Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Nacionālā enerģētika vai lattelekomizācija?. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 18.06.1998., Nr. 180/181 https://www.vestnesis.lv/ta/id/32095

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par migrācijas rotora cēloņiem un sekām

Vēl šajā numurā

18.06.1998., Nr. 180/181

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Viedoklis

Nacionālā enerģētika vai lattelekomizācija?

Dr.ing. Kārlis Timmermanis, Rīgas Tehniskās universitātes docents

Pēdējos pāris gados, bet it īpaši pēdējos pāris mēnešos, masu saziņas līdzekļos krasi palielinājušās un kļuvušas arvien šķautnainākas diskusijas par "Latvenergo" privatizāciju. Šis raksts tapis aiz diviem apsvērumiem:

— problēmas svarīguma dēļ, jo enerģētika ir Latvijas izdzīvošanas un labklājības pamats gan patlaban, gan nākotnē;

— "Latvenergo" ir ne vien elektrostaciju, apakšstaciju un citu iekārtu kopums, bet arī 7400 speciālisti, no kuriem gandrīz pusotrs tūkstotis ir Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Enerģētikas un elektrotehnikas fakultāti (EEF) absolvējušie elektroinženieri un siltuminženieri un kuru turpmākais liktenis augstskolai nav vienaldzīgs.

Tāpēc rakstā paustās nostādnes lielā mērā var uzlūkot ne tikai par manu, bet arī par manu kolēģu — RTU EEF docētāju viedokli.

1. Definēsim jēdzienus

Diskusijas būtība ir Latvijas enerģētikas turpmākā struktūra, īpašuma formas un darbības organizatoriskās formas. Spriedumu viennozīmības palielināšanai definēsim dažus ar "Latvenergo" privatizāciju saistītos galvenos terminus:

*

privatizācija — vienveidīgu darbību kopums, kura rezultātā mainās privatizējamā valsts vai pašvaldības īpašuma objekta īpašnieks. Privatizācijas mērķis ir radīt labvēlīgu vidi privātā kapitāla darbībai tautsaimniecības attīstības interesēs un sašaurināt darbību, ko valsts un pašvaldības veic kā uzņēmējs [7];

* privatizācijas metode — juridisku darbību kopums, kas jāveic, lai privatizētu valsts vai pašvaldības īpašuma objektu. Latvijā tiek izmantotas šādas privatizācijas metodes: pārdošanas metode — valsts vai pašvaldības īpašuma objekta (arī kapitāla daļas) pārdošana privatizācijas subjektiem; ieguldīšanas metode — valsts vai pašvaldības īpašuma ieguldīšana mantiskā ieguldījuma veidā uzņēmējsabiedrībā, kurā ir privātais kapitāls; privātā kapitāla piesaistīšanas metode — valsts vai pašvaldības statūtsabiedrības pamatkapitāla palielināšana, piesaistot privāto kapitālu [7];

* kopprivatizācijas metode — uzņēmuma privatizācija, to iepriekš nesadalot daļās[K.T.];

* sadalprivatizācijas metode — uzņēmuma privatizācija, pirms privatizācijas to sadalot daļās un privatizējot katru daļu atsevišķi [K.T.];

* lattelekomizācija — tautsaimniecības nozares privatizācijas metode, kas paredz nacionālās ražošanas iznīcināšanu šajā nozarē un tās nodošanu ārzemju monopoluzņēmumam par pazeminātu cenu [K.T.];

* enerģētika — tautsaimniecības nozare, kas aptver energoresursu izmantošanu un dažāda veida enerģijas ražošanu, pārveidi, pārvadi un piegādi energopatērētājiem [8];

* horizontālā integrācija — dažādu enerģētikas sektoru (elektroenerģijas, siltumenerģijas, kurināmā u.tml.) energoapgādes uzņēmumu apvienošanās kopīgai darbībai [8];

* vertikālā integrācija — divu vai vairāku energoapgādes funkciju (ražošana, pārvade, sadale u.tml.) veikšana vienā energoapgādes uzņēmumā [8];

* enerģijas lietotājs — fiziska vai juridiska persona, kas no energoapgādes uzņēmumiem pērk un patērē konkrēto enerģijas vai kurināmā veidu savām vajadzībām vai lieto to energoapgādei vai cita veida uzņēmējdarbības veikšanai [4].

Lai nesarežģītu izklāstu, iepriekšējās un turpmākās atsauces uz galvenajiem izmantotajiem avotiem dotas ar ciparu norādi atbilstoši literatūras kārtas numuriem raksta beigās. Ar [K.T.] norādīts, ka attiecīgo terminu pieņēmis un tā skaidrojumu devis šā raksta autors.

Tehnikā, izvēloties optimālo risinājumu, salīdzina labākos variantus. Diemžēl plašajās diskusijās netiek izvirzīts un diskutēts pamatjautājums — vai "Latvenergo" un tam līdzīgi, valstij stratēģiski nozīmīgi uzņēmumi vispār ir jāprivatizē. Galvenā viedokļu cīņa notiek ap to, vai "Latvenergo" privatizācijā jāizmanto kopprivatizācijas vai sadalprivatizācijas metode. Neuzliekot šīm metodēm noteiktus papildnosacījumus, ar katru no tām var iegūt visai atšķirīgu rezultātu — no funkcionēt spējīgas nacionālas enerģētikas līdz pilnīgai lattelekomizācijai. Tāpēc šajā rakstā ar "Latvenergo" kopprivatizāciju sapratīsim tādu privatizāciju, kuras rezultātā šis uzņēmums arī turpmāk nesadalītā veidā paliek Latvijas valsts īpašumā. Privātā kapitāla piesaiste nelielā apjomā (nepārsniedzot 20—30 % no kopējās vērtības) pieļaujama tikai tad, ja uzņēmums ar saviem līdzekļiem nevar nodrošināt tā normālu darbību un attīstību. Pretstatā minēta "Latvenergo" sadalprivatizācija , kuras gaitā atsevišķi tiek privatizēta viena vai abas lielās termoelektrostacijas, atsevišķi Daugavas hidroelektrostacijas un atsevišķi tīklu uzņēmumi, turklāt neprasot, lai visos gadījumos akciju valsts daļa būtu lielāka par pusi.

 

2. No Rozenkranca

līdz privatizācijai

Austrumnieku paruna vēsta: "Kad dzer ūdeni no akas, piemini akas racēju." Tāpēc īsa ieskice Latvijas enerģētikas vēsturē. Pirmo reizi elektroenerģija apgaismei lietota Rozenkranca metālapstrādes rūpnīcā 1876. gadā, bet pirmo elektrotehnikas kursu Rīgas Politehnikumā (tagad RTU) Engelberts Arnolds sācis lasīt 1886./1887. mācību gadā. Visa turpmākā Latvijas un visas pasaules enerģētikas vēsture ir viena vienīga energoražotāju apvienošanās vēsture arvien lielākās un lielākās energosistēmās ar aizvien pieaugošām atsevišķo agregātu jaudām atsevišķās elektrostacijās, jo tikai tā iespējams samazināt ražotās enerģijas pašizmaksu. Ai, kā "Latvenergo" sadalīšanas piekritējiem derētu palasīt 1925. gadā dibinātās Nacionālo spēku komitejas izstrādāto un 1931. gadā publicēto kapitālo darbu "Latvijas elektrifikācijas pamati", kurā ieskicētas šādas Latvijas elektroenerģētikas attīstības pamatnostādnes:

* enerģijas ražošana un sadalīšana jāorganizē pēc vienota, iepriekš izstrādāta plāna;

* elektrība ir monopolprece, kuras ražošanai un izdalīšanai jānotiek valsts uzraudzībā;

* elektroenerģijas ražošana Latvijā jābalsta uz ūdens spēku, jo tas ir vietējais enerģijas avots, kura darbaspēja ar laiku nesamazinās;

* kā elektroenerģijas ieguves palīgavoti jāparedz termiskās centrāles;

* enerģijas sadalīšanai un centrāļu savstarpējai saistīšanai valstī pakāpeniski uzbūvējams viens kopējs tālvadu tīkls;

* plānveida elektrifikācijas īstenošanai izdodami likumi, kas regulē centrāļu un tīklu būvi, kā arī to darbību.

Ar neatslābstošu uzmanību visa Latvija sekoja 1936. gada rudenī uzsāktajai Ķeguma hidroelektrostacijas (HES) būvei. Un ne velti! Kad 1939. gada nogalē šī elektrostacija sāka darboties, elektroenerģija kļuva pieejama plašam lietotāju lokam un tās cena samazinājās no 10—50 santīmiem par kilovatstundu (kWh) līdz aptuveni 4 sant./kWh. Te nebūtu lieki atcerēties arī to, kā Ķeguma HES būvei tika gādāti līdzekļi. Projektā būves izmaksas sākotnēji bija noteiktas 52 miljonu latu apmērā. Zviedrija kā būvētājfirmu pārstāvoša valsts deva 14,4 milj.Ls lielu kredītu, Latvijas valdība no bezdarba apkarošanas fonda līdzekļiem piešķīra 4 milj.Ls. Atlikušos 33,6 miljonus iekšējā aizņēmuma veidā uz 4 gadiem ar 5% likmi gadā aizdeva iedzīvotāji (faktiskā aizdevuma summa bija lielāka). Vai energosistēmas sadalīšanas ķīviņos nevajadzētu atcerēties, ka šis parāds (līdz ar procentiem par 60 gadiem) tautai joprojām nav atdots ?

Un tagad mums ir energosistēma [6]: ar 5 lielajām elektrostacijām un uzstādīto kopjaudu ap 2000 megavatu (MW), 18 400 apakšstacijām, kurās uzstādīts 21 000 transformatoru, un 100 000 kilometru garām dažāda sprieguma elektrolīnijām. Mums ir energosistēma, kas, neraugoties uz pārbūves izraisīto energolietotāju maksātspējas kritumu, neraugoties uz pārvaldes institūciju viedokļu mainību un likumu nesakārtotību, spējusi izturēt krīzes apstākļus un nodrošināt lietotāju nepārtrauktu energoapgādi. "Latvenergo" tīrā peļņa pagājušajā gadā bija 18,7 milj.Ls un šajā gadā tiek prognozēta lielāka. Ir izstrādāts energosistēmas attīstības plāns tuvākajiem 10 gadiem, kurā paredzēta gan elektrotīklu atjaunošana, gan ģenerējošo jaudu papildināšana: Andrejsalas TEC ar 80 MW jaudu būve, TEC—2 rekonstrukcija, uzstādot tur papildus 250 MW ģenerējošās jaudas, Liepājas TEC ar 300—400 MW jaudu būve. Šķiet, šādā situācijā Latvijas valstij atliktu tikai priecāties, ka tai pieder tāds visai tautsaimniecībai nozīmīgs, ar peļņu strādājošs uzņēmums. Bet... ar Latvijas Republikas Ministru kabineta l996. gada 21. februāra rīkojumu Nr. 58 "Par valsts īpašuma objektu nodošanu privatizācijā" "Latvenergo" tika nodots Latvijas Privatizācijas aģentūras (LPA) valdījumā privatizācijai [6]. Kāpēc ?

 

3. Cik īsti maksā

"Latvenergo"?

Ja uzņēmums tiek privatizēts, tad cena ir pamatrādītājs, jo tā nosaka pašreizējā īpašnieka (valsts) ieguvumu un līdzekļus, kādi nepieciešami privatizētājiem. Naudas trūkuma dēļ privātais sektors var nespēt par valsts uzņēmumu samaksāt tik, cik tas faktiski maksā .

Kā jau tas daudzkārt minēts presē un norādīts [6], privatizējamās valsts akciju sabiedrības "Latvenergo" akciju kapitāls ir 92 milj.Ls, bet uz Daugavas HES kaskādi attiecas tikai 29 milj.Ls no kopīgā statūtkapitāla. Tas, ka minētie 92 miljoni ir tālu zem faktiskās "Latvenergo" vērtības, skaidrs visiem, pat t.s. potenciālajiem stratēģiskajiem investoriem jeb, skaidrāk izsakoties, potenciālajiem energosistēmas pircējiem. Tāpēc jau vairākus gadus dažādas starptautiskas auditorfirmas ( Deutsche Bank , Deloitte & Touche u.c.) par dārgu samaksu mēģina noteikt "Latvenergo" vērtību. Taču, kā š.g. 3. jūnijā "Latvijas ceļa" rīkotajā seminārā par "Latvenergo" privatizāciju minēja LPA ģenerāldirektors Jānis Naglis, uzņēmuma novērtējums vēl nav veikts, bet tas varētu būt ap 380 milj.Ls. Presē tiek minēti arī citi vērtējumi. Tā, piemēram, laikraksta "Dienas Bizness" 1996.gada 13. marta numurā minēts skaitlis 1,4 miljardi ASV dolāru, kas pēc tā laika kursa līdzinātos 800 miljoniem latu. Pie līdzīga secinājuma ir nonākušas arī dažas Latvijas auditorfirmas, kas "Latvenergo" vērtību lēš ap 900 miljoniem latu. "Latvenergo" bijušās padomes loceklis Jānis Karpovičs "Rīgas Balss" š.g. 3. jūnija numurā min summu 1 miljards latu.

Kā rāda mūsu kaimiņu igauņu pieredze, ārzemju auditorfirmu vērtējums jāuztver kritiski. Divas lielākās Igaunijas elektrostacijas (Igaunijas TES un Baltijas TES) pēc potenciālā privatizētāja — ASV firmas "NRG Energy" — pasūtījuma viena auditorfirma novērtējusi 1 miljarda Igaunijas kronu (ap 40 milj.Ls) apmērā, cita auditorfirma — pēc Igaunijas energokompānijas "Esti Energia" pasūtījuma — tās pašas elektrostacijas novērtējusi 5 miljardu kronu apmērā.

Šādas nenoteiktības apstākļos atļaušos izteikt arī savu viedokli par "Latvenergo" iespējamo vērtību. Pamatpieeja ļoti vienkārša — noteikt, cik izmaksātu analoga objekta (elektrostacijas, apakšstacijas, elektrolīnijas) izbūve pašreiz. Tikai viens piemērs. Starptautiskā pieredze, publikācijas presē un projektantu vērtējums par varbūtējo Daugavpils HES izmaksu liecina, ka hidroelektrostaciju jaudas 1 vata cena ir 1 lats jeb 1 megavatam atbilst 1 miljons latu. Tā kā Daugavas kaskādes hidroelektrostaciju kopējā jauda ir 1500 MW, tad šādu elektrostaciju izbūve pašlaik izmaksātu 1,5 miljardus latu. Protams, var teikt, ka elektroiekārtu plānotais kalpošanas laiks ir tikai 25—35 gadi un ka daudzām Daugavas HES iekārtām šis laiks jau pagājis. Taču jāņem vērā, ka vairāki agregāti gadu gaitā ir atjaunoti un ka elektrostacijas pamatbūvju kalpošanas laiks ir daudz lielāks. Piemēram, Ķeguma HES ar zināmiem remontiem un dažu iekārtu nomaiņu sekmīgi darbojas jau 58 gadus. Ja ar lielu rezervi pieņem, ka visu Daugavas HES vidējais nolietojums ir 50%, tad vienalga to kopējā vērtība lēšama ap 750 milj.Ls, nevis 29 milj.Ls, kā tas pašreiz noteikts pēc statūtkapitāla. Tikko novērtējām Daugavas HES, bet bez tām vēl ir divas lielās termoelektrostacijas, 18 400 apakšstaciju un 100 000 km elektrolīniju. Domāju, ka daudz nekļūdīšos, "Latvenergo" kopumā novērtējot 1,5 miljardu latu apmērā.

Ne mazāk svarīgi ir tas, kā LPA, plānojot "Latvenergo" privatizēt pa daļām, prognozē tā atsevišķo daļu vērtību. Pēc viena no pēdējiem variantiem, kas, kā mēdz teikt, cirkulē varas gaiteņos, ir paredzēts šāds kopējās vērtības sadalījums pa privatizējamo objektu grupām:

* Daugavas HES (Rīgas, Ķeguma, Pļaviņu) kaskāde — 81,7 milj. Ls jeb 21%

* termoelektrocentrāles TEC–1 un TEC–2 — 109,9 milj. Ls jeb 28%

* pārvades (augstsprieguma) tīkls — 75,6 milj. Ls jeb l9%

* sadales tīkli — 126,7 milj. Ls jeb 32%

Kopā 394,0 milj. Ls jeb 100 %

Iepriekš dotais "Latvenergo" objektu vērtību sadalījums rada visdziļāko neizpratni. Ja Daugavas HES kaskāde, kuras vērtību lēsām aptuveni 750 milj. Ls, veido tikai piekto daļu no visas "Latvenergo" vērtības, tad šai pilnajai vērtībai būtu jābūt 5 x 750 = 3750 milj. = 3,75 mljrd., kas, protams, ir aplam. Tikpat aplam ir tas, ka termoelektrostacijas novērtētas ievērojami dārgāk par Daugavas HES, jo reālā abu TEC vērtība ir divarpus līdz trīs reizes mazāka nekā hidroelektrostaciju vērtība.

Vai šāds sadalījums būtu izskaidrojams ar dokumenta sastādītāju nekompetenci? Domāju, ka ne. Acīmredzot izskaidrojums ir cits: "Latvenergo" mazāk vērtīgās struktūrvienības tiek ar nolūku nocenotas dārgāk, lai iedzīvotāji tās iegādātos par sertifikātiem. Hidroelektrostacijas, kas ik gadus dod apmēram 40 milj.Ls lielu ienākumu, tiks pārdotas stratēģiskajiem investoriem par desmito daļu no to faktiskās vērtības.

 

4. "Latvenergo"

privatizācijā ieinteresētie

Veselas tautsaimniecības nozares — enerģētikas — īpašuma formas maiņas laikā atsevišķiem cilvēkiem un cilvēku grupām ir savas īpašās intereses. Katrs vēlas šajā procesā kaut ko iegūt vai vismaz nezaudēt. Aplūkosim galvenās interesentu grupas, jo no to skaitliskā sastāva, vietas valsts pārvaldes struktūrās un rīcības kapitāla būs atkarīga "Latvenergo" privatizācijas turpmākā norise:

* galvenais ieinteresētais ir energosistēmas faktiskais īpašnieks, t.i., Latvijas iedzīvotāju kopums , sākot no nabadzīgākā pensionāra un beidzot ar Valsts prezidentu, jo energosistēma veidojusies par energolietotāju naudu, iedzīvotājiem ar saviem līdzekļiem piedaloties Ķeguma būves aizņēmumā. Iedzīvotājiem kā enerģijas izmantotājiem ir divas galvenās prasības: nezaudēt pamatkapitālu, t.i., saglabāt energosistēmu savā (valsts) īpašumā un saņemt kvalitatīvu enerģiju par iespējami zemu cenu;

* Eiropas Savienība (ES) , kas esošajām un potenciālajām dalībvalstīm izvirza noteiktas, [1,2 un 3] formulētas prasības energoapgādes jomā. 1994. gada 17. decembrī Lisabonā parakstot Eiropas enerģētikas hartas nolīgumu, Latvija apņēmās atvieglot enerģijas un energoresursu tranzītu caur savu teritoriju bez to izcelsmes un virzības diskriminācijas. Enerģijas tirgū jābūt atklātumam cenu veidošanā un jābūt energoresursu brīvas apmaiņas iespējām iekšējā tirgū. Latvija šīs pamatprasības pilnīgi izpilda jau tagad: cauri valstij iet gāzes, naftas un elektroenerģijas tranzīts. Piemēram, elektroenerģija no Ignalinas AES, kas atrodas Lietuvas austrumdaļā, caur Latvijas elektropārvades tīklu tiek transportēta uz Lietuvas rietumdaļu. Elektroenerģijas tirgū brīvi konkurē Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un Krievijas elektroenerģijas ražotāji. Jāuzsver, ka ES dokumenti par enerģētiku nekur neizvirza nekādas prasības attiecībā uz nepieciešamību sadalīt vai nesadalīt enerģētikas kompānijas atsevišķās firmās un privatizēt tās vai ne. Runa ir tikai un vienīgi par tirgus liberalizāciju, konkurences attīstību un tirgus organizāciju. Saskaņā ar ES direktīvām līdz 2003. gadam elektroenerģijas tirgus jāatver konkurencei par 33%, bet Latvija jau tagad to ir atvērusi par 40—50%. Pasaules bankas rekomendācijās gan esot teikts, ka privatizētajās hidroelektrostacijās nekādā gadījumā nedrīkst būt valsts kapitāldaļas un ka šīm HES jādod vislielākā peļņa.

* Latvijas sertifikātu īpašnieki , it īpaši esošie un bijušie "Latvenergo" darbinieki. Iedzīvotājiem uz rokas vēl ir 70 miljoni privatizācijas sertifikātu. Daudzi gaida lielo uzņēmumu, t.sk. "Latvenergo", privatizāciju, lai publiskajā piedāvājumā iegādātos šo uzņēmumu akcijas. Sertifikātu turētāju vēlme ir iespējami lēta tādu akciju iegāde, kas vēlāk labi kotētos biržā un dotu dividendes. Šī interesentu grupa neapšaubāmi visvairāk iegūtu tad, ja "Latvenergo" tiktu privatizēts kā vertikāli integrēts uzņēmums, jo sadalprivatizācijas gadījumā vērtīgāko "Latvenergo" objektu akcijas publiskajā piedāvājumā par sertifikātiem var arī neparādīties;

* stratēģiskie investori — desmitos vai simtos miljonu latu skaitāmu finansu turētāji, kuriem ir vēlēšanās iegūt savā īpašumā "Latvenergo" akcijas. Potenciālos investorus nosacīti var dalīt divās grupās — starptautiskajos un pašmāju. Starptautiskajiem jeb ārzemju investoriem jāpieskaita tādi finansu milži kā Pasaules banka, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, kā arī lielās ārzemju energokompānijas — "Preussen Elektra", "Vattenfall" u.c. No Latvijas uzņēmējiem pēc preses ziņām uz "Latvenergo" akcijām pretendē Ventspils lietišķo darījumu cilvēki, "Ave Lat Grupa", "Baltijas Holdings", "Valmieras stiklašķiedra" u.c. Katrai no šīm investoru grupām intereses varētu nedaudz atšķirties, taču visi tie ir vienoti vienā — iespējami lielākā un iespējami ātrākā peļņā. Ja, noguldot naudu bankā, var puslīdz droši pelnīt 5—6 procentus gadā, tad no privatizētā uzņēmuma plānotajai peļņai jābūt vismaz 15% gadā. Uz kā rēķina? Vispirms jau uz enerģijas cenu celšanas rēķina. Bet ne tikai! Iepriekš minēju, ka Daugavas hidroelektrostacijas vidēji gadā dod aptuveni 40 milj.Ls lielu ienākumu. Ja pašreiz "Latvenergo" kā valsts uzņēmums šo Daugavas HES doto ienākumu lielā mērā izmanto elektroenerģijas cenas pazemināšanai, tad no privātajām firmām gaidīt šādu labdarību būtu naivi — nauda tiktu ieskaitīta tā privātuzņēmuma peļņā, kura īpašumā atrastos Daugavas HES. No starptautiskajiem finansu magnātiem, kam Latvija nav nacionāla, suverēna valsts, bet tikai telpa peļņas gūšanai, var sagaidīt arī citus — Latvijai vēl bīstamākus — risinājumus: sākotnējais privatizētājs, nonākot finansu grūtībās, var elektrostacijas pārdot tālāk vai vispār nodot metāllūžņos. Tāpēc, raugoties no šīs grupas interešu viedokļa, "Latvenergo" sadalprivatizācija ir pats ieteicamākais privatizācijas veids;

* politiskās partijas . Kā jau tas politiskajiem dibinājumiem šobrīd pienākas, galvenais ir politiskā kapitāla krāšana pirms vēlēšanām. Bet ne tikai — tās partijas, kuras ir sadalprivatizācijas ierosinātājas un organizētājas, darīs visu, lai līdz vēlēšanām atlikušajos mēnešos energosistēmu sadalītu vai vismaz radītu sadalīšanai drošu un neatgriezenisku pamatu. Šajā pašā virzienā darbosies atsevišķu stratēģisko investoru lobiji Saeimā un valdībā. Savukārt no tām partijām, kas sevi nav saistījušas ar "Latvenergo" sadalprivatizāciju, ir sagaidāms nopietns atbalsts energosistēmas vienotības saglabāšanā. Par šādu notikumu virzību liecina "Latvenergo" privatizācijas apturēšana un sadalprivatizācijas kritika pēdējos mēnešos.

 

5. Kopprivatizācijas

priekšrocības

Liela sistēma strādā efektīvāk par daudzām mazām sistēmām — tā spēj ražot lētāku produkciju un sekmīgāk konkurēt savas nozares tirgū. Tāpēc mazo uzņēmumu apvienošanās vērojama visā pasaulē visās nozarēs: apvienojas autoražotāji, apvienojas elektroniķi, apvienojas energoaparatūras ražotāji. Taču koncentrācija nevar būt bezgalīga gan no pārvaldes operativitātes, gan no monopoldarbības ierobežošanas viedokļa. Tāpēc tiek meklēts optimums , ko enerģētikā raksturo ar tā dēvēto mēroga efektu [9]. Ir konstatēts, ka visefektīvāk darbojas energokompānija, kas ietver teritoriju ar 250 km lielu nosacīta apļa rādiusu, vismaz 4000 MW ģenerējošo jaudu un vismaz 1 miljonu energolietotāju. Tātad Latvijas energosistēma, kura ietver 65791,4 kvadrātkilometru teritoriju ar 1,13 miljoniem enerģijas lietotāju un 2000 MW jaudu no mēroga ekonomijas (biznesa apjoma) viedokļa atrodas zem minimālās robežas. Līdz ar to nevar būt runas par energosistēmas sadalīšanu, ja vien tās mērķis nav apzināta Latvijas energosistēmas iznīcināšana. "Latvenergo" kā vertikāli integrēta uzņēmuma pastāvēšanu pamato šādas priekšrocības :

* vienotā energosistēmā var izvēlēties efektīvākus darba režīmus. Piemēram, palu laikā termoelektrostacijas var darboties ar minimālu slodzi vai pat elektroenerģijas ražošana tajās var tikt apturēta pilnīgi, mazūdens periodos tās savukārt sedz bāzes slodzes lielāko daļu. Šāda elektrostaciju sadarbība, kas ļauj ievērojami samazināt enerģijas pašizmaksu, grūti iedomājama konkurences apstākļos;

* vienota energosistēma var operēt ar kopējām finansēm, nodrošinot vienādu enerģijas cenu visā valstī, kā arī īstenojot lielākus kapitālieguldījumus vai garantējot kredītus;

* vienotai Latvijas energosistēmai ir lielāka nozīme kopējā Baltijas elektroenerģijas tirgū, it īpaši kā jaudas operatīvajai rezervei. Piemēram, sabojājoties kādam no Ignalinas atomelektrostacijas agregātiem, dažu minūšu laikā tiek iedarbinātas un uzņem slodzi Daugavas hidroelektrostacijas;

* iepērkot visas valsts vajadzībām trūkstošo kurināmo vai trūkstošo elektroenerģiju, iespējams panākt daudz lielākas cenu nolaides, nekā iegādājot šos pašus energoresursus pa daļām mazos daudzumos;

* vienotā energosistēmā nepieciešama mazāka jaudas rezerve, kas arī veicina ražotās elektroenerģijas pašizmaksas samazināšanos;

* vienotai valsts energosistēmai ir nepārvērtējama loma valsts drošības stiprināšanā. Nav grūti iedomāties, cik efektīvi un graujoši pašreiz varētu iedarboties uz Latvijas tautsaimniecību Krievija, ja tai piederētu Daugavas hidroelektrostacijas;

* 7400 cilvēku lielais "Latvenergo" kolektīvs ir kvalificēta, daudzu gadu desmitu gaitā veidota speciālistu kopa, kas prasmīgi apsaimnieko tā rīcībā nodoto valsts uzņēmumu. Izpārdodot "Latvenergo" pa daļām, šis kolektīvs ar savām tradīcijām, savu kvalifikācijas celšanas sistēmu un savu sociālās nodrošināšanas sistēmu tiks iznīcināts; daudzi zaudēs darbu, jo jaunie struktūrvienību saimnieki var dot priekšroku ārzemju darbaspēkam;

* vienotā energosistēmā kopējais pārvaldes darbinieku skaits ir mazāks nekā vairākos mazākos uzņēmumos. Turklāt ir aplēsts, ka "Latvenergo" sadalīšanai būtu nepieciešami papildus vismaz 26 miljoni latu.

 

6. Vai iespējams

glābt "Latvenergo"?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms skaidri jāstādās priekšā, no kā tad īsti jāglābj "Latvenergo" (arī Rīgas osta, arī visi pārējie stratēģiski nozīmīgie objekti, kas vēl palikuši Latvijas valsts rīcībā). Postkomunisma laikā visā Austrumeiropā procesi risinās aptuveni līdzīgi, un tie pietiekami analizēti presē (sk., piemēram, Lietuvas Republikas Seima locekļa Egidija Bičkauska rakstu "Organizētās noziedzības ietekme uz ekonomiku un politiku Baltijas valstīs" "Latvijas Vēstneša" 1998.g. 28. maija numurā). Katrā valstī garajos sociālisma gados uzkrātās kopējās vērtības cenšas sagrābt divi spēki:

* ārējais (starptautiskais) kapitāls , kas, sadarbojoties un pārstāvot starptautiskos lielražošanas koncernus, apspiež un iznīcina vietējo ražošanu attiecīgās nozarēs ar mērķi sagrābt tirgu un gūt monopolpeļņu. Latvijā to vislabāk raksturo lattelekomizācija;

* vietējais ēnu kapitāls , kas nelikumīgi (fiktīva banku darbība, rekets, azartspēles, kontrabanda, prostitūcija, narkotikas u.tml.) tika uzkrāts pirmajos pēcpadomju gados. Šīs grupas pārstāvjiem parasti nav ideoloģisku mērķu, tās mērķis — nauda un vara. Politisko darbību tā veic vienīgi nolūkā iegūt aizsardzību un apstākļus pretlikumīgai darbībai.

Abi iepriekš minētie spēki galvenokārt tiecas par simbolisku cenu sagrābt valstij piederošos vērtīgos uzņēmumus, kas ēnu ekonomikas struktūrām turklāt ļauj atmazgāt nelikumīgi iegūtos līdzekļus. Šis process būtu mazefektīvs vai pat neiespējams, ja vēlētie tautas pārstāvji un ierēdņi būtu neuzpērkami. Diemžēl vara ir kļuvusi par preci . Augsto korupcijas līmeni Latvijā ir atzinusi gan ES, gan ekspremjers Andris Šķēle. Šajā rakursā arī jāaplūko pašreizējā "Latvenergo" situācija.

Viss energosistēmas aktīvs un daudzi, kam ar "Latvenergo" ir sadarbība, labi atceras l995. gada marta vētrainos notikumus, kuru laikā toreizējais premjerministrs Māris Gailis ar saviem palīgiem un padomniekiem lika pamatus pašreiz īstenojamajai "Latvenergo" sadalprivatizācijai. Par šo periodu vēl tagad žurnālisti veic neatkarīgus pētījumus (sk., piemēram, Aleksandra Ušakova rakstu "Dzīves cenu prasi "Latvenergo"" laikraksta "Bizness & Baltija" š.g. 9. jūnija numurā). Tajā laikā tika gatavots arī energosistēmai mazvajadzīgais 76,2 milj. ASV dolāru lielais Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas kredīts, kas ar līgumā ietvertajiem papildnosacījumiem ir droši sasaistījis Daugavas hidroelektrostacijas un "Latvenergo" privatizāciju ar šo banku.

Līdz ar to aplūkojamajā jautājumā par "Latvenergo" turpmāko attīstību izveidojies divu pušu pretnostatījums : vienā pusē — visa Latvijas tauta, kas argumentēti vēlas vienotas energosistēmas saglabāšanu valsts valdījumā, bet otrā pusē — ārzemju kapitāla pārstāvji un to lobiji Latvijas varas struktūrās ar apgalvojumiem, ka "Latvenergo" jāsadala.

Tā kā šā raksta autors sevi uzskata par pirmajai pusei piederošu, tad, pēc viņa domām, Latvijas tautsaimniecībai stratēģiski svarīgo objektu privatizācijas jomā (pirmām kārtām "Latvenergo" privatizācijas jautājumā) būtu jāveic šādi pasākumi:

* līdz 7. Saeimas vēlēšanām jāaptur visu tautsaimniecībai svarīgo objektu privatizācija;

* katrai politiskajai partijai skaidri jādeklarē sava nostāja attiecībā uz stratēģiski svarīgo objektu privatizāciju, tajā skaitā "Latvenergo" sadalprivatizāciju;

* katram balsstiesīgajam Latvijas iedzīvotājam, iekams doties pie 7. Saeimas vēlēšanu urnām, izvērtēt, kāda ir viņa izvēlētās partijas attieksme pret Latvijai nozīmīgo, valstij peļņu nesošo objektu lētu izpārdošanu ārzemju kapitālam;

* topošajā Enerģētikas likumā jāiekļauj punkts par energosistēmas saglabāšanu valsts valdījumā.

1. Latvijas Republikas Saeimas 1995. gada 13. septembra likums Par Eiropas enerģētikas hartas nolīgumu.

2. Baltā grāmata (20. nodaļa "Enerģētika"). Eiropas Kopienu komisija, 1995.

3. Vienotā nostāja (EC) Nr. /96, ko Padome pieņēma l996. gada 25. jūlijā, jautājumā par Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas pieņemšanu par vienotajiem noteikumiem iekšējam elektroenerģijas tirgum.

4. Enerģētikas likums (projekts). "Latvijas Vēstnesis", 20.02.1998.

5. Latvijas enerģētikas nacionālā programma. Strasa Konsultanti SIA, 1997. g., 122. lpp.

6. "Latvenergo" 1996. gada pārskats. — 44. lpp.

7. Andris Klauss. Vērtspapīru darījumi. Skaidrojošā vārdnīca. VAS Privatizācijas aģentūra, l996. g., 116. lpp.

8. Atzinums par Enerģētikas likumprojekta 1997. gada 1. augusta versijā skaidrotajiem un lietotajiem terminiem./ Latvijas Elektroenerģētiķu biedrības Enerģētikas terminoloģijas darba grupa, 1997. g., 5. lpp.

9. U.Klauss. "Latvenergo". Stratēģijas alternatīvas. Konsorts, 1998. g., 14. lpp.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!