INFORMĀCIJA

Malks no Leonīda Breikša sapņu un cerību krūkas

Apgāds "Enigma", kas Leonīda Breikša 90.dzimšanas dienā šajā pavasarī lasītājus iepriecināja ar dzejnieka Kopoto rakstu pirmo sējumu, laidis klajā viņa dzejas izlasi "Vēlreiz nākšu" Beatrises Cimermanes sakārtojumā. Kā ievadvārdos atzīmē literatūras zinātnieks Ilgonis Bērsons, Leonīds Breikšs pieder pie dzejniekiem īsmūžniekiem, kuriem ar dažiem darbiem izdevies iegūt garīgo nemirstību. Ticību savas dvēseles nemirstībai dzejnieks izteicis arī dzejolī, kas devis nosaukumu šim krājumam. Tajā ir rindas:

Kaut es nezinu, es tomēr jūtu—

Šurp tā vēlreiz nāks un vēlreiz dzims...

Krājuma pamatu veido patriotiskā dzeja, kas Atmodas laikā ieguva otro elpu. Sevišķi populāra kļuva viņa "Lūgšana" ("Kungs, kas zāles čukstus dzirdi..."), kuru, balsij aizlūstot, Ieva Akurātere dziedāja arī 1988.gada lielajā manifestācijā Mežaparkā.

Leonīda Breikša patriotiskās dzejas spēks ir patiesa, neuzspēlēta pacilātība, kas sakņojas savas zemes mīlestībā, paļāvībā uz nākotni, uz gaismas uzvaru. Grāmatā ir arī izjusta dabas lirika un gaišas un smeldzīgas dziesmas mīlestībai.

Ieskatam — sakārtotājas pēcvārds, mazliet saīsināts.

"LV"

Liriķis un Atmodas simbols

1937.gadā iznāca "Latviešu literatūras vēstures" VI sējums. Tā virsredaktors bija filoloģijas doktors Ludis Bērziņš. Te pašu jaunāko autoru vidū, kuru vārds toreiz sabiedrībā bija kļuvis zināms pavisam nesen, atrodams arī Leonīds Breikšs, kam tikko iznākuši divi dzejoļu krājumi: "Skanošie ūdeņi" (1931) un "Manu sapņu zeme" (1935). Alfonss Francis, raksturojot Breikšu, uzsvēris viņa dabas lirisko būtību, dzīvespriecīgo pasaules skatījumu ar aicinājumu atpakaļ uz lauku sētu, bet vēlāk — otrajā krājumā — pieaugošo kluso smeldzi līdzās vārdu rotaļīgajai mūzikai. Atzīstami vērtētas L.Breikša balādes, spēcīgi vēsturiski dzejojumi, minēta daļēja Edvarta Virzas ietekme. Himnisko dziesmu vidū īpaši izceltas: Himna, Piemiņa, Varoņi Brāļu kapos.

Nedaudz gadu vēlāk — 1942.gadā —, kad iznāk L.Breikša trešais krājums "Dziesmas zemei un debesīm", dzejnieka moku ceļš jau izzudis tālu austrumos — cietumu un vergu nometņu mūžīgajā tumsā.

Krājuma īsajā ievadā, vēl cerēdams uz dzejnieka atgriešanos, Anšlavs Eglītis saka: "Atziņa, ka labais un gaišais mūžīgs, bet ļaunais pārejošs, caurstrāvo visu Leonīda Breikša dzeju. Viņu pašu pazinām kā apskaužami viengabalainu cilvēku. Patiesi reliģiozs, ar augstu atbildības sajūtu, viņš tuvojās ļaudīm ar sirsnību, dzīves uzdevumiem — ar dziļu nopietnību."

Šie vērtējumi no dzejnieka paša dzīves laika šeit minēti kā šodien joprojām atzīstami un vērā ņemami. Cik daudz mūsdienu latviešu sabiedrība zina par Breikšu? Pēc ilgajiem klusēšanas un aizlieguma gadiem, kad dzejnieka vārdu ne minēt nedrīkstēja un viņa grāmatas, ja kādam tās mājās bija, vajadzēja noslēpt grāmatplauktu visdziļākajā stūrī, beidzot 1991.gadā — mūsu trešās atmodas sākumā — iznāca izlase "Gaismas ceļš" Janīnas Kursītes sakārtojumā un vērtējumā. Tas arī ir vienīgais Breikša dzejas izdevums, kopš viņa vārds atkal nodots atklātībai.

Izlase "Vēlreiz nākšu" tiek izdota vienlaikus ar L.Breikša Rakstu I sējumu kā veltījums dzejnieka 90. dzimšanas dienai. Ar šo dzeju atlasi izdevēji vēlas uzrunāt tieši jauno audzi — lai tie, kas dzīvē sāk jaunu gaitu, te gūtu spēka vārdus ceļam, kur zem kājām "Zeme labā un svētā", bet augšup "viz zvaigznēs mirdzošs nams". Ne velti pēdējam krājumam L.Breikšs devis nosaukumu "Dziesmas zemei un debesīm".

Dievs — daba — tēva sēta — dzimtene — tie ir meti, kas cieši saausti Breikša dzejas audumā.

Kad esmu pie Tevis,

Liekas man — es esmu tēva sētā,

Zeme man apkārt smaržo,

Zeme labā un svētā.

Leonīda Breikša dabas tēlu personifikācijās jaušama Friča Bārdas, Plūdoņa rosinātāja ietekme, labestīgs, sirsnīgs tiešums:

Drusku iemērkuši slaidās kājas,

Vītoliņi smej un sarunājas.

– – –

Jaunās liepas savas zaļās sirdis

Sametušas dīķa ūdeņos,

Alksnis melns no paša rīta gaida,

Kad kaut vienu beidzot viņam dos.

("Dīķmalā")

Mīlas lirika ieskanēta dabas metaforās, sapņa izjūtā. Sapņa motīvs vispār raksturīgs Breikša poētiskajai uztverei. Dzejnieks neizlūdzas mīlestību, tāpat kā "druvas tveicē nelūdz lietu".

Sapnis kluss no zemes izdzen ziedu.

Tikai sapņu dēļ ir bērzi plaukst,

Viņu dēļ es Tev šo dziesmu dziedu,

Kūp kad vējā tēva rudzu lauks.

("Es nelūdzos")

Leonīds Breikšs bija iecerējis un sācis strādāt pie krājuma, kam devis nosaukumu "Dziesmas nāvei un dzīvībai". Mūžīgajā nāves un dzīvības maiņā dzejnieks meklē jēgu, piepildījumu savam mūžam. Gara skaidrība, kas vienīgā ļauj tuvoties Dievam, L.Breikša uztverē ir cilvēka galvenais guvums.

Tās dzejas vidū, kas dzejniekam deva popularitāti viņas dzīves laikā, vēl jo vairāk šodien — ir viņa lūgšanas, nemaldīgā pārliecībā sakņotie ticības apliecinājumi. Ticībā "dvēsele izplaukst kā zieds". Lūgšanas Dievam ceļas tepat no tēvzemes altāra. Lūdzot par dzimtenes brīvību, L.Breikšs runā konkrētos, latvietim tuvos tēlos:

"Dievs, ļauj arvien mums zirgus dzirdīt

Pie Ventas, Daugavas.

– – –

Dievs, lieci vienmēr mūsu plostus

Nest Gaujai, Lielupei!"

("Mūsu lūgšana")

Savu pravietisko, himnisko "Lūgšanu" Breikšs uzraksta jau 30.gadu sākumā. Tā ievietota krājumā "Manu sapņu zeme". Šis ir viens no tiem dzejnieka darbiem, kuru dēļ viņu var dēvēt par mūsu tautas trešās atmodas simbolu. Un šodien tā skan aktuālāk nekā jebkad. Vai mums, kas redzējuši sauli, jākrīt naktī atpakaļ? Vai jālūdz Dievs svešā mēlē? Dod mums spēku, drosmi, vienprātību — lūdzas dzejnieks. Visi viņa baisie paredzējumi piepildījās. Un šodien atkal šī lūgšana skan vēl jo spēcīgāk.

1940. gadā jau draudīgajos apstākļos uzrakstītā "Latvieša ticība" nešaubīgi apliecina:

"No katras tumsas droša taka

Mūs pretī saulei vedīs vēl."

Zīmīgs ir dzejolis "Lūgšana par tēvu zemi": te L.Breikšs piesauc Dievu stāvēt klāt "visiem tiem, / Kas stāv par Tēviju un valsti", (..) "Lai viņi cauri laikmetiem / Nes gaišu mūsu tautas vārdu". (Pēc L.Breikša publicistikas var spriest, ka viņš, tāpat kā Rainis, bažījies par valsts iekārtas nepilnību, ja to "nodod šablonisku, viduvēju vīru rokās un atstumj radošos garus" — Raiņa aforismi "Kalnā kāpējs".)

Ne tikai atmiņā "lai svinam dienas lielās" ("18. novembris"), lūk, darbs ir tas, kas "mūs bij izvedis caur visām pusnaktīm" — tā L.Breikšs raksta ievaddzejolī izlasei "Darba dziesmas", kuras viņš pats bija sakārtojis.

"Mēris Piebalgā" ir līdzība — te senais vēsturiskais notikums, kad Vidzemes sētās visapkārt valdīja baiss klusums, būtībā ir aicinājums "zemi krāšņu darināt".

Kur jaunā maiņa mīt?

Kur tie, kas nāks šurp senču vietā,

Lai arkla balstus tvertu cietāk? —

kaismīgi izsaucas dzejnieks ar ticību vērt durvis dzīvajam pavasarim.

(..) Īpaši būtu uzsverama Leonīda Breikša pievēršanās balādēm, vēsturisku notikumu apdziedājumam. Par balādi viņš pats nosaucis dzejojumu "Varoņi Brāļu kapos", atgādinot, ka "Tiem, kas varoņus tur cieņā, / Svētīgs mūžs lai tautai tai."

Leonīds Breikšs dažkārt vērtēts kā dzejnieks, kas tautā pazīstams un atzīts tikai savu nedaudzo spožo patriotisko dzejoļu dēļ. Diemžēl šādi spriedumi izteikti, lielākoties nepazīstot viņa dzeju kopumā — krājumos un periodikā. Breikša dzejai raksturīgs sirsnīgs tiešums, tīkami, bieži neparasti salīdzinājumi, personificējumi. Dzejnieks lietojis dažādas panta formas un ritmus. Doma dzejas tēlā ir skaidra, tajā bieži jaušams tautasdziesmām raksturīgais rāmais miers, gaišums, tuvums dabai, arī Breikša lūgšanās, attieksmē pret Dievu (ne velti viņam tuvi bijuši arī dievturu uzskati).

Un kas to lai zina, cik daudz dzejas aizgāja nebūtībā kopā ar dzejnieku. Viņa moku ceļa liecinieks Mārtiņš Bisters, ar kuru Breikšs bijis kopā Astrahaņas cietumos, atceras, ka dzejnieks gandrīz vai ik rītu kameras likteņbiedriem norunājis kādu nakts domās radošos vārsmu.

"Svēts mantojums" — Leonīds Breikšs — Jānis Norvilis. Šo dziesmu pazīst arī tie, kas varbūt neko nezina ne par dzejnieku, ne komponistu. 20. dziesmusvētkos, kad pēc gadu desmitiem atkal virs Mežaparka priežu galotnēm cēlās un viļņoja sarkanbaltsarkanais karogs, milzīgais klausītāju pulks nešaubīgā pārliecībā un saviļņojumā cēlās kājās — desmitiem tūkstošu balsu skandēts šalca "Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai", kam dzejnieks pats savā pirmajā krājumā, toreiz — 1931. gadā — bija devis nosaukumu "Himna".

Leonīds Breikšs ir atgriezies. Viņš ir atkal mūsu literatūrā, mūsu tautā — ar saviem spēka vārdiem, ar mudinājumu, atgādinājumu, ar ticību brīvā, radošā gara mūžīgumam.

Beatrise Cimermane