"Mūžības simboli arvien tie paši mirdz — gaiša saule un silta sirds"

Aspazijas 135.dzimšanas dienā Zaļeniekos, Zemgalē, Latvijā

Rīt, 25.martā, ar literāri muzikālu uzvedumu "Mums atkal spārnos jāceļas" Rīgas Latviešu biedrības Lielajā zālē izskanēs Aspazijas 135.dzimšanas dienas svinības. Kopā ar Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisiju un Atbalsta fondu to rīko Teātra komisija, kurā tās darbības pirmsākumos strādājusi arī Aspazija. Par viņas slaveno Prologu biedrības jubilejas izrādei Rūdolfs Blaumanis toreiz rakstīja: "Nekad agrāk no latviešu teātra skatuves nav skanējuši tik daiļskanīgi, cildena patosa spārnoti un skaistu domu un tēlu pārpilni panti! Mēs domājam, ka neierindosimies viltus praviešu skaitā, jau šodien pareģodami, ka šī dzejniece aicināta nākotnē radīt nozīmīgus darbus!" Izrādē, kuras režisors ir Oļģerts Šalkonis, piedalīsies Zane Jančevska un Ģirts Jakovļevs, Lilija Zilvere un Gunārs Stade. Dziedās Rīgas Latviešu biedrības jauktais koris, kas dibināts pirms 130 gadiem.

Aspazijas dzimšanas dienā — 16.martā — notika piemiņas brīdis dzejnieces atdusas vietā Raiņa kapos un atceres sarīkojums Raiņa un Aspazijas mājā Baznīcas ielā. Lija Brīdaka lasīja savu dzejoli "Spīdolas vārdi", kurā pazīstamās Raiņa dzejas varones balsī tik skaidri jaušams Aspazijas personības starojums. Kas būtu Rainis bez Aspazijas? Un kas būtu Aspazija bez Raiņa? Šo Lijas Brīdakas rosināto pārdomu pavedienu tālāk šķetināja arī Olga Lisovska un Saulcerīte Viese. Aspazija bija tā, kas Raini atmodināja, uzjundīja kā dzejnieku, liekot viņam noticēt savam talantam, iesveļot viņā lielu cilvēcisku mīlestību un mudinot audzēt sevī mazo puisīti — Prieciņu. Rainis bija ļoti paškritisks, turklāt aizrāvies ar politiskām idejām. Aspazija viņam pirmām kārtām nozīmēja labestību, liekot atzīt, ka neviena sociālā mācība nav nekā vērta, ja nav jaunas ētikas. Garajos trimdas gados viņa prata tikt galā ar pastāvīgajām materiālajām rūpēm, radīt mājīguma sajūtu. Pēc atgriešanās dzimtenē Aspazija visiem spēkiem uzturēja sabiedrībā Raiņa lielumu un, kad palika viena, godam aprūpēja dzejnieka literāro mantojumu. Kas Aspazija būtu bez Raiņa? — Noteikti ar savu lielu vietu pasaules literatūrā. Bet ar Raini viņas dzeja un doma kļuva drošāka un plašāka, ieguva lieluma, dziļuma dimensiju. Tas būtu cits Rainis, un tā būtu cita Aspazija, ko mēs pazītu, ja viņi nebūtu sastapušies. Šī divu lielo personību divvienība bijusi ārkārtēja, sevišķa likteņa velte viņiem abiem, mums visiem un pasaulei.

Tālu ceļu uz Aspazijas atceres svētkiem bija mērojusi tulkotāja un rakstniece Astrīda Stānke. Dzimusi Priekulē, viņa deviņu gadu vecumā kopā ar vecākiem emigrējusi uz Vāciju un 1949.gadā izceļojusi uz ASV. Pirmo ceļojumu uz Latviju viņa sev uzdāvinājusi 1977. gadā . Laimīgā kārtā satikusies ar Saulcerīti Viesi, kas reizē bijusi sastapšanās ar Raini un Aspaziju. Jau pēc diviem gadiem Astrīdas Stānkes tulkojumā iznācis Raiņa "Zelta zirgs" un mazliet vēlāk — Aspazijas "Sidraba šķidrauts" un "Zalša līgava" kopā ar dzejniecei veltītu apceri. Grāmatas nosaukums — "Aspazija. Viņas dzīve un viņas drāma". Pašlaik Amerikā top plaša rakstnieku biogrāfiju enciklopēdija, kurai Astrīda Stānke sagatavojusi rakstus par Aspaziju, Jāni Jaunsudrabiņu, Kārli Skalbi un Rūdolfu Blaumani.

Šajā sarīkojumā pie Aspazijas dzimšanas dienas kliņģera risinājās sarunas, kā pie katra no mums atnākusi Aspazijas dzeja, Māra Zālīte nolasīja savu sarkastisko vīziju par to, kā mums vajadzētu atzīmēt un kā mēs diemžēl neatzīmējam visu laiku izcilākās latviešu dzejnieces jubileju, kas jo bēdīga ir ar to, ka kopš Aspazijas 130.dzimšanas dienas, kad pārdomu raksts tapis, nekas būtisks uz labo pusi nav mainījies. Vistuvāk dzejnieces jūtu bezdibeņiem un mīlestības bezgalībai veda pašas Aspazijas dzeja, ko no 1933.gadā izdotā un brīnumainā kārtā reti citētā krājuma "Dvēseles ceļojums" lasīja Amanda Aizpuriete.

Viskuplāk Aspazijas dzimšanas dienas atcere tika svinēta dzejnieces dzimtajā pusē - Jelgavā un Zaļeniekos. Necerētu atsaucību bija radis jau laikus izsludinātais Zemgales novada literārās jaunrades konkurss. Stāstiņi, esejas, dzejoļi, pat kāda luga. Četrpadsmit autori izpelnījās atzinību, bet seši paši veiksmīgākie kā balvu saņēma Roalda Dobrovenska gāmatu "Rainis un viņa brāļi" ar visu autogrāfu. Rakstnieks kopā ar dzīvesbiedri Veltu Kaltiņu piedalījās arī atceres sarīkojumā Jelgavā un bija nepajokam pārsteigts par brīnišķīgo literāro kompozīciju, ko Jelgavas teātra režisore Lūcija Ņefedova ar savu saimi bija pratusi izvilināt no viņa grāmatas, savijot vienā pavedienā tās epizodes, kur minēta Aspazija.

Atceres pasākumi Zemgalē turpinājās četras dienas, un katra diena bija īpaša. Pavisam īpašs bija Spīdolas skolas audzēkņu Aspazijas lugas "Ragana" uzvedums dzejnieces dzimtajās Daukšu mājās ar īstu raganu nakti noslēgumā, kur viesi sēdās pie "zelta" galdiem un ēda no "sudraba" traukiem, raganas (un ne viena vien) atjāja uz slotām un viss bija noslēpumaini un pietiekami briesmīgi.

Svētki kulminēja svētdien, 19. martā, ar literāru sarīkojumu Zaļenieku Kultūras namā. Tā noskaņu labi raksturoja Māra Misiņa: "Man ir liels gods piedalīties šajā rituālā. Es to tieši tā izjūtu - kā rituālu, kā mazu dievkalpojumu, godinot Aspaziju, godinot kultūru valstī, mūsu novadā, katrā cilvēkā."

Šajā vakarā tika sumināti literārā konkursa uzvarētāji un apsveikumus saņēma jaunā Aspazijas prēmijas laureāte Anna Rancāne. Kopš šī apbalvojuma iedibināšanas kā laureātes Zaļeniekos sveiktas Saulcerīte Viese, Māra Zālīte un Māra Misiņa. Saulcerīte Viese kā viena no gudrākajām un čaklākajām Raiņa un Aspazijas literārā mantojuma un dzīves gājuma pētniecēm aicināta arī šajos svētkos stāstīt par Aspaziju. ( referātu skat. zemāk )

Māra Misiņa savukārt pasniedza balvas konkursa uzvarētājiem. Kopā ar Saulcerīti Viesi viņa vērtējusi četrpadsmit labākos no konkursam iesniegtajiem 130 darbiem, nākot pie secinājuma, ka labus vārdus būtu pelnījis ikviens: "Iepriecināja it visi izlasītie darbi. Autori raksta vienkārši, sirsnīgi, asprātīgi, ar savu domu."

To, ka šogad Aspazijas prēmiju piešķirta dzejniecei Annai Rancānei, zālē visi jau zina - par to jau ziņojis radio, rakstījusi prese. Tomēr, kad Jelgavas rajona padomes priekšsēdētājs Daumants Olte un Zaļenieku pagasta vecākais Ojārs Briedis ar pateicības vārdiem un krāšņiem ziedu pušķiem sveic jauno laureāti, daudziem ir asaras acīs. Annu Rancāni te lasa un mīl liels un mazs. Zaļenieku pagasta bibliotēkas vadītāja Arita Liepiņa par viņu sagatavojusi jauku fotogrāfiju un grāmatu izstādi, skolotāja Elizabete Leite - sirsnīgu stāstījumu par Annas dzejas pasauli, ko viņa nobeidz ar atgādinājumu: "Anna Rancāne pie lasītāja nāk ar atklātu sirdi, ar lakatā stūrī iesietu nenotērētu maigumu. Savu dzejas puķi viņa nepasniedz vāzē uz galda, katrs pats ir aicināts meklēt puķi Annas dzejas dārzā."

Anna Rancāne ir mērojusi ceļu no Daugavpils, jo ikdienā viņa ir laikraksta "Latgales Laiks" redaktore un maizi pelna ar dzejai ne visai labvēlīgo žurnālistes darbu.

Anna Rancāne runā klusi un sirsnīgi, vārdi ir maigi un stipri — kā viņas dzeja: "Te skanēja Aspazijas dziesmiņa "Mazā sirmā kumeliņā". Man bija tāds izšūts tepiķītis pie gultas. Un tas bija mans pirmais dzejolis. Žēl, ka tagad bērni pavisam maz dzejoļu zina no galvas. Tajos ir tik liela sirsnība, tik liels mīļums. Aspazija un Rainis viens bez otra nevarēja, viņi bija divas zvaigznes Latvijas debesīs. Bet pašlaik man jādomā par diviem citiem dzejniekiem. Kad piedzima Rainis un Aspazija, viņiem bija jau piecpadsmit. Tie ir Auseklis un Pīters Miglinīks. Šogad viņu 150.dzimšanas dienas atcere. Dzīvē viņi nesatikās, bet viņi domāja vienu domu. Gaismu sauca, gaisma ausa, augšā cēlās Gaismas pils... Ausekļa dziesma dzīvo, to dzied Dziesmu svētkos. Pītera Miglinīka dziesmas izplatījās rokrakstos vai tautas mutē un līdz mums nonākuši tikai viens divi dzejoļi. Bet viņš tāpat sauca gaismu, viņam varbūt bija vēl lielāka apredzība dota. Viņi būtu varējuši satikties un strādāt kopā, ja Latvija nebūtu toreiz bijusi sašķelta. Tagad viņi satiekas uz mana rakstāmgalda."

Pirms lasīt savus jaunākos dzejoļus, Anna Rancāne ar lielu pietāti norunā sava novadnieka Pītera Miglinīka līdz mums nonākušās dzejas rindas. "Brīvi mēs kļūstam, iemīlot, mirstot un varbūt dzeju rakstot" — saka Anna, metot tiltu uz Aspazijas dzejas pasauli.

Vakaru vainagoja Raiņa un Aspazijas saruna "Ir dienas pilnas tava tuvuma". Tā bija brīnumaina veldzēšanās abu dzejnieku daiļrades dārzos, kur klausītājus ieveda Lūcija Ņefedova ar Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra aktieriem.

Šī sarīkojuma dvēsele bija Dzintra Zimaiša — valsts kultūras inspektore Jelgavas rajonā. Vaicāta, kāpēc Zaļeniekos Aspazijas atceres pasākumi nekad neizpaliek un vienmēr tik labi izdodas, viņa sacīja: "Zemgale savus novadniekus tur godā. Tikko atzīmējām arī Elzas Stērstes 115.dzimšanas dienas atceri. Zaļeniekos Aspazijas piemiņu uztur dzīvu tādi nemiera gari kā skolotāja Liliāna Štauere, bibliotekāre Arita Liepiņa un Daukšu jaunie saimnieki — Madlēna un Tālivaldis Bratkus."

Daukšas no laika gala piemeklējušas dažādas likstas un nedienas. Tā māja, kur piedzima Rozenbergu Elza, vēlākā dzejniece Aspazija, nodega, kad viņa Jelgavā gāja skolā. Māju, ko vecāki uzcēla uz tās pamatiem, vēlāk kopā ar saimniecību pārdeva Elzas pirmais vīrs Maksis Valters, pats ar visu naudu aizlaizdamies uz Ameriku. Kolhozu laikos te tikušas iemitinātas septiņas ģimenes, lielākie slaisti no visas apkaimes. Jelgavas novada skolotāji gan izmisīgi centušies ierīkot te kādu dzejnieces piemiņas telpu, bet to vienmēr nācies tūlīt arī slēgt. 1985. gadā Daukšās tika atklāts muzejs, bet kad Latvija kļuva neatkarīga, no Lietuvas ieradās mājas īpašnieki un muzeju atkal slēdza. Pagastam māju izdevās atpirkt, grūtāk bija atrast cilvēkus, kas būtu gatavi sākt pagalam nolaistās saimniecības un mājas atjaunošanu, un uzņemties tās apsaimniekošanu. Madlēna un Tālivaldis kopā ar meitu Martu un dēlu Rūdolfu ir jauna un stipra ģimene. Viņi apņēmušies izpirkt no pagasta Daukšas ar visu zemi, saimniekot te un izveidot arī muzeju. Par ceļavārdiem viņi izvēlējušies pašas Aspazijas atziņu: "Mēs nedzīvojam sev vien un arī nemirstam sev vien. Mums jānes tālāk laika uzdevums. No drupām jāuzlasa tās vērtības, no kurām dzīve vēl tālāk varētu zelt."

Pašlaik Daukšās pati skaistākā ir pirtiņa. Cits viss vēl tapšanas stadijā. Pa bezsaimnieku laikiem te ne vien izlaupītas savulaik rūpīgi vāktās Aspazijas piemiņas lietiņas, bet pat nokurinātas ēkas koka daļas, kam vien varēts tikt klāt. Arī sijas nācies likt jaunas, jo tās dažviet bijušas nodrāztas zīmuļa resnumā. Viss nāk lēni, ar grūtībām. Taču piemiņas istaba Aspazijai jau daudzmaz iekārtota. Šai dienā skaistu dāvanu nākamajam muzejam atnesa kolekcionārs Modris Ziemelis. Viņš Madlēnai nodeva Aspazijas dzejoļu krājuma "Saulains stūrītis" pirmizdevumu ar Jāņa Jaunsudrabiņa ilustrācijām. Jānovēl, lai Daukšas atkal kļūst par saulainu stūrīti — gan jaunajiem saimniekiem paaudžu paaudzēs, gan visiem tiem, kas meklē un meklēs ceļu pie Aspazijas un viņas dzejas.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Foto: Arnolds Viesis

Aspazijas prēmijas laureātes Saulcerīte Viese, Anna Rancāne, Māra Misiņa

Jaunā laureāte Anna Rancāne: