• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Daidžests. Citu rakstītais. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.03.2000., Nr. 111/112 https://www.vestnesis.lv/ta/id/3454

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Amatu konkursi

Vēl šajā numurā

28.03.2000., Nr. 111/112

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Latvijas vēstnieks ir sajūsmā par Leduspili"

"Haagsche Courant"

— 2000.03.25.

Hāgas rātsnams jeb Leduspils latviešiem šķiet neizsakāmi pievilcīgs.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc vēstnieks Kārlis Eihenbaums kopā ar ostas pilsētas Rīgas birģermeistaru drīzumā apmeklēs šo amerikāņu arhitekta Ričarda Meiera jaunrades augli. Rīga pašlaik meklē jaunu rātsnamu. Vecais tika iznīcināts Otrā pasaules kara laikā, taču joprojām nav skaidrs, kurš to izdarījis – vācieši vai krievi. Kādreiz abas puses vainoja viena otru.

Atjaunotnes procesā šajā bijušajā padomju republikā, kas kā viena no pirmajām atbrīvojās no komunisma un tagad smagi strādā, lai pabeigtu sabiedrības veidošanu pēc Rietumu parauga, iederas arī jauns rātsnams. Hāgas rātsnama cena – 400 miljoni guldeņu – nebūt ne bagātajai Latvijai varētu izrādīties šķērslis. Taču šīs rūpes lai paliek vēlākam laikam. Vēstnieks Eihenbaums: "Rīga atrodas svarīgas izvēles priekšā: vai nu veidot celtni, kas iederas tās vēsturiskajā raksturā, vai arī izvēlēties kaut ko ultramodernu. Mani personīgi ārkārtīgi fascinē Meiera celtne. Man tā šķiet vienreizēja."

Eihenbaums (38) tikai nesen ir sācis vēstnieka gaitas mūsu valstī. Bijušais Chargē d’Affaires (pilnvarotais lietvedis) Hāgā pagājušā gada decembrī devās uz Nordeindes pili, lai iesniegtu akreditācijas vēstules. Saruna ar karalieni Beatriksi izrādījusies ļoti patīkama. Eihenbaums: "Vēlāk es dzirdēju, ka man bijusi iespēja runāt ar Jūsu majestāti daudz ilgāk, nekā saskaņā ar protokolu pieņemts. Es domāju, viens no iemesliem ir tas, ka vienai no viņas galma dāmām ir vēsturiskas saites ar Latviju."

Latviešu kopiena mūsu zemē ir ļoti neliela: maksimums 50 cilvēku. Republika mēģina iezīmēt savu vietu tūrisma kartē kā ekotūrisma zeme. Taču mums ir vēl daudz vairāk, apgalvo sūtnis. Ņemiet kaut vai Rīgas vēsturisko centru, kas pārpilns ar jūgendstila ēkām. Vēstnieks: "Īsta metropole mākslas cienītājiem. Brauciet un apskatiet paši."

"Latvijas politikai ir tumšās puses"

"Dagens Industri"

— 2000.03.22.

"Tas ir tas pats, kas skatīties tumšā purvā, kur zem ūdens līmeņa par laupījumu cīnās krokodili vai citi plēsoņas."

Šis ir manis kā daļēji ārpusē stāvoša rietumnieka pašreizējais viedoklis par Latvijas politiku.

Ekonomikas ministra Vladimira Makarova mēģinājumi atbrīvot no darba Privatizācijas aģentūras direktoru, kā arī notikumi ap parlamentāro pedofilijas skandāla izmeklēšanas komisiju pēdējās nedēļās ir veicinājuši šādas aizdomas.

Nekāds acīm redzams iemesls netika minēts, lai atbrīvotu Privatizācijas aģentūras vadītāju Jāni Nagli un viņa vietā ieceltu relatīvi nepazīstamu un nepieredzējušu personu, tieši pirms privatizācijas procesu varētu uzskatīt par pabeigtu.

Mēģinājums dabūt prom Nagli neizdevās, kad viņa partijas biedrs un tieslietu ministrs Valdis Birkavs norādīja, ka privatizācijas vadītājs saskaņā ar darba līgumu vēl aizvien atrodas šajā amatā un neesot zināms, ka Jānis Naglis būtu rupji pārkāpis šo līgumu.

Ekonomikas ministra salmiņš, pie kura ķerties cīņā par Nagļa gāšanu, bija valdības lēmums 1997. gadā, kurā teikts, ka 2000. gada 12. marts ir Nagļa pēdējā darba diena. Toreizējā valdība ar pašreizējo Ministru prezidentu Andri Šķēli vadībā tobrīd acīmredzot bija pārliecināta, ka līdz šim laikam privatizācijas process būs pabeigts.

Tā jau arī faktiski ir, izņemot vienīgi trīs lielos valsts uzņēmumus — līdz šim ārkārtīgi grūti pārdodamo valsts kuģniecību "Lasco" , elektroenerģijas un centrālapkures uzņēmumu "Latvenergo" un valstij piederošo 51% telekomunikāciju uzņēmumā "Lattelekom" . Jāuzdod šāds jautājums — kādēļ Jānim Naglim neļauj pabeigt darbu un neatbrīvo tikai pēc Privatizācijas aģentūras likvidēšanas?

Vai Jānis Naglis nav gribējis "dalīties" laupījumā ar dūkstājā mītošajiem krokodiliem?

Šī intrigu spēle beidzās ar to, ka visi palika savās vecajās vietās pēc tam, kad Ministru prezidents nelūdza ekonomikas ministru atkāpties, tādējādi acīmredzot izvairoties no valdības krīzes trīs partiju koalīcijā.

Cilvēki uz ielas to izskaidro vienkārši — neviens koalīcijas partneris "negrib, lai viņa cūka zaudē vietu pie lielās privatizācijas siles".

Šī traģikomēdija tomēr bija tikai vāja atskaņa pēc pedofilijas skandāla, kas kulmināciju sasniedza pirms mēneša, kad parlamenta deputāts sociāldemokrāts Jānis Ādamsons nosauca Latvijas Ministru prezidentu, tieslietu ministru un Valsts ieņēmumu dienesta priekšnieku kā "personas, kas ir saistītas ar pedofilijas skandālu".

Pēc viņa teiktā, šīs apsūdzības ir balstītas uz mazgadīgu prostituētu zēnu sniegtajām liecībām.

Tagad izskatās, ka Jāņa Ādamsona apsūdzības ir daļa no lielākas konspirācijas, kurā ir iesaistīta arī prokuratūra un tiesas, lai aizsargātu augstos amatos esošas personas. Jānis Ādamsons līdz šim ir atteicies savā rīcībā esošos pierādījumus nodot prokuroram vai Latvijas Augstākās tiesas priekšsēdim. Viņš vērsās Satversmes aizsardzības birojā, kas nevar ierosināt lietu.

Izmeklēšana tostarp turpinās, kamēr vienkāršie cilvēki uztraucas, vai tas viss neietekmēs ekonomiku un ieguldījumu klimatu Latvijā. Cerams, ka augstākās politiskās aprindas un tautsaimniecība dzīvo dažādās pasaulēs. Vai arī, kā joko latvieši: "Karavāna rej, bet suņi iet tālāk".

Juris Kaža

"Latvija un Krievija"

"Postimees"

— 2000.03.22.

Laikraksta "Postimees" 22.marta numurā publicēta intervija ar Krievijas prezidenta amata kandidātu Kemerovas gubernatoru Amanu Tuļejevu. Liela šīs intervijas daļa veltīta Latvijas un Krievijas attiecībām.

Atbildot uz jautājumu, kādēļ viņa prezidenta kampaņas laikā vērsta diezgan asa kritika pret Latviju, A.Tuļejevs skaidro, ka tas ir pašsaprotami, ja valstī tiek rīkoti fašistiski gājieni un valdība izliekas, ka tai gar to nav nekādas daļas. Bez valdības dalības nekas nevar notikt, pat nošķaudīties nevar, apgalvo A.Tuļejevs. Tas esot morāls trieciens. Viņu uztraucot arī tas, ka jaunā paaudze, noskatoties šādās parādēs, var nospriest, ka šie cilvēki ir varoņi. Tādēļ viņš uzskatot, ka Krievijai Uzvaras svētku parādē ir jāizmanto militārā tehnika, kaut arī tajā piedalītos tikai veterāni. Un šī parāde esot jārīko pie Latvijas robežām.

Krievijai esot jāievieš sankcijas pret Latviju, jāvirza caur Latviju plūstošs tranzīts uz Krievijas ostām, tad visi sapratīšot, ka ar Krieviju jokot nedrīkst un ka tā rūpējas par saviem pilsoņiem. A.Tuļejevs neuzskata, ka Latvijas boikotam būtu jāturpinās bezgalīgi, bet tik ilgi, cik tas būšot nepieciešams. Kad viņam sakot, ka sankciju gadījumā cilvēki dzīvošot vēl sliktāk, viņš atbildot, ka sliktāk vairs nevarot būt. Uz žurnālista jautājumu, kā viņš to zinot, vai esot sen bijis Baltijas valstīs, A.T. atbildējis, ka neesot tur gan bijis, bet esot runājis ar daudziem cilvēkiem.

Atbildot uz žurnālista piezīmi, ka latvieši apgalvojot, ka nav karojuši Vācijas pusē, bet gan pret Padomju savienību, kas tos okupējusi 1940.gadā, A.T. atzīst, ka partija ir izdarījusi daudz kļūdu – represijas 1937.gadā, kā arī daudzas citas lietas, ko nedrīkstēja pieļaut. Tomēr tā esot vēsture, bet leģionāru gājiens radot jaunus ienaidniekus. Uz konkrētāku jautājumu par to, vai viņš varot piekrist, ka Baltijas valstu okupēšana 1940.gadā bijusi kļūda, A.T. atbild izvairīgi. Par to esot grūti spriest, jo esot nepieciešams iepazīties ar dokumentiem, ar tā brīža apstākļiem, vajadzībām un ieguvumiem.

Vērtējot Krievijas politiku attiecībā pret Baltijas valstīm, A.T. apgalvo, ka sistemātisku politiku viņš neredzot. Politikai esot jābalstās uz ekonomiskiem apsvērumiem.

""ICA" attīstās Igaunijā"

"Dagens Industri"

— 2000.03.22.

Ikdienas preču koncerns "ICA" atvērs pārtikas veikalu jaunajā iepirkšanās centrā Mustamē, kas atrodas Tallinas rietumdaļā. Līdz ar to ir dots starta šāviens "ICA" ekspansijai Igaunijā.

"Līgumi ir parakstīti. Atklāšana notiks 1. novembrī", teica "ICA Baltic AB" izpilddirektors Halvors Morka.

Mustamē iepirkšanās centrā "ICA" rīcībā nonāks 1600 kvadrātmetru.

"ICA" projektu holdinguzņēmums Baltijas valstīs ir izveidots pēc jaunā gada un norāda uz uzņēmuma ambīcijām attīstīties Baltijas valstīs. Šis būs uzņēmuma otrs veikals Igaunijā. Pirmais atrodas Tallinas Vecpilsētā. "ICA" vēlas iegūt spēcīgu kontroli pār Igaunijas ikdienas preču tirgu.

"Mēs būsim tirgus līderi trīs Baltijas valstīs. Igaunijā jau esam sākuši vairākus projektus. Mēs plānojam gan izdarīt pirkumus, gan atvērt paši veikalus", teica "ICA AB" izpilddirektora vietnieks Peters Ružička. "ICA AB" sastāv no "Hakon" grupas un "ICA—handlarna" .

"ICA" tomēr nav vienīgais, kas šajā tirgū vēlas kļūt par vislielāko. Ārvalstu konkurentu ir daudz — somu "Prisma" un "Kesko", itāļu "Priimo" un citi. Vienīgi ir laika jautājums, kad tiks nopirkts Igaunijas kooperācijas uzņēmums ETK un "Selver" veikalu ķēde.

Rēta Vaikla

"Lietuvas konservatīvie sabrukuma priekšā"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.03.23.

Sakāve pašvaldību vēlēšanās.

Lietuvā iezīmējas gan valdošās konservatīvo partijas sabrukums, gan arī nobīde partiju spektrā populistiska eiroskepticisma virzienā. Kopš bijušā ministru prezidenta Vagnora atkāpšanās pagājušā gada sākumā konservatīvo partijā starp Vagnori un partijas priekšsēdētāju, parlamenta prezidentu Landsberģi valda cīņa par varu. Starp abiem politiķiem, kuri neatkarības cīņu dienās bija sadraudzējušies, praktiski vairs nav iespējama pat saprašanās. Vagnoris ir pārliecināts, ka reformas un partijas atlabšana Landsberģa vadībā vairs neesot iespējama. Tāpēc jāveido jauna partija ar jaunu nosaukumu un programmu. Vagnoris pēc savas atkāpšanās no partijas prezidija ir to atstājis un tajā vairs nepiedalās. Par iemeslu jaunas partijas izveidei varētu būt nedēļas nogales pašvaldību vēlēšanu rezultāti, kurās konservatīvie cieta lielus zaudējumus.

Īpaši sāpīga partijai ir sakāve vēlēšanās tās līdzšinējā bastionā Kauņā, kas ir otrā lielākā pilsēta valstī un kurā partija tagad ir tikai trešais lielākais spēks. Arī galvaspilsētā Viļņā konservatīvie zaudē savu vairākumu. Pašvaldību vēlēšanas tiek uztvertas kā tests rudenī paredzamajām parlamenta vēlēšanām, kurās valdībai ministru prezidenta Kubiļus vadībā diez vai izdosies iegūt vairākumu. Kubiļum, kas tāpat ir Landsberģa sekotājs vēl no neatkarības kustības dienām, no pagājušā gada ekonomiskās krīzes, kurā Lietuva nonāca pateicoties Krievijas finansu krīzei, izdevās izdarīt nepieciešamos secinājumus. Viņa valdību apgrūtina skaidrošanās par valstij stratēģisku ražošanas objektu privatizāciju un strīds starp Landsberģi un Vagnori. Vagnora atkāpšanos izraisīja skaidrošanās par kontrabandu, korupciju un birokrātiju, par naftas industrijas privatizāciju amerikāņu rokās, kā arī Ignalīnas atomspēkstacijas demontāža. Eiropas Komisija sarunās ar Lietuvas valdību Ignalīnas slēgšanu pieprasīja kā priekšnosacījumu, lai tā varētu sākt iestāšanās sarunas ar ES. Turpretim Vagnoris uzstāja, lai tiktu izmeklēta atomspēkstacijas finansēšana un tās drošība. Pašreiz Kubiļus valdība mēģina iegūt ES solītos finansu līdzekļus, lai atbalstītu tās slēgšanu.

Izteiktāk par Ignalīnas jautājumu kopš šī laika iekšpolitiku nodarbina strīds par naftas industrijas privatizāciju. Landsberģis un valsts prezidents Adamkus aktīvi iestājās par amerikāņu risinājumu, kura finansiālie apgrūtinājumi valsts budžetā pastiprinātu Krievijas krīzes ietekmi. Tāpat kā agrāk, arī tagad valsts politika cieš no saspīlējumiem attiecībās valdības un valsts prezidenta starpā, kuram saskaņā ar Konstitūciju jānosaka ārpolitikas vadlīnijas, kuram jājūtas atbildīgam par iekšpolitiku un ekonomisko politiku. Adamkus pirms gada, savu padomnieku ietekmēts, paātrināja Vagnora gāšanu.

Vagnora piekritēji Adamkum pārmet, ka viņš toreiz sevi ļāvis izmantot interešu grupām, kuras neesot izrādījušas vēlmi pamatīgā ekonomiskās noziedzības apkarošanā. Turklāt Adamkus pēc Vagnora atkāpšanās bija spiests pierunāt Viļņas mēru Paksu pārņemt šo posteni. Pakss tomēr jau pēc sešiem mēnešiem atkāpās, konservatīvajiem uzgrieza muguru un kopā ar saviem pavadoņiem nostājās Liberālās savienības priekšgalā.

Konservatīvās partijas vājumu pašvaldību vēlēšanās izmantoja vesela virkne kreisi populistisku un nacionālu partiju. Kā vēlēšanu uzvarētāju var uzskatīt nesen nodibināto Sociālliberālo partiju bijušā prezidenta kandidāta Paulauska vadībā. Paulausks 1998.gada janvārī valsts prezidenta vēlēšanās zaudēja Adamkum un pievērsās maisījumam, kas sastāv no populistiskas sociālpolitikas, eiropolitiskas atturības un skepses iepretim konsekventai privatizācijai. Līdzīgi eiroskeptiski, bet vēl izteiktāk nacionāli noskaņoti ir abi pārējie vēlēšanu uzvarētāji, Lietuvas Zemnieku partija, kā arī Kauņas panākumiem bagātā populistiskā "Lietuvas Brīvības savienība". Zemnieku partija noraida valsts iestāšanos ES tiktāl, cik gaidāmās pārmaiņas ir saistītas ar lauksaimniecību. "Brīvības savienība" lielāku labumu ieguva no augošās eiroskepses nekā no strīda par ārvalstu investīcijām un privatizācijas.

Jaspers fon Altenbokums

"Putins uzvarēja pirmajā kārtā"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.03.26.

Tagad viņam ir jāpierāda, ka falsifikācijas nav bijis.

27. marta divos naktī CVK paziņoja, ka Vladimirs Putins pārsniedzis 50% robežu, jau saskaitot tikai pusi no visām vēlētāju balsīm, tiesa gan tikai par 0,01 procenta simtdaļu. Visi pārējie — zaudētāji — jau laikus paziņoja, ka rezultāti ir falsificēti.

Pierādīt tagad vēlētājiem un konkurentiem pretējo būs praktiski neiespējami. Lai to izdarītu, Putinam pašam būtu jāierosina vēlēšanu otrais posms, taču, ja viņš tā darītu, tad juridiski tas būtu nonsenss, bet politiski viņš it kā netieši atzīstos, ka viņa komanda un līdz ar to arī viņš pats ir negodīgi.

Taču raksta autors ir pilnīgi pārliecināts, ka rezultāti nav falsificēti, jo viss ir loģiski. No vienas puses, ir uzvara, bet, no otras puses, par to būs jātaisnojas.

Vitālijs Tretjakovs

"Atslepenotais Putins"

"Argumenti i fakti"

— 2000.03.22.

"Putina mīkla", "melnais zirdziņš", "melnā kaste" — visi šie žurnālistu šabloni pēdējos trijos mēnešos vienīgi sakāpinājuši interesi par visperspektīvāko prezidenta kandidātu.

No viņa tika gaidītas atbildes uz galvenajiem jautājumiem, kas saviļņo valsti. Tika gaidīts viņa uzskats, noskaņojums, visbeidzot, viņa pagātnes "caurspīdīgums" un tika sagaidīts. Putins ir atslepenots, un mēs esam uzzinājuši par viņu visu. Vai gandrīz visu.

 

Kremļa pavāra mazdēls

Pat cietumnieki mūsu zemē zina, ka KLDP līderis ir jurista dēls, bet G.Zjuganovs audzis zemnieku ģimenē. Par V.Putina ģimeniskajām saknēm sākotnēji nebija zināms nekas. Informācijas trūkums radīja leģendas.

Galu galā prezidenta v.i. bija vien jāizgaismo sava biogrāfija. Nesen viņš pats pastāstīja, ka viņa vectēvs pēc Pirmā pasaules kara strādājis par pavāru pie Ļeņina, bet pēc tam pie Staļina. Tēvs gandrīz visu mūžu nostrādājis par meistaru Jegorova vagonbūves rūpnīcā. Kara laikā viņš piedalījies tā dēvētā Ņevas pleķīša aizstāvēšanā, kur šķembas viņam savainojušas kājas. Viena tā arī palikusi kropla uz visu mūžu.

Iecelšana par premjeru 1999.gada augustā Vladimiram Vladimirovičam sakrita ar skumju notikumu — tēva nāvi. Māte mirusi jau agrāk. Viņa nav bijusi sevišķi izglītota un nav vairījusies no vissmagākajiem darbiem — bijusi sētniece, preču pieņēmēja maizes veikalā, mazgājusi mēģenes laboratorijā.

Divi Putina brāļi aizgājuši no dzīves jau bērnu gados, Viens no viņiem nomiris ar difteriju Ļeņingradas blokādes laikā.

 

Līgavas

Pirmo mīlestību prezidenta v. i. piedzīvojis tikai studenta gados. Kā atceras viņa draugi, tā bijusi meitene ar stipru raksturu.

Kāzas atceltas, kad laulības gredzeni, līgavas kleita un līgavaiņa uzvalks jau bijuši iegādāti. Par šķiršanās iemeslu nevienam no tuviniekiem Putins tā arī nav neko stāstījis. Tomēr, pēc aculiecinieku teiktā, izjukušās precības viņš smagi pārdzīvojis. Kaut gan stāsta, ka viņš vienmēr pratis apspiest savas emocijas.

Apprecējies nākamais prezidenta v.i. tikai 30 gadu vecumā. Par izredzēto kļuvusi stjuarte, kas dzīvojusi Kaļiņingradā. (ĻVU Filoloģijas fakultāti Ludmila Putina beidza, būdama jau precēta). Tas, ka pretēji instrukcijām pēc trīs dienu pazīšanās viņš, izlūkdienesta virsnieks, atstājis viņai savu tālruņa numuru, liecina, ka meitene viņam patiešām iepatikusies. Pēc 3–4 mēnešiem Ludmila nolēmusi, ka šis "necilais" puisis, kurā viņa uzreiz bija sajutusi iekšēju spēku, arī ir tas cilvēks, kurš viņai vajadzīgs. Taču aplidot viņu, kā viņa pati atzinusies, un lidot uz tikšanos viņam nācies vēl trīsarpus gadu, tikai tad viņi apprecējušies.

1994.gadā žigulim, kas traucās ar 80 km ātrumu stundā un kam pie stūres sēdēja L.Putina, sānos iedrāzās kāda cita vieglā automašīna. Ar mugurkaula traumu "ātrie" aizveda viņu uz parasto pilsētas slimnīcu. Galvaskausa pamatnes lūzumu, kas draudēja ar pēctraumas meningītu un letālu iznākumu, šīs slimnīcas ārsti gluži vienkārši neievēroja. No nāves un draudošās invaliditātes Putina dzīvesbiedri izglāba tagadējais veselības aizsardzības ministrs, toreizējais Kara medicīnas akadēmijas priekšnieks Pēterburgā J.Ševčenko un ķirurgs V.Parfjonovs. Cerību gandrīz nebija. "Man paveicās, ka es izķepurojos," — vēlāk viņa teiks par savu divu mēnešu uzturēšanos slimnīcā.

Par Putina stāvokli dienās, ka notika traģēdija ar viņa sievu, vēlāk pastāstīs viņa sekretāre: "Nevar teikt, ka viņš nejustos savā ādā, būtu izsists no sliedēm un galīgi pazudis. Nē, nekā tāda nebija. Un tomēr tik satrauktu Vladimiru Vladimiroviču es netiku redzējusi".

 

VDK ēna

Politologi izsaka pieņēmumu, ka vēlēšanās daļa vēlētāju baidīsies atdot savas balsis par Putinu, bažīdamies par viņa bijušo darbību VDK. Sociologiem parādījies pat jauns termins "briesmu sindroms". Daudzus dara uzmanīgus tas, ka līdz ar Putinu pie varas nāks bijušie "neredzamās frontes cīnītāji". Ko var izdarīt šie "bijušie", kuru rokās nonāks visspēcīgākais ierocis — vara? Taisnība, pats prezidenta v.i. šajā sakarā reiz daudznozīmīgi bilda: "Nevajag baidīties no cilvēka ar šauteni".

Par viņa izlūka pagātni viss jau pietiekami zināms. Superspiegs nebija, taču trīs gadus ilgā ārzemju komandējuma laikā VDR viņu divreiz paaugstināja amatā. Ne tik sen Putins atzinās, ka "visi tie ideāli, tie mērķi", kuri viņam bijuši, sākot darbu VDK, "sabrukuši" pēc 1991.gada puča: "Protams, to bija fantastiski grūti pārdzīvot... Taču izvēle bija notikusi."

Kā izsakās Putins, tad savu pēdējo iecelšanu par FDP direktoru viņš uzņēmis bez īpaša prieka: "Ieeju FDP direktora kabinetā, mani sagaida Nikolajs Kovaļovs, mans priekštecis šajā amatā. Atver seifu un rāda — te manas slepenās burtnīcas, te patronas. Es ar skumjām raudzījos uz to visu."

Vēl prezidenta v.i. apgalvo, ka, veidojot komandu, viņš ņem vērā nevis savu līdzgaitnieku pagātni, bet gan viņu profesionālās īpašības un "pleca izjūtu". Raksturīgi, ka kādā intervijā, atcerēdamies tikšanos ar bijušo ASV prezidenta palīgu nacionālās drošības jautājumos Henriju Kisindžeru, Putins citē viņa vārdus: "Visi kārtīgi cilvēki nākuši izlūkdienesta".

 

Čečenija pēc kara

Šobrīd gandrīz neviens nešaubās, ka militāro operāciju Čečenijā agri vai vēlu Putins novedīs līdz loģiskām beigām. Viņa pastāvīgie apliecinājumi, ka "bandīti tiks iznīcināti", skan jau gandrīz kā zvērests. Ko viņš plāno iesākt ar Čečeniju pēc tam?

Putins runā par iespēju noteikt republikā uz 1,5–2 gadiem prezidenta tiešo pārvaldi. Pa to laiku, pēc viņa domām, tur jāizveido visi varas un pārvaldes orgāni. Turklāt vadībā var iekļūt kā krievi, tā čečeni. "Vienosimies jau ar jauno vadību par pilnvaru norobežošanu starp Čečeniju un federālo centru, saprotot to, ka mēs dzīvosim kopā," uzskata prezidenta v.i. Kompromisi ir iespējami, taču tikai šī varianta ietvaros.

 

Rietumi: draugi vai ienaidnieki?

Reiz kādā sarunā ar žurnālistiem V.Putins silti atsaucās par Izraēlas premjeru E.Baraku. Kā viņš izteicās, šobrīd šis ir gandrīz vai vienīgais pasaules līderis, kas ar izpratni izturas pret Krievijas darbību Čečenijā. Un tādēļ ar nožēlu piebilda: "Novājināta, mutuļojoša Krievija daudzus pasaulē apmierina." Putins vairākkārt ir uzsvēris, ka, karojot ar kaujiniekiem, Krievija novērš pasaules terorisma draudus visām zemēm. Var stādīties priekšā, ka veidot attiecības ar Rietumiem pēc Čečenijas jaunajam Krievijas līderim nebūs vienkārši. Acīmredzot šajā lietā viņam noderēs B.Jeļcina pieredze, kas prata draudzēties ar ārzemju partneriem un tajā pašā laikā diktēt viņiem savu gribu.

 

"Gruzīns" Berezovskis

Reiz prezidenta v.i. pastāstīja, kā viņš iepazinies ar B.Berezovski: "Uz Pēterpili piezvanījis Čubaiss un lūdzis pieņemt Tbilisi delegāciju. Es organizēju viņiem tikšanos ar Sobčaku. Skatos, tās laikā kāds gruzīns aizsnaudies. Nedomāju: savu kāju tu te vairāk nespersi. Atklājās, ka tas ir Boriss Abramovičs. Kad atbraucu uz Maskavu, biju stipri izbrīnīts, ka viņš nodarbojas ar politiku."

Putins apsola, ka nekādas Berezovska vai citu oligarhu ietekmes uz valdības strukturām vairs nebūs: "Ja ko derīgu ieteiks, — ielūgsim, bet jebkurus mēģinājumus uzspiest savu redzesviedokli stingri atvairīsim".

Strādādams Kremlī, prezidenta v.i. ticies ar daudziem biznesmeņiem — P.Avenu, V.Aļekperovu, B.Berezovski, V.Potaņinu. Bieži vien izbraukumos viņam blakus var ieraudzīt A.Čubaisu. Kā saka Putins, "obligāti jāpastāv valsts un lielā biznesa attiecībām", taču tām jāiekļaujas stingros likuma un visiem vienādu noteikumu rāmjos.

 

Taciņas uz plauksmi

Prezidenta v.i.ekonomiskās programmas izstrāde turpinās. Kremlī runā, ka nekādu brīnumrecepšu valsts izvešanai no ekonomiskās krīzes no tās nav jāagaida, jo diezin vai pasaulē vispār ir tāds vienīgais ceļš uz gaišo nākotni. "Iz milzums taciņu, un uzdevums ir tikai tāds, ka visu laiku jādodas pareizā virzienā," — Kremlī saka.

Galvenās ekonomiskās tēzes Putins jau ir darījis zināmas. No tām izriet, ka viņš nenacionalizēs uzņēmumus, neatņems un no jauna nepārdalīs īpašumu. "Mums jābūt valsts īpašumam ierobežotā apjomā tur, kur tas nepieciešams. Piemēram, aizsardzības nozarēs". Valstij, kā viņš uzskata, jāgarantē īpašuma tiesības — jārada vispārējie "spēles noteikumi" likumu, instrukciju, nolikumu veidā. Sociālajā sfērā jāpārskata ne ar ko nepamatotās saistības, bet atlikušās — obligāti jāievēro. Galvenais uzdevums ir nevis atvieglojumu pavairošana, bet gan strādājošo ienākumu palielināšana.

Lūk, tāds viņš ir — "nepazīstamais" Putins.

Tatjana Ņetreba

 

"Netīri rēķini apgrūtina

sevis paša iecelto Krievijas tīro vīru"

"Die Presse"

— 2000.03.21.

Vladimira Putina štābs atrodas elitārajā Maskavas centrā. Taču, kā ir aprēķinājis kāds laikraksts, Putina vēlēšanu cīņas ieņēmumi un izdevumi nesaskan.

Vai Krievijas prezidenta vēlēšanu cīņas favorītam Vladimiram Putinam pirms galīgā starta nākamo svētdien draud pamatīgs skandāls melno kontu dēļ? Kā pirmdien rakstīja pret valdību kritiski noskaņotais laikraksts "Novaja gazeta", tikai lepnās mājas īre vien, kurā atrodas Putina vēlēšanu štābs, aprij divas ar pusi reižu vairāk līdzekļu, nekā likums vispār paredz katra kandidāta vēlēšanu cīņai.

Patiesībā māja pieder bankai "ABS Argo", kas pēc rubļa krīzes 1998. gada augustā bankrotēja. Kur, drīzāk retoriski jautā laikraksts, Putins ir ņēmis naudu grēcīgi dārgajai īrei – šeit, Kremļa tuvumā, īrei ir nepieciešami 75 miljoni rubļu mēnesī, – ja Putina kontā, pēc Centrālās vēlēšanu komisijas informācijas, marta sākumā ir ienākuši tieši 30 miljoni rubļu? Kur viņš ir ņēmis naudu, lai samaksātu atlikušo īres maksu un kā viņš finansē savu vēlēšanu cīņu – grāmatas, brošūras, aģitāciju TV, plakātus, braucienus? Ar kādiem līdzekļiem viņš apmaksā savu štābu?

Putins, kā raksta avīze, pretendē uz tīras sabiedrības izveidošanu. Taču, lai nonāktu pie varas, viņš ķeras pie tām pašām netīrajām metodēm kā viņa priekšgājējs.

Patiesībā acīm redzamajām pretrunām starp vēlēšanu kampaņas izmaksām un faktisko kontu stāvokli ir tikai divi ticami izskaidrojumi: vai nu Putins štābu un īri samaksā ar melno naudu, vai arī Putina līdzstrādnieki "ABS Argo" vadītāju Aleksandru Smoļenski ir piespieduši nodot māju viņu rīcībā bez maksas un izvairīšanās gadījumā piedraudējuši atkal atsākt pret viņu pašreiz pārtraukto tiesas procesu par blēdībām saistībā ar bankrotu. Ar šādas rīcības konstatēšanu pietiktu, lai to vērtētu kā krimināli sodāmu nodarījumu, kā ļaunprātīgu amata stāvokļa izmantošanu; ja šīs aizdomas apstiprinātos, Putinu vajadzētu diskvalificēt dažus metrus pirms mērķa. Tomēr diez vai Putinam ir jābaidās no attiecīgas izmeklēšanas.

Taču īpašu uztraukumu izraisa tas, ka pagājušajā nedēļā hakeri iekļuva "Novaja gazeta" datortīklā un iznīcināja visu izdevuma informatīvo materiālu, ko naktī vajadzēja nodrukāt. Laikraksts un līdz ar to Putinu apsūdzošais materiāls iznāca tikai pirmdien. Par to, ka metiens netika pārstrādāts makulatūrā, galvenokārt ir jāpateicas pārējiem Krievijas masu medijiem, kas nekavējoties ziņoja par hakeru uzbrukumu un plaši informēja par šo Krievijā līdz šim reto notikumu.

Savukārt Putins dažas dienas pirms vēlēšanām joprojām spēlējas ar tēmu, kurai vienīgajai viņam ir jāpateicas par savu popularitāti: karu Čečenijā.

Elke Vindiša

"Kādēļ Rietumi atbalsta Putinu?"

"Le Monde"

— 2000.03.18.

Aleksis Tokvils 1835.gadā 30 gadu vecumā, atgriežoties no ceļojuma, kura laikā viņam bija iespēja studēt Savienoto Valstu institūcijas un politiskās tradīcijas, rakstīja: "Šodien uz Zemes pastāv divas lielas tautas, kas virzās uz vienu un to pašu mērķi: tie ir krievi un angloamerikāņi.

Amerikānis cīnās pret dabas radītajiem šķēršļiem; krievs cīnās pret citiem cilvēkiem. Viena rīcības mērķis ir atbrīvošana, otra — ierobežošana. Viņiem ir atšķirīgi izejas punkti, kā arī dažādi attīstības ceļi; tomēr ikviens rada iespaidu par kādu noslēpumainu un liktenīgu mērķi, lai kontrolētu puspasaules likteni."

Boriss Jeļcins 1991.gada 3.septembrī, kad PSRS nebija atlicis vairāk par 3 mēnešiem, ne tik drūmi paziņoja: "Krievu valsts ir izvēlējusies demokrātiju un brīvību; tā vairs nebūs impērija. Tā nebūs Lielais Brālis. Tā būs vienlīdzīga valsts starp citām pasaules valstīm." Fukujama paziņoja par vēstures beigām un dižais vācu žurnālists Teo Zommers — "post–tokvilisma" atnākšanu.

Vai tāda barga vīra nenovēršamā nākšana pie varas, kāds ir Vladimirs Putins, viņa bargais runas veids, kas neļauj aizmirst viņa programmas nenoteiktību, viņa atsaukšanās uz "likuma diktatūru", kas nav bez savas burvības, ņemot vērā viņa amatus, nacionālismu, pakalpību armijai — vai viņa izvirzīšana prezidenta amatam nav atgriešanās pie "savaldīšanas"?

Viens no perestroikas tēviem Gorbačova laikā Aleksandrs Jakovļevs bieži atkārto: "Krievijas vēsturē ir bijušas četras liberālas pieredzes, kas visas ir cietušas neveiksmi."

Rietumi skaļi sveica visus "cara Borisa" spertos soļus. Jeļcins vienpusēji mainīja konstitūciju, lai nostiprinātu savu varu. Premjerministrus viņš mainīja kā kreklus un izturējās arvien kaprīzāk. Liela daļa no Rietumu piešķirtajiem dolāriem ir nonākusi dažādu klanu kabatās, kā arī viņa meitas īpašumos.

Širaks un Klintons savā starpā sauc viens otru vārdā un apkampjas. Viņu priekšgājēji līdzīgu iemeslu dēļ tāpat izturējās arī pret Gorbačovu un arī pret Jeļcinu.

Tas pats scenārijs tiek realizēts arī attieksmē pret prezidenta vietas izpildītāju. Vladimirs Putins ir veiksmīgi apspiedis Čečeniju, izmantojot koloniālo karu; ar katru dienu viņš arvien vairāk ierobežo brīvību, sākot ar presi, arvien vairāk ceļot cieņā bijušo VDK vadītāju Andropovu.

Ielaidiet mūs Eiropā?

Kādēļ? Tiek minēti trīs argumenti:

1) Vai nu viņš (Putins), vai — pretējā gadījumā — lai Dievs mūs pasargā no anarhijas, ņemot vērā Krievijas lielumu un tajā ietvertās tautas. Mājiens: tā, nabadzīte, nav demokrātijas šūpulis.

2) Amerikāņi nerēķinās ar iespēju savaldzināt Putinu, tomēr viņi cer uz "varbūtēju prognozējamību."

3) Ne jau velti Putina kabinetā atrodas Pētera Lielā portrets: viņš ir modernizētājs. Bils Klintons 14.februārī CNN paziņoja: "Viņš ir demonstrējis savu inteliģenci, viņš ir ārkārtīgi mērķtiecīgs, un viņam piemīt tālredzība."

Andrē Fontēns

 

"Kāpēc mums vēl jāvēl?"

"Der Spiegel"

— 2000.03.20. - Nr.12.

Divpadsmit pretendentu kandidē uz Krievijas prezidenta amatu. Tomēr izredzes ir tikai vienam: Vladimiram Putinam.

Izņemot patriotiskas frāzes, bijušais drošībnieks progammātiski var maz ko piedāvāt.

Parasts vīrs no tumšās spiegu pasaules grib tikt augšā. Konkrētāk: viņš ar pilsoņu piešķirto svētību gribētu palikt tur, kur Krievijā ir paša augša: Maskavas Kremlī. Un pēc iespējas ilgāk.

Pa šo laiku Vladimirovičs Putins jau sen rīkojas uz savu roku. No viņa vēlēšanu štāba ir dzirdamas runas, ka karavīru ķeizara valdīšanai vajadzētu ilgt astoņus, ja ne visus divpadsmit gadus. Arī amatā atrašanās termiņa pagarināšana līdz septiņiem gadiem tiek suflēta no turienes, jo Putins "uzskatot, ka četri gadi esot ļoti īss laiks".

Katrā ziņā par maz cilvēkam, kurš ir izvirzīts, lai "Rusofobijas" (Putins) pasaulē Krieviju padarītu atkal spēcīgu un varenu: ceļš uz to, kā viņš sola, būšot "demokrātisks".

Protams, ka 1952.gadā dzimušajam nepatīk totalitārisms. Krievija komunisma laikā ļoti cietusi, tā viņš 1994.gadā izteicās Hamburgā, valsts saņemot sistēmu ar Rietumu pamatiezīmēm, bet ne tik demokrātisku, kā to cerot Rietumi.

Tūlīt pēc stāšanās amatā viņš lidoja uz fronti, tad parakstīja jaunu drošības doktrīnu ar atomieroču lietošanu arī parastā kara apstākļos. Bruņojumam paredzēto budžetu viņš palielināja par 50% un skolās atkal ieviesa nodarbības šautuvēs.

Viņš civiliedzīvotājos labprāt atjaunotu padomju laiku cieņu pret cilvēkiem uniformās un ar ieročiem. Attiecīgi viņš lielu uzmanību pievērš tradīciju atjaunošanai, kārtībai; Putina tēlu veidotāju komanda to labprāt izskaistina kā "mērenu liberālismu".

Ne tikai KP sapulcēs cirkulē vārds "mazais Napoleons", kas valstij gribot uzspiest "diktatūru". Arī pats Putins, taujāts par viņa politiskajiem elkiem, kā pirmo min Napoleonu Bonapartu - protams ar ironisku smaidu un atzīšanos ierobežotā "likumu noteiktā diktatūrā".

Pieļaujams vienīgi ir jautājums: vai nacionālo cerību iemiesotājs tiks ievēlēts pirmajā piegājienā, vai arī viņam būs nepieciešama otra vēlēšanu kārta?

Astoņi pagājušajā nedēļā "Ņezavisimaja gazeta" redakcijā ielūgtie politiķi prognozēja Putina uzvaru jau pirmajā vēlēšanu kārtā. Tikai četri uzskatīja, ka būs nepieciešama vēl arī otrā.

Vietu sadalījums: KP vadītājs Genādijs Zjuganovs, mūžīgais otrais, ar balsu daudzumu, kas svārstās starp 20 līdz 31 % balsu; sociālliberālās partijas "Jabloko" priekšsēdētājs Grigorijs Javlinskis ar 5 līdz 10% balsu - un pārējie jaunie kandidāti jau bez statistiska novērtējuma.

Zjuganovam ir taisnība, ka pašreizējā vēlēšanu cīņā konkurējot tikai viņa kustība "Par uzvaru" un valdošā vara; pārējie tikai piedalās.

Un patiesi: lielākā daļa Putina konkurentu šķiet samierinājušies par izvēli starp KP un VDK. Tādējādi tas kalpo vienīgi kā demokrātisks aizsegs praktiski bez alternatīvām esošajam vēlēšanu farsam. No Kremļa puses vadītā mediju kampaņā pārējiem kandidātiem tikpat kā nav vietas, pat viņu pašu partijās un vēlēšanu apvienībās atklāti tiek aģitēts par Putinu; Sākot no parlamenta prezidenta Seļezņova (KP) līdz pat bijušajam premjeram Stepašinam ("Jabloko"), viedokļu paudēji pamatīgi reklamē jauno Krievijas eksperimentu "Viena tauta - viens vadonis". Pat Maskavas mērs Jurijs Lužkovs, kas bija pēdējais, kurš sacēlās pret Kremļa vispārējo varu, viņiem bez iebildumiem pievienojās pagājušajā nedēļā. Un Mihails Gorbačovs, jaunais krievu sociāldemokrātu līderis, Putinu raksturo kā "gudru, nopietnu, atturīgu, organizētu".

Nekāds brīnums, ka tikpat kā nav saglabājies nekas no vispārējā pagājušā gada apmulsuma, kad no personāla rezervēm nākošais monarha aizvietotājs tika iepazīstināts ar neo-nomenklatūru. Tāpat nav saglabājies nekas no nerespektējošiem norādījumiem par "cilvēku bez sejas", par " aukstajām un tukšajām bijušā VDK vīra acīm".

Tagad visi zina noteikti. "Šodien mēs", kā apmierināts konstatē vēsturnieks Rojs Medveģevs, "varam lasīt vārdus par šarmu, jā, pat par apburošo Putina būtību, par viņa gudro skatienu, viņa asprātību, viņa labestību."

Ārpasaule sāk pielāgoties šim Putinam: britu premjers Tonijs Blērs kopš kopīgā operas apmeklējuma St. Pēterburgā viņu uzskata par pilnībā darboties spējīgu. ASV prezidents Bils Klintons ar viņu apietas "īpaši uzmanīgi" (Putins).

Un vācu uzņēmēji, kuri pagājušā nedēļā bija ieradušies Maskavā, lai gūtu kontaktus, šķita pārsteigti par viņa "ekonomiskajām zināšanām", kā teica Klauss Mangolds, Vācijas ekonomiskas Austrumu komisijas priekšsēdētāja kandidāts: "Prezidents, kurš zina krievu ekonomikas vājās un stiprās puses."

Sakarā ar Mangolda konstatējumu, ka Putins "ļoti labi zinot, kam jānotiek ekonomikas jomā", krievu vēlētājiem līdz šim gājis grūti. Šajā sakarībā tikpat kā nav sastopami ne konkrēti, ne arī progammatiski kandidāta izteikumi arī par ārlietu, iekšlietu un sociālo politiku. "Viņš paliek aizvien nenoteiktāks", nobažījies ir pat viens no viņa tuvākajiem padomniekiem: "Katrs redz, ka viņam pēc vēlēšanu uzvaras kaut kas ir padomā, bet neviens nezina, kas."

"Vienīgi atklāta vēstule vēlētājiem un brošūra ar interviju ļauj nojaust Putina politiskās prioritātes: stingri uz "nacionālām interesēm" veidota ārpolitika, konkrētāk nenosaucot šīs intereses; ekonomikas politika, kurai godīgais strādnieks jānostāda labākā stāvoklī nekā laupītājs, - nepasakot, kā šo meistarstiķi iespējams panākt.

Visbeidzot kredo par "spēcīgu valsti", kuram jāpārvar mūžīgais krievu paradokss "ar nabagiem bagāta valsts". Un: "kurš Krievijai darīs pāri, tas nenodzīvos pat trīs dienas."

Kuru šādas patriotiskas frāzes nepārliecina, tam jāsamierinās ar vienīgo Putina lielo politisko pasākumu: karu Kaukāzā. Ar tūkstošiem mirušo, ievainoto, sakropļoto, ar plašu valsts reģionu, kas ir bumbu izpostīts līdz akmens laikmeta līmenim. Un karavadoņa apgalvojumu, ka tādējādi ir novērsta ne tikai Krievijas "dezintegrācija", bet arī "globāla katastrofa".

Jergs R.Metke

"Aiz Putina stāv liela nauda"

"Der Standard"

— 2000.03.22.

Tāpēc privatizācija būs neaizskarama.

Pēc Krievijas "Dzīves standarta pētīšanas centa" ziņojuma, 79 miljoni krievu, tātad 53% iedzīvotāju, dzīvo nabadzībā. Tendence ir augoša. 57% no nacionālās bagātības atrodas divu procentu iedzīvotāju rokās. Šie superbagātie, kurus Krievijā sauc par oligarhiem, valstij, apejot likumu, ir atņēmuši apmēram 180 miljardus dolāru.

Šī finansiālā vara, protams, ietekmē arī prezidenta vēlēšanu cīņu. Superbagātie atbalsta savus mīluļus, kuri sola neuzbrukt jauniegūtajai bagātībai. Krievijas jaunie īpašnieki ir pārliecināti, ka viņu favorīts Vladimirs Putins neko nemainīs pēdējo gadu svarīgākajās reformās, privatizācijā. Putins šodien jaunajai īpašnieku šķirai ir kļuvis par vienīgo reālo izvēli. Tas izskaidro arī to, kāpēc, piemēram, bijušie mūžsenie ienaidnieki, kā Anatolijs Čubaiss un finansu magnāts Boriss Berezovskis, šodien atbalsta Putinu. Un tomēr Putins negaidīti ir pieteicis cīņu oligarhijai. "Šī problēma ir jāatrisina," nedēļas beigās Voroņežā aicināja Putins. Vienlaikus viņš pauda atbalstu Maskavai cīņā pret "reģionālo oligarhiju". "Tiklīdz mēs Maskavā būsim tikuši galā ar federālo oligarhiju, tad mēs varēsim kopā vērsties pret reģionālo oligarhiju."

Gerhards Plots

"Dzīvot ar Dzelzs Vladimiru"

"Der Standard"

— 2000.03.22.

Līdz ar prezidenta vēlēšanu favorītu Putinu atgriezīsies vecā padomju kārtība.

Vladimirs Putins uz viesiem no Rietumiem, kuri iepriekšējās nedēļās ar viņu tikās, ir atstājis iespaidu: viņš runā brīvi un saprotami, kā arī pārvalda sarunu tēmas. Vispārējais iespaids ir, ka ar Putinu varēs dzīvot.

Rietumi ilgu laiku atbalstīja korumpēto Jeļcina režīmu un augstsirdīgi atstāja neievērotu Krievijas valsts kriminalizēšanos. Galvenais arguments bija, ka par katru cenu ir jāaizkavē komunisma atgriešanās.

Alternatīva Borisam Jeļcinam stāvokli tikai pasliktinātu vēl vairāk. Svarīgākais, kā bija teikts argumentācijā, esot, lai laikā pēc Jeļcina Krievijā notiktu patiesi demokrātiska varas maiņa.

Tagad notiek vēlēšanas. Taču to sekas nebūs varas maiņa. Jeļcins jau ir iecēlis savu pēcteci. Viņu vairums vēlētāju ar aplausiem jau ir kronējuši šai amatā. Pat viņa kādreizējie pretinieki izdabā jaunajam Kremļa kungam. Korumpētais Jeļcina klans, pateicoties Putina dekrētam par imunitāti, jaunajā ērā ieies, neciešot zaudējumus. Parlamentā ir apvienojušies jaunā valdības partija, komunisti un neaprēķināmā politiskā klauna Vladimira Žirinovska nacionālisti. Jaunā sarkani brūnās nokrāsas valdība žūpu Jeļcinu vienmēr ir attēlojusi kā lielākās briesmas Krievijai.

Krievijas tauta balsos par prezidentu, kurš nav iepazīstinājis ar savu programmu. Viņš izvairās televīzijā debatēt ar konkurentiem. Uz jautājumu, vai pēc vēlēšanām ir gaidāmas lielas pārmaiņas, Putins atbild izvairīgi: "Es to tagad nevaru pateikt." Tomēr jau tagad ir dzirdams, ka Krievijas masu medijos Čečenijas kara tēmas ir pakļautas stingrai kontrolei.

Vienam no tiem, kuri tam nepakļāvās, "Radio Liberty " korespondentam Andrejam Babickim, Putins pat uzbruka personīgi. Putins domā, ka viņš ir "bandītu sabiedrotais" un patiesībā daudz bīstamāks nekā ložmetējs.

Krievijas nākamais prezidents sola "stipru valsti" un "likuma diktatūru". Tas mafijas un korupcijas nomāktajiem cilvēkiem patīk, pat ļoti. Taču to, kas ir likums, nenoteiks vis neatkarīga tiesa, bet cars, kā tas Krievijā ir bijis vienmēr.

Jau pārejas fāzē Putins ir tā paplašinājis Drošības padomes kompetences, ka mirušā Andreja Saharova sieva cilvēktiesību aizstāve Jeļena Bonnere par runā pat "modernu staļinisma formu".

Visā valstī nav ne opozīcijas, ne arī pretspēka, kas varētu stāties pretī "Dzelzs Vladimiram" Krievijas sabiedrība pēc desmit haotiskajiem reformu mēģinājuma gadiem ir nogurusi un vāja. Tāpēc cerības uz glābēju ir tik lielas — taču pēc vēlēšanām Putins drīz vien zaudēs savu spožumu.

Iespējams, ka Krievija Putina vadībā kļūs stabilāka un aprēķināmāka nekā Jeļcina laikā. Un tas, bez šaubām, Rietumus nomierina. Tomēr Putina Krievijai atkal daudz vairāk kopīgā būs ar padomju laika kārtību. Taču bez demokrātiskajiem principiem un demokrātiskās kontroles pasaules lielākā valsts pakāpeniski var kļūt par jaunu nestabilitātes avotu.

Par to Rietumiem ir jādomā šodien. Taču arī šoreiz vēlēšanas parādīs, ka Krievijā eksistē spēcīga, demokrātiski noskaņota minoritāte, kas necietīs atgriešanos pagātnē. Tā Krievijai šodien faktiski ir vienīgā cerība.

Romans Bergers

"Bez izredzēm, taču vismaz piedalīties"

"Der Standard"

— 2000.03.22.

Uz Putina sāncenšiem var attiecināt olimpisko devīzi.

Prezidenta vēlēšanu cīņā kāda pilsoņu grupa ar nosaukumu "Pret visiem" ir izraisījusi satraukumu. Tā aicina urnās sviest tukšas vēlēšanu zīmes. Tā uzvilka transparentu virs Ļeņina mauzoleja Sarkanajā laukumā un parlamentā izdalīja skrejlapas. No visam pusēm tagad var dzirdēt sašutuma pilnus izteikumus par "demokrātijas sabotāžu".

Pirmajā brīdī šķiet, ka krievu vēlētājiem ir patiesa izvēle. Blakus favorītam Vladimiram Putinam par prezidenta amatu sacenšas vēl 11 kandidātu, kuri pārstāv plašu ideoloģisko spektru. Taču iespaids maldina.

Vēlētājiem ar demokrātisku pārliecību ir tikai trīs kandidāti: Grigorijs Javlinskis, krievu politikas Dons Kihots, kas jau gadiem cīnās par tīru politiku un pilsonisku sabiedrību. Viņš varētu iegūt no 4 - 8 % balsu. Tāpat kā 1996. gadā, arī šoreiz sacensībā ir iesaistījusies Ella Pamfilova, bijusī ministre un mini partijas "Par pilsonisko godu" priekšsēdētāja.

Tāpat demokrātiski noskaņots ir arī Samāras gubernators Konstantins Titovs. Viņš savā provincē ir radījis investīcijām draudzīgu klimatu un jau no sākuma kritizējis karu Čečenijā. Titovs ir "Labējo spēku savienības" (LSS) vadības loceklis un parlamenta vēlēšanās decembrī guva negaidīti labu rezultātu. Taču nacionālajā līmenī viņš ir mazāk pazīstams. Beigās viņu likteņa ziņā atstāja arī LSS.

LSS vadība, ieskaitot Anatoliju Čubaisu un Sergeju Kirijenko, pieņēma lēmumu jau pirmajā vēlēšanu kārtā atbalstīt Putinu. Viņu arguments, ka tad, ja nonāktu līdz otrajai vēlēšanu kārtai, no tā labumu gūtu komunisti, kas atrodas otrajā vietā aiz Putina, tomēr nešķiet pārāk ticams. Patiesībā Kirijenko un Čubaiss cer, ka par piesliešanos Putinam varētu tikt atalgoti ar kādu posteni valdībā. Šī manevra sekas ir tādas, ka no trim partijām izveidotā LSS atkal draud sabrukt.

Visvairāk balsu no kandidātiem, kas sacenšas ar Putinu, droši vien iegūs komunistu vadītājs Genādijs Zjuganovs. Pirms četriem gadiem viņš pirmajā vēlēšanu kārtā saņēma 32% balsu, bet tad izšķirošajās vēlēšanās tālu atpalika no Borisa Jeļcina. Krievijas Komunistiskā partija tikai vārda pēc ir komunistiska. Tās iekšienē jau ilgāku laiku norisinās cīņa starp radikālajiem nacionālpatriotiem un tiem, kuri partijā grib attīstīt sociāldemokrātisku, eiropeisku virzienu. Putina vēlēšanu cīņas stratēģiskie sāncenši ir Aleksejs Podberjozkins un Amans Tuļejevs. Abi ir mērenie komunisti un ir sastrīdējušies ar KP vadību. Viņi nav valstī plaši pazīstami politiķi, tomēr viņi var atņemt balsis Zjuganovam.

Pie vēlēšanu cīņas veterāniem ir jāpieskaita Vladimirs Žirinovskis. 1993. gadā viņa labējo ekstrēmistu partija Valsts domes vēlēšanās ieguva otru labāko rezultātu, kas izraisīja lielu nemieru. Šodien politiskais klauns ar savu uzstāšanos izraisa vienīgi jautrību.

Tautā pazīstams, bet tomēr bez izredzēm, ir Jurijs Skuratovs. Viņu 1999. gadā Jeļcins atcēla no ģenerālprokurora amata pēc tam, kad Kremļa vadība viņu apsūdzēja korupcijā.

Starp kandidātiem ir arī viens čečens, vārdā Uma Džabrailovs. Viņš ir biznesmenis un kādas Maskavas viesnīcas īpašnieks. Viņam esot cieši kontakti ar noziedzīgām aprindām. Džabrailovs atbalsta Krievijas rīcību Čečenijā.

"Krievijas militārā doktrīna: akcentu maiņa"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.03.16.

Draudzīgais tonis netraucē Savienotajām Valstīm aiz muguras turēt smagu bozi.

"...Daudzpolārā pasaule ar tās daudzveidību un radošo garu attiecībās starp kultūrām, valstīm un ekonomikām — tā ir tieši tāda pasaule, kuru mūsuprāt mēs varam uzcelt, kura bagātinās mūsu dzīvi un stiprinās mierīgu attīstību un radošu sacensību." To sacīja ASV valsts sekretāre Madlēna Olbraitas kundze. Savas nesenās vizītes laikā Krievijā viņa KF ĀM Diplomātiskās akadēmijas klausītājiem teica bikluma un draudzīguma pilnu runu.

Liels ir kārdinājums noticēt vārdiem un aizmirst par reālo darbību. Politikā tāda uzticēšanās maksā dārgi. Labi, ka Krievijas ārpolitikā beidzot parādījušās pazīmes, ka esam tikuši vaļā no eiforijas nesavtīgi brāļoties ar cilvēci. Viena no šīm pazīmēm — Drošības padome apstiprinājusi jauno mūsu valsts militārās doktrīnas projektu.

Būtībā Olbraitas kundzes miermīlīgo retoriku un pašu viņas vizīti mūsu valstī zināmā mērā izraisījusi šī dokumenta klajā nākšana, kā arī janvārī izdarītie labojumi Krievijas Federācijas Nacionālās drošības koncepcijā. Abu soļu būtība ir viena: Krievija pazemina savu "kodolslieksni".

Tādēļ jau arī Rietumu vētrainā reakcija...

"Mūsu kopējās interesēs ir rast veidu, kā saglabāt PRO līguma nepieciešamo ierobežojošo struktūru, vienlaikus reaģējot uz jaunām briesmām, ar kurām sastopas abas mūsu valstis". Cik patīkami dzirdēt kaut ko tādu no pašas Olbraitas kundzes! Kaut kā pat aizmirsti par Štatu nodomu pārkāpt esošo līgumu un izvietot Aļaskā un Ziemeļdakotā simts pārtvērējraķešu. Tīrais sīkums — pavisam tikai par 10,4 miljardiem dolāru! Un izvietos taču. Mums, Krievijai, kā kāršu spēlē nebūs ar ko kaut.

Tikai "trumpja" esamība glābs mūsu spēli no bezcerīga zaudējuma. Un tā vārds ir kodolarsenāls.

Saprotams, ka raķetes Aļaskā ir tikai daļa no visa. Pasīvi novērot, ka pie mūsu kājām lido aizvien jauni "cimdi" (NATO izplešanās, agresija pret Dienvidslāviju, centieni iejaukties mūsu politikā apspiest terorismu Ziemeļkaukāzā), tas būtu noziegums. Kodolakcentu maiņa — tā tieši ir mūsu "asimetriskā" atbilde uz šiem un citiem izaicinājumiem.

"Lai cik lielā mērā ekonomiskajā plānā arī nepaceltos Krievija, tā nekad nespēs ar parastajiem ieročiem nostāties pretim tādai organizācijai kā NATO," — sacīja KF Drošības padomes militārās celtniecības aparāta pārvaldes priekšnieks Viktors Jesins. Var iebilst, ka kodolieroči prasa ne mazākus izdevumus kā parastie, tādēļ gribi vai negribi, nāksies "mēroties bagātībā" ar Ameriku.

Speciālisti uzskata, ka Krievijai nepavisam nav jāpanāk kodolparitāte ar Rietumiem. Mēs taču negrasāmies nevienu iekarot. Bet kā politisks ierobežojošs faktors šobrīd noder jau esošais kodolarsenāls. Vajag tikai, kā teica tas pats Jeļcins, censties uzturēt panākto "spēku un iespēju līdzsvaru".

Mūsu uzdevums ir pieticīgāks: aizsargāt no tiešiem draudiem sevi un savus sabiedrotos (kā izteicās ģenerālštāba priekšnieka vietnieks Valērijs Maņilovs, prioritāras ir mūsu attiecības ar Baltkrieviju, citām NVS valstīm, kā arī ar Ķīnu un Indiju).

Vahtangs Čkuaseli

"Groznija: Eiropu māc bailes"

"Die Welt"

— 2000.03.24.

Starptautisko personību aicinājums Vladimiram Putinam.

Pilnīgi nesodīti ar zemi ir nolīdzināta Groznija.

Pilnīgi nesodīti ir nodedzināti ciemati.

Pilnīgi nesodīti ir spīdzināti cilvēki.

Pilnīgi nesodīti ir izvaroti sievietes un vīrieši.

Pilnīgi nesodīti tiek iznīcināta vesela tauta.

Ar pilnīgu starptautiskās sabiedrības līdzzināšanu un klusēšanu. Bez skaļa un saklausāma nosodījuma, bez diplomātiskā spiediena, bez finansiālajām sankcijām, bez krimnālvajāšanas, bez jebkā. Eiropa neatzīstas pati sev, ka runa ir par brīvprātīgu bezspēcību.

Vakar, pēc 1945. gada, Eiropa izveidojās uz trīskārtēja noraidījuma pamata. Tūlīt pēc tās Hitlers. Un drīz pēc tam Staļins. Bet vēl pirms tam koloniālie kari tai iemācīja atteikties no tā, ko nevar atļauties.

Šodien Putins domā, ka viņam ir atļauts viss. Spīdzināšana un ciešanas, ko Krievijas virsvadība ir nesusi Čečenijai, atkal atmodina un reabilitē vispārējās monstrveidīgās metodes.

Rīt mūsu aklās "morālās" autoritātes, mūsu paralizētie "reālpolitiķi" sāks grēku nožēlas gājienu. Čečeniem tas būs jau par vēlu. Un pārāk vēlu arī mūsu bērniem.

Kā šī aicinājuma parakstītājs (–ja) es pieprasu respektēt Eiropas dibināšanas līgumu; antifašistiski, antikoloniāli, antitotalitāri. Bez tā Eiropa nebūs nekas cits kā mazo gariņu apvienība, kauna savienība.

Šī aicinājuma teksts vienlaikus tika publicēts laikrakstos "Le Monde" (Parīze), "La Stampa" (Turīna), "El Pais" (Madride), "Sūddeutsche Zeitung" (Minhene) un "Die Welt" (Berlīne). To parakstījuši: krievu disidente Ludmila Aļeksejeva, austriešu rakstinieks H.C.Artmans, krievu žurnālists Andrejs Babickis, itāļu režisors Bernardo Bertoluči, vācu rakstnieks Volfs Mīrmans, franču aktrise Džeina Birkina, krievu ārste Jeļena Bonnere (A.Saharova atraitne), krievu un britu rakstnieks Vladimirs Bukovskis, vācu rakstnieks Hanss Hristofs Bukšs, spāņu filozofs Migels Kandels, britu vēsturnieks Ričards Klogs, vācu rakstnieks Ginters Grass, itāļu rakstnieks Umberto Eko, šveiciešu režisors Žans Luks Godārs, izraēliešu rakstnieks Dāvids Grosmans, čehu filozofs Ivans Havels, Penkluba prezidents norvēģis Olafs Jensens, bijušais Rumānijas ārlietu ministrs Andrejs Plesu, britu lords Rea of Eskdāls, britu aktrise Vanesa Redgreiva un daudzi citi sabiedriski politiskie, zinātnes un kultūras darbinieki, kopskaitā 130 cilvēku no ASV, Bosnijas, Čehijas, Francijas, Itālijas, Izraēlas, Krievijas, Lielbritānijas, Norvēģijas, Polijas, Rumānijas, Spānijas, Šveices, Ungārijas un Vācijas.

"Krievu demogrāfijas brīvais kritiens"

"Liberation"

— 2000.03.21.

Kamēr Vladimirs Putins cenšas atdzīvināt sapņus par lielvaru, Krievijā nenovēršami samazinās iedzīvotāju skaits.

Kopš 1992.gada iedzīvotāju skaits ir samazinājies absolūtos skaitļos. Pagājušajā gadā tika sasniegts iedzīvotāju skaita pazemināšanās rekordlielums — 780 000 iedzīvotāju, kas ir 0.5% no kopējā iedzīvotāju skaita. Tiek prognozēts, ka šāds kritiens turpināsies ne mazāk par desmit gadiem. Prezidenta vietas izpildītājs nav nodevis atklātībā savu programmu, neatklājot arī to, kā viņš gatavojas šo problēmu risināt. Tā kā tiek novērots iedzīvotāju novecošanās un mirstības pieaugums, draud saasināties sociālās problēmas. Lai nostiprinātu savu vietu pasaulē, Krievijai ir jāaptur tās depopularizācija.

Speciālisti, kuri jau kopš vairākiem gadiem veltīgi cenšas pievērst uzmanību šai problēmai, nelolo pārāk lielas cerības un atkārto bieži Maskavā dzirdēto frāzi: "Kas ir Putins?"

Kopš savas kampaņas sākuma prezidenta kandidāts 26.martā paredzētajām vēlēšanām ir vienīgi pieminējis iedzīvotāju reģistrācijas nepieciešamību, kā arī pārliecinošo statistiku, piemēram, kredītu trūkumu. Viņa demogrāfijas problēmu risināšana pagaidām aprobežojas ar sociālo reformu projektiem, kas galvenokārt attiecas uz pensiju sistēmu.

Valstī, kur patriotisms un nacionālās atdzimšanas ideja ir ārkārtīgi strīdīgi lozungi, šī problēma ir ārkārtīgi politizēta. Pagājušajā gadā kopš veltīgajiem Borisa Jeļcina atstādināšanas mēģinājumiem komunistiskā partija apsūdzēja prezidentu "genocīdā pret krievu tautu." Komunisti apgalvoja, ka Jeļcina vadībā 90. gados realizētās reformas iedzinušas postā vairākumu Krievijas iedzīvotāju, izraisot arvien lielāka un lielāka cilvēku skaita bojā eju.

Šīs krīzes analīzes ir ļoti dažādas. Taču viens ir pilnīgi skaidrs: Krievijas iedzīvotāju skaits, kas pašlaik sasniedz 145,5 miljonus iedzīvotāju, pēdējos astoņos gados ir samazinājies par 2,8 miljoniem. Viens no svarīgiem šīs lejupslīdes faktoriem ir īpašais vīriešu mirstības līmenis. Krievu vīrieša dzīves ilgums nepārsniedz 60 gadu (pretēji sievietes 70 gadiem).

Zinātņu akadēmijas demogrāfijas institūta pārstāvis Sergejs Zaharovs saka: "Šāda mirstība ir salīdzināma ar līmeni Ēģiptē vai Magrebas valstīs, kas nekādā ziņā neatbilst valsts attīstības standartiem."

Alkoholisms un smēķēšana. Ir neskaitāmi iemesli vīriešu mirstībai. Visuzkrītošākais ir alkoholisms. Viens krievu vīrietis nedēļā patērē ne mazāk par trim pudelēm degvīna. Krīzei saasinoties, palielinās degvīna surogātu ražošana un lietošana un reizē ar to arī nāves gadījumu skaits.

Šāds dzīves veids — smēķēšana, nepilnvērtīgs uzturs un piesārņota vide — arī palielina mirstību. Zaharovs secina: "Krievijā dzīvība kļūst arvien nevērtīgāka. Arī visas valsts līmenī: padomājiet kaut vai par karu Afganistānā un Čečenijā."

Reizē ar reformām tika veicināts arī veselības aprūpes sistēmas sabrukums. Oficiāli veselības aprūpe ir par brīvu, taču patiesībā 50% samaksā iedzīvotāji. Lai pacients slimnīcā saņemtu pienācīgu aprūpi, viņam nākas samaksāt medmāsai, kas saņem nožēlojamu algu, un ņemt līdzi savu pārtiku un palagus. Daudzos reģionos materiāli ir pavisam nolietoti un trūkst arī medikamentu.

Sifiliss un tuberkuloze. Krievijā tiek novēroti asi tādu slimību uzliesmojumi, ko Rietumos jau ilgstoši kontrolē, piemēram, sifiliss vai tuberkuloze.

Sakarā ar pārpildītajiem un sliktajiem cietumiem tuberkuloze draud kļūt par patiesu epidēmiju. Nākas saskarties ar tuberkulozes formu, kas ir rezistenta pret medikamentiem, kopumā ir aptuveni 30 000 šādu neārstējamu slimnieku.

Pārējie krīzes faktori visumā ir klasiski. Zemā dzimstība, kas novērojama jau kopš PSRS laikiem, līdzinās problēmai, kas pastāv Rietumos. Labākajā gadījumā krievu sievietei ir divi bērni. Tomēr ekonomisko grūtību dēļ cilvēki neizšķiras par otru bērnu.

Krievu atgriešanās no jaunajām neatkarīgajām (bij. padomju) republikām ir apsīkusi, un palēninās arī emigrēšana.

Praktiski visi eksperti prognozē depopulizācijas turpināšanos. Tomēr daži ir saskatījuši atsevišķas cerīgākas pazīmes. Jaunieši noliedz savu senču paternālisma modeli: jauniem apprecēties, nekavējoši iegādāties bērnu un dzīvot kopā ar vecākiem, kuri palīdz. Tagad cilvēki nogaida daudz ilgāk: viņi vēlas pabeigt mācības, sākt strādāt un ilgi nogaida, pirms izlemt par precēšanos. Komunistu ietiepība. Šāda attīstības gaita konservatīvā sabiedrībā, kuru raksturo komunistu ietiepība, nenoritēs bez zināmas pretestības. Krievijas ģimenes plānošanas asociācijas pārstāve Inna Aļesina nopūšas: "Pret mums izturas tā, it kā amerikāņi maksātu imperiālistiem par krievu tautas iznīcināšanu. "Patriotu" fronte ar pareizticīgo baznīcu un komunistiem vadībā uzstājas daudz skaļāk. Viņi nekā nesaprot un apgalvo, ka kontracepcijas līdzekļu popularizēšana vēl vairāk samazināšot dzimstību." Krievijas Domes spiediena rezultātā Innas vadītā asociācija 1999.gadā tika likvidēta.

Citi eksperti izsaka apokaliptiskas prognozes. Amerikāņu demogrāfs Marejs Fešbahs šausminās: "Šīs demogrāfiskās krīzes sekas ekonomikā, armijā un sabiedrībā vispār būs neizmērojamas."

Sakarā ar Čečenijas karu Putins sev izvirzīja īpašas prioritātes: finansēt karu, neatjaunojot sociālās drošības tīklu. Viņš ir arī parādījis cilvēka dzīvības cenu.

Veronika Sulē

"Par brāļiem Uļjanoviem"

"Argumenti i fakti"

— 2000.03.17.

Pēdējo stāstu — par brāļiem Uļjanoviem — es uzzināju no pazīstamā režisora Nikolaja Aksimova.

Saskaņā ar viņa versiju Aleksandrs Uļjanovs bijis imperatora Aleksandra III ārlaulības dēls. Izrādās, ka Marija Aleksandrovna Uļjanova (tobrīd gan viņas uzvārds bijis — Blanka — "LV") pirms apprecēšanās ar Iļju Nikolajeviču bijusi imperatora galma dāma. Kad Sašeņka uzzinājis, kas ir viņa tēvs, tad viņš nolēmis atriebties cara tētiņam (turklāt "tētiņam" tiešā nozīmē). Pēc viņa aresta Marija Aleksandrovna ieradusies Pēterburgā, un tajā pašā dienā valdnieks viņu pieņēmis. Saskaņā ar ohrankas informāciju viņi divatā cietumā apmeklējuši jauno cilvēku. Ļeņina pētnieki, protams, apstrīd šo versiju. Bet man liekas, ka mēs visu laiku krievu revolūciju esam pētījuši pēc Marksa un Pļehanova. Tā jāmācās pēc Freida. Vladimirs Iļjičs, kā baumo, bijis netradicionālas seksuālas orientācijas cilvēks. Viņa laulība ar Krupskaju bijusi absolūti platoniska, bet romāns ar Inesi Armandu — vienkārši skaists, romantisks stāsts. No malas šis stāsts izskatās kā pilnīga barona Minhauzena fantāzija.

Grigorijs Gorins

"Hazanova izvēle"

"Subbota"

— 2000.03.24.

Genādijs Hazanovs, iespējams, kļūs par Vijas Artmanes partneri.

Genādijs Viktorovičs atradis angļu lugu "Kvartets" un nolēmis to piedāvāt patiesiem meistariem, kurus, kā viņš uzskata, vēl ir par agru norakstīt rezervē. Tā ir Vija Artmane, Jūlija Borisova, Donāts Baņonis vai Jozs Budraitis. Un varbūt, ka arī viņš pats, jo vienai lomai paredzētais Mihails Pugovkins, par nožēlošanu, atteicies.

Vija Fricevna priekšlikumu pieņēma ar entuziasmu, luga viņai patika, bet tas, ka mēģināt un spēlēt vajadzēs Maskavas Estrādes teātrī, viņu nemulsināja. Hazanovs kā pret viņu, tā pret Latviju pauž vissiltākās jūtas. Un uzskata, ka agrāk Latvija bija milzīgās impērijas Rietumi, bet tagad dziļi Rietumu austrumi.

Tā kā vēlēšanas tepat klāt, nevarējām nepavaicāt Genādijam Viktorovičam: par ko viņš? Putins tomēr ir bijušais VDK galva, bet ar šo organizāciju Hazanovam visu mūžu bijušas lielas problēmas.

— Nu, kad ar mani karoja VDK, Putina tur nebija. Kas atteicas uz vēlēšanām — vai tad nav skaidrs, ka viņi turpinās līdz tam brīdim, kamēr Putinu ievēlēs. Tad jau labāk uzreiz visu izlemt un naudu ietaupīt.

Bet politiķus parodēt man vairs nav interesanti. Viss. Arī tas ir izbeigts.

Natalja Bataševa

"Armēnija kursu nemaina"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.03.21.

Erevānā komentē NATO paplašināšanos uz austrumiem.

Pirmie signāli par iespējamo iekšpolitiskās situācijas stabilizēšanos Armēnijā un prezidenta Roberta Kočarjana pozīciju nostiprināšanos tūdaļ pat pozitīvi ietekmējuši armēņu ārpolitiskās iestādes darbību. Tas bija jūtams pagājušajā nedēļā notikušajā Armēnijas ārlietu ministra Vardana Oskanjana turnejā pa Latviju, Lietuvu un Igauniju. Kā jau tas bija sagaidāms, pati vizīte nedeva nekādus skaļus rezultātus, taču tā apstiprināja oficiālās Erevānas un tieši prezidenta Kočarjana uzticību savam līdzšinējam politiskajam kursam, kas balstījās uz Armēnijas starpvalstu attiecību komplimentaritāti un līdzsvarotību. Jāatzīst, ka šo principu saglabāšanu Armēnijas politikas pamatos daudzi eksperti apšaubīja, uzskatīdami ka iekšējas varas spriedze piespiedīs prezidentu iedarbināt "ārējās sviras" savu pozīciju stiprināšanai. Pretējā gadījumā, kā apgalvo vairāki politologi, "ārējās sviras" varētu izmantot Kočerjana oponenti. Šīs prognozes vismaz šobrīd izrādījās aplamas.

Armēnijas ārlietu ministrs paziņoja, ka "Armēnija pozitīvi vērtē NATO paplašināšanos uz austrumiem tik lielā mērā, cik tas atspoguļo tās vai citas valsts brīvo izvēli." Uzsvērdams, ka katrai valstij ir tiesības izvēlēties tieši to drošības sistēmu, kura maksimāli kalpo tās interesēm konkrētajā ģeopolitiskajā situācijā, armēņu ministrs tajā pat laikā atzīmēja, ka Armēnijas līdzdalība NVS kolektīvās drošības sistēmā nekādā veidā tai netraucē aktīvi un efektīvi sadarboties ar NATO programmas. "Partnerattiecības mieram" ietvaros. Ministrs īpaši apstājās pie Armēnijas un Krievijas attiecībām. "Armēnijas un Krievijas savstarpējām attiecībām ir stratēģiskās partnerības raksturs un izriet no abu valstu interesēm," — paziņoja Armēnijas ĀM vadītājs, turklāt uzsvērdams, ka ne Krievija, ne kāda cita valsts neizdara spiedienu uz Erevānas ārpolitisko kursu, ko nosaka Armēnijas intereses.

Armans Džilavjans

"Ženēvas cilvēktiesību konferences atklāšana"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.03.21.

Čečenija un Ķīna — galvenās tēmas

Pirmdien Ženēvā tika atklāta ANO cilvēktiesību komisijas 56.sesija. Sešu nedēļu ANO Komisijas darba uzmanības centrā atkal varētu būt situācija Čečenijā un Ķīnā. Vai par Ķīnu pieņems rezolūciju, vēl nav skaidrs.

ANO augstā komisāre cilvēktiesību jautājumos Mērija Robinsone pirmdien Ženēvā atklāja 56. ANO cilvēktiesību komisijas sesiju. Savā uzrunā viņa atkal publiski nosodīja ilgstošos cilvēktiesību pārkāpumus neskaitāmās valstīs un dedzīgi izteicās par varas robežu pārkāpēju tiesisku vajāšanu. Tikai tad, ja likuma pārkāpēji vairs nevarētu cerēt uz nesodīšanu, varbūt būtu iespējams novērst turpmākos šausmu darbus.

 

Robinsones ziņojuma gaidīšana

Sešu nedēļu konferences darba galvenā tēma, kā jau bija pagājušajā gadā, būs cilvēktiesību pārkāpumi Kosovā, Serbijā, Ķīnā un Čečenijā. Robinsone savā uzrunā atkārtoti bija sašutusi, ka Krievija noraidījusi cilvēktiesību novērotāju nosūtīšanu uz Čečeniju. Tāpēc neatkarīgiem ekspertiem neesot iespējams izmeklēt dažādos ziņojumus par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Vienlaikus Robinsone izteica apmierinātību, ka viņa drīzumā varēs apmeklēt kara reģionu. Par vizīti Čečenijā, kurā Robinsone grib redzēt tā sauktās filtrācijas nometnes, ANO augstā komisāre nobeigumā Cilvēktiesību komisijai grib iesniegt ziņojumu. Vai varas robežu pārkāpšana Čečenijā tiks sodīta ar rezolūciju vai prezidija deklarāciju, pašreiz nav skaidrs. ES valstis uzskata, ka atbilstošu pasākumu veikšana ir atkarīga no Robinsones reģiona apmeklējuma.

Turpretim par rezolūciju, kas nosoda cilvēktiesību pārkāpumus Ķīnā, no ASV puses tika paziņots jau pirms vairākām nedēļām. Vai tas rada lielākas iespējas pieņēmumam, nekā tas bija pagājušajos gados, vēl nav skaidrs. ES līdz šim nav paudusi skaidru viedokli, vai tā atbalstīs ASV izplatīto rezolūcijas tekstu, prezentēs pašu rezolūciju vai vispār atteiksies no ANO komisijas Pekinas kritikas. Pēdējos gados ES valstis nevarēja panākt, lai tiktu atbalstīta amerikāņu Ķīnas nosodīšanas rezolūcija.

Faluna Gonga piekritēju vajāšanas un vispār stingrākas disidentu vajāšanas dēļ pagājušajos mēnešos Briselei katrā ziņā būs grūtāk izskaidrot savu atturību šajā jautājumā. Pēdējos gados atteikšanās no kritiskas Ķīnas rezolūcijas atbalsta varēja tikt attaisnota ar norādījumu, ka valsts paraksta ANO paketi par sociālajām un kultūras tiesībām, kā arī par pilsonības un politiskajām tiesībām, bet to neratificēja. Tas tagad ir noticis, bet pozitīvas pārmaiņas, kā tiesību paplašināšana attiecībā uz domu brīvību, tomēr nav veiktas.

Bet, vai ar ES atbalstu būs iespējas pieņemt rezolūciju, vēl nav skaidrs, jo Ķīna darīs visu iespējamo, lai savā pusē iegūtu attīstības valstis. Līdz šim šādi mēģinājumi nosodīt Pekinas cilvēktiesību politiku nav izdevušies. No Ķīnas delegācijas puses provocētais neiestāšanās votums beigās vienmēr ieguvis vairākumu par labu Ķīnai. Tā kā 53 valstis aptverošā ANO cilvēktiesību komisija katru gadu tiek variēta un komisija šajā gadā tiek uzskatīta kā pret Ķīnu ne visai labvēlīgi noskaņotu, tad pilnībā nevar izslēgt nosodījuma izteikšanas iespējas.

 

Turpmākās rezolūcijas

Ar niecīgu protestu varētu rēķināties rezolūcijas pieņemšana, kas nosodītu pastāvošos cilvēktiesību pārkāpumus Kosovā un pārējā Serbijā.

Robinsone savā atklāšanas runā skaidri pateica, ka par pamattiesību ievērošanu Kosovā vēl joprojām nevar būt ne runas. Līdzās Kosovai un Serbijai atkārtoti tika nosodīti varas robežu pārkāpumi tādās valstīs kā Irākā, Afganistānā, Burundi, Sjerraleonē, Kongo Demokrātiskajā Republikā un Sudānā.

"Likmes augstākas nekā Himalaji"

"Izvestija"

— 2000.03.22.

Vašingtonai neizdosies Krievijai nolaupīt Indiju.

ASV prezidenta Klintona vizīte Indijā tika aptumšota. Islama kaujinieki pastrādāja jaunu noziegumu Kašmirā. Naktī uz otrdienu ap 50 kaujinieku ielauzās Kašmiras Indijas daļas ciematā, kur dzīvo galvenokārt sikhi. Kaujinieki izdzina ļaudis no mājām un atšķīra vīriešus no sievietēm un bērniem. Atskanēja automātu kārtas. 34 vīriešus nogalināja uzreiz, viens no ievainojumiem mira slimnīcā. Līdz šim separātisti, kuri grib panākt štata atdalīšanos no Indijas, savus ieročus vērsa pret indusiem. Šīs reliģiozās tīrīšanas dēļ no Kašmiras aizbēguši desmitiem tūkstošu indusu. Taču sikhus kaujinieki neaiztika. Un nu pienāca arī viņu kārta.

Bet viens no galvenajiem uzdevumiem, ko grib ierosināt Klintons, ir panākt saspīlējuma mazināšanos šajā kalnu rajonā, kas piekļaujas Himalajiem. Cenzdamies mīkstināt Deli un Islāmabadas pozīcijas, amerikāņu administrācijas vadītājs bija pat ar mieru uz dažām stundām apstāties Pakistānā, kaut gan ASV nesimpatizē tur valdošajam militārajam režīmam.

Klintona brauciena programmas prioritātes rāda, cik lielā mērā mainījušās ģeopolitiskās reālijas pēc aukstā kara beigām. Agrāk Vašingtonas sabiedrotā bija Islāmabada, bet Deli uzturēja ciešus sakarus ar Maskavu. Tagad ASV galveno likmi liek uz indiešiem.

Likumsakarīgs ir jautājums, vai Vašingtonas un Deli tuvināšanās neatslābinās Krievijas ietekmi Indijā? Klintona biznesmeņi parakstīja ar indiešiem svarīgas vienošanās. Taču tās attiecas uz datornodrošinājuma izlaidi, tas ir, uz to Indijas ekonomikas jomu, kur Krievija praktiski nav pārstāvēta. Te viss ir vienkārši. Nevar pazaudēt to, kā tev nav.

Toties Krievijai ir stipras pozīcijas aizsardzības rūpniecībā. Un Vašingtona, kā liekas, negrasās mūs no turienes izspiest. ASV arī turpmāk saglabās aizliegumu militāri palīdzēt Indijai tādēļ, ka tā rīkoja kodolizmēģinājumus. Krievija tādu principialitāti nevar atļauties. Kas attiecas uz diplomātiju, tad te viss ir savās vietās. Deli nesāks pārorientēt savu politiku uz vienu valsti, kaut arī tā būtu vienīgā superlielvalsts, un nepagriezīs muguru pārbaudītam partnerim.

Vladimirs Skosirevs

"Viņu piespieda kļūt par prostitūtu.

Viņa izdarīja pašnāvību"

"Aftonbladet"

— 2000.03.23.

16 gadu vecās Dangoules atvadu vēstule atmasko suteneru bandu.

Sešpadsmitgadīgā meitene no Baltijas valstīm Malmē tika turēta ieslēgta un bija spiesta nodarboties ar prostitūciju. Kad viņa aizbēga un izdarīja pašnāvību, policijai atklājās plaša apmēra savedēju darbība. Tagad tiek medīts "krievs", kurš varētu būt atbildīgs par ārvalstu sieviešu prostitūciju.

7. janvārī 16 gadu vecā Dangoule Rasalaite izbēga no dzīvokļa Ārlēvā, kurā viņa bija ieslēgta un divus mēnešus spiesta nodarboties ar prostitūciju.

Viņa nolēca no kāda Malmes tilta un tika aizvesta uz slimnīcu. Pēc trim diennaktīm viņa nomira.

Pašnāvības brīdī viņai līdzi esošā vēstule atklāja, kas viņa ir. Tajā viņa stāsta par kādu savu paziņu vīrieti, kurš viņai palīdzējis nokļūt Zviedrijā un Malmē.

"Acīmredzot viņai bija apsolīts darbs un daudz naudas", teica Malmes policijas kriminālinspektors Jans Ēriks Bū.

Policija tagad zina, ka šajā seksuālajā noziegumā ir vainojams vīrietis, kas tiek saukts par "krievu". Viņa vārds patiesībā ir Gidreus, un viņš varētu būt no Lietuvas.

"Neko vairāk par viņu mēs nezinām, tādēļ mums ir nepieciešama informācija no cilvēkiem, kas meiteni ir redzējuši Ārlēvas dzīvoklī, no vīriešiem, kas ir bijuši viņas klienti, un citiem, kas pazīst "krievu"", teica Jans Ēriks Bū, kas šovakar par šo gadījumu runās TV 3 programmā "Efterlyst".

Dangoule Rasalaite Zviedrijā tika ievesta likumīgi. Pēc tam "krievs" paņēma viņas pasi un viņa uzzināja, ka par braucienu un dzīvokli ir parādā 20 000 kronu. Šis parāds tika atstrādāts ar seksa tirdzniecību.

Ārvalstu meitenēm, kurām liek nodarboties ar prostitūciju, suteners parasti piešķir pārnēsājamo tālruni, lai viņas būtu pieejamas visu diennakti.

"Meitenes tiek turētas kā dzimtcilvēki. Viņām piezvana un liek doties pie seksuālo pakalpojumu pircēja", teica Jans Ēriks Bū, kas vēl uzsvēra, ka šīs meitenes reti tiekas ar citiem cilvēkiem līdztekus tiem, kuri viņas izmanto.

Dangoule Rasalaite ir tikai viena no daudzām.

"Sievietes tiek apmānītas, un viņām visādi draud. Piemēram, ka tiks ieliktas cietumā, ja policija viņas aizturēs. Viņas labi zina, ko nozīmē cietums viņu dzimtenē. Meitenes atrodas pilnīgā suteneru varā", norādīja policists Anderšs Grīpenlēvs, kas pēta prostitūciju Stokholmā.

Policija uzskata, ka starp Malmi, Gēteborgu un Stokholmu ir izveidota vesela sistēma. Pēdējā gadā seksa tirdzniecība ar ārvalstu sievietēm šajās trīs pilsētās ir palielinājusies.

Stokholmā šobrīd atrodas 100 - 200 prostitūtu no ārzemēm. Iespējams, ka Gēteborgā un Malmē viņu nav tik daudz, taču nelegāli darbojošos varētu būt vairāk.

Peters Bjorneblāds

"Vai Zviedrijai vajag eksportēt ieročus?"

"Svenska Dagbladet"

— 2000.03.18.

Banānu karš, ar hormoniem piesātināta gaļa un ieroču eksports aizņems ļoti lielu daļu no Lotas Fogdes laika - viņa tagad būs atbildīga par jautājumiem, kas attiecas uz starptautiskās tirdzniecības politiku un ieroču eksporta kontroli.

Šonedēļ valdība viņu iecēla par tirdzniecības ministra Leifa Pagrocka valsts sekretāri Ārlietu ministrijā. Kopš 1997. gada viņa bija Pagrocka padomniece politikas jautājumos un arī aizsardzības ministra Bjorna fon Sīdova preses sekretāre.

Šobrīd tu atrodies Porto, Portugālē. Ko tu tur dari?

Te notiek neformāla tirdzniecības ministru tikšanās. Viņi apspriedīs situāciju, lai varētu sākt jaunas Pasaules tirdzniecības organizācijas sarunas. Netika gūti nekādi rezultāti, kad PTO decembrī tikās Sietlā.

Kara materiālu eksports allaži ir bijis "karsts kartupelis". Kā tas tiks risināts?

Principam jābūt tādam, ka vārdiem un darbiem ir jāsaskan. Mums gluži vienkārši ir jāaizstāv pašu īstenotā politika. Es domāju, ka dažām grupām ir izveidojies priekšstats, ka uz ārpusi tiek teikta viena lieta, bet pēc tam darīts kaut kas cits. Tā nedrīkst būt. Viss, ko mēs darām, ir jāspēj arī izskaidrot.

Vai vārdi un darbi agrāk nav saskanējuši?

"Uz to es nevaru kā nākas atbildēt. Ar šiem jautājumiem esmu strādājusi tikai trīs gadus.

Vai Zviedrijai būtu jāeksportē ieroči?

"Jā. Šī ir daļa no mūsu izvēlētā drošības politikas kursa. Ja esam nolēmuši, ka mums būs bruņota aizsardzība, tad mums arī jāražo ieroči, un tie ir jāpārbauda tirgū.

Ceturtdien Eiropas Savienība vienojās, ka zviedru ievārījums arī turpmāk ir jāsauc par ievārījumu, lai gan tā cukura saturs ir mazāks par 60 procentiem. Lūdzu komentāru?

Tas ir labi. Veidojot ES iekšējo tirgu, nedrīkst iestigt detaļās, bet ir jādemonstrē neliels elastīgums. Nav iespējams precīzi definēt visus produktus, lai tirgum klātos pēc iespējas labāk. Jāņem vērā realitāte un dažādās ievārījuma tradīcijas Eiropā.

Kāds ievārījums tev garšo vislabāk?

Ābolu biezenis.

Tu esi bijusi ievadrakstu rakstītāja avīzē "Expressen". Kopš kura laika esi sociāldemokrāte?

Kopš 1996. gada. Es nekad neesmu bijusi nevienā citā partijā.

Tu biji pārstāve nupat notikušajā sociāldemokrātu ārkārtas kongresā. Kāda bija sajūta?

Bija interesanti. Es jūtos pagodināta, ka tiku ievēlēta par pārstāvi. Es turklāt esmu valsts zinību speciāliste, un man šķiet, ka demokrātija ir jauka lieta. Šajā procesā bija interesanti piedalīties.

Lēna Hennela

"Protestantiskā "meitene no austrumiem"

kā jaunā KDS priekšsēdētāja"

"Die Presse"

— 2000.03.21.

Angela Merkele kā iespējamā jaunā KDS priekšsēdētāja garantē jaunu sākumu.

Ar Vācijas kristīgo demokrātu lausku kaudzi pēc krīzes ir jātiek galā sievietei. Tieši austrumvācietei, protestantei un turklāt vēl tādai, kas ilgu laiku ir dzīvojusi "mežonīgā laulībā".

KDS ir pārmaiņu priekšā, kuras tā pašreiz vēl nespēj īsti novērtēt. Angela Merkele, kam ir 45 gadi un kam ir desmit gadu ilga politiskā pieredze, ir pietiekami pieaugusi, lai pazītu šo jomu, un pietiekami jauna, lai viņu nenoslogotu pagātne un viņa varētu garantēt jaunu sākumu. Pirmdien KDS valde vienbalsīgi pieņēma lēmumu par Merkeles kandidatūras atbalstīšanu. Konkurenti partijas kongresā aprīlī Esenē nav gaidāmi.

Par savu izvirzīšanos viņai ir divas reizes jāpateicas Kolam: pirmo reizi, kad bijušais kanclers "meiteni no austrumiem" atveda uz ministru kabinetu, un otru reizi, kad partijas melnās naudas sistēma un necaurskatāmie ziedojumu konti dažās dienās partijai nodarīja lielākus zaudējumus, nekā tie varēja dot labumu 25 gados, un arī tas paātrināja viņas virzīšanos uz augšu.

Starp abiem šiem punktiem ir mūžība. Toreiz masu mediji rakstīja, ka jaunā ministre, izkāpjot no dienesta limuzīna, atstājot provinces meitenes iespaidu. Kad viņa šodien atstāj auto, viņu gaida reportieru bars.

(..)

Tas, ka viņa ir protestante, vairs netraucē arī katoliskajiem dienvidiem.

Jaunā situācija pārējām partijām pēkšņi liek izskatīties vecām. Jaunā KDS vadītāja būs jauna, dinamiska, svaigiem spēkiem.

Ar Merkeli KDS būs lielākas izredzes nekā ar citiem kandidātiem. Kas Merkeli ir padarījis tik populāru KDS piekritēju vidū? Cits stils, cita valoda, centieni izskaidrot, viņas lojalitāte pret priekšgājēju Šoibli, viņas drosme.

Kāds ir viņas pasaules priekšstats? Māsas partija KSS, bez kuras svētības Merkelei nebūtu bijušas izredzes kļūt par priekšsēdētāju, kādu laiku viņu turēja aizdomās, ka viņa varētu būt kreisi noskaņota. Pēc tam KSS precizēja: viņi, protams, nebaidoties no tā, ka KDS Merkeles vadībā varētu novirzīties pa kreisi, un neviens viņu par kreiso neuzskatot. Uzkrītoši esot bijis vienīgi tas, ka viņu esot atbalstījuši kreisie masu mediji un vairāk kreisi noskaņotie KDS politiķi. Tomēr aizdomas KDS pastāv joprojām: par daudziem politiskajiem jautājumiem Merkele nav vēl izteikusies vispār. KSS svarīgi esot, lai KDS vadībai būtu plašs atbalsts masās.

Ēvalds Kēnigs

 

"Lionela Žospēna zvaigzne noriet"

"Die Presse"

— 2000.03.21.

Kreiso panākumu kurss ir apstājies. Francijas valdībai pēc trim pozitīvi

novērtētiem gadiem tagad sejā sitas auksts vējš.

Sabiedriskās domas aptaujas jau kādu laiku konstatē premjera Lionela Žospēna valdības popularitātes samazināšanos. Te klāt vēl nāk arī protesta kustība skolu sistēmā, kā arī finansu iestādēs, kas vēršas pret mēģinājumiem ierobežot valsts administrāciju. Tas, ka valdība privātajā sektorā ir noteikusi 35 stundu darba nedēļu, bet uz pašas ierēdņiem to nav spējīga attiecināt, ir apkaunojums, kas kaitē Žospēna ticamībai. Un nodokļu ienākumi, augstāki par vidējiem, kas bija iespējami ilgstošās ekonomiskās attīstības dēļ, ar bezgalīgajiem "ja" un "bet" vispār ir kļuvuši par strīdu objektu. Pagājušajā nedēļā Žospēns ar paziņojumiem par spēcīgiem nodokļu atvieglojumiem gan vēl mēģināja kaut ko vērst par labu, taču pret ilūziju zudumu pašu nometnē, kā šķiet, tagad būs grūti kaut ko sākt pat pragmātiskajam valdības vadītājam.

Vietējās vēlēšanās svētdien vēlētāji, īpaši zaļo un komunistu atbalstītāji, atstāja likteņa ziņā Žospēna kandidātus. Komunistiem Žospēna kurss šķiet pārāk pilsonisks, bet zaļie jūtas kā šīs valdības bāreņi. Droši vien arī tad, ja ekonomiskā attīstība turpināsies, Žospēns vairs nespēs īstenot savas valsts iedzīvotāju cerības.

Reinholds Zmonigs

"Jauns centrālisms?"

"Der Spiegel"

— 2000.03.20. — Nr.12.

"Partido Popular" pārliecinošā uzvara Spānijas Parlamenta vēlēšanās ministru prezidentam Hosē Marijam Aznaram varētu kļūt par politisko bumerangu.

Konservatīvās valdības absolūtais Parlamenta vairākums (no 350 vietām 183), kur vien iespējams, Ibērijas pussalā saasina nacionalitāšu konfliktus.

Līdz šim konservatīvās mazākuma valdības vadītājs balstījās uz Katalonijas partijas koalīciju CiU. Tāpēc Aznaram pagājušajos gados bieži savā labēji konservatīvajā un centriskajā programmā bija jāizdara korekcijas. Tomēr šāda piekāpšanās reģionālajām mazākumtautībām ir beigusies. Aznars gan pēc vēlēšanām Parlamentā uzsvēra "sadarbības nepieciešamību". Pa šo laiku jaunās varas attiecības Madridē attīstās pavisam citā virzienā: "Partido Popular" atkal grib pastiprināt ārvalstnieku likumu, kas pagājušajā gadā, pateicoties kataloņu spiedienam, neievērojot "Partido Popular" iebildumus, tika liberalizēts. Basku zemē Aznaram atkal būs jāstrādā kopā ar mērenajiem nacionālistiem, jo viņš tur vēlas atkal panākt mieru.

"Slovēnijas un Horvātijas labas gribas žesti"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.03.22.

Prezidenta Mesiča vizīte Ļubļanā iezīmē jaunu sākumu.

Horvātijas prezidents Mesičs kā valsts vadītājs noslēdzis savu pirmo vizīti kaimiņvalstī Slovēnijā. Pretēji gaidītajam vizīte nedeva risinājumus divpusējās problēmās. Tomēr tā noritēja demonstratīvi draudzīga sākuma zīmē. Slovēnijā Drnovseka valdībai draud vairākuma zaudēšana.

Horvātijas prezidents Štipe Mesičs oficiālā vizītē Slovēnijas galvaspilsētā Ļubļanā atkārtoti pauda savas valsts gribu pārtraukt viņa priekšgājēja Tudžmana radīto Horvātijas izolāciju un viņa valsti tuvināt Rietumeiropai un ES, lai vēlāk tajā iestātos. Fakts, ka Mesičs kā valsts vadītājs beidza vizīti Slovēnijā, pielīdzināms vērtīgam žestam. Horvātijas prezidents Ļubļanā jau iepriekšējā vakarā pirms oficiālās vizītes publiskā uzrunā, ņemot vērā veselu virkni neatrisinātu problēmu abu valstu starpā, atbalstīja rezultātus, kuros labu kaimiņattiecību vārdā abās pusēs būs tikai ieguvēji un neviena zaudētāja.

 

Apgrūtinošais

Dienvidslāvijas mantojums

Mesičs bija pārliecināts, ka, tiklīdz Serbijā būs ieviesta demokrātiska kārtība, Zagreba arī ar Belgradu uzturēs labas attiecības. Melnkalne, pēc viņa domām, atrodas uz Eiropas ceļa un to vajadzētu atbalstīt, jo tai neesot laika gaidīt demokratizāciju Serbijā. Arī Slovēnijas un Horvātijas starpā neatrisinātie jautājumi saistīti ar pirms deviņiem gadiem sarauto Dienvidslāvijas kopību. Tiem pieskaitāmas robežproblēmas, sevišķi no Slovēnijas puses pieprasītā pieeja atklātai jūrai Pirana līcī, kur Zagreba pieprasa nepārtrauktu Horvātijas un Itālijas jūras robežas saglabāšanu. Tiem tāpat arī pieskaitāms agrāk kopīgi būvētais Krskas atomreaktors, kur šodien īpašuma un uzturēšanas maksu sadalījums ir diskutējams. Nākamo strīda objektu rada Horvātijas pilsoņu noguldījumi Ļubļanas bankā; tā kā savulaik vērtspapīri bija jānogādā uz Ļubļanu, tad Slovēnija par spēkā pastāvošu uzskata, ka jautājuma nokārtošana esot iespējama bijušās Dienvidslāvijas kopēja aprēķina ietvarā.

Horvātijas ārlietu ministrs Pikula, kas Mesiču pavadīja uz Ļubļanu, ar savu kolēģi Rupelu vienojās, ka abas puses pastāvošo atšķirību novēršanai sastādīs laika grafiku un nākamajos mēnešos centīsies tās likvidēt. Mesiča namatēvs Slovēnijas prezidents Milans Kučans šo vienošanos preses pārstāvjiem apzīmēja kā svarīgu rezultātu un uzsvēra, ka Slovēnija un Horvātija kā kaimiņi, kuri abi tiecas iekļūt Eiroatlantiskajās integrācijas struktūrās, tagad esot apliecinājuši vēlmi atrisināt problēmas. Mesičs un Kučans abi uzsvēra, ka esot panākta vienošanās, ka visas problēmas atrisinās pašu spēkiem, bez palīdzības no ārpuses. Zagreba un Ļubļana agrāk jautājumos, kas saistīti ar noguldījumiem, kā arī ar robežu noteikšanu Pirana līcī, lūdza bijušā Amerikas aizsardzības ministra Perija un Starptautiskā valūtas fonda starpniecību.

Kučans uz jautājumu, ka divpusēju jautājumu risināšana vēlēšanu gadā Slovēnijā varētu būt sarežģīta, atzina, ka divu valstu attiecības neesot politisko partiju darīšana. Slovēnijā patiesi ir izveidojusies iekšpolitiska neziņa, ko radījis nesen Tautas partijas (SLS), kas ir ministru prezidenta Drnovseka vadīto liberālo demokrātu mazais koalīcijas partneris, pasludinātais nodoms 15.aprīlī no valdības atsaukt savus ministrus un valsts sekretārus. SLS, kurai saskaņā ar aptauju datiem dalība izpildvarā mazinājusi popularitāti, paziņoja, ka viņi grib apvienoties ar opozīcijā esošajiem kristīgajiem demokrātiem un tādējādi atstāt valdības nometni.

 

Priekšlaicīgas vēlēšanas?

Tagad tiek gaidīta ministru prezidenta Drnovseka reakcija, vai viņš šādos apstākļos mēģinās vadīt mazākuma valdību, nepieciešamības gadījumā raudzīsies pēc jauna vairākuma, vai arī atbalstīs priekšlaicīgas vēlēšanas. Komentētājiem ir atšķirīgas domas par to, vai šī gada rudenī ieplānoto vēlēšanu pārlikšana uz agrāku laiku būtu iespējama. Lielākās grūtības rada tas, ka pēc tautas nobalsošanas un konstitucionālās tiesas sprieduma savstarpēji ķildīgo partiju lēmuma par jaunu vēlēšanu likumu, kas noteiktu pāreju no attiecību uz vairākuma tiesībām, pašlaik nav.

No alfas līdz omegai

Pasaules presē

— 2000.03.

Zvaigžņu bērna glābējam paveicas

Pazīstamais angļu kluba "Manchester United" futbolists Devids Bekhems karaliski pateicies policistam Maikam Helliganam, kuram izdevās novērst futbola zvaigznes un bijušās grupas "Spice Girls" dalībnieces Viktorijas Adamsas meitiņas nolaupīšanu izpirkuma maksas izspiešanas nolūkā. Maiks līdz pašai pensijai katru gadu saņems 45 tūkstošus dolāru kā dāvanu. Turklāt turpmāk Helligans personīgi apsargās 10 mēnešus veco Bruklinu. Šis drošības pasākums nepavisam nav lieks: Bekhems un viņa laulātā draudzene turpina saņemt draudus kā pa telefonu, tā arī rakstiski, tādēļ viņiem ne vienu reizi vien būs jāatver savs maciņš, lai ar dažu labu miljonu pasargātu savas meitiņas dzīvību.

 

Šariāts ir bargs

Šajās dienās Saūda Arābijā notikusi kāda zagļa nežēlīga eksekūcija. Viņam nocirta labo roku. Tik bargu sodu par zagšanu paredz stingrie šariāta likumi, kuri ir spēkā šajā valstī. Amputācija notika Mekā. Vīrieti, kurš zaudēja savu labo roku, apvainoja tikai par dažām sīkām zādzībām tirgū. Islāma likumdošana bargi soda tos noziegumus, kurus uzskata par smagiem. Tā, piemēram, par seksuālu vardarbību vai narkotiku kontrabandu noziedzniekiem atņem dzīvību. Ja, atlabis pēc amputācijas, zaglis atkal sāks savus vecos niķus un tiks pieķerts kaut vai apelsīna nozagšanā, tad viņam nocirtīs otru roku.

 

Viagras konkurents

Indiešu farmaceiti radījuši savu analogu cīņā ar impotenci — "Vigorus" un "Vigorus gold". Tas tiek ražots Dienvidindijas štata Tamilnadas galvaspilsētā Madrasā, izmantojot ķīmiskas piedevas saskaņā ar seniem medicīniskiem traktātiem. Šis līdzeklis ne tikai stimulē vīrišķo potenci, bet atļauj arī cīnīties ar tās galvenajiem pirmcēloņiem — stresu, nogurumu, bezmiegu. Starp citu, to var lietot arī sievietes.

 

Tiso madāma un karaliskās līgavas

Kaut arī daudzas britu karaliskās laulības ir izjukušas, slaveno karalisko līgavu kāzu tērpi turpina dzīvot savu dzīvi. Sniegbaltie princeses Diānas, Jorkas hercogienes un Veseksas grāfienes (Elizabetes II jaunākā dēla Edvarda sievas) tērpi svētā Valentīna dienā bija apskatāmi Tiso madāmas muzejā. Tūristu pieplūdums "kāzu" zālē bija milzīgs. Īpaši bieži aplūkot karalisko krāšņumu ierodas nākamās līgavas. Visas kleitas, plīvuri, diadēmas un kāzu ziedu pušķi ir precīzas oriģinālu kopijas. Ekspozīcija būs aplūkojama līdz par vasarai.

 

Vai Lužkovam laiks kaltēt sausiņus?

Kā Maskavas presei paziņojuši informatori kādā no spēka ministrijām, galvaspilsētas mēra Lužkova "novākšana" jau ir izšķirts jautājums. Kremlī viņa "labprātīga" demisija tiek plānota ne vēlāk kā jūnijā. Pēc tam esot iecerēts ierosināt krimināllietu un "antikorupcijas paraugprāvu".

 

Jeļcins pārdots

Slavenais Maskavas televīzijas raidījums "Lelles" nolēmis tikt vaļā no Krievijas pirmā prezidenta lelles, jo no lielās leļļu politikas Jeļcins ir aizgājis. Nebija vairs vajadzīgs. Taču kādam noderēja. Tā tika pārdota izsolē par 26 760 dolāru, izsoles sākumcenu pārsniedzot sešas reizes.

 

Sobčaks atdusas uz lielgabaliem

Sanktpēterburgas pirmais mērs mūžīgo mieru guvis Aleksandra Ņevska klostera Nikolaja kapos. Taču tikai pēc bērēm noskaidrojās, ka mērs guldīts svešā kapā. Rokot zemi, kapsētas darbinieki uzdūrās senam zārkam. Spriežot pēc tā, ka tas balstījās uz lielgabalu stobriem, tas bija kāda augsta militārista apbedījums. Kas tas par kapu un cik liela tā vēsturiskā vērtība, to nesāka skaidrot, jo bija jāsteidzas. Kapavietu pārklāja ar brezentu, lai pasargātu no ziņkārīgo skatieniem. Pēc tam ar tehnikas palīdzību zārku izcēla. Lielgabalus neaiztika, vienīgi apbēra ar zemi. Šī iemesla dēļ bijušā mēra kapa bedre iznāca sekla — tikai pusotra metra.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!