AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

Ordeņa kavalieris Jānis Krūmals

Vēsa upeņu sula mirdzošās kristāla glāzēs

Neesmu redzējusi dakteri Jāni Krūmalu baltajā ārsta tērpā, neesmu dzirdējusi viņu runājam ar slimniekiem. Bet jau sen zinu, ka viņa vārdam ir svars un pacienti uz slimnīcu nāk goda drānās. Viņš ir Smiltenes Sarkanā krusta slimnīcas galvenais ārsts. Un viņa dzīvesbiedre Ilze poliklīnikā izveidojusi vienu no plašākajiem un droši vien efektīvākajiem fizioterapijas kabinetiem valstī.

Kad kopā ar kolēģiem ciemojos pie Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera, arī viņš vispirms vedina uz Ilzes valstību. Jo te piepildījies tas, ko viņš jau sen bija iecerējis - lai fizioterapija būtu tiešām iedarbīga, ieņemtu savu pienācīgo vietu ārstēšānas kompleksā. Tepat puspagraba telpās ir arī otrs dakteru Krūmalu lolojums - muzejs. Nav nemaz tik viegli atšķirt, kur beidzas muzejs un kur sākas ārstēšana.

Ne tam ir muzeja statuss, ne kādi zinātniski līdzstrādnieki vai fondu glabātāji. Nav arī īpaši apmeklēšanas laiki un gidi. Bet ir ļoti daudz rakstisku liecību, fotogrāfiju un dažādu priekšmetu, kas ļauj dzīvi iztēloties Smiltenes novada ļaužu dzīvi gadsimtu ritumā, vispirms jau medicīnas attīstības gaitu, sadzīves un kultūras tradīcijas.

Kaut Ilzes dzimtā puse ir Liezēre un Jāņa dzimta sakņojas Zemgalē, tieši viņi dažam labam smiltenietim mācījuši saskatīt, kas šis par varenu novadu, cik cildeni mūži te dzīvoti.

Doma par smilteniešu garīgās un materiālās kultūras liecību vākšanu un gaismā celšanu radusies tais vismelnākajos laikos, kad arvien skaļāk tika sludināta vienotās padomju tautas ideja. Tiklīdz bija uzcelta poliklīnika un radās iespēja atvēlēt kādu vietiņu eksponātiem, Ilze ķērās pie darba.

- Gribējās cilvēkus sapurināt, likt viņiem apzināties, ka mēs, latvieši, kaut kas esam. Ka mums ir cienījami senči, cienījamas dzimtas un tikumi.

Pirmie eksponāti - ap gadsimtu miju lietots laktometrs, lornete, acenes un dažas citas mantas - nākuši no pazīstamā arhitekta Reinholda Šmēlinga dzimtas. Viņa dēls bija Ilzes audžutēvs. Daudzas no paaudzes paaudzē glabātas piemiņas lietas, fotoattēlus, vēstules un citus dokumentus muzejam nodevuši paši smiltenieši. Tie te atdzīvojas, no ģimenes relikvijas kļūstot par novada un visas tautas vēstures liecībām.

- Interesanti notika ar daktera Skaidrā somu. Viņš bija raunēnietis. No Raunas ir arī ārsts Ansis Muižnieks, kas emigrējis uz ASV. Pirms vairākiem gadiem ciemojoties Smiltenē, viņš apskatīja arī muzeju. Aizbraukuši mājās, abi ar sievu atcerējušies muzejā redzēto ārsta somu, sākuši domāt un apsvērt un izlēmuši, ka viņi varēt nodibināt prēmiju jaunajiem latviešu lauku ārstiem. Un vairākus gadus viņi šo prēmiju tiešām piešķīra.

Fotoattēli, senas receptes un dokumenti stāsta par Smiltenes un tuvākās apkārtnes mediķu paaudzēm. Ar pirmās atmodas tautas darbinieka cildeno skatienu mūs uzlūko un tīri blaumaniskā valodā uzrunā pirmais latviešu ārsts Kārlis Lībietis. Viņa 1890.gadā izdotajā grāmatā “Ārsta padomi, sevišķi lauciniekiem” varam izlasīt arī visnotaļ aktuāli skanošas rindas: “Ārstēšana nav uzticama kaut kuram neprašam, kas ķerstās un grābstās pēc līdzekļiem, no kuriem lai attiktos.”

Tikai ar labu vārdu smiltenieši piemin firstu Paulu Līvenu, kas ap gadsimtu miju te uz Abula uzcēlis Baltijā pirmo spēkstaciju, iekārtojis nespējnieku namu un darījis daudz citu paliekamu darbu, bet galvenais - kā pieminekli savam ar apendicīdu mirušajam dēlam uzcēlis ķirurģisko slimnīcu, tās atklāšanas dienā 1903.gada 14.septembrī teikdams neaizmirstamus vārdus: “Es neesmu šeit užzcēlis fabriku, kas nestu man peļņu, es neesmu uzcēlis ēku priekam, es esmu uzcēlis ēku, kurā jūs visi nāksiet, līdzi nesdami savas sāpes. Lai Dievs dod, ka jūs visi izietu no šejienes smaidīdami! Bet būs arī daudzi tādi, kuri ienāks paši, bet kurus iznesīs piederīgie un draugi.” Firsts arī uzturējis slimnīcu par saviem līdzekļiem līdz pat pirmajam pasaules karam.

Ap šīm vēstures liecībām jūt spēka lauku. Tie bijuši stipri, godprātīgi un arī aizrautīgi vīri un sievas. Paši ieguvuši izglītību, viņi juta izglītota cilvēka atbildību, centās būt noderīgi sabiedrībai.

Spēka lauki ir smilteniešu tautastērpiem, Eduarda Detlava un Helgas Melbārdes keramikai, Kurta Fridrihsona, Džemmas Skulmes, Birutas Delles un daudzu citu gleznotāju darbiem, no šatiera segu gabaliņiem veidotajiem dekoriem, katrai pašu smilteniešu atnestajai vāzītei un piemiņas lietiņai. Un ugunskrustam un citām senlatviešu spēka zīmēm, ko smiltenieši laukakmeņos iepretim slimnīcas logiem iekala barikāžu dienās.

Prāva daļa muzeja eksponātu atrodas procedūru kabinetos. Ārstējoties ar magnētu vai lāzeru, pacients var tuvāk iepazīties ar Vidzemes podniecības vecmeistara Jēkaba Drandas atstāto mantojumu, smiltenieša Kārļa Papuļa gleznām un dažādiem zemnieku darbarīkiem un sadzīves priekšmetiem.

Kopā ar mums atkal no jauna apbrīnojot glīti un pamatīgi nostrādātās lietas, dakteris Krūmals savu atzinību izsaka īsi un kodolīgi: “Tur bija kārtība pagalmā un kārtība galvā!”

Ilzes un Jāņa Krūmalu veikums šī neparastā muzeja izveidošanā un vadīšanā 1991.gadā tika atzīmēts ar starptautisko Paula Stradiņa prēmiju.

- Bez Ilzes nebūtu toreiz tās prēmijas un tagad ordeņa, - teica dakteris Krūmals, mums pirmo reizi tiekoties. Tagad apvaicājos Ilzes kundzei - par ko, pēc viņas domām, vīrs ir ordeni pelnījis.

- Nu tak jau par to, ka viņš dažreiz tomēr mani klausa! - atbilde nav kabatā jāmeklē. Kaut vārdi teikti draiski un nenopietni, viņas skatienā ir tik daudz sievišķīgas paļāvības un klusas atzinības, ka nemaz nav grūti iztēloties, cik stipra te vīrišķīgā puse kopīgajos sapņos un ieceru piepildīšanā.

Vai Jānis Krūmals jūt gandarījumu par skaisto poliklīnikas ēku, tās mūsdienīgo iekārtojumu un izkopto apkārtni?

Neapšaubāmi. Pēc vecās poliklīnikas šaurības un atpalicības te ir kā pavisam cita pasaule. Bet cik daudz laika un nervu prasījusi visu projektēšanai un celniecībai vajadzīgo atļauju ‘izsišana’, nemaz jau nerunājot par pašiem būvdarbiem! Galvenā ārsta pastāvīgās saimnieciskās rūpes un klapatas pārāk daudz atņēmušas viņam kā mediķim. “To es esmu sev nolaupījis. Vajadzēja vairāk pamācīties, kaut kur aizbraukt, tikties ar kolēģiem.”

Jānis Krūmals ir ķirurgs, valstī labi pazīstams urologs. Par savu pirmo skolotāju uzskata profesoru Kristapu Rudzīti. Viņš studentiem mācījis patstāvīgi domāt. Lai tev kaut nepareizas, bet savas domas katrā lietā! Profesors ievirzījis cilvēka anatomijas un fizioloģijas kopsakarību izpratnē, vienmēr atgādinājis, ka ik slimnieks jāizmeklē pamatīgi un vispusīgi neatkarīgi no sūdzībām. Pirmajos darba gados, kad no Smiltenes ne vienu reizi vien nācies drāzties uz Rīgu pēc padoma, visbiežāk palīdzīgu roku sniedzis profesors Rocēns. Kā slimniekam pieiet, kā uzvedināt uz pilnīgu uzticēšanos - to visu varēja no viņa mācīties. Arī cilvēcisku vienkāršību. Kā viņš, nekad nesteigdamies, tik daudz paspēja! Reiz savā atvaļinājumā pat veselu mēnesi nostrādāja Smiltenes slimnīcā. Mācīja diagnostikas paņēmienus, daudz ko citu. To jau nemaz nevar tā pateikt, ko visu var iemācīties no īsta speciālista, kārtīga cilvēka.

Atskatoties uz darba gaitu sākumu, dakteris Krūmals atceras tos neaizmirstamos traģiskos gadījumus, kad nokavēta pirmās palīdzības sniegšana, kad savukārt operācija izdarīta veiksmīgi, bet pēcoperācijas posmā radušies sarežģījumi, pieļauta kāda kļūda. Cik briesmīga bija nevarības apziņa, nespēja novērst ļaunāko! Ar tagadējo diagnostikas un anestezioloģijas līmeni un ātrās palīdzības dienestu, kaut arī tas ir tālu no pilnības, grūti iedomāties, kas viss toreiz bija jāpiedzīvo jaunam ķirurgam provinces pilsētiņā ar vienu pašu ātrās palīdzības mašīnu un pāris feldšeriem.

Skolas gados Jānis gribēja kļūt par arhitektu. Ilze sapņoja par glezniecību. Abi kļuva par ārstiem. Un abos dzīvo mākslinieka dvēsele. Abiem ir pārliecība, ka ārsta amats nav tikai maizes darbs. Ka arī viņu varā ir atraisīt cilvēkos gaišākās stīgas, mudināt uz labu, palīdzēt saskatīt mazliet tālāk, nekā saredz acs.

Viņu labajos darbos palīgu palaikam nav trūcis. Kad kolhozos jauca nost vecās kūtis, vīri neļāva aizlaist postā akmeņus. Tie tika likti lietā, kad cēla jauno poliklīniku un veidoja terases. Bet tā īsti dakteris Krūmals ar akmeņiem sāka aizrauties, kad vērsās plašumā meliorācija un no zemes tika celti ārā lielie laukakmeņi, cits par citu dižāks un neparastāks. Tolaik te diplomdarbu kaldināja topošais tēlnieks Ojārs Feldbergs. Akmeņu medībām viņi nodevās azartiski, viens otru pārspēdami. Tagad seno šļūdoņu liecinieki greznojas ne vien slimnīcas parkā, bet arī daudzu smilteniešu pagalmos.

Savu apgaitu pa slimnīcu un parku beidzam galvenā ārsta kabinetā, un Ilzes kundze mūs cienā... ne ar daudzināto dakteru kafiju, bet tumšsārt vēsu upeņu sulu mirdzošās kristāla glāzēs. Nu gluži kā tai Čikāgas piecīšu dziesmā - viss ir īsts, nekas nav lēts! Upenes no pašu dārza. Un mazliet neikdienišķības. Tieši tik daudz, lai izjustu dzīves garšu un gribētos tērpties goda drānās.

Attēlos: Dakteru ģimenes vasaras mājiņa ir visai pieticīga, bet skaista un mājīga (apakšā pa kreisi); Šis akmens atvizināts tepat no Smiltenes apkaimes (apakšā pa labi); Ilze un Jānis Krūmali (pirmais no augšas); Pagājušā gadsimta liecinieki (otrais no augšas).

Aina Rozeniece,
“LV” nozares redaktore
Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"