REFERĀTI

Par Latvijas valsti un inteliģenci

Latvijas inteliģences sanāksmē 1995.gada 23.septembrī Rīgas Latviešu biedrības namā

Jānis Škapars, Jaunrades fonda valdes priekšsēdētājs:

"Inteliģence, kultūra un vara"

Vienoti Latvijai!

Atmodas sākumā tā daudzi sāka un beidza savas runas. Citi vēl stiprināja teikto ar “Dievs, svētī Latviju!”. Vienotības aura aizsākās ar 1988.gada 1. un 2.jūniju un spēcīgu kāpinājumu ieguva Tautas frontes tapuma mēnešos.

Latvijas atmodas sākumus mēs tīši vai netīši aizmirstam. Taču tā bija kultūra un inteliģence, kas sakļāva latviešu tautu 1988.gada 6.oktobrī Mežaparka estrādē. Ceturtajā maijā neatkarības manifestējumos. Vienotības auras gulbju dziesmu mūsu nācija nodziedāja Janvāra barikādēs un Marta referendumā. Tā bija Latvijas inteliģences, kultūras, talanta un visas tautas vienotības visaugstākā dziesma.

Tagad politiskie spēki pārvarēm nomokās ar Latvijas tēla nešanu pasaulē. Atmodas pirmajos gados Latvija nonāca planētas uzmanības centrā, latviešu nācija pieteica sevi pasaulei kā spilgtu, humānu un bezbailīgu personību. Tādu Latvijas tēlu toreiz nofiksēja daudzu pasaules valstu foto, televīzija un kinokameras, simtiem žurnālistu publikācijas.

Ar to Latvija iegāja Eiropā, iegāja pasaulē un iespējams — ieies arī vēsturē. Simti un miljoni planētas iedzīvotāju uzzināja, kas ir Baltija, kas ir Latvija. Tad vienotības aura sāka noplakt. Arī Dievs kļuva svešāks. Dievišķais tuvums ar savām bauslībām traucēja iekārot sava tuvākā mantību, zemi, aizliedza nokaut. Gluži vienkārši Dievs kļuva neērts.

Pēc Augusta puča nācija sāka dalīties un irt. Sava loma te bija mantiskajām dziņām un kaislībām, sabiedrības polarizācijai un cīņai varas dēļ. Sava vieta bija arī dažādo specdienestu (mūsu pašu un ārzemju) specrežijām un ķīļu politikai. Arī Tautas fronte, sākot ar 1992.gadu, noplaka kā tautu vienojošs spēks. Piektās Saeimas vēlēšanās savā starpā plēsās jau vairāki desmiti sīkpartiju un grupu, kas saskaldīja arī inteliģenci.

Tagad inteliģence, it īpaši radošā, ir izstājusies vai izstumta no pārvērtību procesiem. Vēl vairāk. Inteliģence, kas nesa Latvijai atmodu, drīz vien nonāca galējā trūkumā un šoka stāvoklī.

Es negribu apelēt pie tiem, kuriem kultūra vienmēr bijusi svešķermenis. Teiktais būs domāts inteliģencei pašai. Tai, kura samulsusi un sagumusi zem trūkuma un grūtību sloga. Vai iegrimusi letarģiskā miegā.

Visbūtiskākais no visiem risinājumiem ir inteliģences pamodināšana, inteliģences iekļaušana un līdzdalība nācijas un valsts likteņu apzināšanā un virzībā. Apzināt un koriģēt kultūras un inteliģences vietu sabiedrības un valsts attīstībā — viena no visbūtiskākajām Latvijas tālākceļa problēmām. Latvijas valsts un nācijas attīstības stratēģijas jautājums.

Kultūra var pagaidīt

Tāds apgalvojums ir bieži dzirdēts. Vēl biežāk — atklātībā neizteikta atziņa. Ir jau saprotams. Sabrūk lielas un vislielākās bankas, stāv dīkā uzņēmumi, kurus agrāk dēvēja par latvijas flagmaņiem. Bet galvenais — desmiti un desmiti tūkstoši speciālistu un kvalificētu strādnieku ne īsti strādā, ne nestrādā. Ir un nav bezdarbnieki.

Vai šādā krīzes situācijā kultūru nevajadzētu konservēt? Bet ja nepietiek līdzekļu konservēšanai? Tad ļaut pašai... Tagad taču visa sākums un gals ir nauda. Valsts kase ir tukša. Vēl trakāk — tā ir nepārtrauktos mīnusos. Ministru kabineta pirmā un bieži arī vienīgā problēma ir naudas avoti un iekasēšanas mehānisma pilnība un bardzība. Kāda te var būt runa par kultūru? Kultūra taču ir sabiedrības delikatese.

Kultūra ir neražojošā sfēra. Tāpat arī zinātne, izglītība un medicīna. Tā nupat apgalvoja kāds politiķis, apspriežot savas partijas kultūras programmu. Pret kultūru labestīgs un saprotošs politiķis. Un nevainosim viņu vienu. Tā taču ir veca dziesma. Tā ir mūsu visu dvēseles kultūra, kā pusgadsimtu barota ar militāri rūpnieciskā kompleksa pārpalikumiem. Tāpēc tik ciešs ir arī ieskats, ka kultūra un inteliģence neražo, bet notērē tā jau trūcīgos līdzekļus.

Inteliģence ražo. Inteliģence ir Latvijas garīgo vērtību producētāja. Inteliģence ir Latvijas nākotnes producētāja. Inteliģence ir sabiedrības vidusslānis, kura tik ļoti mums pietrūkst. Intelektuālās vērtības ir lielākais nacionālais kapitāls. Pārtulkojot tirgus valodā,— intelektuālās vērtības vai ražojumi var kļūt par Latvijas galveno eksportpreci.

Arī kultūra ražo. Kultūra ražo garīgo, dvēselisko enerģiju. Veido nācijas garīgās enerģijas lauku. Kultūra saauž pagātni un nākotni, valsti un nāciju, dabu un sabiedrību vienotā veselumā.

Kultūra un inteliģence atjauno nāciju. Latvija var pārvarēt totalitārismu, atdzimt un augšāmcelties vienīgi ar augstāko kultūru.

Kultūra, nevis atsevišķas personības nesīs Latviju pasaulē, veidos Latvijas tēlu.

Inteliģence ir intelektuālā potenciāla maksimāla iekļaušanās procesā, kad drīzāk izvestu Latviju no strupceļa, starp daudziem izvēles variantiem ļautu izskaitļot optimālāko. Atmezglotu nevienu vien šobrīd šķietami bezcerīgu samezglojumu.

Par bankas “Baltija” iespējamo krahu finansisti un citi speciālisti lēsa jau pirms gada. Saka, ka pirms pusgada bankrots bijis izskaitļots un apjēgts ar matemātisku precizitāti. Grūtību bīstamību, šķiet, apjauta arī Latvijā pirmās komercbankas pirmie vadītāji. Varbūt ar to arī izskaidrojama BB finansu un materiālo vērtību savlaicīga “evakuācija”. Latvijas lielākais finansu monstrs nevarēja sabrukt ne vienā dienā, nedz neredzami. Vēl vairāk. BB un citu banku krahs nav sterila un izolēta banku vai finansu krīze. Tas ir trauksmes zvans — slima ir tautsaimniecība kopumā. Tāpēc jo absurdāks un banku praksē nepieredzēts ir solījums kompensēt no budžeta zaudējumus bankrotējušo banku noguldītājiem.

Banku, finansu sistēmas un tautsaimniecības krīze, budžeta deficīts, neveiksmes nodokļu iekasēšanā — to pamatā ir ne tik daudz objektīvi faktori, cik kļūdas nodokļu un muitas politikā, komercbanku atstāšana stihijas varā, minstināšanās un mērķtiecības trūkums privatizācijā, plaisa starp ražošanas un apgrozības jomu. Bet visa tā pirmcēlonis ir nihilisms pret nacionālo inteliģenci, pašmāju intelektuālo potenciālu. Inteliģences un kultūras nepietiekamība valsts varas ešelonos ir acīmredzama.

Kultūras problēma asāka par asu ir tagad, kad pa vienām durvīm mēs mēžam ārā austrumu kultūru, pa citām velkam iekšā rietumniecisko. Rietumi mūs visvairāk apsteiguši komerckultūrā. Nespējot apjēgt dziļākas kultūras vērtības, mēs ķeram visu, kas spīd. Uzlasām Eiropas kultūras pabiras un civilizācijas lauskas. Tērpjamies ar to, kas jau ir nonācis Eiropas pagrabos vešanai uz otreizējo pārstrādi. Daža laba gluži latviska latvieša pārcentīga tiekšanās nokļūt Eiropā jau tagad tālu pārspēj Pietuka Krustiņa kārkluvācietības un tautiskuma “mišungu”.

Vēl griezīgākas ir šīs “kultūras” grimases, ja tās pārņem mūsu sabiedrības eliti — politiķus, augstas amatpersonas, uzņēmējus, baņķierus. Mēs ieejam Eiropā. Kur nu! Mē jau esam Eiropā! Un uzņēmējs sava uzņēmuma piedrazotajā un izdangātajā nampriekšā steigšus būvē marmora kāpnes, niķelī un stiklā zaigojošas durvis un skatlogus. Taču arī tas nieks vien būtu. Situācija dramatizējas tad, kad pēc “šikās” prezentācijas drīz vien seko jo skaļš bankrots.

Varbūt es raudzītos iecietīgi un lēnprātīgi, ja biznesmenis, manis nopelnīto naudu man atsavinājis, kaut ko derīgu Latvijai un šīs zemes cilvēkiem celtu. Es pieciestu pat trūkumu, redzot — te notiek kapitāla savākšana vienā makā kaut kā dižāka vārdā. Taču es redzu no tautas piesavinātos līdzekļus un ārzemju kredītus nogremdētus dūksnājā, iesaldētus superklases automobiļos, superdižās mītnēs, izšķiestus reprezentācijās un ārzemju ceļojumos. Es nejūtu stingrību un mērķtiecību, tiecību taupīt, celt, radīt un saimniekot.

Radošie un talants

Manā pierādījumu ķēdē viens no smagumpunktiem ir radošā inteliģence. Kā lai pierāda, ka arī radošā inteliģence ražo. Varbūt ražo tēlnieks, kaļot un slīpējot kapakmeni slavenam uzņēmējam vai valstsvīram. Bet komponisti un rakstnieki? Ko tie ražo?

Es zinu, ka pragmatiķis vīpsnās un pat skaļi smies, jo radošās inteliģences preci viņš nespēj aptaustīt, nespēj sacirst gabalos un uzsviest uz letes. Un tomēr... Radošā inteliģence ražo.

Radošā inteliģence atražo nāciju kā personību. Inteliģence, bet it īpaši radošā inteliģence, 80. gados veica vienreizēju un daudznozīmīgu misiju. Tā tika sabiedrībai ziņojusi par kritalām un pastarām situācijām. Tā bija vētrasputns, kas satrauca prātus ar nākotnes vēstīm.

Inteliģence bija tā, kas sagatavoja Atmodu, vienoja tautu, atnesa neatkarību.

Radošā inteliģence ir nācijas sirdsapziņas urdītāja un kūrēja. Tas bija sen, kad kāds no svešzemniekiem nosauca latviešus par mazu, zaglīgu tautiņu. Droši vien latvietis kādu nieku arī nočiepa no iebrucēju bagātībām. Pusgadsimts totalitārismā iemācīja latvieti zagt un slaistīties vērienīgāk. Nupat jau esam iegājuši Eiropā ar spējām aizraidīt nebūtībā desmitus un simtus miljonu. Turklāt te latviešu Pēcītis iet kopā ar krievu Vaņu jeb ebreju Joski. Un grūti ir pateikt, kurš kurai nācijai pieder.

Šajos bezgaldaudzo nezināmo dziņu un kaislību džungļos, kad pragmātisms pāraug merkantīlismā, bet pēdējais — makiavellismā, radošo cilvēku bezkompromisa spriedums un saucēja balss ir nepieciešama kā maize izsalkušajam, kā ūdens slāpstošajam.

Kultūra ražo. Taču kultūras vērtības “neštancē” automātiskā līnija vai konveijers. Kultūrā jaunradītājs ir cilvēks — indivīds. Turklāt kultūras serde ir talants . Tā ir gudrības, saprāta, intuīcijas un garīguma augstākā virsotne. neparasts un bieži paradoksāls garīgās enerģijas strāvojums. Viduvējības apskausts, sabiedrības nesaprasts, sabiedrībai vitāli nepieciešams.

Talants arī viens ir kara laukā karotājs, viens straumei pretī gājējs.

Šobrīd ir polāra atšķirība starp talantu biznesā un talantu mākslā. Šinī mantas, īpašuma un bagātības zvaigžņu stundā pa zaļo ielu traucas talants biznesā. Turkāt mežonīgā kapitālisma pakāpē, kurā atrodas Latvija, talants biznesā panākumus gūst, izmēžot no sevis morāli, sirdsapziņu un kultūru. Kā liekus, kā taucējošus. Talantam biznesā ir sava autonoma vai korporatīva drošības sistēma. Kā arī sistēma talantīgāko konkurentu aizraidīšanai viņsaulē.

Kultūrā un mākslā talants visbiežāk dzīvo no nekā. Jaunrades fonda sakarībā man daudzkārt ir nācies izjust talanta darbdienas sūrmi. Es nezinu, vai tā ir valsts kultūrpolitika, taču Latvijā šobrīd radošai personībai un talantam būt ir pazemojoši. Radošās personības un talanta tēlu es galvenokārt redzu kā cilvēku ar cepuri rokā. Tagad daudz runā par ieiešanu Eiropā un par Latvijas tēlu. Taču valsts un nācijas diženuma spiedogs ir talants. Vilks, apstaigājot savu valstību, paceļ kāju un atstāj pazīšanās zīmes. Pēc tam pārējā pasaule zin ne vien iemītnieku, bet arī tā raksturu un dižumu. Nācijas un valsts, bet it īpaši mazas nācijas un valsts dižuma un atpazīšanas zīme pasaulē ir Kultūra un Talants .

Vara un kultūra

Aso pretrunu un kolīziju gūzmā visa serde un epicentrs ir plaisa starp varu un kultūru. Starp varu un inteliģenci. Jā, Latvijā ir krīze. Un neviens neņem par pilnu mierinājumus, ka galvenās ķibeles jau esot pāri. Šobrīd Latvija ir strupceļā. Labākā gadījumā — krustcelēs.

Valdošās elites runu plūdi “nes” mūs Eiropā; stihiskais liberālisms — Trešajā pasaulē; tautsaimniecības un finansu krīze, kā arī dominējošā reālpolitika — jūtami velk atpakaļ “vecākā brāļa” apskāvienos. Katrā ziņā bankas “Baltija” akcijas nežēlīgi gremdēja latviešu tautu, arī inteliģenci, bīstami iedragāja Latvijas ekonomisko neatkarību. Un jautājums ir krass: kas par to atbildīgs?

Straujāk vai gausāk Latvijā notiek radikālas pārmaiņas. Nereti sagrautā un izpostītā mērogi ievērojami pārsniedz jaunuzcelto. Namu grausti un aklie logi, klusējošās fabrikas, pussabrukušās fermas, nabagi un prostitūtas uz ielām — tas viss man atgādina kādreizējās pēckara grimases. Latvija ir slima. Un Latviju nespēs atveseļot vienīgi ekonomiskie risinājumi, lai cik ģeniāli tie būtu. “Latvietis” šobrīd kā parasts “šūlers” pievāc ārzemju kredītus, trumpo ar valsts un sabiedrības naudu kā ar savēju, bet talantīgākie un godprātīgākie uzņēmēji — bankrotē.

Latvijai, tāpat, šķiet, arī visām Austrumeiropas valstīm, ir nepieciešama cita — dziedējoša attīstība — kompleksi un vienlaicīgi risinājumi ekonomikas un kultūras jomā. Tāpēc sestajā Saeimā panākumus gūs vienīgi tie spēki, kas krasi mainīs attieksmi pret kultūru un inteliģenci.

Piektās Saeimas Kultūras ministrija ir izstrādājusi, un valdība nupat akceptējusi “Valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes”. Tiesa, sākuminiciatīva un sākumizstrādes ir Imanta Ziedoņa gara darbs. Pamatnostādnes uzceļ Latvijas kultūras maketu. Un šinī maketā raugoties, Latvijas nākotne man jaušas simpātiska esam un tajā es gribētu pabūt kaut mirkli. Taču šobrīd pamatnostādnes man šķiet tikpat spožas un vienlaik tikpat tālas un astrālas kā zvaigznājs tumšā rudens naktī. Pamatnostādnes var kļūt par labo nodomu bumerangu, ja kultūrpolitikas nostādnēm nesekos tūlītēja reāla kultūrpolitika.

Pirmkārt. Kultūra ir viens no nācijas un sabiedrības pamatbalstiem. Tāpēc pamatnostādnes realizēsies vienīgi tad, ja radnieciskas koncepcijas tiks izstrādātas arī tautsaimniecības, valstiskajā, sabiedriski politiskajā jomā. Nav iedomājama vienota valsts, kas balstītos uz četriem atšķirīgiem pamatbalstiem. Tā var būt vienīgi šķība un greiza.

Tāpēc šajos stratēģiskajos jautājumos jāpanāk nolīgums vismaz starp galvenajiem politiskajiem spēkiem un pamatnostādnes jāakceptē Saeimā. Tam jābūt arī nolīgumam starp valsti un sabiedrību.

Otrkārt, pamatnostādnēs iestrādātais kultūrmodelis var realizēties vienīgi demokrātiskā, decentralizētā valstī un brīvā sabiedrībā. Teiktais var šķist tīrā retorika, taču īstenībā tā ir kultūras būt vai nebūt dilemma.

Šobrīd kultūra ir izteikti valstiska. Vēl vairāk. Tā ir viena no daudzajām — turklāt lejasgala — valsts funkcijām.

Tāpēc jānovēl sestajai Saeimai: spert drošāku un krasāku soli kultūras atvalstiskošanas un decentralizācijas virzienā. Tas nozīmē, ka infrastruktūras jāveido novados un pagastos, daudzko nododot pašvaldību ziņā. Tas nozīmē autonomiju nozarēm: teātriem, muzejiem, fondiem, biedrībām. Valstij ir vienīgi jāveicina šī autonomija, pašiniciatīva, pašregulācija. Tas nozīmē likumu garantijas un atvieglojumus nodokļu mecenātisma jomā, lai uzņēmēji nevis vairītos un baidītos, bet varētu un gribētu ziedot līdzekļus kultūrai.

Treškārt. Lai pamatnostādnes nekļūtu par barotavu ar ilūzijām, ir neatliekami jāpāriet no kultūrpolitikas koncepcijas uz reālu kultūrpolitiku. Bet galvenais politiskās orientācijas rādītājs ir budžets. Taču budžeta izdevumu struktūra liecina, ka pašreizējā kultūrpolitika ir kultūras lejupslīdi regulējoša. Lai sabrukums nenotiktu pārāk krasi, bet lēni un nemanāmi. Taču tādu visā tautā un pasaulē pazīstamu zinātnieku kā J.Stradiņš, ... Grēns, I.Lazovskis un citu brīdinājumi par iespējamo zinātnisko struktūru sabrukumu, Traumatoloģijas slimnīcas un skolotāju streiki ir nopietns trauksmes zvans, ka Latvijas izglītība, zinātne un kultūra kopumā ir nonākusi pie bīstamas kraujas. Ka zaudētas stratēģiskas Latvijas neatkarības pozīcijas, ka var tikt pārcirsta latviešu tautas dzīvības artērija — kultūra.

Es neceru uz brīnumiem, taču sestajai Saeimai nāksies pāriet uz principiāli citu kultūrpolitiku. No kultūras sabrukuma regulējošas politikas pārslēgties uz kultūras impulsu, uz kultūras atdzimšanas politiku. Turklāt jāsaka kategoriski: alternatīvas nav.

Tāpēc visbūtiskākais no visiem risinājumiem ir inteliģences pamodināšana, inteliģences iekļaušana un līdzdalība nācijas un valsts likteņu apzināšanā un virzībā. Apzināt un koriģēt kultūras un inteliģences vietu sabiedrības un valsts attīstībā — tā ir stratēģiska Latvijas tālākceļa problēma.