Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Karoga vieta - zemnieka sētā, dzimtā, dvēselē (turpinajums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 4.12.1998., Nr. 360 (1421) https://www.vestnesis.lv/ta/id/33218

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par meiteņu kora "Sapnis" panākumiem Prāgā Par Nīderlandes Karalistes delegācijas vizīti Rīgā Par Eirobibliotēku

Vēl šajā numurā

04.12.1998., Nr. 360 (1421)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Turpinājums

no 1.lpp.

Karoga vieta — zemnieka sētā, dzimtā, dvēselē

Un Jetei parasti ir tāds sakāmais:

— Valsts karogam jābūt katrā sētā. Tas nu noteikti. Bet, ja pašiem sava māja un ja vēl aug bērni, tad vajadzētu izšūt arī dzimtas karogu. Tas nemaz nav jādara māksliniekam, katrā ģimenē jau kāds māk ar adatu rīkoties. Un bērna dzimšanas dienā vai lielākos ģimenes godos mastā uzvelk savu karogu. Kad nu pienāks 18. novembris un pacels valsts karogu, bērns gribēs zināt, kam tagad goda diena. Un jūs viņam teiksit: "Šodien ir Latvijas dzimšanas diena!" Bērnam tas paliks atmiņā uz visu mūžu.

Bet attiecībā uz sarkanbaltsarkano karogu Jetiņa sakās būt visvairāk pieredzējusī eksperte:

— Es pa televizoru esmu skatījusies visas olimpiskās spēles. Un vērojusi visu valstu karogus, kad sportisti tos nes atklāšanas parādē. Tik lepns karogs kā mums nav nevienai citai valstij. Tāds cildenums, tāds atturīgs skaistums. Nekādu burtu vai lieku izgreznojumu. Tikai krāsas, harmoniskas proporcijas. Un kad pret mūsu pelēcīgajām rudens debesīm karogs vēl noplīvo savā sarkanbaltsarkanajā vilnī… tas lepnums nav vārdos izstāstāms!

Bet kādas atmiņas par karogu pirmskara Latvijas lauku sētā ir Andrejam Eglītim?

— Mūsu Ļaudonas mežos un līdumos karogi tik ātri vis neparādījās. Kad sāku iet skolā, ritēja jau ceturtais mūsu valsts pastāvēšanas gads, bet sava karoga skolai vēl nebija. Tas parādījās tikai vēlāk, ar jauno skolotāju atnākšanu. Mēs bijām gājēju ļaužu, katrus otrus trešus Jurģus mainījās saimnieki. Bet karoga nebija nevienās no tām mājām, kur iznāca dzīvot. Karogs bija pie pagastmājas. Karogu pacēla visos svētkos. Atceros, arī zaļumballē mastā uzvilka karogu, un mēs visi dziedājām "Dievs, svētī Latviju!". Tagad svētku dienās neesmu savā pusē bijis, nevaru spriest, kā tur ar karogiem. Bet Ļaudonā ir sava vidusskola un pat sava avīze, tad jau noteikti ir arī karogi.

Andrejdienā dzejnieku bija ieradušās sveikt Ļaudonas vidusskolas direktore Lidija Kaufelde un pagasta tiesas priekšsēdētāja Ruta Vizāne, kas ir arī "Ļaudonas Vēstu" redaktore un daudzu citu darbu darītāja, īsāk sakot, — pagasta dvēsele.

Savu stāstījumu par Ļaudonu un ļaudoniešiem Ruta Vizāne sāka un beidza ar vārdiem: "Materiālā ziņā esam diezgan trūcīgi, bet cenšamies dzīvot garīgi bagātu dzīvi." Ļaudoniešiem ir savas karoga tradīcijas, kas aizsākušās 1989. gada 18. novembrī, kad Brīvības ielā atklāts piemiņas akmens aizvestajiem. Ļaudonieši pulcējušies ar lāpām rokās, laiduši svecīšu vainagus Aiviekstes straumē. Skanot valsts himnai, ticis pacelts sarkanbaltsarkanais karogs. Cauri nebrīves gadiem savās dzimtās Latvijas karogu spējušas saglabāt Emma Cirpone un Marta Asarīte, kā arī bijušais leģionārs Emīls Vilciņš, kas savas dzimtas saknes izpētījis trijās paaudzēs un, aizejot Aizsaulē, atstājis Madonas muzejam bagātīgus vēstures materiālus. Ļaudoniešu lielais lepnums ir skolas pūtēju orķestris, kas ar savu muzicēšanu ikkatrus svētkus padara divtik svinīgus un emocionāli bagātus. Arī karoga pacelšanu kopīgos pasākumos.

Kāda vieta karogam ierādīta katrā sētā un ģimenē — par to vēl jādomā, saka Ruta Vizāne. Kaut gan tam tikusi pievērsta uzmanība jau tradicionālajā konkursā par sakoptāko sētu. Un viņa ar lielu cieņu un pat apbrīnu stāsta par sava pagasta ļaudīm, kas par spīti saimnieciskajām grūtībām un nevaļai kopj savu māju un sētu, turpina dzimtas tradīcijas. Valentīna un Māris Bērziņi ar savām atvasēm izveidojuši daiļu sētu vienā Krustkalnu rezervāta pusē, Agita un Uldis Ceruki — otrā pusē, Svētupes krastā. Parastajai Līvānu mājai individuālu veidolu pratuši piešķirt Gunta un Uģis Bergmaņi. Tiek minētas vēl citas ģimenes, arī sirmais Pēteris Oļukalns un viņa meita Anita Bulle, kas saimnieko Ezerkrastos — vienā no pirmās brīvvalsts 200 paraugsaimniecībām. Pie mājām zaļo tolaik iekoptā bērzu birzs un turpinās tradīcija par godu katram jaunpiedzimušajam iestādīt koku.

Un Ruta Vizāne saka visu ļaudoniešu vārdā: "Nolaisties mēs nedrīkstam. Arī tāpēc ne, lai nedarītu kaunu mūsu Andrejam Eglītim, Teodoram Reiteram un citiem lielajiem novadniekiem un lai tīru sirdi varētu svētīt karoga pacelšanu. Pie noskretuša nama karogs vis nepiestāv."

Kad sveiksim konkursa uzvarētājus, novēlēsim Imantam Ziedonim un viņa vīru trijotnei uzturēt spēkā šo sacensības garu, kas lauku ļaudis ved uz augstāku dzīves kvalitāti un dara mūs visus stiprākus.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Aina Ulmanes kundze šodien, 4.decembrī, Rīgas pils Baltajā zālē rīko pieņemšanu konkursa "Karoga vieta lauku sētā" laureātiem.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!