Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Sperts pirmais solis stabilas pensiju sistēmas izveidē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.01.1998., Nr. 13/14 https://www.vestnesis.lv/ta/id/31241

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Sperts pirmais solis stabilas pensiju sistēmas izveidē

Vēl šajā numurā

20.01.1998., Nr. 13/14

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

problēmas

Sperts pirmais solis stabilas pensiju sistēmas izveidē

Vladimirs Makarovs, labklājības ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

Ja to visu summē, tad tas astoņu gadu periods, kas nu jau mums ir aiz muguras, sabiedrībai ir bijis īstas varonības laiks. Beidzot mēs esam savas sociālās drošības ēkai ielikuši stabilu pamatu un varam domāt par to, lai ēkas sienas un jumts izturētu ne vienu vien viesuļvētru.

— Kā jūs vērtējat pašu likumu?

— Sabiedrībai bija vajadzīgs laiks, lai saprastu, ka sociālās apdrošināšanas iemaksa nav adekvāta sociālā nodokļa jēdzienam un ka tā var būt diferencēta atkarībā no tā, kurā riska grupā šīs iemaksas maksātājs atrodas— vai viņš ir jauns, aktīvs darba ņēmējs, vai viņš jau ir sasniedzis pensijas gadus, vai viņš ir pašnodarbinātā persona, kuras ienākumi ir pilnībā atkarīgi no paša aktivitātes. Un beidzot arī mūsu deputāti un Saeimas juristi ir nonākuši līdz sapratnei, ka sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes un to sadalījums pa dažādiem apdrošināšanas veidiem tiek diferencēts un noteikts trīspusējā darba devēju, darba ņēmēju un valsts pārstāvja — Ministru kabineta — diskusijā.

Ar šī likuma pieņemšanu beidzas reformu periods pirmajā — valsts garantēto — pensiju līmenī. Jo mums jau ir stabils Pensiju likums — neraugoties uz biežajiem negatīvajiem grozījumiem Saeimā, un tagad — arī likums par “Par valsts sociālo apdrošināšanu”.

— Kādas ir jūtamākās izmaiņas, ko nosaka jaunais likums?

— Pirmkārt, ir noteiktas diferencētas sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes: 37,09 procenti — tām personām, kas pretendē uz visiem pieciem sociālās apdrošināšanas veidiem — valsts pensiju apdrošināšanu, sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumam, sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām, invaliditātes apdrošināšanu un maternitātes un slimības apdrošināšanu. Otrs tarifs ir 28,09 procenti — pirmās un otrās grupas invalīdiem un pensijas vecumu sasniegušiem strādājošiem, jo viņiem jau ir tiesības uz vienu sociālās apdrošināšanas veidu un par to iemaksas vairs nav jāveic. Trešais tarifs — 33,9 procenti no darba ienākumiem — ir jāmaksā pašnodarbinātām personām, jo tās netiek apdrošinātas pret bezdarbu un nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām.

Likums nosaka arī minimālo likmi, no kuras pašnodarbinātām personām ir jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas, — tie tātad ir 33,9 procenti no summas, ne mazākas par 1428 latiem gadā. Iepriekšējos divus gadus šis minimums netika noteikts, lai šajā brīvprātīgo maksātāju lokā iesaistītu iespējami lielāku pašnodarbināto skaitu — zemniekus, amatniekus, advokātus, prakses ārstus un citus, bet tagad šis minimums ir noteikts ar mērķi, lai šie maksātāji varētu pretendēt arī uz normāla apjoma sociālajām garantijām.

— Likums nosaka jaunu kārtību arī sociālās apdrošināšanas iemaksu administrēšanā.

— To patiešām var uzskatīt par revolucionāru soli Latvijā — sociālās apdrošināšanas iemaksas kopā ar visiem nodokļiem turpmāk iekasēs Valsts ieņēmumu dienests. Līdz ar to nodokļu un nodevu maksājumos uzņēmējs kontaktējas tikai ar Valsts ieņēmumu dienestu. Pozitīvais ieguvums ir tas, ka saīsinās uzņēmēja ejamais birokrātiskais ceļš un Valsts ieņēmumu dienests, saņemot gan iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumus, gan sociālās apdrošināšanas iemaksas, gan uzņēmuma ienākuma nodokli, gūst iespēju vieglāk pamanīt nodokļu maksātāja blēdīšanās gadījumus. Savukārt iespējamais negatīvais šādu pārmaiņu efekts var sakņoties apstāklī, ka Valsts ieņēmumu dienests ir atbildīgs gan par valsts budžeta izpildi, gan par pašvaldību budžeta izpildi, gan tagad jau arī par sociālās apdrošināšanas budžeta izpildi. Un grūti spriest, vai situācijā, kad, teiksim, uzņēmējs piedāvās kādu summu nodokļu nomaksai un kādā no budžetiem būs saspringtāka situācija nekā citos, no šīs institūcijas puses nevar parādīties vēlme mazināt iztrūkumu uz citam budžetam paredzēto maksājumu rēķina. Protams, tās ir nosacītas bažas, tomēr tās var kļūt aktuālas sevišķi priekšvēlēšanu laikā, kad spiediens uz valsts budžetu ir īpaši liels.

Vēl viens jaunums — valsts turpina nodot savas funkcijas uzņēmējsabiedrībām, saglabājot to pašu atbildības līmeni, kāds ir valsts institūcijām, — ar 1997. gada 1. janvāri ir izveidota bezpeļņas organizācija valsts akciju sabiedrība Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kas administrēs 33 veidu sociālos pabalstus un pensijas, kā arī ar šo likumu iedibinātos četrus sociālās apdrošināšanas budžetus. Aģentūras darbu vadīs pilnvarnieks, kas būs labklājības ministrs, un Ministru kabineta iecelta aģentūras padome. Līdz ar šīs struktūras izveidošanu mēs ceram krasi uzlabot sociālās palīdzības saņēmēju apkalpošanu — ar servisa kvalitāti, īpaši atlasītiem un apmācītiem darbiniekiem, labām telpām un citiem nosacījumiem. 1998. gadā ar Pasaules bankas kredīta palīdzību mēs ceram uzsākt arī individualizētai sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaitei atbilstošas pensijas aprēķināšanas un izmaksas tehnoloģijas ieviešanu: mūsu mērķis jau tuvākajos trīs gados ir — pensijas aprēķināšana nevis desmit, piecpadsmit dienās, bet piecpadsmit minūtēs.

— Jūs vērtējat šo likumu kā stingru pamatu pirmā līmeņa pensiju sistēmas izveidei. Kāda būs tālākā pensiju sistēmas izveides gaita?

— Mēs tiecamies sniegt arī Latvijas iedzīvotājiem veidu, kā nodrošināt sev iespēju riska iestāšanās gadījumā saņemt pensiju, kas ir iespējami tuvināta zaudēto ienākumu līmenim. Tas ir tas, ko bieži piemin — ka, lūk, tur Amerikā kāds saņem trīs pensijas, bet kaut kur Anglijā varbūt četras.

Tādēļ es ceru, ka jau 1998. gadā sāks darboties likums par privātajiem pensiju fondiem. Šie fondi balstīsies uz brīvprātīgām darba devēju un strādājošo iemaksām, kas veidos uzkrājumus katra iemaksu veicēja vai tās personas, par kuru veiks iemaksas, vecuma pensijai. Jau šobrīd Latvijā ir vairāki desmiti uzņēmumu, kas nolūkā piesaistīt ļoti kvalitatīvu darbaspēku, veicināt darba ņēmēju izglītošanos un izaugsmi ir gatavi iesaistīties brīvprātīgā pensiju uzkrāšanas shēmā. Šo iespēju noteikti vajadzēs izmantot arī tiem darba devējiem, kuru uzņēmumos darbam raksturīga īpaša specifika, — šādos fondos vajadzēs apdrošināt, piemēram, dzelzceļa mašīnistus, jūrniekus, lidotājus, baletdejotājus — ir taču grūti iedomāties sešdesmitgadīgus matrožus, un arī dejot pēc četrdesmit gadu sasniegšanas turpina tikai īpaši talanti.

Otrkārt, ir jāsaprot, ka, ja mēs nevēlamies ap 2010. gadu atkal piedzīvot kārtējo ar strauju demogrāfiskās situācijas pasliktināšanos un strādājošo skaita strauju samazināšanos saistītu pensiju krīzi, jau ar jaunā gadsimta sākumu ir jāsāk veikt individuālās iemaksas jaunveidojamajā obligātajā fondētajā pensiju sistēmā. Šie projekti tiks pabeigti jau šogad, un acīmredzot būs nepieciešami divi trīs gadi, lai sabiedrība samierinātos ar šo ideju.

Tātad līdz aptuveni 2002. — 2003. gadam Latvijā tiks uzbūvēta trīspakāpju pensiju sistēma: obligātā valsts sociālās apdrošināšanas sistēma, brīvprātīgo iemaksu pensijas un obligātā fondētā pensiju sistēma. Visu šo trīs pensiju saņemšana garantētu cilvēkam līdz 70 procentiem no iepriekšējiem darbā gūtajiem ienākumiem. Šāds modelis normālā līmenī nodrošinātu Latvijas pensionāru dzīves līmeni un iespējams ļautu kruīzos apceļot arī pasauli.

— Šis optimisms acīmredzot attiecas uz to sabiedrības daļu, kas šobrīd aktīvi strādā un jūsu nosauktajos veidos spēs uzkrāt sev pietiekami lielu pensiju kapitālu. Kas notiks ar tiem, kuri jau pašlaik ir pensionējušies? Vai viņu pensijas stauji “neatpaliks” no pašlaik uzkrājamo pensiju lieluma?

— Precīzi formulēts. Pensiju likumdošana ir, bija un būs mērķēta uz to sabiedrības daļu, kas strādā vai strādāja laikā, kad likums ir ticis izstrādāts. Un visi tie, kas pensionējās līdz 1996. gada 1. janvārim, zināmā mērā ir sabiedrības apietā daļa, uz kuru šī likumdošana neattiecas.

Izeja? Pašlaik spēkā esošās likumdošanas augļu izmantošana arī par labu šiem cilvēkiem. Daudz kas būs atkarīgs no politiķu drosmes. Piemēram, jau 1998. gada maijā mēs piedāvājam līdz 1996. gada 1. janvārim piešķirtās pensijas indeksēt nedaudz straujāk nekā vēlāk aprēķinātās — aptuveni par pieciem latiem, tādā veidā “vecās” pensijas paceļot vismaz līdz 50 latu robežai.

Otrs veids, kā palīdzēt šai pensionāru grupai, būtu sociālās palīdzības sistēmas veicināšana — tādā veidā palīdzot katram atsevišķam cilvēkam viņa konkrētajā riska situācijā.

Trešā iespēja, kas gan vēl augļus nenes, ir privatizācijas procesā pensiju fondam nodotās uzņēmuma kapitāla daļas piecu procentu apjomā. Es ļoti ceru, ka arī šie līdzekļi reiz nesīs augļus. Ir arī uzņēmumi, piemēram, “Dzintars”, kas rūpējas par saviem pensionāriem. Ceru, ka šī prakse turpināsies.

Pensijas vecuma cilvēku izdevumos lielu daļu paņem arī ārstniecības izdevumi. To mēs varam samazināt, piemēram, nosakot lielāku to sabiedrībai bīstamo vai dārgo slimību skaitu, kuru ambulatorai ārstēšanai medikamenti tiek piešķirti bez maksas.

Dina Gailīte,

“LV” Saeimas un valdības lietu

redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!