Komentāri

Verot durvis uz Dienvidaustrumiem

Zemkopības ministrs Andris Rāviņš pēc Ukrainas vizītes — par Latvijas un Ukrainas tirdzniecības attiecību perspektīvām

Pagājušajā piektdienā, 28. februārī, pēc atgriešanās no Ukrainas zemkopības ministrs Andris Rāviņš īsumā informēja žurnālistus par lauksaimniecības ražošanas rādītājiem Ukrainā. Labības kopievākums 1996. gadā Ukrainā bija 23,5 miljoni tonnu, gaļas (kautsvarā) saražots 2,04 milj. tonnu, novākts 26 milj. tonnu cukurbiešu un saražots 15,93 milj. tonnu piena. Tajā pašā laikā Latvijā 1996. gadā ievāca 0,97 milj. tonnu labības, saražoja 0,07 milj. tonnu gaļas (kautsvarā), novāca 0,26 milj. tonnu cukurbiešu un saražoja 0,92 milj. tonnu piena. Ja ņem dažu gadu griezumā, tad Ukrainā ir tendence lauksaimnieciskajai ražošanai samazināties.

Kopīgajā Latvijas eksporta ainā pārtikas rūpniecības produkti veido 32,2 procentus jeb 10 miljonus latu pagājušā gada 9 mēnešos, un tas ir vislielākais skaitlis mūsu eksporta struktūrā, teica Andris Rāviņš. Un līgums par brīvo tirdzniecību ar Ukrainu tieši šo rādītāju — pārtikas preču ražošanu — ietekmē visbūtiskāk.

— Jutīgās lietas, slēdzot līgumu, bija — cukurbietes, labība un zivis, — teica Andris Rāviņš. — Ar cukurbietēm īpašu problēmu nebija — to tirdzniecības nosacījumus izrunājām ātri. Ukrainas puse labprāt pazemināja svaigu zivju ievedmuitas tarifu līdz 0 līmenim, jo šobrīd viņu zivju pārstrādes jaudas ir noslogotas tikai par 20 procentiem. Taču, ņemot vērā to, ka lielākie pārstrādāto zivju krājumi Ukrainā ienāk tieši no Baltijas jūras piekrastes zonas, viņi stingri aizstāvēja savas pozīcijas attiecībā uz pārstrādātu zivju produkciju no Latvijas. Pagājušajā gadā Latvijas zivju produkcija Ukrainā bija 8,8 procenti, un tas ir mazāk nekā iepriekš par tieši tikpat lielu daudzumu, jo Ukrainā pieaudzis pārstrādāto zivju imports no Igaunijas (Igaunijai šajā pozīcijā tirdzniecībā ar Ukrainu ir 0 tarifs). Savukārt Ukrainas pusei bija vēlme panākt sev labvēlīgākus nosacījumus labības un tās pārstrādes produktu ievešanai Latvijā. Taču šāda spēle nebūtu vienlīdzīga — mēs nevaram noteikt Ukrainai 0 tarifus kaut vai tādēļ, ka mums ir līgumi ar ES, PTO un vēl daudzām valstīm. Tajos labībai nav noteikts 0 tarifs. Ja mēs piekāptos Ukrainai, līdz ar to mums būtu jāpiekāpjas arī citām valstīm. Turklāt Latvijas un Ukrainas labības ražošanas potenciāls ir stipri vien atšķirīgs.

Pie šī līguma ir strādāts divus gadus, un šajā laikā nekādi nevarēja vienoties par nosacījumiem, lai šo līgumu parakstītu. Notikusī vienošanās ir gara un grūta darba rezultāts. Taču parakstītais līgums vēl nav galējais tā variants, teica Andris Rāviņš, jo ir noslēgti vēl papildu sadarbības līgumi, kas paver iespējas starpvaldību darba grupām darbu pie līguma turpināt arī pēc to apstiprināšanas abu valstu parlamentos, jo abas puses palika neapmierinātas par dažiem tarifiem.

Vēl Andris Rāviņš pastāstīja, ka Ukrainā, līdzīgi kā pirms kāda laika arī Latvijā, funkcionē agrorūpnieciskais komplekss. Līdz ar to ir diezgan problemātiski atrast savstarpējas vienošanās kārtību. Sasaiste neveidojas arī tādēļ, ka Ukrainā privatizācija zivsaimniecībā ir veikta par 20 procentiem, bet pašā agrorūpnieciskajā kompleksā privatizācija ir iesākusies — ar sertifikātu izsniegšanu par zemi. Ukrainas stiprās tradīcijas liek saglabāties gan kolhoziem, gan pašreizējai darba sistēmai, gan arī centralizētajai apgādei ar degvielu utt. Tādēļ līgumā, kas tika parakstīts, viens no sadarbības punktiem ir arī Latvijas puses konsultācijas privatizācijas jautājumos gan lauksaimnieciskās ražošanas, gan pārstrādes uzņēmumiem, teica zemkopības ministrs. Ukrainas pusi interesējis arī Latvijas subsīdiju mehānisms.

Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Normunds Riekstiņš teica, ka zivsaimniekiem šis līgums nav ieguvums, jo 20 procentu tarifs pārstrādātām zivīm nav uzskatāms par īpaši labvēlīgu. Taču gandarī fakts, ka Latvijas puses runasvīri Ukrainā visiem spēkiem centušies panākt tarifu samazinājumu, un Latvijas delegācijas stingrā apņēmība panākt sev labvēlīgu risinājumu pat esot apmulsinājusi Ukrainas pusi. Tādēļ zivsaimnieku pārmetumi patiešām būtu nevietā. Normunds Riekstiņš vēl piebilda, ka sarunu gaitā bija jūtama lielāka vēlēšanās Latvijai tirgot savu preci Ukrainā nekā Ukrainai — Latvijā. Tādēļ daudzos jautājumos no Ukrainas puses nebija jūtama atsaucība, tajā skaitā arī par pārstrādātajām zivīm. Teorētiski abpusējais 0 tarifs svaigām un saldētām zivīm liecina par atvērtu tirgu, taču Latvija zivis no Ukrainas neiepērk. Taču noslēgtais līgums ir jāvērtē pozitīvi no politiskā viedokļa, jo Ukraina ir liela valsts, kaut arī pašlaik tur ļoti samazinājušies zivju nozvejas un pārstrādes rādītāji. Tādēļ arī viņi visiem spēkiem cenšas aizsargāt savas ražošanas attīstību pret jebkuru, kaut arī nelielu, iejaukšanos no ārpuses savā zivju tirgū, teica Normunds Riekstiņš.