pie saknēm

Latvijas valsts un tās vīri

Par laikiem un ļaudīm

Sākums “LV” 13.novembra numurā

Eduards Līcis (1884—1987) savā atmiņu grāmatā sevišķi dzīvi tēlo dzimtā Ziemeļvidzemes novada saimnieciskās un kultūras dzīves norises un to virzītājus. Šoreiz ieskatam — nodaļa par Tēvzemes balvas laureātu Hermani Enzeliņu, ko autors raksturo kā lauku kooperācijas celmlauzi un Kārļa Ulmaņa līdzgaitnieku. Tā reizē ir arī atsaukšanās uz lasītāju vēstulēm, ko “LV” redakcija saņēmusi pēc Kārļa Ulmaņa un Hermaņa Enzeliņa sarakstes publikācijas septembra un oktobra numuros. Tajās izteikta vēlēšanās uzzināt kaut ko tuvāk par Hermani Enzeliņu. Dažviet varbūt atkārtosim faktus, kas lasītājiem jau zināmi, taču tas ir laikabiedra Eduarda Līča skatījums, viņa cieņas apliecinājums vīriem, kas lika latviešu tautas gara dzīves un darba ikdienas pamatus. “LV”

Hermanis Enzeliņš (1867—1953)

Lai darbi runā!

Fragmenti no nodaļas Hermanis Enzeliņš

(..) Par Hermani Enzeliņu līdz šim atklātībā parādījušās tikai dažas recenzijas laikrakstos. Hermaņa Asara kāds plaša veida manuskripts par lauksaimniecības attīstību un Enzeliņa līdzdalību šajās lauku sabiedriskās kopgaitās, laikiem mainoties, palicis neiespiests. Tādēļ īss apskats par viņa rosību mūža gaitās un panākumiem, kā maza atzinība tam laikam un darbam, varētu būt laikā un vietā. Arī ierosinājumam un labai priekšzīmei turpmākā darbā un cīņā par savu tautu un valsti.

(..) Lai kur esam un kas esam, ikviens turam svētu to zemi, kuŗa balstīja mūsu pirmos soļus. Savā vēsturiskā attīstības gaitā mēs visi esam kā viena liela un spēcīga latviešu arāju cilts, kuŗas sākums nav zināms, bet pamats, uz kuŗa tā mita, ir zeme mūsu Dzintarjūŗas krastos ar māmuļu — Daugavu.

Patiesībā pilsētas latviešu pagātnē nekad nav bijušas viņu stiprā puse. Vēl vairāk — tās bieži dibināja sveši ienācēji, kas tur nostiprinājās kā valdkārīgs elements. Tādēļ mūsu attīstības un patstāvības centienu pamati likti no apakšasā tie nākuši no laukiem, kuŗu saimnieciskā dzīve vēl šobrīd ikvienā lauksaimniecības valstī ir visu pamatu pamats.

Baltijas lauksaimniecības biedrības 40.g. atceres svētkos K.Ulmanis, kā tas redzams no viņa runas stenogrammas, kas tādā veidā nodrukāta vienīgi Valmieras “Zemē”, pateica: “Baltijas lauksaimniecības biedrībai nākas liela atzinība, ka taisni Valmierā tika īstā, patiesā kopdarbības ideja izauklēta. Ja es saku, ka pienākas pateicība un pienākas visiem biedriem un darbiniekiem atzinība, tad tā pienākas dibinātājiem, bet vispirmā kārtā tam vīram, kas BLB vadījis visus šos gadus, proti Hermanim Enzeliņam (aplausi). Es pievienojos jūsu atzinības apliecinājumam, jo šodien te mēs esam daudzi kopā, kas esam no biedrības un Hermaņa Enzeliņa daudz mācījušies. Arī es esmu gājis šai pašā skolā, un esmu vēl līdz šai dienai priecīgs, ka esmu šai skolā gājis...”

“Ja tagad saka, ka mūsu pagastu pašvaldības un biedrības ir iezīmējušas ceļu valstij, tad tas ir pareizi, un te atkal ir Baltijas lauksaimniecības biedrība, kas gatavoja darbiniekus jaunajai valstij (aplausi), un mēs varam atkārtoti teikt un arī šodien to apliecināt, ka zemnieks mūsu valstī var patiesi lepns būt uz to, ko viņš ir sasniedzis vienas paaudzes mūžā, jo divas paaudzes mēs pilnīgi nevaram teikt, kas būtu strādājušas pie tagadējā lauksaimniecības pacelšanas darba.”

Jau šī, sava laika tik nozīmīgā, atsauksme vien daudz ko pasaka.

Hermanis Enzeliņš, dzimis 1867.gada 2.septembrī, savus senčus izsekojis archīvos līdz 17.gadsimtam. Daži no tiem bijuši spējīgi ieņemt atbildīgas vietas tanī laikā kā muižas stārasti un skolotāji. Tādēļ arī dažiem no tiem jau pirms zemnieku brīvlaišanas 1819.g. dāvāta brīvība, un kāds no tiem jau piedalījies ķeizara Aleksandra II kronēšanas svētkos Maskavā. Enzeliņa senču dzimta saradojusies ar vēlākā dzejnieka Ruģēnu Jāņa dzimtu (Jānis Ruģēns no 1817.— 1876. g. “Kad atnāks latviešiem tie laiki?”). Šie senči bijuši dedzīgi darba darītāji un arī Brāļu draudzes locekļi. Valmieras novadā ieradušies no Rūjienas novada Ipiķiem, kā to konstatējis senatnes pētījumos pats Enzeliņš.

Pats diženākais viņu pēctecis H.Enzeliņš (še nepieminot viņa brāli valodnieku) pēc apriņķa skolas beigšanas bijis lauksaimniecības māceklis muižā, pēc tam saimniecības vadītājs nomātā muižā un vispēc Mičkēnu māju īpašnieks Kauguros, kuras viņa tēvs jau 1863.g.bija iepircis par 5080 rubļiem (tanī laikā zeltā) dzimts īpašumā.

Jau sākumā H.Enzeliņš, ievēlēts vietējā pašvaldībā un darbojoties baznīcā, kala plašākus, tāļejošus plānus. Nodibinājis Kauguru bezmaksas bibliotēkas biedrību, kopā ar 22 citiem pagasta zemniekiem ķērās pie Kauguru lauksaimniecības biedrības dibināšanas. Tas bija 1898.g., kad no dzimtbūšanas atcelšanas bija pagājuši turpat nepilni 80 gadi. Šī biedrība kā tāda tuvāko 8 draudžu apgabalā bija pati pirmā.

Viss sākts ne no kā. Un iesākās straujš darbs. Pats priekšnieks visu pasākumu vadītājs, sekretārs, korespondents, arī lektors, biedrības izdoto laikrakstu redaktors un galvenais līdzstrādnieks — viss vienā personā. Bez algas, bez kādas atlīdzības.

Tie patiešām bija citādi laiki nekā mūsu vēlāk pārdzīvotie. Un citādi ļaudis vadīja paša šī laikmeta sākumu, nekā tas bija pēc tam, kad bieži dzīvoja un darbojās pie pilnas bļodas.

Tam visam pamatos tad vēl bija tikai darba prieks, ticība pašu darba panākumam un sīksta neatlaidība zemnieku interešu aizstāvībai un attīstībai kopdarbībā, — kā lauksaimniecībā, tā vispār saimnieciskās un garīgās attīstības plāksnē, viņu vajadzībās un garā.

Un visam tam sekoja strauji panākumi un visplašāko aprindu pretimnākšana. Tādēļ jau 1903.g. Enzeliņš ķeras pie tik liela pirmreizēja pasākuma kā lauksaimniecības izstāde Valmierā. Tās sarīkošana izvērtās par plašu notikumu ne tikai Ziemeļlatvijā, bet visā zemē. Ieradās nepieredzēts apmeklētāju skaits — 14 000. Izstādes sarīkotāju bažas par varbūtēju plašo iekrišanu sakarā ar prāvajiem sarīkošanas izdevumiem pārslēdzās pašapzinīgā priekā par prāvu līdzekļu atlikumu turpmākā darbā. Izstādē reprezentējās ne tikai vien lauksaimniecība, bet arī pārējās tuvās nozares — rūpniecība, mājturība, amatniecība un viss, kam kāds sakars ar lauksaimnieku dzīvi un darbu. Apskatot kādu izstādes daļēju uzņēmumu, mēs skatām 6—7 kuļgarnitūru tvaika mašīnas. Jau sākās strauja pāreja no labības izkulšanas rijās uz mašīnu darbu. Izstādītās kuļmašīnas, kuŗai katrai par sevi bija turpat veselas lauksaimniecības vērtība, firmas pa lielākai daļai neveda atpakaļ uz Rīgu, jo tās nopirka lauksaimnieku sabiedrības un atsevišķi lauksaimnieki.

Pats H. Enzeliņš, kas savus pēdējos trimdas gadus vadīja Vācijā veco ļaužu mītnē Farelē, izteicās, ka neviena izstāde vēlāk vairs nav spējusi savākt ārpus Rīgas tik daudz šo lauksaimniecības mašīnu, ne Valmierā, ne citur, kā šī pirmā izstāde.

Sakarā ar tanī laikā tik plašo pirmo izstādi Valmierā varam iedomāties, ka apmeklētāji uz pašu sarīkotāju skatījās kā uz triumfātoru. Tāpat laikam arī krievu policija Valmierā. Bet tai pagaidām no visa izstādes spožuma nav vēl it nekāda praktiska labuma — tikai lieli dežūras pienākumi. Algas vājas, bet pats tas sastāvs, ja kāds vēl atceras šos policijas laikus, ne visai teicams. Un te nu notiek kāds tiem laikiem raksturīgs incidents.

Pie Enzeliņa izstādes birojā iesteidzas kāds policijas kungs un sāk piesieties par nezin kādām tur patentēm. Bet E. zina, ka visi izstādes papīri (“bumagi”) kārtībā. Un viņš nav tas vīrs, kas kaut kā pie policijas gribētu pielabināties ar kukuļu pasniegšanu uz lauksaimniecības izstādes rēķina. Izceļas asa vārdu maiņa, un abi, katrs ar savu taisnību, saskrienas krūtīs. Tikai vērojams, ka E. it kā gribētu uzmācīgo policistu izraidīt no biroja.

E. ir liecinieki — pilsētas galva un citas sabiedriskas personas, bet policijas kungam— savi policisti, kas vēl svarīgāki.

Lieta tiek ievadīta Rīgas apgabaltiesā ar pantu par cietumu, kā tas stāv likumā par pieķeršanos pie “kroņa pogām”, bet sevišķa panta par civīlo pogu aizsardzību nav. Vai nu šī pati lieta tiešām bija tik nopietna, vai arī paši latviešu advokāti Rīgā tik mazdūšīgi, bet neviens no tiem, tad jau tik daudziem, neuzņēmās E. šai lietā aizstāvēt. Beidzot gan E. atrada sev kādu citu, bet pats šī cietuma drauds gulēja pār viņa galvu ap gadu, un, kā E. atzīstas, viss tas tracis nekādā ziņā nav nācis viņam par labu ne labsajūtas, ne veselības ziņā.

Pašās beigās viss tomēr negaidot aizgāja pa labo ceļu. Kad tiesnesis sūdzētājam jautāja — nu pastāstiet tiesai, kā tās lietas tur bija...cietējs iesāka: nu tā jau tas tur bija...Viņš bija briesmīgi dusmīgs...Es nezinu, kas ar viņu bija noticis...bet tādu es vēl nekad viņu nebiju redzējis.

Pati tiesa arī pazīst savus ļaudis un savu policiju. Brītiņu tā skatās uz E., sarunājas un taisa savu lēmumu: pārējos policijas lieciniekus nenopratināt un Enzeliņu attaisnot.

(..) Pašas izstādes dienas, neskatoties uz tūkstošgalvainiem apmeklētāju plūdiem, norit tik priekšzīmīgi, ka policijai nav darba — atliek tikai noskatīties. Un, pazīstot E. nosvērto angļu mieru, pats policijas izprovocētais notikums izklausās drusku līdzīgs sava laika anekdotam. Kad še trimdā apprasos — kuŗš no abiem strīdū bijis uzstājīgāks un kuŗš palicis vairāk cietējs, E. atmet ar roku:” Vēl šodien pats nezinu īsto taisnību un cik tāļu kuŗš kuŗu aizskāra. Biju arī uzbudināts.”

Toreiz biedrībai vēl nebija ne sava agronoma, ne citu speciālistu un darbinieku. Viss sarīkojums gulēja uz E. paša pleciem un izdevās vairāk nekā priekšzīmīgi.

Bet E. nav tas vīrs, kas apstātos vai gulētu uz lauriem. Jau tā paša gada rudenī biedrība sarīko savus pirmos piensaimniecības kursus.

(..) Tanī laikā Leipcigas universitātē Vācijā studēja agronomiju kāds zemgalietis no mūsu Bērzes pagasta. 1903.g. vasaras brīvlaikā viņš uzturējās Latvijā un bija ar rakstu pieteicies Rīgas Latviešu biedrības lauksaimniecības nodaļai par šo kursu piensaimniecības instruktoru. Pēc pirmo kursu noturēšanas paša biedrības lauksaimniecības nodaļas priekšnieka zv.adv. I. Reinfelda Nītaures Ķeču muižā, šis agronomijas students, kam aiz muguras palika 25 gadi, ieradās Valmierā. Šī ierašanās bija liktenīga kā Kauguru lauksaimniecības biedrībai, tā tās priekšniekam H. Enzeliņam, pašam jaunajam lektoram un nākamai Latvijas valstij — viņas rīta ausmā. Kas bija šis jauneklis, kas pirmo reizi savā mūžā ieradās Valmierā pie E. sarīkot piensaimniecības kursus? Tas bija Kārlis Ulmanis. Valmierā viņš ieradās 1903.g. 23. augustā (pēc vecā stila).

Jau 1902. g. viņš bija Bērzmuižā sarīkojis pirmos piensaimniecības kursus, tagad nāca kā paša likteņa sūtīts uz ziemeļiem pie Enzeliņa.

Latvijas valsts ieguva dzīves cīņās norūdītu nākamo valsts vīru, kuŗa saimnieciskās zināšanas un apņēmība īstenošanā pacēlās vēlāk laika līmenī veselu galvas tiesu augstāk par vairumu pārējo. H.Enzeliņš ieguva sev palīgu un draugu savu pasākumu izvešanā. Šī personīgā saskare nebeidzās arī, vienam aizejot trimdā: pirmo reizi labprātīgi — uz Eiropu un Ameriku, bet otrreiz varmācības ceļos uz Āzijas pusi.

Šis pirmā Latvijas nākotnes kalēja ceļš sākās Valmierā, vēl gāja cauri Krievzemes cietumu, 7 gadi trimdā, trūkumu un slimību gultu, kur bija jācieš, jārūdās, jāpapildinās vēl trešā augstskolā, pirms varēja sasniegt apsolīto zemi, lai atkal atgrieztos un caur Valmieru nostaigātu uz Rīgas pili.

Šinī vietā mani visvairāk interesēja H.E. un citu tā laika gaitnieku personīgie iespaidi, viņu novērtējums par Ulmaņa personību, pirmo reiz tiekoties ar viņu Valmierā un novadā. Šinī ziņā man iznāks U. personības raksturojumā nogriezties no galvenā ceļa drusku sānis raksturojumā, ko neesmu atradis viņa biogrāfijās.

Hermanis Enzeliņš stāsta:

— Pirmo reizi Ulmani redzēju 1899.g. 17.decembrī Rīgā. Tad viņam bija 21 gads. Viņš vēl nebija ne Cīriches politechnikas, ne Leipcigas universitātes students, bet lauksaimniecības un tās nozares jautājumos bija paspējis plaši sagatavoties pats uz savu roku. Latviešu lauksaimnieku III kongresā, kas minētā gadā notika Rīgā un turpinājās divas dienas, U. lasīja referātu par piensaimniecību. Runāja par lopkopības, piensaimniecības pacelšanu un ienākumu vairošanu, piena centrifūgām, kopmoderniecību dibināšanu un ražotā sviesta sūtīšanu uz ārzemēm.

Noklausoties šo priekšlasījumu, guvu iespaidu, ka runātājā, vēl jaunā cilvēkā, piemājo kāds neizmērojams iek-šējs spēks, savienots ar mērķtiecīgu gribu — ne tikai izrunāties, bet visu īstenot darbos. Šis iedzimtais latviešu zemes spēks nepārvarami lauzās uz āru — uz zemnieku sētu, kuŗā mita tautas vairākums, ar kuŗu viņš bija saaudzis, likdams roku pie arkla balsta Zemgales plašā līdzenumā. Tur viņš jau bija ieraudzījis to saimniecisko pamatu, uz kuŗa veidojama tautas materiālā un polītiskā patstāvība.

Pēc kādiem četriem gadiem šis jauneklis, jau kā Leipcigas augstskolas students, ieradās pie manis Valmierā. Daļa no maniem pirmiem iespaidiem nāca viņam līdz, kaut arī personīgi ar viņu nebiju izmainījis ne vārda. Ārēji sīkumi par pirmo tikšanos ar viņu vairs nav palikuši atmiņā.

Tas notika lauksaimniecības biedrības telpās, kur nostaigāju darbā no sava pagasta ikdienas. Šis darbs pēc lieliski izdevušās izstādes arvien vērsās plašumā, bet nekādu atsevišķu algotu darbinieku nebija.

Ulmanis bija ieradies lauku vadmalas uzvalkā. Tāds pats vienkāršs, lauku uztverē — dabīgs, viņš bija redzams pa visu uzturēšanās laiku Valmierā, arī vēlāk. Arī viņa gaita bija zemnieciska, bet pašapzinīga.

No pirmās sarunas sākuma es jau vēroju, ka šis ārzemju students labi pārzina mūsu lauku apstākļus un zina, kas jādara un kā. Kā pirmā mūsu saruna, tā pārējās bija diezgan īsa un grozījās ap tīri praktiskām lietām — lauksaimniecības biedrības darbu un piensaimniecības kursu sarīkošanu, kādos nolūkos U. bija ieradies. Gandrīz visu pārējo mēs atstājām malā. No sākuma līdz galam viņu neinteresēja nekādas sīkumīgas sarunas, ne arī kādas draudzības meklēšanas. Tāpat ne alus, tabaka un kārtis. No pirmās dienas iegājis praktiskā darbā ar savu iekšējo degsmi, viņš runāja tikai par to un kas ap to. Esmu pārliecināts, ka laika kavēklim viņš savā mūžā nav stāstījis nevienu anekdoti, kas vēlāk pie mums ieviesās modē.

Man liekas, ka U. jau tad kā jauneklis bija nobriedis savas dzīves uzskatos un aicinājumam darbā, jo pēc Valmieras vairs nepārmainījās.

Kā to teica vēlāk Ed.Virza, Ulmanis tiecās uz zemniekiem, zinādams, ka šajā pusē guļ nedzimusi valsts, kas kādreiz modīsies.

Beidzis savu vēl uzglabāto mazo atmiņu stāstījumu, E. brīdi apstājās, it kā pārdomās atiedams atpakaļ uz savu sākotnējo darbu jaunībā, kam sakars ar pārējo, un tad lēni piebilst: “...un kas man toreiz teica, ka jāatceras vecumam tādi sīkumi, personīgi psicholoģiskā puse. Ka U. būs pats dižākais vīrs Latvijas saimniecībā vispār un viņa darbi tiks tulkoti ne tikai vācu valodā vien, un tagad, kā mēs to zinām, tiek atzīti un lietoti kā vieni no augstvērtīgākiem šādiem darbiem. Un kas man pateica, ka šis jaunais cilvēks, mūsu sabiedrības piensaimniecības instruktors, būs nākamais dižākais stūrakmens pie Latvijas valsts ēkas uzbūves un nostiprināšanas. Par U., ko pirmoreiz ieraudzīju pusgadsimtu atpakaļ, tagad varu teikt vienu: jau no pirmās sarunas ar šo jaunekli es mantoju vislabāko iespaidu un arī viņam pilnīgi uzticējos.”

U. personību tuvāk novērojusi un arī šo to pastāsta minēto pirmo piensaimniecības kursu dalībniece, arī kauguriete, E. svaine, kas arī trimdā.

Jā, viņa saka, varbūt tas tagad nav vairāk labi izprotams, šie kursi bija kaut kas vēl nebijis pie mums Valmierā un apkārtnē, tie saviļņoja visu mūsu apgabalu, un dalībnieku skaits bija ne mazāks par 60. Pirms trimdas es varēju vēl saskaitīt dzīvajos vairāk nekā 20.

Kursu degpunktā bija jaunais runātājs Kārlis Ulmanis, kuŗa stāstījumiem un praktiskiem paraugmēģinājumiem visi ik mirkli sekoja līdzi abas kursu nedēļas. Viņa tērps un gaita bija tik vienkārši, zemnieciski, ka ārēji līdzinājās citiem zemnieku puišiem. Ēda arī izmeklēti vienkāršus ēdienus, bet stiprus dzērienus nelietoja nemaz. Cik viņa gaita bija lēna un nosvērta, tik savā runā teica vārdus strauji un bez apstājas, nemitīgi pavadīdams tos ar roku žestiem, pats iedzīvojies tam visam līdzi. Nenoklusējis un neapstājies, viņš pārņēma klausītājus savā varā, runādams kā uz viņu sirdīm, tā prātu. Runāja ne tikai par zemi, lopiem, pienu un citām praktiskām lietām, bet arī par tautas pārējām lietām un tautsaimniecību vispār. Savai pārrunas tēmai pieejot objektīvi un dvēseliski, viņš atstāja neizdzēšamu iespaidu uz gadu gadiem. “Kā lai to nu es pasaku!”lēni noteic sarunu partnere M., “viņa runas tolaik bija mūsu sabiedrībā pavisam kas jauns, vēl nekad nedzirdēts.” Par U. sāka jūsmot kā vecā, tā jaunā paaudze.

(..) Un man gribas kaut ko uzzināt par Ulmani kā jaunekli, kad esam izgājuši caur šo jaunības ostu un katram pūtis savs ceļa pavadonis — vējš, kas tik mainīgs un nāk no visām četrām debesu pusēm.

Lai būtu atļauts tā laika un personu raksturojumā vēl aiziet drusku sāņus no manas sausās saimnieciskās frazeoloģijas. Tas viscaur gan nebūs tiešā sakarā ar saimniekošanas progresu. Tam, ko pastāstīšu, vairāk pieskaŗas žurnālisti, romānisti, liriķi, un es vis tāds neesmu.

(..) 1903.g. piensaimniecības kursu uzņēmumā es ieraugu pārsvarā sieviešu elementu. Un šinī virzienā es iesāku lēnām, uzmanīgi izjautāt jau apklusušo stāstītāju.

Sakiet, kā uz viņu skatījās jaunākās tieši no sava elementa, es ieminējos kā nejauši.

Mēs, visas sievietes, jaunas un vecas, gājām kursos mācīties piensaimniecību —tikpat vienkārša bija atbilde kā jautājums.

Bet es vēl turpinu: sakiet, lūdzu, kāds U.tanī laikā bija pēc sava ārējā izskata?

Un es uzšķīru viņa 1905.g.uzņēmumu Hermaņa Asara sarakstītā piemiņas grāmatā par latviešu zemnieku kopdarbību un pašpalīdzību Valmieras novadā. Šī grāmata kā kultūrvēsturisks atskats par Baltijas lauksaimniecības biedrības 40 gadu darbu 12 drukas lokšņu apmērā jau iesākta iespiest Valmierā “Zemes” apgādā, bet iespiešana pārtraukta 1940.gadā, komūnistiem okupējot Latviju. Viss iespiedums, pa pusei vēl korektūrā, uzglabājies. Tā 45.lp. redzams uzņēmumā katrā ziņā ļoti pievilcīgs jauneklis. Šo uzņēmumu vēl nekur citur neesmu redzējis.

Stāstītāja uzmet acis šim uzņēmumam un nosaka: jā, viņš tad bija skaists jauneklis — dedzīgām acīm, kupliem matiem un enerģiskiem un reizē simpatiskiem, un maigiem sejas pantiem.

Vai bija kaut kas novērojams, ka viņš savā jaunības dabā paskatītos un pajūsmotu par līdzīgiem jauniem sieviešiem, t.i., vai viņam tie patika ... es mēģinu runāt it kā runas dēļ.

To es nezinu. Viņš neflirtēja nemaz un ārēji likās noturējās pavisam vienaldzīgs visam tam, kam nebija nekāda sakara ar viņa darba programmu.

Un mana sarunu partnere, metot skatu uz pirmo kursu kopuzņēmumu, lēnām turpina: tur tā meiča bija no Vilzenu Argaļiem— Spodrīte Priedīte, un rāda uz kādas jaunas meitas seju labā attāļumā no Ulmaņa.

Viņa bija bez sevišķa ārēja skaistuma, bet ļoti sirsnīga un piemīlīga dabā. Šī meiča bija neprātīgi iemīlējusies Ulmanī... Varbūt arī citas —, viņš sieviešiem patika. Spodrīte pati laikam savu iekšējo pārdzīvojumu nemaz neprata noslēpt. Un savās ikdienišķās jautrās sarunās kursa dalībnieki sāka par to jau pazoboties pat U. klātbūtnē. Tad viņš kādreiz pateica:

Nav vērts jau agri iemīlēt

Un savu sirdi atvēlēt.

Nezinu, vai šis pants bija viņa paša vai kāda tā laika dzejnieka darinājums.

Pašsimpātijai Spodrītei bija brālis Emīlis, kuŗš gan kursos nebija.Man vēlāk kāda paziņa P. jaunkundze atstāstīja savu sarunu ar Spodrīti. Viņa teikusi: Es tev došu savu brāli Emīli, bet dod man Ulmaņu Kārli. Šī Spodrītes draudzene vēl vēlākos gados teikusi, ka Spodrīte pārgājusi vēlāk dzīvot uz Rīgu pie brāļa un palikusi neprecējusies.

(..) Stāstījumu noklausās arī Enzeliņa tēvs, viņas nelaiķes māsas vīrs.

Tas viss jau tik sen atpakaļ un nodots pagātnei, viņš lēni nosaka. Un šī tālā pagātne pati par sevi vairs neprasa ne par kādu sīku noslēpumu noklusēšanu, ne atklāšanu. Tas bija mūsu tautas saimniecības un reizē arī mūsu lauku romantikas atmodas laiks. Un pats Ulmanis bija viens no tiem, kas šo laiku romantiku noveda realitātē.

Lai tas būtu saimnieciskā vai garīgā laukā, vissvarīgākais vispār, pie mums, kā citur, ir pats pirmsākums un šī sākuma celmlauži.

Šo kursu dalībnieki, sarīkotāju ierosināti un apskaidroti, jaunu atziņu un darba ievadā izgāja kā pirmie. Šis pirmsākums nebeidzas, bet paliek ciešā sakarībā ar turpmākiem pasākumu ceļiem novadā. Un šinī nozīmē mums pienākas plašāki minēt šos pirmos kursus. Te tālāk nemaz nav jāpiemin vairs lepnie sugas lopi, moderniecības, eksports, kas lauksaimniecībai deva ienākumus, bet mūsu valstij ārzemju valūtu, bez kuŗas, kā to zinām, neiztiek neviens.

Šie kursi, kā jau minēts, notiks tanī pašā izstādes gadā un sākas 5. septembrī. Kā apraksts liecina, piedalījušās 49 dāmas un 12 kungi no tuvākas un tālākas apkārtnes.

Biedrības priekšnieks H.Enzeliņš vēl 1937.gadā biedrības laikrakstā “Zeme” raksta : “Šie kursi visu vēl dzīvo viņu dalībnieku atmiņā ir neizdzēšami ierakstīti...”

Turpmāk — vēl

Eduards Līcis. Atmiņas par laikiem un ļaudīm. 1989. Latviešu preses biedrības Anglijas kopa Londonā.