkas autora prof. O. Tīlmaņa simtgades sēdē. Katrā ziņā, Zinātņu akadēmija tuvākajā laikā nevar domāt par šīs ēkas atstāšanu, drīzāk būtu jādomā par telpu radikālāku modernizāciju, par projektējamo inovāciju produktu un procesu izstāžu kompleksu ZA skatuves daļā (1500 m2) u.tml. Kad valsts kļūs bagātāka, varbūt varēs rekonstruēt kādu nelielāku prestižu ēku arī tieši Zinātņu akadēmijai, bet tas ir tālas nākotnes jautājums.

Tuvākās nākotnes jautājums ir nepazaudēt jau esošos ZA īpašumus vai valdījumus, racionāli apsaimniekojot tos. Privatizācija Latvijā iet uz beigām, savā beigu posmā tā var skart, tā sakot, arī mūs. Ministru prezidents Andris Bērziņš principā neiebilda pret ZA ēku nodošanu Akadēmijas īpašumā, nākamās ZA vadības pienākums būtu sākt apdomīgi risināt šo jautājumu. Mums bija pozitīva saruna ar izglītības un zinātnes ministru Kārli Greiškalnu, taču gribu brīdināt ZA locekļus, ka šajā jomā varbūt nav izslēgti negaidīti pavērsieni (atcerēsimies RAU īpašuma lietas!). Tikai zinātnieku elites un visu pārējo zinātnieku vienotība un saskaņa, diplomātija, pārdomāta īpašumu apsaimniekošana spēs pasargāt mūs no zinātnei nelabvēlīgiem risinājumiem.

Vairāk mums ir jāapzinās ZA kā sabiedriski nozīmīga faktora vērtība. Akadēmijai in corpore, manuprāt, jāpaliek ārpus aktīvas politikas, taču drīkstam izteikt savu viedokli Latvijai un zinātnei nozīmīgos jautājumos. Esam atkarīgi no Ministru kabineta, no Saeimas, konstruktīvs dialogs jāuztur ar visām partijām. Būtībā LZA ir izcilākā nevalstiskā organizācija Latvijā. Taču, ja arī vienā vai otrā jautājumā esam ar savu īpašu viedokli, varbūt opozīcijā, tai jābūt konstruktīvai, nevis destruktīvai. Latvijas valsts un sabiedrības ilglaika intereses jāstāda pāri grupu, resoru interesēm un simpātijām kādam politiskam spēkam. Debatēs HSZN tika rosināts, lai ZA vairāk iesaistītos sabiedriskās aktivitātēs, vairāk runātu par nebūšanām valstī. Domāju, ka daļēji jau tas tiek darīts, dažādos ZA paziņojumos un arī inteliģences konferencēs, kurās kopā ar LIA un RLB piedalās arī LZA pati, kolēģi Maija Kūle , Tālis Millers, Raita Karnīte, Tālavs Jundzis u.c. Varu atgādināt diskusijas Baltijas jūras naftas jautājumā, par Latvijas vēstures mācīšanu skolās, par latviešu valodu, par "Latvenergo" privatizēšanu, par pensijām. Esam saņēmuši priekšlikumu iesaistīties nacionālajās TV debatēs, kas sāksies un kļūs regulāras pēc mēneša. Taču LZA nedrīkst, manuprāt, būt populistiska, tai jārunā profesionāļu līmenī. Turklāt zinātnei ir raksturīga viedokļu dažādība, tādēļ ne allaž ZA var būt vienots viedoklis, kā tas izpaužas Celulozes kombināta celtniecības piemērā, salīdzinot kolēģu P.Guļāna un A.Treimaņa viedokļus. Pēdējās dienās lasu ārkārtīgi plašu literatūru par Andreju Saharovu, ko man piesūtījis Saharova fonds no Maskavas, es saskatu tur daudz ļoti pretrunīgu momentu, kas citā griezumā aktuāli arī mums.

Vēl mazliet par starptautisko sadarbību. ZA ir līgumi ar 25 ārvalstu akadēmijām, ne visi tie, saprotams, darbojas, bet ir ļoti pozitīvi sadarbības piemēri. Pēdējos gados esam noslēguši sadarbības līgumus ar Izraēlas Zinātņu akadēmiju, ar Somijas Zinātņu akadēmiju, ar Itālijas Nacionālo Zinātņu akadēmiju, kas ir senās Galileja "Lūšu akadēmijas" ( Accademia dei Lincei) pēctece. Īpaši labi veidojas sakari ar abām pēdējām akadēmijām, somi pieņēmuši vairākus mūsu speciālistus, itāļi uzaicinājuši vairākus Latvijas speciālistus iepazīties ar Itālijas travertīnu sakarā ar Brīvības pieminekļa rekonstruēšanu. Tiek gatavoti līgumi ar Šveices Dabaszinātņu akadēmiju, Baltkrievijas ZA, atjaunots līgums ar Zviedrijas Karalisko Zinātņu akadēmiju, ievadīti kontakti ar Krievijas, Vācijas, Atēnu akadēmijām, attīstās sakari ar Taivānu, vizītē ZA pieteicies arī Ķīnas vēstnieks. Nesen man bija saruna ar jauno Zviedrijas ZA ģenerālsekretāru E. Norbiju viņa rezidencē, aprīlī vizītē būs jaunais Somijas ZA prezidents R.Nētanens. Ja arī šādās sarunās ne allaž panākts kaut kas konkrēts, šķiet, par mūsu ZA radies labs iespaids. Sakari ar Baltijas zinātņu akadēmijām ir ļoti cieši, ik gadus rīkojam konferences, šogad jūnijā tāda notiks Tallinā (reizē ar 8. Baltijas intelektuālās sadarbības konferenci), nākamgad būs kopīga 5.Baltijas un Ziemeļvalstu ZA konference Stokholmā. Ir iedibināta Baltijas valstu ZA medaļa kā labas sadarbības apliecinājums, to veidojis mūsu Goda loceklis J. Strupulis. Laba sadarbība ir ar Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmiju Vīnē, šogad tās prezidents F. Ungers paredzējis Latvijā pirmoreiz pasniegt viņa iedibinātās Eiropas — Latvijas zinātnes (Fēliksa) balvas. Viss tas ir būtiski veicinājis Latvijas zinātnieku iekļaušanos Eiropas un starptautiskajā zinātnieku kopībā.

Akadēmija noslēgusi arī sadarbības līgumus ar LU, RTU, LLMZA, LRAA, LKF, konsolidējot šādu organizāciju tīmekli Latvijā, kas nav tikai formāls, bet izpaužas kopējos pasākumos. Domāju, ka varētu slēgt līgumu ar Daugavpils Universitāti (līdz šim ZA saites ar Latgali bijušas relatīvi vājākas), ar Latvijas Medicīnas akadēmiju, tāpat līgumus ar Rīgas, Ventspils, Jūrmalas, Jēkabpils, Viesītes, Cēsu u.c. pilsētām.

Domāju, ka rudens pilnsapulcē būtu jāpieņem daži nepieciešami grozījumi ZA statūtos: pārskatīt ZA amatpersonu loku, pilnsapulču termiņus (varbūt oktobris, aprīlis), korespondētājlocekļu statusu, Senāta pilnvaru loku, varbūt arī Senāta un vadības ievēlēšanas termiņus, Statūtos neparedzētu gadījumu risināšanas kārtību u.tml. Pilnsapulce varētu uzticēt Senātam izveidot un apstiprināt darba grupu Statūtu jautājumā; attiecīgus ierosinājumus, arī par kandidatūrām, varētu iesniegt jaunajam prezidijam.

Domāju, ka zināmā mērā vajadzētu arī palielināt Senāta lomu, uzliekot katram Senāta loceklim pienākumu savā noteiktā jomā, izstrādāt Senāta nolikumu. Mēs diskutējām par Senāta locekļu skaitu. Liels Senāta locekļu skaits rada plašākas iespējas dažādu nozaru akadēmiķu pārstāvībai šajā institūcijā, jo liela ir pati Akadēmija. No otras puses, debates bieži ieilgst, un vecajā Senāta (Karoga) zālē senatoriem var nepietikt krēslu. Varbūt komisija varētu piedāvāt balsošanai variantus, ko pilnsapulce vēl apspriestu. Akadēmiķis var būt aktīvs ZA dzīvē arī ārpus Senāta, meklēsim jaunas formas, jo ZA var būt darbīga tikai tad, ja darbīgi ir tās locekļi.

Ja mani ievēlētu par ZA prezidentu, tad gribētu pilnsapulci lūgt par ģenerālsekretāru ievēlēt akadēmiķi Raimondu Valteru, kurš saglabātu arī Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas nodaļas priekšsēdētāja amatu. Raimonds Valters aizvadītajos gados apliecinājis savas spējas konstruktīvi domāt administratīvās kategorijās, ļoti precīzi un apzinīgi veikt pienākumus. Viņš varētu labi vadīt ZA valdi.

Par viceprezidentu ierosinu ievēlēt akadēmiķi Andreju Siliņu, kurš varētu labi uzturēt saikni ar Saeimu, valdību, ministrijām, pārzināt starptautiskās lietas Briselē, saistībā ar ES un NATO, veikt arī vairākus citus pienākumus Akadēmijas vadīšanā.

Pastiprinot zinātņu nodaļu lomu, plašākus pienākumus visas ZA vadībā vispār, ne tikai nodaļā vien gribētu lūgt joprojām uzņemties akadēmiķim Jurim Ekmanim, Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas priekšsēdētājam. Akadēmiķis Juris Ekmanis reāli veic pienākumus kā ZA vadības pārstāvis Latvijas Augstākās izglītības padomē (kur ir priekšsēdētāja vietnieks) un Ministru kabineta Informāciju sabiedrības padomē. Abās viņš ir apstiprināts ar Saeimas un Ministru prezidenta rīkojumiem. Viņš ir arī 2. pasaules latviešu zinātnieku kongresa līdzpriekšsēdētājs un pārstāv ZA vairākās citās atbildīgās padomēs, ir LZP priekšsēdētāja vietnieks un nākamgad būs šīs padomes priekšsēdētājs. Saskaņā ar Statūtiem Juri Ekmani trešo reizi nevar pārvēlēt par ZA viceprezidentu, bet līdz šim viņš ir atbildējis par Akadēmijas budžeta finansējuma izmantošanu un faktiski vadījis Akadēmijas administratīvo darbību. Uzskatu viņu par savu tuvāko palīgu un cilvēku, kurš pieredzes un rakstura īpašību ziņā potenciāli varētu pārņemt ZA vadību. Tādēļ ļoti vēlētos ar viņu sastrādāties arī turpmāk, Senāts J. Ekmani varētu ievēlēt par priekšsēdētāja vietnieku.

Statūtos paredzēto gadu limita dēļ viceprezidents Tālis Millers nav tiesīgs kandidēt par viceprezidentu nākamajam amata posmam. Ierosinu viņu ievēlēt par Senāta locekli un uzticēt LZA fonda pārzināšanu, ko veido ziedojumi. Arī akadēmiķi Uldi Viesturu diemžēl nevar trešo reizi pārvēlēt par akadēmiķi – mantzini. Mantziņa amatu ierosinu atstāt vakantu, jo ZA budžeta līdzekļus var pārzināt ZA valde. Domāju, ka akad. U.Viesturam būtu jāturpina darbs kā valdes loceklim. Šīs pārmaiņas un paralēlu amatu vienošana ļautu ietaupīt LZA līdzekļus, kuri mums ir visai pieticīgi.

Par ZA Bibliotēku padomes priekšsēdētāju un Senāta locekli ierosinu ievēlēt akadēmiķi Ivaru Kalviņu.

Ieteikumus Senāta locekļu vēlēšanām sniegs amatpersonu vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs. Man ir patīkami atzīmēt, ka par kandidātu ZA Uzraudzības padomei atkal ir izvirzīts akad. Kalvis Torgāns, kurš kā pieredzējis jurists ir bijis aktīvs, prasīgs un prasmīgs sava amata veicējs.

Par jauno Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētāju ievēlēts akadēmiķis Tālavs Jundzis, viņa vietnieki ir akad. V.Hausmanis, D.Markus un J.Bērziņš. Vēlos šajā pilnsapulcē izteikt pateicību Viktoram Hausmanim par ilggadīgo nodaļas vadību un paust cerību, ka līdzās iezīmētajai humanitāro zinātņu līnijai nodaļas darbā iezīmēsies arī jauni meti — politoloģija, sociālās zinātnes u.tml. Tāpat kā līdz šim, Zinātņu akadēmijas vadību — prezidiju, valdi, nodaļas — gribētos veidot demokrātijas un pašiniciatīvas garā. Mūsu Akadēmijai jābūt demokrātiskai, rādot šajā ziņā priekšzīmi visai Latvijas sabiedrībai.

Nobeigumā vēlētos izsacīt patiešām dziļu pateicību tiem, ar kuriem šos trīs gadus esmu strādājis kopā, – prezidija, Senāta, valdes līdzšinējiem locekļiem, ZA aparāta un saimnieciskajiem darbiniekiem, visiem ZA locekļiem par viņu ieinteresēto līdzdalību LZA un Latvijas zinātnes veidošanā un noturēšanā, par viņu atbalstu. Īpaši pateicos par to, ka mūsu darbs ir ritējis saliedēti, bez konfliktiem, intrigām, skandāliem, ka šajos zinātnes attīstībai ne tik labvēlīgos gados esam tomēr spējuši šo to pozitīvu, varbūt ne visu iecerēto, tomēr kaut ko, domāju, pat paliekošas lietas. Zinātņu akadēmija tomēr ir bijusi mazas stabilitātes saliņa Latvijā, un mani ļoti iepriecināja man nepazīstama J. Krūma "Lauku Avīzē" izteiktās domas: "Zinām, ka tauta vēl tic baznīcai, Latvijas Radio un mūsu zinātniekiem" (LA, 2001. 15.febr.). Šī tautas uzticība ir ļoti svarīga, tikpat svarīga kā mūsu pašu uzticība zinātnei un tautai. Krīze Latvijas zinātnē tika pārvarēta, nāks jaunas paaudzes, gudrākas par mums, arī zinātnē Latvija, cerams, nenozudīs no pasaules zinātnes kartes šajā globalizācijas un lielo valstu hegemonijas laikā. Kultūra, izglītība, zinātne ir tās vērtības, ar kurām vēl varam iziet pasaulē. Protams, tas pagaidām jāsaka vēlējuma izteiksmē, bet, ja mēs joprojām saliedēti un koncentrēti iestāsimies par šīm vērtībām, ja darbosimies saskaņoti, tad šīs vērtības saglabāsim un pavairosim. Galu galā Latvijas Zinātņu akadēmijas misija ir uzturēt zinātnei, kultūrai un intelektuālām investīcijām (plašā nozīmē) labvēlīgu vidi, būt par katalizatoru zinātnes norisēm Latvijā.

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!