• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Pretošanās kustība Latvijā 60. un 70. gados. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 21.09.1995., Nr. 144 https://www.vestnesis.lv/ta/id/36863

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kāda bija, ir un var būt Latvija

Vēl šajā numurā

21.09.1995., Nr. 144

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

RAKSTI

Pretošanās kustība Latvijā 60. un 70. gados

Ojārs Niedre, Dr. hab. hist.

Pretošanās kustības padomju okukupācijai sīkāku analīzi apgrūtina ārkārtīgi lielais avotu klāsts: ir desmitiem tūkstošu tiesas un izmeklēšanas lietu, čekas, prokuratūras, milicijas un padomju orgānu materiālu. Zināmā darba stadijā nepieciešama notikumu un parādību sistematizācija. Es, šā raksta autors, savus secinājumus izdaru, balstoties uz represīvo orgānu un okupācijas pārvaldes vadības, proti, partijas orgānu, materiāliem. Visi būtiski svarīgie jautājumi tika izlemti un notikumi analizēti LKP (līdz 1953. gadam LK(b)P) CK birojā vai atsevišķos gadījumos plēnumos vai sekretariātā. Biroja sēžu materiālu saglabātības stāvoklis ir ļoti atšķirīgs. Līdz 1952. gadam gandrīz visi jautājumi par cīņu ar “pretpadomju” parādībām tika izdalīti no vispārējiem protokoliem un iekļauti “sevišķajā mapē” (osobaja papka). Pēc LKP CK darbības apspriešanas PSKP CK Politbirojā 1953. gada maijā, kur nosodīja LKP CK vadībā notikušās represijas, bailēs no atbildības (Maskava ciniski par visu notikušo vainoja Rīgas darboņus) lielākā daļa lēmumu par konkrētajām represijām un attiecīgie LKP CK protokoli tika iznīcināti. Turpmākos gados, mainoties lietvedības instrukcijām, šāda rakstura materiāli vairs netika iekļauti “sevišķajā mapē”, bet palika kopējos protokolos. Līdz 70. gadu sākumam protokoliem pievienotajiem jautājumu izskatīšanas materiāliem pievienotas stenogrammas, vēlāk — tikai VDK vai attiecīgo CK daļu ziņojumi. 70. gados un turpmāk CK biroja sēdes vairs netiek stenografētas.

Esmu jau pieskāries dažiem pretošanās kustības jautājumiem, galvenokārt par 40. un 50. gadu norisēm. Šajā rakstā apstāšos pie 60. un 70. gadiem, kad kustība būtiski atšķīrās no iepriekšējā perioda.

Līdz 50. gadu beigām visai atšķirīgas, pat naidīgas bija nacionālistu un nacionālkomunistu attiecības. 50. gadu nogalē, līdz 1959. gada CK plēnumam, LKP CK birojā nacionālkomunisti atbalstīja represiju pastiprināšanu pret no ieslodzījuma vai izsūtījuma atbrīvotajiem nacionālistiem.

LKP CK biroja 1958. gada 10. janvāra sēdē “Cīņas” redaktors Pēteris Pizāns ierosināja: “Labi būtu reizi, divas gadā šos cilvēkus, kurus arestē, sevišķi otrreiz, izdalīt vienā, divos procesos, aprakstot tos presē. Nav jābaidās to darīt. Tie ir tie paši hitlerieši, kuriem rīkoja procesus, par tiem presē publicējot. Es domāju, ka tas ir jādara.” 1962. gada 28. martā LKP CK sekretārs Arvīds Pelše lūdza PSKP CK piekrist Talsos rīkot atklātu tiesas procesu pret nacionālajiem partizāniem Artūru—Bruno Jāņpeteru, dz. 1911. gadā, Arvīdu Lagzdiņu, dz. 1922. gadā, Kārli—Rūdolfu Eglīti, dz. 1926. gadā, par kuriem “PSRS APP ar savu lēmumu nr. 163/6 no 1962. gada 8. februāra atļāva (!) LPSR Augstākai tiesai piemērot izņēmuma veidā augstāko soda mēru”, kā arī Arvīdu Ozolu, dz. 1920. gadā, Egilu Sniedziņu, dz. 1921. gadā, un Ernestu Lagzdiņu, dz. 1921. gadā. Visi tiesājamie bija 1946. vai 1947. gadā legalizējušies, 1949. gada 25. martā ar Sevišķās apspriedes lēmumu izsūtīti, 50. gadu otrā pusē amnestēti.

LKP CK otrais sekretārs Vilis Krūmiņš tai pašā 1958. gada LKP CK biroja sēdē norāda: “Atgriezušies un amnestētie, kuri atkal sevi parāda, atkārtoti jārepresē. Tas ir pilnīgi skaidrs. Un tas, ka kaut kur šie pasākumi veikti nepietiekami, arī ir fakts.” Sakarā ar to, ka Liepājas un dažos citos rajonos amnestētajiem izsūtītajiem kolhozu vadība atļāvusi dzīvot savās bijušajās mājās un “pat iedevusi govi”, LPSR APP priekšsēdētājs Kārlis Ozoliņš paskaidroja: “Tie, kuri bija izsūtīti, nekādu īpašumu nevar saņemt.”

1957. gada 23. novembrī, apspriežot jautājumu par amnestētā dzejnieka Jāņa Medeņa krājuma “Dienu krāšņums” izņemšanu no izdošanas, LKP Rīgas pilsētas komitejas sekretārs Eduards Berklavs LKP CK biroja sēdē teica: “Viņa darbi, izņemot 1905. gada periodā uzrakstītos, nedod neko. Darba tēmas viņam nav, nākotnes perspektīvas nav.”

1959. gada otrā pusē un 1960. gadā pēc 1959. gada LKP CK plēnuma, atbrīvojot no darba Vili Krūmiņu, Pēteri Pizānu, Paulu Dzērvi, Voldemāru Kalpiņu, tā saucamo Pinkša—Mukina—Luriņa grupu un daudzus citus apvainoja nacionālismā, pat buržuāziskajā nacionālismā.

No ieslodzījuma un izsūtījuma 1955. gadā atgriezušies nacionālisti mēģināja izveidot vienotu nelegālu organizāciju (Laumanis un domu biedri), bet lielā čekas aģentūra viņu vidū šādu soli padarīja neiespējamu, un jau 1957. gada martā Laumanis, Zemzars, Macpāns un domu biedri tika no jauna arestēti.

60. gadu sākumā stāvoklis bija mainījies. Pakāpeniski izzuda nacionālkomunistu naidīgā attieksme pret nacionālistiem, kuru vidū arvien lielāku svaru ieguva jaunā pēckara paaudze, gandrīz izzuda bruņotās grupas. Spilgtākais pierādījums nacionālkomunistu nostājas maiņai ir programmatiskā 17 komunistu atklātā vēstule 70. gadu sākumā, kuru publicēja ārzemēs ar nacionālistu palīdzību.

Pirms pāreju pie latviešu nacionālās pretošanās kustības sīkāka apskata, nedaudz jāraksturo pārējās ar to nesaistītās pretošanās kustības Latvijā.

60. un 70. gados Latvijā turpina attīstīties arī citu tautu nacionālās atbrīvošanas kustības.

60. gadu beigās un 70. gados Latvijā visai aktīvi darbojās vācu kustība, vairāk nekā 4000 no PSRS iebraukušo represēto vāciešu cīnās par izbraukšanu uz VFR. Kustība ir ļoti vienota, cieši saistīta ar vācu kustību PSRS. Pēc tam, kad līdz 1980. gadam uz pastāvīgu dzīvi VFR izbrauca 3700 cilvēki, tai skaitā 1210 bērni līdz 16 gadiem, kustība praktiski izbeidzās. 1968. un 1974. gadā vācu nacionālās kustības jautājums tiek apspriests LKP CK. Atšķirībā no pārējām pretpadomju kustībām represijas un vācu tautības iedzīvotāju izspiedzi tieši vada LKP rajonu un pilsētu komitejas. Šā “darba” raksturošanai sīkāk apstāšos pie Dobeles rajona. LKP Dobeles RK sekretārs L. Misāns 1974. gada 5. aprīlī ziņo LKP CK, ka Bēnes vsk. skolotāji Melita Illenzere, dz. 1942. gadā, un Semjons Illenzers, dz. 1940. gadā, “...kuri izrādīja sevišķi aktīvu darbību, lai saņemtu vīzas izbraukšanai uz VFR”, 1974. gada 28. martā no darba atbrīvoti. 28. jūnijā Misāns ziņo, ka abi Illenzeri iekārtojušies darbā par ceļa strādniekiem Tukuma ceļu remonta un būvniecības pārvaldē nr. 5. “Neskatoties uz to, ka ar Illenzeru ģimeni vairākkārtīgi izvestas pārrunas, viņi joprojām paliek klaji nacionālistiski noskaņoti un cenšas visiem līdzekļiem panākt atļauju izbraukšanai uz VFR.” 1974. gada 11. decembrī LKP Dobeles RK sekretārs V. Puriņš ziņo, ka Semjons Illenzers atgriezies Bēnē, kur strādā kā strādnieks Latvijas lauktehnikas Dobeles raj. apvienības Bēnes cehā, bet viņa sieva ir bez darba. Līdzīgā kārtā tiek vajāta Gricingeru ģimene. Dobeles iedzīvotāju Rihardu Gricingeru, dz. 1948. gadā, VDK aizturēja 1974. gada 28. janvārī, kad viņš veda uz Maskavu vairāk nekā 5000 cilvēku parakstītu aicinājumu ASV kongresam prasīt atļauju vāciešiem izbraukt no PSRS. Viņa māte Margarita Gricingere, dz. 1925. gadā, 1974. gada 30. janvārī piedalījās vāciešu demonstrācijā pie VFR sūtniecības Maskavā. Par Gricingeriem LKP Dobeles RK sekretārs L. Misāns 1974. gada 5. aprīlī ziņoja:

“Ekstrēmistiski noskaņotais Gricingers Rihards, kas atnāca uz Dobeli pie savas mātes Gricingeres Margaritas no Rīgas rajona, strādāja rajona centrālajā slimnīcā par santehniķi. Slimnīcas administrācija un partijas pirmorganizācija pret Gricingeru R. pielietoja visdažādākās audzināšanas formas un metodes, bet, neskatoties uz to, viņa uzvedība un politiskie uzskati bija tādi, kas nebija savienojami ar darbu slimnīcā, tāpēc viņš no darba tika atbrīvots. Pašlaik viņš dzīvo bez pierakstīšanās un strādā ādu apstrādes darbnīcā, kura atrodas Rīgā Ganību dambī. Gricingere Margarita, kura arī par antisabiedrisku darbību tika atbrīvota no darba slimnīcā, pierakstīta Auru ciemā, bet praktiski tur nedzīvo un nekur arī nestrādā, tāpēc ir zināmas grūtības izvest ar viņu individuālo audzināšanas darbu vai kaut kādā veidā to ietekmēt. Š. g. 19. aprīlī paies 4 mēneši kopš Gricingere nestrādā, un tāpēc pret viņu tiks pielietoti likumā paredzētie mēri.”

28. jūnijā Misāns ziņoja, ka Gricingere Margarita uz laiku pierakstīta Jūrmalā, kur strādā atrakciju paviljonā “Lunaparks” par kontrolieri, bet Gricingers Rihards arī pierakstīts Jūrmalā, kur “strādā vienā no Jūrmalas alus bāriem par trauku mazgātāju”. Gricingeres meita Neimane ir apprecējusies un dzīvo Rīgas rajona Sidgundas ciemā. Misāns norāda: “...bija vērojami vairāki mēģinājumi no vācu tautības personu puses, kuri dzīvo Kazahijas PSR, iekārtoties darbā Dobeles rajonā, bet zināmu apsvērumu dēļ viņi darbā netika pieņemti.”

Līdzīgi ir arī citu RK sekretāru ziņojumi. Tā LKP Jelgavas RK sekretārs N. Gržibovskis 1974. gada 28. jūnija pilnīgi slepenā informācijā ziņo: “...pārtraukta vācu tautības pilsoņu pieņemšana darbā un pierakstīšana pēc dzīves vietas, kaut gan atsevišķu saimniecību un uzņēmumu kadru daļās, lai stātos darbā, ir griezušies vācu tautības pilsoņi.” J. Brolišs, LPSR iekšlietu ministrs, 1974. gada 4. jūlijā informēja LKP CK: “Pirmā Maija un Uzvaras dienas svētkos, gatavojoties PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām un to laikā, kā arī Niksona vizītes laikā LPSR iekšlietu ministrija kopā ar VDK pie LPSR MP veica virkni speciālu pasākumu, lai novērstu iespējamās to personu provokācijas, kuras cenšas izbraukt uz VFR, un nepielaida viņu izbraukšanu uz Maskavu, Minsku un citām pilsētām.”

Visā periodā Latvijā darbojas ebreju organizācijas, kuras cīnās par tiesībām ebrejiem izbraukt uz Izraēlu. LKP CK, RK un PK dokumentos šajā sakarā laiku pa laikam parādās antisemītisms, ebreju ierobežošana. 1961. gada 10. oktobrī pēc advokāta Vulfa Alperoviča ierosinājuma notika bijušās “Latvijas ebreju akadēmiskās biedrības” biedru grupas tikšanās ar emigrantu — Francijas tvaika katlu būvniecības firmas pārstāvi M. Kaganu, kurš, kā norādīts LKP CK biroja 1962. gada 6. aprīļa lēmumā, paudis ebreju buržuāzisko nacionālismu, sionistisku PSRS naidīgu propagandu. LKP CK biroja lēmumā tika nosodīti krājumi “Par brīvi un dzīvi” un “P. Stučkas LVU 40 gadi”, kuros minētā biedrība tika raksturota kā progresīva. Norādes par ebreju nacionālistu aktivitātēm Latvijā laiku pa laikam parādās VDK ziņojumos LKP CK. Kā atsevišķs jautājums 1969. gada 18. aprīļa LKP CK birojā tika apspriesta LVU Fizikas un matemātikas fakultātes 5. kursa studenta Iļjas Ripsa, dz. 1948. gadā, demonstrācija. Ebrejs Ripss 1969.

nekā 4000 no PSRS iebraukušo represēto vāciešu cīnās par izbraukšanu uz VFR. Kustība ir ļoti vienota, cieši saistīta ar vācu kustību PSRS. Pēc tam, kad līdz 1980. gadam uz pastāvīgu dzīvi VFR izbrauca 3700 cilvēki, tai skaitā 1210 bērni līdz 16 gadiem, kustība praktiski izbeidzās. 1968. un 1974. gadā vācu nacionālās kustības jautājums tiek apspriests LKP CK. Atšķirībā no pārējām pretpadomju kustībām represijas un vācu tautības iedzīvotāju izspiedzi tieši vada LKP rajonu un pilsētu komitejas. Šā “darba” raksturošanai sīkāk apstāšos pie Dobeles rajona. LKP Dobeles RK sekretārs L. Misāns 1974. gada 5. aprīlī ziņo LKP CK, ka Bēnes vsk. skolotāji Melita Illenzere, dz. 1942. gadā, un Semjons Illenzers, dz. 1940. gadā, “...kuri izrādīja sevišķi aktīvu darbību, lai saņemtu vīzas izbraukšanai uz VFR”, 1974. gada 28. martā no darba atbrīvoti. 28. jūnijā Misāns ziņo, ka abi Illenzeri iekārtojušies darbā par ceļa strādniekiem Tukuma ceļu remonta un būvniecības pārvaldē nr. 5. “Neskatoties uz to, ka ar Illenzeru ģimeni vairākkārtīgi izvestas pārrunas, viņi joprojām paliek klaji nacionālistiski noskaņoti un cenšas visiem līdzekļiem panākt atļauju izbraukšanai uz VFR.” 1974. gada 11. decembrī LKP Dobeles RK sekretārs V. Puriņš ziņo, ka Semjons Illenzers atgriezies Bēnē, kur strādā kā strādnieks Latvijas lauktehnikas Dobeles raj. apvienības Bēnes cehā, bet viņa sieva ir bez darba. Līdzīgā kārtā tiek vajāta Gricingeru ģimene. Dobeles iedzīvotāju Rihardu Gricingeru, dz. 1948. gadā, VDK aizturēja 1974. gada 28. janvārī, kad viņš veda uz Maskavu vairāk nekā 5000 cilvēku parakstītu aicinājumu ASV kongresam prasīt atļauju vāciešiem izbraukt no PSRS. Viņa māte Margarita Gricingere, dz. 1925. gadā, 1974. gada 30. janvārī piedalījās vāciešu demonstrācijā pie VFR sūtniecības Maskavā. Par Gricingeriem LKP Dobeles RK sekretārs L. Misāns 1974. gada 5. aprīlī ziņoja:

“Ekstrēmistiski noskaņotais Gricingers Rihards, kas atnāca uz Dobeli pie savas mātes Gricingeres Margaritas no Rīgas rajona, strādāja rajona centrālajā slimnīcā par santehniķi. Slimnīcas administrācija un partijas pirmorganizācija pret Gricingeru R. pielietoja visdažādākās audzināšanas formas un metodes, bet, neskatoties uz to, viņa uzvedība un politiskie uzskati bija tādi, kas nebija savienojami ar darbu slimnīcā, tāpēc viņš no darba tika atbrīvots. Pašlaik viņš dzīvo bez pierakstīšanās un strādā ādu apstrādes darbnīcā, kura atrodas Rīgā Ganību dambī. Gricingere Margarita, kura arī par antisabiedrisku darbību tika atbrīvota no darba slimnīcā, pierakstīta Auru ciemā, bet praktiski tur nedzīvo un nekur arī nestrādā, tāpēc ir zināmas grūtības izvest ar viņu individuālo audzināšanas darbu vai kaut kādā veidā to ietekmēt. Š. g. 19. aprīlī paies 4 mēneši kopš Gricingere nestrādā, un tāpēc pret viņu tiks pielietoti likumā paredzētie mēri.”

28. jūnijā Misāns ziņoja, ka Gricingere Margarita uz laiku pierakstīta Jūrmalā, kur strādā atrakciju paviljonā “Lunaparks” par kontrolieri, bet Gricingers Rihards arī pierakstīts Jūrmalā, kur “strādā vienā no Jūrmalas alus bāriem par trauku mazgātāju”. Gricingeres meita Neimane ir apprecējusies un dzīvo Rīgas rajona Sidgundas ciemā. Misāns norāda: “...bija vērojami vairāki mēģinājumi no vācu tautības personu puses, kuri dzīvo Kazahijas PSR, iekārtoties darbā Dobeles rajonā, bet zināmu apsvērumu dēļ viņi darbā netika pieņemti.”

Līdzīgi ir arī citu RK sekretāru ziņojumi. Tā LKP Jelgavas RK sekretārs N. Gržibovskis 1974. gada 28. jūnija pilnīgi slepenā informācijā ziņo: “...pārtraukta vācu tautības pilsoņu pieņemšana darbā un pierakstīšana pēc dzīves vietas, kaut gan atsevišķu saimniecību un uzņēmumu kadru daļās, lai stātos darbā, ir griezušies vācu tautības pilsoņi.” J. Brolišs, LPSR iekšlietu ministrs, 1974. gada 4. jūlijā informēja LKP CK: “Pirmā Maija un Uzvaras dienas svētkos, gatavojoties PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām un to laikā, kā arī Niksona vizītes laikā LPSR iekšlietu ministrija kopā ar VDK pie LPSR MP veica virkni speciālu pasākumu, lai novērstu iespējamās to personu provokācijas, kuras cenšas izbraukt uz VFR, un nepielaida viņu izbraukšanu uz Maskavu, Minsku un citām pilsētām.”

Visā periodā Latvijā darbojas ebreju organizācijas, kuras cīnās par tiesībām ebrejiem izbraukt uz Izraēlu. LKP CK, RK un PK dokumentos šajā sakarā laiku pa laikam parādās antisemītisms, ebreju ierobežošana. 1961. gada 10. oktobrī pēc advokāta Vulfa Alperoviča ierosinājuma notika bijušās “Latvijas ebreju akadēmiskās biedrības” biedru grupas tikšanās ar emigrantu — Francijas tvaika katlu būvniecības firmas pārstāvi M. Kaganu, kurš, kā norādīts LKP CK biroja 1962. gada 6. aprīļa lēmumā, paudis ebreju buržuāzisko nacionālismu, sionistisku PSRS naidīgu propagandu. LKP CK biroja lēmumā tika nosodīti krājumi “Par brīvi un dzīvi” un “P. Stučkas LVU 40 gadi”, kuros minētā biedrība tika raksturota kā progresīva. Norādes par ebreju nacionālistu aktivitātēm Latvijā laiku pa laikam parādās VDK ziņojumos LKP CK. Kā atsevišķs jautājums 1969. gada 18. aprīļa LKP CK birojā tika apspriesta LVU Fizikas un matemātikas fakultātes 5. kursa studenta Iļjas Ripsa, dz. 1948. gadā, demonstrācija. Ebrejs Ripss 1969. gada 13. aprīlī plkst. 16 netālu no Brīvības pieminekļa izlika plakātu ar uzrakstu krievu valodā “Es protestēju pret Čehoslovakijas okupāciju” un mēģināja pašsadedzināties. Gadījuma izmeklēšanas materiāli parādīja Ripsa sakarus ar ebreju nacionālistu studentu grupu LVU.

1978. gada jūlijā LKP CK saņēma 24 līvu vēstuli (sk. dokumentu zemāk), kurā tika izteikts protests pret līvu etniskās grupas kultūras prasību ignorēšanu un piespiedu asimilāciju. Vēstuli ar saviem parakstiem atbalstīja Dagnija Zigmonte, Imants Ziedonis, Jānis Peters, Jānis Liepiņš, Imants Zemzars, Raimonds Pauls, Imants Auziņš, Marģers Zariņš, Visvaldis Lāms, Ojārs Vācietis, Ludmila Azarova un Marina Kosteņecka. 1978. gada 26. septembrī LKP CK birojs apsprieda jautājumu “Par kolektīvo iesniegumu LKP CK jautājumā par attieksmi pret līvu etnisko grupu”. Birojs pilnīgi pievienojās LKP CK propagandas un aģitācijas daļas un kultūras daļas priekšlikumiem šajā jautājumā. Leonīda Freiberga un Aivara Gora parakstītie “Priekšlikumi” līvu vēstuli raksturo kā “melīgu sacerējumu”, bet to atbalstītāju rīcību kā “politiski tuvredzīgu un bezatbildīgu”. 1970. gada tautas skaitīšanā par līviem sevi esot nosaukuši tikai 48 cilvēki. “Priekšlikumos” norādīts, ka LKP CK “uzskata, ka šāda iesnieguma parādīšanās un parakstu vākšana starp literatūras un mākslas darbiniekiem ir politiska akcija ar mērķi uztraukt un maldināt sabiedrisko domu”. Iesniegums raksturots kā “buržuāziskās propagandas taktika” ar mērķi “graut PSRS tautu draudzību un saliedētību”. Šajā gadījumā VDK, vismaz oficiāli, netika iesaistīta, toties Freiberga un Gora parakstītais, LKP CK birojā akceptētais dokuments apliecināja, ka līviem nav nekādu cerību un viņu kā etniskas grupas bojā eja LKP CK tiek akceptēta.

Pašreizējā lasītāja uzmanība pievēršama “Iesnieguma” un “Priekšlikumu” tekstam. Iesniedzēji savas prasības ietērpj padomju frazeoloģijā, ko “Priekšlikumu” autori un LKP CK birojs pilnīgi neņem vērā. Pamatotā balstīšanās uz LPSR un PSRS konstitūciju attiecīgiem pantiem paliek bez ievērības. Šobrīd, lasot iesnieguma tekstu, tajā lietotā padomju frazeoloģija tāpat būtu atstājama bez ievērības.

 

24 līvu vēstule 1978. gada jūlijā

LKP CK pirmajam sekretāram b. A.E. Vosam,

LPSR AP Prezidija priekšsēdētājam b. P.J. Strautmanim.

Kopijas: LPSR Zinātņu Akadēmijai,

Latvijas padomju rakstnieku savienībai,

LPSR kultūras ministrijai,

LPSR izglītības ministrijai,

Rīgas pilsētas tautas deputātu padomes izpildkomitejai,

Talsu rajona tautas deputātu padomes izpildkomitejai,

Ventspils pilsētas tautas deputātu padomes izpildkomitejai,

Ventspils rajona tautas deputātu padomes izpildkomitejai.

Iesniegums

Jums droši vien nav zināms, ka tai laikā, kad tika apspriests LPSR konstitūcijas projekts, tika pielaisti rupji pārkāpumi attiecībā par līvu tautības atzīšanu šīs tautības pilsoņu jaunajās pasēs, kas nepatīkami atgādina agrākos gadsimtos realizēto politiku. Patvarīgi ignorējot nolikumu par pasēm un padomju likumdošanu, Talsu, Ventspils un Rīgas attiecīgie orgāni jaunajās pasēs atsakās ierakstīt līvu tautību un pārtaisa to par “latviešu” . Savu nepievilcīgo rīcību vieni attaisno it kā ar kaut kādu rīkojumu, citi ar to, ka līvi vispār neesot tautība un tamlīdzīgi, neuzskatot par vajadzīgu izlabot savu antiļeņinisko pozīciju vai labākā gadījumā nezināšanu, izlasot attiecīgo zinātnisko literatūru.

Tāda rīcība izraisa sašutumu ne tikai līvos, bet arī katrā domājošā cilvēkā. Var saprast to, ka līvus neieredzēja Baltijas baroni un reakcionārā viduslaiku garīdzniecība, kuri viņus izkliedēja, pārvietoja, nolādēja un aizliedza runāt šai “burvju un raganu” valodā. Kā neatlaidīgi pretinieki vācu iekarotājiem līvi bija viņiem neizdevīgi. To, ka līvu nacionālismu tiecās “iznīcināt” Ulmaņa fašistiskā diktatūra, arī var saprast. Lielvalstiskā Latvijas ideoloģija un iespējamie strīdi ar Igauniju par robežām bija papildu motīvs vācu baronu sāktās politikas pilnveidošanai. Tomēr grūti saprast, no kādiem apsvērumiem vadās sociālistiskās valsts pasu daļu darbinieki, būdami pēc izglītības juristi, kuriem ne tikai no citiem jāpieprasa mūsu valsts likumdošanas ievērošana, bet arī pašiem tā jāievēro. Šai konkrētā gadījumā pārkāpumi ir politiski bīstami, jo akcentē nepareizus datus PSRS pilsoņu pamatdokumentā un vēsturiski nobeidz gadsimtiem ilgo vācu baronu sākto politiku līvu tautas iznīcināšanā, uzliekot par to atbildību padomju varai. Tāpēc mēs uzskatām, ka nepieciešamības gadījumā mums nepieciešams cīnīties pret šo nacionālo patvaļu padomju konstitūcijas ietvaros, novedot šo cīņu līdz PSRS valdībai, kurai ir visas iespējas saņemt no PSRS ZA speciālistiem nepieciešamo zinātnisko konsultāciju par līviem kā tautību. Beigu beigās Oktobra revolūcija atbrīvoja no sociālā un nacionālā jūga visas tautas un tautības, kā lielās, tā mazās un pat visai mazskaitlīgās, kuras saņēma ne tikai savas tautības atzīšanu, bet arī iespēju attīstīt nacionālo kultūru. Kāpēc mums vajadzīgs būt izņēmumam nesaprotamas atsevišķu rajonu pasu daļu darbinieku rīcības dēļ?

Mēs pielaižam, ka norādītās netaisnības notika nekompetences un pārpratuma dēļ, ka, iespējams, neiedziļinoties jautājuma būtībā, mūs uzskata par vienu no senajām baltu ciltīm — kuršiem, zemgaļiem, letgaļiem un tamlīdzīgi. Tomēr šādā gadījumā notikušais ir nelaimīgs pārpratums, kā tāds jānovērtē un republikas robežās jāizlabo sociālistiskā internacionālisma un republikas starptautiskā prestiža interesēs. Mēs taču prasām tikai vienu — nefalsificēt pasēs mūsu tautību, tādā kārtā atzīstot mūsu līdztiesību un mūsu piederību saviem senčiem, kā tas prasīts likumā un kā tas bija iespējams daļai līvu visus gadus padomju varas apstākļos. To garantē sociālistiskā demokrātija, sociālistiskais humānisms un PSRS konstitūcija to svinīgi deklarē!

Pievēršam jūsu vērību tam, ka Latvijā no seniem laikiem dziļi iesakņojusies šī neuzmanība un netaisnība pret līviem, kas arī šodien lielākā vai mazākā mērā izpaužas visās kultūras dzīves nozarēs. Līvu valoda kā sena somu—ugru valoda tiek studēta Tartū, Helsinku, Budapeštas un citās universitātēs, kur studē somu—ugristiku. Pie kam studēšanai izmanto buržuāziskā laika izdevumus, jo Padomju Latvijā pat nav izdota līvu valodas mācību grāmata. Mums pat ZA Valodas un literatūras institūtā nav neviena cilvēka, kurš zinātu līvu valodu, lai gan pusē Latvijas ir līvu izcelsmes vietvārdi, vesels latviešu valodas dialekts izveidots pēc līvu valodas gramatikas likumiem, latviešu valodā ir daudzi no līvu valodas aizgūti vārdi, līvu valodas ietekmē notikušas ļoti lielas pārmaiņas latviešu valodā. Viss, kas radies abās valodās ilgstošu kontaktu un asimilācijas ietekmē, vēl pavisam nav izpētīts.

Tas vēl lielākā mērā attiecas uz vēsturi. Tomēr, klausoties zinātniekus, dažreiz pat paliek neērti, jo tieši jūtams, ka par līviem pavisam nerunāt nevar, bet runāt atklāti nez kāpēc negrib. Un tā ar šo jautājumu mokās kā ar karstu kartupeli. Marksistiski objektīvas zinātniskās pieejas šim jautājumam vietā visur pieiet ar noklusēšanas pozīcijām, kas pastāv jau no Ulmaņa laikiem.

Pēc mūsu domām, ikvienas tautas un valodas iznīcināšana ir zaudējums ne tikai padomju tautas, bet visas cilvēces kultūrai. Sevišķi liels zaudējums ir tādas tautas iznīcināšana, kuras pēdas vēsturē aiziet tālu aiz rūnām. Bez līviem vispār nevar pētīt Baltijas jūras baseina tautu vēsturi. Šī tauta te dzīvoja, cīnījās un, mazākais dažu simtu cilvēku sastāvā, dzīvo šodien šeit un nekur citur pasaulē.

Pašreiz, kad padomju tauta cīnās par dabas un gadsimtu kultūras aizsardzību, nav lieks jautājums par speciālu līvu tautas un viņu valodas aizsardzību? Pēc mūsu domām, tā nav tikai līvu tautas lieta, bet katra cilvēka lieta, vēl vairāk latviešu tautas lieta, ja tā grib izlabot gadsimtu netaisnību, saglabājot cieņu pret sevi un kopā ar to piederēt pasaules kultūras tautām.

Mēs zinām, ka šo vēstuli parakstītu katrs godīgs padomju cilvēks. Tomēr mēs domājam, ka savākt šos parakstus būtu lieki. Mēs nešaubāmies, ka Jūs ievedīsiet kārtību atbilstošu padomju konstitūcijai un marksisma ļeņinisma mācībai visos iepriekšminētos jautājumos, visās kultūras dzīves nozarēs.

Vai nevajadzētu tāpat sodīt atsevišķus darbiniekus par izdarītajiem pārkāpumiem, izdodot pases, atbilstoši PSRS konstitūcijas 36. pantam un LPSR konstitūcijas 34. pantam, kas skan: “/.../”.

Mēs uzskatām, ka Jums nepieciešams izlabot vēsturisko netaisnību, kas tika pielaista fašistiskajā Latvijā, kad, mainot pases, “pie viena” mainīja arī tautību. Šādā kārtā daudziem līviem, viņu vecākiem un vecvecākiem pret savu gribu tautība tika pārvērsta par “latviešu”. Šī politika, sevišķi Talsu rajonā, lielākā vai mazākā mērā tika turpināta visus pēckara gadus. Tāpēc arhīvos ne vienmēr var atrast ziņas par patieso vecāku tautību. Bez tam arhīvi neizsniedz ziņas par vecākiem, par vecvecāku tautību un attiecīgās iestādes nepieņem lieciniekus, kas apliecinātu līvu nacionālo izcelšanos.

Iesakām Jums izšķirt, kādā ceļā atbilstoši marksisma mācībai un padomju konstitūcijai līvu izcelsmes pilsoņiem tiktu nodrošinātas viņu likumīgās tiesības ierakstīt pasē patieso tautību. Pēc mūsu domām, būtu pareizi jaunajās pasēs tautību “līvs” ierakstīt visiem līviem, kuri to vēlas, jo, kā liecina šī vēstule, līvu tauta nekad nav piederējusi pie tām tautām, kam izdevīgi piederēt. Tāpēc šo lūgumu ierakstīt pasē tautību “līvs” var darīt tikai cilvēki ar augstām morālām padomju cilvēka īpašībām bez kādām blakus interesēm.

Gaidām Jūsu lēmumu.

1978. gada jūlijā. 24 paraksti.

Ar taisnīguma jūtām, cieņu un simpātijām pievienojamies un atbalstām! Dagnija Zigmonte, Imants Ziedonis, Jānis Peters, Jānis Liepiņš, Imants Zemzars, R. Pauls, Imants Auziņš, Ojārs Vācietis, Ludmila Azarova, M. Kosteņecka.

LVA PA, 101.f., 43. apr., 47.l., 161.—165. lapa.

Iesnieguma oriģināls nav atrasts. Lietā ir tā tulkojums krievu valodā. Parakstītāju uzvārdi nav norādīti. LKP CK daļu “Priekšlikumos” norādīti kā atbalstītāji vēl Marģers Zariņš un Visvaldis Lāms. Saglabāti pasvītrojumi dokumenta tekstā.

Dokumentu no krievu valodas tulkojis un sagatavojis publicēšanai Ojārs Niedre.

"Latvijas Vēstneša" pārpublicējums no žurnāla “Latvijas Vēsture”, 1995., nr. 3(18).

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!