Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par reformu, ko prasa Eiropa un cilvēcība. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 18.01.2000., Nr. 13 https://www.vestnesis.lv/ta/id/323

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas Bankas ziņas

Vēl šajā numurā

18.01.2000., Nr. 13

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par reformu, ko prasa Eiropa un cilvēcība

Z.JPG (15902 BYTES) Justīcijas ģenerālis Dr.iur. Vitolds Zahars, Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks, - "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

- Kas ir Ieslodzījuma vietu pārvalde, ko tā pārvalda, un kādi uzdevumi ietilpst tās pienākumos?

- Ieslodzījuma vietu pārvalde ir institūcija, kuras pārraudzībā ir 15 kriminālsodu izpildes vietas un mācību centrs. Tās atbildībā atrodas 8815 ieslodzītie. Personāla skaits - 2200. Ieslodzījuma vietu pārvaldes galveno funkciju lokā ietilpst kriminālsodu izpilde likumā noteiktajā kārtībā un atbilstoši Eiropas Padomes prasībām, drošības pasākumu garantēšana, ieslodzīto resocializācijas, reintegrācijas sabiedrībā veicināšana, arī izglītības un arodapmācības programmu realizēšana, ieslodzījuma vietās pastāvošās nodarbinātības problēmas risināšana. Galvenais no visiem aspektiem ir drošība, kas pēdējos gados vairs netiek izprasta tikai kā statistisks pasākumu kopums - žogi, restes, apsardze, uzraudzība utt., bet iegūst jaunu jēgu - akcents tiek likts uz dinamisko jeb iekšējo drošību, kuras galvenais balsts ir cilvēciskas attiecības starp ieslodzītajiem un personālu, pašu ieslodzīto vidū. Kā to panākt - tas jau ir atsevišķi izvēršams jautājums.

- Jau vairākus gadus Latvijas cietumu sistēmā rit reforma. Kāda ir tās būtība un arī cēloņi?

- Cietumu reformas pamats ir sistēmas sakārtošana un pilnveidošana. Tās aizsākumi meklējami 1993.gadā. Reformas filozofija ir - pāriet no bijušās padomju koloniju sistēmas uz civilizētu, mūsdienīgu sodu izciešanas kārtību. Ja padomju laikam bija raksturīgas lielas ieslodzīto kolonijas ar milzīgām teritorijām, lielu ieslodzīto skaitu, kuri tika izvietoti pēc kopmītnes principa - daudzi vienā telpā, jo atsevišķas kameras tika uzskatītas par necivilizētu carisma palieku, tad tagad par ideālu tiek uzskatīts ieslodzīto izvietojums pa vienam atsevišķās kamerās. Latvijas cietumu apstākļos tas ir grūti īstenojams princips, pirmās iestrādes ir veiktas Jelgavas cietumā, mums reāli sasniedzams skaitlis būtu 1 līdz 8 ieslodzītie vienā kamerā.

Lai to paveiktu, notiek ļoti intensīva Latvijas veco cietumu pārbūve - mērķis nav celt jaunus, bet sakārtot jau esošos, pārbūvēt to, kas ir. Šī gada 1.janvārī samērā drošos un civilizētos apstākļos jau varēja izvietot 4212 ieslodzītos.

Valsts investīcijas cietumu pārbūvēm ir pietiekamas - šogad šim mērķim atvēlēts 1 478 000 latu, lai arī salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem summa ir samazinājusies, līdzekļi tiek tērēti ļoti racionāli, un darbi ātri virzās uz priekšu. Protams, naudas nepietiek, lai uzreiz paveiktu visu, tāpēc katru gadu tiek izvēlēti četri cietumi, kur tiek veiktas kapitālās pārbūves un uzlabojumi. Tā pagājušajā gadā rekonstrukcija notika Jelgavas, Matīsa, Liepājas cietumos un Centrālcietumā. Šogad darbs šajās ieslodzījumu vietās tiek turpināts, uz priekšu virzās arī tuberkulozes slimnīcas celtniecība Olaines atklātā cietuma teritorijā, kas ir jau sen iecerēts un ļoti nepieciešams projekts. Šogad tieši šim objektam vien piešķirti 500 000 latu. Ja celtniecības darbu tempi būs tādi kā pašlaik, slimnīcas pirmo kārtu varēs atklāt jau šī gada jūlijā. Pašlaik tuberkulozes slimnieki ir koncentrēti galvenokārt Centrālcietumā, kura telpas ir ļoti vecas, un Grīvas cietumā, kur ir slimniekiem ļoti nelabvēlīgi ģeogrāfiskie apstākļi - visapkārt ūdens. Olaines slimnīcas nodošana ekspluatācija ir svarīga arī tāpēc, ka tuberkulozes slimnieku skaits un stāvoklis Latvijas cietumos ir tas punkts, kur vienmēr izpelnāmies starptautisko organizāciju kritiku.

- Jūs jau minējāt valsts piešķirto finansējumu cietumu rekonstrukcijai. Kā vērtējat cietumu sistēmai vispār piešķirtos budžeta līdzekļus - pietiek, pietrūkst?

- Tas ir duāls jautājums - naudas nekad nevar būt par daudz, taču tajā pašā laikā vienmēr arī nevar gausties par tās trūkumu. Šogad cietumu uzturēšanai no valsts piešķirti 12,5 miljoni latu. Šo līdzekļu nepietiek straujai sistēmas attīstībai, resocializācijas pasākumiem, jaunu ražotņu, mācību klašu atvēršanai - tā ir tikai un vienīgi izdzīvošanas nauda.

Pēc tieslietu ministra Valda Birkava aprēķiniem, ko viņš minēja, stājoties amatā, un kas precīzi sakrīt ar mūsu aplēsēm, vēl gan papildus būtu nepieciešami 13 miljoni latu. Tad varētu pilnā apjomā realizēt Latvijas Sodu izpildes kodeksa prasības, būtu iespējams izpildīt arī tās kriminālsodu izpildes prasības, kas rodas kontekstā ar valsts integrāciju Eiropas struktūrās, tāpat varētu tikt ieviesta valsts koncepcija sodu izcietušo personu resocializācijai un atgriešanai atpakaļ sabiedrībā.

- Kā Latvijas cietumu sistēma izskatās uz pasaules fona, kā notiekošais reformu process tiek vērtēts ārpus valsts robežām?

- Pašreizējo situāciju var vērtēt kā pozitīvu un sekmīgu. Un tas nav tikai mans personīgais, bet arī starptautisko ekspertu viedoklis. Šādu atzinumu sniegusi, piemēram, Eiropas Padomes ekspertu komisija, kas vairākkārt pārbaudījusi mūsu cietumu sistēmu. Tās vērtējuma kvintesence ir apmēram šāda - cietumu reformas gaitā ir panākti daudzi uzlabojumi, turklāt tas paveikts ar nepietiekamu finansējumu un personālu, kas ir pārāk mazs. Latvijas cietumu reformas modelis bieži tiek minēts kā pozitīvs piemērs citām Austrumeiropas valstīm.

Latvijas cietumu sistēmu ir vērtējusi arī Eiropas Padomes komisija, kas izveidota, lai novērstu spīdzināšanu un necilvēcīgu izturēšanos. Tā ir institūcija, no kuras baidās visa pasaule. Neko briesmīgu šī komisija pie mums neatrada, vien norādīja uz tām vājajām vietām, par kurām paši jau sen esam skaidrībā, - tā ir situācija Centrālcietumā un tur izvietotajā cietumu slimnīcā, tā ir augstā saslimstība ar tuberkulozi ieslodzīto vidū, arī tas, ka nepilngadīgie ilgstoši uzturas izmeklēšanas cietumos un nodaļās, nekādi netiek nodarbināti, pavada laiku dīkdienībā, vien apgūst "kriminālo arodu".

- Cietumu reformas ietvaros Latviju ne tikai starptautiski vērtē, bet padara arī par līdzvērtīgu partneri...

- Jā, Latvijai ir ļoti laba starptautiskā sadarbība, kuras rezultātā padarīts daudz. 1994.gadā mūsu valstij ļoti veiksmīgi izdevās iesaistīties "Nordbalt" cietumu projektā. Tā pamatā ir Zviedrijas Cietumu administrācijas personāla daļas vadītāja ideja - ja pastāv un darbojas sadraudzības pilsētas dažādās valstīs, kāpēc līdzīga saikne nevarētu būt starp cietumiem? Tika izvēlēti trīs cietumi Latvijā un trīs cietumi Zviedrijā - Hinsebergas sieviešu cietums un Iļģuciema sieviešu cietums, Kumlas stingrā režīma cietums un Jelgavas cietums, kur sodu izcieš tie, kas izdarījuši ļoti smagus noziegumus, un Mariefredas jauniešu cietums un Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestāde. Latvijas Ieslodzījuma vietu pārvalde un Zviedrijas Cietumu administrācija noslēdza tiešās sadarbības līgumu. Vēlāk tika nodibināti sakari arī starp Norčepingas mācību centru un mūsu Dzintaru mācību centru.

Savstarpējā sadarbība izpaužas vispirms kā intelektuālie kontakti, kā personāla apmācība, ko ļoti uzsver Zviedrijas puse. Viņu speciālisti brauc pie mums lasīt lekcijas, māca paraudzīties uz jau pierastām lietām no citas puses, piemēram, ieslodzīto uzraudzība ne kā pasīva, distancēta darbība, bet kā komunikācija, savstarpēja uzticēšanās. Mūsu darbiniekiem ir arī iespējas doties pieredzes apmaiņas braucienos uz Zviedriju.

Sekmīga ir arī 1995.gadā nodibinātā sadarbība ar Norvēģiju, kas ir vairāk praktiska. Norvēģu filozofija ir apmēram šāda - zināšanas var iegūt, bet, ja klājas slikti materiāli, vispirms jāsniedz palīdzīga roka šajā aspektā. Tā Grīvas cietums sadarbojas ar Trondheimas cietumu, Jēkabpils cietums - ar Ārendālas cietumu, Valmieras cietums - ar Īlas cietumu un Oslo centrālcietums - ar mūsu Centrālcietumu Rīgā. Ar norvēģu atbalstu atklāta moderna kokapstrādes ražotne Grīvas cietumā, kas ne tikai ļauj nodarbināt ieslodzītos, bet arī nopelnīt - produkcija tiek pārdota Rietumeiropā. Valmieras, Jēkabpils un Grīvas cietumā ir iekārtotas sporta zāles. No malas varbūt šķiet: kas gan tur sevišķs - sporta zāles, bet tām ir pārsteidzošs efekts. Iedomājieties situāciju - ieslodzītie caurām dienām bezdarbībā nīkst kamerās, nodarbināti ir aptuveni 27 procenti - šādos apstākļos sporta zāle ir vieta, kur "nolaist tvaiku". Iespēja divas reizes nedēļā pāris stundas darboties sporta zālē, pēc tam relaksēties saunā vai pie kamīna ir krasi samazinājusi pārkāpumu un noziegumu skaitu. Pārsteidzoši, bet tas ir fakts. Jau minētajos trīs cietumos ar norvēģu atbalstu atklātas arī datorklases.

Kāpēc tas viss ir nepieciešams? Ja ieslodzītos neuzskatām par sabiedrības atstumto daļu, par svešķermeņiem, mums visiem kopā jāuzņemas par viņiem arī atbildība. Piemēram, izglītības nodrošināšana, medicīnas aprūpe - tās nav funkcijas, kas būtu jāveic un ko kvalitatīvi spētu veikt Ieslodzījuma vietu pārvalde. Ar norvēģu atbalstu un piemēru, pēc ilgstošām pārrunām ar Izglītības un zinātnes ministriju, ar Valmieras, Jēkabpils un Daugavpils skolu valdēm ir panākta vienošanās par dažu izglītības programmu īstenošanu trīs cietumos. Pakāpeniski tiek domāts arī par citu jautājumu sakārtošanu.

- Ieslodzījuma vietu pārvalde ar 2000.gada 1.janvāri no Iekšlietu ministrijas pārraudzības iestādes kļuvusi par Tieslietu ministrijas pārraudzības iestādi. Kāpēc šādas izmaiņas?

- Tā ir starptautiski atzīta pieredze, Eiropas Savienības un Eiropas Padomes prasības - cietumu sistēmai jāiekļaujas vienā kriminālās justīcijas ķēdītē ar tiesu varu - tiesas tiesā un arī uzrauga sodu izpildi.

Pārejas process notika ļoti civilizēti un toleranti, korekti. Lielākais uztraukums bija par to, vai tiks saglabātas cietumu personāla sociālās garantijas. Lielākā daļa darbinieku ir uzsākuši strādāt iekšlietu sistēmā, viņiem ir speciālās dienesta pakāpes, nelieli atvieglojumi pensiju saņemšanā, tāpēc bija saprotamas raizes par turpmāko. Taču pārejas procesā visas sociālās garantijas tika saglabātas.

- Tikko ir mainīts arī Latvijas Sodu izpildes kodekss, saskaņā ar veiktajiem grozījumiem personas, kuras ir vairākkārt sodītas, vairs nevarēs sodu izciest atklātā tipa cietumos. Vai šādi likuma grozījumi ir atbildes reakcija uz gadumijas skandalozajiem notikumiem saistībā ar Vecumnieku cietumu vai jau sen briedusi likumsakarība?

- Tā noteikti nebija reakcija uz vienu konkrētu gadījumu, kaut sabiedrība tiek mudināta tā domāt. Likuma maiņas nepieciešamība parādījās tūlīt pēc tam, kad tika pieņemti iepriekšējie sodu izpildes likuma grozījumi, kas bija spēkā līdz šim, - no 1999.gada 1.aprīļa, kad atklātā tipa cietumos tika atļauts turēt ieslodzītos, kuri notiesāti par tīšiem noziegumiem ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem. Ārēji tā ir ļoti demokrātiska norma, bet, piemērojot to dzīvē, strauji palielinājās ieslodzīto skaits atklātajos cietumos (pēc Ieslodzījuma vietu pārvaldes datiem, 2000. gada 1. janvārī Vecumnieku atklātajā cietumā atradās 200 ieslodzītie (izvietošanas limits - 100), Olaines atklātajā cietumā - 332 ieslodzītie (limits - 210)). Turklāt palielinājās to cilvēku īpatsvars, kuriem bija vairākas sodāmības, bet pēdējās termiņš neliels. Kļūda bija tā, ka, nosūtot uz atklāto cietumu, tika ņemts vērā tikai izdarītā nozieguma smagums, ārpus uzmanības loka atstājot notiesātā personību, kriminālo pagātni. Līdz ar to Olaines atklātajā cietumā 58 procenti un Vecumnieku atklātajā cietumā 53 procenti ieslodzīto ir agrāk sodīti. Šiem cilvēkiem ir grūti rīkoties atbilstoši noteikumiem, viņi dara, ko un kā grib, patvaļīgi atstāj teritoriju, terorizē jaunpienācējus un izdara daudz citu disciplīnas pārkāpumu un pat jaunus noziegumus.

Lai panāktu situācijas uzlabojumu, doma par nepieciešamību labot likumu tika virzīta uz Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisiju, un 4. janvārī Satversmes 81. panta kārtībā Sodu izpildes likums tika grozīts. Ko tas dod?

Šie grozījumi paredz ļoti striktu ieslodzīto klasifikāciju gan pēc izdarītā nozieguma smaguma, gan pēc kriminālās personības. Stingri iedalītas, izejot no drošības aspekta, tika arī sodu izciešanas vietas. Šo likuma grozījumu mērķis ir panākt pareizu ieslodzīto izvietojumu, nošķirt viņus no kaitīgās ietekmes. Ja tas tiks izdarīts, būs garantēta drošība gan pašiem ieslodzītajiem, gan cietumu personālam, gan sabiedrībai kopumā.

Vēlreiz gribu uzsvērt to, ka šie Sodu izpildes kodeksa grozījumi ir ļoti konstruktīvi, nepieciešami un neprasa no valsts budžeta nekādus papildu līdzekļus. Cietumu sistēma ir gatava to ieviešanai dzīvē, slēgtie un daļēji slēgtie cietumi nav pārpildīti - kopš pagājušā gada aprīļa ieslodzīto skaits tajos ir samazinājies proporcionāli pieaugumam atklātajos cietumos.

- Kāda vispār ir Latvijas cietumu noslogotība?

- Kopējais Latvijas cietumu noslogojums ir 78,3 procenti (skat. 1.tabulu). Bet jāatceras, ka Latvijā salīdzinājumā ar pasaules standartiem ir ļoti zemas tā saucamās dzīvojamās normas cietumos. Piemēram, Latvijā uz vienu ieslodzīto ir paredzēti 2 līdz 3 kvadrātmetri atkarībā no ieslodzīto kategorijas. Eiropas standarts ir 7 līdz 9 kvadrātmetri uz vienu ieslodzīto. Ja Latvijas cietumu noslogotību aprēķinātu pēc šiem rādītājiem, skaitļi būtu pavisam citi. Taču likums ir likums, un, kamēr valstī šis normas pastāv, mums tās ir jāievēro. Situācija ir līdzīga kā ar atklātajiem cietumiem pirms Sodu izpildes kodeksa grozīšanas - visi profesionāļi zināja, ka tas ir absurds, sabiedrība pamatoti uztraucās, bet tāpēc jau nedrīkstēja nepildīt likumā noteikto.

Runājot par ieslodzīto kopējo skaitu, būtisks ir tā saucamais penitenciārais koeficients - ieslodzīto skaits uz 100 000 iedzīvotāju. Latvijā šis skaitlis ir 354, un mūsu valsts pēc šī rādītāja ieņem 17.vietu pasaulē. Salīdzinājumā ar 90.gadu vidu lēnām un pakāpeniski samazinās gan ieslodzīto kopējais skaits, gan koeficients, tomēr salīdzinājumā ar pasaules rādītājiem tas joprojām ir ļoti augsts. Latviju šajā ziņā apsteidz tādas valstis kā Krievija, ASV, Karību jūras reģiona salas, tādas postpadomju valstis kā Baltkrievija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Turkmenistāna.

- Kādas prasības šie rādītāji izvirza?

- Tas rosina domāt par alternatīvām brīvības atņemšanai. Par to, kādas sankcijas izvirzīt pirmstiesas izmeklēšanā, soda izpildes stadijā, gan arī laikā pēc atbrīvošanas. Šo pasākumu plāns ir ļoti plašs, bet tie jau ir apzināti, notikusi šiem jautājumiem veltīta starptautiska konference. Vērtīgu pieredzi mums sniegusi Somija, kas pati ir pozitīvs piemērs brīvības atņemšanas alternatīvām. Turklāt nekādas negatīvas izmaiņas šiem pasākumiem neseko, gluži otrādi - valstī ir vērojamas vien pozitīvas pārmaiņas. Viens no angļu kriminologiem ir pat aprēķinājis - lai samazinātu noziedzības līmeni par 1 procentu, cietumos jāiesēdina par 25 procentiem vairāk. Rodas jautājums - vai tas valstij ir izdevīgi un atmaksājas. Protams, ne. Pirmkārt, tas sagrauj visu dzīves ritmu pašam ieslodzītajam, ļoti destabilizē viņa personību, otrkārt, uzliek smagu slogu valsts budžetam. Ne mazāk svarīga alternatīvo soda veidu priekšrocība ir recidīvisma veidošanās samazināšana.

- Viena no Latvijas cietumu sistēmas lielākajām problēmām ir nespēja nodrošināt ieslodzītos ar darbu. Vai ir kādas idejas un iestrādes, kā risināt šo jautājumu?

- Idejas pastāv jau labi sen, grūtības ir ar to realizāciju. Viens no lielākajiem šķēršļiem ir sabiedrībā un valstī pastāvošais uzskats, ka ieslodzītie ir konkurētspējīgs darbaspēks. Ieslodzījuma vietu pārvaldes uzskats ir gluži pretējs - ieslodzītie nav līdzvērtīgi šodienas konkurences apstākļos. No ieslodzīto darba nevar gaidīt ekonomisku labumu, peļņu. Tam ir jābūt fiziskās, psiholoģiskās un morālās atveseļošanas līdzeklim. Strādāšanai ir jāstāv pretim ieslodzīto tālākai degradācijai - un tie nav tukši vārdi. Cietumos, kur ieslodzītie ir nodrošināti ar darbu, ir mazāki recidīvisma rādītāji. Turklāt daudziem no ieslodzītajiem darbs nebrīvē ļauj apgūt specialitāti, ļauj kaut nedaudz nopelnīt.

- Taču savulaik bankrotējošās cietumu ražotnes ir novedušas pie Ieslodzījuma vietu pārvaldes parādiem...

- Parādi galvenokārt uzkrājās no 1991. līdz 1994. gadam, kad vispārējā ekonomiskā situācija Latvijā bija tālu no labvēlīgas - izputēja rūpnīcas, satrūka kontakti ar Krievijas tirgu, citām agrākajām padomju republikām. Bankrotēja arī cietumu ražotnes. Visi to parādi tika norakstīti uz budžeta rēķina, var teikt, uzvelti uz pārvaldes pleciem.

Kad stājos savā tagadējā amatā 1997. gada februārī, parāda summa bija 1 miljons 300 tūkstoši latu. Šobrīd - 685 tūkstoši latu. Nomaksāts nav daudz, bet atlīdzināšana notiek ļoti smagos apstākļos. Vieglāk tas veicas cietumiem, kuros kaut nelielas ražotnes ir palikušas. Jēkabpils cietums, piemēram, atbrīvojas no liekās zemes, liekajiem īpašumiem, kaut ko pārdod - arī tas ir viens no risinājuma veidiem.

- Cik liela ir valsts interese par tiem cilvēkiem, kas sodu ir izcietuši un atgriežas sabiedrībā? Šis ceļš nebūt nav viegls...

- Jā, daudzkārt brīnāmies un šausmināmies par to, ka cilvēks, tikko iznācis no cietuma, izdara jaunu noziegumu. Lai to novērstu, ir jābūt ļoti ciešai saiknei starp cietumu un brīvo sabiedrību, sabiedrības izpratnei, vēlmei integrēt šo cilvēku. Šodienas mežonīgā kapitālisma apstākļos neviens nevar piespiest darba devēju ņemt no cietuma atbrīvoto darbā. Tāpat neviens nevar piespiest namīpašnieku izīrēt dzīvokli - pastāv gan likuma norma, ka bijušajam ieslodzītajam ir jāatdod dzīvoklis, ja tāds ir piederējis līdz brīvības atņemšanai, bet tas parasti nenotiek, labākajā gadījumā tiek piešķirtas telpas, kas citiem nav vajadzīgas, kurās apstākļi nav no labākajiem. Cilvēki ar stipru raksturu un apņēmību noturas uz pareizā ceļa, daudzi iet vieglākās pretestības taku. Jārēķinās ar to, ka bijušie ieslodzītie katru savu tiesību apliecināšanas jautājumu uztver ļoti sāpīgi, bieži vien neadekvāti, viņi nespēj tikt galā ar birokrātijas radītajiem šķēršļiem. Turklāt daudziem no viņiem nav pases, kas visu vēl vairāk sarežģī.

Visu šo apstākļu pēc ir ļoti svarīgi un visas sabiedrības interesēs iedarbināt sodu izcietušo personu sociālās reintegrācijas valsts koncepciju, kas pieņemta valdībā jau 1998.gada 29.decembrī. Taču diemžēl šai programmai trūkst finansējuma, kas būtu jāparedz no valsts budžeta. Tāpat pagājušajā gadā tika pieņemti noteikumi par materiālo palīdzību, kas jāsniedz ieslodzītajiem pēc soda izciešanas, taču atkal trūkst finansiālā seguma.

- Valsts politikā, arī budžetā, izvirzītās prioritātes ir gan uzņēmējdarbība, gan ārējās drošības garantēšana, gan izglītība. Taču bijušais cietumnieks, kura sekmīgai reintegrācijai sabiedrībā valsts neatrod naudu, savā izmisumā, apstākļu spiests, apdraud mani gan kā veiksmīgu, izglītotu uzņēmēju, neraugoties uz valsts integrāciju starptautiskās drošības struktūrās...

- Es domāju, katram cilvēkam, arī politiķiem, neatkarīgi no savām patriotiskajām jūtām un valsts interesēm ir jādomā arī par ikdienu - vai es pats, mani vecāki, bērni vakarā var mierīgi atgriezties mājās no darba, no skolas? Tas ir valsts iekšējās drošības jautājums, kam jāpievērš pietiekama uzmanība, neatstājot ārpus redzeslauka arī "medaļas otru pusi". Daudziem šķiet, ka līdz ar vainīgā notiesāšanu un ielikšanu cietumā viss ir atrisināts. Bet ļoti daudz kas ar to tikai sākas.

Liena Pilsētniece, "LV" iekšlietu redaktore

Ieslodzīto izvietošanas limits cietumos un to faktiskais piepildījums 2000.gada 1.janvārī

Cietumu veidi Izvietošanas limits Ieslodzīto skaits % no izvietošanas limita
Izmeklēšanas cietumi:
Centrālcietums 2000 2145 107,3
Liepājas cietums 500 274 54,8
Kopā: 2500 2419 96,8
Slēgtie cietumi:
Brasas cietums 850 323 38,0
Daugavpils cietums 900 882 98,0
Grīvas cietums 1180 610 51,7
Jelgavas cietums 750 571 76,1
Matīsa cietums 580 314 54,1
Pārlielupes cietums 800 469 58,6
Valmieras cietums 900 764 84,9
Kopā: 5960 3933 66,0
Daļēji slēgtie cietumi:
Jēkabpils cietums 950 779 82,0
Šķirotavas cietums 960 619 64,5
Iļģuciema cietums 350 358 102,3
Kopā: 2260 1756 77,7
Atklātie cietumi:
Olaines cietums 210 332 158,1
Vecumnieku cietums 100 200 200,0
Kopā: 310 532 171,6
Cēsu nepilngadīgo
audzināšanas iestāde (NAI) 230 175 76,1
Visi cietumu
veidi kopā: 11 260 8815 78,3

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!