MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Pretim dzejai, ar tūkstoš acu silto spožumu

Piektdien, 11. septembrī, Raiņa 133. dzimšanas dienā, Rīgā sākās Dzejas dienas

Šogad mūsu ikgadējās Dzejas dienās pie Raiņa pieminekļa uzrunāja liepājnieks Olafs Gūtmanis. Arī pārējie dzejnieki tika pieteikti kā savas dzimtās puses sūtņi — Juris Helds no Valmieras, Jana More no Ventspils, Gunta Šnipke un Modris Zihmanis — arī no Liepājas un Antons Kūkojs no Rēzeknes. Māris Čaklais pieteicās kā dzejnieks no Saldus un Jānis Baltvilks — rīdzinieks no Ziepniekkalna. No Amerikas bija atbraucis latviešu dzejnieks un filozofs Roberts Mūks. Savus dzejoļus lasīja flāmu dzejniece Mirjama van Hē, īru dzejnieks Desmonds O’Gredijs un lietuvietis Eugenijs Ališanka. Atdzejotājs Pēteris Brūveris lasīja Vlada Bražūna dzeju.

Bija ziedu pušķi Rainim, viesiem un pašmāju dzejniekiem. Ģimnāzisti klausījās dzejas vārdu un savus vērojumus ierakstīja kladēs un burtnīcās. Pēc vienojošās mūzu stundas Esplanādē dzejas sarīkojumi šaurākā un plašākā lokā notika Jāņa Akuratera muzejā Pārdaugavā un Reiterna namā Vecrīgā, bet sestdien un svētdien — Aspazijas un Raiņa muzejā Majoros.

Mežaparkā pie Matīsa Kaudzītes stādītā ozola, kā arī Valmierā, Krāslavā un citos Latvijas novados, kur dzejas svētki tika svētīti kopā ar Eiropas kultūras mantojuma dienām. Bet vakar, 14.septembrī, Rīgas Latviešu biedrības namā dzejniecei Liānai Langai tika pasniegta Dzejas dienu lielā balva par dzejas grāmatu "Te debesis, te ciparnīca", ko izdevis apgāds "Daugava".

Kad es pārnācu,

Ko es panācu:

Tūkstots acu siltu spožumu!

Tā lielais trimdinieks Rainis rakstīja 1920.gada decembrī, tikko pavasarī atgriezies neatkarību izcīnījušajā Latvijā. Šā gada 13.augustā atjaunotajā Latvijas valstī pēc 53 atšķirtības gadiem atgriezās Andrejs Eglītis. Tas varbūt arī ir šā dzejas gada lielākais notikums. Lai viņam un visai dzejnieku saimei ražens jaunais dzejas gads, ko Latvijā, kā allaž, iezvanīja dzejas stunda pie Raiņa.

No kreisās: Modris Zihmanis, Gunta Šnipke, Olafs Gūtmanis un Māris Čaklais

Modris Zihmanis un Olafs Gūtmanis

Mirjama van Hē

Roberts Mūks

Antons Kūkojs

Olafs Gutmanis:

Ar mīlestību,

ar uzticību Tēvzemei un tautai

Uzruna, atklājot Dzejas dienas pie Raiņa pieminekļa Rīgā 1998.gada 11.septembrī

Šogad man kā Dzejas dienu atklājējam ir dota iespēja stāvēt šeit un no Raiņa pieminekļa pakājes palūkoties pāri Rīgas torņiem uz visiem tiem Latvijas novadiem, kurus dažādās nozīmēs mēdz saukt par provincēm un tur mītošos literātus par provinciāļiem. Tā kā visu mūžu esmu liepājnieks un kurzemnieks, tad varu apliecināt gan šī novada literātu savrupību, gan iekļaušanos latviešu literatūrā. Domāju, ka līdzīga situācija attiecībās ar metropoli varētu būt arī Latgalē, Vidzemē un Zemgalē, cik par to var spriest no visai skopās informācijas mūsu trūcīgajos dzīves apstākļos.

Gribas uzburt kaut nelielu pagātnes ainu: kādreiz Dzejas dienās, Literatūras propagandas biroja izrīkotas, dzejnieku brigādes aptvēra vai visu Latviju, daudzviet radīja svētku noskaņu, iesaistīja pasākumos arī vietējos literātus. Daudz kas bija arī uzforsēts, bet radās kopības sajūta, dzeja aizsniedza jo daudzus klausītājus, piepulcēja jaunus un — esmu pārliecināts — palīdzēja radīt to tautas kopnoskaņu, kas garīgi sagatavoja Trešajai atmodai. Te jāpiebilst, ka to ilgstošo, lēni, pat nemanāmi darbojošos procesu, ko paveikusi un veic mūsu literatūra, sākot ar tās korifejiem un beidzot ar iesācējiem visattālākajās provincēs, līdz šim pienācīgi nav novērtējuši laicīgās varas šūpolēs visaugstāk uzšūpotie. Ar to gribu vien atgādināt, cik būtiski literārā procesa uzturēšanā un veicināšanā ir savienot Rīgas vadošo un reprezentatīvo latviešu literatūras pārstāvniecību ar tām saknēm, saknītēm, spurgaliņām, kas knosās novados un kam ir tik nepieciešami apjēgt un apzināties, ka arī viņas katra atsevišķi un visas kopā dzen sulas Latvijas ozolā.

Cik svētīga mēdz būt decentralizācija, mums aizvien vēl atgādina Lietuva, atgādina jo daudzas valstis pasaulē, kur nav tāda atšķirība un atsvešinātība starp metropoli un provinci kā Latvijā. Cerīgi, ka tieši pēdējā laikā izjūt gan Kultūras ministrijas, gan Rakstnieku savienības izprotošāku un labvēlīgāku attieksmi. Jo process — kā top literatūra, kā atklājas aizvien jauni talanti, nenotiek tikai Rīgā. Un daļa to rakstnieku, kuri tagad sevi sauc par rīdziniekiem, nākuši no dažādiem Latvijas novadiem un daudzi pat lepojas ar to. Protams, Rīga ir tas dižais katls, kurā mutuļo literārā dzīve, kur top spriedumi par visu, kas literatūrā notiek Latvijā. Taču kritika kļuvusi īsāka un šaurāka, tā, kaut arī cenšas, neaptver procesu kopumā. Talantīgam iesācējam provincē palaikam pietrūkst īstā laikā pasacīta kritiska vārda. Izlīdzamies ar pašapkalpošanos.

Nebūt nav pagājuši tie laiki, kad latvieši bija nadzīgi uz dzejošanu, kad, sākot no skolas sola līdz cienīgam vecumam, zīmēja un vārsmoja. Arī tagad Kurzemē, jebkur Latvijā ir daudz rakstītāju. Visdažādāko. Tas ir pats pirmais sākotnējais literārā procesa vilnis, kas tikai reto aiznes tālāk, uzšūpo augstāk. Ar šiem iesācējiem, manuprāt, jābūt ļoti uzmanīgiem. Dažs sevī nes jau devītā viļņa potences.

Kādā dīvainā spektrā iezaigojas novadu literatūra, jaušams no nule sastādītā Lejaskurzemnieku kopkrājuma ar provizorisku nosaukumu "Smilšu rausis". Tajā ir gan skolēnu, gan sešu Rakstnieku savienības biedru sacerējumi. Trīsdesmit dažādi toņi. Cik zināms, līdzīgi izdevumi jau bijuši un vēl top arī Vidzemē un Latgalē, vairāki provinces laikraksti regulāri izdod literārās lappuses un pat pielikumus, kā tas ir Ventspilī. Nesen iznākusi arī dzejas antoloģija lībiešu valodā — "Es viltīgāks par tevi, menca!" Daudz kas notiek Latvijā. Taču novadiem savā starpā nav koordinācijas. Mūsu balsīm nav iespēju sasaukties. Kādreiz mēs, liepājnieki, sākām sirsnīgi draudzēties ar daugavpiliešiem. Pajuka! Tās pašas nabadzības un nevērības dēļ — sak, tais’ literatūru katrs savā malā!

Provincē literārā procesa uzturēšanā un varbūt pat veicināšanā liela nozīme ir pašvaldību izpratnei un attieksmei (ja kāds no varasvīriem jaunībā būtu rakstījis dzejoļus!), arī kultūras darbinieku ieinteresētībai un jo sevišķi gaumei, pašu literātu prasmei organizēties tādas gaisotnes radīšanai, kurā varētu atraisīties rakstītāju spējas. Neviens aiz rokas literatūrā nav ievelkams, iestumjams ar varu, taču žēl to talantu, kuri sevi jau apliecinājuši, bet kuriem nav perspektīvu uz tālākvirzību. Mēdz būt, ka talantīgākie ir arī paši kautrīgākie, nabadzīgākie un neuzņēmīgākie. Tagad jau savu grāmatu var izdot jebkurš "biezais", jebkurš naudīgs pantiņu rīmētājs. Bet tie, kuru grāmatas varētu kļūt par paliekošu ienesumu latviešu literatūrā, bieži vien paliek malā.

Tādā laikā un vietā runājot, nevar nepieminēt sabiedrībā uzjundīto cīņu par latviešu valodas tiesībām mūsu tēvzemē, kā arī par tās uzturēšanu spēkā izlokšņu un dialektu daudzveidībā, kuplumā, tīrībā un skaistumā. Par mūsu valodu — un citādi nemaz nevar būt — iestājas ne vien valodnieki, bet arī visi literāti un rakstnieki, bet tās kopšanā varētu vēlēties lielāku rūpību un mīlestību. Jā, tieši mīlestību, jo tās aizvien vairāk pietrūkst pret jo daudzām būtiskām lietām mūsu valsts, mūsu kultūras, mūsu literatūras tālākajā attīstībā. Un jo īpaši attiecībā uz valodu, kas mums iz tautas dziesmām, iz mūsu literatūras klasikas devusi tik daudz mīļuma, garīga spēka, tikumiska pamata mūsu kā tautas pastāvēšanā. Manuprāt, provincēs aizvien vēl ir tie tīrākie avoti, dzidrākie strauti un skaidrākās upītes, kuras vēl nav tā piesārņotas ar visas pasaules drazām kā pilsētās, kur apgrozās ļaudis, kuru latviešu valoda kļuvusi tik noplicināta.

Šoruden mūsu valsts astoņdesmitā gadskārta. Arī rakstnieki visu šo gadu laikā katrs atsevišķi un visi kopā ar saviem darbiem cēluši pieminekli šim ievērojamajam notikumam. Nu jau vairākās paaudzēs. Paši piedzīvojot tik dažādas dzīves un daiļrades kolīzijas, bet būdami vienā liktenī ar savu tēvzemi. Un te nav atšķirības, kur tas noticis, — karalaukā vai mierīgas dzīves apstākļos, klaidā vai trimdā, izsūtījumā, cietumos, zem svešas varas spaida vai laimīgajos posmos, kad Latvija bija brīva, šeit — Rīgā vai visattālākajās provincēs. Galvenais, lai mūs vienotu šī tēvzemes mīlestība, uzticība Latvijai. Būtu jāpiesauc tik daudz diženu vārdu, bet mēs jau ikviens tos zinām, glabājam atmiņā un lepojamies ar tiem. Gribas pieminēt arī visus tos, kam nav bijis dots spilgts dzejnieka talants, bet kuri tāpat ir apliecinājuši savu mīlestību un uzticību Latvijai. Brīžos, kad bijis visgrūtāk. Vārdos, kas nākuši no sirds. Mīlestībā uz savu zemi un tautu jau nav ne metropoles, ne provinces. Un, lai arī literatūrā ir sava stingrā mēraukla, tomēr jo daudzi (es nerunāju par patmīļiem un grafomāniem) ir tai piederīgi jau ar vēlmi vien — pasacīt par pasauli, savu dzimteni, tautu, līdzcilvēkiem ko labu un patiesu. Tāpat ir ar jums, mūsu klausītāji un lasītāji visās Latvijas malās, — bez jūsu labvēlības un uzticēšanās, bez jūsu klātbūtnes Dzejas dienās mēs būtu vientuļi, kaut lepni uz to, ko darām, mēs būtu mazliet pat apbēdināti, jo gribas būt uzklausītiem un saprastiem. Un vispirms jau savējo vidū.

Mēs visi‚ kā rakstnieki un literāti, kā lasītāji un klausītāji, kā darbinieki, pateicoties kuriem top grāmatas un periodiskie izdevumi ar literārajām lappusēm, esam dažādi, atšķirīgi viens no otra, ar savu gaumi, izjūtām, uzskatiem, bet vienoti uzticībā literatūrai. Mēs esam garīgs spēks mūsu valstī, visā pasaulē. Neatkarīgs no tā, kā pret mums izturas laicīgā vara. Kā kultūras sastāvdaļa esam to vērtību pamatā, uz kurām balstās cilvēce. Un šajā plašajā un varenajā kopainā, kurā esam raduši skatīt augstākās virsotnes, atcerēsimies arī tos pirmsākumus, no kuriem top ikvienas tautas un visas pasaules literatūra.

Mazs bij’ tēva novadiņis...

Turies, Kurzemīt,

Turies ar visām saknītēm,

Gumiem un spurgaliņām

Māla gliezdā un smilšu skūnē,

Noziedini ievas, mežābeles, purenes,

Un tā līdz liepām, — lai izkūp

Ziedputekšņi pār tevi.

Turies un nācini visus tos auglīšus,

Kas tavā klēpī, briedini sēkliņas,

Noturi arāju kalnā un avotu lejā,

Debesis noturi pāri zemei un jūrai,

Bet palaid mūs ar tiem sidraba ziediņiem.

Ar tiem, ko kadiķīši zied.

Palaid mūs pa vējam, Dievzemīt,

Palaid mūs ar dziesmu pasaulē:

Mazs bij’ tēva novadiņis,

Bet diženi turējās...

Palaid mūs noturēt tevi

Ir tajā saulē

Ar tiem sidraba ziediņiem,

Ko kadiķīši... — Kurzemīt!

Piebaldzēnu dziesmas — Kaudzītes Matīsam

Mežaparka Saules dārzā 1924.gadā notika pirmo neatkarīgās Latvijas skolotāju svētku noslēgums. Tajā piedalījās arī rakstnieks Matīss Kaudzīte un notikumam par godu iestādīja centrālās alejas galā ozolu. Šogad, 13.septembrī, godinot "Mērnieku laiku" autoru un vienu no izcilākajiem latviešu tautskolotājiem viņa 150 gadu jubilejā, Rakstnieku savienība, jauno dabas draugu centrs "Saules dārzs" un Mežaparka attīstības biedrība organizēja ozola apkārtnes sakopšanu un piemiņas zīmes novietošanu. Nelielo pelēki sudrabaino akmeni arhitekte Ausma Skujiņa bija atradusi Vecpiebalgas baznīcas drupās, bet uzrakstu "Kaudzītes Matīsa ozols" tajā iekala akmeņkalis Uldis Ešenvalds. Atklāšanas brīdi kuplināja Vecpiebalgas ģimnāzijas koris, Inešu dramatiskais kolektīvs ar Matīsa Kaudzītes lugas "Miers mājā" fragmentu, brāļu Kaudzīšu memoriāla vadītāja Jāņa Poiša stāstījums par "Kaibēniem" un aktiera Aivara Siliņa lasījums par trīs mīļākajām nodarbībām jubilāra garajā mūžā — koku stādīšanu, rakstniecību un bērnu mācīšanu.

Saulcerīte Viese

Atvadu vārdi — režisoram,

 

Dzejas dienās sakot atvadu vārdus Arnoldam Liniņam (1930.11.12.—1998.12.09.), lai pieminam izcilo režisoru, aktieri un pedagogu arī kā smalku dzejas pazinēju un latviešu valodas daiļskanības kopēju.

Stāv dvēseļu mežs bezgalīgs un mirstīgs,

Kā gaisma stāv, kā augsta, augsta mesa...

— tas ir Ojārs Vācietis, un vēl ir Rainis un Aleksandrs Čaks, kuru dzeja daudzās sirdīs paliks ar Arnolda Liniņa balsi. "LV"

 

Par latviešu dzejas gaitu kaimiņtautās.

Par baltu un slāvu valodu saikni

Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķes Ainas Blinkenas sagatavotā informācija par Latvijas zinātnieku piedalīšanos XII starptautiskajā slāvistu kongresā negaidīti sasaucās ar literatūrpētnieces Veltas Knospes piedāvāto Prāgas Kārļa universitātes profesora Radegasta Paroleka stāstījumu par viņa darbu Raiņa dzejas tulkošanā. Čehu literatūrzinātnieka un tulkotāja lielais ieguldījums latviešu tautas dziesmu un Raiņa darbu atdzejošanā ticis augstu novērtēts, 1994. gada 25. novembrī viņu ievēlēja par Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekli, 1997. gada 23. aprīlī viņu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru. Bet ar savām tulkotāja piezīmēm "Raiņa dzeja — čechiski" viņš iepazīstināja VI starptautisko slāvistu kongresu Prāgā 1968. gada augustā. Veltas Rūķes–Draviņas tulkojumā šis teksts vēlāk publicēts Raiņa un Aspazijas Gadagrāmatā 1970. gadam, ko 1969. gadā izdevis Raiņa un Aspazijas fonds Stokholmā. Sniedzam to mazliet saīsinātu.

Raiņa dzejas cienītāji —

cauri gadiem Čehijā

No čechu dzejniekiem Rainim vistuvāk rada ir Jozefs Hora (1891—1945). Abu darbos ir daudz filozofiskas domas, abiem bijusi cieša saskare ar cittautu literatūru (daudz tulkojuši ievērojamu klasiķu darbus), abi ir neoromantiķi un simbolisma ietekmēti, bet ar tieksmi uz sociālu problemātiku. Tāpat kā Rainis, arī Hors bijis sociāldemokratiska nedēļas laikraksta redaktors. Abu dzeja ir ļoti smalka, kultivēta un melodiska.

Bet Hors — kā čechu moderno dzejnieku lielākā daļa — jau stipri attālinājies no folkloras, kamēr latviešu, īpaši Raiņa, dzejā folklorai joprojām piekrīt ļoti ievērojama loma.

Tulkojot Raini, vislielākās grūtības man sagādājis tas, ka Rainis ir ārkārtīgi lakonisks dzejnieks. Viņa vārsmās nav neviena lieka vārda. Bez tam latviskais pants — vismaz rainiskais — ir īsāks, koncentrētāks par čechu. Tanī ir milzum daudz vienzilbes vārdu un prepoziciju vietā locījumu formas (lokatīvs, ablatīvais ģenitīvs, datīvs). Klāt nāk vēl latviešu dažādās zilbju intonācijas un — plašāk nekā čechu valodā — patskaņu ga®uma izmantojums. Bez tam Rainis izšķērdīgi lieto alliterāciju virknes, zināmā secībā sakārtotas skaņas un kalambūrus. Var viegli iedomāties tulkotāja mokas, ja viņš cenšas paturēt Raiņa dzejas lielo estētisko bagātību vai arī to kompensēt kaut kā citādi ar savas valodas estētiskiem līdzekļiem. Grūtības jo lielākas tādēļ, ka Raiņa vārsmās atsevišķā vārdā ietverts vairāk nozīmes nianšu nekā vairumam mūsdienu modernistu. Man bieži nācies ilgi un uzmanīgi meklēt piemērota čechu vārda ar atbilstošu skanējumu un ar līdzīgām melodiskām īpašībām, lai neiznīcinātu to dzejisko tēlu, ko uzbu® Raiņa latviskais vārds. Protams, man nebija pa spēkam atveidināt Raiņa izvēlēto skaņu seku sākotnējā veidā; biju spiests tulkojumā tai vietā likt citas, oriģinālā neesošas skaņu virknes.

Čechiskais tulkojums ir pilns ar skaņu kompensācijām, un bez šādas zināmas patvaļas tulkot praktiski nemaz nebūtu bijis iespējams. Piemēram, Raiņa teksts:

Kad es pārnācu,

Ko es panācu?

Tūkstots acu siltu spožumu!

čechu valodā vārdiskā tulkojumā skan:

Když jsem se vrįtil domu,

Čeho jsem dosįhl?

Horkēho lesku tisķce oči!

Vispirms pārveidoju to ritmiskāk, paturot tiešo tulkojumu gandrīz vārdu pa vārdam:

Když jsem se vrįtil,

Mne obohatil

Tisķcu oči horky lesk.

"Kad es atgriezos,

Mani bagātināja

Tūkstots acu siltais spožums."

Bet forma ‘mne’ (= man, mani) otrā rindā čechu lasītāja ausīs skan mazliet archaiski; neparasts ir arī formas novietojums teikumā. Tādēļ jutos spiests pantu noapaļot, pārveidojot to brīvākā vārsmā:

Když jsem se domu vrįtil,

Mou duši obohatil

Tisķcu oči horky lesk.

"Kad es mājās atgriezos,

Manu dvēseli bagātināja

Tūkstots acu siltais spožums."

Minu to kā paraugu, kas raksturo atdzejotāja darba pakāpenisko norisi, kā arī brīvā tulkojuma metodi, kas cenšas saglabāt dzejas tēlu un semantiku (kā to tika mācījis mans skolotājs prof. Bohumils Mathesius). Bet tas ir drausmīgi grūts darbs, kas reizēm turpinās nedēļām. Tas prasa īstu katorgas darbu, un nevar būt nekāds uz ātru roku sacepts ražojums, kā, diemžēl, daudziem tagadējiem tulkotājiem, īpaši tiem, kas strādā pēc steidzama pasūtījuma.

Ievērojamas komplikācijas man sagādā Raiņa folklorisms, kas paildzina tulkošanas procesu. Vispirms biju spiests iedziļināties latviešu folklorā, īpaši dainās, lai izprastu tautas dziesmu garu un poētisko struktūru. Pārlasot A.Ozola un K.Skalbes izlasēs apm. 40 000 dainas, nācu pie atzinuma, ka milzīgais deminutīvu skaits latviešu dainās nav deminutīvi vārda lingvistiskajā nozīmē, bet drīzāk poētisms, t.i. stila un šur tur arī ritma līdzeklis (piem., divzilbju formu vietā ritms dažās vietās prasa trīszilbju formu, un tur labi iederas deminutīvais atvasinājums). Tādēļ pēc manām domām daži krievu tulkojumi, kur teksts pārblīvēts ar mīlināmām deminutīvu formām, nav nekāds laimīgs atrisinājums. Es rīkojos ar tiem daudz atturīgāk.

Pēdējā laikā strādāju intensīvi ar poēmas "Ave sol" tulkojumu. Tas ir visai sarežģīts uzdevums, jo Rainis izvēlējies romantismam un simbolismam augstākā mērā atbilstošu stilu. Vispirms man nācās pārtulkot Raiņa dzeju vārdu pa vārdam, pievienojot vairākus sinonīmus visos svarīgākajos izteicienos, bet vēl nedomājot par ritmu un atskaņām. Ritmiskā dzejā tekstu pārveidot varēšu tikai tulkojuma otrā posmā nākamajās nedēļās un mēnešos.

 

Pirmais un pēdējais vārds

Mans vārds ir viens, viņš liksies skarbs:

Kad gars tev ir kūtris un saīdzis,

Kad pats sev par nastu tu palicis,

Viens vienīgs tad ir līdzeklis:

Darbs.

 

Prvni a posledni slovo

Jen jedno prisnē slovo znįm.

Když v pochybįch tvuj slaby duch se ztrįci.

Když unava a stesk te premuže,

jediny lēk ti dįm,

jenž pomuže —

jen prįci!

 

Tu drīksti

Rieksts saka: kod man, tu to drīksti, —

Tev zobi baltāki par manu miesu.

 

Teic ķirsis: sūc mani, tu drīksti, —

Tev lūpas sārtākas par manām asnīm.

 

Vīns saka: dzer mani, tu drīksti, —

Tev dvaša saldāka par manu smaršu.

Sirds ar grib teikt ko, trīc un nevar izteikt

Un sadeg tavā rokā kaunoties —

Vai tava roka karstāka?

Vai sirds?

 

Ty smiš…

Orech mi rek: mne kousat smiš,

tvē zuby belejši jsou než mē telo!

Trešen mi rekla: sįt mne smķš,

tvį usta rudejši jsou než mį krev!

A vķno zvalo: pķt mne smiš,

tvuj dech je sladši než mį vune!

Tēž srdce mluvit chce, leč nemuže,

v tvē nežne dlani horķ studem…

V čem je vic žįru? V ruce tvē?

Nebo v tom srdci rudēm?

(Čechu valodā — tāpat kā latviešu valodā — mēdz uzsvērt vārda pirmo zilbi. Arī čechu valodā ir īsi un ga®i patskaņi, tikai patskaņa ga®umu neapzīmē ar svītru virs attiecīgā burta (kā latviešu valodā), bet ar akūta zīmi. y jālasa kā i; y kā ī; e kā je; u kā ū; r kā rž.)

Radegasts Paroleks

Latvijas zinātnieki — 

XII starptautiskajā slāvistu kongresā

No 27. augusta līdz 2. septembrim Krakovā notika XII starptautiskais slāvistu kongress. Tajā piedalījās ap 1200 zinātnieku no 42 valstīm, arī no Jaunzēlandes un Dienvidāfrikas Republikas. Tika nolasīti vairāk nekā 1000 referātu. Galvenās programmas daļas bija divas: valodniecība un literatūrzinātne, folkloristika un kulturoloģija.

Slāvu valodas ir viena no lielākajām indoeiropiešu valodu saimes grupām, kuru runātāju skaits ir tuvu 300 miljoniem. Starp slāvu valodām ir gan valodas ar ļoti lielu runātāju skaitu (krievu, poļu), gan ar mazāku (čehu, bulgāru, slovāku, ukraiņu, baltkrievu u.c.), gan arī valodas, kuru lietotāju loks aptver dažus simtus (sorbu jeb luziciešu, kašubu). Dažāds ir arī slāvu valodu attīstības un sabiedrisko funkciju līmenis. Taču visām tām ir arī savas kopīgas iezīmes un cilmes un attīstības problēmas, kas aptver ne vien valodu, bet arī slāvu etnoģenēzes, vēstures, kultūras, literatūras un mākslas jomas. Ar slāvistiku nodarbojas ne tikai slāvu zinātnieki, bet arī citu tautu valodnieki, vēsturnieki un kulturologi.

Pētniecības darba saskaņošanai 1929. gadā Prāgā tika nodibināta Starptautiskā slāvistu komiteja, kas ik pēc pieciem gadiem organizē starptautiskus slāvistu kongresus. Tie notikuši Prāgā, Varšavā, Krakovā, Belgradā, Maskavā, Sofijā, Zagrebā, Ļubļanā, Kijevā un Bratislavā.

Kā vienmēr, arī šajā slāvistu kongresā nozīmīga vieta bija pētījumiem par slāvu valodu cilmi, radniecības sakariem, vēsturiskās attīstības jautājumiem, skaņu un formu vēsturiskajām pārmaiņām, etimoloģiju skaidrojumiem, dialektālajām parādībām un areāla pētījumiem. Taču šoreiz atšķirībā no iepriekšējiem kongresiem daudz lielāka uzmanība tika veltīta tieši mūsdienu slāvu valodu aktuālajām problēmām, it īpaši valodu kontaktiem mūsu dienās, kā arī rakstu valodas problēmām un attīstībai gan vēstures gaitā, gan pašreizējā valodu attīstības posmā. Kā teorētiskā, tā praktiskā skatījumā plaši tika aplūkotas regulētās un arī nekontrolētās valodas pārmaiņas, analizējot galvenokārt literāro valodu pārmaiņu procesus. Varēja konstatēt, ka arī slāvu valodās patlaban aktuāli tie paši procesi un problēmas, kas baltu valodās — pastiprināta internacionalizācijas tendence, zināms apjukums normu kritērijos, sarunvalodas elementu ieplūšana literārajā valodā. Literāro valodu problēmas tika aplūkotas sociolingvistiskā skatījumā, saistot valodas lietojumu ar runātāju sociālo statusu, ar psiholoģiskiem un kultūras procesiem.

Vairāki referāti bija veltīti tieši krievu valodas iezīmēm pēcpadomju periodā — J.Duns (Lielbritānija) raksturoja krievu "angļu valodu" kā alternatīvu krievu valodu, ko angļi nesapratīs; notiekot intensīva krievu valodas angliskošana. D.Veiss (Šveice) referātā "Destaļinizācijas propaganda" aplūkoja "kolektivizētās valodas" klišejas un to vietā stājušos stereotipus. Krievu politisko terminoloģiju analizēja V.Moskovičs (Izraēla), pretstatā tādiem Staļina laika terminiem kā vrag naroda un kulakm, parādot Gorbačova laika jaunievedumus — perestroika , glasnostj un disident . Daļai referātu bija asi politisks raksturs, piemēram, V.Lubaša (Polija) atzinumiem par slāvu valodu sociolingvistisko stāvokli pārejā no valdošām uz ierindas valodām, norādot, ka sociālistiskā krievu valodas kundzība kļūst demokrātiska. To varēja arī vērot kongresa norisē — tajā krievu valodai bija visai pieticīga vieta, bet referāti un debates notika visdažādākajās slāvu valodās, kā arī angļu vai vācu valodā.

No Latvijas kongresā piedalījās valodnieki Aina Blinkena, Antons Breidaks, Ojārs Bušs un Jānis Rozenbergs un literatūrzinātnieks F.Fjodorovs. A.Blinkena runāja par slāvismiem 17. gadsimta vārdnīcās, O.Bušs par krievu cilmes elementiem latviešu onomastikā, J.Rozenbergs par J.Endzelīna devumu slāvistikā un A.Breidaks par valodas vēstures jautājumiem, F.Fjodorovs — par 19. gs. krievu kultūras mītiski poētiskajiem tēliem. Latviešu valodu un folkloru skāra arī R.Ekerts (Vācija), parādīdams, ko baltu valodas dod slāvu valodu vēsturiskajai frazeoloģijai.

Kā parasti, slāvistu kongresa ietvaros notika Baltu un slāvu komisijas sēde. Šī komisija dibināta 1963. gadā, un tās uzdevums ir risināt teorētiskās un praktiskās problēmas, kas saistītas ar baltu un slāvu vēsturisko radniecību (tagad vairs reti kurš šaubās par to, ka slāvu valodas ir jaunāks veidojums nekā baltu valodas), kā arī veicināt baltu valodu mācīšanos un izpēti visā pasaulē. Patlaban baltu valodu apguves un pētīšanas centri izveidojušies ne tikai Zviedrijā, Norvēģijā, Vācijā, Polijā, Ungārijā un Itālijā, bet arī Kanādā, ASV, Japānā un citur. Regulāri tiek publicēti pārskati par šīs komisijas darbu, ko rosīgi organizē Vācijas zinātnieks R.Ekerts. Komisija nolēma aktīvāk papildināt Eiropas bibliotēkas ar baltiešu literatūru, atzina par nepieciešamu mazināt pēdējos gados vērojamo spriedzi starp abu valodu grupu lietotājiem. Baltu valodas — tas ir ceļš uz indoeiropeistiku, kā teica R.Ekerts.

Kongress bija lieliski organizēts, to morāli un materiāli atbalstīja Polijas valsts, un atklāšanā piedalījās valsts augstākās amatpersonas. Apsveikuma vēstuli bija atsūtījis arī pāvests Jānis Pāvils II. Starptautiskā slāvistu komiteja savā sēdē ievēlēja jaunu priekšsēdētāju — Slovēnijas zinātnieci Alenku Šivicu–Dularu. Slovēnija arī būs valsts, kas 2003. gadā Ļubļanā uzņems XIII starptautiskā slāvistu kongresa dalībniekus.

Aina

Blinkena

 

 

 

 

 

\Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"