Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Varas patvaļa pēckara Latvijas laukos. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.09.1998., Nr. 276/277 (1337/1338) https://www.vestnesis.lv/ta/id/32829

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

LZA goda doktors Tūrs Heijerdāls LMA goda doktore Džemma Skulme Latviešu eposa autors Andrejs Pumpurs

Vēl šajā numurā

23.09.1998., Nr. 276/277 (1337/1338)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATGĀDNES

Varas patvaļa pēckara Latvijas laukos

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — "Latvijas Vēstnesim"

Pirmajos pēckara gados latviešu zemnieku saimniecībām nebija grūtāka un atbildīgāka pienākuma kā nodot valstij "pēc iespējas ātrāk un vairāk" visdažādāko lauksaimniecības produktu, vispirms jau trieciena tempos paveikt labības sagādi. Laikrakstu lappuses tolaik atgādināja ziņojumus no kara lauka:

"Visus spēkus labības frontei!", "Jāpastiprina uzbrukumi "kulakiem"!", "Ātri un nesaudzīgi sagrausim sabotierus!". Tādi un līdzīgi aicinājumi skanēja arī no dažādu sanāksmju, apspriežu, plēnumu un aktīvu tribīnēm.

Daudzos ciemos, pagastos un apriņķos labības sagādes mēneši patiesībā pārvērtās par dažādu nelikumību un noziegumu kampaņām pret zemnieku saimniecībām. Tās sankcionēja komunistiskās partijas visaugstākā ranga funkcionāri un padomju darbinieki. Tā, piemēram, LK(b)P Jēkabpils apriņķa komitejas sekretāre M.Birkenfelde 1944. gada rudenī aicināja: "Cīņa par labību — tas nav vienkārši aģitācijas darbs, bet tā prasa šķiru cīņas izvēršanu līdz pašiem apakšējiem posmiem (..). Mums, apriņķa aktīvam, pa īstam ir jāķeras pie šķiru cīņas, jāņem aiz žaunām tā kulaku, turīgo zemnieku daļa, kura atrodas uz vietām, tā jāpiespiež cienīt padomju varu, jāpiespiež izpildīt tās saistības, kuras uzliek padomju vara, padomju valsts."

KPFSR Kriminālkodeksa 58.—14.pants, pēc kura pie kriminālatbildības sauca labības sagādes "sabotierus", paredzēja brīvības atņemšanu līdz astoņiem gadiem ar visa īpašuma vai tā daļas konfiskāciju, bet atsevišķos gadījumos — pat sodīšanu ar augstāko soda mēru un visa īpašuma konfiskāciju. Kriminālkodeksa 61.panta 3.daļa, pēc kuras "kulakus" sauca pie atbildības par labības sagādes nesavlaicīgu izpildi, kā soda mēru paredzēja brīvības atņemšanu līdz diviem gadiem ar visa īpašuma vai tā daļas konfiskāciju, kā arī atbilstošos gadījumos vainīgās personas izsūtīšanu uz PSRS attāliem apgabaliem.

Sodu sankciju skaits pret labības sagādes "sabotieriem" palielinājās no gada gadā. Arvien plašāk izvērsās arī klaja administrēšana, patvaļa un dažādu veidu noziegumi pret tām zemnieku saimniecībām, kuras dažādu objektīvu vai subjektīvu apstākļu dēļ bija aizkavējušās ar labības nodošanu noteiktajos termiņos.

Daudzkārt represijas pret zemniekiem tika vērstas bez jebkāda iemesla. Viens no tādiem gadījumiem 1945.gada rudenī notika Daugavpils apriņķa Preiļu pagastā. Šo noziegumu virkne attēlota LPSR prokuratūras apsūdzības slēdzienā. Jāpiebilst, ka līdzīga rakstura nelikumības tika pieļautas Alūksnes, Madonas, Rēzeknes, kā arī vairākos citos apriņķos.

Apsūdzības slēdziens I.Ivanova, S.Ancveira, I.Pastera,

A.Karnača, M.Bakļicka, E.Strazdiņa un P.Veselova lietā

(..) 1945.gada decembrī Latvijas PSR prokuratūra saņēma materiālus par sociālistiskās likumības pārkāpumiem Latvijas PSR Daugavpils apriņķa Preiļu pagastā, kas liecina, ka vietējās varas orgānu pārstāvji nelikumīgi atņēmuši zemniekiem īpašumu, kā arī par citiem likumības pārkāpumiem.

Šie materiāli kļuva par iemeslu šās lietas ierosināšanai.

Šajā lietā iepriekšējā izmeklēšanā noskaidrots sekojošais:

1945.gada augustā — oktobrī Preiļu pagasta partorgs I.Ivanovs, Preiļu pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājs S.Ancveirs, viņa vietnieks I.Pasters saskaņā ar vadošo orgānu direktīvām tika pilnvaroti organizēt darbu, lai zemnieku saimniecības izpildītu valsts obligātās labības piegādes.

Šis darbs, kuru viņi 1945.gada augustā bija atstājuši pašplūsmā, noveda pie tā, ka pagasts augusta labības sagādes plānu neizpildīja.

Sakarā ar to 1945.gada augusta beigās kā apriņķu izpildu komitejas un LK(b)P Daugavpils apriņķa komitejas pilnvarotie uz Preiļu pagastu tika komandēti LK(b)P apriņķa komitejas instruktors A.Karnačs un 308. strēlnieku divīzijas politdaļas karavīrs — leitnants E.Strazdiņš, lai palīdzētu apriņķa organizācijām labības sagādes laikā veikt aģitācijas masu darbu.

Minētās personas I.Ivanovs, A.Karnačs, S.Ancveirs, I.Pasters, E.Strazdiņš — kopā ar pagastā atrodošos Iekšlietu tautas komisariāta Preiļu pagasta nodaļas priekšnieku M.Bakļicki 1945.gada septembrī, bet pēc Karnača un Strazdiņa aizbraukšanas Ivanovs, Ancveirs un Bakļickis arī oktobrī, organizējot pagasta teritorijā labības sagādi, izmantoja tikai nelikumīgas, noziedzīgas metodes, lai piespiestu zemniekus nodot valstij graudus, līdz ar to notika likumā garantēto pilsoņu īpašuma un personīgo tiesību noziedzīgi pārkāpumi.

I.Ivanovs, A.Karnačs un S.Ancveirs labības sagādes darbā iesaistīja visai lielu pagasta un Preiļu pilsētas aktīvu un parasti izmantoja šo aktīvu, lai nosūtītu to uz ciema padomēm, sādžām un viensētām, pie tam viņi, Ivanovs, Karnačs un Ancveirs, un kopā ar viņiem I.Pasters, Strazdiņš un Bakļickis bieži vadīja tās aktīva grupas, kuras braukāja pa sādžām un viensētām.

Kā liecina iepriekšējās izmeklēšanas materiāli, Ivanovs, Karnačs, Ancveirs, Pasters un Strazdiņš labības sagādes laikā pilnīgi ignorēja masu izskaidrošanas darbu.

Turklāt rupjā veidā tika pārkāpts PSRS Tautas Komisāru Padomes 1942.gada 24.novembra lēmums Nr.1882 "Par kolhoznieku un viensētu saimniecību atbildību par lauksaimniecības produktu obligāto valsts piegāžu neizpildīšanu", sakarā ar kuru tikai sagādes tautas komisariāta orgāniem tika piešķirtas tiesības izsniegt brīdinājumus par labības bezstrīdus izņemšanu labības parādniekiem. I.Ivanovs, S.Ancveirs, I.Pasters, M.Bakļickis, A.Karnačs un E.Strazdiņš personīgi vai vadot aktīva grupas, kā arī orientējot aktīvu uz šādām nelikumībām, lai piespiestu zemniekus nodot valstij graudus, praktizēja nelikumīgu lopu atņemšanu zemniekiem, bet vairākos gadījumos — arī pilsoņu personīgā īpašuma nelikumīgu atņemšanu.

Savā darbībā pārkāpdami augstāk minēto PSRS TKP 1942.gada 24.novembra lēmumu Nr.1882, I.Ivanovs, S.Ancveirs un I.Pasters sākumā patstāvīgi, apejot Sagādes tautas komisariāta orgānus, izsniedza zemniekiem brīdinājumus par graudu bezstrīdus izņemšanu, turklāt praksē šie brīdinājumi, kā tas redzams no nopratināto I.Ivanova, A.Karnača un citu liecībām, pirmkārt, tika izsniegti trūcīgajām, sarkanarmiešu saimniecībām un bijušo partizānu saimniecībām Preiļu pagasta Gaļmuižas, Moskvinas, Augustovas un citās ciema padomēs.

Sakarā ar šo pasākumu pilnīgo neefektivitāti labības sagādes gaitas un uzlabošanā Ivanovs, Ancveirs un citas augstāk minētās personas, kuras kā apsūdzētās šajā lietā sauktas pie atbildības, vēlāk vispār atteicās izsniegt zemnieku saimniecībām jebkādus brīdinājumus un lopu un cita īpašuma atņemšanu zemniekiem izdarīja bez jebkāda brīdinājuma.

Izbraucot uz operācijām, kuras bija saistītas ar lopu atņemšanu, kā likums, būdami apbruņoti, ar Bakļicka palīdzību šajos izbraucienos iesaistot Iekšlietu tautas komisariāta iznīcinātāju bataljona apbruņotus kaujiniekus un leitnantam Strazdiņam piekomandētos 308. strēlnieku divīzijas 4 kareivjus, Ivanovs, Karnačs, Ancveirs, Pasters, Strazdiņš un Bakļickis tādā veidā noorganizēja visai lielu apbruņotu grupu, ar kuras palīdzību viņi varēja vieglāk īstenot pašu pieļautās nelikumības.

Reizē ar nelikumīgu lopu un īpašuma atņemšanu Ivanovs, Ancveirs, Pasters, Bakļickis un Strazdiņš, lai piespiestu zemniekus nodot valstij graudus, praktizēja arī viņu nelikumīgus arestus. Bakļickis ne tikai neaizkavēja šās nelikumības, bet arī pats piedalījās tādos arestos un aizturētos dažkārt pat vairākas dienas nelikumīgi turēja Iekšlietu tautas komisariāta pagasta nodaļā, pieņemot aizturētos, kā viņš pats pratināšanā liecināja, pēc I.Ivanova personīgajām zīmītēm. Šie aizturētie Iekšlietu tautas komisariāta pagasta nodaļā netika reģistrēti, tādēļ noskaidrot visas tās personas, kuras tika nelikumīgi arestētas un turētas ieslodzījumā Iekšlietu tautas komisariāta pagasta nodaļā, nav iespējams. No šajā lietā nopratināto Iekšlietu tautas komisariāta pagasta nodaļas darbinieku Veselova, Ribakova un citu liecībām ir konstatēts, ka tādu arestu gadījumu ir bijis ļoti daudz.

Aizturētos parasti ieslodzījumā turēja līdz tam brīdim, kamēr viņu radinieki izpildīja viņu labības piegādes saistības.

Bez šiem pasākumiem I.Ivanovs ieviesa un personīgi un ar pagasta aktīva palīdzību īstenoja arī dokumentu — pasu, karaklausības apliecību, kā arī citu dokumentu noziedzīgu atņemšanu pilsoņiem, lai piespiestu viņus nodot valstij labību.

Kā redzams no šajā lietā nopratināto vairāku personu liecībām, kuras apsūdz Ancveiru, piemēram, lieciniece Volkova un citi, katru dienu pagasta izpildu komitejas pilnvarotie, kurus uz sādžām un viensētām nosūtīja Ivanovs un Ancveirs, atgriežoties pagasta izpildu komitejā, nodeva Ivanovam veselas pakas ar zemniekiem atņemtiem dokumentiem, un parasti Ivanova kabinetā un pie kabineta sapulcējās zemnieku pūļi, kuri bija atnākuši pēc viņiem atņemtajiem dokumentiem.

Jāteic, ka dokumentu nelikumīga atņemšana bija ne tikai nelikumīgas piespiešanas veids, lai iedzīvotāji nodotu valstij lauksaimniecības produktus, bet arī veids, kas pilsoņiem, kuri bija palikuši bez dokumentiem, neļāva iesniegt sūdzības augstāk stāvošajām iestādēm par tām nelikumībām, kuras pret viņiem bija pieļautas.

Par to, piemēram, liecināja liecinieks Savelijs Gusevs, kuram 1945.gada 7.oktobrī I.Ivanovs, S.Ancveirs un I.Pasters nelikumīgi atņēma divas govis, trīs aitas un personīgos dokumentus, tādēļ viņš, Gusevs, nevarēja izbraukt uz apriņķa centru, lai iesniegtu sūdzību.

Šis apstāklis bija viens no iemesliem, kādēļ sūdzību skaits par Ivanova, Ancveira un citu apsūdzēto pieļautajām nelikumībām attiecībā pret kopējo nelikumību skaitu bija ārkārtīgi neliels.

Raksturojot savu un citu apsūdzēto pieļautās nelikumības, šajā lietā apsūdzētais Ancveirs nopratināšanā liecināja:

"(..) es pilnīgi skaidri apzinājos, ka tās darba metodes, kuras mēs lietojām (..), ir nelikumīgas. Ir jāsaka tā: katru dienu pagasta aktīvs tiek iztrenkāts pa sādžām un viensētām, zemniekiem masveidīgi tiek atņemti lopi un baros dzīti uz pagasta izpildu komiteju, zemnieki tiek arestēti, veselām grupām tiek atņemtas pases, katru dienu pagasta izpildu komitejā ir zemnieku rindas, kuri atnākuši pēc atņemtajiem dokumentiem."

Izmeklēšanā ir arī noskaidrots, ka, izdarot zemniekiem nelikumīgu lopu un cita īpašuma atņemšanu, I.Ivanovs, S.Ancveirs, A.Karnačs, I.Pasters un M.Bakļickis noziedzīgi pārkāpa tādu darbību elementāros noformēšanas noteikumus. Par atņemto ne akti, ne apraksti netika sastādīti un mantas un lopu īpašniekiem par to atņemšanu nekādi dokumenti netika izsniegti. Neviens neveica arī nekādu atņemtā uzskaiti. Tajos gadījumos, kad lopi tika atņemti, lai piespiestu saimniecības nodot valstij labību, par lopu atdošanu tiem zemniekiem, kuri labības piegādes bija izpildījuši pilnā mērā, Ivanovs, Ancveirs, Pasters un Karnačs lēma patvaļīgi, tādēļ lopu īpašnieki tos atpakaļ nesaņēma nemaz vai tikai daļēji.

Atņemtie lopi un cits īpašums parasti tika noziedzīgi izsaimniekots, iztērēts, dažkārt arī sadalīts starp noziedzīgās atņemšanas dalībniekiem, pie kam, viss tas ne ar kādiem dokumentiem netika noformēts.To automašīnu šoferi, kas tajā laikā atradās pagastā, lai uz valsts noliktavām pārvadātu graudus, kurus pagastā saņēma uz valsts piegāžu rēķina, par apsūdzētajiem iedotajām automašīnām, lai braukātu pa sādžām un ciemiem pēc lopiem, kā samaksu parasti saņēma govis, cūkas, un aitas.

Ivanova, Ancveira, Strazdiņa un citu apsūdzēto zemnieku saimniecībās atņemtās pieaugušās cūkas parasti tika nošautas uz vietas, bet gaļa nelikumīgi atdota pārtikai vietējam iznīcinātāju bataljonam.

I.Ivanovs no 1945.gada septembrī kādā saimniecībā atņemtajiem graudiem piesavinājās 150 kg rudzu (..).

A.Karnačs, pabeidzot darbu pagastā un izbraucot uz savu dzīves vietu Daugavpilī, paņēma sev vienu aitu un cūku. Arī E.Strazdiņš, aizbraucot uz Daugavpili, no atņemajiem lopiem sev paņēma aitu.

1945.gada septembra sākumā 15 liellopus Ivanovs un Ancveirs kā "konfiscētu" mantu nodeva vietējam lopu sagādes kantorim bez jebkādas norādes par šo lopu bijušajiem īpašniekiem. Ancveirs, sniedzot liecības šajā jautājumā, paskaidroja, ka, trūkstot jebkādai uzskaitei, absolūti nekādā veidā neesot iespējams noskaidrot, kādai saimniecībai kādi lopi atņemti.

Augstāk aprakstītos I.Ivanova, S.Ancveira, A.Karnača, I.Pastera, E.Strazdiņa, M.Bakļicka noziegumus raksturo konkrētas ziņas, kuras ir konstatējušas liecinieku un šajā lietā apsūdzēto liecības.

1945.gada 2.septembrī S.Ancveirs un Bakļickis kopā ar I.Ivanovu, Karnaču un Strazdiņu, izbraucot uz Boļšije Oriški sādžu, pēc Ivanova norādījuma Jēzupa (Osipa) Brica saimniecībā nelikumīgi, bez brīdinājuma un apraksta sastādīšanas atņēma trīs govis, zirgu un pajūgu, 150 kg kviešus un, arestējot Brici, nosūtīja viņu uz Iekšlietu tautas komisariāta pagasta nodaļu, kur viņu noturēja vairākas stundas un atbrīvoja viņu LPSR Iekšlietu tautas komisariāta pārstāvis. Vēlāk no Bricam atņemtā tika atdots tikai zirgs un viena govs. Kviešus, neieskaitot tos viņa saimniecības graudu sagādē, ar Bakļicka starpniecību bez jebkādas dokumentu noformēšanas, nodeva Iekšlietu tautas komisariāta pagasta nodaļas ēdnīcai.

Tajā pašā dienā, atgriežoties Preiļu pilsētā ar lopiem, Bakļickis, Strazdiņš, Karnačs, Ivanovs, Ancveirs ar lielu aktīvistu, iznīcinātāju bataljona kaujinieku un Iekšlietu tautas komisariāta karaspēka karavīru skaitu, atradās Preiļu pagasta Zalzovas sādžā, kur, braucot gar pilsoņa Brikšas mājām, pamanīja, ka daži nepazīstami cilvēki no mājām dodas uz tuvējo mežu. Iznīcinātāju bataljona kaujinieki un Iekšlietu tautas komisariāta karaspēka karavīri organizēja aizejošo apšaudi, bet pēc tam arī meža apšaudi un ķemmēšanu, turklāt apkātnes mežā kā bandīti tika nošauti trīs cilvēki, kuri bija izrādījuši bruņotu pretestību. Šajā lietā nopratinātā viensētas īpašniece Anna Briška liecināja, ka viņas mājās neviens no bandītiem nav slēpies, bet, kad sākusies apšaude, viņa pati ar bērniem aizbēgusi uz mežu.

A.Karnačs, Bakļickis un Strazdiņš, kuri viensētā ieradās tūdaļ pēc aprakstītās operācijas, tur neatrada nevienu no viensētas īpašniekiem un viņu prombūtnē paņēma četras govis, zirgu ar pajūgu, septiņas cūkas, piecas aitas, apmēram tonnu graudus, nesastādot nekādu aprakstu par atņemto un turpat pieņēma lēmumu visas viensētas ēkas nodedzināt. Viņiem atstājot viensētu, visas ēkas tika nodedzinātas. Cūkas tika nokautas.

Briškam atņemtie lopi to īpašniekam netika atdoti.

1945.gada 10.septembrī Strazdiņš, Bakļickis un Karnačs īstenoja arī Preiļu pagasta Ozoliņu sādžā dzīvojošās pilsones Virginijas Pasteres viensētas iznīcināšanu.

Iepriekšējā vakarā Iekšlietu tautas komisariāta iznīcinātāju bataljona kaujinieki organizēja apkārtnes ķemmēšanu un apšaudīja Pasteres viensētu. No rīta viensētas īpašniece tajā neatradās, kura pēc aprakstītajiem notikumiem no šīs vietas vispār aizbrauca. Pēc kopējas norunas Strazdiņš, Karnačs, Bakļickis nolēma paņemt visus šās viensētas lopus, bet pašu viensētu nodedzināt. Tas tajā pašā rītā tika izdarīts. Turklāt viensētā viņi paņēma četras cūkas, kuras turpat nokāva, četras vistas un divas govis. Pēc tam Strazdiņš personīgi ar viņam pakļautajiem karavīriem aizdedzināja viensētas ēkas, kuras ugunsgrēks iznīcināja.

Raksturīgi ka, neraugoties uz apsūdzēto Ivanova, Karnača, Ancveira un citu apgalvojumiem, ka tamlīdzīgi pasākumi tikuši veikti, lai pastiprinātu labības piegādi valstij un, neraugoties uz apriņķa organizāciju direktīvo norādījumu, lai aktīvs ar saviem spēkiem organizētu kulšanu tajās saimniecībās, kuras ļaunprātīgi izvairās no labības piegādēm, pēc Pasteres saimniecības iznīcināšamas Ozoliņu sādžā uz lauka tika pamesta daļa no īpašnieces nenovāktās labības, kas sākoties ziemai, zem sniega aizgāja bojā.

Tajā pašā 1945.gada septembrī S.Ancveirs un Pasters Pundoru sādžā pilsonim Pēterim Kozuļam nelikumīgi un, kā vienmēr, nesastādot aprakstus vai aktus, atņēma 2 govis un 8 aitas. Viena govs un divas aitas Kozuļam vēlāk tā arī netika atdotas.

Pēc tam nākamajā dienā I.Ivanovs Kozuļam atņēma kuļmašīnu, kuru viņš bija sagatavojis kulšanai.

Tajā pašā 1945.gada septembrī Ancveirs, Pasters, A.Karnačs, Bakļickis Preiļu pagasta Ivdrikšu sādžā Veneraidai Skutelei bez apraksta sastādīšanas atņēma divas govis, zirgu ar pajūgu, cūku, kuru uz vietas nošāva un teļu (..). No Skutelei atņemtā viņai tika atdots tikai zirgs.

Tajā pašā dienā tās pašas personas ieradās Ansputka saimniecībā, kur nevienu no ģimenes locekļiem nesatika (kā izriet no I.Pastera liecībām, visa ģimene iebēga mežā) un, īpašniekiem promesot, no saimniecības paņēma trīs govis, vairākas aitas, arī nesastādot ne izņemšanas aktus, ne aprakstus.

1945.gada septembrī I.Pasters, Bakļickis un Strazdiņš arestēja Prikuļu ciema padomes iedzīvotāju Drivenieku, kuru vairākas dienas noturēja Iekšlietu tautas komisariāta pagasta nodaļā. Driveniekas aresta laikā viņai atņēma divus maisus ar miltiem, sešus pudus ar iesalu. Miltus vispirms piesavinājās Strazdiņš, bet pēc tam Ancveirs tos paņēma uz savu dzīvokli un savukārt tos iztērēja.

Tajā pašā mēnesī I.Ivanovs un I.Pasters Preiļu pagasta Smelteru sādžā arestēja Iekšlietu tautas komisariāta Ceļu satiksmes pārvaldes darbinieku Mičuli, lai piespiestu viņa radiniekus izpildīt labības piegādes. Mičulis pēc Ivanova norādījuma vairākas dienas tika turēts Iekšlietu tautas komisariāta pagasta nodaļā.

1945.gada 29.–30. septembrī S.Ancveirs un I.Pasters patvaļīgi atņēma lopus un citu īpašumu Preiļu pagasta Slasteniku un Pundoru sādžu iedzīvotāju Ludviga Pastera un Apolonijas Elstas saimniecībās. Pasteram šajā gadījumā tika atņemts, kā tas ir konstatēts pēc Antoņinas Pasteres paziņojuma, zirgs ar līnijratiem un pajūgs, divas govis, trīs aitas, cūka, sega, palagi, dažādas drēbes, apavi, sienas pulkstenis, vairākas aitādas, aitas vilna un citas mantas. Atņemšana notika, nesastādot nekādus aprakstus, un vēlāk liela daļa no atņemtā vispār nebija atrodama. Pagasta izpildu komitejā bija palikušas tikai dažas aitādas un Pasteres sega. Viņai atņemto pulksteni Ancveirs atdeva pilsonim Arnsburgam, kurš bija piedalījies mantu atņemšanā. Elstas saimniecībā bez akta vai apraksta sastādīšanas. Šajā reizē tika atņemtas divas govis, deviņas aitas un zirgs ar pajūgu.

1945. gada septembrī A.Karnačs, Bakļickis un Ancveirs Boļšije Oriški sādžā Aloiza Brica saimniecībā, nesastādot aprakstu, paņēma zirgu ar līnijratiem, divas govis un teli.

1945. gada 7. oktobrī I.Ivanovs, S.Ancveirs un I.Pasters ar iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem ieradās Krivosolas sādžā pie pilsoņa S.Guseva, karavīra tēva, kuram nelikumīgi atņēma divas govis un trīs aitas. Gusevs tajā laikā bija izpildījis visas valsts piegāžu saistības, bet par lopu atņemšanas iemeslu kalpoja tikai Ivanova patvaļa, kurš pieprasīja, lai Gusevs nodotu graudus trīs reizes vairāk, sakarā ar ko Ivanovs patvaļīgi izlaboja Gusevam izsniegtās saistības par graudu piegādi. Vienlaicīgi ar to Ivanovs atņēma Gusevam visus personīgos dokumentus, kas Gusevam liedza iespēju jebkur griezties ar sūdzību par nelikumībām. Lopi Gusevam netika atdoti.

Tajā pašā dienā Ivanovs, Ancveirs un Pasters tādos pašos apstākļos atņēma Guseva brālim Kaļistratam Gusevam (..) izbraukuma līnijratus un trīs aitas, turklāt Ivanovs viņam arī atņēma personīgos dokumentus. Arī K.Gusevs līdz tam laikam graudu sagādes saistības bija izpildījis pilnā mērā.

Gusevam atņemtos līnijratus Ivanovs izmantoja personīgiem izbraucieniem un Gusevam neatdeva. Arī lopi viņam netika atdoti.

1945. gada septembra beigās I.Ivanovs Malije Leiči sādžā, kur viņš ieradās kopā ar I.Pasteru un pagasta komsorgu Ominu, Grigorija Ivanova viensētā, īpašnieka prombūtnē (..) atņēma pie G.Ivanova glabāšanā esošās karavīra Nodeļa mēbeles. No atņemtajām mēbelēm Ivanovs personīgi piesavinājās dīvānu un bufeti, bet Ominam atdeva skapi, galdu un trīs krēslus. Neraugoties uz to, ka mēbeles tika paņemtas kā bezsaimnieka mantas, I.Ivanovs mēbeles vietējos finansu orgānos nepiereģistrēja.

1945. gada oktobrī I.Ivanovs kopā ar minēto Ominu par labības piegādes neizpildīšanu Prikuļu ciema padomē atņēma pilsonim Golubevam govi un teli.

Bez iepriekš minētajiem nelikumīgajiem lopu atņemšanas gadījumiem bija arī vesela rinda citu gadījumu. Izmeklēšana ir noskaidrojusi, ka, piemēram, Andrejam Gatiņam atņemta govs un divas aitas, Matrenai Prokofjevai atņemts zirgs un rati, Jeļenai Kuzulai atņemtas govis, 14 aitas, divas cūkas. Lopi atņemti arī Ivanam Soljanekam un citiem.

No lietā nopratinātās liecinieces J.Volkovas, Preiļu pagasta izpildu komitejas kara uzskaites galda vadītājas, kura dzīvo pagasta izpildu komitejas ēkā, liecībām ir konstatēts, ka pagasta izpildu komitejas pagalmā un šķūnī pastāvīgi atradās 7–8 atņemtie zirgi, četri izbraukuma līnijrati, govis, kā arī citi lopi.

I.Ivanovs sakarā ar ārkārtīgi lielo lopu skaitu, kurš bija savākts pie pagasta izpildu komitejas, stāstīja, ka viņš organizēšot sovhozu, vai arī pagasta izpildu komitejas palīgsaimniecību.

Ancveirs, sniedzot paskaidrojumus par to, kādēļ lopu atņemšana netika noformēta ar aktiem, liecināja, ka viņš neesot paspējis to izdarīt, jo katra jauna diena aizsākusies ar izbraukumiem pa sādžām un viensētām pēc lopiem.

Bijušais Iekšlietu tautas komisariāta pagasta nodaļas priekšnieks M.Bakļickis noziedzīgi pārkāpa viņam piešķirtās pilnvaras un, piedaloties, kā tas augstāk aprakstīts, nelikumīgā lopu atņemšanā zemniekiem un viņu arestos, personīgi atņēma mēbeles pilsonei A.Maļinovskai Dervanišķu sādžā — skapi, dīvānu, šujmašīnu un sienas pulksteni, kuru piesavinājās. Pēc apriņķa prokuratūras iejaukšanās viņš Maļinovskai atdeva skapi, šujmašīnu un pulksteni, bet dīvānu neatdeva.

1945. gada oktobrī un novembrī I.Ivanovs un S.Ancveirs pilsoņu Sokolova un Malinieka saimniecībās iznīcināja valstij piederošo un valsts ciltslietu grāmatā ierakstīto sugas bulli un kuili.

Ivanovs un Ancveirs komandēja pēc buļļa pagasta komsorgu Ominu, kurš bulli aizveda uz Preiļiem, kur to pēc Ivanova un Ancveira rīkojuma nokāva, bet gaļu izmantoja iznīcinātāju bataljona un pagasta izpildu komitejas ēdnīcā. Lai šo rīcību attaisnotu, Ivanovs nopratināšanā vienīgi atzina to, ka bullis esot kļuvis mežonīgs un sakropļojis kādu no kopējiem (..).

Izmeklēšanā ir noskaidrots, ka visu augstāk aprakstīto nelikumību iniciatori un vadītāji bija apsūdzētie I.Ivanovs un S.Ancveirs. Vairākas personas, tajā skaitā arī aktīvisti, kuri bija iesaistīti šajās nelikumībās, bija norādījuši uz šādas rīcības nepieļaujamību. Ancveirs parasti atbildēja, ka viņš ir "saimnieks" un ka tas "ne uz vienu neattiecas" un ka viņš "par visu atbild." Ivanovs, kā tas noskaidrots ar Ancveira liecībām un viņa paša personīgajām liecībām, ticis brīdināts par nelikumību nepieļaušanu un pārspīlējumu nepieļaušanu labības sagādē. To 1945.gada septembra vidū darījis Daugavpils apriņka prokuratūras pārstāvis, kurš bija izbraucis uz šo pagastu. Pēc viņa aizbraukšanas Ivanovs sapulcinājis aktīvu un paziņojis, ka prokuroratūras darbinieki tikai traucējot darbu, ka tagad vajagot rīkoties pēc principa "soli atpakaļ, divus soļus uz priekšu" un rītdien atkal spert "divus soļus uz priekšu", un no rīta atkal aizsūtījis aktīvistus uz sādžām, lai atņemtu lopus.

Attiecībā uz šajā lietā pie atbildības saukto bijušo Iekšlietu tautas komisariāta Preiļu pagasta nodaļas priekšnieku Bakļicki ir noskaidrots, ka 1945.gada septembra beigās viņš, Bakļickis, ir noziedzīgi pārkāpis viņam piešķirtās dienesta pilnvaras. Kopā ar tā paša pagasta Iekšlietu tautas komisariāta nodaļas milici P.Veselovu viņš īstenoja arestētā Preiļu pagasta iedzīvotāja Ivana Rubana noslepkavošanu.

Kā noskaidrots no Bakļicka liecībām un kas attiecas uz to, ka Rubanu noslepkavoja Veselovs, tad Rubanu par ieroča nelikumīgu glabāšanu aizturēja Iekšlietu tautas komisariāta pagasta nodaļā komandējumā esošais Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta darbinieks, par kuru lieta ir izdalīta atsevišķā ražošanā un kurš Bakļicka kabinetā pratināšanas laikā Rubanu piekāva.

Pēc lietas apstākļiem Rubanu no ieslodzījuma vajadzēja atbrīvot, taču, uzskatot par bīstamu smagi piekauto Rubanu atbrīvot, Bakļickis kopā ar minēto darbinieku pieņēma lēmumu Rubanu nogalināt. Sakarā ar to, vedot viņu uz tuvējo mežu, lai meklētu tur Rubana šauteni, Bakļickis deva rīkojumu milicim Veselovam Rubanu nošaut. Veselovs no neliela attāluma ar šāvienu krūtīs Rubanu mežā nošāva, inscinējot nošaušanu sakarā ar bēgšanas mēģinājumu (..).

Ar iepriekšējās izmeklēšanas materiāliem visi apsūdzētie viņiem izvirzītajās apsūdzībās ir atmaskoti pilnā mērā. (..)

Latvijas PSR prokuratūras sevišķi svarīgo lietu izmeklētājs,

1946.gada 12.janvārī  justīcijas jaunākais padomnieks

(Drozdovs)

................................................................................................

LVA, PA–101.f., 9.apr., 72.l., 2–18.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

Šās noziedznieku grupas dalībnieku lietas pēc izmeklēšanas pabeigšanas tika nodotas Baltijas kara apgabala prokuratūrai. Taču arhīva dokumenti apliecina, ka pirmajos pēckara gados labības sagādes kampaņās represijas pret zemnieku saimniecībām bija visai plaši izplatīta parādība. Tā, piemēram, LK(b)P CK pirmais sekretārs J.Kalnbērziņš pasludināja: "Galvenais cēlonis, kādēļ ir novilcinājusies labība piegāde, ir tas apstāklis, ka daži apriņķi pārāk zemu novērtēja budžu pretestību (..). Budžu sabotāža ir jālikvidē nesaudzīgi."

Izpildot šos norādījumus, pret zemnieku saimniecībām tika vērstas arvien plašākas un bargākas represijas. Daudzos gadījumos saimniecību īpašnieki tika piekauti, pazemoti, iemesti cietumos, bet viņu saimniecības pilnīgi izputinātas.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!