Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Tālā Austrālija, tik Latvijai tuvā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.02.2001., Nr. 31 https://www.vestnesis.lv/ta/id/3975

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Divu valstu īstā draudzībā

Vēl šajā numurā

23.02.2001., Nr. 31

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Tālā Austrālija, tik Latvijai tuvā

Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors Emīls Dēliņš — "Latvijas Vēstnesim"

2001. gada augustā būs pagājuši desmit gadi, kopš atjaunotā Latvijas Republika ieguva ārvalstu de facto atzīšanu — papildus jau agrākajai, visus padomju okupācijas gadus pastāvējušai de iure atzīšanai. Pati pirmā Latviju de facto atzina mazā Islande (1), kam ar atstarpu — pēc 1991.gada 21.augusta puča sabrukuma Maskavā — pievienojās citas pasaules valstis. Viena no pirmajām — septītā — šai rindā bija Austrālija, kas Latvijas neatkarības de facto atjaunošanu atzina 27. augustā. Kāpēc ģeogrāfiski tālā Austrālija pasteidzās savu atzīšanu Latvijai dot vēl pirms ASV un citām Rietumu lielvalstīm? Par to jāpateicas galvenokārt Austrālijā dzīvojošās latviešu tautas grupas ilggadējai polītiskai aktivitātei Latvijas tiesību laukā.

Publikācijā respektēta autora manuskriptā lietotā rakstība, kas atšķiras no Latvijā noteiktām valsts valodas regulēšanas normām

Un tā, šīs aktivitātes rezultātā jau 1975. gada decembrī bija izdevies atjaunot Vitlama valdības 1974. gada jūlijā pārtraukto Latvijas konsulāta darbību Melburnā, toreiz vienīgo kādas Baltijas valsts oficiālo pārstāvniecību Austrālijā (2). Šis konsulāts 1991. gadā līdzās Latvijas sūtniecībai Vašingtonā bija viena no divām atlikušajām Latvijas neatkarības pirmā posmā dibinātajām, joprojām vēl oficiāli atzītajām Latvijas diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvībām pasaulē (3). Izmantojot savu oficiāli atzīto statusu, Latvijas konsulāts Melburnā kopš 1975. gada, bet jo īpaši 80. gadu beigās bija jūtami ietekmīgs de facto atzinuma steidzināšanā. To apliecinās arī turpmāk iespiestie izraksti no autora archīva, kas papildina jau agrāk publicētos materiālus (4).

Kopš 1975. gada līdz 1991. gadam, pacietīgi strādājot, Austrālijā bija iegūti daudzi draugi — Latvijas un pārējo Baltijas valstu neatkarības atjaunošanai labvēlīgi polītiķi. To vidū bija arī Austrālijas ministru prezidenti Malkolms Frēzers (5) un Bobs Hoks (6), kā arī ārlietu ministri Andrjū Pīkoks (7) un Bils Heidens (8), vēlākais Austrālijas ģenerālgubernators. Neatkarības atjaunošanai kritiskajā 1991. gadā Austrālijas ārlietu ministrs bija Garets Evanss (9), ar kuru Latvijas goda konsulam bija izveidojies personīgs un draudzīgs kontakts, konsulam ministru regulāri informējot par pēdējos gados trauksmainajiem notikumiem Latvijā (10), tāpēc nav jābrīnās, ka pēc 1991. gada janvāra dramatiskajiem notikumiem Viļņā un Rīgā Austrālijas Senāts vienbalsīgi pieņēma šādu opozīcijas vadītāja Roberta Hilla (11) iesniegto un valdības atbalstīto rezolūciju:

"Senats:

a) nožēlo brutalitāti, kāda vērsta pret Lietuvas pilsoņiem, un 14 personu nāvi padomju karaspēka 1991. gada 13.janvārī lietoto varas līdzekļu rezultātā;

b) nosoda padomju karaspēka uzbrukumu Iekšlietu ministrijai Rīgā, Latvijā, kura laikā nogalinātas vismaz četras personas un ievainotas deviņas;

c) izsaka savu sašutumu par tālākiem varmācības draudiem pret demokrātiski ievēlētajiem Igaunijas, Latvijas un Lietuvas parlamentiem;

d) pieprasa, lai Padomju savienība saskaņā ar vispārpieņemtajiem cilvēktiesību principiem atturas no tālākas militārā spēka un varmācības lietošanas pret Baltijas tautām;

e) izsaka noteiktu pārliecību, ka Austrālijas valdībai kopā ar citu demokrātisko valstu valdībām ir jāprotestē un jāturpina protestēt pret šādu padomju iestāžu brutalitāti, un

f) aicina padomju valdību atļaut republikām, kuru demokrātiski ievēlētie parlamenti izteikuši vēlēšanos pēc pašnoteikšanās, īstenot šo pāreju miermīlīgā veidā."

(12).

Jau 25. janvārī Latvijas goda konsuls lūdza tikšanos ar ārlietu ministru Evansu, lai pārrunātu pēdējos notikumus Latvijā pirms došanās uz Latvijas ārlietu dienesta darbinieku kārtējo sanāksmi 14.—16. aprīlī Vašingtonā. Ministrs Latvijas konsulu un vicekonsulu pieņēma 1. martā. Bez rutīnas darba jautājumu pārrunāšanas (atbalsts Latvijai Australian Development Assistance Program ietvaros; Latvijas pasu atzīšanu par derīgu ceļojuma dokumentu; konsulāta jurisdikcijas palielināšana visā Austrālijas teritorijā) Latvijas pārstāvji ministram iesniedza arī sekojošo polītiskā stāvokļa pārskatu. No tā citējot:

"Esam pateicīgi Austrālijas valdībai par atbalstu Latvijai, kur stāvoklis joprojām ir nestabils. 1990. gada 4. maija Deklarācijas radīta eiforija daļēji ir izgaisusi. Tās vietā stājusies atziņa, ka priekšā vēl relatīvi garš ceļš. Tautas apņēmība atjaunot neatkarību tomēr nav zudusi, kā to apliecina 20. februāra notikumi Rīgā un ko, droši vien, apstiprinās arī tautas nobalsošana 3.martā.

Tai pašā laikā zemes kontrole joprojām atrodas Maskavas rokās. Ministru prezidents Godmanis aizrāda, ka, kaut gan valdība Maskavā liekas apjukusi, dažādās centrālās iestādes, to skaitā Iekšlietu ministrija, joprojām stingri kontrolē norises. Latvijas valdība Rīgā tādēļ koncentrē savas pūles valsts saimniecības stiprināšanai, veicot ekonomiskas reformas, to skaitā privatizāciju, cenšoties veidot saimnieciskas saites ar ārzemēm.

Ārlietu ministrs Jurkāns pavadīja janvāra un februāra lielāko daļu, apmeklējot Eiropas Savienības un Skandināvijas valstis, kur tikās arī ar Džonu Mēdžoru Londonā, Marselu Rokāru Parīzē un Hansu Dītrichu Genšeru Bonnā. Viņš lūdz atbalstu, taču pagaidām vēl ne diplomātisku atzīšanu, jo saprot ierobežojumus šinī laukā. Jurkāns piekrīt Latvijas sūtniecības Vašingtonā viedoklim, ka atzītajām Latvijas diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām pagaidām jādarbojas neatkarīgi [no Rīgas], jo Rīgā joprojām var sagaidīt nepareģojamus notikumus. Viņš izteicis vēlēšanos apmeklēt Austrāliju gada otrā pusē, lai sekotu Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē ielūgumam."

(13)

Pēc atgriešanās no Vašingtonas Latvijas goda konsuls 26. aprīlī rakstīja Austrālijas ārlietu ministram, atbildot viņa lūgumam to informēt par Latvijas diplomātu sanāksmes rezultātiem:

"Sanāksmē no 14. līdz 16.aprīlim Latvijas lietveža Dr.A.Dinberga vadībā piedalījās Latvijas pārstāvji ASV, Austrālijā, Kanādā, Apvienotajā Karalistē, Vācijas Federālajā Republikā un Francijā, kā arī Latvijas pagaidu valdības ārlietu ministrs J.Jurkāns, pieņemot sekojošās vadlīnijas turpmākajai darbībai:

"[...] Pēc Latvijas Augstākās padomes 1990. gada 4. maijā pieņemtās Deklarācijas par Latvijas neatkarības atjaunošanu Latvijas diplomātiskās misijas un konsulārās iestādes ārzemēs ir nodibinājušas neoficiālus sakarus ar jauno Latvijas pagaidu valdību, izveidojot neformālu sadarbību ar tās iestādēm. Pagaidām Latvijas ārlietu dienests tomēr turpina būt neatkarīgs un nav ne daļa no pašreizējās Latvijas Ārlietu ministrijas, ne arī atbildīgs tai.[...]"

J.Jurkāns sanāksmes dalībniekiem īsumā paskaidroja viņa pagaidu valdības galvenos mērķus ārpolītiskajā laukā, saskatot trīs pakāpeniski speramus soļus:

1) lūgt draudzīgās ārvalstu valdības ne tikai deklarēt, ka tās neatzīst Latvijas inkorporāciju Padomju savienībā, bet arī deklarēt savu atzīšanu Latvijas Republikai kā neatkarīgai valstij, kas pašlaik ir svešas varas okupēta;

2) dot konkrētus ierosinājumus Latvijas neatkarības praktiskai atjaunošanai, ieskaitot starptautiskas konferences sasaukšanu Baltijas valstu jautājumu iztirzāšanai;

3) tikai pēc tam, kad 1. un 2. punktā spertie soļi būs devuši pozitīvus rezultātus, varēs būt runa par (Latvijas) valdības atzīšanu un diplomātisko sakaru nodibināšanu.

J.Jurkāns arī lūdza Latvijas sūtniecību Vašingtonā turpināt Latvijas ārpolītiskās darbības saskaņošanu."

(14)

Atbildot augstāk citētajai vēstulei, ārlietu ministrs raksta:

Kanberā,

1991. gada 28. jūnijā

Ārlietu un tirdzniecības ministrs

Emīlam Dēliņa kungam,

Latvijas goda konsulam Melburnā

Dārgais Dēliņa kungs,

paldies par Jūsu 26. aprīļa vēstuli, kurā Jūs mani informējat par Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvju konferences Vašingtonā rezultātiem, kā arī par Latvijas ārlietu ministra J.Jurkāna proponēto Austrālijas apmeklējumu augustā.

Atgriežoties pie ierosinājuma par Latvijas konsulāta Melburnā jurisdikcijas paplašināšanu, es Jūs jau 20. maijā informēju, ka valdība ir piekritusi konsulāta jurisdikcijas paplašināšanai visā Austrālijas teritorijā, kas praktiskā ziņā atrisinās pastāvošās vajadzības.

Kas attiecas uz Jurkāna kunga proponēto apmeklējumu Austrālijā, ieteicu Jums palikt kontaktā ar manu ministriju, sazinoties ar Rakešu Ahuju (15) attiecībā uz jautājumiem, kuri būtu kārtojami ar ministrijas palīdzību. Nožēloju, ka nebūs iespējams Jurkāna kungam izsniegt diplomātisko vīzu, jo tādas pienākas vienīgi Austrālijā akreditētiem diplomātiem. Vīzas jautājumā Jums būtu jāsazinās ar Imigrācijas departamentu, kad apmeklējuma laiks būs pienācis tuvāk.

Jūsu Garets Evanss

(16)

Kad J.Jurkāna vizīte Kanberā, sekojot viņa lūgumam, arī pie ārlietu ministra un citiem polītiķiem jau sīkumos bija noorganizēta, pēkšņi sekoja viņa atteikšanās braukt uz Austrāliju, kādēļ 9. augustā man ārlietu ministram bija jāraksta:

Melburnā,

1991. gada 9. augustā

Latvijas konsulāts

Senatoram G.Evansam,

Austrālijas ārlietu un tirdzniecības ministram, Kanberā

Dārgo ministr,

Jurkāna kungs man vakar piezvanīja un lūdza Jums personīgi izteikt savu nožēlu, ka viņš nevarēs Austrālijā ierasties un pateikties par visiem izkārtojumiem, kas jau veikti viņa labā. Viņš ļoti cer, ka spēs Austrāliju apmeklēt vēlāk.

Jūs patiesi cienot, Emīls Dēliņš, Latvijas goda konsuls

(17)

Nedaudz dienas vēlāk sekoja dramatiski notikumi Latvijā, kas atbalsojās arī Melburnā un Kanberā, kā tas lasāms sekojošajos dokumentos:

Melburnā,

1991. gada 20. augustā

Latvijas konsulāts

Senatoram G.Evansam,

Austrālijas ārlietu un tirdzniecības ministram, Kanberā (ar faksimilu)

Dārgo ministr,

Nosūtu Jūsu informācijai sekojošo konsulāta saņemto informāciju:

Latvijas ārlietu ministrs Jānis Jurkāns 19. augustā pl. 7.30 EST (austrumu standartlaiks) telefoniski informēja Latvijas sūtniecību Vašingtonā, ka PSRS Baltijas militārā apgabala virspavēlnieks Feodors Kuzmins paziņojis Latvijas valdībai, ka viņš pārņem kontroli valsts teritorijā. Jurkāns teica, ka ģenerālleitnants Kuzmins piezvanījis Latvijas Augstākās padomes priekšsēdim Anatolijam Gorbunovam, lai to informētu, ka viņš, Kuzmins, pārņem triju Baltijas valstu valdību funkcijas un gaida tālākus rīkojumus no Maskavas.

Maskavai klausīgās Latvijas komūnistiskās partijas galva Alfreds (sic!) Rubiks atjaunojis Nacionālās glābšanas komitejas darbību un sadarbojas ar Kuzminu, lai pārņemtu Latvijas valdības funkcijas. Rubika komiteja šogad janvārī jau izdarīja neveiksmīgu apvērsumu pret Latvijas valdību.

Pagaidām ir pārtraukti tiešie sakari ar Latvijas valdību, kas sapulcējusies ārkārtas kabineta sēdē. Rīgas ielās parādījušās vairākas bruņu mašīnas. Padomju garnizona komandieris Liepājā paziņojis, ka pārņem kontroli pilsētā. Liepājā atrodas liela padomju kara flotes bāze.

Latvijas Augstākās padomes priekšsēdis Anatolijs Gorbunovs Latvijas radiofonā sniedzis sekojošo paskaidrojumu: "PSRS prezidents Michails Gorbačovs ir atcelts no amata, un kontroli Padomju savienībā pārņēmusi pretkonstitucionālā komiteja. Latvijas AP prezidijs uzskata šīs pārmaiņas par nelikumīgām. Prezidijs uzsver, ka Latvijā valda miers un kārtība un nav nekāda iemesla valstī ieviest militāro pārvaldi. Visa likumīgā vara Latvijas Republikā pieder tās tautai, kas ir aicināta uzturēt mieru un disciplīnu, turpināt atbalstu saviem ievēlētajiem pārstāvjiem un atturēties no sadarbības ar tādām iestādēm, kas, pārkāpjot likumu, cenšas iegūt varu Latvijā."

Jūsu Emīls Dēliņš,

Latvijas goda konsuls

(18)

Melburnā,

1991. gada 21. augustā

Latvijas konsulāts

Senatoram Garetam Evansam,

Austrālijas ārlietu un tirdzniecības ministram, Kanberā (ar faksimilu)

Ministr,

Man ir gods Jums iesniegt sekojošo Latvijas pagaidu valdības Ārlietu ministrijas paziņojumu:

"Padomju bolševiku militāro spēku apvērsuma mēģinājums 1991. gada 19. augustā patiesībā ir atklāta agresija pret Latvijas Republiku un pārējām Baltijas valstīm. Rīgā ar varu pārņemta Iekšlietu ministrija, pārtraukti visi sakari un okupēti radio un televīzijas raidītāji. Latvijas Republika un tās pārvaldes iestādes ir praktiski nogrieztas no pasaules. Latvijas valdības iestāžu izolācijas un iznīcināšanas process turpinās. Šai liktenīgajā brīdī Latvijas Republikas Ārlietu ministrija aicina spert diplomātiskus, polītiskus un ekonomiskus soļus padomju militārās akcijas apturēšanai Baltijas valstīs, Latvijas Republikas valdības normālo funkciju atjaunošanai un Latvijas tautas neatkarības atjaunošanas centienu atbalstīšanai."

Jūsu Emīls Dēliņš,

Latvijas goda konsuls

(19)

Sekoja piecas dienas nepārtrauktas aktivitātes, kuru gaitā saziņa ar Ārlietu ministriju un ministra biroju Kanberā notika vairākkārt dienā pa telefonu. Jau 26. septembrī Baltijas valstu jautājumu referents ministrijā Rakešs Ahudža varēja ziņot, ka pabeidzis valdības formālās deklarācijas tekstu Baltijas valstu neatkarības de facto atzinumam un tā publikācija gaidāma "kuru katru brīdi" (20). 27. augustā pl. 11 Ministru prezidents publicēja sekojošo paziņojumu presei:

Kanberā,

1991. gada 27. augustā

Ministru prezidents

Valdība šodien nolēma nodibināt pilnas diplomātiskas attiecības ar Baltijas valstīm Igauniju, Latviju un Lietuvu.

Austrālija ir lepna būt pašu pirmo nāciju starpā, kas sper šo soli. Tas ir piepildījums to ilgu gadu sapnim, ko loloja tie daudzie baltieši, kuri apmetušies uz dzīvi Austrālijā un snieguši tik lielisku pienesumu mūsu nācijas dzīves daudzās jomās.

Austrālija neatzina 1940. gadā notikušo Baltijas valstu inkorporāciju Padomju savienībā, bet līdz šodienai mums bija jāatzīst padomju de facto kontrole pār šīm valstīm. Tagad, sekojot pagājušās nedēļas notikumiem, Baltijas valstis ir pirmo reizi kopš 1940. gada atguvušas kontroli pār sevi. Mūsu ieskats ir, ka katra no Baltijas valstīm tagad ir nodibinājusi pietiekamu kontroli savā teritorijā un spēj atjaunot diplomātiskās attiecības ar citām valstīm, tā izpildot starptautiski pieņemtos kritērijus neatkarīgam valstiskumam.

Mēs sagaidām ciešāku attieksmju veidošanos un labāku sadarbību ar Baltijas valstīm. Austrālijas valdība ir nolēmusi akreditēt mūsu vēstnieku Kopenhāgenā arī Lietuvā un Latvijā, bet mūsu vēstnieku Stokholmā — arī Igaunijā. Mēs nekavējoši sāksim sarunas ar Baltijas valstu valdībām šo soļu īstenošanai

(21).

Melburnā,

1991. gada 27. augustā

Latvijas konsulāts

Senatoram Garetam Evansam,

Austrālijas ārlietu un tirdzniecības ministram, Kanberā

Ministr,

Esmu saņēmis Ministru prezidenta paziņojumu, ka Austrālija atzīst Latviju par neatkarīgu valsti. Esmu šī paziņojuma tekstu nodevis Ārlietu ministrijai Rīgā, kur ministra vietniece Sandra Kalniete to saņēma ar lielāko gandarījumu.

Ļaujiet man piebilst, ka Austrālijas valdības lēmums par Latvijas neatkarības atzīšanu ir izraisījis sajūsmu kā latviešos Austrālijā, tā arī visā pasaulē. Tas ir cienīgs vainagojums tam tradicionālajam un nešaubīgajam atbalstam, kādu Latvijas neatkarības centieniem gadu gaitā ir sniegušas dažādās Austrālijas valdības.

Centīšos arī turpmāk kalpot Latvijas Republikas interesēm Austrālijas kopvalstī pēc savām labākajām spējām.

Jūsu Emīls Dēliņš,

Latvijas goda konsuls

(22)

Kanberā,

1991. gada 29. oktobrī

Ārlietu un tirdzniecības ministrs

Dārgais Dēliņa kungs,

[...] Apmeklējot Rīgu savas akreditācijas izkārtojumam, mūsu vēstnieks Kopenhāgenā Džons Bērdžess (23) 9. septembrī Rīgā nodeva Ministru prezidenta vēstījumu Latvijas prezidentam [sic!] Gorbunova kungam un apmeklēja arī citus Latvijas valdības locekļus, ieskaitot ārlietu ministra vietnieci Kalnieti, ministru prezidenta biedru Bišeru un Augstākās padomes ārlietu komisijas priekšsēdi Vulfsonu. Prezidents Gorbunovs izteica Latvijas valdības piekrišanu vēstnieka Bērdžesa akreditācijai Rīgā ar sēdekli Kopenhāgenā.

Latvijas nesenā uzņemšana Apvienotajās Nācijās ir piemērots nobeigums ilgajai un neatlaidīgajai Latvijas tautas cīņai par neatkarības atgūšanu, un Austrālija ir lepna, ka tā varēja būt viena no AN ģenerālasamblejas rezolūcijas ierosinātājām šai jautājumā. Šis nozīmīgais solis palīdzēs Latvijai ieņemt savu vietu starptautisko norišu plūsmā.

Nozīmīgu divpusēju attieksmju izveidošanās Austrālijas un Latvijas starpā ir sagaidāma, pakāpeniski mūsu kontaktiem attīstoties. No savas puses Austrālijas valdība centīsies paplašināt polītisko un ekonomisko sadarbību ar Latvijas Republiku.

Jūsu Garets Evanss

(24)

Daudzo apsveikumu starpā, kurus Latvijas konsulāts saņēma sakarā ar Latvijas neatkarības atzīšanu de facto , visvairāk tomēr aizkustināja te arī faksimilā iespiestā vēstule no bijušā Ministru prezidenta Malkolma Frēzerē. Tās tulkojums bija šāds:

Narīnā, Viktorijā,

1991. gada 9. septembrī

Malkolms Frēzers, A.C.,C.H.

Dārgo Mr. Delins

Gribu tikai uzrakstīt Jums pāris rindas, lai apsveiktu Jūs sakarā ar pēdējā laika notikumiem Latvijā.

Tagad Jūs varat būt laimīgs, ka turpinājāt savu cīņu Austrālijā.

Ar maniem labākajiem vēlējumiem, Jūsu

Malkolms Frēzers

(25)

Atsauces

1. Islande atzina Baltijas valstis de facto jau 1991. gada februārī.

2. Edgars Dunsdorfs. The Baltic Dilemma (Ņujorkā, 1975).

3. Latvijas ārlietu dienesta rokasgrāmata (Rīgā, 1998).

4. Emīls Dēliņš. Konsuls bez valdības (Stokholmā un Rīgā, 1997).

5. Malcolm John Fraser , Austrālijas ministru prezidents (1975—1983).

6. Robert Lee James Hawke , Austrālijas ministru prezidents (1983—1991).

7. Andrew Sharp Peacock , Austrālijas ārlietu ministrs (1975—1980).

8. William George Hayden , Austrālijas ārlietu ministrs (1983—1988), ģenerālgubernators (1989 — 1996).

9. Gareth John Evans , Austrālijas ārlietu ministrs (1988—1996).

10. Skat. arī Konsuls bez valdības, op.cit.

11. Robert Murray Hill, opozīcijas vadītājs senātā (1991—1996).

12. Senāta protokols — The Hansard (22.01.91.).

13.—14. Autora archīvs.

15. Rakesh Ahuja , Austrālijas diplomāts (1988.g. 1. sekretārs vēstniecībā Maskavā, 1991.g. Baltijas valstu jautājumu referents Kanberā).

16.—19. Autora archīvs.

20. Ieraksts dienasgrāmatā.

21.—22. Autora archīvs.

23. John W.Burgess, Austrālijas vēstnieks Latvijā (1991—1996).

24.—25. Autora archīvs.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!