• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par mūsu labklājību. Tagad un turpmāk (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 9.09.1998., Nr. 257/260 https://www.vestnesis.lv/ta/id/32715

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Nacionālās radio un televīzijas padomes lēmums Nr.90

Par konkursa apraides atļaujas (licences) saņemšanai kabeļtelevīzijas programmas apraidei Aizkrauklē atzīšanu par nenotikušu

Vēl šajā numurā

09.09.1998., Nr. 257/260

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

NO MINISTRA REDZESPUNKTA

Par mūsu labklājību. Tagad un turpmāk

Turpinājums

no 1.lpp.

Vladimirs Makarovs, labklājības ministrs, — Latvijas žurnālistiem

Kas mūs satrauc? Atkal esmu spiests runāt par ļoti nepopulārām lietām — par Saeimā esošo likumprojektu par pensiju aprēķināšanu šobrīd strādājošajiem pensionāriem. No vienas puses, jā, es pilnībā apzinos, ka tai pensionāru paaudzei, kas jau bija pensijā, jaunajam likumam spēkā stājoties, likums dod ļoti maz. Ir tikai cerības uz pensiju indeksāciju atbilstoši budžeta ieņēmumiem un iespējām, ko mēs līdz šim, manuprāt, esam veikuši samērā sekmīgi, gan pārejot uz indeksāciju par prognozējamo inflāciju, gan daļēji nomaksājot piektās Saeimas valdības parādu — to, ka tajā laikā tika aizkavēta pensiju indeksācija. Un šīs pozitīvās tendences turpināsies — arī novembrī pensiju indeksācija notiks atbilstoši prognozējamai inflācijai par turpmākajiem sešiem mēnešiem. Mēs no šīs politikas neatteiksimies — lēmumu pieņemšu vēl es.

Bet par ko satraukums? Ir plānots aprēķināt pensiju strādājošajiem pensionāriem, it kā piešķirot to no jauna. Neņemot vērā faktu, ka viņi jau saņem pensiju. Latvijā šobrīd ir vairāk nekā 64 tūkstoši strādājošo pensionāru, no kuriem vairāk nekā 11 tūkstoši ir vecāki par 70 gadiem. Viņu prognozējamais laiks, kad viņi saņem pensiju, ir īss, bet darba mūžs — ārkārtīgi liels. Un šādā gadījumā pensija var krietni pārsniegt algu, no kuras pensija ir aprēķināta. Latvijā, piemēram, ir 200 cilvēku, kas vecāki par 80 gadiem un strādā. Viņiem, rēķinot pensiju no minimālās algas — 42 latiem, ņemot vērā viņu tiešām cienījamo vecumu un darba mūža ilgumu, pensijas apmērs ir 106 lati. Tātad divarpus reizes pārsniedz summu, no kuras varētu tikt rēķināta pensija. Tā mēs varam radīt bezprecedenta situāciju, ka pensija it kā tiek noteikta korekta, bet tajā paša laikā valstij jādomā par to, kā šīs pensijas izmaksāt. Jo pensijas formula bija orientēta uz ideoloģiju: maksimāli ilgi nepieprasīt pensiju un pieprasīt tajā brīdī, kad tiešām darba gaitas ir beigušās.

Kāpēc es par to runāju zināmā mērā skeptiski? Tāpēc, ka manā rīcībā ir dati par sociālās apdrošināšanas budžeta ieņēmumiem 1998. gada jūlijā un augustā. Starpība ir samērā fantastiska — jūlijā šie ieņēmumi ir 42 miljoni latu, bet augustā — 35,9 miljoni. Ar augusta ieņēmumiem mēs nesedzam kārtējos izdevumus. Apstākļi, kas šo starpību radījuši, var būt pilnīgi dažādi — gan ekonomiskās krīzes sekas Austrumāzijā un Krievijā, gan zināmā mērā kārtējā diskusija un lēmumu par pensijām novilcināšana Saeimā. Kārtējo reizi var pieaugt neticība. Jo visvairāk uztrauc un izbrīna situācija: kā Saeimā sākas diskusijas par pensijām, tā nekavējoties pieaug pensiju pieprasītāju skaits un pieaug to cilvēku skaits, kas pieprasa pensiju ar mazām algām. Tas, protams, nevar apmierināt ministriju. Piemēram, šī gada sākumā, kad situācija ir samērā stabila un lielas diskusijas nenotiek, pensijas pieprasa 2500 cilvēku, no kurām tikai 124 ir sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā, pārējās ir lielākas. Bet aprīlī sākas diskusija par kārtējiem grozījumiem Pensiju likumā, un pensijas pieprasa 2900 cilvēku, tātad par 400 vairāk, un jau tūkstotim šīs pensijas būs sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā. Cilvēki, kam ir nepietiekama informācija, kas klausās tikai pārraides no Saeimas, nekavējoties reaģē nepareizā virzienā ar filozofiju: labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Protams, šie cilvēki pēc gada, pēc pusotra būs ārkārtīgi neapmierināti. Un tad atkal viņi kā slogs guļas uz sociālās palīdzības sistēmu. Tāpēc ir jābūt ārkārtīgi piesardzīgiem ar šīm diskusijām Saeimā.

Kas ir izdevies šajās, teiksim, tūkstoš dienās labklājības ministra amatā? Manuprāt, samērā būtiska ir pensiju indeksācija: ja 1995. gadā vidējā pensija bija 32,72 lati, tad šīgada pirmajā jūlijā - 53,58 lati. Šis paaugstinājums tomēr pierāda, ka tieši Latvijas izvēlētais ceļš sociālās drošības jomā bija pareizs. Tieši tāpat mums ir izdevies no nulles punkta, no nāves punkta izkustināt valsts attieksmi pret bērnu pabalstiem. Sākotnēji šo kursu ar pabalstiem izjuta ģimenes tūlīt pēc bērna piedzimšanas, bet to ceram turpināt arī nākotnē. Mēs palielinājām bērna piedzimšanas pabalstu gandrīz divas reizes. Un pabalsts bērna kopšanai, lai gan summa ir maza, tomēr ir palielināts divarpus reizes — no 12 latiem līdz 30 latiem. Mūsu budžeta projektā šobrīd ir iecerēts atbalsts indeksācijai atbilstoši inflācijai, kas ir Saeimas atbalstītajā likumā.

Ministrija tomēr uzskata, ka laika gaitā Latvijai ir jāpāriet uz to, ka bērna pabalsts nav mazāks kā 15 procenti no minimālās algas, un šī attiecība ir nepārtraukti jāsaglabā. Tā ir Eiropas Padomes rekomendācija, ieteikums valdībai. Bet pabalsta uzdevums nav pabarot bērnu un uzturēt bērnu. Pabalsta misija ir dot atbalstu ģimenei. Bet tas nekur pasaulē nav ar garantiju, ka nomaksās visus izdevumus par bērnu. Kāpēc šo pabalstu pasaulē izmanto kā vispārēju un samērā nelielu? Tāpēc, ka tas ir ļoti viegli administrējams, un administratīvie izdevumi ir divi trīs procenti no kopējās summas. Tajā pašā laikā ienākumu testētiem pabalstiem — tur, kur pārbauda ģimeņu atbilstību, vai to ienākumi ir pietiekami vai nepietiekami, — šie izdevumi ir līdz 25 procentiem no pašu pabalstu summas. Diezin vai mēs šobrīd drīkstam, lai atsijātu 10 līdz 15 procentus pārtikušo ģimeņu, tērēt līdz 25 procentiem no summas, lai atšifrētu šos 10 līdz 15 procentus.

Ministrija samērā stabili strādā pie sakārtotām un aktīvām nodarbinātības politikas līnijām. Esam palielinājuši līdzekļus tieši aktīviem nodarbinātības pasākumiem — pārkvalifikācijai, kvalifikācijas paaugstināšanai, pagaidu sabiedriskiem darbiem. Šogad pagaidu sabiedriskajos darbos ne tikai maksājam summu līdz minimālajai algai darba samaksai, bet atļāvām konkursa kārtībā apmēram 50 projektus, kur paredzējām arī iespēju nopirkt materiālus, darba rīkus un algot darbu vadītāju. Piemēri ir pozitīvi — Rēzeknē nedzirdīgo mācību ražošanas uzņēmumā ir sakārtots jumts, nodarbināti 20 bezdarbnieki, tajā pašā laikā tika radītas jaunas darba vietas invalīdiem. Nedzirdīgo savienība nodarbojas ar šūšanu, viņiem ir ļoti labi izstrādājumi, ko iepērk arī valsts saviem pansionātiem un bērnu namiem. Līdzīga situācija ir arī Ventspils rajonā bijušajā Zūru lauksaimniecības skolā, kur arī tiek izmantots bezdarbnieku darbaspēks, lai izveidotu mācību centru, kur varētu celt kvalifikāciju. Ir iegādātas modernas ierīces galdniecības darbiem — tas dos pozitīvu attīstību.

Nākamajā gadā mēs gribētu uzsākt ko jaunu — palīdzēt jauniešiem, kas meklē darbu. Jo darba devējs tagad vēlas saņemt ne tikai labu, izglītotu un teorētiski zinošu darbinieku, bet grib, lai šim cilvēkam būtu arī darba pieredze. Jo kaut vai lielāko daļu darba traumu gūst cilvēki ar mazu darba pieredzi. Nākamā gada sākumā plānojam uzsākt apmaksātu praksi pie darba devēja. Tātad aktīvi nodarbinātības pasākumi — maksimāli maz pabalsta par neko un maksimāli daudz iespēju celt kvalifikāciju, mācīties, atrast darbu un varbūt pat uzsākt nelielu privāto uzņēmējdarbību.

Ko nav izdevies panākt? Nav izdevies, ka nodarbinātības līdzekļi maksimāli tiek novirzīti rajoniem ar augstāku bezdarba līmeni. Rīgas bezdarba procents gan ir mazs, tomēr pilsētā ir vairāk nekā 17 tūkstoši bezdarbnieku, un arī viņiem kaut kādi pasākumi ir jāveic. Lai gan mana pārliecība ir, ka valsts atbalstītajai politikai spēcīgāk jāstrādā rajonos ar augstu bezdarba līmeni.

Bet jaunu darba vietu radīšana nav Labklājības ministrijas uzdevums. Mūsu uzdevums ir sniegt garantijas, aicināt cilvēku mācīties, palīdzēt iekārtoties darbā, tam sagatavojot ar informāciju. Piemēram, cilvēkiem manā vecumā ļoti var noderēt darba meklētāju klubi, kas cilvēku sagatavo tieši psiholoģiski — iemāca atklāt sevi potenciālajam darba devējam: kā zvanīt, kā rakstīt iesniegumu, kā rakstīt CV, kā parādīt — es to varu. Ļoti daudziem iesakām — ja darba devējs atsakās pieņemt darbinieku gadu dēļ, tad tomēr lūgt atļaut pastrādāt dienu, lai pierādītu, ka šuvēja 45 gadu vecumā šuj tikpat kvalitatīvi, ja ne vēl labāk, kā šuvēja, kurai ir 22 gadi. Ne vienmēr tas izdodas, bet šīs pozitīvās tendences ir. 1997. gada 1. jūlijā bezdarba līmenis bija 7,4 procenti, bet šogad 1. jūlijā — 7,2 procenti. Bezdarba līkne iet uz leju, kaut arī ir noņemti šķēršļi, ka var reģistrēties kā bezdarbnieks arī tad, ja nav valsts valodas zināšanu, ka maksimāli aicinām reģistrēties pirmspensijas vecuma cilvēkus, jo tas atstāj ietekmi uz apdrošināšanas stāžu. No vienas puses, ir pozitīvās tendences, kas aicina cilvēku reģistrēties, no otras puses, bezdarbnieku skaits rūk. Tātad Latvijā tomēr tiek radītas jaunas darba vietas.

Pērnā gada sākumā ministrija ļoti nopietni sāka strādāt pie veselības aprūpes sistēmas reformas. Tur mums ir milzīgas problēmas. Kaut vai tāpēc, ka ļoti daudzi ārsti ir lielas autoritātes un viņus ārkārtīgi grūti pārliecināt, jo katram ir savs viedoklis, katrs ir redzējis savu modeli. Veselības institūcijās pārvaldes, birokrātiskajā līmenī strādā paši ārsti, kas uzskata, ka viņi ir labākie grāmatveži, finansisti, juristi utt. Pērn sākām formēt Labklājības ministrijas komandu ārstniecības blokā arī no cilvēkiem, kam nav medicīniskās izglītības. To kaut kādā mērā uzspiedām no ministrijas vadības puses. Pēc samērā veiksmīga Pasaules bankas projekta labklājības jomā piespiedām strādāt pie Pasaules bankas kredīta projekta tieši veselības aprūpes nozarē. Šis projekts jau sāk izskatīties ļoti cerīgs — septembra beigās Pasaules bankā norunāsim par līguma finansēm no ministrijas puses, pēc tam būs darbs finansu ministram ar līguma parakstīšanu. Ceru, ka vēl šīs valdības pilnvaru laikā šāds līgums tiks parakstīts.

Kas ir pluss Pasaules bankai? No labklājības reformas projekta mums ir pieredze, ka ikviens miljons dolāru kā kredīts velk sev līdzi pusotru līdz divus miljonus dolāru kā dāvinājumu. Varbūt te šī attiecība būs citāda, bet arī šeit mēs panāksim, ka nāk liels donorfinansējums tieši šī projekta izstrādei, ieviešanai, darbinieku sagatavošanai un ģimenes ārstu sagatavošanai.

Uz ko mēs ļoti ceram? Ceram sakārtot finansu sistēmu veselības aprūpē, racionalizēt veselības aprūpes sistēmu kopumā: skaidri pateikt, kādas tehnoloģijas un kur Latvijā ir vajadzīgas.

Vēl gribam ļoti lielu uzsvaru likt uz ģimenes ārstu sagatavošanu un šī institūta ieviešanu. Jo varam runāt, ka Latvijā ir neadekvāti augsts līdzekļu izlietojums stacionārajā veselības aprūpē slimnīcām, bet mēs nevaram neko mainīt, ja mums nav labi sagatavotu ģimenes ārstu un nav iekārtotas ģimenes ārstu prakses vietas. Tas ir viens šī kredīta uzdevums. Otrs uzdevums — Latvijā racionalizēt investīciju politiku veselības aprūpē. Tur tehnoloģijas attīstās ļoti strauji — tagad var nopirkt laboratoriju, kur divas laboratorijas pilnībā apmierina visas Rīgas vajadzības. Tajā pašā laikā katrs sevi cienošs normāls galvenais ārsts mēģina panākt, lai viņa ārstniecības iestādē arī būtu tā labākā tehnoloģija. Un, ja šī tehnoloģija netiek attiecīgi noslogota, tās pašizmaksa ir ārkārtīgi dārga, tas sit pa kabatu mums visiem.

Ministrijā, sastopoties ar daudziem un dažādiem ļoti augsta līmeņa cilvēkiem un redzot viņu attieksmi, mēs bieži vien zināmā mērā esam sprukās. Man ir daudz negatīvu piemēru, kad divas jaunas laboratorijas iekārtas nopērk rajona slimnīca un poliklīnika, kas viena no otras atrodas kādu 50 metru attālumā. Tā, piemēram, Ludzā poliklīniku un slimnīcu atdala ceļš, un katra sapņo par jaunas rentgena tehnoloģijas iegādi. Tas, starp citu, ir ārkārtīgi dārgs prieks, kas maksā no 50 līdz 180 tūkstošiem latu.

Tagad par tikšanos šorīt ar Krievijas vēstnieku Aleksandru Udaļcovu.

Labklājības ministrijai nav nekādu saistību ar pensiju izmaksu Krievijas militārajiem pensionāriem. Bet mēs zinām, ka viņu skaits ir nedaudz pāri par 20 tūkstošiem. Zinām, ka viņiem ir ģimenes locekļi. Zinām, ka Krievija ārpus savas teritorijas, tieši Latvijā pensijas maksā augstākas nekā pašā Krievijā ar dažādu piemaksu un dotāciju palīdzību.

Šobrīd, konstatējot, ka pensiju izmaksa kavējas, ka nav nomaksāta nauda par militāro pensionāru ārstēšanu, ka Krievija vairākus gadus novilcina starpvalstu līgumu sociālās drošības jomā, kas zināmā mērā būtu Krievijas pilsoņu interesēs, ja Latvija un Krievija noslēgtu šādu līgumu, mēs sapratām, ka nepieciešams runāt ar vēstniecību pietiekami asi, lai gūtu skaidrību, kad Krievija tomēr sāks izmaksāt pensijas.

Vēstnieks izteica cerību, ka tiks apstiprināta valdība un nauda tiks pārskaitīta. Kāpēc Krievija novilcina līguma noslēgšanu? Šoreiz vēstnieks kārtējo reizi izvirzīja pretenzijas, kuras iepriekšējās sarunās tika noraidītas — ka šajā līgumā būtu jāietver Latvijas saistības apmaksāt Krievijas pilsoņu, kas ierodas uz dzīvi vai darbu Latvijā, sociālās garantijas par visu darba stāžu visā bijušajā PSRS teritorijā. Sociālās drošības līgumu slēgšanas prakse tomēr liecina, ka ikviena valsts uzņemas savas saistības. Man palika iespaids, ka Krievija nevēlas šādu līgumu, jo kārtējo reizi izvirza šādas pretenzijas.

Kāpēc mūs interesē šis jautājums? Šie cilvēki devās pensijā krietni pirms reālā pensijas vecuma, daudzi ir Krievijas pensionāri jau vairākus gadu desmitus, viņiem ir zināms darba stāžs arī Latvijā, un daļa no viņiem var pretendēt uz pensiju arī Latvijā. Mums ir nepieciešams sagatavot aprēķinus, cik tas varētu izmaksāt, ja tā notiks, un, protams, prognozēt iespējamo tālāko stāvokļa attīstību, ja Krievija tomēr nespēs samaksāt par savu militāro pensionāru ārstēšanu. Iepriekšējās tikšanās reizēs starp Latvijas Ārlietu ministriju un Krievijas vēstniecību bija panākta vienošanās, ka tiek sasaukta īpaša starpvaldību komisija ar EDSO pārstāvniecības piedalīšanos, kas izanalizēs līguma izpildi.

Jāteic atklāti, līgumā nav norunāts, kādos termiņos Krievijai pensijas ir jāmaksā. Bet, tā kā Krievija šīs saistības ir uzņēmusies, tai tās ir arī jāpilda. Kā absurdu var uzskatīt Krievijas valdības lēmumu — es vismaz to tā vērtēju — pārtraucot starpvalstu norēķinus un pārtraucot valūtas pārskaitīšanu uz ārzemēm, kur tas varētu būt komercijas jautājums, to pašu attiecināja uz jautājumu, kas tieši skar cilvēktiesības, uz pensiju izmaksu. Vēstnieks atzina, ka par pensiju neizmaksu pilnībā ir atbildīga Krievija. Labklājības ministrija vienkārši sekos situācijai.

Vēl mēs diskutējām par Krievijas pusei aktuālu problēmu — par invaliditātes noteikšanu. Ir zināmas atšķirības, kā invaliditāti nosaka Latvijā un kā — Krievijā. Mēs esam aizgājuši krietni uz priekšu — mums invaliditātes noteikšana nav saistīta ar izmaiņām cilvēka organismā, kas notiek vecuma laikā, bet vairāk tieši tiek noteikts darba spēju zaudējums un sevis apkopšanas spēju zaudējums. Krievijā ir saglabājusies iepriekšējā kārtība. Krievijas vēstniecība realizē praksi — ja pie viņiem vēršas kāds militārais pensionārs, viņu aizved uz Pleskavu, tur nosaka invaliditāti un viņš atgriežas atpakaļ. Problēmas rodas tajā brīdī, kad viņš Latvijā pretendē uz tām garantijām un atvieglojumiem, kas Latvijā ir pirmās, otrās un trešās grupas invalīdiem. Mēs, protams, šeit nevaram atzīt invaliditātes ekspertīzi, kas notikusi Pleskavā pēc Krievijas likumdošanas prasībām. Mēs uzskatām, ka invaliditāte Latvijā ir jānosaka Latvijas Veselības un darba spēju ekspertīzes komisijai. Ja vēstniecība ir gatava, mēs par attiecīgu samaksu varam Krievijas pensiju saņemšanai komisionēt arī pēc Krievijas likumdošanas prasībām un attiecīgi arī uzreiz izdarīt slēdzienu, vai šī invaliditāte tiek noteikta atbilstoši Latvijas likumdošanas prasībām. Tas ir smags jautājums tiem cilvēkiem, kas saņem Krievijas pensijas, bet mēs nekādā gadījumā nevaram piekrist tam, ka Krievijā nosaka invaliditāti un šeit ir tiesības uz zināmām garantijām cilvēkiem, kam bieži vien līdz pensijas vecumam vēl ir tālu. Mums tomēr invalīdiem ir bezmaksas braukšana, bezmaksas medikamenti tās slimības ārstēšanai, kas ir izraisījusi invaliditāti.

Uzskatu, ka ministrijai tomēr ir jāveic uzraudzība, lai varētu prognozēt, kāds stāvoklis būs nākotnē. Un ir arī jautājums: cik korekti ir uzņemties par pensijām uz ārvalstīm palielinātas saistības, ja tās nespēj izpildīt?

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Pēc ieraksta diktofonā

V. Makarova tikšanās laikā

ar žurnālistiem 7. septembrī

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!