Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Valsts kontrole - šodien un pirms 75 gadiem. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.08.1998., Nr. 231/232 (1292/1293) https://www.vestnesis.lv/ta/id/32436

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Valsts kontrole, un tās rūpes par valsti

Vēl šajā numurā

12.08.1998., Nr. 231/232 (1292/1293)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Valsts kontroles dokumenti, ziņas

Valsts kontrole — šodien un pirms 75 gadiem

Mēs Latvijā un pasaulē

Otrās Latvijas Republikas Valsts kontrolieris kopš 1993.gada — Raits Černajs

Foto no laikraksta"Latvijas Vēstnesis" arhīva

Turpinājums no 1.lpp.

— Vai sadarbība ar starptautiskajām organizācijām un citu valstu kolēģiem ietekmē arī mūsu Valsts kontroles darbību, tās efektivitāti?

— Protams. Dzīve apliecina, ka valsts revidentiem, visiem kontroles darbiniekiem daudz jāzina, jāmācās. Tāpēc tiek īstenotas vairākas mācību programmas, kurās lielu palīdzību sniedz ārzemju eksperti, Pasaules banka ar prāviem līdzekļiem. Tā, piemēram, 200 000 dolāru tika piešķirts mācību procesam, kā arī sekmējot Baltijas valstīs pirmās revīziju rokasgrāmatas izstrādāšanu un izdošanu. Šajā sakarībā augstu tika novērtēts valsts revidenta Ulda Znota veikums.

Nesen ar Valsts kontroles darbu iepazinās eksperti no ANO Attīstības departamenta, un mani ļoti gandarīja, pat glaimoja eksperta atziņa, ka viņš bijis patīkami pārsteigts par Valsts kontroles darbu un metodēm. Vienīgā mūsu problēma esot informācijas sistēmas attīstība, taču ir zināšanas, izpratne par galvenajiem darbības virzieniem, metodiku. Laba sadarbība veidojas ar Eiropas Savienības (ES) Audittiesu. Šai sakarā jau tuvākajā laikā mums būs iespējams iesaistīties ES projektu revīzijās, ko veiks šī Audittiesa. Arī paši esam sagatavojuši atsevišķus ziņojumus par ES piešķirto līdzekļu izlietošanu Latvijai dažām programmām, piemēram, lauksaimniecības attīstībā. Pārbaudes ziņojumu nosūtījām ES Audittiesai Luksemburgā, kas to novērtēja kā augstā profesionālā līmenī veiktu. Kopā ar starptautisko grupu "SIGMA" turpinām veidot Valsts kontroles iekšējās revīzijas sistēmas modeli. Ceram, ka nākamā gada februārī šis apjomīgais darbs būs pabeigts.

Pavisam drīz — 18. un 19.augustā — Stokholmā tiksies Baltijas un Ziemeļvalstu augstāko kontrolējošo organizāciju pārstāvji. Iecerēts apspriest kopīgus sadarbības pasākumus integrācijai Eiropas Savienībā.

— Pastāstiet, lūdzu, kādi atzinumi radušies pēc šogad veiktajām nozīmīgākajām revīzijām. Vai Valsts kontrole izdara tikai iepriekš plānotas revīzijas vai arī ir pēkšņas, neplānotas?

— Ik gadus katrs no mūsu četriem revīziju departamentiem apstiprina konkrētu pārbaužu plānu, tomēr aptuveni 25 procenti ir tā dēvētās neplānotās, kuras veic gan pēc Saeimas deputātu iesniegumiem, gan tās ierosina sabiedrība, publikācijas presē, citos masu saziņlīdzekļos. Ja par katru no tām būtu tik liela interese kā, teiksim, par Valsts cilvēktiesību birojā veikto pārbaudi, varētu tikai priecāties. Diemžēl tā nav. Nezin kāpēc šī ažiotāža ap Cilvēktiesību biroju sākās vēl pirms revīzijas pabeigšanas. Protams, grāmatvedība tur nav bijusi sakārtota, taču ļaunprātīgu rīcību revidenti neatklāja. Šie trūkumi ir tipiski, tāpat kā daudzviet citur. Vēl jau Valsts kontroles padome savā sēdē izskatīs iesniegtos biroja dokumentus, kas attaisno daļu līdzekļu izlietojuma. Taču, protams, jebkurā iestādē grāmatvedībā kārtībai jābūt, un vadītājs ir arī zināmā mērā atbildīgs par to. Vēlētos vienīgi, lai šādās reizēs tiktu atmestas politiskās kaislības un uz trūkumiem reaģētu bez politiskām ambīcijām, objektīvi.

Visai drīz ceram pabeigt revīziju Medicīnas akadēmijā, pievēršamies un turpināsim to darīt dažādās attīstības aģentūrās, jo tur ir diezgan labvēlīga augsne iespējamām manipulācijām, un tāpēc būtu vajadzīga lielāka sakārtotība likumos.

Pavērtējot Valsts kontroles efektivitāti pēdējos gados, tā aptuveni rēķinot, var teikt, ka mums piešķirtais lats ir devis desmitkārtīgu atdevi valsts budžetā. Varbūt ne viss ir jūtams tiešā veidā, bet nodokļos, atdotajos kredītos, uzrēķinos... Manuprāt, efekts būtu lielāks, ja valstī izstrādātās programmas saņemtu pietiekamu finansējumu un katru gadu nevajadzētu lāpīties. Labi, ka tagad valsts budžets tiek sastādīts, ievērojot prioritātes, attiecīgas programmas, taču slikti, ka netiek pietiekami analizēts padarītais, cik līdzekļu nepieciešams nākamajam posmam. Zinām, ka jau no 1994.gada valstī ir noteiktas vairākas prioritātes — izglītība, veselības aizsardzība, sociālā sfēra, valsts drošība, iekšējā drošība, sabiedriskā kārtība, taču problēmas joprojām pastāv. Varbūt šo prioritāšu varētu būt mazāk, bet tiktu piešķirts tāds finansējums, lai būtiski atrisinātu galvenos jautājumus.

— Kādā no mūsu iepriekšējām sarunām Jūs minējāt, ka Valsts kontrole iecerējusi rīkot tematiskās revīzijas, tās grupēt par kādu konkrētu jomu vairākās vietās.

— Jā, esam sākuši to darīt. Piemēram, mācību iestādēs pārbaudām, kā tiek izlietota mācību maksa. Vai arī — kā pašvaldībās iekasē nodokļus. Te aina ir visai raiba. Jāteic, ka pašvaldības ir diezgan lielā informācijas trūkumā. Lai gan tas nebūtu mūsu tiešais pienākums, tomēr valsts revidenti, konsultanti dodas uz rajoniem, pagastiem, lai informētu, dotu padomus attiecīgajiem pašvaldību darbiniekiem — gan par nodokļu pareizu iekasēšanu, grāmatvedības uzskaiti un citiem jautājumiem. Protams, kā jau minēju, mācāmies arī mēs paši. Lūk, nesen bija lekciju cikls par saskarsmes psiholoģiju, ētiku. Uzskatu, ka revīzijās svarīga ir abpusēja izpratne, ka strādājam viena mērķa labad — pareizi, taupīgi un mērķtiecīgi izlietot valsts vai pašvaldību līdzekļus.

Esam iecerējuši Valsts kontrolē izveidot metodoloģijas, plānošanas un attīstības departamentu. Gribam strādāt ar skatienu uz nākotni, nevis līdzīgi dzirnavu ratam vai ugunsdzēsējiem. Manuprāt, nobriedis ir jautājums par īpašas sabiedriskas komisijas izveidi parlamentā, kas strādātu ar Valsts kontroles iesniegtajiem materiāliem, pārraudzītu un tālāk virzītu to problēmu risināšanu, kuras ir ārpus Valsts kontroles kompetences. Saprotams, ka šāda komisija nepārraudzītu Valsts kontroles darbību, taču sekmētu to izvirzīto jautājumu risināšanu, kas pārsniedz Valsts kontroles pilnvaras. Pamatos šo ideju atbalsta šīs Saeimas daudzi deputāti, tomēr sakarā ar to, ka, ieteikumu īstenojot, būtu jāmaina Saeimas Kārtības rullis, droši vien tas būs viens no nākamās Saeimas uzdevumiem. Vismaz uz to es ceru.

Rita Belousova,

"LV" nozares redaktore

Foto no žurnāla "Latvijas Republikas Valsts Kontroles Vēstis"

Mēs savos pirmsākumos

Latvijas Republikas Satversmē, kas pieņemta 1922.gadā, tika ierakstīts, ka Valsts kontrole ir neatkarīga koleģiāla iestāde. Taču likums par Valsts kontroli, saskaņā ar kuru tā kļuva par neatkarīgu, koleģiālu iestādi, stājās spēkā 1923.gada 16.augustā. Tātad — šajās dienās aprit 75 gadi kopš Latvijas Republikas Valsts kontroles dzimšanas.

Pasludinot Latvijas valsts neatkarību 1918.gada 18.novembrī, tūdaļ radās nepieciešamība arī pēc Valsts kontroles. Jaunā republika tapa ārkārtīgi sarežģītos un draudīgos kara laika apstākļos. Sākumā bija vienīgi valsts neatkarības pasludināšanas akts, nebija vienotas teritorijas. Jaunajai valdībai nebija pat telpu, kur pulcēties.

Tā kā agrāk Latvijas teritorijā bija darbojušās Krievijas Valsts kontroles iestādes, kuru arhīvi un citas vērtīgākās mantas jau 1915.gadā bija aizvestas uz Krieviju un arī lielākā daļa agrāko darbinieku bija devušies bēgļu gaitās, jaunajai valsts iestādei trūka darbinieku. Valsts kontroles dienestam sākumā pieteicās tikai seši cilvēki, kuriem jau vācu okupācijas laikā bija izdevies ierasties dzimtenē.

Skaidrs, ka trūka arī jaunu likumu, joprojām visās Latvijas iestādēs darbojās vecās cara laika instrukcijas.

Pirmā Pagaidu valdība K.Ulmaņa vadībā 1918.gada 2.decembrī līdzās ministriem nosauca arī jaunā valsts kontroliera vārdu. Tas bija vācu muižnieks un advokāts, vācu progresīvā bloka pārstāvis Eduards fon Rozenbergs. Politiskajos uzskatos viņš bija ne tikai lojāls, bet aktīvi darbojās arī Latvijas labā.

Taču iesākto jaunā Valsts kontroles likuma, revīzijas reglamenta un visdažādāko noteikumu izstrādāšanu 1919.gada janvārī pārtrauca lielinieku iebrukums Rīgā. Eduards fon Rozenbergs devās uz ārzemēm, daļa iestādes darbinieku izklīda kur nu kurais. Tikai viens Valsts kontroles darbinieks marta beigās nokļuva Liepājā un Valsts kancelejas direktora vadībā reprezentēja Valsts kontroli Liepājā nodibinātajā Valsts naudaszīmju un citu vērtību spiestuvē, kā arī Liepājas apriņķa kara zaudējumu komisijās.

P.Stučkas valdībā, kas Latvijā noturējās piecus mēnešus, darbojās 11 balsstiesīgi tautas komisariātu komisāri un daži nodaļu vadītāji bez balsstiesībām. Šajā marionešu valdībā par valsts kontroliera līdzinieku varētu uzskatīt Valsts revīzijas komisāru Augustu Sukutu.

Tobrīd Latvijā valdīja neaprakstāms terors un bads. Pēc virsvaldības Latvijā joprojām tīkoja arī Vācija, ar apvērsuma palīdzību cerēdama nostumt malā tolaik uz Liepāju emigrējušo K.Ulmaņa valdību. Pēc 1919.gada 16.aprīļa puča tika nodibināts tā sauktais Oskara Borkovska (izbijuša izmeklēšanas tiesneša un prokurora, pēc tautības vācieša) kabinets, kuru vēlāk nosauca par pirmo A.Niedras valdību. Par valsts kontrolieri iecēla Frici Albertu Arāju, tautai nepazīstamu cilvēku. Bet tā paša gada 17.jūnijā viņu nomainīja latviešiem nedraudzīgais Heinrihs fon Brimers.

Viena pēc otras Latvijā pie varas nāca vairākas pagaidu valdības. 8.jūlijā no Liepājas Rīgā atgriezās K.Ulmanis ar Latvijas Republikas Pagaidu valdību. 13.jūlijā Ministru prezidents izveidoja savu otro kabinetu, par valsts kontrolieri ieceldams ebreju, zvērinātu advokātu, Paulu Mincu (dzimis 1868.gadā). Jaunais valsts kontrolieris šo amatu saglabāja arī trešās un ceturtās Pagaidu valdības laikā. P.Mincs bija absolvējis Pēterburgas universitātes Juridisko fakultāti, Tērbatas universitātē ieguvis tiesību maģistra grādu. Kopš 1917.gada Maskavas universitātes privātdocents, kopš 1921.gada Latvijas Universitātes profesors krimināltiesībās, Sodu likuma izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājs, Latvijas krimināltiesību biedrības priekšsēdētājs, starptautiskās krimināltiesību apvienības loceklis, apbalvots ar Tēvzemes ordeni.

Valsts kontrole sāka izstrādāt savu iekšējo struktūru un darbības kārtību. 1919.gada 15.septembrī tika izdoti pagaidu noteikumi par Valsts kontroli, kā arī Revīzijas pagaidu reglaments. Tomēr steigā izstrādātajos dokumentos bija daudz nepilnību: nebija konsekventi uzsvērta Latvijas valsts neatkarības ideja; nebija stingri normētas Valsts kontroles padomes un departamentu kolēģiju tiesības un funkcijas, skaidri formulēta pārsūdzību un uzrēķinu piedzīšanas kārtība.

Par spīti daudzajām grūtībām, aktīvi tika veidots arī Valsts kontroles grāmatvedības revīzijas (kontroles) departaments, kura pienākumos ietilpa dažādu resoru norēķinu saskaņošana, valsts ieņēmumu un izdevumu pārskatu sagatavošana un tālākvirzīšana uz likumdošanas iestādi.

Tolaik sevišķi asi bija izjūtams kadru trūkums, jo kara apstākļu dēļ bija kategoriski aizliegts no armijas atvaļināt civilresoru ierēdņus. Arī citās iestādēs strādāja galvenokārt iesācēji, kas nepārzināja ne budžeta saimniecību, ne kases vienības principu. Katra iestāde kārtoja grāmatvedību pēc saviem ieskatiem, jo nebija ne rokasgrāmatu, ne vadošu instrukciju. Resori ieņēmumus neiemaksāja valsts kasē, bet izlietoja kārtējo izdevumu segšanai, bieži pārkāpjot kredīta robežas. Tāpēc Valsts kontrolei nebija iespēju gūt precīzu informāciju par valsts kases stāvokli.

Valsts kontrole bez kavēšanās ķērās pie darba, izstrādāja valsts budžeta klasifikācijas shēmu un ieviesa kases vienības principus. Jau 1919.gada beigās Valsts kontrole resoriem izziņoja izdevumu budžeta klasifikācijas projektu, pēc kura arī tika gatavots budžets 1920.gada pirmajam ceturksnim. Savukārt ieņēmuma klasifikācija tika iesniegta Finansu ministrijai. Šai pašai ministrijai nodeva izsludināšanai arī Valsts kontroles 1920.gadā izstrādāto grāmatvedības un norēķināšanās noteikumu projektu.

Jaunie noteikumi paredzēja, ka turpmāk Valsts kontrolē darbosies četri departamenti un Latvijas armijas kontroles nodaļa. 1919.gada 6.oktobrī jau notika jaunās Valsts kontroles padomes pirmā sēde.

Valsts kontroles darbs atkal tika pārtraukts, sākoties Bermonta uzbrukumam Rīgai. Valsts kontroli slēdza. Savās darba vietās palika tikai kontroles pārstāvji svarīgākajos valsts uzņēmumos, piemēram, Valsts papīra spiestuvē. Pēc uzbrukuma likvidēšanas Valsts kontrole atjaunoja savu darbību un turpināja iestādes pilnveidošanu. Lai samazinātu Valsts kontroles izdevumus, tika likvidēts ceturtais departaments un drīz vien arī armijas kontrole. Tā vietā nodibināja Valsts kontroles pagaidu departamentu, kuru slēdza pēc kara laika norēķinu revīzijas pabeigšanas.

Valsts kontroles reorganizācijā aktīvi iesaistījās valsts kontrolieris Ernests Ozoliņš, kas iestādes priekšgalā stājās 1921. gada 17.jūnijā pēc koalīcijas valdības nodibināšanas. Tajā piedalījās arī sociāldemokrāti — mazinieki.

Sākot ar 1921./22. saimniecisko gadu, Valsts kontroles darbs uzlabojās, jo resori savos darījumos un lēmumos jau ņēma vērā likumus un noteikumus. Lai regulētu valsts iestāžu administratīvo un saimniecisko darbību, izdeva daudz jaunu noteikumu un likumu, to vidū visnozīmīgākais bija 1921.gada 26.aprīļa likums "Par valsts budžetu", pēc kura valsts saimnieciskā darbība ieguva normatīvu raksturu.

Visu šo laiku tika izstrādāts Valsts kontroles likums. Kopš 1921.gada Valsts kontrole visus darbus sadalīja diviem departamentiem.

Pirmais departaments veica visu resoru iepriekšējo un faktisko revīziju uz vietas, bet otrais departaments devās atkārtotās pēcrevīzijās. Citiem vārdiem sakot, pirmais departaments novērtēja ieplānotos darījumus un sekoja, kā šie darījumi tiek īstenoti, turpretī otrais departaments pārbaudīja jau notikušo darījumu dokumentus, tas ir, pie darba ķērās tad, kad pirmais departaments savu darbu bija paveicis.

Otrais departaments sekoja, vai visiem ieņēmumiem un izdevumiem ir vajadzīgie dokumenti, un pēc šiem dokumentiem pārbaudīja pēc būtības tos ieņēmumus un izdevumus, kas nebija pārbaudīti iepriekšējās revīzijās. Otrā departamenta pienākums bija arī uzraudzīt, vai pareizi tiek izpildīts likums par valsts budžetu, nepieļaujot budžeta līdzekļu pārtēriņu. Nākamo gadu prakse tomēr pierādīja, ka šādam revīzijas darba iedalījumam piemīt arī praktiskās neērtības.

Nākamais darbs, pie kā ķērās Valsts kontrole, bija darbinieku skaita samazināšana. 1922.gadā iestādē darbojās 337 darbinieki, bet jau tā paša gada aprīlī vairs bija tikai 210 darbinieki. Štatu samazināšana jūtami negatīvi iespaidoja Valsts kontroles revīzijas darba rezultātus. Resoru ieņēmumus un izdevumus pārbaudīja aizvien mazāk un mazāk.

Beidzot, 1923.gada 16.augustā, pēc grūta darba spēkā stājās jaunais Valsts kontroles likums, saskaņā ar kuru Valsts kontrole kļuva neatkarīga, koleģiāla iestāde.

Lai likums sāktu darboties arī praktiski, vispirms bija jāievēlē jauns valsts kontrolieris. 1923.gada 13.novembrī uz trim gadiem par valsts kontrolieri tika ievēlēts Roberts Ivanovs. Valsts kontroliera amatā R.Ivanovs darbojās līdz 1934.gada 15.maija apvērsumam.

Jaunā vadītāja pirmais uzdevums bija Valsts kontroles padomes un departamentu kolēģiju izveidošana. Saskaņā ar likumu par Valsts kontroli padomes un kolēģiju locekļus iecēla amatā Ministru kabinets, bet apstiprināja Saeima. Jau 1923.gada 29.novembrī Ministru kabinets iecēla amatā pirmos Valsts kontroles padomes locekļus — Jāni Volfu, Fridrihu Ozoliņu, Hugo Meironu un Robertu Bīriņu. No šiem kandidātiem Saeima apstiprināja vienīgi Jāni Volfu. 1924.gada 4.martā Saeima par Valsts kontroles padomes locekļiem vēl apstiprināja Jāni Kaminski, Jāni Miezi un Pēteri Vanagu (pēdējais ir sarakstījis daudzus nozīmīgus rakstus par Latvijas tautsaimniecību, kuri trīsdesmitajos gados publicēti žurnālā "Ekonomists").

R.Ivanovs no apstiprināto padomes locekļu vidus iecēla departamentu priekšsēdētājus un tā biedrus. Tajā pašā gadā darbu uzsāka revīzijas departamentu kolēģijas. Saskaņā ar likumu par Valsts kontroli tika organizēta Valsts kontroles padomes sevišķā sēde ar tiesas funkcijām. Pēc Valsts kontroles likumā paredzēto amatpersonu iecelšanas sākās intensīva struktūrvienību izveidošana.

Pēc valsts kontroliera ievēlēšanas Saeimai tika iesniegts likums par Valsts kontroles štatiem. 1924.gada 14.novembrī Ministru kabinetam iesniedza Valsts kontroles revīzijas reglamenta projektu, kura apspriešanai Ministru kabinets iecēla speciālu komisiju no dažādu resoru pārstāvjiem. Darbs ievilkās, revīzijas reglamentu Saeimai iesniedza tikai 1927.gadā, kas to pieņēma 1931.gada 12.maijā.

Vēl jāpiebilst, ka 1924.gadā Valsts kontrole izstrādāja arī likumu par armijas kontroli kara laikā un to iesniedza izskatīšanai Kara ministrijai.

Tikmēr prakse bija pierādījusi, ka revīzijas darbu uzticēšana diviem departamentiem nebija lietderīga. Radikāli Valsts kontroles darbu pārkārtoja 1929.gadā. Pēc vispusīgas darba apstākļu pārbaudes Valsts kontroles padome nolēma visus revīziju veidus nodot vadības ziņā. Valsts iestāžu un uzņēmumu revīzijas darbu sadalīja starp diviem departamentiem, paplašinot faktisko revīziju apjomu un savienojot to ar pēcrevīziju. Tika nolemts arī sašaurināt iepriekšējo revīziju darbu, sevišķi orderčeku pārbaudi. Sākot ar 1929.gada 1.augustu, Valsts kontroles darbu pārkārtoja pēc iepriekš minētā principa. Protams, trūkumi bija arī šādai sistēmai, tomēr daudz mazāk.

Šajos gados Valsts kontrole gan deva aizrādījumus un atsauksmes par dažādu likumu un normatīvo aktu lietderību, gan piedalījās šo likumu izstrādē. Aktīvi sadarbojoties ar Valsts kontroli, 1924.gadā tika sagatavots un pieņemts "Valsts budžeta likums", kas lika pamatus budžeta saimniecībai, pieradinot valsts darbiniekus saimniekot budžeta robežās. Ar aktīvu Valsts kontroles līdzdalību izveidoja "Noteikumus par grāmatvedību un norēķiniem valsts iestādēs".

Tiešā revīzijas darbā Valsts kontrole lielu uzmanību pievērsa iepriekšējai revīzijai. Dažādi resori pret to iebilda, aizrādot, ka tādējādi Valsts kontrole jaucoties iestāžu darbībā, pārņemot to funkcijas utt. Valsts kontrole saņēma aizrādījumus, ka Rietumeiropa nepazīstot iepriekšējas revīzijas. Šie aizrādījumi daļēji radās pārpratumu dēļ, pa daļai bija pārspīlēti, jo iepriekšējās revīzijas jau izsenis pastāvēja gan Šveicē, gan Francijā. Iepriekšējās revīzijas atzinumā Valsts kontrole tikai deva savu atsauksmi par izpildei sagatavotajiem konkrētajiem priekšlikumiem katrā resorā. Iestāde, protams, var rīkoties pēc saviem ieskatiem, arī pretēji Valsts kontroles aizrādījumiem. Taču iepriekšējās pārbaudēs Valsts kontrole bieži vien novērsa trūkumus un neskaidrības, tā pasargājot valsts kasi no nelikumīgiem un nevajadzīgiem izdevumiem.

Pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma Valsts kontroli iekļāva izpildvaras struktūrā un valsts kontrolieri iecēla Ministru kabinets. Likumu par Valsts kontroli saraibināja ar daudziem un dažādiem grozījumiem, tomēr likuma pirmais pants, kas Valsts kontroli raksturo kā neatkarīgu, koleģiālu institūciju, palika spēkā. K.Ulmanis par valsts kontrolieri iecēla bijušo departamenta priekšsēdētāju Jāni Kaminski, kas šajā amatā nostrādāja līdz 1939.gada oktobrim, kad, sadaloties Latvijas valsts Finansu ministrijai, pēdējais tika iecelts par finansu ministru. Viņa vietā valsts kontroliera amatu ieņēma bijušais pirmā departamenta priekšsēdētājs Kārlis Piegāze, kas šajā amatā nostrādāja līdz Latvijas okupācijai.

Materiālus apkopoja

Informācijas daļas

galvenā speciāliste Maija Garda

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!