Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Dezertieri pret savu gribu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.05.1998., Nr. 128/129 https://www.vestnesis.lv/ta/id/31904

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas valsts un tās vīri

Vēl šajā numurā

08.05.1998., Nr. 128/129

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Arhīvi runā

Dezertieri pret savu gribu

Otrais pasaules karš

mūsu tautas dzīvē

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — "Latvijas Vēstnesim"

Otrā pasaules kara beigu posmā, kad daudzus latviešu zemniekus mobilizēja Sarkanajā armijā un nosūtīja uz Kurzemes fronti, apmācību punktiem vai filtrācijas nometnēm, ne mazums bija tādu, kuri labprāt iestājās darbā uz dzelzceļa vai kuģniecībā. Jāatceras, ka uz dzelzceļniekiem un ūdens transporta strādniekiem tajā laikā bija attiecināta tā sauktā broņa, tas ir, armijā viņus neiesauca. Tajā laikā šajos darbos strādāja arī ne mazums tādu zemnieku, kam laukos piederēja sava saimniecība. Tieši šis apstāklis, kā arī tolaik pastāvošie staļiniskie likumi radīja daudzus sarežģījumus un pretrunas, kuras vienmēr "atrisināja" kara tribunāli un kuru piespriestie sodi bija ļoti bargi.

Izvilkums no Latvijas dzelzceļa kara tribunāla

priekšsēdētāja vietas izpildītāja justīcijas majora Semerikova

ziņojuma par tribunāla darbu. 1945. gada 20. oktobrī

Slepeni

Transporta kara tribunāla galvenās pārvaldes

priekšniekam justīcijas ģenerālmajoram b. Pugovkinam

Ziņojums

par Latvijas dzelzceļa kara tribunāla darbu 1945. gada 3. ceturksnī

Vispārējie atzinumi

1. Sakarā ar kara beigām Latvijas dzelzceļš bija pilnīgi atbrīvots no vācu iebrucējiem. 3. ceturksņa laikā dzelzceļnieku pūles vispirms bija vērstas uz maģistrāles atjaunošanu pirmskara apmēros, jo vācu iebrucēji bija nodarījuši, sevišķi ceļu saimniecībai, milzīgus zaudējumus. Tādēļ atskaites periodā pirmām kārtām uzmanība bija sakoncentrēta no ienaidnieka atbrīvotajos iecirkņos, kuri apkalpo Kurzemi un ar tiem saistītās Liepājas un Ventspils ostas. Uzdevums bija — pēc iespējas ātrāk atjaunot Kurzemes ceļu saimniecību, staciju attīstību, izremontēt un uzcelt no jauna dienesta ēkas, atjaunot bāzes, izremontēt ritošo sastāvu un lokomotīves.

Ceļu satiksmes tautas komisariāta uzdotā atjaunošanas darbu plāna izpilde — lūk, galvenais ceļa darbā atskaites periodā (..).

2. Dezertēšana

Pēc Latvijas dzelzceļa strādnieku kadru sektora ziņām, 1945. gada 3. ceturksnī bija 443 dezertēšanas gadījumi, bet 1. ceturksnī — 35 un 2. ceturksnī — 158 gadījumi:

atsevišķi pa mēnešiem:

Jūlijs Augusts Septembris

88 225 130

Vislielākais dezertēšanas gadījumu skaits bija: ceļu un būvju dienestā — 268 jeb 60%, ritošā sastāva dienestā — 120 jeb 27%, kustības un kravu darbu dienestā — 47 jeb 10%.

Kā no šeit minētajiem skaitļiem redzams, darba disciplīnas stāvoklis uz ceļa 3. ceturksnī ir strauji pasliktinājies.

Iemeslu raksturs, kādēļ notiek dezertēšana, ņemot vērā Latvijas Republikas īpatnības, īstenojot tiesu praksi, tribunāla darbā rada lielas grūtības. Lielā vairākumā tās personas, kuras ir izdarījušas dezertēšanu, vispirms ir saistītas ar lauksaimniecību, tām pieder 10–20 hektāru lieli zemes gabali, bet daļa no tām zemi ir saņēmušas pirmo reizi. Kopš pirmajām Latvijas atbrīvošanas dienām no vācu iebrucējiem viņi labprāt iestājās darbā, jo viņiem tad tika dota broņa no mobilizācijas armijā. Bez tam diezgan daudz strādnieku, kuriem pieder viensētu saimniecība, uz transportu atnāca mobilizācijas rezultātā. Visas šīs personas darbu dzelzceļa transportā uzskata par sezonas darbu, kā papildu peļņu. Ar to ir arī izskaidrojams, ka vislielākais dezertieru skaits ir pašā karstākajā lauksaimniecības darbu laikā (jūnijā, jūlijā un īpaši augustā). Turklāt ne jau nejauši ir tas, ka vislielākais dezertieru skaits ir ceļu dienestā un celtniecībā, kur šās kategorijas cilvēki galvenokārt strādā.

Vadoties no izskatītajām lietām atskaites periodā, var secināt, ka dezertēšana ir notikusi šādu iemeslu dēļ.

1) Pagājušajā ceturksnī dezertēšanas skaita pieaugumu varēja izskaidrot ar patvaļīgu aiziešanu no darba, lai apstrādātu un apsētu savus zemes gabalus, bet atskaites periodā aizgāja uz ražas novākšanas darbiem savās saimniecībās. Daži no viņiem, savās saimniecībās pabijuši pāris dienas, atkal atgriezās transportā, citi tur strādāja tik ilgi, kamēr viņus neaizturēja izmeklēšanas orgāni, bet daļai no viņiem vispār nebija vēlēšanās atgriezties iepriekšējā darba vietā. Šā iemesla dēļ patvaļīgi no darba aizgāja vairāk nekā 40% no notiesāto skaita. Reizē ar to ir nepieciešams norādīt, ka visas šīs personas saņēma uzdevumu par valsts nodevām un brīdinājumus par kriminālatbildību to neizpildīšanas gadījumā.

Kā piemēru tam var minēt šādas tiesu lietas:

a) Staņislavs Žabo. Viņam pieder 10 hektāri zemes. Viņa apgādībā ir 4 bērni vecumā no 1 līdz 6 gadiem un 74 gadus vecs tēvs. Ģimenē darbaspējīga ir tikai sieva. Darbā transportā par remonstrādnieku viņš iestājās 1944. gada 2. augustā. 27. jūlijā viņš bez atļaujas darbu atstāja un aizgāja uz mājām, lai strādātu savā saimniecībā, kur atradās līdz š.g. 1. septembrim. Milicijas orgāni viņu savā saimniecībā aizturēja un apcietināja. Savās liecībās viņš saka:

"1945. gada 27. jūlijā es no darba dzelzceļa transportā aizgāju, jo bija pienācis laiks novākt ražu, bet mājās to novākt neviens nevarēja. Tēvs ir darba nespējīgs, sieva slima un ar 4 mazgadīgiem bērniem. Meistaram es lūdzu atvaļinājumu uz 7 dienām, taču atvaļinājumu man neatļāva, bet labību valstij man vajadzēja nodot." Šā gada 17. septembrī viņš pēc Kriminālkodeksa 193.-7. panta "g" punkta ir notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 5 gadiem — nosacīti.

(priekšsēdētājs Jurkovs)

b) Roberts Šmidts dzelzceļa transporta Valmieras stacijā par svērēju iestājās 1944. gada 15. novembrī. Viņam pieder 20 hektāri zemes, apgādībā ir 7 gadus vecs dēls. Darbaspējīga ir tikai sieva. 13. jūlijā viņš patvaļīgi atstāja darbu dzelzceļa transportā, aizgāja uz mājām un savā saimniecībā strādāja līdz 4. septembrim. Pēc tam viņu izsauca prokurors un arestēja. Savās liecībās tiesā viņš saka:

"Pēc Sarkanās armijas ienākšanas, pabeidzis lauku darbus, es nolēmu palīdzēt saimniecības atjaunošanā un brīvprātīgi iestājos par svērēju Valmieras stacijā. Saņēmu no valsts uzdevumu — nodot valsts piegādes un nodokli. Es griezos pie stacijas priekšnieka ar lūgumu par manu atlaišanu. Stacijas priekšnieks ieteica iesniegumu par atbrīvošanu iesniegt nodaļas priekšniekam, ko es arī izdarīju. Es gribēju ātrāk novākt ražu un norēķināties ar valsti. Nesagaidījis atbildi, es 13. jūlijā aizgāju patvaļīgi." Šā gada 15. septembrī Šmidts pēc Kriminālkodeksa 193.-7. panta "g" punkta ir notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 6 gadiem — nosacīti.

(priekšsēdētājs Anošins)

2. Reizē ar to zināma daļa strādnieku, neapmierināta ar darba apstākļiem dzelzceļa transportā, to vai citu iemeslu dēļ atstāja darbu un aizgāja uz citiem uzņēmumiem. Šā iemesla dēļ no notiesāto skaita ir dezertējuši 36%. Piemēram:

a) Rīgas stacijas jaunākais pārmijnieks, 1922. gadā dzimušais Jazeks Eksta par brāķi darbā tika pazemināts par strādnieku, bet pēc tam nosūtīts darbā uz palīgsaimniecību, no kuras viņš š.g. 24. jūlijā dezertēja un iestājās darbā celtniecības tresta rūpnīcā Nr.3, kur arī tika aizturēts un apcietināts. Savās liecībās tiesā viņš saka:

"Palīgsaimniecībā strādāt man negribējās. 24. jūlijā es no palīgsaimniecības direktora saņēmu atvaļinājumu, lai aizbrauktu uz Rīgu un stacijas priekšniekam lūgtu pārcelt mani citā darbā. Atbraucis uz Rīgu, es pie stacijas priekšnieka neaizgāju, bet iestājos darbā kokapstrādes rūpnīcā."

Š.g. 25. augustā Eksta pēc Kriminālkodeksa 193.-7 panta "g" punkta ir notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 5 gadiem, sodu izciešot labošanas darbu nometnē.

(priekšsēdētājs Anošins)

b) 1928. gadā dzimusī Vera Gerca š.g. 24. martā iestājās darbā par mācekli elektromehāniskajās darbnīcās, kur strādāja līdz 13. augustam, kad no darba dezertēja. Tiesā viņa liecināja:

"Es dezertēju tādēļ, ka man šis darbs nepatika. Darbs bija netīrs un atradās tālu no mājām. Es meklēju tādu darbu, kurš būtu daudz tīrāks." Gerca pēc Kriminālkodeksa 193.-7. panta "g" punkta 23. augustā notiesāta ar brīvības atņemšanu uz 5 gadiem, sodu izciešot labošanas darbu nometnē.

(priekšsēdētājs Semerikovs)

Līdz šim laikam ir sastopami gadījumi, kad atsevišķi uzņēmumu un organizāciju vadītāji iesaka pāriet darbā pie viņiem, apgalvojot, ka tad viņus pie atbildības nesaukšot. Turklāt ir gadījumi, kad advokāti un pat prokurori paskaidro, ka, brīdinot administrāciju 2 nedēļas iepriekš, viņi no darba varot aiziet.

Piemēram:

a) 1919. gadā dzimušais Josifs Pozņaks, strādājot par krāvēju lokomotīvju depo degvielas noliktavā, 25. augustā satika Ludzas siena sagādes kantora direktoru Puterņinu, kurš viņam ieteica iestāties darbā pie viņa. Kad Pozņaks teica, ka viņš strādājot transportā, Puterņiks atbildēja: "Nekas, es par tevi atbildēšu, es uzņemos atbildību." Pozņaks pēc tam atstāja darbu transportā un pārgāja uz siena sagādes kantori. Š.g. 17. septembrī pēc Kriminālkodeksa 193.-7. panta "g" punkta Pozņaks notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 5 gadiem — nosacīti. Attiecībā uz Puterņiku ir pieņemts lēmums par viņa saukšanu pie atbildības.

(priekšsēdētājs Jurkovs)

b) Erists Berznieks, strādājot par 2. distances ceļa strādnieku, 21. augustā patvaļīgi atstāja darbu un iestājās "Latvijas koku pludināšanas kantorī" par enkurnieku, kur arī tika aizturēts. Tiesā Berznieks liecināja:

"4. augustā es griezos pie Rīgas apriņķa prokurora, kura uzvārdu es nezinu, kurš man paskaidroja, ka man ir tiesības rakstīt iesniegumu savam priekšniekam par to, ka man ir vēlēšanās aiziet no mazāk apmaksāta darba uz tādu darbu, kur maksā vairāk. Un pēc 7 dienām es varu aiziet no darba un man par to nekas nebūs. Tad es nolēmu aiziet."

Š.g. 21. septembrī pēc Kriminālkodeksa 193.-7. panta "g" punkta Berznieks notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 5 gadiem — nosacīti, ņemot vērā, ka viņam pieder 10 hektāri zemes, ir 3 mazgadīgi bērni un darba nespējīga sieva.

Latvijas PSR Tieslietu tautas komisariātam un republikas prokuroram ir paziņots par šādiem advokātu un prokuroru "paskaidrojumiem". Šādi paskaidrojumi pārliecinoši kļūst vēl jo vairāk tādēļ, ka par patvaļīgu aiziešanu no darba citos uzņēmumos pie kriminālatbildības nesauc, jo 1940. gada 26. jūnija dekrētu Latvijas PSR nepiemēro.

3. Pēc Latvijas dzelzceļa strādnieku kadru nodaļas ziņām, darbs tiek atstāts arī šādu iemeslu dēļ:

a) atteikšanās izbraukt komandējumos (..), kad darbinieki pamet darbu un aiziet uz viensētām;

b) patvaļīga ražošanas atstāšana sakarā ar iestāšanos skolās un mācību iestādēs.

Atskaites periodā kara tribunālā bija tikai 2 tādas lietas, kur dezertēšana ir saistīta ar šādiem apstākļiem.

Neraugoties uz dezertēšanas pieaugumu, galarezultātā saukšana pie tiesas atbildības par dezertēšanu sastāda tikai 14%, bet par patvaļīgu aiziešanu no darba — tikai 5%. Pēc dzelzceļa kara prokuratūras ziņām, uz š.g. 1. oktobri no visiem 3. ceturksnī dezertējušajiem nesameklēti skaitījās 154 cilvēki jeb 35%, lietas ierosināšana atlikta par 111 materiāliem, kas sastāda 25%. Tādējādi pie tiesas atbildības par dezertēšanu nav saukti 114 cilvēki jeb 25%, bet par patvaļīgu aiziešanu no darba — 137 cilvēki jeb 95% (..)

(..)

Atskaites periodā par personām, kuras izdarījušas dezertēšanu, ienāca 70 lietas, bet 2. ceturksnī — 44 un 1. ceturksnī — 29 lietas. Dezertieru skaits, salīdzinot ar 2. ceturksni, ir palielinājies vairāk nekā 2 reizes, bet izskatīto lietu skaits ir palielinājies tikai par 39%. Pēc Kriminālkodeksa 193.-7. panta "g" punkta ir notiesāti 64 cilvēki.

Soda mēri

Brīvības atņemšana no 6 līdz 9 gadiem — 6 cilvēkiem

Brīvības atņemšana uz 5 gadiem — 14 cilvēkiem

Brīvības atņemšana no 2 līdz 4 gadiem — 1 cilvēkam

Brīvības atņemšana 1 gadu — 3 cilvēkiem

Nosacīti sodīti — 19 cilvēki

Nosūtīti labošanas darbos — 21 cilvēks

Kopā: 64 cilvēki

Ar brīvības atņemšanu un soda izciešanu labošanas darbu nometnēs ir notiesāti 37,5%, bet 2. ceturksnī — 45%. Nosacīti notiesāti 30%, ar labošanas darbiem — 32,5%. Tādējādi tiesu prakse šās kategorijas lietās atskaites ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējo ceturskni, ir kļuvusi vājāka. Kopumā nav pamata uzskatīt tiesu praksi par neapmierinošu. Kā jau iepriekš norādīts, vairāk nekā 40% dezertēšanas gadījumu ir saistīti ar aiziešanu uz ražas novākšanas darbiem. Pret šīm personām tika pielietoti tikai tādi soda mēri, kuri nav saistīti ar brīvības atņemšanu. Latvijas K(b)P CK uzskata, ka nebūs pareizi, bet būs politiski kaitīgi pielietot ar brīvības atņemšanu saistītus soda mērus pret tām personām, kurām pieder sava saimniecība un kuru patvaļīga aiziešana ir saistīta ar lauku drabiem. Kā likums, ar brīvības atņemšanu saistītie soda mēri netika pielietoti arī pret tām personām, kuras bija pieļāvušas dažu dienu darba kavējumus un pēc tam brīvprātīgi atgriezušās darbā.

1) Jāzeps Ustāns, kurš strādāja par kurinātāju Rēzeknes depo, š.g. 26. jūlijā atgriezies no reisa, paprasīja depo priekšniekam atļauju aizbraukt uz mājām, bet viņam atteica. Tad Ustāns 27. jūlijā patvaļīgi aizgāja pie vecākiem uz laukiem un darbā atgriezas tikai š.g. 30. jūlijā. Pēc Kriminālkodeksa 193.-7 panta "g" punkta Ustāns notiesāts ar labošanas darbiem uz 1 gadu, ar 25% atskaitījumu no darba algas.

(priekšsēdētājs Krasnovs)

2) 1925. gadā dzimusī Elza Velika pēc Liepājas atbrīvošanas š.g. 18. jūnijā iestājās darbā Liepājas stacijā par svērēju praktikanti. Sakarā ar to, ka viņa slikti pārvalda krievu valodu, viņa palūdza stacijas priekšnieku pārcelt darbā par vilciena kontrolieri. Viņas lūgums strādāt par biļešu kontrolieri arī tika noraidīts. No šā darba viņa atteicās, patvaļīgi aizgāja no darba un 24. augustā aizbrauca uz laukiem pie saviem radiniekiem. Uzzinājusi, ka viņu izsauc kara prokuratūra, viņa 14. septembrī atgriezās agrākajā darba vietā. Viņas tēvu nošāva vācieši, bet pati viņa 1941. gadā tika pakļauta represijām par piederību komjaunatnei.

Š.g. 21. septembrī Velika pēc Kriminālkodeksa 193.-7. panta "g" punkta notiesāta ar brīvības atņemšanu uz 5 gadiem — nosacīti.

(priekšsēdētājs Anošins)

(..)

Pret tām personām, kuras dezertēja no transporta un pēc tam iestājās darbā citos uzņēmumos un iestādēs vai kurām nebija nodoma atgriezties darbā transportā, obligāti tika pieņemti ar brīvības atņemšanu saistīti soda mēri. Taču reizē ar to bija gadījumi, kad atsevišķās lietās tika piespriesti soda mēri, kuri nebija saistīti ar brīvības atņemšanu (..)

(..)

Reizē ar to es uzskatu, ka no tām lietām, kuras atskaites ceturksnī ir izskatītas, trijās lietās ir piespriesti nepamatoti mīksti soda mēri.

1) 1923. gadā dzimusī Stefānija Golvāne, vientuļa, Daugavpils stacijas 2. noliktavas strādniece. Šā gada 25. aprīlī viņa darbā iestājās brīvprātīgi, bet 25. jūlijā dezertēja. Savu patvaļīgo aiziešanu no darba viņa izskaidroja ar to, ka viņai šis darbs esot fiziski pārāk smags. Ārstu komisija viņu atzina par derīgu fiziskam darbam. 17. augustā Golvāne notiesāta ar 1 gadu labošanas darbiem, atvelkot no algas 25%.

(priekšsēdētājs Krasnovs)

2) 1912. gadā dzimušo Andreju Šatilo Minskas pilsētas kara komisariāts mobilizēja darbam dzelzceļa transportā un nosūtīja uz Daugavpils stacijas 19. celtniecības iecirkni. Š.g. 19. jūlijā viņš patvaļīgi atstāja ražošanu, aizbrauca uz Baltkrieviju un iestājās darbā sovhozā. Savu aiziešanu no darba viņš izskaidro tā: "Darba apstākļi man bija ļoti slikti, bet samaksa zema — no 80 līdz 130 rubļiem, arī ēdināšana bija slikta." Pēc Kriminālkodeksa 193.-7. panta "g" punkta š.g. 1. septembrī Šatilo notiesāts ar 1 gadu labošanas darbos, atvelkot no algas 25%.

(priekšsēdētājs Krasnovs)

3) 1924. gadā dzimusī Milda Bertene strādāja par mājkalpotāju. Š.g. 10. maijā Smiltenes pilsētas izpildu komiteja viņu mobilizēja darbam dzelzceļa transportā. Gulbenes stacijas 5. celtniecības iecirknī. 19. jūlijā viņa dezertēja, atgriezās pilsētā un iestājās darbā par kalponi. 24. augustā Berteni pēc Kriminālkodeksa 193.-7. panta "g" punkta notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 5 gadiem — nosacīti.

(priekšsēdētājs Rečkus)

Kara tribunāla 24. septembra operatīvajā apspriedē, apspriežot tiesu praksi dezertieru lietās, tika norādīts uz b.Krasnova un Rečkusa kļūdām šajās lietās.

3. Patvaļīga aiziešana no darba

Pēc dzelzceļa pārvaldes kadru daļas ziņām, atskaites ceturksnī bija 145 patvaļīgas aiziešanas gadījumi no darba, bet 2. ceturksnī — 130.

Jūlijs Augusts Septembris

50 47 48

Tajā pašā laikā atskaites ceturksnī kara tribunāls saņēma un izskatīja 7 lietas par 7 cilvēkiem jeb 5% no kopējā skaita, kuri bija pieļāvuši patvaļīgu darba atstāšanu. Tas ir izskaidrojams ar to, ka saimniecisko vienību vadītāji šīs lietas nelikumīgi izskata disciplinārā kārtā, bet ceļa kara prokuratūra nepietiekami nodrošina šo lietu uzraudzību.

Notiesātajiem tika piemēroti šādi soda mēri:

brīvības atņemšana nosacīti — 3 cilvēki,

labošanas darbi — 4 cilvēki.

Izskatot šās lietas, ir pieļauta Stravinska nepamatota notiesāšana.

1928. gadā dzimušais Stravinskis strādā par 8. distances ceļa strādnieku. Šā gada 9. jūlijā ar ceļa brigadiera atļauju viņš aizgāja uz pagasta izpildu komiteju pēc izziņas par piedalīšanos jauniesaucamo sagatavošanā. Kara tribunāls (priekšsēdētājs Anošins) viņu par vainīgu atzina tādēl, ka brigadierim bez ceļa meistara atļaujas nebija tiesības atļaut neierašanos darbā. Pēc Kriminālkodeksa 193.-7. panta 17. augustā Stravinskis notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 3 gadiem nosacīti. Es iesniedzu priekšlikumu (..), lai šo lietu nozieguma sastāva trūkuma dēļ pārtrauktu.

Darba disciplīnas stāvoklis uz dzelzceļa mums, tribunāla darbiniekiem, rada pamatotu satraukumu, jo pieaug dezertēšanas un darba patvaļīgas atstāšanas gadījumu skaits, bet pie tiesas atbildības tiek saukts neliels darba disciplīnas pārkāpēju skaits. Kara tribunāls ir veicis šādus pasākumus:

1) 2. ceturksnī tiesu prakse parādīja, ka galvenais tik krasas darba disciplīnas pārkāpumu palielināšanās iemesls ir to personu patvaļīga aiziešana no darba uz lauku darbiem, kurām pieder zemes gabali. Ņemot vērā ražas novākšanas kampaņas tuvošanos un nepieciešamību tiem transporta darbiniekiem, kuriem ir zeme, palīdzēt ražas novākšanas darbos, mēs dzelzceļa priekšniekam un Latvijas K(b)P Centrālajai Komitejai iesniedzam priekšlikumu, atļaut piešķirt viņiem atvaļinājumu ražas novākšanas kampaņas laikā. Pie tam ceļa priekšniekam mēs ieteicām paziņot par to ieinteresētajiem strādniekiem un organizēti sadalīt atvaļinājuma laiku, nosakot atvaļinājumu termiņus.

Ceļa priekšnieks deva rīkojumu saimniecisko vienību vadītājiem, lai viņi dotu atļauju atvaļinājumiem ražas novākšanas laikā, taču tikai tiem, kuri to lūgs. Tāds pasākums nevarēja pilnīgi atrisināt šo jautājumu ceļa un strādnieku interesēs. Daudzi nezināja, ka administrācija atvaļinājumus var atļaut, tādēļ negriezās pie tās, lai tos saņemtu, bet aizgāja no darba patvaļīgi. Atsevišķos gadījumos administrācija atļaujas atvaļinājumiem nedeva vispār.

Piemēram:

a) ceļa 44. iecirkņa (priekšnieks Mironovs) 5. distances remontstrādnieks Semjons Kudrjavcevs š.g. 27. septembrī tiesā stāstīja:

"Vairākas reizes es meistaram lūdzu dot man atvaļinājumu. Meistars atvaļinājumu solīja, taču to nepiešķīra. Rudzi man jau sāka birt, tādēļ es no pagasta saņēmu brīdinājumu — ja es pilnā apmērā neizpildīšot labības piegādi, tad mani saukšot pie atbildības. 14. augustā es pametu darbu un aizgāju strādāt savā saimniecībā, jo manā saimniecībā nav nevienam citam kam strādāt, jo zemes platība ir 12,5 hektāri. Man ir 8 bērni un sieva tikko kā dzemdēja. Es domāju novākt ražu, nodot labību, bet pēc tam atgriezties darbā (2. septembrī notiesāts uz 1 gadu labošanas darbos).

b) Ceļa distances strādnieks Jānis Karpovs par patvaļīgu aiziešanu no darba, tiesai nodots, liecināja: "Es vairākkārt lūdzu ceļa brigadierim un meistaram piešķirt man atvaļinājumu ražas novākšanas laikā, taču man neatbildēja. No ceļa distances nekāds norādījums vēl nebija saņemts. Tad es uzrakstīju iesniegumu. Taču arī no distances atbildi nesaņēmu. Ņemot vērā, ka rudzi sāka jau birt un nepieciešamību nokārtot piegādes, es, nesaņēmis atvaļinājumu, 6. augustā no darba aizgāju un sāku strādāt ražas novākšanas darbos savā saimniecībā (viņš notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 5 gadiem nosacīti) (..).

Ņemot vērā Latvijas dzelzceļa darba apstākļus, ir jāuzskata par nepieciešamu uz ceļa pagarināt kara stāvokli. Reizē ar to būtu nepieciešams izvirzīt valdībai jautājumu par to, lai tās personas, kuras vietējās varas iestādes mobilizēja darbam transportā, nosūtītu uz viņu agrākajām darba vietām. Attiecībā uz soda mēriem par patvaļīgu aiziešanu no darba un par patvaļīgu darba atstāšanu arī būtu nepieciešams izdarīt izmaiņas, jo dezertēšanai no transporta ir cits raksturs nekā no armijas, kas dotu iespēju nepielietot tik bieži 51. pantu, nosacītu soda mēru gadījumā. Būtu daudz pareizāk, ja par patvaļīgu darba atstāšanu piemērotu soda mēru labošanas darbu veidā. Bet par patvaļīgu aiziešanu no darba piemērotu brīvības atņemšanu, piemēram, līdz 5 gadiem (..).

Kara tribunāla priekšsēdētāja vietas izpildītājs

Nr.086. justīcijas majors Semerikovs

1945. gada 20. oktobrī

 

LVA, PA, 101.f., 8. apr. 21.l. 46., 53., 54., 55., 56., 57., 58., 59., 60., 61., 62.lp. oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

Tomēr arī turpmāk stāvoklis uz labo pusi daudz ko neizmainījās. Tā, piemēram, 1946. gada pirmajos sešos mēnešos Latvijas dzelzceļa kara tribunālā izskatīja 257 "dezertieru" lietas. Galvenais "dezertēšanas" iemesls palika tas pats — nespēja savienot darbu dzelzceļa sistēmā ar darbu savā lauku saimniecībā.

Nedaudz liberālāk šajā laikā rīkojās Latvijas baseina kara prokuratūra

Latvijas baseina kara prokurora justīcijas apakšpulkveža Maksimenko

ziņojums LK(b)P CK sekretāram J.Kalnbērziņam

Latvijas baseina kara prokurors

Slepeni

Nr.639-s

Latvijas K(b)P CK sekretāram

b. Kalnbērziņam 1946. gada 26. jūlijā

Papildinot mūsu 1946. gada 25. jūlija ziņojumu Nr.624-s, paziņojam:

1. 1945.–1946. gadā Jūras flotes uzņēmumos un iestādēs strādāja vairāk nekā 500 strādnieki, kuriem pieder zemes gabali.

2. Patlaban Jūras un Upju flotes uzņēmumos un iestādēs (galvenokārt upju flotē) strādā vairāk nekā 250 cilvēki, kuriem pieder zemes gabali.

3. 1945.–1946. gadā Latvijas baseina kara prokuratūra no tiem strādniekiem, kuriem pieder zemes gabali, saņēma 127 sūdzības un lūgumus par viņu atbrīvošanu no darba.

4. 1945.–1946. gadā Jūras flotes ministrijas un Upju flotes ministrijas uzņēmumos un iestādēs administrācija (Upju flotes ministrijas kuģu būves rūpnīca, Jūras flotes ministrijas kuģu remontrūpnīca, Daugavas upju kuģniecība, upju osta, Daugavas piestātne, Jūras osta, kuģu būvētava Nr.1) Latvijas baseina kara prokuratūrai nodeva vairāk nekā 90 materiālus par tiem strādniekiem, kuri atstājuši darbu sakarā ar atgriešanos darbā lauksaimniecībā. Pēc visiem šiem materiāliem kriminālās vajāšanas ierosināšana tika atteikta.

To strādnieku skaits, kuriem pieder zemes gabali un kuri strādā dzelzceļa transportā, ir vairākas reizes lielāks nekā to, kas strādā ūdens transportā.

Latvijas baseina kara prokurors justīcijas apakšpulkvedis

Maksimenko

 

LVA, PA — 101.f., 9. apr., 73.l. 35.lp. Tulkojums.

 

Tomēr arī turpmākajos gados sodu politika pret t.s. dezertieriem liberālāka nekļuva. Tā, piemēram, 1948. gada 18. jūnijā PSRS Ministru Padome noteica, ka saskaņā ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1948. gada 2. maija dekrēta 2. pantu Latvijas teritorijā esošo dzelzceļa transporta uzņēmumu, iestāžu un organizāciju strādnieki par patvaļīgu aiziešanu no darba tiek saukti pie kriminālatbildības sakarā ar PSRS Ausgtākās Padomes Prezidija 1940. gada 26. jūnija dekrētu. Šis dokuments darba kavētājiem noteica ļoti bargus soda mērus.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!