Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Vilhelms Munters un PSRS čeka. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.08.1998., Nr. 227 https://www.vestnesis.lv/ta/id/32388

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Aizgājis latviešu mākslas meistars Harijs Liepiņš

Vēl šajā numurā

06.08.1998., Nr. 227

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Dr. habil. hist. Indulis Ronis:

Vilhelms Munters un PSRS čeka

Turpinājums.

Sākumu sk. "LV" 216. nr., 23.07.98.; 217/218. nr. , 24.07.98.; 219/220. nr. 28.07.98.;

222.nr. 30.07.98.; 223/224.nr. 31.07.98.;

225.nr. 4.08.98.; 226.nr. 5.08.98.

Vilhelms Munters 1940.gadā —

Lavrentijam Berijam

Iekšlietu Tautas Komisāram

no V.Muntera

Sarunas ar A.I.Mikojanu [277.]

Pēdējā laikā saimnieciskās sarunas ar Padomju Savienību notika divas reizes. Vispirms tūlīt pēc savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas parakstīja Tirdzniecības vienošanos, kas noteica preču apmaiņu 1939./40. g/adā/. Delegāciju vadīja Tirdzniecības un rūpniecības palātas priekšsēdētājs Andrejs Bērziņš. No Ārlietu ministrijas delegācijas sastāvā bija līgumu departamenta direktors Kampe. Delegācijai tika doti tikai vispārēji norādījumi palielināt preču apgrozījumu un parūpēties par to, lai mēs no PSRS saņemtu pēc iespējas vairāk tādu izejvielu, kuras līdz ar kara apstākļiem mēs vairs nevarējām saņemt no Anglijas un aizokeāna valstīm. Bērziņš un Kampe bija tik kompetenti, ka viņiem pilnīgi uzticējās un nesaistīja tos ar detalizētām instrukcijām. Ar vienošanos viņi palika visai apmierināti un ļoti lielīja tautas komisāra aktīvo piedalīšanos sarunās, kurš ar savu personisko iejaukšanos dažās stundās atrisināja visus jautājumus.

Pēc kāda laika uz Maskavu devās cita delegācija, kurā bija saimniecības praktiķi. Tās uzdevums bija noslēgt atsevišķus līgumus dažādās nozarēs, lai izpildītu iepriekšminēto saimniecisko vienošanos. Šī delegācija nesaņēma nekādas instrukcijas, jo tur runa bija nevis par vienu saskaņotu līgumu, bet par veselu virkni specifisku privātu un saimniecisku darījumu. Domāju, ka pats tautas komisārs šajās sarunās nepiedalījās; ja nemaldos, tad no padomju puses tās vadīja tautas komisāra vietnieks Stepanovs (?). Ārlietu ministrija šajās sarunās neiejaucās. Norādījumus lielo valsts uzņēmumu atsevišķiem pārstāvjiem tieši deva kompetentie ministri (zemkopības, tirdzniecības, rūpniecības), dažreiz pa telefonu. Nozīmīgs strīdus jautājums bija cenas noteikšana sviestam. Pēc lauksaimniecības ministra lūguma šeit es devu sūtnim Kociņam instrukciju griezties tieši pie tautas komisāra un paaugstināt cenu, kuru piedāvāja padomju delegācija. Neatceros, vai Kociņš patiešām tikās ar A.I.Mikojanu, bet zinu, ka padomju puse nāca mums pretim un visas vienošanās tika noslēgtas. Vēlāk bija vēl viens gadījums, kad Kociņam bija uzdots griezties pie A.I.Mikojana. Sakarā ar visai sarežģītajiem jautājumiem par padomju karaspēka apgādi, kas atradās Latvijas teritorijā, bet īpaši ar līgumu par celtniecību, radās arī jautājums par maksājumu bilanci starp Latviju un PSRS. Mums tika paziņots, [278.] ka no padomju puses nekādi naudas norēķini nav paredzami un ka visus maksājumus kārtos ar padomju preču papildu eksportu. Tā kā šeit runa bija par ļoti lieliem apgrozījumiem, tad mēs uzskatījām par nepieciešamu noskaidrot papildu eksporta apjomu un nomenklatūru, jo vairāk tāpēc, ka dažas mūsu saimnieciskās organizācijas (galvenokārt "Turība") sūdzējās, ka no PSRS grūti dabūt tās vai citas preces (bet kādas konkrēti, neatceros). Tajā pašā laikā ieilga sarunas par celtniecību, un es pat izsaucu Kociņu uz Rīgu, lai apspriestu strīdīgos jautājumus un, ja vajadzīgs, tad arī šajos jautājumos grieztos pie ārējās tridzniecības tautas komisāra, kura vārdā tirdzniecības pārstāvis Rīgā risināja sarunas. Līgums par celtniecību tomēr tika noslēgts bez tautas komisāra iejaukšanās, rezultātā Kociņam vajadzēja runāt tikai par papildu eksportu. Turklāt mēs interesējāmies par tranzīta jautājumiem caur PSRS. Par to ar mani ierunājās pats tautas komisārs, ar kuru es satikos pieņemšanā Kremlī 1939. g/ada/ 5.X sakarā ar savstarpējās palīdzības pakta parakstīšanu. Viņš norādīja arī uz iespējām, kuras blokādes apstākļi paver Latvijas tirdzniecības flotei, ja tā sadarbosies ar PSRS. Es šo sarunu neaizmirsu un, jo ciešāk savilkās blokādes loks Eiropas rietumu krastos, jo svarīgākas un reālākas kļuva tādas iespējas, kas agrāk tautsaimniecisku apsvērumu dēļ likās fantastiskas.

Tranzīts varēja notikt trijos virzienos (caur Murmansku vai pa Baltās jūras un Baltijas kanālu, caur Odesu un caur Vladivostoku); visi tie mums bija jauni, un mēs nezinājām, kā vislabāk organizēt šo tranzītu. Mums bija skaidrs, ka bez ārējās tirdzniecības tautas komisāra palīdzības un atbalsta mēs neko nespēsim realizēt. Tāpēc Kociņam bija dots uzdevums skart šo jautājumu sarunā ar tautas komisāru. Bija arī otršķirīgi jautājumi, piemēram, "Ļenvņeštrans" darbība Latvijā, celtniecības materiālu piegāde padomju garnizoniem u.c. (vairs neatceros), par kuriem bija vēlams parunāt ar tautas komisāru. Lūk, aptuveni Kociņam dotās instrukcijas, bet līdz 16. jūnijam es nesaņēmu ziņojumu par viņa tikšanos ar A.I.Mikojanu un domāju, ka tā vispār nav notikusi.

Beidzot, iespējams (bet tas tad jau bez īpašām centra instrukcijām), ka Kociņš runāja ar A.I.Mikojanu padomju un Latvijas [279.] sarunu sakarā par ieroču un munīcijas piegādēm. Šīs sarunas bija ļoti ilgstošas, un tās risināja speciāla Kara ministrijas delegācija, kuras priekšgalā atradās pulk/vedis/ Dālbergs. Sarunu gaita man ir zināma tikai vispārīgos vilcienos, jo delegācija saņēma instrukcijas tieši no Kara ministrijas. Zinu, ka tehniskos jautājumos vienošanās tika panākta salīdzinoši viegli un, kamēr runāja ar aizsardzības tautas komisāru (tautas komisāra vietnieks Loktionovs), arī cenu un termiņu jautājums it kā nesagādāja grūtības. Bet pēc tam sarunas pārgāja ārējās tirdzniecības tautas komisariāta pārziņā un mūsu pārstāvji atzina piedāvātās cenas par augstām. Sarunas ievilkās un Kociņam vispārējos vilcienos bija uzdots izdarīt visu lietas labvēlīgam noslēgumam. No kādas telefona sarunas atceros, ka Kociņš man teica: ja citādi neies, iešu pie paša Mikojana. Vai viņš to izdarīja, nezinu. Katrā gadījumā arī šīs sarunas veiksmīgi tika novestas līdz rezultātam.

[280.] Pēc savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas starp PSRS un Latviju radās tik daudz tehnisku, tiesisku un sadzīvisku problēmu, ka to atrisināšanai nācās radīt speciālas iestādes. Tādā kārtā tika izveidots speciāls īpašu uzdevumu ģenerāļa amats pie armijas komandiera (šajā amatā tika iecelts ģen/erālis/ Hartmanis) un garnizonu apgādes komiteja pie zemkopības ministra (priekšsēdētājs agronoms Krisbergs). Līdzīgas iestādes izveidoja arī Igaunijā un Lietuvā.

Kopumā jautājumi, kas saistīti ar padomju karaspēka atrašanos Latvijas teritorijā, sadalījās trijās grupās: 1) garnizonu izvietošana, 2) disciplināri tiesiskie jautājumi, 3) apgāde, ieskaitot celtniecību. Pirmos divus pārzināja armijas štābs, pēdējo — apgādes komiteja.

Kas atteicas uz garnizonu izvietošanu, tad valdības vadošā līnija jau no pirmā brīža bija šāda: pēc iespējas sašaurināt izvietojuma joslu, kurai būtībā un atbilstoši līgumam rietumu robeža bija jūras krasts. Latvijas delegāti ar ģen/erāli/ Hartmani priekšgalā saņēma norādījumu stingri ierobežot izvietojuma zonu no ziemeļiem uz dienvidiem, bet īpaši austrumu virzienā, t.i., nepieļaut garnizonu izvietošanu pārāk tālu no jūras krasta. Tādas valdības līnijas galvenais motīvs bija vēlēšanās izolēt padomju karaspēku no iedzīvotājiem. To atzina par vēlamu divu iemeslu dēļ: 1) valdība baidījās radīt pārāk lielas neērtības zemniekiem, kurus vajadzēja pārvietot un atlīdzināt par ciestajiem zaudējumiem, 2) valdība baidījās no komunistiskās propagandas. Turklāt valdība cerēja, ka tad, ja padomju karaspēku izvietos Liepājas (Libavas) un Ventspils (Vindavas) jūras kara bāzu tuvumā, tad sakarus starp garnizoniem un Padomju Savienību galvenokārt uzturēs pa jūras ceļu un tādā kārtā kontakts starp padomju karaspēku un vietējiem iedzīvotājiem būs vēl vairāk ierobežots. Turklāt valdībai nācās rēķināties vēl ar to, ka vajadzēja izstrādāt pilnīgi jaunu Latvijas karaspēka dislokācijas plānu valsts rietumu daļā, jo armija zaudēja Liepājas [281.] kara pilsētiņu, kur bija izvietota (nesalasāmi, laikam domāta — Kurzemes — Tulk .) divīzija. Pēdējo tagad vajadzēja izvietot pa Kurzemes un Zemgales mazajām pilsētām, kas nebija viegls uzdevums atbilstošu kazarmu un dzīvojamo telpu trūkuma dēļ. Katrs provinciāls centrs, kas tika atdots padomju garnizoniem, nozīmēja pašu karaspēka dislokācijas iespēju sašaurināšanu. Pieļaut to, lai kādā vietā, vai pareizāk, apvidū, padomju un Latvijas karaspēks izvietotos "pamīšus", Kara ministrija un armijas štābs uzskatīja par pilnīgi nepieļaujamu.

Dzīvē padomju karaspēka izvietošana Latvijā tika atrisināta visai labvēlīgi (no Latvijas redzespunkta). Vienīgais punkts, par kuru iebilda, bija Ezere, kas atradās uz Latvijas un Lietuvas robežas, visai tālu uz austrumiem no jūras krasta. Šo piekāpšanos pārmeta personiski ģenerālim Balodim (par to es sīki rakstīju jau citā ziņojumā). Taču ar to samierinājās, vēl jo vairāk tāpēc, ka padomju korpusa pavēlniecība atzina Ezeri par ne visai noderīgu vietu un apsolīja izvest karaspēka daļas no turienes uz Priekuli vai Vaiņodi (precīzi neatceros), t.i., tuvāk jūras krastam.

Daudz sliktāks stāvoklis bija Igaunijā un Lietuvā, kur, izvietojot padomju karaspēku, neizdevās īstenot principu, pēc kura vadījās Latvijas valdība.

Pēc padomju karaspēka ievešanas visu uzmanību pievērsa attiecību sakārtošanai starp padomju (karaspēka) daļām un vietējo militāro un civilo varu, kā arī garnizonu apgādei, sadzīves jautājumiem (pārvietošanās jautājumiem ārpus garnizona, komandieru un karavīru atvaļinājumiem, ģimeņu atbraukšanai u.tml.).

Šie jautājumi bija aktuāli arī Lietuvā un Igaunijā, un, kad 1939. gada decembrī (?) notika kārtējā Baltijas Antantes konference, atzina par vēlamu apmainīties ar informāciju visos jautājumos, kas saistīti ar padomju karaspēka ierašanos Baltijas valstīs. Līdzīgā veidā tika atzīts par vēlamu saskaņot triju valstu taktiku sarunās ar padomju valdību par atsevišķām vienošanām, kas izrietēja no savstarpējās palīdzības pakta, piemēram, par dz/elzceļa/ transportu, par telegrāfu un telefonu, par atsevišķu karavīru un karaspēka daļu došanos pār robežu, par celtniecību utt. Visi trīs ārlietu ministri: Pīps, Urbšis un es uzskatījām, ka vislabāk būtu bijis vest tehniskās sarunas ar PSRS kopīgi visām trijām valstīm. Tomēr mēs atzinām, pirmkārt, ka diezin vai tas būs pieņemams pašu valdībām un, otrkārt, tomēr konkrētie [282.] apstākļi katrā valstī bija atšķirīgi, tāpēc saskaņot taktiku bija iespējams tikai galvenajos jautājumos. Tādēļ nolēma dibināt kontaktus starp iestādēm, kas pārzina padomju garnizonu izvietošanu un apgādi. Šo kontaktu sakarībā notika divas (vai trīs) atbilstošo personu (no Latvijas puses ģen/erālis/ Hartmanis vai Krisbergs, no Igaunijas puses, liekas, Kāsins, un vēl kāds militārais darbinieks no Lietuvas puses — uzvārdu neatceros) apspriedes. Tomēr katra valsts turpināja rīkoties vairāk vai mazāk patstāvīgi, un parasti mēs uzzinājām par noslēgtajām vienošanām tikai tad, kad vajadzēja runāt par saskaņošanu (sakarā ar to, ka visi šie jautājumi man ir sveši un ir tīri tehniski, es nevaru bez šiem ziņojumiem precizēt atsevišķus konkrētus faktus).

Cits kontakta veids bija šāds. Mums izveidojās paradums, ka katrs Baltijas valstu ārlietu ministrs, ja iespējams, reizi nedēļā pieņēma abu pārējo valstu sūtņus, lai apmainītos ar kārtējo informāciju. Šinī gadījumā apmainījās arī ar ziņām jautājumos, kas skāra padomju garnizonus. Šī metode dublēja, tā sacīt, attiecīgo iestāžu tiešos kontaktus, par kuriem minēts augstāk. Šo pašu jautājumu apstrāde veidoja mūsu Maskavas misijas galveno darbību. Gandrīz nepārtraukti tur bija delegācijas un delegāti, saimnieciskie, militārie darbinieki, dzelzceļnieki, politiskai informācijai atlika maz laika. Īpašas instrukcijas ar politisko informāciju netika sniegtas, bet, pats par sevi saprotams, sūtnis zināja, ka mūs visvairāk interesēja attiecības ar Angliju un Franciju. Protams, nedrīkst aizmirst Baltijas valstu misiju kontaktus, kas bija izveidojušies sen, atbilstoši lēmumiem vienā no pirmajām Baltijas konferencēm, ko realizēja visās galvaspilsētās, kur tika informēti Baltijas valstu diplomātiskie pārstāvji.

No Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja referāta (liekas, 1940.g/ada/ 16.III) mēs izdarījām secinājumus, ka padomju valdība ir apmierināta ar pakta īstenošanu.

[283.] Man tika uzdots jautājums, vai Latvijā bija vērojamas svārstības sakarā ar orientāciju uz PSRS vai Vācijas pusi. Par šo jautājumu es jau izteicos iepriekšējos ziņojumos, bet varu vēlreiz paskaidrot sekojošo:

Latvijas tautas un politisko darbinieku nospiedošais vairākums pret visu vācisko izturējās ar neuzticību, pat naidīgi. Demokrātiskās iekārtas pastāvēšanas laikā Vācijā tas izpaudās mazāk spilgti, bet ar nacionālsociālistu nākšanu pie varas pretvācu noskaņojums krasi pastiprinājās. Daudziem bija zināmas Hitlera grāmatas tēzes par "pagriezienu uz austrumiem" pret Padomju Savienību un "tai pakļautajām nomaļu valstīm". Atmiņā tika atsaukta t.s. "Drang nach Osten" ideoloģija; atcerējās arī vācu nodevīgo politiku 1918. — 1919.g./adā/. Turklāt vietējā vācu minoritāte izvērsa spēcīgu propagandu un bieži draudēja latviešiem ar to, ka, lūk, atnāks Hitlers, Latvijas nebūs un zemniekiem atkal atņems zemi.

Kad Latvijā 1934.gadā nodibinājās autoritārs režīms, viens no galvenajiem Ulmaņa uzdevumim bija vācu saimnieciskās ietekmes izskaušana Latvijā un vāciešu sabiedrisko organizāciju (ģilžu u.c.) iznīcināšana. Tas viss kopā radīja to, ka attiecības ar Vāciju bija ļoti saspīlētas. Protams, mēs ievērojām zināmu uzmanību, lai lieta nenonāktu līdz atklātam konfliktam un lai netiktu pārtrauktas svarīgās ārējās tirdzniecības attiecības ar Vāciju. "Zemapziņā" cerējām uz to, ka PSRS personā mums ir, tā sacīt, potenciāls aizstāvis, lai gan konkrēta pamata šādam pieņēmumam mums nebija.

Ar Vācijas politiskās aktivitātes palielināšanos Eiropā un ar pretpadomju propagandas izvēršanu Vācijā Latvijā auga bažas. Radās jautājums, ko darīt padomju un Vācijas konflikta gadījumā. Atbildēt uz šo jautājumu neviens neprata. Iet ar Vāciju? Nekad! Iet ar Padomju Savienību arī nav vēlams: ienāks padomju karaspēks un neaizies. Čehoslovākijas notikumi izsauca jaunu sabiedriskās domas sašutumu vilni. Visas simpātijas bija čehu pusē. Publiskās vietās, tramvajos asi nosodīja vāciešus. Nereti bija vērojami naidīgi izteicieni un publiski izlēcieni pret vāciešiem. Valdībai nācās pārliecināt tautu. Kad es atgriezos no Ženēvas pēc Minhenes līguma noslēgšanas, Vācijas sūtnis fon Šaks iedeva iesniegumu par Latvijas sabiedrībā pret Vāciju vērstu jūtu izpausmi. Nācās viņu mierināt. Viņš un viņa pēctecis fon Kotce man uzdeva jautājumu, vai starp mums un PSRS nepastāv kāda slepena vienošanās. Tāpat kā Čehoslovākiju sauca [284.] par padomju aviācijas māti, Vācijas presē aizvien biežāk un biežāk sākās uzbrukumi Latvijai, pārmetot, ka tā nodod savu teritoriju kā placdarmu pad/omju/ karaspēka rīcībā (norādu uz sarunu ar Vērmanu par Latvijas teritorijas pārlidošanu un uz atšķirībām Latvijas un Igaunijas orientācijā, par ko es rakstīju jau agrāk). Neuzbrukšanas līgums ar Vāciju (no 1939.g/ada/ 7.(?) jūnija) nesa zināmu nomierināšanos. Jau pieklājības pēc vācu presei vajadzēja atturēties no uzbrukumiem, bet Vācijas sūtnis man divreiz norādīja uz to, ka Berlīne turpina būt neapmierināta ar Latvijas politiku. Neuzbrukšanas līgumam deva divējādu skaidrojumu: runāja, ka tas ir tikai taktisks manevrs, lai apkaunotu Rūzveltu, kurš bija vērsies pie Hitlera ar prasību publiski paziņot, ka viņam nav nodoma uzbrukt veselai virknei vārdā nosauktu valstu. Tā līgumu novērtēja arī diplomāti. Tika izteikts, bet visai reti /viedoklis/ (no vadošām personām es to nekad nedzirdēju), ka neuzbrukšanas līgums nozīmē, ka Vācija ies uz Padomju Savienību dienvidu virzienā* /tekstā nav atšifrējuma zvaigznītei/.

Kad tika noslēgts Padomju Savienības un Vācijas līgums par neuzbrukšanu, Latvijā jūtami nomierinājās: tiešās briesmas tikt samaltiem starp diviem lieliem "dzirnakmeņiem" bija pagājušas garām. Vai uz ilgu laiku? — Šo jautājumu neviens sev neuzdeva. Bet pretvāciskās noskaņas nemazinājās. Piemēram, ar lielu prieku man sabiedrisko lietu ministrs Bērziņš paziņoja, ka kāds no padomju pārstāvniecības viņam teicis, ka, lūk, Ribentrops jau divas reizes lidojis uz Maskavu, bet Molotovs pat nedomā braukt uz Berlīni. Uzskatīja, ka Vācija tagad ir atkarīga no Padomju Savienības un ka tāpēc var drošāk paust savu pretvācisko noskaņojumu. Lai novērstu nevajadzīgus kritiskus uzbrukumus Vācijai sarunās un presē, bija jāiegulda liels darbs. Es daudzas reizes norādīju uz padomju preses piemēru tam pašam Bērziņam un atsevišķām redakcijām par korektu Vācijas militārās un politiskās darbības apgaismošanu.

Tagad dažus vārdus par noskaņojumiem Latvijā sakarā ar savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanu ar PSRS. Tos nekādā gadījumā nevar nosaukt par vienveidīgiem, bet, gluži pretēji, tie bija ļoti, ļoti pretrunīgi. Pati Padomju Savienības prasība par Padomju Savienības un Latvijas savstarpējo attiecību noskaidrošanu, ko sarunā ar sūtni Kociņu izteica Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs (1939./gada/ 29. vai 30.septembrī) bija pārsteigums tikai laika ziņā. Mēs domājām, ka pēc padomju un igauņu pakta būs kāds starplaiks un tikai tad nāks mūsu kārta. Jautājums būtībā visai valdībai bija skaidrs, ka Padomju Savienības prasības vajadzēs pieņemt, nebija tikai zināms, kādas tieši šīs prasības būs. Pats Ulmanis, kura viedoklis katrā ziņā bija izšķirošais, domāja, ka mums tiks uzstādītas analoģiskas prasības tām, kas rada savu izpausmi padomju un igauņu paktā, [285.] ka Padomju valdība aprobežosies ar savstarpējās palīdzības paktu, bez karaspēka ievešanas mūsu teritorijā; galējā gadījumā, — es domāju, ka padomju puse pieprasīs bāzi Liepājā (Libavā). Visi kabineta locekļi piekrita tam, ka nav citas izejas, kā pieņemt padomju prasības. Iekš/lietu/ ministrs Veidnieks izteica viedokli, ka vajag pretoties prasībām ievest karaspēku Latvijas teritorijā, — ja vajag, ar ieročiem rokās, bet, kad viņam pierādīja tādas rīcības neiespējamību un bezcerību, tad arī viņš piekrita pārējo viedoklim. Tādā kārtā sarunām es saņēmu visai plašas pilnvaras.

Pats līguma saturs tika uzņemts dažādi. Es to iezīmēju kādā publiskā runā, atkārtojot Staļina vārdus, ko viņš man teica sarunu laikā: daži teiks — pakts, tā ir laba lieta; citi teiks — nodevība, trešie — paskatīsimies. Īpaši asi paktu nosodīja militāristu vidē. Par to man deva mājienu ģen/erālis/ Balodis, sakot: "Nu, jums tagad uzbrūk un man nākas jūs aizstāvēt. Lai gan pakts — smaga lieta, bet es esmu pārliecināts, ka jūs izdarījāt visu, kas no jums atkarīgs." Pēc pakta noslēgšanas sākās zīlēšana par to, kāds mērķis ir PSRS, slēdzot šos paktus ar Baltijas valstīm. Visi bez izņēmuma domāja, ka pakts vērsts pret Vāciju. Ģen/erālis/ Berķis un ģen/erālis/ Rozenšteins, kā arī daži valdības locekļi, ar kuriem nācās apmainīties domām (arī neatceros, kas tieši, bet, liekas, Bērziņš un Einbergs) uzskatīja, ka pad/omju/ karaspēku uzturēšanās Latvijas teritorijā nebūs ilgstoša. "Ja karš beigsies, tad, vienalga, kas uzvarēs, bet padomju karaspēku šeit neatstās," tā viņi izteica savu viedokli. Tika apspriests (bet tikai militārajās aprindās) arī jautājums, kā rīkoties padomju un vācu savstarpējo attiecību jauna pagrieziena un bruņota konflikta rašanās apstākļos. Līdz speciāla plāna izstrādāšanai lieta nenonāca un augstākajā kara padomē par to nekad netika runāts. Es varu spriest par to tikai pēc savām gadījuma sarunām ar ģenerāli Balodi, Berķi un Rozenšteinu, ka vadošie militārie darbinieki sliecās uz to, ka Padomju Savienības un Vācijas konflikta gadījumā Latvijas armiju vajag censties sakoncentrēt valsts dienvidu daļā, lai a) nezaudētu dzīvo spēku pirmajā vācu uzlidojumā, b) lai /Latvijas armiju/ atkāpjoties nenoslaucītu padomju karaspēka daļas.

Jo karš ieilga (Somijas un Norvēģijas notikumi), jo vairāk ziņu nokļuva pie mums no vācu okupētās Polijas daļas, jo labvēlīgāk sāka novērtēt savstarpējās palīdzības paktu ar PSRS. Man atklāti un anonīmās vēstulēs izteica atzinību par pakta noslēgšanu, bet sākumā bieži bija dzirdami kritiski vārdi.

Tikai pēc š.g. 15. — 21.jūnija notikumiem atsevišķu personu noskaņojums sāka mainīties. Bija dzirdami pārmetumi padomju valdībai, ka tā izrādījusies tāds pats plēsoņa kā agrāk vācieši. Ulmanis cerēja, [286.] ka lieta aprobežosies ar valdības maiņu, turklāt viņš pat domāja, ka daži no vecās valdības sastāva var palikt, konkrēti Birznieks, Blumbergs un Auškāps.

Pēc valdības maiņas es izbraucu uz vasarnīcu un ne ar vienu no bijušajiem ministriem nesatikos, izņemot Ulmani (par ko es rakstīju citā ziņojumā).

 

Iekšlietu Tautas komisāram

[287.]

Jau iepriekšējos ziņojumos es sīki apstājos pie Vācijas virziena Igaunijas ārpolitikā, kas izpaudās līdz pat savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanai ar PSRS. Šīs politikas ārējais eksponents bija ārlietu ministrs Selters, bet līdz viņam /nesalasāmi/, kas dažus gadus bija pabijis par sūtni /nesalasāms/. Vācu orientāciju atbalstīja arī prezidents Petss un ietekmīgas personas ģenerālštābā, no kuriem pati spilgtākā bija pulk/vedis/ Māzings, kurš daudzus gadus vadīja t.s. otro nodaļu un pēc tam tika iecelts par štāba priekšnieka vietnieku. Latvijā sen zināja vai juta, ka mūsu ceļi ar sabiedroto Igauniju sāk šķirties, un tāpēc ārpolitikā un militārajā sadarbībā valdīja neuzticība. Viedokļu atšķirības īpaši spilgti izpaudās divos gadījumos. Pirmais attiecas uz 1936.(?) gadu, kad Tartu (Jurjevas) studentu žurnālā "Akadēmija" parādījās Ilmāra Tenisona (pazīstamā nacionālā darbinieka Jana Tenisona dēla) raksti, kuros autors pierādīja, ka savienība ar Latviju ir slogs un pat briesmas Igaunijai, jo Igaunijai ir visas izredzes palikt (kopā ar Somiju) par neitrālu buferi starp Vāciju un PSRS, tai laikā, kad Latvijai neizbēgami jāzaudē sava neatkarība. Mūsu oficiālā pieprasījuma sakarā Igaunijas valdība norobežojās no autora, bet nenoliedza, ka līdzīgi uzskati pastāv akadēmiskās jaunatnes lokā. Mēs tomēr vēlāk uzzinājām, ka Tenisona rakstus inspirēja Māsings, kurš it kā pat devis autoram daļu materiālu rakstu sastādīšanai (Ilmārs Tenisons 1939.gadā izdarīja pašnāvību). Otrs gadījums notika 1939.gada maijā, kad sakarā ar sarunām par neuzbrukšanas paktu ar Vāciju Selters atbrauca uz konsultācijām Rīgā. Vācija negribēja pieļaut, lai sabiedroto pienākumu izpildi, kas izrietēja no Latvijas un Igaunijas 1923.gada līguma, atzītu par izņēmumu no neuzbrukšanas principa. Mēs (latvieši) uzstājām pa šo, uzskatot to par principiālu jautājumu. Selters tad negaidīti paziņoja, — ja vācieši pieņems mūsu uzskatu, viņš atsakās līgumu parakstīt. Uz manu neizpratnes pilno jautājumu, kāpēc mūsu lojālās un likumīgās prasības izraisa tik negatīvu novērtējumu, vairāku liecinieku (Nukšas, Kampes, Māsēna) klātbūtnē Selters paziņoja, ka Igaunijai vajag brīvas rokas Latvijas un Vācijas konflikta gadījumā. Tai jābūt iespējai spriest par to, vai tāds konflikts nav izraisījies Latvijas vainas dēļ, un tikai noraidošas /atbildes/ gadījumā Igaunija uzskatīs par saistošu izpildīt savus sabiedrotās pienākumus. Kad es atzīmēju, ka mēs nekad neesam izvirzījuši jautājumu par brīvām rokām uzbrukuma gadījumā Igaunijai no PSRS puses/? grūti salasāms/, Selters atbildēja: "Mēs ar jūsu palīdzību nemaz nerēķināmies." "Tad kāpēc vispār vajadzīgs savienības līgums" — bija mans jautājums. "Tās ir pagātnes atliekas /nav salasāmas 2 rindas/ [288.] ... tālāk Selters aizrunājās /nav salasāma 1 rinda/ .. ja Vācija sāks uzbrukumu austrumos un pārkāps jūsu robežu neaizskaramību, mēs pagriezīsimies vienīgi austrumu virzienā. Austrumos ir mūsu /nesalasāms vārds/ ienaidnieks (Erbfeind)."

Lai gan strīds par līguma tekstu tika atrisināts kompromisa ceļā (katrai pusei bija dotas tiesības atteikties no līguma ar Vāciju gadījumā, ja otra puse pārkāpj līgumu), mums Seltera paziņojums bija fakts, kas apstiprināja visus mūsu minējumus par Igaunijas orientāciju.

Jāpiemin, ka Igaunijā inteliģences aprindās runāja par to, ka Vācijas un Padomju Savienības konflikta gadījumā Somija, kas nešaubīgi nostāsies Vācijas pusē, saņēmusi solījumu par lielas somugru valsts izveidošanu, pievienojot Karēliju un vēl kādas somugru ciltis, kas dzīvoja PSRS teritorijā. Šajā sistēmā savu vietu cerēja atrast arī Igaunija. Latvija un Lietuva "bija norakstītas".

Var uzdot jautājumu, kāpēc mēs ļāvām turpināties šai situācijai, kurā bijām saistīti savienības līgumā ar Igauniju, zinot, ka šim līgumam nav patiesa satura. Tas izskaidrojams ar sabiedriskās domas noskaņojumu, kas emocionāli bija uzticīgs Baltijas Antantes idejai. Daudzi latviešu sabiedriskie darbinieki, ieskaitot kabineta locekļus ģenerāli Balodi, Einbergu, Ēķi, runāja, ka tikai Ulmanis un Munters negrib draudzīgas attiecības ar Igauniju, jo igauņi viņus nemīl. Nepalīdzēja arī konkrēti fakti un pierādījumu. Nemainīgā atbilde bija šāda: ar igauņiem jādzīvo draudzībā. Radās pat tāds nenormāls stāvoklis, atsevišķas personas, piemēram, tas pats Einbergs, aiz valdības muguras īstenoja savu līniju ar igauņu sūtni Rebani, norādot uz to, ka sabiedriskā doma ir vienota par prezidentu un ārlietu ministra neuzticību. Uz Ulmani izdarīja spiedienu, lai viņš dotos oficiālā vizītē uz Tallinu un vienotos ar Petsu, lai atkal stabilizētu Latvijas un Igaunijas savstarpējās attiecības. Bet Ulmanis vairākas reizes kategoriski atteicās.

Turpmāk — vēl

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!