Frakciju viedokļi

Pēc 1998. gada 23. aprīļa sēdes

Valsts radio tiešajā raidījumā

A.Kiršteins

(Latvijas Nacionālās reformu partijas un Latvijas Zaļās partijas frakcija): Šis laiks un arī šī nedēļa pagāja tādā kā Krievijas uzbrukumu manierē. Gribētu vispirms pateikt, ka te ļoti labi varēja redzēt, kurš ir kurš un kas ir kas šajā brīdī. Visi šie teatrālie sprādzieni, domāju — katram bija skaidrs, ka tie ir speciāli sarīkoti, lai taisītu troksni. Visprecīzāk, manuprāt, noreaģēja mūsu draugi Rietumos, tajā skaitā amerikāņi. Man patīk tas, kas bija rakstīts "Washington Post", ka visai šai kņadai ir divi iemesli — Krievijas nepieciešamība dabūt S.Kirijenko kandidatūras atbalstu no Krievijas Domes komunistu un nacionālistu puses, kuriem noteikti vajag kaut kādu peramo zēnu, kas varētu būt Latvija. Bet tālais mērķis ir daudz nopietnāks — Krievijas ģeopolitiskās intereses likt Rietumiem manīt, kurš ir saimnieks pār Krievijai apkārtējām kaimiņtautām, un pavērot Krievijai šo reakciju. Tādas mazās valstis kā Ziemeļvalstis, kas izteica atbalstu Latvijai, vai arī tādas kā Amerikas Savienotās Valstis, uzreiz liek nojaust, ka acīmredzot laiki ir mainījušies. Līdz ar to gribētu teikt, ka Latvijā nav nekāda pamata tam, lai mēs kaut ko būtisku te mainītu. Mums mierīgi jāstrādā tālāk, jāgarantē vairākums valdībai un jāturpina pieņemt tos likumus, kurus mēs arī pieņemam.

Ļoti zīmīgi, ka pašreiz — tieši Endzelīna jubilejas gadā — mēs faktiski esam pie sasistas siles attiecībā uz latviešu valodas likumu. 1989.gadā tika pieņemts LPSR Valodu likums, pēc tam 1992. un 1993.gadā tas tika pielabots, un tagad, pēc astoņiem gadiem, mēs vēl diskutējam par to, vai vispār drīkstam skolās pārāk stingri prasīt latviešu valodu, un ko par to teiks dažādi novērotāji un tā tālāk. Līdz šim brīdim mēs neesam spējuši ieviest vienotu izglītības sistēmu, kur visi mācās valsts valodā, bet minoritāšu skolās ir attiecīgas tiesības katram, protams, mācīties savu mātes valodu. Un, tā kā šīs mātes valodas var būt no kādām 140 līdz 400, tad viens var mācīties čigānu valodu, otrs — franču, trešais — ukraiņu, ceturtais — ebreju, bet pamatā visur jābūt latviešu valodai un vienotai izglītības sistēmai. Tad, kad mēs to sapratīsim, vairs nebūs situācijas, ka, neskatoties uz to, ka mēs esam neatkarīga valsts, Latvijā tomēr dominē citi, un latvieši jūtas nedroši un pēc pirmā aizrādījuma momentāni pāriet no latviešu valodas uz krievu valodu. Viņi baidās šo valodu lietot, jo apkārtējā vide, ieskaitot televīziju, faktiski ir krieviska.

Un vislabāk to var redzēt, skatoties, piemēram, LNT, kur nepārtraukti, neskatoties uz to, ka valodas likums un televīzijas likums arī tagad aizliedz dublēt filmas citās valodās kā vien latviešu valodā, joprojām rāda filmas krievu valodā, kas ir kliedzošs esošās likumdošanas pārkāpums, bet no Nacionālās radio un televīzijas padomes puses nav pilnīgi nekādas reakcijas. Tātad visu laiku mēs dzīvojam krieviskā vidē, kas katru dienu tiek pārņemta, un tiem cilvēkiem, kas ir iebraukuši un varbūt gribētu apgūt latviešu valodu, pēc tās nav nekādas vajadzības, jo viņi to vienkārši nedzird.

Bet es esmu optimists un domāju, ka attīstība turpināsies. Latvijas neatkarību neviens neapdraud, un es ceru, ka Saeima pieņems pietiekami normālu Valsts valodas likumu, kas garantēs daudz lielākas tiesības un veicinās daudz lielākas iespējas arī nelatviešiem apgūt mūsu valodu.

K.J.Druva

(LZS un KDS frakcija): A.Kiršteins tikko minēja, ka ir interesanti redzēt notikumus, kas noris ne tikai Latvijā, bet arī ap to. Interesanti bija arī vakardienas plenārsēdē klausīties Ministru prezidenta uzrunu par ekonomisko stabilizāciju Latvijā. Būtu bijis teicami saņemt šo runu vismaz izdrukātu, lai mēs varētu rūpīgi sekot līdzi un izvērtēt piedāvāto variantu. Lielā mērā jāsaka, ka vakar bija vienkārši tukša runāšana un laika nosišana un, to beidzot, neviens neko neieguva — ne Saeima, ne mēs paši, ne mūsu sabiedrība un labklājība. Lielā mērā, kā jau es teicu, tā bija tukša runāšana.

Redzēsim, kas notiks nākamnedēļ, jo jau ir izvirzīta prasība par uzticības balsojumu šai valdībai. Tad mēs arī redzēsim, vai šī valdība varēs turpināt strādāt, vai nevarēs.

Kas notika šodien? Atkal bija interesantas debates, un šeit jau tika minēts par to, ka liela vērība tika pievērsta latviešu valodas likumam, kas reglamentēs, kā, kur un cik lielā apmērā mēs mācīsim latviešu valodu latviešu skolās. Ja mēs patiešām runājam par integrētu sabiedrību, es neredzu citu iespēju, kā tikai visās publiskajās skolās, tātad tajās, ko apmaksā valsts, sākt mācīt tikai un vienīgi latviešu valodā. Manuprāt, vissvarīgākais, lai tas tiktu darīts pakāpeniski — tā, lai neviens netiek apgrūtināts, sākot ar pirmo klasīti, jo maziem bērniem to iemācīties ir visvieglāk. Un tad divpadsmit gadu laikā mēs mācīsim latviešu valodā visus priekšmetus visā Latvijas teritorijā.

Tajā pašā laikā nepieciešams, lai arī minoritātes varētu mācīties savu mātes valodu tajās skolās, kur šodien māca gan poļu, gan krievu, gan ukraiņu valodās, lai tās varētu turpināt mācīt šajās valodās tikai pašu valodu.

Es šo jautājumu apspriedu ar M. van der Stūla kungu, kurš pirms divām nedēļām bija Latvijā, kā arī ar O.Espersena kungu, un viņi principā šādam piegājienam piekrīt. Manuprāt, viņi būtu pat gatavi piedāvāt papildu līdzekļus, lai varētu šādas mācības sākt un vairāk mācīt latviešu valodas skolotājus. Domāju, ka tas būtu pirmais un vissvarīgākais solis integrētas sabiedrības virzienā.

Vēl jāpiemin, ka šodien Saeima nobalsoja pieprasījumu zemkopības ministram, un man šķiet, ka pieprasījums, kādā veidā tas tika formulēts, šodien nebija vietā, jo mana saprašana ir, ka Zemkopības ministrija darīs daudz, lai šobrīd uzlabotu stāvokli laukos. Tas nenozīmē, ka visi mūsu lauki un lauku prasības ir sakārtotas, bet katrā gadījumā šis jautājums atkal tiks izvirzīts pēc nedēļas, un mēs turpināsim diskutēt, kā uzlabot lauku cilvēku stāvokli.

K.Lībane

(frakcija "Latvijas ceļš"): Gribētu šovakar pateikt, pirmkārt to, ka man prieks, ka šajā situācijā, ko tik daudzi politiķi raksturo kā tuvu krīzei — vismaz iekšpolitiskajai, ja ne ārpolitiskajai —, parlaments nav zaudējis likumdošanas tempu. Mēs visu dienu samērā produktīvi nostrādājām pie likumprojektiem, diezgan daudz bija iesniegti jauni likumprojekti, kas visi tika nodoti komisijām. Tātad darbs turpināsies.

Lielāko dienas daļu mēs veltījām valodas likumam un šeit "Latvijas ceļa" attieksme ir saprātīgi centriska. Mēs bijām pret to, lai šis likums tiktu kaut kādā veidā atlikts vai nobāzts pagaldē vai kādā atvilktnē. Pie likuma ir jāstrādā, jāņem vērā visi ierosinājumi un jāatrod saprātīgs kompromiss. Mēs esam par to, lai latviešu valoda būtu valsts valoda un vienīgā dominējošā valoda valsts, sabiedriskajā un, protams, izglītības sfērā. Bet mēs nevaram piespiest krievu, poļu un ebreju cilvēkus runāt latviešu valodā viņu ģimenēs, virtuvēs un guļamistabās, un es baidos, ka mēs nevaram piespiest viņus runāt ne–dzimtajā valodā savos individuālajos ģimenes uzņēmumos tad, kad viņi rīko ražošanas apspriedes savās darba telpās. Līdz ko viņi iziet ārā — vai nu tas ir viņu veikals pie letes un apkalpo pircējus, vai tas ir kāds pakalpojumus sniedzošs uzņēmums un viņi kontaktējas ar sabiedrību — tajā brīdī viņiem jāsāk runāt latviski. Tāda pati ir mūsu attieksme arī pret jebkuru dokumentu, kas nāk no šī uzņēmuma, arī tiem jābūt latviešu valodā.

Nākamais — par valdību. "Latvijas ceļš" ar gandarījumu novērtējis Ministru prezidenta ieklausīšanos mūsu un mūsu tuvāko partneru — Zemnieku savienības — lūgumā un aicinājumā formulēt uzticības balsojumu šai valdībai un izbeigt reizi par visām reizēm spekulācijas par to, kāds tad īsti ir šo valdību atbalstošo deputātu skaits, un vai tā ir mazākuma vai vairākuma valdība, vai tā ir vecā valdība, vai jaunā valdība un tā tālāk. Jārod skaidra un gaiša atbilde un deputātu balsojuma izdruku tam, ka šim Ministru prezidentam ir mandāts turpināt darbu. Domāju, ka tas nāks par labu visai valstij un ļaus Ministru prezidentam, kā saka, droši doties uz priekšu savās politiskajās gaitās.

Visbeidzot pēdējā lieta, ko gribētu pieminēt, ir tāda specifiska "Latvijas ceļa" lieta. Man ar nožēlu jāsaka, ka partijas deputāti Jānis Lagzdiņš un Dzintars Ābiķis šodien atstājuši "Latvijas ceļu" un tā frakciju. Mēs šķīrāmies savstarpējā cieņā, un es pat teiktu — draudzībā. Mums bija dažas iekšpolitiska rakstura domstarpības, jo "Latvijas ceļa" spožums un posts ir tas, ka esam centriska partija. Bieži vien mēs esam tie, no kuriem valsts un sabiedrība gaida, lai meklējam kompromisu un stabilizējam situāciju valstī. Šiem abiem kungiem, kas ir spoži un ļoti augsta ranga politiķi, ne vienmēr bijis pieņemams šis izteikti centriskais politiskais skatījums, tāpēc viņi pieņēma šo ilgi briedušo lēmumu. Bet mūsu darbībā nekas nemainīsies — mēs kļūsim saliedētāki, centriskāki un liberālāki.

J.Dobelis

(apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcija): Par vakardienu jāsaka, ka, paldies Dievam, beidzot paspīdēja pietiekoši spožs stariņš ceļā uz lielāku noteiktību valdībā. Nav runa par to, ka premjers būtu piekritis priekšlikumiem, pret kuriem viņš bijis agrāk. Nē! Runa bija par to, ka skaidri un gaiši jāredz, kas ir ar mieru strādāt valdībā un kādās vietās vislabāk sevi parādīt. Tāpēc vakar no rīta Sadarbības padomē tikās triju frakciju pārstāvji — "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK, "Latvijas ceļš" un Zemnieku savienība un Kristīgo demokrātu savienība un vienojās par posmiem, kādus jāiziet līdz nākamajai ceturtdienai, kā arī par to, ka jābūt pilnīgai skaidrībai, vai būs šis balsojošais vairākums, vai ne. Katrai frakcijai jānodrošina savu deputātu piedalīšanās un balsošana, tāpēc patlaban notiek šie sagatavošanas darbi un ir šie priekšlikumi, kurus jāiesniedz līdz piektdienai gan par dokumentiem, kādi nepieciešami valdībai, darbojoties tālāk, gan arī par kandidātiem uz vakantajām ministru vietām. Tālāk to visu kopā vērtēsim.

Vakara pusē premjers sniedza pārskatu par to, kādai jābūt tuvākā laika saimnieciskajai attīstībai mūsu valstī. Skaidrs ir viens — Krievija ir mūsu kaimiņš. Ar to jārēķinās, taču tā ir riska zona visiem mūsu uzņēmējiem un vispār jebkuram Latvijas Republikas pilsonim, kas vēlas sadarboties ar Krieviju. Diemžēl pagaidām Krievija ir ne sevišķi prognozējama valsts ar ne sevišķi prognozējamu sabiedrību. Līdz ar to jāprot savlaicīgi pārorientēties uz citām debess pusēm. Un šķiet, ka šī pēdējo nedēļu Krievijas attieksme būs papildu stimuls šādai pārorientācijai.

Protams, no mums pašiem, latviešiem, ir atkarīgs, kādā valstī mēs dzīvosim tuvākajā un tālākajā nākotnē. Tāpēc, protams, darbs pie valsts valodas likuma ir ārkārtīgi svarīgs. Taču šeit vajadzētu saprast vienu — no pirmajām dienām valstī jāveido noteikta sistēma, jābūt skaidrai valodai ar jebkuru Latvijas iedzīvotāju. Šeit ir Latvijas valsts, šeit saimnieks Latvijas valstī ir viens — latviešu tauta. Pārējo tautību pārstāvji, kas šeit atrodas, var būt sabiedrotie, bet nekādā gadījumā ne viņu valoda, ne viņu kultūra nedrīkst spēlēt noteicošu lomu mūsu valsts dzīvē. Smieklīgi šeit ironizēt, ka valsts valodas likums kādam liekas tāds, kas regulētu jebkura iedzīvotāja sadzīvi. Nē, par to nav runa. Runa ir par valsts iestādēm, par sistēmu valstī un par to, ja ir doma par veselīgu integrāciju, tad tai jāsākas nopietni radītā sistēmā, nevis kaut kādā mākslīgi sakabinātā pantu kolekcijā, kur visa atbildība tiks uzvelta attiecīgajiem ierēdņiem, no kuriem daudzi ir ar desmitiem gadu ilgu stāžu. Protams, viņi nebūs spējīgi radoši īstenot šo pamatdomu, tāpēc mūsu apvienība ir par skaidri un stingri izstrādātu sistēmu, kurā varam paredzēt posmus, kādos pakāpeniski iekļaujas šajā sistēmā tie Latvijas iedzīvotāji, kas vēlas integrēties.

V.Boka

(Demokrātiskās partijas "Saimnieks" frakcija): Arī es gribētu izteikt prieku par to, ka šodien radusies pārliecība, ka Latvijas parlaments ir spējīgs strādāt un pieņemt lēmumus, neraugoties uz augstu mūsu valsts amatpersonu izteikumiem, kas apšauba parlamenta spējas.

Vispirms gribētu dažus vārdus teikt par ekonomiku. Protams, arī vakardienas ārkārtas sēdē galvenā uzmanība Ministru prezidenta referātā bija, vismaz mēs gaidījām ļoti konstruktīvus priekšlikumus, ko tad īsti darīt šodienas situācijā ar Latvijas valsts ekonomiku, kā stabilizēt, ņemot vērā gan iekšējos gan ārējos faktorus, kas varētu apdraudēt šīs ekonomikas virzību. Par to runāšu mazliet vēlāk.

Šodien man ir prieks, ka parlaments atbalstīja pieprasījumu zemkopības ministram Rāviņam, kurā bija runa par to, ka nepieciešams sakārtot labības tirgu, lai neatkārtotos tie notikumi, kuri zemniekiem ir spilgtā atmiņā no pagājušā gada, kad garu garās rindās ar labību stāvēja cilvēki un nezināja, ko darīt. Šogad ir klāt sējas laiks, un zemniekiem skaidri jāzina — sēt vai nesēt, kāds to labību pirks vai nepirks, vai atkal būs kāda nodevīga valsts politika, kas iepirks graudus par dārgāku cenu ārpusē, bet zemnieki atkal paliks bešā. Tātad šis pieprasījums tika izteikts. Es saprotu, ka ne jau zemkopības ministrs Rāviņš vienpersoniski to ir spējīgs izdarīt, bet ir jautājums, uz kuru jāatbild arī valdībai kopumā — arī Ministru prezidentam un finansu ministram, jo labības iekšējo tirgu varētu sakārtot, ja no budžeta pārpalikuma tiktu iedoti vismaz 7 miljoni latu, kas zemniekiem radītu stabilitāti. Tā vai citādi šis jautājums ir jārisina, un es domāju, ka Saeima ir īstā vieta un šīs pavasara dienas ir pēdējais laiks to darīt, lai zemniekiem būtu skaidrs, kā šogad rīkoties.

Turpinot tēmu par pārtikas rūpniecību Latvijā un par politiku Rietumu—Austrumu virzienā, gribu teikt, ka šodien joprojām 60% no pārtikas eksporta vērsti Krievijas virzienā. Mēs, protams, varam teikt, ka globuss ir pārzāģēts un Austrumu puslodes tur vairs nav, un, grozot šo globusu mājās, mēs atradīsism, ka viena puse ir pilna un otra tukša. Diemžēl tās ir tikai ilūzijas. Krievija atrodas tepat, un, lai kā mēs gribētu grozīt šo pasaules ģeogrāfiju, tas laikam neizdosies. Krievija ir lielākais partneris lauksaimniekiem, un es domāju, ka no tā mums nav jākautrējas. Pietiekami skaidri ir zināmi Eiropas Savienības noteikumi, un arī zemnieki ļoti labi zina, ka tuvākajā laika periodā iekļūt Eiropas Savienības pārtikas tirgū būs ļoti grūti. Pat Eiropas Komisijas lektori un kompetentas personas atzīst, ka vienīgā valsts, kam tuvākajā nākotnē uz to ir cerības, ir Ungārija. Domāju, ka laika posmā, kad situācija sociālajos un komunālajos jautājumos Latvijā ir pietiekami saspringta, runāt par to, ka mēs ļoti ātri pārorientēsiemies uz Rietumiem, ir ilūzija.

Kas attiecas uz valdību — jā, valdība šodien strādā, neraugoties uz to, ka principā vērojami nepārtraukti mēģinājumi kaut kā uzlikt ielāpus uz tām vietām, kuras plīst. Cik ilgi mūsu valdība staigās salāpītās biksēs, to rādīs tuvākā nākotne. Es tomēr domāju, ka mūsu parlaments ir pietiekami spējīgs, lai izveidotu jaunu, kvalitatīvu uzvalku valdībai, un no tā nevajadzētu kautrēties. Pēdējā laikā bijušas runas par gļēvulību, par dezertēšanu un tā tālāk. Gribu teikt, ka gļēvulība ir bailes atzīt kļūdas, kas pieļautas līdzšinējā politikā, gļēvulība ir bailes mēģināt piecelties ar pašapziņu jaunam darba cēlienam tad, kad ir vispiemērotākais brīdis. Domāju, ka Demokrātiskā partija "Saimnieks" to pietiekami labi apzinās, un es ceru, ka šajā brīdī mums ir arī pietiekami daudz domubiedru.

Un visbeidzot par valodu. Jā, bez šaubām, valodas likums ir noteicošais integrētas sabiedrības veidošanā Latvijā. Bet gribētu pateikt arī to, ka sabiedrības integrācija, mehāniska sabiedrības locekļu saskaitīšana nav tikai pliks socioloģisks pētījums ar skaitļiem, kas runā tādā vai citādā valodā. Integrētas sabiedrības veidošana ir abpusējs process. Un šī integrācija nekādā gadījumā nedrīkst notikt ar spēku, nekādā gadījumā nedrīkst izsaukt cilvēku pulcēšanos barjeras divās pusēs. Domāju, ka pēdējo septiņu gadu pieredze rāda, ka šis process tomēr, lai arī lēni, bet arī valodu jautājumā virzās uz priekšu. Ceru, ka mums pietiks veselā saprāta šo procesu neapturēt ar pārsteidzīgiem un spēka politikas diktētiem lēmumiem. Aicinu sabiedrību vienoties un nesajaukt jēdzienu "klanīšanās" ar diplomātiju. Politikā jābūt sarunām starp valstīm un starp sabiedrības locekļiem, un tādā gadījumā nekāda runa par klanīšanos Rietumiem vai Austrumiem nedrīkstētu būt. Cerēsim uz to labāko!

K.Čerāns

(frakcija "Latvijai"): Runājot par šodienas sēdi, gribu atzīmēt grozījumu likumā par valsts sociālo apdrošināšanu, kas tieši skar zemniekus un kurā šodien otrajā lasījumā pieņēmām normu, lai zemnieki varētu nemaksāt sociālo nodokli kā darba ņēmēji, bet maksāt kā pašnodarbinātas personas. Šī problēma skar ļoti daudzas zemnieku saimniecības, un arī tagad, braucot vairākas dienas darba vizītē Preiļu rajonā un arī pirms tam citās darba vizītēs, mums nākas konstatēt, ka problēma ar sociālo nodokli, kas zemniekam tagad uzlikts, izsaukusi masveida procesu, ka zemnieki atstāj un cenšas pārtraukt savas zemnieku saimniecības kā reģistrētus uzņēmumus un tās likvidēt, pārejot uz piemājas saimniecībām. Šodien Saeima spēra nelielu soli pretī tam, lai šo jautājumu nedaudz labotu. Ceru, ka trešajā lasījumā izdosies pieņemt tādas normas, ka zemnieku saimniecības varēs šo sociālo nodokli maksāt brīvprātīgi. Tātad, ja nevēlēsies, tad varēs nemaksāt. Diemžēl reāli šā likuma grozījumi un šī norma nevarēs sākt darboties ātrāk kā jūnija mēneša pirmajā pusē. To nosaka Saeimas darba grafiks.

Šodien Saeima ar vienas balss pārsvaru pieņēma frakcijas "Latvija" izvirzīto deputātu pieprasījumu Zemkopības ministrijai noteikt zemnieku interesēm atbilstošus graudu iepirkšanas nosacījumus pārtikas pārstrādes uzņēmumos. Mēs saprotam, ka šie uzņēmumi ir privātas personas, bet mēs nevaram ļaut šīm privātajām personām un uzņēmējsabiedrībām diktēt noteikumus Latvijas labības tirgū. Ja šīm privātajām personām ir intereses, kas nav lojālas Latvijas lauku pastāvēšanai, tad iznāk, ka, lūk, šī viena uzņēmuma grupa, nosakot zemniekiem nepieņemamus graudu iepirkšanas nosacījumus, faktiski sagrauj visu Latvijas lauku attīstību. Tāpēc mūsu ierosinājums ir tāds, ka Zemkopības ministrijai jāizstrādā valdības noteikumu projekts un valdībai jāapstiprina noteikumi, kādā kārtībā būtu slēdzami līgumi starp zemniekiem un pārtikas pārstrādes uzņēmumiem. Zemniekiem jābūt skaidrībai, ar kādiem nosacījumiem viņi rudenī varēs nodot savus graudus. Līdzīga problēma pastāv arī cukurbiešu jomā.

Vēl attiecībā uz šodienas sēdi ļoti būtisku tās daļu aizņēma valsts valodas likums, kurš tā arī netika pabeigts. Secinājums ir viens — vēl jāveic daudz pragmatiska darba, bez pārliecīgas ideoloģizācijas. Pirmkārt, lai nodrošinātu latviešu valodas pozīciju aizstāvību un nepieļautu starpnacionālās krīzes sasināšanos Latvijā. Jo mēs redzam, ka Latvijā nav tautību naidu, bet noteikumi mūsu pastāvēšanai šajā brīdī ir tādi, ka mēs nedrīkstam dot ne mazāko ieganstu provokācijām, kas varētu tikt izmantotas pret mums. Šeit, atrodot pragmatisku risinājumu, to visu varam panākt, bet vēl vajadzīgs ļoti liels darbs.

Attiecībā uz politiskās varas krīzi mēs skaidri redzam, ka šī valdība tāpat kā iepriekšējās, nav parādījusi sevi no labās puses. Uzskatām, ka šajā brīdī optimālai krīzes novēršanai valdībā nepieciešams izveidot plašu koalīciju no visiem Saeimā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem, kas koncentrētos uz pašiem neatliekamākajiem uzdevumiem gan ekonomiskās atveseļošanas, gan sociālajā, gan noziedzības novēršanas jomā.

Tomēr šajā situācijā, kad jūtams Krievijas spiediens uz Latviju un lietotas provokatīvas metodes, mēs domājam, ka šis nav īstais brīdis demonstratīvi gāzt šo valdību. Jautājums ir par to, ko reāli izdosies panākt un kādu valdību izdosies izveidot. Šobrīd mēs redzam, ka valstī pastāvošie ekonomiskie grupējumi savā starpā ir konfliktā, bet, ja šī valdība tiktu gāzta, viņi atkal meklētu iespējas vienoties. Mums tomēr jāļauj ekonomiskajiem grupējumiem konfliktēt un parādīt vienam otra vājās vietas, lai šo grupējumu cīņas rezultātā mēs varētu izkristalizēt tautvaldības atbalstošu viedokli.

Ļoti īsi varu informēt arī par vienu patīkamu notikumu — Saeimas sēžu Lieldienu starplaikā Odisejs Kostanda un Joahims Zīgerists bija Turkmenistānā, Turkmenbašī Krasnovodskas pilsētā, kur apcietinājumā gājis bojā bijušais Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Tur kapsētā viņa piemiņai tagad uzstādīts koka krusts, kā arī piemiņas plāksne pilsētas centrā — vietā, kur atradās cietuma ēka. Uzskatu, ka tas tiešām ir valstiski svarīgs darbs, godinot bijušā lielā prezidenta piemiņu.

Saeimas preses dienests