Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par Somijas cilvēkiem, laukiem, mežiem (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.07.1998., Nr. 215 https://www.vestnesis.lv/ta/id/32270

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Valsts prezidents: - akreditējot Latvijas vēstnieku Kanādā - sarunā ar vides valsts ministru - Valsts prezidenta balvas izcīņā Valmierā

Vēl šajā numurā

22.07.1998., Nr. 215

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Pēc ceļa

Par Somijas cilvēkiem, laukiem, mežiem

Turpinājums

no 1.lpp.

No Somijas piezīmju klades

Par to liecināja arī dzeltenie plankumi un švīkas zaļajos labības laukos. Jāpiebilst, ka Somijā sēja sākas trīs nedēļas vēlāk nekā Latvijā un, ja mūsu valstī jau Jāņu laikā pirmās klajā laukā izaugušās zemenes gozējās deserta šķīvjos, tad Somijā zemeņu ceri vēl tikai ziedēja.

Tas, ka Somija platības ziņā ir piecas reizes lielāka nekā Latvija, nebūt vēl nenozīmē, ka pieckārt plašākas ir iespējas lauksaimnieciskai ražošanai. Vidējais saimniecības lielums, kurā nodarbojas ar zemkopību, Somijā ir 20 hektāri. Viens aramzemes hektārs šobrīd maksā vidēji 2500–3000 latu, taču jāņem vērā, ka aramzemes cenas pašlaik ir ļoti kritušās.

Iespējams, zemes cenas pazemināšanos veicināja arī tas, ka Somijas lauksaimnieki mazpamazām pārtrauc nodarbošanos ar zemkopību. Iemesls tam, kā viņi paši izsakās, ir lauksaimnieciskā ražošana Eiropas Savienības sastāvā, proti, neskaidrība par nākotni un acīmredzot nepieciešamā jaudu un spēku pārkārtošana. Labības audzētāji domā, ka "mazie" zemnieki un pensionāri no šī biznesa būs spiesti atteikties, jo, lai nodarbošanās ar labības ražošanu būtu rentabla, vajadzēs apstrādāt vismaz 150 hektāru aramzemes, iegūstot maksimālo iespējamo ražas apjomu un graudu kvalitāti. Somijā ir tendence apmežot lauksaimnieciski izmantojamās zemes (LIZ), taču šis process, viņuprāt, nav vēlams, jo pasaulē LIZ platības samazinās. Somijā ir ļoti daudz mežu, tādēļ apstrādātie zemes gabali starp mežiem būtu saglabājami. Somi cer, ka tā arī būs, jo senči aramzemi mežam atkarojuši un viņu, var teikt, goda lieta, ir šīs platības lietot tieši lauksaimniecības vajadzībām. Taču pavasarī Somijā neapsēti palika 50 000 hektāru. Starp citu, Somijā visi meži ir privāti, un hektārs meža maksā vidēji 500–1000 latu atkarībā no tajā augošo koku sugu vērtības.

Tāpat kā par LIZ, arī par savu mežu somi rūpējas — veic sanitārās cirtes, iegūst malku, arī celtniecības vajadzībām zemnieki izmanto pārsvarā savā mežā sagādāto materiālu, nopietni izturas pret meža atjaunošanu. Līdzīgi būtu jārīkojas arī meža īpašniekiem Latvijā un, tāpat kā somiem, maksimāli jāpāriet uz vietējās šķeldas izmantošanu kurināmā vajadzībām, lai samazinātu ievedamo naftas produktu daudzumu valstī. Taču arī somu bezdarbnieki, kuru skaits ir vairāk nekā 300 000 jeb 15–17% valsts iedzīvotāju, drīzāk pārtiek no bezdarbnieku pabalsta, nekā strādā mežā vai meklē darbu pie lauku saimniekiem. Un — kādēļ gan strādāt, ja bezdarbnieka pabalsts ir 2 līdz 3 reižu lielāks nekā ienākumi no lauksaimniecības?

Kāds interesants fakts par mežiem. Somijā, pateicoties veiktajiem aizsardzības pasākumiem, pēdējos gados ir palielinājies lāču skaits. Diezgan daudzi pekaiņi Somijas teritorijā ieklīst arī no Krievijas puses. Šobrīd lāču ir apmēram 1200, un tie kļuvuši diezgan pārdroši: pirms dažām nedēļām kāds lācis netālu no Karēlijas nogalinājis cilvēku. Paši somi uzskata, ka viņu valstī pilnīgi pietiktu ar ne vairāk kā 1000 lāčiem un mednieki būtu ar mieru par to parūpēties. Diemžēl aizsardzības pasākumus attiecībā uz lāčiem ir ieviesusi Brisele (ES) un arī atļaujas lāču medībām var iegūt tikai Briselē... Starp citu, savairojušies ir ne tikai lāči: ļoti daudz brīvā dabā dzīvo un ligzdo arī fazāni, kuri, par laimi, cilvēka dzīvību neapdraud.

Pamazām jaunatne, kura ir augsti izglītota (un Somijā turpat visi jaunieši iegūst labu izglītību), no laukiem aizplūst uz pilsētām, bet lauksaimnieciskā ražošana no valsts ziemeļu reģioniem neatlaidīgi pārvietojas uz dienvidiem, kur ir mazākas ražošanas izmaksas. Šo procesu veicina, kā paši somi izsakās, ES diktāts, taču, lai kādi vēji arī pūstu Somijas karogā, viņi tic, ka lauksaimniecība viņu zemē tomēr neiznīks un ka viņi ēdīs maizi, ceptu no pašu audzētas labības, dzers pienu, slauktu no pašu audzētas govs. Un — ies ciemos pie zemnieka, kurš saimnieko kaimiņos, jo somiem ir paruna, ka zemniekam vislabākais konsultants un padomdevējs ir otrs zemnieks.

Sēklaudzēšanas kooperatīvā saimniecība — labs modelis Latvijai

Tipiska Somijas lauku aina ir šāda. Ciematā starp saimniecībām, kuras atrodas atstatu cita no citas, aug mežs, kas kā likums ir privātais īpašums. Un — kā likums — uz vienu vai otru pusi metot skatu, noteikti būs redzami ezeru zilie ūdeņi. Ja Latvijā par Ezeru zemi mēs saucam Latgali, tad Somiju visu var dēvēt šādā vārdā, jo lielo ezeru šai zemē ir apmēram 64 000. Ja skaita arī mazos ezerus, tad to ir kādi 188 000. No tā acīmredzot arī izriet somu dzīves stils — mājiņa vai vismaz būdiņa laukos pie ezera un — noteikti — slavenā somu pirts. Un, ja kāds soms vienā valsts malā sēstas laivā un vēlas pa ezeriem pārceļot uz citu savas valsts malu, tad tas esot jo ērti izdarāms. Lauksaimnieku grupa no Latvijas sava ceļojuma laikā pa Somu zemi redzēja vismaz 50 ezerus.

Arī Nummi — Pusulas (Nummi — Pusula) pagasta zemnieka Pekas Hīdenheimo ( Pekka Hiidenheimo ) labības sēklu audzēšanas saimniecību, kura iekļāvusies Somijas vismazākajā kooperatīvajā tirdzniecības sistēmā, ieskauj meži un ūdeņi. Pats saimnieks ir agronoms, kurš izņēmuma kārtā, kā smējās Mati Latvala, ar lauksaimniecību nodarbojas arī praktiski. Somu diplomētie agronomi pārsvarā nemēdzot ar lauksaimniecību nodarboties.

Peka Hīdenheimo saimniecību, kurā galvenokārt audzē un arī iesaiņo selekcionētu lopbarības graudu izlases sēklas materiālu, 1981. gadā nopirka no saviem vecākiem. Savukārt pirmais saimnieks šajā sētā bija viņa vecaistēvs, kurš uz dzīvi te apmetās tieši pirms 100 gadiem. Peka Hīdenheimo pašlaik apstrādā 120 hektārus aramzemes, no kuriem pašam pieder 100 hektāri, un 70 hektāru meža. Kooperatīvā sabiedrība, kurā iesaistījusies arī šī zemnieku saimniecība, veido valstī mazāko sēklaudzēšanas saimniecību tīklu. Saimniecības (apmēram 100), saņemot elites sēklas materiālu (galvenokārt no selekcijas stacijas "Boreal"), veic ataudzējumus un, atbilstoši ES pastāvošajai likumdošanai sertificējot un iepakojot, drīkst labības un graudzāļu sēklas tirgot — gan vienoti kā kooperatīvā sabiedrība, gan arī paši. Tātad, arī saistīts kooperācijas saitēm, katrs zemnieks tomēr ir ekonomiski neatkarīgs un drīkst savus ražojumus gan pārdot, gan arī slēgt līgumus ar citām šajā sistēmā neietilpstošajām saimniecībām, kuras viņa vajadzībām ražo sēklas, protams, atbilstošā kvalitātē. Peka Hīdenheimo sadarbojas ar piecām šādām līgumsaimniecībām. Gada laikā uz vietas saimniecībā iepako līdz 1000 tonnu sēklu, no kurām apmēram puse tiek kodinātas. Dotāciju sēklu iepakošanai nav, bet lopbarības un pārtikas labības un sēklu ražošana tiek pabalstīta.

Lopbarībai realizē tikai šķirošanas atkritumus, jo ir ļoti liela cenu atšķirība: sertificēta graudaugu sēkla maksā apmēram trīs reižu dārgāk, to nosaka dažādas papildu izmaksas, piemēram, analīžu veikšana, samaksa selekcionāram u.c. Pārsvarā Peka Hīdenheimo audzē alus miežus un vasaras un ziemas kviešus, arī nedaudz auzu un kādu zāles šķirni. Tā kā Somija atrodas tik tālu ziemeļos, tad līdz 80% izmanto vietējo selekcionāru izveidotās šķirnes, arī nedaudz Norvēģijas un Zviedrijas elites sēklu. Taču pēdējā laikā pašos valsts dienvidos uzdrošinās audzēt arī dažas Viduseiropā selekcionētās ziemas kviešu un rudzu sēklas materiālu. Somu zemkopjiem lielā cieņā ir sadarbība ar selekcionāriem. Vidēji 5–20% no samaksas par pārdoto ataudzējuma apjomu saņem šķirnes izveidotājs. Šī atlīdzība selekcionāram, šķirnes autoram atkarīga no pavairošanas daudzuma: jo lielāks apjoms, jo atlīdzības procents ir mazāks, un — otrādi.

Saimnieks lēš, ka vajadzētu apstrādājamās zemes platības palielināt, lai ar lauksaimniecisko ražošanu varētu pelnīt. (Diemžēl zemkopju vidū esot tendence aktīvāk sākt nodarboties ar mežsaimniecību un mežizstrādi, zemes kopšanu atstājot novārtā.) Taču tad ir jānodrošina maksimālā ražība. Pērn Pekas Hīdenheimo saimniecībā nokūla 7 tonnas graudu no hektāra, taču tas ir bijis izņēmuma gads. Vidēji ražība nedrīkstētu būt zemāka par 5 tonnām no hektāra, lai saimniecība varētu attīstīties.

Līdz 1973. gadam Peka Hīdenheimo nodarbojās arī ar piena un gaļas lopkopību, taču pašlaik ir stingra specializācija, un bijušajā kūtī ierīkota kalte, noliktava un sēklu pakošanas iekārta. Protams, tiek ņemti kredīti, tomēr atšķirībā no Latvijas zemkopjiem, aizņemto naudu tehnikas iegādei izmanto reti. Somiem ir ticējums, ka jaunu mašīnu nav vēlams pirkt uz parāda. Tādēļ aizņēmumus novirza citiem mērķiem, piemēram, šobrīd saimniecībā būvē jaunu noliktavu (kuras celtniecībai nepieciešamos kokmateriālus iegūst savā mežā). Kredītus investīcijām somu zemnieki ņem uz 10 gadiem ar kredītprocentu 5–7% gadā.

Tiesa, saimnieks teica, ka tie ir lieli procenti, un bija izbrīnīts, ka mūsu zemkopji apgalvoja pretējo. Taču mūsu delegācijai aizdomāties lika ne tikai kredītu nosacījumi. Ielūkojoties tehnikas novietnē, kur, svarīgi juzdamies, stāvēja četri traktori, ecēšas, smidzinātājs, sējmašīna ar izkliedētāju, kombains un pat īpaši būvdarbu vajadzībām iegādātais greideris, nemaz nerunājot par vēl visādu citādu nepieciešamo uzkabi, Latvijas delegācija palika neizpratnē. Jo saimniecībā, kas Somijas mērogiem ir ļoti liela (apstrādā 120 hektāru aramzemes) un kas savukārt Latvijai nemaz tik liela nešķiet, šāds tehnikas klāsts ir vairāk nekā piedienīgs. Un, ja vēl visa šī tehnika ir iegādāta no peļņas, ko sniedz lauksaimnieciskā ražošana...

"Boreal" — "ziemeļu vējš"

Jokioinenas (Jokioinen) pagastā, kur atrodas lauksaimniecības (lopkopības un zemkopības) pētniecības centrs, meteoroloģiskā laboratorija un selekcijas stacija "Boreal", ir sena muižas teritorija ar vēsturisku nozīmi, kas pieder Somijas valstij. Selekcijas darbu Somijā uzskata par vienu no visnozīmīgākajiem, lai saglabātos nacionālā lauksaimniecība.

Selekcijas stacijā "Boreal", kuras nosaukums tulkojumā no grieķu valodas (gr. boreas) nozīmē "spārnotais ziemeļu vēja dievs; ziemeļu vējš ", pastāvīgi strādā 52 darbinieki, taču sezonas laikā to skaits pieaug līdz 90 cilvēkiem. Pavisam selekcijas darbam atvēlēts 1000 hektāru aramzemes, no kuriem tīrais selekcijas darbs tiek veikts 100 hektāros, pārējās platības atstājot izmēģinājumu veikšanai un lopbarības ražošanai ganāmpulka vajadzībām.

Vispirms palūkosimies, kā izveidojās "Boreal" un viss Jokioinenas lauksaimniecības pētniecības centrs. Muiža un tās ēkas būvētas 18. gadsimtā. Līdz šā gadsimta sākumam, mainoties politiskajām pakļautībām, muižai bijuši dažādi saimnieki, līdz 1917. gadā, kad Somija ieguva suverenitāti (Somijas Republiku proklamēja 1919. gadā), muiža nokļuva kāda privātā uzņēmēja rokās. Tad saimniecībai bija daudz vairāk LIZ nekā pašlaik. Taču Somijas brīvības cīņās īpašnieks gāja bojā, un saimniecība ar visu vēsturisko apbūvi kļuva valsts īpašums, jo ģimeni saimnieks diemžēl nebija paspējis nodibināt.

Kad 1922. gadā tika izdots likums par nomāto zemju pāriešanu privātīpašumā, daļa zemju pārgāja dažādu zemnieku īpašumā. Ar selekciju šajās telpās un šajā vietā nodarbojas kopš 1924. gada, jo arī tajā laikā selekcijas darbs tika turēts lielā cieņā. Taču pati pirmā selekcionētā nacionālā šķirne tika izveidota jau 1920. gadā — tā bija auzu šķirne, ko zemnieki varēja arī nopirkt veikalos.

Otro reizi 300 000 hektāru no savas platības saimniecība zaudēja pēc tam, kad Krievija Somijai atņēma lielas zemes platības un no Karēlijas uz citiem apgabaliem tika evakuēti 400 000 somu. Somijas valsts rūpējās par saviem iedzīvotājiem un lielākās saimniecības tika sadalītas, lai katram evakuētajam somam būtu savs zemes gabals — lai būtu darbs un pārtika, kas pēckara posmā bija ļoti aktuāli (atcerēsimies milzīgo kontribūciju, ko Somija, zobus sakodusi, maksāja un arī nomaksāja Padomju Savienībai. Taču, atceroties vēsturi, somu kolēģi minēja pašreizējo Briseles nostāju, proti, arī tās platības, ko pašlaik izmanto šī valsts nozīmes selekcijas stacija, esot par lielu...).

Ar pētniecības darbu lauksaimniecības centrā nodarboties sāka tikai pirms 20 gadiem, bet "Boreal" selekcijas stacija, kādu to pazīstam pašlaik, tika nodibināta 1994. gadā, kad tika veikta selekcijas darba racionalizācija, apvienojot Jokioinenas sēklu centru ar selekcijas darbu valsts mērogā un iekļaujot arī sadarbību ar privātajām saimniecībām.

Galvenais uzdevums "Boreal" selekcijas stacijai ir attīstīt Somijas apstākļiem atbilstošu šķirņu izveidošanu. Protams, zemkopji drīkst izmantot arī tās šķirnes, kuras nav pārbaudītas un nav iekļautas ieteicamo šķirņu sarakstā, taču tad nav nekādu garantiju par ražas lielumu un kvalitāti. Somijā augu veģetācijas periods ir pārāk īss, lai zemnieks atļautos riskēt ar savu peļņu. Tādēļ pats svarīgākais, ko dara "Boreal", ir — kopā ar pārbaudītām šķirnēm zemniekam piedāvā arī ekonomisku drošības sajūtu jeb garantijas audzēšanas drošumam. Un tas nav maz.

"Boreal" selekcionē kultūras, kuras zemnieki pieprasa. Vislielākā interese no zemkopju puses ir par miežiem, auzām un vasaras ripsi, nedaudz vēsāk izturas pret kviešiem un rudziem, arī pret zālājiem — timotiņu, sarkano āboliņu un pļavas auzeni. Liela interese ir par kartupeļu šķirnēm. Taču, kā saka "Boreal" darbinieki, tirgus un klientu vēlmes viņiem ir likums. Protams, saglabājot patērētājiem iespējas izvēlēties sev vispiemērotāko kultūru, tās ietvaros nodrošinot šķirņu atšķirības. Un tikpat svarīgi ir nodrošināt elastīgu apriti starp izveidotu un testētu (vienveidīgu — stabilu — homogēnu) šķirni, tās pavairošanu un tirgošanu.

 

Pēc Somijas iekļaušanās ES (1995. gadā) valsts tika sadalīta sektoros, par kritēriju pieņemot apstākļus kviešu audzēšanai. Gribētu pieminēt, ka Somija vēsturiski un loģiski tiek dalīta lēņos — pavisam 14 lēņi, kuri sīkāk dalās apriņķos un rajonos. Taču sektorālais ES sadalījums ir citādāks: sektors A, kuru uzskata par kviešu audzēšanai piemērotu, var pat vienas zemnieku saimniecības ietvaros robežoties ar sektoru B, kuru sauc par kalnaino apgabalu un kurš tiek uzskatīts par nepiemērotu kviešu ražošanai. (Šāda situācija ir kāda Jokioinenas pagasta zemnieka, kurš savulaik izceļojis no Karēlijas, saimniecībā, un Latvijas delegācijai bija iespējams nofotografēties uz A un B sektora robežas.) Protams, pēc brīvas gribas un iespējām var kviešus audzēt arī B jeb kalnainajā sektorā, taču somu zemnieki to nedara. Iemesls šādai it kā paklausībai ir ļoti vienkāršs: subsīdijas saņem tikai par tām kviešu platībām, kuras atrodas A sektorā. Un lielākā daļa Jokioinenas pagasta, kura teritorijā ir "Boreal", arī atrodas sektorā, kurā subsīdijas par kviešu audzēšanu netiek paredzētas. Kaut gan Jokioinena, kā teica paši namatēvi, ir vieta, kurā var iegūt pat ļoti labas kviešu ražas. Taču — sadalījums ir sadalījums, tādēļ vistālāk uz ziemeļiem audzē miežus, nedaudz vairāk uz dienvidiem — auzas, tad labi jūtas un aug rudzi, un tad — visdienvidnieciskākā kultūra — kvieši.

"Boreal" selekcijas stacijas vadītājs Voito Koskenmeki (Voitto Koskenmäki) pastāstīja, ka viņu selekcijas stacija sadarbojas ar 50–60 zemnieku saimniecībām, ar kurām ir noslēgti līgumi par kultūru pavairošanu, arī kaltēšanu un izplatīšanu. "Boreal" selekcionēto sēklas materiālu eksportē uz 20 pasaules valstīm, arī tādām diezgan eksotiskām zemēm kā Japāna un Ķīna. Selekcionāri ļoti cieši sadarbojas ar lauksaimniecības pētniecības centra zinātniekiem, lai sēklas materiālu sagatavotu un veiktu tā pārbaudi. Ar diezgan lielu lepnumu Voito Koskenmeki piebilda, ka "Boreal" ir Ziemeļvalstu gēnu bankas (Nordic Gene Bank — NGB) dalībniece. (Gribu piemetināt, ka arī Latvijas selekcionāri jau pāris gadu sadarbojas ar Ziemeļvalstu gēnu banku — gan teorētiski, gan praktiski.) Tas, ka līdzās selekcijas stacijai atrodas arī meteoroloģiskā laboratorija, ļauj zinātniekiem virzīt savu darbu, izmantojot precīzu informāciju par laika apstākļiem. Pats galvenais selekcijas stacijas uzdevums ir saglabāt izveidotās šķirnes kvalitāti un oriģinalitāti, veicot šo īpašību kontroli.

Runājot par "Boreal" budžetu, pagājušajā gadā 53% ienākumu bija no apgrozījuma — sēklu pārdošanas, taču no šīs peļņas 19% tika samaksāti šķirņu izveidotājiem, un pašam uzņēmumam palika 34% peļņas. Savukārt valsts budžeta finansiālais pabalsts bija 47%. Šie skaitļi uzskatāmi liecina, ka Somijā selekcijas darbu uzskata par nozīmīgu.

"Boreal" selekcionētās šķirnes izceļas ar labo salizturību visas pasaules mērogā, īpaši ziemas šķirnes — rudzi un kvieši, tāpat arī daudzgadīgās zāles. Eiropas mērogā augstā cieņā par drošo un stabilo ražu ir vasaras kvieši un ripsis. Un tas ir diezgan loģiski, jo Somija ir viena no retajām zemēm, kur ar lauksaimniecisko ražošanu nodarbojas tik tālu ziemeļos. Kviešus vien Somijā audzē 500 000 ha lielā platībā — apmēram tikpat, cik Latvijā aizņem visi graudaugi. Laba pieredze somu kolēģiem ir arī alus miežu šķirņu izveidošanā, pētīšanā, audzēšanā un iesala eksportā. Arī alus miežu sējumu platības aizņem 500 000 hektāru, un divas trešdaļas no šeit saražotā iesala eksportē uz citām zemēm, piemēram, Venecuēlu, Taivanu, Japānu un arī Latviju ("Aldaris").

Ripsis, rapsis un iespējas Latvijas zemkopjiem

Nenoliedzami visi Latvijas lauksaimnieki, īpaši jau labības audzētāji, atceras kaislības, kas virmoja ap lielākā Baltijas labības pārstrādes uzņēmuma "Rīgas dzirnavnieks" privatizāciju. Viena kooperatīvā sabiedrība pret citu, līdz pavisam nesen uzņēmums radikāli mainīja īpašniekus. Šobrīd 60% "Rīgas dzirnavnieka" akciju pieder Zviedrijas sabiedrībai "Cerelia", bet caur Somijas sabiedrību "Melia Ltd." 25% akciju — koncernam "The Raisio Group", ko sadzīvē dēvē vienkārši par "Raisio".

"Raisio" ir liels lauksaimiecības produktu pārstrādes koncerns, kura meitasuzņēmumi atrodas ne vien visā Rietumeiropā, Viduseiropā un Austrumeiropā, bet arī Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un pat Tālajos Austrumos. Taču galvenais, kādēļ šeit tiek minēts koncerna vārds, ir tā sadarbība ar selekcijas staciju "Boreal".

"Raisio" ļoti seko pārtikas produktu, kurus ražo tā uzņēmumi, kvalitātei. Tādēļ būtiska lieta, kā uzsvēra koncerna labības nozares pārstāvis Lauri Laukanens ( Lauri Laukkanen ), ir pārstrādei izmantot tikai tās augkopības kultūru šķirnes, kuras pārstrādājot tiek iegūta izcila produkcijas kvalitāte. Šis arī ir viens no galvenajiem iemesliem "Raisio" un "Boreal" sadarbībai. Koncerns iepērk selekcionēto šķirņu sēklas materiālu, kas atbilst tā izvirzītajiem kritērijiem, slēdz sadarbības līgumus ar zemniekiem (atsevišķos gadījumos zemnieki tiek arī kreditēti), kuri savukārt ražu pārdod pārstrādes uzņēmumiem. Tādējādi veidojas tiešā saikne starp zinātniekiem, ražotājiem un pārstrādātājiem un dažkārt arī pārstrādātāji veic pasūtījumus selekcionāriem to vai citu šķirņu izveidošanai. Viens no produktiem, kas desmitkārt pacēla uzņēmuma akciju cenu biržā, ir ļoti augstas kvalitātes margarīns "Benecol". Taču, lai šo un arī visa cita veida margarīnu varētu ražot, nepieciešamas lielas eļļas augu platības. Un Lauri Laukanens uzskata, ka šajā ziņā varētu veidoties laba sadarbība ar Latvijas zemkopjiem.

Patiesībā sadarbība starp "Raisio" un mūsu zemkopjiem, ko Lauri Laukanens dēvē par "Rapsis — 2000" kampaņu, jau ir sākusies — 1998. gadā Latvijā ar to apsēti jau 1000 hektāru. Augsne Latvijā, kā uzskata "Raisio" un arī "Boreal" speciālisti, ir ļoti atbilstoša eļļas augu audzēšanai, turklāt šīs kultūras pavairošana paver mūsu lauksaimniekiem papildu iespējas nodarboties ar alternatīvu ražošanu, kas šobrīd ir aktuāla problēma augkopības produkcijas ražotājiem. Eļļas augi ir labs priekšaugs labībai un arī labs starpaugs.

Tas, ka rapsis un ripsis ir perspektīvas kultūras, nav nekāds jaunums. Speciālisti, kas savulaik, kad Lauksaimniecības ministrijas vadība bija Kazimira Špoģa ziņā (astoņdesmito gadu sākumā), nodarbojās ar progresīvo kultūru ieviešanu, ar nožēlu uztver faktu, ka atbilstošu apstākļu trūkums tolaiku Latvijā pārtrauca iesāktos projektus rapša audzēšanā un pirmapstrādes kompleksu celtniecībā. Piemēram, lielākais un nopietnākais rapša pirmapstrādes komplekss ar atbilstošām kaltēm tika būvēts Ventspils rajonā, tāpat arī centralizēti tika iepirktas un mazajām kopsaimniecībām piedāvātas eļļas spiedes. Taču daži nozīmīgi faktori visu labi domāto un iesākto pārtrauca. Cilvēki vienmēr negatīvi uztver spiedienu "no augšas", un tas, ka kopsaimniecībām bija obligātās apsējamās platības, radīja pretreakciju. Turklāt vēl tolaik Latvijā nebija sīko rapša sēklu novākšanai atbilstošu kombainu — liela daļa ražas izbira uz lauka. Arī valsts noteiktā samaksa par nodotajām sēklām Liepājas eļļas ekstrakcijas rūpnīcā bija salīdzinoši pārāk niecīga, lai rastos nopietna ieinteresētība. Un piedāvāto eļļas spiežu apkalpošana bez tām paredzētās, bet neiepirktās automātikas bija neefektīva. Rapsis ir kultūra, kurai nepietiek tikai ar labu augsni — nepieciešami arī labi pesticīdi, un sēkla regulāri jāatjauno. Līdz ar to rapsis krita nežēlastībā un tika izskausts no Latvijas laukiem. Tādēļ daudzi lauksaimnieki ar skepsi varētu uztvert aicinājumu atkal pievērsties rapša un ripša audzēšanai. Taču — vispirms paklausīsimies Lauri Laukanena argumentus.

 

 

"Raisio" ir ieinteresēts eļļas augu platību palielināšanā. Taču tas, ka Somija kopš 1995. gada ir ES sastāvā, nozīmē kvotētu ražošanu. Somijā eļļas augu platības kvota ir 63 000 hektāru, kas nav maz, taču pašreizējā situācijā nav arī pietiekami, jo lielais "Raisio" margarīna eksports pieprasa lielāku daudzumu eļļas. Tādēļ koncerna speciālisti cer, ka sadarbība eļļas augu ražošanā ar Latvijas zemkopjiem varētu veidoties aktīvi un strauji.

"Boreal" darbinieki apgalvo, ka, ievērojot pareizu tehnoloģiju un sējumu kopšanu, vasaras ripsis (kas esot labāks nekā rapsis, īpaši ziemas rapsis, kuram raža lielāka, taču kvalitāte — zemāka) var dot 2–2,3 tonnas sēklu no hektāra. Ripsis esot salizturīgāks, veģetācijas laiks — īsāks, un ražas laikā sēklas neizbirst tik ātri kā rapsim, tādējādi kulšanu par vairākām dienām var paildzināt. Vājās vietas — nezāļu un kaitēkļu apkarošana, kas prasa lielu precizitāti laika un daudzuma ziņā. Svarīgi ir miglošanu pabeigt līdz pirmajiem ziediem, jo, kā zināms, rapsis un ripsis līdztekus visām citām cildināmajām īpašībām ir labs medus augs, un bites šādām ganībām ar līkumu garām gan nelidos.

Taču mūsu zemkopju cītīgie jautājumi par kaitēkļu apkarošanu somu kolēģos sākotnēji radīja neizpratni. Viņiem problēmu ar kaitēkļiem tikpat kā nav, jo vairāk nekā pusmetru dziļais augsnes sasalums ziemā neļauj tiem vairoties. Tādēļ faktus par kolorado vaboļu invāziju Latvijas laukos, dārzos un pat pludmalēs viņi uztvēra ar manāmu izbrīnu. Arī Somijā šogad esot noticis nedzirdēts gadījums — esot atrasta viena (!) kolorado vabole!

Hemēnlinna, Hivinkē un Somijas lielākā kooperatīvā sabiedrība

Jana Sibēliusa dzimtās mājas apmeklējums gan bija individuāla lieta ārpus kopīgās programmas. Taču būtu dīvaini, atrodoties Hemēnlinnā (Hämeenlinna), kas ir visvecākā Somijas pilsēta, paiet garām Sibēliusa dzimtajām mājām — muzejam pašā pilsētas centrā. Šajā pelēki krāsotajā un nepretenciozajā koka ēkā, kurā jaušami neorenesanses vaibsti un dažas ampīra stila detaļas, Jans ( Johans Jūliuss Kristians ) Sibēliuss dzimis un pavadījis bērnību. Ģimene nebija turīga, taču visi trīs Sibēliusu ģimenes bērni ieguva labu muzikālo izglītību — Jans spēlēja vijoli, brālis Kristians — čellu, bet māsa Linda — klavieres. Nelielais harmonijs, uz kura nākamais komponists apguva taustiņinstrumentu spēles pamatus, klavieres, brāļa čells un tēva ģitāra, komponista bērnības laikā ģimenei nozīmīgi dokumenti, Ziemassvētkos dāvāti mīļi nieciņi, medaļas, fotogrāfijas, portreti un klusināta Sibēliusa mūzika — ilustrācija Somijai, brīdis pārdomām un vērtību pārvērtēšanai...

Tikpat nozīmīga lieta Hemēnlinnai ir arī Aulanko nacionālais parks, kurā atgriezties un pastaigāties mēdzis arī Jans Sibēliuss — pat pēc pārcelšanās uz dzīvi Helsinkos. Un šī vieta ir gleznaina un interesanta, šķiet, ne tikai tūristiem. Taču — brīvsolis beidzies, atpakaļ pie lauksaimniecības, pie sakoptajām zemnieku sētām.

Pusceļā starp Helsinkiem un Hemēnlinnu — Hivinkē (Hyvinkää) pilsētā atrodas Sēklu centrs, kurš ietilpst "Hankkija Maatalous Oy" (tulkojumā no somu val. — sagādnieks lauksaimniekiem) tirdzniecības organizācijā. "Hankkija Maatalous Oy" ir vislielākā Somijas kooperatīvā sabiedrība lauksaimniecības nozarē, kas savukārt iekļaujas akciju sabiedrībā, sauktā par "S grupu", pavisam strādā 18 000 darbinieku, bet tās biedru skaits ir aptuveni 650 000. Par biedru var kļūt jebkurš Somijas pilsonis neatkarīgi no nodarbošanās — nav obligāti jābūt lauksaimniekam. Samaksājot vienreizēju iestāšanās maksu (20–50 latu), biedrs saņem karti, kura ļauj visos veikalos (arī pārtikas, sadzīves u. c. preču), ēdināšanas un dažāda servisa centros, kas atrodas katrā Somijas rajonā, norēķinus veikt ar atlaidēm.

Hivinkē sēklu centrs ir tikai viena neliela daļa lielajā "Hankkija Maatalous Oy" tīklā. Kā stāstīja Miko Nurmi ( Mikko Nurmi ), kurš ir atbildīgais par uzņēmuma ekonomiskajām un arī organizatoriskajām lietām, sēklu centra meitasuzņēmumu tīkls aptver visu Somiju un pavisam tajā strādā 700 darbinieku. Centra apgrozījums ir 3 miljardi somu marku gadā, un tam pieder 45% Somijas sēklu tirgus. Līdzīgi kā vismazākajā kooperatīvajā sistēmā, arī sēklu centrs ir piesaistījis zemnieku saimniecības, kurās pavairo elites sēklu (atsevišķās saimniecībās veic pirmo, bet pārsvarā — otro ataudzējumu) un jau izkaltētu atved uz sēklu centru šķirošanai un pakošanai. Apmēram trešā daļa zemnieku jau atgādā sašķirotu un pārbaudītu sēklu. Tā kā klienti — labības ražotāji — ir ļoti prasīgi, tad īpaša uzmanība jāpievērš tam, vai sēklas nav inficētas un vai tām nav nezāļu sēklu piejaukuma. Un jāraugās, lai varētu apmierināt klientu vēlmes arī pēc jaunām augstražīgām šķirnēm.

Protams, nekāda darbība nenotiek, pirms nav noslēgti līgumi. Sēklu centram ir līgumi ar selekcijas staciju "Boreal" par augstvērtīga pavairojamā materiāla piegādi. Otra līgumu grupa — ar zemniekiem, kuri šo materiālu pavairo. Šogad jau ir noslēgts 701 līgums ar ziemniekiem par 12 000 hektāru apsēšanu vasarāju sēklu iegūšanai, 57 līgumi par 500 hektāru apsēšanu ar ziemājiem, 190 līgumi par 2300 hektāriem zālāju sēklu pavairošanai, bet par eļļas augu sēklu ataudzēšanu līgumi noslēgti ar 37 zemniekiem. Un trešā līgumu grupa — ar klientiem, kuri pērk noteiktas šķirnes sēklu un kuri savukārt jau ir noslēguši līgumus ar pārstrādes uzņēmumiem par konkrētas šķirnes un daudzuma pārdošanu. Tādēļ būtiski ir nepārraut šo savstarpēji saistīto ķēdi, kuru var viegli pārraudzīt, jo visa dokumentācija, naudas un preču kustība atainojas savstarpēji saslēgtā datoru tīklā visas valsts mērogā.

Reiz gan iznākusi ķibele ar ļoti pieprasītu auzu sēklu. Līgumi uz nākamā gada sējas laiku bijuši noslēgti, kad raža vēl viļņojusies tīrumā, taču rudenī no gaidītā apjoma — nekā. Nekas cits neatlicis kā, izrēķinot nepieciešamo platību, ziemā apsēt laukus Jaunzēlandē. Rezultātā tad, kad Somijā sākas sēja, auzu sēkla bija pavairota, atvesta un, kā prasīja līgumsaistības, arī pārdota. Tiesa, jāpiebilst, ka šo gadījumu Miko Nurmi stāstīja ar pamatotu lepnumu.

Ļoti cieši "Hankkija Maatalous Oy" sistēmā ar sēklu centru ir saistīta "Agri Market" veikalu ķēde, kurā arī notiek tirdzniecība ar sēklām un norisinās līgumu slēgšana. Veikalā Hemēnlinnas reģionā, ar kuru iepazinās Latvijas delegācija, pastāvīgi strādā 9 cilvēki, sezonas laikā pieņemot vēl 3 palīgstrādniekus. Veikala telpas aizņem 600 kvadrātmetru, tikpat daudz arī noliktavas, un gada laikā apgrozījums no tirdzniecības ar precēm un labības sēklu ir 80 miljoni somu marku. Katrs pārdevējs apkalpo savu preču grupu (tehnika, rezerves daļas, dārza inventārs, plaša patēriņa preces, sēkla), un atalgojums ir atkarīgs no pārdotā apjoma. Tātad — ja liela klientūra, labs tirgus, tad arī garantēta laba alga. Zemniekam veikalā ir nodrošināts pilnīgi viss pasūtījumu un servisa klāsts, pat iespējas pārdot savu ražu, protams, noslēdzot līgumu, un kreditēšana, atliktie maksājumi (ar 8% gadā) lielāku pirkumu iegādei. "Agri Market" darbinieki uzskata, ka stiprs veikals, kurš stāv aiz zemnieka, dod viņam drošības sajūtu. Ja zemnieks sadarbojoties jūtas labi, tad arī veikalam ir peļņa, un abas puses ir apmierinātas.

Izstāžu zeme Mikeli, kur pulcējas lauksaimnieki

Mikeli ( Mikkeli ) augsnes analīžu institūtā "Viljavuuspalvelu Oy", kurš izveidots 1952. gadā, tehniskā aprīkojuma ziņā ir viena no pasaules progresīvākajām automātiskajām augsnes analīžu laboratorijām. Paralēli galvenajai mītnei Mikeli institūtam ir arī filiāle Nerpiē (Närpiö). Analīžu centrs ir privāts uzņēmums, kura darbība atbilst kvalitātes sistēmas ISO — 9001 un EN — 4500 I standartu prasībām. Tajā atkarībā no sezonas strādā līdz 60 darbiniekiem. Gada laikā tiek veiktas 150 000–200 000 zemes paraugu un 10 000 cita veida, piemēram, kūtsmēslu, lopbarības analīzes. Ir iespējams analizēt arī rūpniecības preces. Apmēram 80% paraugu ņem paši zemnieki un atgādā uz laboratorijām, nepieciešamības gadījumā talkā ņemot konsultantus. Analīžu paraugus var uz centru atsūtīt arī caur lauksaimniecības veikalu tīklu. Analīžu rezultātus, kuri parasti ir zināmi jau divu nedēļu laikā (steidzamos gadījumos — līdz vienai nedēļai), var saņemt gan augsnes karšu, gan tabulu veidā, gan arī datoru disketēs — pēc pasūtītāja vēlēšanās. Pateicoties ES vides programmai, veicamo analīžu skaits ir palielinājies trīskārt, un centra darbinieki cer, ka nākamajā gadā paraugu skaits sasniegs 130 000. Jāpiemin, ka augšņu analīžu centrā neatsaka analizēt jebkuras valsts augsnes paraugus, tā ka arī Latvijas lauksaimnieki, ja ir vēlēšanās, var izmantot "Viljavuuspalvelu Oy" laboratorijas pakalpojumus.

Mikeli pilsēta mūsu delegācijai paliks atmiņā arī ar izstādi, kas, pēc Mati Latvalas un "Phare" projekta konsultanta Tapani Karjalainena (Tapani Karjalainen) teiktā, ir viena no trim lielākajām Somijas lauksaimniecības izstādēm. Platības ziņā tā aizņēma daudzkārt lielāku vietu nekā mūsu "Rāmava", taču eksponātu daudzuma un stendu ziņā neko lielāka gan nebija. Tomēr tam, ka izstādei ir tik skrajš izkārtojums, ir daudzi plusi. Īpaši, ja ņem vērā, ka Mikeli nebija specializēta tehnikas izstāde, bet gan aptvēra visas lauksaimniecības jomas — no smēdēm, lauksaimniecības un automašīnām līdz pat tekstilizstrādājumiem, dzīviem dzīvniekiem un amatnieku darinājumiem. (Atbilstošāko priekšstatu sniegs salīdzinājums ar "AgroBalt" izstādi Viļņā, tiesa, atskaitot centrālo ēku, kurā ir pārtikas stendi un degustāciju šovs, kas Mikeli tikpat kā nebija.) Visjaukākie izstādē, šķiet, bija stendi, kuros bērni varēja praktiski darboties ar nelieliem ekskavatoriem, mežizstrādes agregātiem un rotaļu veidā iepazīt fermas dzīvi. Taču interesantākie suvenīri, atvesti no Mikeli, ir pašu rokām smēdē izkaltās "Eiro" 2002. gada suvenīrmonētiņas.

Kāds būs šis kopīgais "Eiro", kādu ietekmi tas atstās uz 100 000 zemnieku sētām, kas notiks ar Somijas 2 miljoniem hektāru aramzemes un vai tiešām turpināsies lauksaimniecības ražojumu pārprodukcija, ja paredzams, ka aktīvo zemnieku skaits tuvākajā laikā saruks līdz 60 — 70 000, to rādīs ne pārāk tāla nākotne. Taču Latvijas lauksaimnieku delegācija, vēl aplūkojusi ļoti jaudīgu jaunuzceltu "Antti" firmas kalti kāda Mikeli rajona zemnieka brīnišķīgi sakoptā saimniecībā, uzklausījuši zemnieku organizācijas "MTK", firmu "Sampo" un "Kemira" pārstāvju ieteikumus un pieredzi, apdziedājuši somu kolēģus nelielā dziesmu karā un ievadījuši latviešu rotaļu soļos (kā nekā Dziesmu un deju svētku laiks), atgriezās Latvijā, lai turpinātu savus iesāktos darbus te, mūsu zemē un mūsu apstākļos.

Rūta Bierande,

"LV" lauksaimniecības redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!