Pazīšanas zīmes, ar kurām Latvija šķērso apvārsni

Ziemā seno latviešu sētā bija maz piena, toties pavasarī, kad govis atnāca slaucamas, galdā to lika dažādos veidos. Biezpienu pavalgam Vidzemē gatavo ar kaņepju sviesta piedevu. Pie vārītiem vai mizās ceptiem kartupeļiem ēd ar speķi un sīpoliem saceptu biezpienu...

Par to, ko vēl latvieši ēduši un ēd lauku sētā un pilsētā, stāsta videokasetes formāta grāmatiņa “Latviski ēdieni”, kas kopā ar mūsu silu valdniecei priedei veltītu grāmatu ievada sēriju “Savpatna vērtība Latvijā”. Ar LR Ministru kabineta atbalstu to izdod Latvijas Zinātnes un dialoga centrs. Sērijas galvenais redaktors Imants Ziedonis priekšvārdā raksta:

Šī ir mazu grāmatiņu sērija par savdabīgajām latviešu kultūras vērtībām. Katra tā ir veltīta kādam vienam kultūras fenomenam, lietai, mantai vai tautas dzīves principam. Varētu teikt, ka tās ir mūsu savpatnās “pazīšanās zīmes”, ar kurām mēs “šķērsojam apvārsni” un kļūstam ieraugāmi pasaules tautu kopībā. Dabas vienotais modelis paģēr mazo struktūru daudzveidību, jo tikai mazo vienību daudzveidība un iespējami dažādāks daudzums nodrošina lielajai vienībai (lasi — tautu kopībai) “materiāla pretestības” spējas. To var saukt arī par sērkociņu kastītes nesalaužamības principu.

Šīs mazās grāmatiņas izcels dažu labu kultūras brīnumu no latvisko vērtību krātuves.

Vispusīgs ir grāmatiņā izmantotās literatūras klāsts, un lasītāji uzzina, kā cepama karaša un sklandu rauši, kā sienams Jāņu siers un gatavojami citi latviski ēdieni. Savpatnā vērtība tomēr meklējama ne tikai ēdienu receptēs vien. To pauž attieksme pret maizi un aizdaru, cieņa pret senču gudrību un tikumu: gan Zemgales bajāra sētā, gan Kurzemes zvejnieka būdā “ēdienu sniedza balta saimniece uz tīra galda ar dāsnu roku”.

Maizei galvu atsedza vīri, galdā celtajam noliecās saime, klusināja valodu, tencināja Dievu un devēju. Cieņu parādīja kā sūrajai klaušu laiku pelavmaizei, tā bagātajai — baltajai, jo maizes tapšanā ielikta svēta lieta — darbs. Darbs un poēzija.

Par uztura tradīcijām kā svarīgu tautas dzīvesziņas daļu raksta ārsts un dzejnieks Jānis Liepiņš:

Protams, ka spītīga turēšanās pie sava uzskata, pie sava bauslības (ēdam)galda nav viedības pazīme, bet pavisam negudra ir savas tautas dzīvesziņas noliegšana, citu tautu paradumu nekritiska pārņemšana un savas nacionālās uztura gudrības neapjēga.

Ceļā pie lasītājiem ir grāmatas “Cimdi. Dūraiņi” un “Latvija — stārķu zeme”. Pietrūkst tik vien kā naudas iespiešanai. Ieceres, pieteikumi, savs autoru loks ir grāmatiņām par dzintaru un citām savpatnām Latvijas materiālās un garīgās sfēras vērtībām. Pievilcīgu lasītājiem šo sēriju dara arī mūsdienīgais dizains, Gunāra Janaiša fotoattēli un tulkojums angļu un vācu valodā. Tiem, kas cenšas darīt Latvijas tēlu pazīstamu un pievilcīgu pasaulē, grāmatiņas var lieti noderēt.

Aina Rozeniece,
“LV” nozares redaktore