Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Liepas dzen jaunus asnus Krišjāņa Barona stādītajā alejā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 5.10.1995., Nr. 153 https://www.vestnesis.lv/ta/id/37126

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par humānās dimensijas konferenci Varšavā

Vēl šajā numurā

05.10.1995., Nr. 153

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Atceres

Liepas dzen jaunus asnus Krišjāņa Barona stādītajā alejā

Par Stankeviču muižu bijušajā Voroņežas guberņā, kur Krišjānis Barons no 1867. līdz 1880.gadam strādāja par mājskolotāju un arī vēlāk pavadīja vairākas vasaras kopā ar Ivana Stankeviča bērniem, latviešu kultūras darbinieki sāka interesēties astoņdesmito gadu sākumā. Tuvojoties Dainu tēva 150. dzimšanas dienai, tika gatavoti materiāli Apvienoto Nāciju Organizācijai — un nācās konstatēt, ka par šo ilgo un visai svarīgo Krišjāņa Barona dzīves posmu konkrētu liecību tikpat kā nav. Sākās sarakste, iepazīšanās braucieni un meklējumi, kas krietni kliedējuši aizmirstības tumsu un ļāvuši pēdējo desmit gadu laikā izveidot šajā Krievzemes malā mūsu tautas dižā dēla cienīgu piemiņas vietu. Liepu alejā, kuras stādīšanā piedalījies arī Krišjānis Barons ar saviem audzēkņiem, stalti stāv no Latvijas vests piemiņas akmens. Atjaunotajā lauku skolā izveidots muzejs ar spēcīgu kultūras auru. Tajā sakopoti materiāli par daudziem ievērojamiem krievu cilvēkiem. Atsevišķa telpa atvēlēta mūsu Krišjānim Baronam. Ar Saulcerītes Vieses, Gunāra Priedes, Jura Krieviņa un daudzu citu entuziastu gādību tajā šķiet iemājojis gaišais dainu gars un katrs apmeklētājs var sajust Krišjāņa Barona lielā mūža darba klātbūtni. Sevišķu rūpi par šo piemiņas vietu uzņēmusies Rūta Kārkliņa un viņas vadītais Krišjāņa Barona muzejs Rīgā. Jau labu laiku tālajā Uderevkā greznojas mūsu apbrīnojamā Dainu skapja kopija un vairāki tautas dziesmu krājumi. Septembra sākumā tos papildināja Rūtas Kārkliņas atvestie jaunākā izdevuma sējumi. Aļeksejevkas kultūras namā notika Krišjāņa Barona piemiņas sarīkojums, kas pulcināja ap 400 klausītājus un būtībā ievadīja Dainu tēva 160.dzimšanas dienas atceri.

Jau piekto reizi ceļu uz Uderevku mēroja prozaiķe un literatūrzinātniece Saulcerīte Viese. Viņa ar smaidu atceras:

— Kad pieteicām savu ierašanos, rajona vadība žēlojās par grūtiem laikiem, bet mēs mierinājām, ka paņemsim visu vajadzīgo līdzi no mājām. Ēdām savu maizi, sviestu un speķi un pacienājām mājastēvus arī. Tad arī mūs sāka cienāt, beigās uzklāja bagātīgu galdu. Kaut arī kaimiņos esošā Voroņežas apgabala rakstnieki Belgorodas apgabalu, kur pēc pašreizējā iedalījuma atrodas Krišjāņa Barona piemiņas vietas, dēvē par pēdējo sociālisma citadeli, Muho–Uderevkas kolhoza saimniecība ir labi nostādīta, lauki bija glīti nokopti. Klausītāju sirdis iekaroja Silvijas Silavas dziedātās tautasdziesmas, Beatrises Reidzānes stāstījums par folkloras vākšanu mūsdienās un Viktora Daugmaļa stāstījums par kultūras dzīves aktualitātēm. Es runāju par Krišjāni Baronu kā personību.

Habilitētā filoloģijas doktore Saulcerīte Viese uzticēja redakcijai arī savu atmiņu skici par Uderevku. To ar prieku publicējam.

Aina Rozeniece,
“LV” nozares redaktore

Uderevka. Mūsdienu atskats

Pirms gadiem divdesmit Krišjāņa Barona mūža apcerētāji Uderevku pieminēja garāmejot. Arī pats Dainu tēvs, stāstot atmiņas dēlam, muižiņai Voroņežas guberņas nomalē bija veltījis tikai dažas epizodes. Līdz ar Nikolajam Stankevičam un Krišjānim Baronam iekārtotā muezja atklāšanu 1990.gadā Uderevka kļuvusi par stabilu jēdzienu mūsu piemiņas vietu skaitā.

Kad sākām organizēt priekšdarbus Krišjāņa Barona simtpiecdesmitgadei, uz Voroņežu aizceļoja viena no pirmajām Rakstnieku savienības vēstulēm. Uz jautājumu, vai ir saglabājušies mājokļi un dokumenti par mūsu folkloristu, Voroņežas valsts arhīvs atbildēja īsi un strupi:” Cjj,oftv — cdtltybzvb b ljrevtynfvb gj bynthtce/obv Dfc djghjcfv yt hfcgjkjuftv.” (“Paziņojam — ziņu un dokumentu jūs interesējošos jautājumos mums nav.”)

Toties atsaucās divi novadpētnieki — Oļegs Lasunskis un Vladimirs Bahmuts. Bahmuts atsūtīja nelielu rakstu par Stankeviču muižas pagātni: “Jājamzirgu audzētava Uderevkā”. Izrādījās — Krišjāņa Barona darba devējs, slavenā krievu filozofa jaunākais brālis Ivans Stankevičs ar saviem rikšotājiem izpelnījies piecpadsmit zelta medaļu. 1869.gadā, kad mazos Stankevičus jau mācīja mūsu tautietis, Ivana zirgi saņēmuši pirmo prēmiju Viskrievijas izstādē. Tie nu gan būs bijuši svētki muižā! Taču par Stankevičiem Voroņežas apgabalā, cik varēja just, publikāciju bija maz — muižnieki taču, un Dievs vien zin, kur izputējuši ar visu muižu.

Oļegs Lasunskis aicināja atbraukt. Tās publikācijas, ko mēs astoņdesmito gadu sākumā varējām krievu valodā nosūtīt, bija pārāk nabadzīgas meklējumu sākumam. Vajadzēja aprunāties, kopīgi ieskatīties novadpētniecības muzejos un nofotografēt to, kas saistītos ar Barona laiku. 1983.gada novembrī, izmantojot fotomākslinieka Jura Krieviņa komandējumu uz Maskavu, nolēmām to saskaņot ar manu braucienu uz Voroņežu. Tā nu mēs tikāmies pie Oļega Lasunska. Oļegs — izdarīgs, ašs, noteikts — labi pazina pilsētu. Te bija vēl ģimnāzija, kuras direktors pārzinājis arī muižnieku bērnu mājskolotāju darbu. Te — vecā žandarmērijas pārvalde un policijas priekšnieka nams. Mēs tikāmies ar etnogrāfu Pjotru Ponomarjovu. Viņš skicējis simtiem novada tautastērpu un ornamentu. Varēja iznākt krājums “Latvju rakstu” apjomā, tikai nebija neviena, kas to izdotu vai vismaz ļautu eksponēt. Un kā visās savienības pilsētās, arī te rēgojās baznīcu grausti. To visu, vēl sveiku un krāšņu, varbūt varēja skatīt arī Krišjānis Barons.

Toties bija skaidrs, ka mūsu folklorists labi pazinis Ostrogožku — senu kazaku pilsētiņu apgabala dienvidos, kur ziemās uzturējās Stankeviču ģimene ar visiem mājskolotājiem. Lasunskis “izplēsa” mašīnu no apgabala komitejas, un mēs uzkritām Ostrogožkas muzejniekiem kā sniegs uz galvas. Kādu vērtīgu materiālu viņi mums parādīja tūliņ — tas bija Latvijā neredzēts Uderevkas uzņēmums — vienīgais zināmais un turklāt no 1887.gada! Bet kā nokļūt līdz Uderevkai? Tā tagad bija Belgorodas apgabalā, un vispār — zemnieki muižu bija sen pametuši un akmeņus aizveduši sev līdzi... Bet Stankeviču ģimenes kapi, līdz kuriem noteikti aizstaigājis arī Barons? Kapi — nu kapu arī ilgu laiku vispār vairs nebija, tagad varbūt kaut kas ir atjaunots... Kur Stankeviču māja Ostrogožkā? — Laikam jau šī — nu mēs visi ilgi un domīgi stāvējām kādas zili krāsotas celtnes priekšā, kas ne par ko neatgādināja mājas attēlu muzeja albumā. Un kur Ostrogožkas upīte, kas, ietecēdama Klusajā Priedē (Nb[fz Cjcyf), devusi vārdu pilsētiņai? Ak, tā jau arī iznīkusi!

Kapu tomēr gribējām sameklēt. Braucām no sādžas uz sādžu. — Tālāk, tālāk... varbūt “babka Oļka”? Varbūt “babka Maška”? — Palieciet, lūdzu, mašīnā — tā Oļegs. Jūs tomēr kaut kā atgadināt amerikāņu spiegus... — un pēc brīža viņš iesēdina “Volgā” “babku Mašku”, kamēr vīrs vēl sauc: “Tā kā jūs man viņu — sveiku un veselu...”

Nu mēs stāvam mēnessgaismā Klusās Priedes kraujā pie trim apdauzītiem akmeņiem, un Juris Krieviņš fotografē savu meistarstiķi. Būs! Bet Mašas tante stāsta, ka Stankevičus vēl viens otrs atceras, arī muižas vietu var atrast.

Voroņežā Oļegs Lasunskis pats dodas uz arhīvu, un drīz pienāk vēstule, ka atrasti Krišjāņa Barona dokumenti par mājskolotāja darbu. Viņš gatavo pirmās publikācijas laikrakstiem un lūdz, lai gādājam mūsu Centrālkomitejas vēstuli Voroņežas apgabala komitejai, citādi nekas neies uz priekšu.

“Te jums nav Latvija, kur kopj un lolo visu dzimto, seno. Atsūtiet, ja varat, savu rakstu “Cīņā” (ar tulkojumu), es iešu uz “Komūnu” un iebāzīšu redaktoram degunā (starp citu, viņš nošķaudīsies, un ar to viss beigsies).”

Vasarā uz Ostrogožkas muzeju praksē dodas Filoloģijas fakultātes studente Sandra Bumbiere, bet viņai līdzi — Mākslas akadēmijas jaunā tekstilniece Iveta Pūpola. Meitenes atbrauc starodamas. Izpētījušas ne tikai Ostrogožkas arhīvu, bet iztaujājušas arī vecos pilsētiņas iedzīvotājus. Noskaidrojušas, ka Stankeviču nams sen nojaukts un atradies pavisam citā vietā, ne tur, kur mums piedāvātais zilais brīnums. Un, protams, atradušas arī pašu Uderevku. Tagad tur nīkst govju ferma un liels aizaudzis parks.

Bija jābrauc skatīt Uderevku Belgorodas apgabala Aļeksejevkas rajonā. Pārvarēt pārdesmit kilometrus starp Ostrogožku un muižu izrādījās sarežģīti. Vilciens iet reizi dienā. Taksisti atkratās: “Ljhju nfv ytne> uke[jq hfqjy!” (“Tur nav ceļa, pamests rajons!”) Kad beidzot iekļūstam mašīnā, uzreiz atklājas Lasunska publikāciju razultāti. “Barons no Latvijas? Jā, jā! Avīzēs divas reizes bija...” Šoferis iztaujā mūs un pats stāsta par novada vēsturi, rāda sena cietokšņa vietu Klusās Priedes krastā, sameklē tagadējā Muho–Uderevkas ciemā kolhoza priekšsēdētāju Filipu Semeņecu un ne dzirdēt negrib par brauciena maksu.

Uderevkā tiekamies ar rajona avīzes līdzstrādnieku Anatoliju Kraženkovu. Viņam līdzi raksts par kultūras darbiniekiem, kas pagājušā gadsimtā veidojuši gaisotni brāļu Stankeviču ģimenē. Vēl kā grāfa Šeremetjeva dzimtcilvēks Uderevkā dzimis literāts un akadēmiķis Aleksandrs Ņikitenko, te garīgu atbalstu atradis Aleksejs Koļcovs, jaunlatviešu iemīļotais zemnieku dziesminieks, te pienākušas Beļinska un tuvu radu — aktieru Ščepkinu ģimenes vēstules, te ciemojies krievu vēstures tēvs Timofejs Granovskis. Kraženkovs aizved pie Olgas Riļcovas, kas meitenes gados kalpojusi Uderevkā. Lūdzam viņu braukt līdzi uz nopostīto muižu un pastāstīt, kā tur izskatījies agrāk. Sirmgalve uz mirkli pazūd, tad parādās goda drēbēs uz palsi sārtā plecu lakatā: “Braucam taču pie Stankevičiem!” Vecajā parkā viņa rāda, kur bijušas alejas, kur auguši ozoli, kur atradušās saimniecības ēkas, baznīca un tirgus laukums. Stāsts par alejām šķiet gluži kā teika — vecās liepas, zem kurām pagājušā gadsimtā pastaigājies Krišjānis Barons un daudzie Uderevkas ciemiņi, nocirstas Otrā pasaules karā, kad vācieši galīgi pabeidz divdesmitajos gados sākto Uderevkas muižas iznīcināšanu. Taču liepas izdzinušas dzīvīgas atvases, oktobra saulē mirdz jauna aleja, un Olga Riļcova gaiši iesaucas: “Te mana zeltainā taciņa!” Ir, kas neiznīkst un nesadeg — ne ar cirvi cērtams, ne ar dekrētiem zudināms. Glabājas ļaužu apziņā un dzimtajā zemē, lai kādā dienā parādītos jaunos dzietos.

— Te vajadzētu piemiņas zīmi Krišjānim Baronam!

Visi piekrīt. Akmens būs jāved no Rīgas — Uderevkā laukakmeņu nav. Zem aramkārtas guļ balts krīts, kas skaisti atsedzas Klusās Priedes krastā un saulainās dienās piešķir apkārtnei maigu, palsu mirdzumu. Bet ko teiks tur, abās “augšās”?

Akmeni (attēlā) Rīgas nomalē izgatavo tēlnieka Alberta Terpilovska audzēkņi. Nākamā vasarā to iekrauj smagajā mašīnā un aizved uz Krišjāņa Barona seno mājvietu. Nekādu papīru ne no vienas, ne no otras puses. Dažas dienas pirms Dainu tēva jubilejas Maskavas Kolonnu zālē Aleksejevkā ierodas mūsu delegācija Gunāra Priedes vadībā. Sirsnīgi un krāšņi mūs sagaida novada labākie folkloras ansambļi un kolhozs. Akmens atklāšana gan notiek visdziļākajos rudens dubļos, taču darbiņš tiek skaisti padarīts. Kolhoza klubā — plaša Jura Krieviņa darbu izstāde, koncerts, svētku galds un jaunas idejas — vai tad nevajadzētu restaurēt veco Muho–Uderevkas skolu, kas celta Nikolaja Stankeviča piemiņai, un tur atklāt muzeju novada kultūras darbiniekiem? Semeņecs solās padomāt — kāpēc gan ne? Laiki taču mainās.

Laiki tiešām mainās. Pirmajā vēstulē allaž klusais un ļoti taktiskais Anatolijs Kraženkovs atvainojas, ka viņa avīzē apskats par to, kas noticis Uderevkā, atspoguļots ļoti īsi — redaktors atļāvis tikai 100 rindiņas. Un gluži spontāna piebilde: “Bet Dievs viņu sodīja. Kad iznāca numurs par svinībām Muho–Uderevkā, mēs uzzinājām, ka viņu nomaina. Būtu bijis divas dienas agrāk!”

Nu jau “Zarja” ievieto ne tikai jaunus faktus par kādreiz nicināto muižnieku dzimtu, bet recenzē pat Latvijā iznākušās dainu grāmatas! Kādu dienu saņemam trīs laikrakstus, kas iespiesti uz vislabākā krītpapīra. Anatolijs atradis Tretjakova galerijas darbinieci Kristīni Lupovsku, tiešu Stankeviču un Ščepkinu dzimtas pēcteci. Viņa sagatavojusi pamatīgu sarakstu ar priekšteču fotoattēliem. Tos taču nav iespējams nodrukāt uz parastā rajona avīzes papīra! No jaunajām publikācijām mūs visvairāk interesē Voroņežas universitātes aspiranta A.Akinšina pētījumi par Krišjāņa Barona maizestēva Ivana Stankeviča dzīvi. Ja Nikolajs Stankevičs bija viens no pirmajiem Krievijas “rietumniekiem” un gara brīvības cīnītājiem, tad izrādās, ka Ivans gluži praktiski savu patību un tiesības uz jūtu un domas brīvību aizstāvējis turpat Voroņežas guberņā. Atgriezies no dienesta, viņš iemīlējis dzimtcilvēku meiteni Darju Kamiševu un, daudz neprātodams, nodibinājis ģimenes dzīvi. Baznīca kategoriski atteikusies laulāt sociālā ziņā tik nevienādu pāri. Voroņežas muižniecība satraukusies kā dumpja laikā, un Stankeviču bērni — nākamie Krišjāņa Barona skolnieki — nākuši pasaulē kā nelikumīgi dzimuši dzimtcilvēki. Tikai pāris gadu pēc dzimtbūšanas atcelšanas Ivanam Stankevičam izdevies pasludināt bērnus par likumīgā laulībā dzimušiem un pašam salaulāties. Gadā, kad Uderevkā ierodas Krišjānis Barons, viņi beidzot saņem muižnieku titulu. Šķiet, šie fakti vislabāk paskaidro, kāpēc Ivans Stankevičs vīzdegunīgi ignorē žandarmērijas norādījumu, ka Krišjānis Barons ir politiski neuzticams cilvēks, un arī motivē mūsu tautieša pieķeršanos Stankeviču dzimtai. Viņš jutās tur kā savietis un nevis sulainis, kā dažkārt dzird apgalvojam.

Gadi pēc Krišjāņa Barona 150 gadu jubilejas steidzās kā vēja nesti, bet Anatolija Kraženkova vēstules ziņoja — vecā ēka tiek restaurēta, nākamie muzeja darbinieki krāj materiālus un plāno izvietojumu, un kolhoza priekšsēdētājs ir atvēlējis krietnas summas ekspozīcijas iekārtojumam. Darbā iesaistījās Krišjāņa Barona muzejs Rūtas Kārkliņas un mākslinieka Ulvja Ābiķa vadībā. Kaut gan bija zināms, ka izstādes un pieminekļu veidošanā piedalās Maija Tabaka, Vija Mikāne, Arvīds Voitkāns, Igors Vasiļjevs, Anatolijs Vanags, Jānis Zariņš, Inārs Helmuts un Jānis Nīmanis, tomēr, kad 1990.gada maijā ieradāmies uz muzeja atklāšanu, vēriens mūs tiešām pārsteidza. Kur nu mūsu bālā mēnesnīca, kas apspīdēja trīs paputējušus kapakmeņus, un drūmā celtne Muho–Uderevkas nomalē! Skaists piemineklis, jauna domātāja portrets kapsētā. Vēl koka smaržu glabājoša, gaiša celtne asfaltētu ceļu ielokā, vienotā stilā ieturētas mēbeles, atbilstošs telpu iekārtojums un vitrīnu izvietojums. Viens no skaistākajiem muzejiem Krievzemes laukos. Muzejs, kas stāsta arī par Krišjāni Baronu un to Latviju, uz kuru mēs ejam ar 4.maija deklarāciju.

Vai mūs saprot? Muzeja darbinieki varētu uzrakstīt garo stāstu par to, kā viņi diskutējuši ar vienu otru sociālistiskās iekārtas aizstāvi. Tad, kad mēs Aļeksejevkā ar “Budēļu” kopu un sarkanbaltsarkano karogu priekšgalā gājām uz kultūras namu, rajona un apgabala vadība centās palikt pēc iespējas tālā aizmugurē, lai viņu vārdus nesaistītu ar šo “demonstrāciju”. Bet tad, kad jaunā muzeja priekšā tika dziedāts “Dievs, svētī Latviju!”, daudzi uderevkieši noņēma cepures, saprazdami, kas ir šī dziesma. Un pēc tam meklēja mūs rokā, lai teiktu: “Žēl jau nu gan ir, ka jūs gribat atdalīties, bet mēs jūs mīlēsim tāpat.”

Anatolijs Kraženkovs atsūtīja mums laikrakstu “Belgorodskaja Pravda”, “Zarja” un “Ņeņinskaja Smena” numurus ar apcerēm par Uderevku. Tām bija likti gaiši virsraksti: “Divu kultūru svētki”, “Viņu saiknes devušas spēku jauniem asniem”, “Dzīve ir mīlestība”. Un autorts bija citējis kādreiz gandrīz aizmirstā jaunā krievu filozofa Nikolaja Stankeviča vārdus: “Dzīve ir mīlestība. Dzīvības lielos likumus un to mūžīgo piepildījumu nosaka prāts un griba. Bet bezgalīgu laikā un telpā dzīvi dara mīlestība. Dzimstot mīlestībai, bija jāsākas arī dzīvībai. Kamēr būs mīlestība, pastāvēs dzīvība, kamēr ir mīlestība, dzīvei nedraud iznīcība.”

Saulcerīte Viese
Foto: Juris Krieviņš

WPE10.JPG (7386 BYTES)
A.Kraženkovs (no labās), O.Lasunskis, R.Kārkliņa, K.Lupavska, G.Priede, S.Viese, U.Ābiķis

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!