PĒC CEĻA

No Ķīnas Lielā mūra var tālu redzēt

Turpinājums.

Sākums "LV"13.11.98., nr. 341/342,

un 26.11. 98., nr. 351

Ķīnā joprojām ir cieņā arī senā tautas māksla. Tautas deju ansambļu skate Rīgas partnerpilsētā Sudžoā

Arī miermīlīgajiem bruņurupučiem — namdurvju sargiem — pēc sensenas ķīniešu tradīcijas piešķirts bargs izskats

Latvijas žurnālisti pie Austrumu pērles — Šanhajas televīzijas torņa, kas ir augstākais Āzijā un trešais augstākais pasaulē. No kreisās: Latvijas TV galvenā redaktore Gunta Līdaka, Latvijas radio galvenais redaktors Imants Rākins un "Latvijas Vēstneša" ārpolitikas redaktors Jānis Ūdris

"Ekonomiskās reformas mēs sākām ļoti uzmanīgi," saka Ķīnas Starptautiskās saprašanās veicināšanas asociācijas ģenerālsekretārs, profesors U Sintans

Ķīnu nevar salīdzināt ar Padomju Savienību. — Šos vārdus man iznāca dzirdēt vēl pirms sava pirmā Ķīnas Tautas Republikas apmeklējuma 1995. gadā. Par šo aksiomātisko patiesību es arī pats pārliecinājos jau 1995. gadā, pirmajās dienās Pekinā. Kaut arī Pekinā pavīd zināma, virspusēja līdzība ar PSRS laiku Maskavu, jo daudzas 50. gadu celtnes, šķiet, tapušas padomju arhitektūras ietekmē. Taču tā ir tikai šķietama līdzība. 12 miljonu Pekinā gandrīz tikpat strauji kā par miljonu iedzīvotāju lielākajā Šanhajā tagad apbrīnojami strauji slejas supermoderni debesskrāpji.

Otrs šķietamās līdzības elements ir Ķīnā tik daudzās vietās skatāmā sarkanā krāsa. Sarkani transparenti, karodziņi vai gluži vienkārši sarkanas lentītes pie limuzīnu antenām vai velosipēdu stūres. Lielajos veikalos pircējus pie ieejas sagaida slaidi noaugušas skaistules ar sarkanām lentēm pār plecu. Taču uzrakstiem uz lentēm ar politiku parasti nav nekāda sakara. Sarkanā ķīniešiem ir svētku, kāzu krāsa — tāpat kā mums baltā.

Tomēr atšķirība starp manas — pirmās pēckara — paaudzes pieredzi mūsu okupētājvalstī PSRS un Ķīnas vērojumiem ir daudz būtiskāka. Tā redzama cilvēku sejās. Viņu noskaņojumā. Cilvēku ikdienas ritmā.

Neviens neslaistās — visi strādā. Neviens nav niknuma pilns — visi cilvēki laipni, varbūt mazliet kautrīgi smaida. Nekur nav rindu. Pie lielveikalu durvīm pircēju piesaistīšanai stāv slaidas skaistules ar uzrakstiem "Laipni lūdzam!" uz sarkanajiem plecu apsējiem.

Nekur neredz piedzērušos — šo tik tipisko padomju impērijas elementu. Radās pārliecība, ka dzērāju Ķīnā gluži vienkārši nav.

"Vai jūs no rīta paskatījāties pa sava viesnīcas numura logu?" tiekoties Pekinā, man pavaicāja mūsu valsts pagaidu pilnvarotais lietvedis Pēteris Pildegovičs, Latvijā pazīstams sinologs. "Ko jums šī aina atgādināja?"

Atzinos, ka ik rītu Pekinā pamostoties, es mēdzu labu brīdi stāvēt pie loga un no sava devītā stāva vērot lejā ņirbošo ielu. Skatīties, kā visos virzienos un tomēr apbrīnojamā kārtībā šaudās velosipēdisti. Lielākā daļa — ar kādu vedamo. Ar mantu saini tirgum, produktiem ģimenes galdam. Skārdnieks ved notekcaurules, maiznieks — pīrādziņus. Tētis ar velosipēdu ved koši sapostu mazuli uz skolu — vēl viena tipiska mūsdienu Ķīnas aina.

Izrādījās, mums abiem ar Pēteri Pildegoviču šie rīta vērojumi izraisījuši līdzīgas asociācijas — salīdzinājumu ar darbīgu skudru pūzni, kurā katrs lielās saimes loceklis pūlas pēc labākās sirdsapziņas, kopumā veidojot apbrīnojamu un no malas pat grūti aptveramu kārtību.

Neņemos apgalvot, ka šis ir visveiksmīgākais salīdzinājums. Kaut arī latviešiem skudra allaž bijusi čakluma simbols. Varbūt ķīniešu mitoloģijā tas ir citādi— jo šeit valda pavisam atšķirīgi principi. Piemēram, bargie un pat baismīgā veidola pūķi pie imperatora pilīm un arī necilākiem namiem, kā arī neskaitāmajās suvenīru tirgotavās ķīniešiem nozīmē mieru un drošību. Un kā mājas sargus ķīnieši tos apvelta ar labestīgiem pateicības vārdiem.

Ķīniešu pūķi nekad nav sastopami pa vienam, bet allaž pārī: viņš un viņa. Īpašs ķīniešu domāšanas paraugs ir arī abu ārēji bargo radījumu atšķirība. Vairums eiropiešu tā arī neprot noteikt, kurš no pūķiem pieder pie stiprā, kurš — pie daiļā dzimuma, jo abi mums izskatās vienlīdz biedējoši. Un ir arī aplami pašos pūķos meklēt ārēju atšķirību. Būtiskais ir viņu darbībā vai, precīzāk, viņu vērtību kritērijos: vīrišķais pūķis atbilstoši ķīniešu tradīcijai uzlicis ķepu uz lodes — varas simbola, kamēr pūķu "mamma" ķepu tur uz pūķu mazuļa.

Varbūt tieši tradicionālais ķīniešu drošības simbols pūķu pāris — ir atslēga šīs valsts mūsdienu būtības rašanai. Spēcīga, mums neierasta un tādēļ it kā biedējoša — tāda nezinātājam joprojām varētu likties pasaules lielākā valsts Ķīna, kurā dzīvo piektā daļa visu planētas iemītnieku. Taču, dziļāk ieskatoties, svešais koloss izrādās dziļi cilvēcīgs un savā darbībā loģiski motivēts. Vien ārējās izpausmēs, vien formā tas dažkārt nesaskan ar mūsu ierastajiem priekšstatiem un domāšanas trafaretiem.

Vadot Latvijas žurnālistu delegāciju, šo rindu autoram gandrīz ik dienu nācās runāt arī oficiālās pieņemšanās: vispirms jau Starptautiskās saprašanās veicināšanas asociācijas vadības mītnē Pekinā, tad Šanhajā šīs organizācijas reģionālajā nodaļā. Mūsu vizītes noslēgumā bija arī augsta līmeņa pieņemšana Rīgas partnerpilsētas Sudžoas municipalitātē un visbeidzot pēc Ķīnas standartiem ļoti augstā tikšanās ar Ķīnas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas starptautisko sakaru departamenta vadītāja vietnieku,viceministru Dr. Cai U.

Visās pieņemšanās namatēvi jau ar pirmajiem savu uzrunu teikumiem tikšanos ievirzīja ļoti atklātā un atbildības pilnā gaisotnē, skarot būtiskākos jautājumus — kas svarīgi abu valstu pastāvēšanai un attīstībai, kā arī Latvijas un Ķīnas divpusējās attiecības.

Šādā gaisotnē, vispirms jau atbilstoši protokolam sakot attiecīgajam namatēvam savu atbildes uzrunu un arī vēlāk risinot sarunu pie svinīgo vakariņu galda, man pašam un, domāju, arī maniem ceļabiedriem bija iespējams atkal pašos pamatos izvērtēt mūsu zemes lielo liktens pavērsienu pirms desmit gadiem. Mūsu tautas lielo izšķiršanos cīņā par savas valstiskās neatkarības atjaunošanu, atsedzot arī padomju impērijas vājumu un paātrinot tās sabrukumu. Vienlaikus ar Baltijas tautu dziesmoto revolūciju sabruka visa mākslīgi konstruētā, ar durkļiem radītā un tankiem sargātā sociālistiskās sadraudzības nometne, un cilvēcei radās pamatoti jautājumi: Kas notiek pasaules lielākajā valstī, kur Komunistiskā partija joprojām ir valdošā? Cik stabila ir šī valsts? Kāds pamatojums ir šai varas kontinuitātei?

Liekas, visuzskatāmāko atbildi sniedz ķīniešu gaišās, priecīgās sejas . Pēc 1995. gada jau otro reizi apmeklējot Ķīnu, varēju pārliecināties, ka šajos trīs gados dzīves līmenis valstī ir būtiski paaugstinājies. Toreiz svētdienās Tjanmeņas laukumā, pašā Pekinas sirdī vēl varēja redzēt tūkstošiem trūcīgā vienveidībā — tumšzilos vateņos un armijas parauga ausainēs — tērptus lauciniekus, kas bija atbraukuši varbūt pirmo reizi mūžā ekskursijā uz galvaspilsētu. Tagad arī laucinieki bija daudz labāk ģērbti, un varēja redzēt, ka nevienam šis vairs nav pirmais brauciens uz Pekinu. Bet jaunās pekinietes vēl pirms trim gadiem tik izplatītās vīriešu parauga bikses un atturīgās jakas šajā laikā nomainījušas pret pasaules jaunākajai modei atbilstošu apģērbu.

Šoreiz Ķīnā sarunās par ikdienas problēmām neviļus sākām salīdzināt, cik pelna ķīnieši un cik mēs Latvijā. Un cik tērējam ikdienas vajadzībām. Pirmā pozīcija visumā ir par labu Latvijai — Pekinā un Šanhajā strādnieku un kalpotāju alga caurmērā svārstās no 800 līdz 1600 juaņiem (100 līdz 200 ASV dolāru). Ķīnas un ārvalstu kopuzņēmumos gan algas ir vismaz divreiz lielākas — ap 400 dolāru mēnesī. Bet ikdienas vajadzībām ķīniešiem vajag daudz mazāk naudas, nekā mums Latvijā.

Protams, bez problēmām jau dzīve nav nekur. Taču ķīniešu ikdienā strauji mainās vērtību kritēriji. Piemēram, joprojām gan ir godā senā paraža, ka jaunlaulātie kopīgu dzīvi sāk ar vecāku gādātu pūru. Taču, ja agrāk vecāki bērniem pūrā līdzi deva dvieli un palagu, tagad pūrā jābūt jaunākā modeļa televizoram vai videokamerai. Arvien vairāk ir ģimeņu, kurās pārticības simbols ir automašīna. Kā viņu vecāku vai vecvecāku laikos velosipēds.

"Upei pa braslu pāri ejot, vajag uzmanīgi taustīt gultni gan ar vienu, gan otru kāju"

Šis Dena Sjaopina izteiciens šodienas Ķīnā ir īpašā cieņā. Varbūt tāpēc, ka gigantiskā valsts guvusi smagu mācību ar neveiksmīgo "lielā lēciena" eksperimentu. Neveiksmīgais Ķīnas 50.gadu eksperiments savā laikā kalpoja par tematu ilgstošai nievājošai padomju pretķīnas propagandai. Taču laikam gan ir pašam jāredz ķīniešu apbrīnojamais čaklums un jāaptver šīs valsts gigantiskie cilvēku resursi, lai pat šis ar zinātniskiem aprēķiniem nenodrošinātais eksperiments vairs neliktos tik neloģisks. Protams, tas bija sasteigts, propagandistiski pārspīlēts un nesa ķīniešu tautai smagus pārbaudījumus. Tomēr šis posts nespēja pat līdzināties masveida badam auglīgajā Ukrainā, ko trīsdesmito gadu sākumā bija īpaši izraisījis staļiniskais režīms čaklāko zemkopju iznīcināšanai.

Būtībā Ķīna arī tagad īsteno unikālu, cilvēces vēsturē vēl nebijušu eksperimentu: neatsakoties no vecās, jau tradicionālās politiskās virsbūves, radikāli pārkārto ekonomiku pēc brīvā tirgus principiem.

"Mēs, tāpat kā jūsu valsts, pašlaik esam pārejas periodā, " mums teica Ķīnas Starptautiskās saprašanās veicināšanas asociācijas ģenerālsekretārs, profesors U.Sintans. "No plānveida ekonomikas mēs pārejam uz sociālistisku tirgus ekonomiku. Šī reforma jau norit 20 gadus, un tajā bijuši vairāki posmi: vispirms mēs šo reformu ļoti uzmanīgi sākām laukos, ieviešot ģimenes uzņēmumus. Drīz vien lauksaimniecībā radās darbaspēka pārpalikums — jo laukos taču šī reformu posma sākumā dzīvoja 600 miljoni cilvēku. Reformas gaitā paaugstinoties lauksaimniecības produktivitātei, 200 miljoni cilvēku palika bez darba. Izveidojās masveida emigrācijas draudi. Šajā situācijā mēs sākām veidot ciematu rūpniecības uzņēmumus. Tagad šādās nelielās lauku rūpnīcās jau strādā 120 miljoni cilvēku. Tie ir mazi uzņēmumi ar savu ļoti elastīgu saimniekošanas praksi un ātri spēj pielāgoties mainīgajām tirgus prasībām. Sākumā mēs šiem uzņēmumiem pirmajiem trim gadiem atcēlām nodokļus. Tika dotas arī citas priekšrocības. Tagad daudzi no kādreiz sīkajiem ciematu uzņēmumiem jau izveidojušies par modernām rūpnīcām, kas ražo arī televizorus un citas sarežģītas elektroniskās iekārtas. Ražo arī eksportam. Lauksaimniecība tagad dod apmēram 30 procentus no Ķīnas nacionālā kopprodukta. Un tas ir iespējams ar aizvien mazāku darbaspēku.

Otrs svarīgs reformu posms ir valsts uzņēmumu pārveidošana. Šis process ļoti uzmanīgi sākās 1985. gadā, un līdz pat 1992. gadam šajā jomā nebija lielu pārmaiņu. Mūsu domāšanā joprojām dominēja uzskats, ka brīvs tirgus tomēr ir vienīgi kapitālistiska parādība.

Beidzot 1992. gadā Ķīnas reformu tēvs Dens Sjaopins nāca klajā ar atziņu, ka tirgus ekonomiku var attīstīt arī sociālistiskā valstī. Tad arī tika izvirzīts šis konkrētais uzdevums — radīt sociālistisku tirgus ekonomiku."

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Autora foto

Turpmāk vēl