Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Pēc Jeļcina nāks... Jeļcins". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 18.01.2000., Nr. 13 https://www.vestnesis.lv/ta/id/337

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Rīga atkratās no "Kalēja lietas""

Vēl šajā numurā

18.01.2000., Nr. 13

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Pēc Jeļcina nāks... Jeļcins"

"Foreign Policy"

— Winter 1999/2000.

Raksts acīmredzot sarakstīts pirms decembrī notikušajām Valsts domes vēlēšanām un prezidenta Jeļcina atkāpšanās. Tomēr autora argumenti un prognozes šķiet visai interesanti.

Tomēr Jeļcina rakstura īpašības, intelektuālie trūkumi un veselības problēmas nespēj pārliecinoši izskaidrot, kāpēc cita pēc citas nākušas nākušās Krievijas valdības ir ieslīgušas korupcijā, kāpēc ekonomika nevirzās uz priekšu un kāda iemesla dēļ valsts teritoriālā integritāte tik bieži tiek apšaubīta. Krievijas politikas nevēlamie aspekti 1990. gados ir izveidojušies ne tik daudz ietekmīgo centrālo līderu nepareizo lēmumu vai rīcības dēļ, bet gan šo līderu ārkārtīgās nevarības dēļ. Arī svētajām vai gaišreģim Kremlī būtu jāsaduras ar visdažādākajiem ierobežojumiem — politiskiem, ekonomiskiem, reizēm pat ģeogrāfiskiem, kas ārkārtīgi ierobežotu jebkura prezidenta spēles telpu.

Šie ierobežojumi saglabājas. Jeļcina iespējamie pēcnācēji ir sākuši savas kampaņas ar visdažādākajiem plāniem un programmām. Tomēr ikvienu kandidātu, kad viņš mēģinās īstenot savus kampaņas gaitā dotos solījumus vai pat atkāpties no tiem, rīcībā ierobežos Krievijas politiskās spēles realitātes, viņš tiks atstumts atpakaļ pie tādas politiskās līnijas un tāda pārvaldes stila, kas atgādinās Jeļcina laikus. Tāpat kā priekšgājējam, arī nākamajam Krievijas prezidentam nāksies pārmaiņus risināt sarunas un cīnīties ar valsts reģionālajiem gubernatoriem; draudēt ar tiesas darbiem varenajiem lielā biznesa "oligarhiem", tajā pašā laikā ar dažiem no tiem kārtojot slepenus darījumus; apsolīt tādu sociālo nodrošinājumu, kas nekad netiks īstenots; retoriski lamāt Rietumus, tajā pašā laikā vedot sarunas ar Starptautisko valūtas fondu par palīdzības piešķiršanu. Pabijušam jaunajā amatā sešus mēnešus vai gadu, nākamajam prezidentam nāksies konstatēt — pašam pret savu gribu, par šausmām viņa atbalstītājiem un droši vien pretēji visu novērotāju pareģojumiem,— ka viņš "ir kļuvis par Jeļcinu".

Krievijas nākamais līderis, lai arī kurš būtu un kurp viņš vēlētos vest valsti, konstatēs, ka scenārijs viņam jau ir uzrakstīts. Iekšpolitikā tas nozīmē reģionālo gubernatoru samierināšanu un politiskās alianses ar daļu no biznesa oligarhiem. Ekonomikā tas nozīmē grīļīgu virzību uz priekšu ar nepārtrauktu finansu nestabilitāti. Ārpolitikā tas nozīmē sporādisku pret Rietumiem vērstu retoriku, plašus žestus un sīku nepatikšanu izraisīšanu apvienojumā ar sarunām par SVF naudu. Lai gan tok reti atzīst, tomēr Krievija pēc Jeļcina lielā mērā atgādinās Jeļcina laika Krieviju. Ironiskā kārtā, par spīti uz plašajām pilnvarām, kādas Krievijas prezidentam piešķir konstitūcija, un politisko partiju radikāli atšķirīgajām programmām, izpildvara Krievijā nav spējīga īstenot lielas pārmaiņas jau iedibinātajā politiskajā un ekonomiskajā status quo . Ir jāmin četri galvenie ierobežojumi, kas šādas pārmaiņas padara ārkārtīgi grūti realizējamas.

Pirmkārt, Krievija ir un paliks decentralizēta federācija. Daudz ko var teikt par labu decentralizācijai. Tomēr Krievijā eksistējošais iedalījums 89 pusautonomos reģionos nozīmē arī to, ka ekonomiskajiem noziedzniekiem vai nodokļu nemaksātājiem eksistē 89 iespējamās slēpšanās vietas un 89 izredzes sameklēt tādu korumpētu reģionālo valdību, kas tiem palīdzēs. Lielās kompānijas var izspēlēt federālo valdību pret reģioniem un reģionus pret federālo varu. Tajā pašā laikā centram ir jātirgojas ar reģionālajiem līderiem, kuri var piedraudēt ar atdalīšanos, lai izspiestu palīdzību, izlaupītu federālos nodokļus un savās rokās pārņemtu federālo policiju vai pat teritorijā esošās armijas vienības. Reģionālie gubernatori ir tieši vai netieši ievēlēti, un centrālajai valdībai nav iespēju tos atcelt. Tajā pašā laikā lielas pārmaiņas likumdošanā bieži vien ir iespējams bloķēt parlamenta augšpalātā, kas sastāv no reģionālajiem pārstāvjiem un kas var uzlikt veto Domes pieņemtajiem likumiem. Veto ir atceļams vienīgi ar divu trešdaļu atkārtotu balsojumu Domē. Ikviens, kurš jūtas pārsteigts par to, kādēļ centrālajai valdībai ir tik grūti iznīdēt korupciju Krievijas federālajā valstī, varētu pajautāt sev, kādēļ tik grūti bija likvidēt verdzību un vēlāk segregāciju federatīvajās Savienotajās Valstīs.

Otrkārt, lai gan politiskā korupcija reizēm tiek uzskatīta par Krievijas pašreizējās vadības personisku trūkumu, tā tomēr ir tikai funkcija tam fonam, kura priekšplānā nākas darboties šiem līderiem — vienalga, vai tie pēc dabas ir godīgi, vai arī mantrausīgi. Tik nabadzīgās valstīs, kāda ir Krievija, kurām ir decentralizēta politiskā struktūra un kurām ir neliela demokrātijas un tirgus atvērtības pieredze, allaž valda plaša korupcija — par to var pārliecināties, tikai uzmetot skatienu apkārtējai pasaulei, turklāt to apstiprina arī statistikas dati. Pret šādu noteicošo faktoru viena vadītāja personīgā integritāte neko daudz palīdzēt nevar. Ja šīs iezīmes Krievijā strauji nemainīsies, tad plaša mēroga korupcija arī jaunajam prezidentam ierobežos iespējas īstenot viņa izvēlēto politisko virzienu.

Treškārt, Krievijā milzīgas dabas resursu vērtības ir koncentrētas tikai dažos reģionos. Hantu—mansu un Jamalas—ņencu autonomie apgabali Sibīrijā ražo četras piektdaļas Krievijā iegūtās naftas un vienu piektdaļu pasaules naftas ieguves apjoma. Sahas republikā iegūst vienu ceturto daļu visas pasaules dimantu. Padomju laikā rūpniecības struktūra dabas resursu ieguves sektorā bija lielā mērā koncentrēta; hierarhijas augšgalā bija milzīgie ieguves kombināti. Padomju laikā gāzes ieguvi organizēja Gāzes ieguves ministrija. Šodien gāzes ieguvi kontrolē ministrijas daļēji privatizētais pēcnācējs Gazprom. Iespējams, ka šāda koncentrācija ekonomiskajā ziņā ir racionāla, jo arī starptautiskie naftas un gāzes konglomerāti, kas darbojas tirgus saimniecībās, nav nekādas mazas iesācēju firmas.

Šī ģeogrāfiskā un rūpnieciskā koncentrācija nozīmēja, ka tie, kuriem pēc padomju ēras koncerta beigām izdevās iesēsties vislabākajās vietā, tūdaļ kļuva par miljonāriem. (1980. gadu nogalē centrālā valdība praktiski zaudēja iespēju atlaist no darba uzņēmumu direktorus.) Sekundārs bija jautājums par to, vai šie izejvielu baroni sarausa mantu mafijas apsēstajā Gorbačova laika valsts saimniecībā, vai arī mafijas apsēstajā Jeļcina laika tirgus saimniecībā. Ekonomisko "oligarhu" rašanās praktiski nebija izbēgama. Tas, ka Viktors Černomirdins, Gorbačova gāzes rūpniecības ministrs, kļuva par Jeļcina premjerministru 1992.gada nogalē, tikai norāda, kā kontrole pār dabas resursiem nolīdzina ceļu politiskajai ietekmei.

Ceturtkārt, Krievijā ir prezidentālā sistēma, kas — gluži tāpat kā Savienotajās Valstīs — prezidentam negarantē vairākuma atbalstu parlamentā. Kad, kā ir noticis visu 1990. gadu laikā, prezidentam pretī stāv naidīgais parlamenta vairākums, tad nav ko gaidīt lielas politiskās pārmaiņas. Kaut gan prezidentam ir tiesības valdīt ar savu rīkojumu palīdzību daudzās jomās, viņš to var darīt vienīgi tādos gadījumos, kamēr klusē likumi, turklāt viņa dekrētus parlaments var atcelt. Šie divi Maskavas varas centri darbojas kā magnēti rūpniecības lobistiem, kuri var izspēlēt Domi pret prezidentu gluži tāpat, kā viņi izspēlē centrālo varu pret reģionālajiem līderiem.

Ir jāšaubās, vai kāds no minētajiem ierobežojumiem tuvākajā nākotnē izzudīs. Konfliktus starp parlamentu un prezidentu uz laiku varētu ierobežot tas, ja abi tiktu ievēlēti ar līdzīgiem mandātiem. Taču Krievijā neeksistē spēcīgas partijas, kas spētu nodrošināt disciplīnu politiskajā konkurencē un šādas pauzes varētu izrādīties īslaicīgas. Nedz politisko decentralizāciju, nedz arī resursu koncentrāciju reģionos nav iespējams viegli mainīt. Skumjā, bet neizbēgamā prognoze ir tāda, ka bez liela apjoma ārvalstu investīcijām un straujas ekonomiskās izaugsmes Krievija arī turpmāk būs bloķēta politiska sistēma, kurā lielais bizness izmanto konfliktus starp valsts pārvaldes atzariem un dažādajiem valdības līmeņiem un kur politiskajiem līderiem ir jāslēdz darījumi ar pašu nelabo, lai tikai varētu panākt kaut mazāko uzlabojumu ieviešanu.

Izaicinājumu Rietumu valstu attiecībās ar Krieviju nākamajos dažos gados īsumā var formulēt ar vienu jautājumu: kā vislabāk apieties ar kailo karali? Pirmajā amata gadā jaunajam Krievijas prezidentam un viņa atbalstītājiem nāksies saprast, ka viņu cerības panākt strauju izrāvienu ir veltīgas. Karalis, kura kailums ir ticis atklāts, vismaz sākumā būs aizņemts, mēģinot sameklēt kaut vai kādas drēbes, kas droši vien novedīs pie pretrietumnieciskās retorikas saasināšanās. Paradoksāli, bet šāda retorika apslēps vēl lielāku gatavību atgriezties pie draudzīgajām attiecībām ar Rietumiem — taču tikai tad, ja būtu iespējams atrast kaut kādu paņēmienu, kā to izdarīt, nezaudējot pašcieņu. Šī nepieciešamība saņemt palīdzību no ārpuses varētu radīt iespējas Rietumu diplomātijai iegūt patiesi nozīmīgas piekāpšanās no Krievijas puses, par to pretī sniedzot simboliskus žestus un nelielu materiālo palīdzību.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!