Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 4.08.1998., Nr. 225 (1286) https://www.vestnesis.lv/ta/id/32347

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Jau simt gadu aicina Velēnas zvans

Vēl šajā numurā

04.08.1998., Nr. 225 (1286)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Domas

Turpinājums. Sākums "LV" nr.216., 23.07.1998., nr.217/218., 24.07.1998.,

nr.219/220., 28.07.1998., nr.221., 29.07.1998., nr.223/224., 31.07.1998.

Dr. Eduards Bruno Deksnis

Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte

III daļa. Eiropas Savienība un Baltija

7. Baltijas valstis kā Eiropas reģions

8. nodaļā izskatīsim, kā Baltijas valstu attīstības sasniegumi novērtēti no Eiropas kopējo iestāžu puses. Šeit piedāvājam šo valstu iedzīvotāju viedokļus par pārmaiņām, kas viņus kā indivīdus skārušas. Neizbēgami rodas secinājums, ka vismaz šinī līmenī etniskie krievi visās trijās Baltijas valstīs saskata savas personīgās izredzes diezgan negatīvi gan šodien, gan raugoties tuvākajā nākotnē. Tam ir tieša korelācija ar pozitīvo PSRS tēlu — ļoti liels etnisko krievu skaits Baltijas valstīs iebrauca, lai šeit dzīvotu vieglāk, ērtāk un arī kā valdnieki — ja ne tiešā veidā, tad vismaz ikdienas šovinisma līmenī. Interesantā kārtā ir latvieši, ir lietuvieši uzrāda nacionālā komunisma pievilcīguma pazīmes. Latviešu gadījumā tāds viedoklis robežojas ar pašapmānu, jo tas ir pretrunā ar nacionālo komunistu bēdīgo likteni Latvijas PSR. Šinī pētījumā skaidri saredzams, kāda pozitīvi mobilizējoša nozīme ir apziņai, ka sava valsts iekļausies ES. Kaut arī šīs cerības varētu izrādīties tikpat iluzoriskas kā Atmodas (agrīno 1990’to gadu) laikā pamanītās rožainās domas par vieglas, turīgas dzīves iestāšanos bez pašu piepūles, neapšaubāmi Igaunijā populāri valdošā pārliecība par sev labvēlīgu iznākumu ir padarījusi šo valsti par Baltijas tīģerēnu.64

Padomju industriālā mantojuma daļa, kas patiesi kavējusi Baltijas valstu ekonomisko pārbūvi, ir PSRS militārās rūpniecības uzņēmumi, kurus bija atvilcis līdzi milzīgais te dislocētais karaspēks. Patiesi nozīmīgas ražotnes izvietot Baltijā kavēja uzskats, ka vietējie iedzīvotāji tomēr reiz varētu vērsties pret Krievijas interesēm. Krievijas cara laika militārās vēstures dievināšana padarīja PSRS bruņotos spēkus par koloniālu armiju, kurā sevišķi svarīgu uzdevumu uzticēšana saistījās ar etnisko izcelsmi. Nedaudzās maza apjoma industriālās ražotnes ar augstu attīstības līmeni, kas tomēr atradās Baltijā, tika evakuētas vai izpostītas. Viena to daļa vienkārši pārtrauca strādāt, līdzko izsīka militārais pasūtījums (zemā ražīguma un mazā ražošanas apjoma dēļ, kā arī pārtrūkstot piegādes ceļiem no PSRS). Šeit varētu pieminēt reto metālu iegūšanu no fosforītiežiem Igaunijā un pulvermetālu tehnoloģijas cehu Latvijā. Tātad padomju laika mantojums šinī jomā ir stipri specializēts pētniecības darbaspēks, kura līdzinieki Rietumos izjūt militāro spēku pēckara demontāžas sekas (resp., Aukstā kara izbeigšanās sekas).65

Vispār, jebkurš PSRS rūpnieciskais uzņēmums varēja tikt uzaicināts apgādāt militāro resoru, tādējādi visu rūpniecības produkciju (katru mēnesi) kontrolēja militārās sagādes ierēdņi, kuriem bija tiesības vienkārši paņemt militārām vajadzībām pašu labāko produkciju; PSRS pilsoņiem, kuri bija vai nu sodīti par pretpadomju "noziegumiem", vai arī kuriem bija radinieki ārzemēs, nebija atļauts ieņemt vadošus amatus šajos uzņēmumos. Šāda politika tika konsekventi ievērota arī citos tautsaimniecības sektoros, kur bija saskare ar ārzemēm, vēl jo vairāk tādos, kur bija iespēja strādāt ārzemēs. Baltijas pilsoņiem bija liegtas arī tiesības kalpot tirdzniecības flotē, dziļūdens zvejas flotē un lielākajā daļā valsts dienestu ārpus PSRS robežām. Šāda diskriminācija radīja neatkarīgajā Baltijā "robus" pieredzējušu speciālistu vidū, proti, trūka tādu, kam ir pieredze ārējā tirdzniecībā, arī tādu, kas mācētu noorganizēt PSRS militārās rūpniecības patiesi vērtīgo daļu, proti, to daļu, kas izmantoja vismodernāko tehnoloģiju, to daļu, kas atzina jauninājumu ātru un lietišķu ieviešanu.

Neatkarībai atnākot Baltijā, šo valstu sabiedrība diemžēl īpaši nepievērsās lietišķai analīzei par to, kāda būtu optimālā šo valstu neatkarīgā tautsaimniecības sistēma. Šinī reģionā atrodams samērā maz dabas bagātību, toties servisa sektors bija orientēts uz PSRS iekšējo tirgu (kurš pakāpeniski sabruka neatkarīgi no ekonomiskajām pārmaiņām Baltijā). PSRS ekonomiskais sabrukums, var teikt, krasi skāra arī Somiju, kurā iestājās liela apjoma bezdarbs, tāpēc ka pārtrūka tās preču un pakalpojumu noiets PSRS.66

Lauksaimniecībai ir liela emocionāla nozīme kā daļai no šo valstu pamattautu kultūras mantojuma un kā to identitātes sastāvdaļai. Reālistiski stāvokļa novērtējumi šodien saskata, ka lielā pārveide visu triju valstu lauksaimniecībā vēl ir tālu no galapunkta. Šo tēmu tuvāk aplūkosim 8. nodaļā, jo, kā esam konstatējuši, ieskatoties ES kopīgajās politikās, tās lauksaimniecības politika ir īpaši jūtīga joma. Sākoties privatizācijai Baltijas valstīs, kas lauksaimniecībā nozīmēja nacionalizētā īpašuma atgriešanu tā likumīgajiem īpašniekiem un viņu mantiniekiem, laukos atgriezās tikai daļa īsteno īpašnieku. Starp tiem zināma daļa ir pensionāri, kas saimnieko mazās lauku saimniecībās. Tāds lauksaimniecības veids nesolās būt ilgstošs, nedz tādas sētas varētu kļūt par ejošu vai turīgu saimniecisku uzņēmumu.

Viena no būtiskākajām problēmām, kas kavē ekonomisko atjaunošanos Baltijā, kā arī vispār AEVEV, ir normālās tiesiskuma izpratnes izkropļošana šinīs valstīs. Nav iespējams tiešā veidā salīdzināt stāvokli šinī vitālajā jomā bijušajās Eiropas okupētajās valstīs pēc Otrā pasaules kara beigām un stāvokli šodien AEVEV. Ja pēc Otrā pasaules kara Rietumu okupācijas zonās Eiropā tika atjaunota rietumnieciska tiesību sistēma un tie sabiedrības elementi, kas pret šādu tiesiskumu izjuta nepatiku, tika izskausti pēc iespējas līdz saknei, tad PSRS savā okupācijas zonā konsekventi un bez kādām ierunām iznīdēja visas šādas tiesību sistēmas atliekas. Pēc tam PSRS un tās izpalīgi rūpīgi pāraudzināja iedzīvotājus arī tiesiskuma jomā. Šodien stāvoklis ir īpaši nelaimīgs, jo sociālistiskās tiesību sistēmas evolūcija ir pārtraukta, tās tiešā pielietošana praksē it kā izbeigta, atsevišķās valstīs padomju tiesības mirušas, toties padomju tiesneši rūpīgi, cītīgi, čakli (jāteic, visbiežāk korumpētības dēļ) cenšas pasargāt sabiedrību no Rietumu tiesību sistēmas atjaunošanas. Perspektīvā tomēr saredzama patiesa tiesiskuma atjaunošana visās trijās Baltijas valstīs, jo sevišķi tamdēļ, ka šāda prasība izvirzīta kā pilnīgi neatliekams priekšnoteikums, lai Baltijas valstis varētu iekļauties Eiropas Savienībā.67

7.4. Sadarbības pieredze

un sacensības realitāte

Baltijas trijās padomju republikās prasība pēc politiskās neatkarības nāca diezgan līdzīgā veidā un gandrīz vienlaicīgi, gandrīz saskaņoti. Tiem, kas atradās tālu no notiekošā, šķita, ka uz pasaules politiskās skatuves uznāk valstu grupējums, kam bija visi priekšnosacījumi, lai turētos kopā arī saimnieciskā ziņā. Realitāte izrādījās krietni sarežģītāka — kā par to liecina lielā atšķirība triju Baltijas valstu tautsaimniecības attīstības līmenī 7 gadus pēc politiskās neatkarības atgūšanas. Šinī apakšnodaļā ieskatīsimies, kāda ir bijusi kopīgā šo triju valstu saimnieciskā un cita veida sadarbība. Pasaules vērtējumā aizvien nav pamata domai, ka laika gaitā visas trīs Baltijas valstis atradīs savu vietu Eiropas Savienībā. Tāds iznākums pats no sevis nenāks, tas prasa visās trijās Baltijas valstīs lielāku realitātes apziņu, nekā tās izrādījušas līdz šim. Kā esam pārliecinājušies, ieskatoties Eiropas integrācijas gaitā, Eiropas Savienība, uz kuru nepārprotami tiecas visas trīs Baltijas valstis, spējusi darboties vienīgi tamdēļ, ka tās dalībvalstis atradušas dinamisku līdzsvaru starp daudzpusīgu sadarbību un nacionālo interešu sargāšanu.

Baltiešu sabiedrības mobilizēšanās spējas, tās atjautība, kā arī dzīves prioritātes ir ļoti atšķirīgas. Šīm atšķirībām ir vēsturiski un filozofiski cēloņi, kas paliek ārpus šīs grāmatas redzesloka. Neapšaubāmi, šodien, tāpat kā 1920. — 1940. g. periodā uz šādu atšķirību saasināšanu liek cerības un balsta savu vietējā Baltijas mēroga ārpolitiku Krievijas Federācija.68 Vēsturiskā skatījumā Krievijas ārpolitika par draudzīgām atzīst tikai attiecības vai nu ar savām lēņu valstīm, vai arī ar kādu neuzvaramu formējumu. Ir iespējams, ka modernā Krievija, kuras neatkarīgajam valstiskumam tuvojas tikai septītā gadskārta, spēs atteikties no PSRS "vīziju" un "metožu" mantojuma. Tās eiropeiskās kaimiņvalstis izlēmušas veikt praktiskus darbus savas drošības labā, proti, iekļauties Eiropas Savienībā kā dalībvalstis, lai tad varētu pārbaudīt Krievijas labo gribu, atrazdamās Krievijas neuzvaramo kaimiņu vidū.

Ieguvuši neatkarību pēc Pirmā pasaules kara, pārsvarā čaklie un praktiski noskaņotie baltieši pūlējās celt savu tautsaimniecību. Tas izdevās dažādi — secība, ka turīgākā valsts bija Somija, bet tautsaimnieciski vismazāk attīstītā — Lietuva, parādījās samērā ātri un neizlīdzinājās 20 starpkaru gadu laikā. Visādā ziņā ar cilvēkiem un ar pieredzi daudz bagātākās un lielākās Polijas pieredze sakrita ar tās četru mazāko baltiešu kaimiņu piedzīvoto. Šie novērojumi izriet gan no iedzīvotāju izglītības līmeņa, sabiedrības uzbūves, gan no citiem objektīviem viņu ekonomisko stāvokli noteicošiem faktoriem. Starp pēdējiem var minēt dabas bagātību, zemes auglības nevienādo ietekmi, kā arī tuvumu tranzīta koridoriem, kurus noteic ārpusreģiona intereses. Šo valstu neveiksmes ļoti sarežģītajā daudzpusējā diplomātijā atklājās diezgan ātri pēc neatkarības iegūšanas — tām trūka pieredzējušu cilvēku, tās pārlieku tiecās savos mazajos reālajos darbības laukos uzvesties kā lielvaras miniatūrā. Piecas Baltijas valstis, protams, nebija vienīgās valstis, kuru neveiksme daudzpusējā diplomātijā 1930’jos gados nesa tām lielus upurus Otrā pasaules kara laikā.69

Doma par iespējamu Baltijas valstu reģionālu sadarbību politiski nozīmīgā veidā pirmo reizi cilāta Igaunijas politiskās aprindās aptuveni vienlaikus ar neatkarības pasludināšanu. Šādai idejai piebiedrojās Latvija un Somija, savukārt domstarpības starp Lietuvu un Poliju, kas izcēlās jau 1920’to gadu sākumā, principā padarīja šādas idejas īstenošanu par stipri nereālistisku, daudzmaz visu 5 Baltijas valstu starpā. Ģeogrāfiskā realitāte (Latvijas — Lietuvas sauszemes robeža nav aizsargājama70) un kopīgas politiskās vīzijas (tēla) trūkums padarīja iespējamo Somijas, Igaunijas un Latvijas solidaritātes vienošanos par simbolisku. Šeit dota tikai īsa notikumu secība, jo Baltijas vienotības ideja pakāpeniski kļuva arvien nenozīmīgāka71:

— 1919. gadā pirmais Igaunijas ārlietu ministrs ierosina, un Rīgā tā paša gada 10. septembrī satiekas Igaunijas, Latvijas un Lietuvas premjerministri un ārlietu ministri, piesakot sadarbības iespējas atbilstoši Versaļas Miera konferences garam;

— 1921. g. jūlijā Helsinkos ārlietu ministru konferencē iezīmējas politiskās sadarbības darba kārtība, atstājot tautsaimniecisko saišu veidošanu pašplūsmai;

— 1922. g. 17. martā Varšavā parakstīta vienošanās 5 valstu starpā;

— 1923. g. noslēgts Igaunijas—Latvijas divpusējais līgums;

— 1925. gadā pārrunāta doma par Ziemeļu valstu aizsardzības aliansi, kas paliek ideju līmenī;

— 1926. gadā tiek pārtraukta regulārā visu Baltijas valstu pārstāvju satikšanās;

— 1927. g. 5. februārī parakstīta vienošanās par Muitas apvienības izveidošanu (līgumi nekad nesāka reāli darboties);

— notiek regulāras baltiešu ekonomiskās sadarbības konferences, kurās pat vēl 1932. g. nopietni pārrunāta iespēja apvienot naudas sistēmas.72

Triju Baltijas valstu sadarbības interesi jau kopš pirmajiem neatkarības gadiem veicināja pieredze ar rusifikācijas ekscesiem, kas plosījās šinīs etniski diezgan viengabalainās valstīs 19. gs. beigās. Igaunijā aptuveni 5%, toties Latvijā gandrīz 25% iedzīvotāju nebija titulārās tautības (ap neatkarības iegūšanas laiku). Tomēr šī jautājuma nostādne ar laiku izplēnēja (atmiņai dziestot), zināmu lomu spēlēja tā laika sociāldemokrātisko partiju zaudētās ilūzijas par iespējām valdīt visā lielajā Krievijā. Neapšaubāmi, atsevišķi indivīdi (baltieši) darīja daudz, lai palīdzētu PSRS atgūt Krievijas impērijas "zaudēto" Baltiju, kaut gan vispārējais noskaņojums bija noraidošs. Krievijas birokrātijas un it īpaši tās komersantu izrīcības Baltijā bija panākušas to, ka praktiski viss veiksmīgais un strādājošais bija tas, kurā vismazāk bija manāma Krievijas tiesu sistēmas un tās ierēdņu ietekme.73

Faktiski Baltijas valstu alianse nekad nedarbojās un kā tāda atzīmēta vienīgi atsaucēs par šāda veida mēģinājumiem veidot starptautiskās attiecības. Vai nopietnāka attieksme pret šādas alianses ievērošanu būtu kavējusi Baltijas valstu izdzēšanu no politiskās kartes, neattiecas uz stāvokli 1990’jos gados. Baltiešu nesaskaņas bija tikai veicinošs faktors procesā, kas 1930’to gadu beigās noveda Baltijas valstis izolācijā, padarot tās bezspēcīgas PSRS un arī tā laika Vācijas Reiha interešu priekšā. Ievērojamais Baltijas vēsturnieks Edgars Andersons par trim Baltijas valstīm izteicies šādi: "Katra valsts vēlējās maksimāli vairot savus resursus un baidījās no savu kaimiņu konkurences. Tās vēl nebija iemācījušās sadarboties, dalīties savos resursos un iespējās, un palīdzēt viena otrai."74

Iespējams fiksēt arī konkrētu vienotās Baltijas (idejas) bojāejas datumu, proti, 1934. gadu, kad Somija nolēma paļauties uz savām saitēm ar Ziemeļvalstīm. Šādu Somijas rīcību attaisnoja vēlākie notikumi, kad pēc divkārtējas sakāves Somija saglabāja savu valstiskumu, pateicoties tās atbalstam tieši no Ziemeļvalstu grupas. Kādreizējais Somijas sevišķais stāvoklis Krievijas Impērijā (to pakļāva tikai 1808. gadā), ar zināmiem Krievijas rīcības brīvību kavējošiem apstākļiem, nozīmēja, ka šinī valstī krievu nacionālšovinisma vilnis uzplūda daudz vēlāk ar savām rusifikācijas metodēm, kādas pielietoja citur Baltijā. Interesanti, ka Somijas netitulārā tautība — zviedri nesalīdzināmi ciešāk nekā vācbaltu dižciltīgie Igaunijā un Latvijā solidarizējās ar saviem padotajiem brīdī, kad pāri Somijai nāca panslāvisma sērga75. Somijai bija ne vien dabīga saikne ar citām Ziemeļu valstīm (otra izplatītākā valoda Somijā bija (un ir) zviedru valoda līdzīgu iemeslu dēļ, kā vācu valoda bija otra izplatītākā valoda vācbaltu apdzīvotajos reģionos Baltijā), tās tirdzniecības intereses bija izveidojušas sakarus pat ar ASV.76

Šodien ļoti svarīga ir savstarpējo tirdzniecības saišu nodibināšana triju Baltijas valstu starpā tādā līmenī, kas ņem vērā ģeogrāfisko potenciālu, un tādā veidā, kas dod savstarpēji izdevīgu iznākumu. Pilnīgi noraidāma ideja, ka šo triju tautu spējas, atjautība un vispārējā ieinteresētība dzīves līmeņa pacelšanā līdz Rietumu standartiem būtu kaut kādā veidā manāmi atšķirīgas. Padomju laika industrializācijas un pat vietējās lauksaimniecības sistēma rūpīgi izslēdza šādu saišu izveidošanu. Savstarpējā tirdzniecība šo trīs valstu starpā ir visai pieticīga (pat pēc produktu klāsta).77 Tādas tirdzniecības uzplaukumu kavē vairāki (pārvarami) faktori, arī daži tikai ilgākā laikā pārvarami vai maināmi faktori (ikvienā no šīm trim valstīm pārdošanā atrodams ne mazums visai zemas pievienotās vērtības preču, kas ievestas no tālienes, tomēr izkonkurējušas vietējo ražojumu tā zemās kvalitātes dēļ).

Pirmkārt, Padomju laikā par tradicionālu kļuvusī latviešu braukšana uz Igauniju iepirkties neatkarības laikā turpinās — joprojām kā vienpusēja parādība. Otrkārt, Lietuvas lauksaimniecības relatīvā pārpilnība tiecas attīstīt līdzīgas vienpusējas saites arī starp Lietuvu un Latviju. Daudz svarīgāka ir šo triju valstu savstarpējā sacensība pēc ārējām investīcijām. Šeit saskatāma liela disproporcija Latvijas un Igaunijas attiecībās. Igaunijai ir vairākas priekšrocības kā Somijas padomdevējai attiecību noskaidrošanā lielajā Sankt–Pēterburgas noieta tirgū. Ne tik daudz latviešiem, cik daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir neapšaubāmi labi sakari ar Krievijas biznesa struktūrām, sevišķi tādām, kas ieinteresētas tranzītā. Liela daļa šāda transporta iet vienā virzienā (izejvielu, pusfabrikātu eksports); toties Rīgā, arī Ventspilī ir vērā ņemamas iespējas preču ievešanai un to tālākai pārsūtīšanai. Kaut gan transporta infrastruktūra ir ciešamā stāvoklī, tās kapitālā modernizācija ir nepieciešama, lai šāds tranzīts sāktu tuvoties sava potenciāla robežai.78

Ekonomiskā sadarbība varētu iekustēties, ja nopietni izveidotu tranzīta koridoru virzienā ziemeļi–dienvidi. Kaut gan daudzkārtēji piesaukts, Via Baltica projekts vēl 1998. gadā nav licis manīt nopietnu uzlabojumu šinī trasē (kas tika apzināti vai aiz nolaidības atstāta novārtā Padomju laikā). Kā potenciāls un kā alternatīva tranzītam austrumu–rietumu virzienos ziemeļu–dienvidu koridors ar "galapunktiem" Helsinkos un Varšavā, izveidojot atbilstošu infrastruktūru, teiksim ātrvilciena trasi, arī pieklājīgu autoceļu sistēmu, ļautu attīstīt gan individuālos komercceļojumus, gan paātrināt preču transportu. Saprotams, ka šādas ieceres prasa kapitālas investīcijas, arī zināmu pirktspēju šinī koridorā. Šeit lieki cerēt uz stāvokļa uzlabošanos, rīkojoties savrupus. Tieši šis ir viens no nedaudziem tā dēvētajiem Eiropas mēroga transporta tīkliem, kura nozīme Baltijā līdz šim nav pilnībā realizēta tādas liekas savstarpējās rīvēšanās dēļ.

Baltiešu (tautas fronšu organizāciju) atjaunotā Baltijas Asambleja (1989. gadā) lieti noderēja kā pretestības koordinēšanas līdzeklis. Ekonomiskās atjaunošanas problēmām šie politiskie spēki sāka pievērsties samērā vēlu: Latvijas gadījumā nopietna nākotnes tautsaimniecības koncepcija izlobāma no atsevišķu latviešu zinātnieku piedalīšanās starptautiska mēroga pētījumos par šo tēmu. Skaidrs tas, ka starpvalstu tirdzniecību (to gandrīz varētu dēvēt par iekšējo tirdzniecību) triju Baltijas valstu starpā ierobežo būtiskas ekonomiskās intereses. Tā kā Latvijā trūka enerģijas, tā Padomju laikā vēl lielākā mērā nekā šodien bija atkarīga no enerģijas piegādes (tirgošanās ar to) no Igaunijas un Lietuvas. Savukārt vienīgā kopīgā politika, kas tika veikta tautsaimniecības jomā, bija Padomju sistēmā intīmi iekļautās smagās rūpniecības slēgšana (šis process visstraujāk noritēja Igaunijā, bet visgausāk Lietuvā, kurā saglabājās ilūzijas par šādu ražojumu pievilcību gan Krievijas un NVS tirgos, gan pat Rietumu tirgos).

Jautājumam, cik lielā mērā Baltijas tautas sadarbojās aiz pārliecības, ka vienotībā ir spēks, un cik spēcīgi kopīgais ekonomikas sabrukums saliedēja šo valstu sabiedrību iekšēji un uz ārpusi, — šodien vairs nav praktiskas nozīmes, tāpat kā tam, cik un kādā veidā baltiešu atbrīvošanās kustībā piedalījās Baltijas cittautieši; bieži izvirzītā tēze, ka baltiešu tautām esot kopīga sazināšanās valoda — krievu valoda, attiecas tikai uz Baltijas valstīs dzīvojošiem krieviem. Daļa to noteikti solidarizējās ar baltiešu pamattautām; šie pārsvarā pret jauno valsti lojālie iedzīvotāji jau lielā mērā integrējušies (secinājums galvenokārt attiecas uz Latviju un Lietuvu; Igaunijā pastāv relatīvi nošķirta brīvprātīga savstarpēja izolēšanās, kas pārdzīvoja padomju entuziasmu, ka visām nekrievu tautām jāzaudē sava identitāte, saplūstot krieviski runājošo katlā). Citus, kas noraida jaunos apstākļus, piemēram, nemācoties savas valsts valodu, pieņemot pilsonību vienīgi tad, kad viņiem nedraud ar šādu pilsonību saistīto pienākumu izpilde, nevar uzskatīt par iedīgli kaut kādai Baltijas mēroga kopīgai identitātei.79

Spriežot par to faktiskajām sadarbības iespējām, triju Baltijas valstu ekonomiskās attīstības virzienos saskatāms vairāk sacensības nekā sadarbības. Ja cer daļu savas labklājības balstīt uz tranzītu visprimitīvākajā variantā, resp., bez pievienotās vērtības šīm tranzīta precēm, tad noieta tirgus jau ir ģeogrāfiski noteikts. Kaut gan pati par sevi šāda parādība nekonkurē savā starpā, ir daži momenti, resp., diagonālais ceļš no Lietuvas cauri daļai Latvijas tālāk uz Sankt–Pēterburgu, kas vedina uz sāncensību. Nodarbojoties ar neredzamo produktu, resp., finanšu pakalpojumu un starpniecības piedāvājumu, visas trīs valstis, šķiet, nonāk sīkstā konkurencē — kamēr šīs konkurences objekts ir lielo Krievijas pilsētu areāls.

Lai līdzsvarotu tranzīta nozīmi Baltijas valstu IKP (par tranzīta ilgtermiņa izaugsmi, arī par tā stabilitāti ir pamats šaubīties), tām jāveicina arī kaut kāda veida ražošanas atjaunošana uz vietas. Akla atgriešanās pie padomju industriālā mantojuma nav iespējama: tieši šīs industrijas neatbilstība vietējām prasībām, tās neatbilstība pat PSRS tautsaimniecības ilgspējīgai attīstībai padarīja to neizturīgu pret pasaules konkurenci.

64 Baltijā izplatīto pārliecību, ka Portugāles iekļaušanās ES varētu būt precedents Baltijas attiecību veidošanai ar šodienas ES, izskatījuši jau pieminētie K. Schrader, C.-F. Laaser, ibid (35); visumā atšķirības starp Portugāli 1980’to gadu sākumā un tagadējo Baltijas valstu stāvokli ir tik lielas, ka nepieļauj nopietnu salīdzinājumu; par to, ka Igaunijas veiksme nav nejaušība, ka tā nākusi, pateicoties šīs valsts iedzīvotāju spējai mobilizēties saskaņotam un ilgstošam darbam, līdzīgi kā Tālajos Austrumos (pirms 1998. g. ekonomiskajām problēmām), skatīt jau pieminēto O. Norgaard, ibid (55).

65 Eiropas Komisijas programmas KONVER un RENAVAL paredz atbalstu, lai pārveidotu industriālos uzņēmumus tajos ES reģionos, kuros atradās šodien vairs nestrādājošās ar karaspēku un kara floti (respektīvi) saistītās rūpnīcas; lielas daļas ASV karaspēka izvešana no Rietumeiropas izraisījusi zudumus vietējā pakalpojumu industrijā, kas savā laikā vairāk nekā labi pārtika.

66 Ziņu avots: N. Mygind, A comparative analysis of the economic transition in the Baltic countries, rakstu krājumā: T. Haavisto, red, The transition to a market economy, Edward Elgar, Cheltenham, 1997.

67 Šis temats pakāpeniski kļuvis par pārrunu priekšmetu Baltijas valstīs; sākotnējā situācija visās trijās valstīs ir stipri līdzīga, jo formāli padomju jurisprudences izglītojošā sistēma bija vienveidīga; attīstība pozitīvā virzienā — resp., atgriešanās pie likuma būtības izpratnes, atteikšanās no formālas likuma ievērošanas (resp., kas nav aizliegts, tas ir atļauts), tiesneša subjektīvā viedokļa nozīmes mazināšana — saistīta gan ar juridiskās izglītības būtisku pārveidi, gan ar sabiedrības sapratnes pacelšanos līdz konkrētai rīcībai, kas panāktu tiesnešu atbildību par savām reizēm ļoti kaprīzām izdarībām (Latvijas stāvokļa analīzi skatīt: E. Levits, Latvijas un Eiropas Savienības Asociācijas Līgums un Latvijas tiesību sistēmas transformācija, no rakstu krājuma: T. Jundzis (red), ibid (2)).

68 Krievijas Federācijas konservatīvākie politiskie spēki, ieskaitot tādus, kas piesedzas ar sociālisma piesaukšanu, atvēl Baltijas valstīm tikai Krievijas guberņas vietu, ar vietējo minoritāti, kam būtu raksturīga mazliet īpatna krievu valodas izloksne.

69 Molotova–Ribentropa vārdā nosauktās slepenās vienošanās nozīmi nenoliedzot, šķiet, ka Baltijas telpas atgūšana PSRS bija cara Krievijas impēriskās tieksmes turpinājums, kas pieņemts krietni pirms šī pakta noslēgšanas; pakts uzskatāms par PSRS diplomātijas sasniegumu, jo fiziskās varas PSRS netrūka un pašu baltiešu starpā atradās pietiekami daudz tās uzticības personu, lai tiešās okupācijas farsu izspēlētu jebkurā laikā.

70 1940. g. Padomju karaspēks iebruka Latvijā no Lietuvas, kurā tas bija iegājis vispirms.

71 Starp ļoti daudziem šī procesa analītiskiem aprakstiem (Rietumu zinātniekiem pieejamā un pierastā stilā) skatīt īpaši: G. von Rauch, The Baltic States, Estonia, Latvia, Lithuania, the years of independence, Hurst, London, 1974.

72 Baltijas telpas apvienošanas idejas salīdzinājumu ar Viduseiropas telpas ekonomiskās apvienošanās konceptu (Donavas federācija, kas saturēja panslāvisma idejas) skatīt: D. Arter, The Politics of European Integration in the Twentieth Century, Dartmouth Publishing Company, Aldershot, 1993.

73 Pat latvieši, kuri starp baltiešiem visvairāk piecieš slāvisko "dvēseliskumu", arī cara Krievijas sērgu — korupciju un ierēdņu patvaļu, neatkarības iegūšanas laikā noraidīja domu, ka atgrieztos šāda sistēma; citāts: " The history of centuries customs and habit, rooted usages and popular psychology are much more effectual than the best intentions and decrees, which in the most favourable circumstances can only bring about an external change. It is certain that the rebirth of Russia will coincide with an extraordinary upheaval of the nationalist wave (..) an upheaval against all that is foreign: non-Russians will be the inevitable victims.", toties par infrastruktūru, kas iesākās ar 1866. gadā izbūvēto dzelzceļu Rīga–Maskava, pateikts šodien ļoti pazīstamā veidā, proti: "(..)transit bedevilled by poor technical equipment and outdated legal system, long court proceedings, poor credit schemes leaving the field open to non-russian business; largely german", no: A rved Berg, Latvia and Russia, one problem of world peace considered, J. M. Dent & Sons, London, 1920. [Gadsimtiem seni ieradumi un paražas, iesakņojušies paņēmieni un tautas psiholoģija ir daudz iedarbīgāki par vislabākajiem nodomiem un dekrētiem, kuri pat vislabvēlīgākajos apstākļos var izraisīt tikai virspusīgas pārmaiņas. Ir skaidrs, ka Krievijas atdzimšana sakritīs ar nepieredzētu nacionālisma uzbangojumu (..) uzbangojumu pret visu ārzemniecisko, kam nekrievi neizbēgami kļūs par upuri. (..) tranzīts, ko nolādējis slikts tehniskais aprīkojums un novecojusi tiesu sistēma, gari tiesas procesi, slikts kreditējums, kas paver darbības lauku nekrievu biznesam — lielākoties vācu.]

74 E. Andersons, Towards a Baltic Union, Lituanus, 1985. g., 13(1), 5. lpp.

75 Šīs uz romantisma jūtām balstītās idejas neapšaubāmi veicināja dažu slāvu tautu atbrīvošanos no, piemēram, Otomaņu Impērijas; tā vājā un neiecietīgā puse parādījās, līdzko panslāvisms saskārās ar citām, neslāvu tautām, — piemēram, Baltijas telpā panslāvisma ideja korumpējās par izpalīgu vispirms vācbaltu iznīdēšanai, bet pēc tam — etnisko baltiešu pārtautošanai.

76 Somijai pastāvēja muitas robeža ar Krieviju līdz pat Pirmajam pasaules karam; šis apstāklis pasargāja Somiju no visai otršķirīgo Krievijas rūpniecības ražojumu ieplūšanas, jo tiem vajadzēja konkurēt ar kvalitāti nevis ar lētumu vai citām īpašībām.

77 Ziņu avots: U. Venesaar & G. Hachey, Jr., Economic and Social Changes in the Baltic States, 1992–1994, Institute of Economics, Estonian Academy of Sciences, Tallinn, 1995; 1994. gadā nozīmīgu daļu Igaunijas eksportā (tas ir līdzsvarotā stāvoklī ar Lietuvu, abas valstis vairāk pārdod Latvijā nekā no tās iepērk) sastādīja ievesto preču tālākpārdošana.

78 Ventspils ostas izbūvēšana 1961. g. un krietni mazākas jaunas, tā dēvētās otrās Tallinas ostas izbūvēšana, kas palika līdz galam nepabeigta, kad tā sāka darboties 1989. g., ir vienīgie nopietnie infrastrukturālie uzlabojumi Padomju valdīšanas laikā Baltijas telpā; dzelzceļu un autoceļu plānojums Baltijas telpā nav mainījies kopš 19. gs.; konsekvences ir Lietuvas orientācija uz Baltkrieviju un aiz tās uz Ukrainu, Latvijas pagriešana uz Krieviju (Latvijas pierobežā Krievijā valda izcila nabadzība, kam pamatā ir mazapdzīvotība un derīgu izrakteņu trūkums); Igaunijai savukārt ir labi transporta sakari ar Sankt-Pēterburgas reģionu.

79 Daudziem Krievijas autoriem patīk iztēlot šo cilvēku grupu par "diasporu", pat par kaut kādas "eirokrievu" identitātes pamatu; tas norāda uz pilnīgu pašas krievu tautas vēstures neizpratni, proti, PSRS nodibināšana izraisīja emigrācijas vilni — etnisko krievu, kuri nesalīdzināmi labāk izprata Eiropas kultūras dzīvi un prata arī tās valodas (franču un angļu), nekā tas raksturīgs izbraucējiem no Krievijas šodien. Vārds diaspora atvasināts no grieķu vārda "izkaisīts" un strikti attiecas uz ebreju valsts iznīcināšanu, jo, kā norādīts Vecajā Derībā, Izraēļa bērnus izkaisīja pa pasauli (šis grieķu termins ienācis daudzās valodās); Krievijas pētnieku nekorektā šī termina izmantošana attiecībā uz neveiksmīgu kolonistu grupu, protams, ir cenšanās "radīt faktus", lai piesegtu patiesos faktus.

Turpmāk — vēl

 

 

 

No Rīgas izdevniecībā "Junda" (redaktors Ivars Tirans) topošās Dr. Eduarda Bruno Dekšņa grāmatas "Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!