SVĒTKI UN GODADIENAS

Igaunijas Neatkarības diena

Šodien, 24.februārī, savus nacionālos svētkus — Neatkarības dienu — svin viena no Latvijas vistuvākajām kaimiņvalstīm — Igaunija. Valsts, ar kuru, tāpat kā ar Lietuvu, esam vienoti triju Baltijas valstu likteņkopībā.

Arī starptautiskajā politikā gan Rietumos, gan Austrumos trīs mūsu valstis mēdz aplūkot vienotā kompleksā — kā Baltijas valstis. Latvijai ar Igauniju, tāpat kā Lietuvu, ir samērā līdzīga ģeogrāfiskā situācija un arī mūsu valstu vēsture.

Igaunijas teritorija (45,2 tūkstoši kvadrātkilometru) ir gandrīz pusotras reizes mazāka par Latviju, un kaimiņvalstī ir apmēram pusotras reizes mazāk iedzīvotāju nekā Latvijā. Pēc oficiālās statistikas datiem 1994.gada 1.janvārī 63,9 procenti valsts iedzīvotāju bija igauņi. 29 procenti krievu, 2,7 procenti ukraiņu, 1,6 procenti baltkrievu, 1 procents somu. Igaunijas galvaspilsētā Tallinā ir 442 700 iedzīvotāju. Otra lielākā pilsēta ir Tartu ar 105 800 iedzīvotājiem. Trešā lielākā Igaunijas pilsēta ir Krievijai tuvā Narva ar 79 100 iedzīvotājiem. Igauniju atšķirībā no Latvijas daba apveltījusi ar daudzām salām — pavisam Igaunijas piekrastē ir 1521 sala.

Igauņu ciltis pašreizējā Igaunijas teritorijā konsolidējās jau pirmajā gadu tūkstotī pirms Kristus dzimšanas. 13.gadsimta sākumā, gandrīz tai pašā laikā, kad Latvijā, Igaunijā sākās vācu agresija. 1217.gadā vācieši pie Vīlandes sakāva Lembita vadīto apvienoto igauņu karaspēku. Savukārt 1219.—1220.gadā Ziemeļigauniju līdz ar Tallinu sagrāba dāņi. 1223.—1224.gadā vācieši pakļāva visu pārējo Igaunijas kontitentālo daļu un 1227.gadā — arī Sāmsalu. Livonijas kara laikā Igauniju (izņemot Tallinu un Igaunijas salas) ieņēma krievu karaspēks. Pēc tam Ziemeļigaunija tika atdota Zviedrijai, bet Dienvidigaunija — Žečpospolitai. Zviedrijas — Polijas kara laikā (1600.—1629.) Zviedrija iekaroja visu Igaunijas kontinentālo daļu un 1645.gadā ieguva arī Sāmsalu. Ziemeļu kara laikā Igaunija (1710.gadā) tika pievienota Krievijai, oficiāli šī pakļautība tika fiksēta Nīstades miera līgumā 1721.gadā. Igauņu tauta nonāca neierobežotā Krievijas ekonomiskā un garīgā pakļautībā. Tāpat kā Latvijā arī Igaunijā cara valdība īstenoja pārkrievošanas politiku.

Pirmā pasaules kara beigu cēlienā Igaunijā aktivizējās nacionālpatriotiskie spēki, kas 1918.gada 24.februārī, izmantojot situāciju, ka bija sabrukusi Krievijas cariskā impērija, proklamēja neatkarīgu Igaunijas valsti.Taču līdz savas valsts reālai neatkarībai un starptautiskai atzīšanai igauņu tautai vēl bija jāizcīna asiņainas atbrīvošanās kaujas un jāpieliek milzu pūles diplomātijas jomā. Nacionālpatriotiskajiem spēkiem Igaunijā tāpat kā Latvijā nācās cīnīties gan ar padomju Krievijas atbalstītajiem igauņu komunistiskajiem spēkiem, gan ar landesvēru. Taču brīvības cīņas vainagojās ar panākumiem. 1920.gada 2.februārī Ņeņina vadītā Krievijas valdība ar neatkarīgās Igaunijas valdību parakstīja Tartu miera līgumu. Šis notikums bija īpaši nozīmīgs Igaunijas valsts starptautiskai atzīšanai. Taču 1924.gada 1.decembrī Tallinā ar PSRS slepeno dienestu aktīvu līdzdalību tika organizēts komunistisks pučs, kas tomēr izgāzās.

Savus agresīvos nodomus pret Igauniju tāpat kā pret Latviju un Lietuvu Padomju Savienība aktīvi sāka īstenot 1939.gadā (pēc Molotova—Ribentropa pakta noslēgšanas). 1939.gada 28.septembrī Igaunija bija spiesta parakstīt lielās kaimiņvalsts uzspiesto “savstarpējās palīdzības paktu.” 1940.gada jūnijā Igaunijā ienāca Sarkanā armija.

Arī tālākā notikumu attīstība Igaunijā bija ļoti līdzīga Latvijas liktenim. 1944.gadā, kad atkārtota padomju okupācija nomainīja vācu okupāciju, kaimiņvalstī izvērsās plašā mežabrāļu bruņotā pretošanās, ko okupantiem izdevās apspiest tikai piecdesmito gadu sākumā. Vēlāk igauņu tautas pretošanās rusifikācijai izpaudās galvenokārt nacionālās kultūras jomā, milzu nozīme nācijas patriotisma jūtu saglabāšanā bija igauņu dziesmu svētkiem. Inteliģences pārstāvji vairākkārt vērsās pie starptautiskajām organizācijām ar prasību ievērot Igaunijā Cilvēktiesību deklarācijas un Helsinku vienošanās principus. 1974.gadā divas igauņu patriotu grupas nosūtīja ANO memorandu ar prasību organizēt Igaunijā brīvas demokrātiskas vēlēšanas un izvest no Igaunijas PSRS karaspēku.

Igauņu nacionālās pretošanās kustību sekmēja ne vien “Amerikas balss”, “Brīvās Eiropas” un BBC raidījumi, bet arī Somijas televīzijas programmas, ko Igaunijā bez īpašām grūtībām varēja skatīties jau kopš sešdesmitajiem gadiem.

1987.gada maijā Igaunijā sākās plaša studentu un inteliģences kustība pret Maskavas plāniem izstrādāt lielos fosforītu krājumus Igaunijas ziemeļaustrumos. Šis projekts būtu nodarījis milzīgu ļaunumu Igaunijas dabai. 1987.gada vasarā Igaunijā tika izveidota tā sauktā MRP—AEG grupa, kas prasīja, lai tiktu publicēti Molotova—Ribentropa pakta slepenie protokoli un organizēja pirmās atklātās protesta akcijas pret padomju varu. Liela nozīme neatkarības cīņā bija 1987.gada septembrī pieņemtajai Igaunijas ekonomiskās patstāvības programmai (IME). Svarīga loma bija arī Igaunijas pieminekļu aizsardzības biedrības izveidošanai 1987.gada nogalē. Biedrības darbs balstījās uz plašu vietējo klubu un nodaļu tīklu visā Igaunijā. 1988.gada februārī Tartu igauņu patrioti, atzīmējot Tartu miera līguma gadadienu, rīkoja plašu demonstrāciju. Padomju okupācijas vara pret demonstrantiem raidīja ar stekiem bruņotus miličus ar suņiem. Taču represijas nespēja iebiedēt igauņu patriotus. Pagāja tikai trīs nedēļas, un Tallinā pulcējās tūkstošiem cilvēku, lai atzīmētu Igaunijas Neatkarības dienu. Šoreiz varas iestādes jau baidījās izvērst represijas pret patriotiskajiem spēkiem un uzaicināja demonstrantus uz diskusiju koncertzālē “Estonia”. Okupācijas varas orgāni mainīja taktiku, cenšoties radīt ilūziju, ka daudzos trūkumus iespējams novērst pastāvošās sistēmas ietvaros. Jauns, liels patriotisko spēku panākums bija Igaunijas radošo savienību plēnums 1988.gada 1. un 2.aprīlī, kurā izskanēja prasība par igauņu valodas tiesībām savā zemē un prasība ierobežot imigrāciju, kā arī darīt zināmus tautai padomju varas noziegumus.

Pēc divām nedēļām (13.aprīlī) atklātas TV diskusijas laikā izskanēja ideja organizēt Igaunijas Tautas fronti. Sākotnēji tā tika radīta it kā Gorbačova pārbūves procesa atbalstīšanai, un frontes līderi attīstīja ideju par Igaunijas suverenitāti atjaunotā Padomju federācijā uz savienības līguma pamata. 1988.gada jūnijā notika būtiskas pārmaiņas Igaunijas komunistiskās partijas vadībā — Maskavai paklausīgo partijas līderi nomainīja patriotiski noskaņotais Vaino Veljass, kurš pirms tam bija PSRS vēstnieks Nikaragvā. Igaunijas komunistiskajā partijā sākās šķelšanās, patriotiskie spēki atklāti nostājās savas tautas pusē. Kulmināciju šī šķelšanās sasniedza 1990.gada pavasarī.

1988.gada jūnijā Igaunijā sākās “dziesmotā revolūcija” — par tās sākumu igauņi uzskata dziesmu svētkus Tallinā, kad desmitiem tūkstošu igauņu atkal bija pulcējušies zem sava vēsturiskā trīskrāsu karoga. 20.augustā bijušie igauņu politieslodzītie nodibināja Igaunijas nacionālās neatkarības partiju, kas par savu mērķi pasludināja pilnīgu Igaunijas valstiskās neatkarības atjaunošanu.

1988.gada 11.septembrī Tallinā, Dziesmu svētku laukumā, notika grandioza tautas manifestācija, kurā 300 tūkstoši cilvēku (apmēram trešā daļa igauņu tautas) pirmo reizi skaļi izteica prasību atjaunot Igaunijas valstisko neatkarību. 1.oktobrī tika nodibināta Igaunijas Tautas fronte.

16.novembrī Igaunijas PSR Augstākā padome pieņēma Neatkarības deklarāciju, ar kuru tika pasludināta republikas likumu prioritāte pār savienības likumiem. 1989.gada 24.februārī, Igaunijas Neatkarības dienā, Tallinā, Tompeā tornī atkal tika uzvilkts Igaunijas nacionālais zili melnbaltais karogs. Tajā pašā dienā tika pasludināta Igaunijas pilsoņu komiteju kustība, lai reģistrētu Igaunijas Republikas pirmskara perioda pilsoņus un viņu pēctečus Igaunijas Kongresa sasaukšanai. Visā valstī tika izveidots desmitiem pilsoņu komiteju. 1990.gada sākumā bija reģistrējušies jau vairāk nekā 900 tūkstoši Igaunijas Republikas pilsoņu. 24.februārī 90 procenti balsstiesīgo igauņu piedalījās Igaunijas Kongresa vēlēšanās. 11. un 12.martā Tallinā notika pirmais Igaunijas Kongress, kas ievēlēja pastāvīgo Igaunijas komiteju. Jau šajā kongresā daļa delegātu ierosināja pasludināt atkal neatkarīgu Igaunijas Republiku un nekavējoties nodot visu varu Igaunijas Kongresam. Taču vairumam delegātu šāds solis tobrīd vēl likās priekšlaicīgs un nereāls. 1990.gada 30.martā Igaunijas Augstākā padome pieņēma lēmumu sākt Igaunijas neatkarības atjaunošanu, aicinot likvidēt padomju režīmu un pasludinot pārejas periodu. Augstākā padome arī pieņēma vairākas rezolūcijas, cenšoties sadarboties ar Igaunijas Kongresu. 1991.gada martā Igaunijā notika referendums, kurā igauņu nospiedošais vairākums apliecināja atbalstu valsts neatkarības atjaunošanai. Vienlaikus aktivizējās reakcijas spēki. 1991.gada 15.maijā Igaunijas Interfronte sarīkoja demonstrāciju, kuras laikā impērisko šovinistu pūlis centās ielauzties valdības rezidencē un noraut trīskrāsaino karogu. Igaunijas premjerministrs aicināja palīgā tautu. Tūkstošiem igauņu patriotu steidzās uz Tompeā, piespiežot reakcijas spēkus ar kaunu izklīst.

1991.gada augustā komunistiskā puča laikā apvienojās visi Igaunijas lojālie politiskie spēki. Igaunijas Kongresa un Augstākās padomes priekšsēdētāji griezās pie tautas ar kopīgu paziņojumu. 1991.gada 21.augustā tika nolemts pilnībā atjaunot Igaunijas valstisko neatkarību. Jau 22.augustā Islande paziņoja, ka atzīst neatkarīgo Igaunijas valsti. 24.augustā līdzīgu paziņojumu sniedza Ungārija. 6.septembrī Igaunijas, tāpat Latvijas un Lietuvas valstisko neatkarību atzina Padomju Savienība. 1992.gada 20.jūnijā Igaunija izdarīja savu naudas reformu, aizejot no rubļa zonas, 1992.gada 20.septembrī notika pirmās atkal patiešām brīvas un demokrātiskas parlamenta un prezidenta vēlēšanas Igaunijā.

Sveicot igauņu tautu tās valsts svētkos, mēs, latvieši, kārtējo reizi pārliecināmies par mūsu zemju likteņu kopību un secinām, cik svarīga izšķirošajos vēstures posmos bijusi mūsu zemju un mūsu tautu vienotība.

Jānis Ūdris,
“LV” ārpolitikas redaktors

“Latvijas Vēstnesis” pateicas Igaunijas Republikas vēstniecībai par palīdzību informatīvā materiāla sagādē šīs publikācijas sagatavošanā.